Pēdējais orks

Pirmā nodaļa

Ritei veicās. Nonākuši vietā, kur bija liesmojis Jorša bēru sārts, orki nolēma apstāties un ierīkot nometni. Viņa dzirdēja briesmoņu bļaustī­šanos, taču saprata, ka tie viņai neseko. Viņa jāja visu nakti un visu nā­kamo dienu. Apstājās padzerties pie strautiem. Pārmeklēja ķiršu lapotnes, čiepa burkānus un kaltētus ābolus pamestajās lauku sētās un nekavējās ne mirkli, apstādamās vien tik ilgi, lai Enstrīlu nenogalētu spēku izsīkums. Sēdēdama zirga mugurā, viņa, noguruma pārmākta, palaikam iesnaudās īsā, murgu pilnā miegā, no kura drīz vien uzrāvās ar sāpjpilnu kunkstu. Viņai priekšā sēdēja Erbrova, klusa un itin kā aizpeldējusi kādā sapnī, un Jastrins, kurš bez apstājas bija raudājis pusi pirmās nakts un būtu turpi­nājis raudāt vēl ilgi, ja Rite nikni nebūtu pieprasījusi, lai viņš apklust.

Pārstājis činkstēt, Jastrins laida vaļā nebeidzamus runas plūdus. Klau­soties viņa neizsīkstdšajā vāvuļošanā, Rite ar nožēlu un ilgošanos atce­rējās agrākos činkstus. Jastrinam bija zināms Ardvina pareģojums: tas bija daļa no viņa fragmentārajām, taču visai plašajām vēstures zināša­nām. Tikko izslaucījis no acīm asaras, viņš ņēmās par to spriedelēt un izprašņāt Riti: vai taisnība, ka viņa tāpat kā dižais sencis spējot saredzēt nākotni?

Nakts otrā puse tika veltīta bezgalīgai viņas gaišredzības apjūsmošanai.

— …tā nu gan ir liela laime — zināt nākotni. Tev nekad negadās tā, ka tu nezini, ko teikt vai ko darīt, bet mums, parastajiem cilvēkiem, gan tā notiek vai uz katra soļa… Tu jau vienmēr iepriekš zini, kā viss beigsies! Viss jau ir tavā prātā. Tev pietiek aizvērt acis, un viss uzreiz ir skaidrs. Tas ir tik viegli… viss zināms un saprotams…

Jastrins bija neatlaidīgs. Atradis kādu īpaši labu tematu, viņš no tā neatkāpās un varēja runāt bez apstājas no pirmo pievakares zvaigžņu iemirdzēšanās brīža līdz pirmajai rīta blāzmai un tad atkal bez apstājas no rīta blāzmas līdz pievakares zvaigznēm, vārdus pievaldot vien uz brī­tiņiem, kas bija vajadzīgi ieelpai.

Rite pūlējās domāt, taču Jastrina balss uzbāzīgi un neapturami grie­zās ausīs.

Viņa to ienīda un nolādēja: ne jau ar svelošo naidu un sīvajiem lās­tiem, ko vērš pret ienaidniekiem, bet gan ar rāmajiem un maigajiem, ko nenovēršami velta uzmācīgajiem.

Tikai neglābjams muļķis par viņas vīzijām varēja domāt kā par svē­tību. Patiesībā tās bija saraustītas, haotiskas, neparedzamas, gandrīz vien­mēr neizprotamas un pretrunīgas, reizēm pat absurdas. Redzējumi viņu bija sargājuši un palīdzējuši viņai bērnībā, tad, kad viņa kopā ar Joršu bēga no grāfistes, bet citādi viņa to jēgu un nozīmi allaž spēja apjēgt vie­nīgi tad, kad jau bija par vēlu. Pēdējā laikā vīzijas viņai šķita arvien bez­jēdzīgākas, kaitinošas un traucējošas kā sīcējas mušas vasaras pēcpusdienā. Kad Joršs pameta mājas, lai dotos projām nāvē, vienīgā aina, kas no­darbināja viņas prātu, liegdama vietu citām domām, bija skrienošu vilku bars.

Pēc Jorša baismās nāves vīzijas bija izsīkušas, nu tās bija pavisam retas, turklāt zaudējušas atpazīstamas aprises. Joršs bieži bija teicis, ka elfu maģija sāpēs noslīkstot. Droši vien kaut kas līdzīgs bija noticis arī ar Riti: kopš viņas vīrs bija nozudis nāves valstībā, prātā bija palikušas vien ne­skaidras ēnas un krāsaini plankumi, kas jaucās un pārklājās cits citam tumšā, blāvā miglā.

Kaut arī laiks bija silts, Ritei sala noskūtā galva. Droši vien vajadzīgs ilgāks laiks, lai aprastu ar dzīvi bez matiem. Viņa joprojām turēja galvā savu grezno, izsmalcināto kroni, kurā līčloču rakstos savijās efeju zari un zelta vizmojums mijās ar gaišzilu emalju. Kronis mirdzēja tik spoži, ka šķita, tas izstaro gaismu. Daligaras grāfa zelta kaklarota, ko viņa bija aplikusi pār krūtīm uz noskrandušā, netīrā tērpa, mirdzēja daudz mie­rīgāk un neuzkrītošāk.

Uz katra soļa viņi sastapa bēgļus no visas grāfistes. Orki tuvojās. Vairs nebija, kur bēgt, — runāja, ka esot nogriezts arī ceļš uz Ziemeļu kalniem.

Tiesnesis un Daligaras armija jau bija drošībā.

Arī galms, laikus saņēmis brīdinājumus, sasaiņojis vērtīgāko mantību un paķēris ieročus, bija aizsteidzies uz Aljilu, nepakļaujamo ziemeļu Va­nagu, kas slēpās kalnos.

Ritei lēmums doties uz Daligaru joprojām šķita visneprātīgākais un vienīgais iespējamais. Jastrina nebeidzamās vāvuļošanas un pašas nogunima apdullināta, viņa to vēl un vēlreiz pārcilāja prātā.

Nogurums bija tikpat briesmīgs kā izsalkums, taču ne viens, ne otrs nespēja līdzināties izmisumam. Diena stiepās lēna un smaga. Palaikam Rite ierunājās, mazliet lai mierinātu meitu, mazliet lai mierinātu sevi pašu, mazliet lai dzirdētu savu balsi.

Viņa vēl un vēlreiz atkārtoja vienu un to pašu frāzi:

— Es būšu divu dzīvu bērnu māte.

Brīžam Rite nokāpa no zirga un gāja kājām, lai Enstrīls varētu atpūs­ties. Jastrins un Erbrova miegā klanīja galvas, un arī viņa labprāt būtu darījusi tāpat. Cerību zaudējušajiem bēgļu pulkiem viņa šķita ceļvede. Viņai vismaz bija zirgs un zelta kronis. Un Rite manīja, ka ļaudis seko viņai, jo cita vadoņa vai ceļa rādītāja tiem nebija.

Ikreiz, kad Rite pievēra acis, viņa redzēja vien neskaidras ēnas.

Varbūt nākotne vēl nebija sacerēta. Varbūt tā vēl bija jāizlemj. Vai varbūt viņas gaišredzības spējas bija nomirušas reizē ar Joršu.

Viņai nebija bail. Varbūt arī bailes bija mirušas, noslīkušas izmisumā.

Beidzot nāca saskatāma nīstā Daligara. Viņi beidzot bija izgājuši no mežiem. Aiz Rites plūda bēgļu straume, un to balsis apliecināja, ka brīdi­nošie trauksmes ugunskuri ir liesmojuši visu iepriekšējo nakti. Rite bija re­dzējusi atmirdzam daudzus no tiem, un, tāpat kā tālīno ciemu iemītnieki, arī daligarieši bija brīdināti par orku tuvošanos. Par laimi, vismaz sargpos­teņi un trauksmes izziņošanas paņēmieni šai valstī darbojās, kā pienākas.

Ne jau visi bēgļi bija saņēmuši tikai brīdinājumu. Daži bija saklau­sījuši arī nejēdzīgas baumas un runāja par kādu nolādētu elfu, kurš esot izraisījis orku dusmas: elfs orkus esot nekaunīgi izsmējis, un šie viņam uzbrukuši, bet, uzbrukdami elfam, tie aizkavējušies un devuši cilvēkiem iespēju aizbēgt.

Ritei bija grūti apvaldīt lamas, kas pašas lauzās pār lūpām. Uzmācās arī kārdinājums tvert zobenu un nokārtot rēķinus ar šo ļautiņu nežēlīgo muļķību, apmazgājot to asinīs.

Viņa atcerējās, cik dižens un augstsirdīgs bija viņas mirušais vīrs, kurš bija izglābis dzīvību visam šim bēgļu pulkam, izmantodams to naidīgumu pret elfu cills pārstāvjiem. Atmiņas par Joršu atkal sāpīgi plosīja sirdi, bet viņa tās padzina, jo tagad viņai vajadzēja cīnīties par savu bērnu dzī­vību, bet ar saplosītu sirdi tas nebija paveicams. \

Daligaru ieskāva izmisušu ļaužu loki, un, jo tuvāk nāca pilsētas mūri, jo labāk organizēti un pamatīgāk iekārtoti tie bija.

Izskatījās, ka bēgļi te ieradušies vairākos viļņos. Pēdējais vilnis vēl plūda šurp pa putekļainajiem ceļiem un pamazām ierīkojās uz palik­šanu pilsētas pakājē. Gluži kā sēnes pēc lietus te sadīga visdažādākās būdeles, izveidotas, arī sadzenot zemē mietus un pārstiepjot tiem pāri apmetņus. Neviena no tām neslējās cilvēka augumā, un acīmredzot tajās varēja ielīst tikai četrrāpus. It visur uz improvizētiem pavardiem gata­vojās tāda vai citāda ēdmaņa. Pāri ugunsvietām bija nostieptas auklas, uz kurām žuva lielākas un mazākas bērnu drēbītes.

Senākais no bēgļu viļņiem bija apmeties pie pašiem mūriem, kur jau bija sabūvētas mazas mājeles un iekārtoti mazi dārziņi ar kārtīgām to­mātu rindām, starp kurām kašņājās dažas kārnas vistas, kas bija tik vērtīgas, ka ikvienu no tām pieskatīja bars padrūma skata puiku, kas bruņojošies nūjām un akmeņiem. Rite palūdza mazliet ēdamā kādai sie­vietei, kura cepināja plāceņa gabalu mazā, netīrā un sabuktētā pannā, — viņa to lūdza kā žēlastības dāvanu, jo izsalkums bija neizturams, taču nebija nekā, ko varētu iemainīt pret pārtiku. Ritei mugurā bija saplēsta, netīra tunika, bet kājas basas. Šai postā kaut nelielu mierinājumu snie­dza tas, ka nolaupīšanas naktī Erbrova bija nolikusies gulēt ar visām drēbēm, pat nenovilkusi uzsvārci ar izšūtajām kabatām. Meitene bija aizvesta projām basām kājām, bet vismaz pietiekami biezi apģērbta — tagad viņai nesala, turklāt uzsvārča kabatās bija palikušas arī viņas ro­taļlietas. Tā bija īsta laime, jo tagad Erbrova, apstulbusi un klusa, ne mirkli neizlaida no rokām savu laiviņu un lelli.

Sieviete piecēlās no pavarda, greizi smaidīdama. Viņa bija pārskaitu­sies, jo šī svešiniece bija uzdrošinājusies palūgt viņai maizi, nepiedāvā­jot neko pretī, — šāds lūgums izskanēja kā apvainojums, kā ņirgāšanās par viņas nabadzību.

— Tev, skaistulīt, ap kaklu ir zelta rota. Nezinu, kam tu to esi nozagusi, taču, ja tu man atdotu kādu no spožajām plāksnītēm, mēs vēl varētu pakaulēties, — viņa nicīgi noteica.

Savā bezdibenlgajā izmisumā un neizmērojamajā nogunimā Rite bija aizmirsusi gan par kaklarotu, gan par kroni. Viņa atzina, ka, jājot zirga mugurā, ir visai grūti palikt nepamanītai, bet, nēsājot smagas zelta rotas, ir neiespējami pieprasīt, lai citi pasniegtu žēlastības dāvanas. Bet nu jau bija par vēlu. Vajadzēja sapurināties, saņemties un atsākt domāt skaidru galvu.

Kaklarota bija darināta no daudzām kopā saāķētām zelta plāksnītēm, ko nebūtu nemaz tik grūti atdalīt citu no citas. Kamēr Rite apcerēja, kā izjaukt un pārdot Daligaras grāfa rotu, Angkēls, kurš līdz šim brīdim bija snauduļojis Erbrovai klēpī, pamodās un, neskanīgi iekliegdamies, pacē­lās spārnos — tas apmeta lēnu loku un nolaidās Ritei uz pleca. Rite atkal pacēla skatienu pret pirmāk uzrunāto sievieti, taču vecajā vietā to vairs neredzēja. Tikai izdzirdusi tās balsi, Rite ieraudzīja, ka sieviete nometusies ceļos Enstrīlam pie kājām.

— Mana kundze, — sieviete teica. — Mana kundze, es lūdzu piedo­šanu. Es jums pazemīgi lūdzu piedošanu. Apžēlojieties. Nedusmojieties uz mani, esmu tikai nabaga sieva. Es jūs lāgā neapskatīju. Nepamanīju ne zobenu, ne kroni. Es neredzēju ērgli. Jūs esat viena no seno laiku ķē­niņienēm, vai ne? Jūs ieradāties mūs glābt? Tiesnesis ir aizbēdzis. Esam palikuši vieni paši. Galms un armija — visi aizbēga. Mēs vienīgie esam palikuši te, bet orki jau ir pavisam tuvu. Kundze, tikai jūs varat mūs glābt… es jūs lūdzu… Kundze, sakiet, kas jūs esat? Jūs esat īsta vai tikai rēgs, kas nācis no aizlaikiem?

Rite apjuka.

— Mani sauc Rit… — Viņa aprāvās: ne jau to vajadzēja sacīt. — Es esmu Rītausma, Ardvina mantiniece, — viņa visbeidzot noskandēja. Tad virsroku ņēma izsalkums, un viņa nočukstēja: — Plāceni…

Sieviete steigšus iespieda viņai rokās karsto plakanās maizes gabalu un pati atkāpās, bez mitas klanīdamās.

Jastrins čukstus steidzās izskaidrot notikušo:

— Senajā Daligaras pilī stāv veco laiku ķēniņi. Nē, ne jau viņi paši: viņu statujas. Joršs man to stāstīja, jā, stāstīja, kad bija dzīvs. Un zini, veclaiku ķēniņiem zem kroņa parasti bija gludi noskūta galva. Tie bija tādi laiki… paga, kā Joršs teica? Nepiejaucēti laiki… Es domāju, ka tas nozīmē, ka tolaik visi bija gatavie mežoņi, rupji lauki un lopu gani, bet vispār viņi bija krietni ļaudis, un, kad vajadzēja cīnīties, viņu ķēniņi, kas arī bija krietni ļaudis, lika galvā kroni un cīnījās. Tolaik amatnieki vēl nebija diez cik veikli un arī bruņucepures viņiem nepadevās īpaši gludas. Sejsegu viras bija tik raupjas, ka tajās vienmēr ieķērās mati, tāpēc tie, kas gāja karot, matus nodzina pavisam. Kaila galva bija cīnītāja pazīme. Un tu ar kroni noskūtā galvā droši vien izskaties līdzīga seno ķēniņu statujām. Un tev ir arī Angkēls. Ķēniņus no citiem karotājiem atšķīra tieši ērglis. Katram ķēniņam bija savs ērglis, un droši vien tie atveidoti arī statujās. Angkēls tev piešķir ķēnišķīgu izskatu. Žēl, ka mums nav arī piejaucēta vilka. Ardvinam bija vilks. Es to visu zinu, jo man izstāstīja Joršs. Tas ir prātam neaptverami, cik daudz viņš zināja un cik labi prata visu izstāstīt. Ak piedod, es aizmirsu, ka tu lūdzi viņu nepieminēt.

Katra reize, kad izskanēja Jorša īsais vārds, Ritei bija kā sāpīgs dūres trieciens pakrūtē, taču viņa savaldījās un neapsauca puiku. Viņai bija jākļūst cietākai, skarbākai, izturīgākai, ja viņa vēlējās, lai Jorša bērni iz­dzīvo. Viņai sava sirds bija jāpadara cietāka par dimantu un tēraudu.

Rite pamētāja plāceni no vienas saujas otrā, mazliet papūta un da­lījās tajā ar Erbrovu un Jastrinu. Pamazām viņai apkārt sapulcējās arvien lielāks skrandaiņu pulks, un tie, pārvarēdami biklumu, cits caur citu stāstīja, ka galms, saņēmis brīdinošos uguns signālus un varbūt arī kādu Tiesneša sūtītu ziņnesi, jau iepriekšējā dienā bija aizsteidzies uz zieme­ļiem, uz nepieejamo Aljilu.

— Visi ir prom, gluži visi. Bet, kas jūs, kundze, esat? Vai ieradāties mūs glābt?

— Kundze, atvainojiet, tikai neapvainojieties, jūs patiesi izskatāties gaužām dīvaina, bet redziet, mums tiešām neviena cita vairs nav, tad varbūt jūs tagad būsiet noteicēja šai pilsētā?

— Kundze, tikai nepametiet mūs, lūdzam jūs, piesaucot par lieci­niekiem gan mūsu, gan jūsu mirušo tuvinieku dvēseles. Vairums kara­vīru pilsētu pameta, arī visi zirgi ir prom.

— Palikuši vienīgi tie, kas sargā vārtus un mūrus.

— Bet kas mūs tagad aizstāvēs no orkiem?

— Daligara ir tukša un pamesta…

— Neapbruņota…

— Pavisam viena. Pilsēta ir pamesta pavisam viena. Kundze, mums esat atlikusi tikai jūs un mūra sienas. Vai jūs esat karotāja? Kaut ko taču jūs protat?

— Kundze, vai jūs varētu nokārtot, lai ari mūs ielaiž pilsētā, jo, kad uzradlsies orki, viņā mūru pusē tomēr būs labāk…

— Kundze, žēlojiet mūs, mēs to lūdzam, piesaucot mūsu un jūsu mirušos…

Plāceņa pilnu muti Rite tuvojās aizsarggrāvim. Ūdens tajā bija stā­vošs, zaļš un saglumējis. Tā virsmu sedza tik bieza aļģu kārta, ka šķita, tā ir zaļojoša pļava, nevis dziļš ūdens. Grāvis, kas īstenībā bija viena no Dogonas attekām, tiešām bija dziļš. Tas spēja aizturēt ienaidnieka karaspēku. Majestātiskais nolaižamais tilts bija nolaists, un Rite pa to devās uz pilsētas vārtiem.

Vārtus slēdza milzīgas dzelzs restes, kuras pēc vajadzības, izmantojot sarežģītu virvju un tītavu sistēmu, augšā un lejā cilāja bariņš sargka­reivju.

Rite uzlūkoja pilsētas sargus, un tie uzlūkoja viņu.

Rite nodomāja: ja viņa lūgtos pietiekami pieklājīgi, pietiekami žēla­baini, tad varbūt sargi atdarītu restes un vismaz uz šo nakti ielaistu viņu pilsētā, kur Erbrova būtu drošībā.

Kamēr viņa prātā pārcilāja piemērotākos vārdus, viņas skatiens aiz­slīdēja pie pārējo patvēruma meklētāju pulka: te bija gan noskrandušu bērnu bari, gan izmisušas mātes. Bija maz ticams, ka viņa spētu atrast vārdus, kuros ciešanu būtu vēl vairāk, un piesaistīt vēl līdzjūtīgākus ska­tienus nekā šis sāpju nomāktais ļaužu pūlis.

Rite norija pēdējo plāceņa kumosu, nokāpa no zirga, lepni pacēla galvu, vienu roku nolaida uz zobena spala, bet otru — uz tērauda res­tēm. Pēc greznākajiem bruņu rakstiem izsecinājusi, kurš no sargkareiv­jiem ir galvenais, viņa to uzrunāja:

— Es esmu Rītausma, Ardvina mantiniece. Man ir uzticētas šīs pil­sētas varas zīmotnes. Paceliet restes.

Iestājās apjukuma pilns klusums. Bēgļu pūlis Ritei aiz muguras brieda arvien lielāks.

Izmisums acīmredzot bija ieperinājies arī starp sargkareivjiem. Un Ardvina vārds arī šoreiz izskanēja gluži kā kaujas raga sauciens. Visi pa­cēla galvas. Skatieni atdzīvojās. Rite atguva drosmi: viņa bija pateikusi pareizos vārdus. Šie ļaudis ilgojās tikai pēc vadoņa un kāda cerību sta­riņa — jo sevišķi tagad, kad visas cerības bija iznīkušas, bet vadoņi, kam tie bija ticējuši, viņus bija pametuši. Ilgus gadus Daligarai bija mācīts akli pakļauties, ilgus gadus tā bija pacietuši viszvēriskākās neģēlības, un šais gados pilsēta bija zaudējusi visu savu gudrību, visu savu drosmi. It visur kā vienīgās noteicējas valdīja muļķība un gļēvulība.

Bez vadoņa, kurš pateiktu, kas un kā darāms, daligarieši ļaus sevi ap­kaut, pat nemēģinādami pretoties.

Tie nebija nedz ielaiduši pilsētā bēgļus, nedz arī pacēluši tiltus. Acīm­redzot pēdējās saņemtās pavēles bija pretrunā ar šādu saprāta diktētu rīcību, un, ņemot vērā, cik baismīgi un daudzveidīgi Tiesnesis sodīja par katru vissīkāko nepaklausību, neviens neuzdrošinājās tās pārkāpt.

— Ēē, — stostīgi ierunājās galvenais no sargiem, — donna Rīt­ausma… tas ir… kundze… es… tā nav mana vaina… Redziet… Mums nemaz nav pilsētas atslēgu… Vajadzētu iet un palūgt tās senešalam… Bet bez īpašas atļaujas mēs nemaz nedrīkstam neko lūgt…

Rite nodomāja, ka šī garā procedūra nemaz nenāks par labu.

Cerēt varēja vienīgi uz pārsteiguma spēku — viņa taču bija ieradu­sies ar kroni galvā, zelta zīmotnēm uz krūtīm, Ardvina vārdu lūpās un brīnišķīgu zili baltu ērgli uz pleca.

Bet šejienieši turējās pie likumiem.

Kamēr tiks izcīnītas tiesības lūgt atslēgu, kamēr tā tiks sagādāta un kamēr tiks pieņemts lēmums atslēgt vai tomēr neatslēgt vārtus, paies pārāk ilgs laiks.

Maģiskais brīdis jau būs garām. Pirmais spilgtais iespaids izdzisis. Pār­spēku gūs disciplīna. Kuru katru brīdi kāds apjēgs, ka Rītausmas vārdu var saīsināt kā Riti, un atcerēsies, ka viņai jau sen ir piespriests nāves sods, — un tās būs beigas.

Erbrova kopā ar Jastrinu bija palikusi sēžam Enstrīla mugurā. Mei­tene atradās tieši iepretī milzīgajai slēdzenei, kas neļāva izkustināt smago vārtu aizvirtni. Viņa nolaida uz slēdzenes savu bērnišķīgi apaļo plaukstiņu, kurai nebūtu pieticis spēka pat noturēt tai piemēroto atslēgu.

Klakš.

Slēdzene atsprāga vaļā ar skaļu, dobju klakšķi, kas satricināja klusumu.

Rite neļāva savā sejā atspoguļoties izbrīnam. Viņa uzmeta stingru skatienu Jastrinam, lai tas nenodotu arī savējo un vismaz šoreiz prastos pastāvēt klusu. Un nosolījās neaizmirst, ka viņas meitai joprojām pie­mīt spējas, kas izrādījušās stiprākas pat par sāpēm.

Nekustīga un bezkaislīga viņa atkārtoja pavēli. Sis nebija klusu un pazemīgu lūgumu laiks.

— Es esmu Rītausma, Ardvina mantiniece. Man ir uzticētas šīs pil­sētas varas zīmotnes. Esmu ieradusies, lai cīnītos par Daligaru. — Un tik tiešām nekas šais vārdos nebija melots. — Nekayējoties paceliet restes un atstājiet vārtus atvērtus, līdz visi pie pilsētas sienām apme­tušies bēgļi būs sagājuši iekšā. Kad visi būs drošībā, nolaidiet restes un paceliet tiltu.

Pavēle tūdaļ tika izpildīta.

Rite pirmā iegāja pilsētā, vezdama pavadā Enstrīlu. Jastrins un Erbrova lūkojās apkārt ieplestām acīm: šī bija pirmā pilsēta, ko viņi savā mūžā redzēja. Daligara bija noplukuši un nožēlojama, nolaidības sagandēta un posta saēsta, bet visam par spīti abu apstulbušajās sejās bija lasāms izbrīns.

Angkēls joprojām sēdēja Ritei uz pleca. Putns bija smags, taču tā sma­gums bija mierinošs un iedvesa drosmi. Nebija šaubu, ka jaunā Daligaras valdniece par saviem panākumiem lielā mērā var pateikties tieši viņam.

Kad arī pēdējais bēgļu vezums bija iegāzelējies pa pilsētas vārtiem, res­tes nolaidās ar dārdošu troksni, bet tilts pacēlās, griezīgi čīkstēdams, ķē­dēm žvadzot un čerkstot.

Tai pašā mirklī parādījās orki: to pulks pēc pulka, vienība pēc vienī­bas nāca ārā no meža. Pa priekšu pārējiem auļoja kavalēristi, tie izmeta veltīgu un teju vai komisku līkumu, mezdamies bezjēdzīgā uzbrukumā mazajām būdelēm un dārziem ar tomātu rindām, bet tad juku jukām apstājās aizsarggrāvja malā.

Uzbrucēji raidīja briesmīgus lāstus, un tiem pretī atskanēja lamas no pilsētas mūriem.

— Kundze, ziemeļpusē tilts joprojām nav pacelts, — Ritei pavēstīja viens no āviniekiem. — Lai sasniegtu šo tiltu, orkiem vispirms ir jāšķērso

Dogona, taču jūdzes attālumā no pilsētas ir sens koka tilts, kas savieno abus upes krastus. Vai mums pacelt ziemeļu paceļamo tiltu?

— Protams, atbildēja Rite, — tūlīt pēc tam, kad būsiet ielaiduši visus bēgļus, kas palikuši ārpus pilsētas tā tuvumā.

No jauna viņa izbrīnījās, ka pat tik pašsaprotamām darbībām vaja­dzīga īpaša atļauja vai apstiprinājums, kaut arī to devusi pilnīga sveši­niece, kas uzradusies no nekurienes un pasludinājusi sevi par vadoni.

Nu viņa bija iesprostota pilsētā, kuras iemītnieki vēl pavisam nesen būtu gatavi viņu bez vārda runas pakārt un kuras aizstāvju muļķība un gļēvulība bija salīdzināma vienīgi ar aplencēju nežēlību un drosmi.

Pateicības lūgšanas atskanēja no bēgļu jūras, kas nu bija saplūdusi Zemajā laukumā turpat pie pilsētas vārtiem.

Ardvins tiem bija atsūtījis visai dīvainu būtni, kas viņus bija izglābusi.

Šai mirklī Angkēls nosprieda, ka būs gana sēdēts karaliskā stingumā, un metās virsū prāvam cālim, kas bija atstāts bez uzraudzības, taču jau­nās ķēniņienes vara nu jau bija nostiprināta un tādi nieki vairs neva­rēja tai kaitēt.