Deviņpadsmitā nodaļa

Joršs atbalstījās pret zirgu un paraudzījās lejup uz liedagu un ciemu, ko apspīdēja pirmā rīta gaisma.

Zirgs bija jauns bēris, Zibens un Melnes pirmdzimtais kumeļš, kuru viņi bija nosaukuši par Enstrīlu, kas senelfu valodā nozīmē ātrais. Tad Joršs palūkojās augšup, kur elsdams pūzdams pa taku uz priekšu klumzāja Morons. Viņam zirgu neviens nebija pat piedāvājis, jo Morons ne­prata jāt, — viņš no zirgiem ne tikai baidījās, bet arī tos sirsnīgi ienīda, un jāpiebilst, ka zirgi viņam atbildēja ar tādām pašām jūtām.

Joršs negribēja pamest sievu un meitu, tomēr to darīja. Vairāk par visu viņš vēlējās palikt kopā ar viņām, tomēr devās prom. No visa, ko šai pasaulē varēja pasākt, karošana viņam iedvesa vislielāko riebumu, tomēr viņš steidzās karot, turklāt paķēris līdzi to cilvēku, kura klātbūtne vi­ņam bija visnepatīkamākā.

Brīvība nebūt nenozīmē iespēju darīt to, ko gribas, brīvība nozīmē spēju uzņemties atbildību par pasauli — tā kaut kur bija rakstīts, Joršs neatcerējās, kas bija šīs viedās frāzes autors, un klusībā prātoja, vai nezināmais rakstītājs licis šos vārdus uz pergamenta, jo saklausījis tādas gudrības no citiem, vai arī pats bijis spiests pamest mīļoto sievu un die­vināto meitu, lai dotos meklēt nāvi, karojot svešatnē, kur visticamāk neviens par šo upuri pat nepateiks paldies.

Zirgs sāka plūkt zāli.

— Neko citu nevar darīt, — nočukstēja Joršs.

Zirga lūpas joprojām plūkāja zāles stiebrus. Joršs papurināja galvu.

Viņš nevarēja atstāt Moronu kopā ar savu meitu. Šis cilvēks Erbrovu ienīda. Naids Erbrovai sagādāja sāpes: viņa to sajuta gluži kā brūces.

Agrāk vai vēlāk Morons viņa meitai nodarītu ko ļaunu, varbūt pat kaut ko briesmīgu.

Joršs naida apmāto nevarēja sodīt — vismaz kamēr Morons nebija nodarījis pierādāmu ļaunumu. Lai arī cik nepatīkams un ļauns būdams, Morons pagaidām bija bez vainas. Galu galā neviena liktenis nav iz­lemts iepriekš: kā gan Joršs varēja zināt, ka Morons patiešām Erbrovai ko nodarīs? Tas bija tikai minējums.

Un vēl varēja cerēt, ka tālu no jūras un ciema liedagā Morons atra­dīs dzīvi, kas tam patiks daudz labāk.

Viņš varēs iestāties karadienestā un kļūt par dižkareivi, ja jau šīs iz­redzes viņam šķita tik vilinošas, vai arī kaut kur strādāt par ciema muļ­ķīti, jo, kā likās, arī šim amatam Moronam bija īpašas dotības. Jebkas būtu labāks par palikšanu liedagā, ko viņš ienīda no visas sirds, starp ļaudīm, kuriem viņš ik brīdi vēlēja nāvi.

Joršs turpināja ceļu augšup. Viņam sekoja Melilots un Pallādijs, pa šauro taku vezdami Galdfurtu, Zibens un Melnes trešo dēlu. Todien, kad viņi bija sastapušies, abi bija devušies Joršam līdzi uz Erbrovas ciemu. Pirms dau­dziem gadiem klints sienā izraktais un izskaldītais ceļš daļēji bija saglabā­jies — kājāmgājēji pa to vēl varēja nokāpt lejā, taču bija skaidrs, ka bez krietnas darbošanās ar lāpstām lavīnu aizbērtās vietas zirgi nespētu šķērsot.

Apmetušies Erbrovā un gaidīdami, līdz sadzīs ievainojumi un Joršs sa­gatavosies ceļam, abibija izstāstījuši, kā orki iekarojuši Varilas klajieni un aplenkuši pilsētu.

Viņi Joršam stāstīja arī par kādu Rankstrailu, Daligaras pilsētas al­gotņu karaspēka Kapteini, kurš jau gadiem ilgi cīnoties ar orkiem un tu­rot tos pa gabalu no Zināmajām zemēm.

Rankstrails pats esot no Varilas.

— Viņš ir taisni no Varilas pilsētas? — jautāja Joršs.

Šīs ziņas viņu ieinteresēja. Laba karotāja pirmais likums ir "sameklē sev sabiedroto." Savukārt, ja karotājs vēlas izvairīties no cīņas, tad viņa pirmais zelta likums skan šādi: "sameklē sev labu sabiedroto un, tiklīdz tas ir iespējams, atstāj karošanu viņa ziņā, bet pats atgriezies mājās." So gudrību Joršs nebija atradis nevienā no izstudētajiem militārās taktikas traktātiem, taču dažus jautājumus pietiekami labi varēja izprast arī, lie­kot lietā intuīciju un paša prātu.

Par Kapteini viņš saņēma visplašākās ziņas. Kapteinis, tāpat kā vai­rums algotņu, nākot no Varilas pilsētas Arējā loka, kur visus pēdējos gadus dzīvojot arī Melilota un Pallādija ģimenes. Atšķirībā no Daligaras, kura bija neganta kā dzeloņcūka un ļāva nelaimīgiem ļaudīm nosprāgt pie saviem slēgtajiem vārtiem, Varila pieņēma visus. Pēc tam gan tā no at­nācējiem iekasēja bargus nodokļus, tiesa kas tiesa, taču visiem bija atļauts apmesties pilsētā uz dzīvi un tur arī palikt. Viņi paši pazīstot Kap­teiņa ģimeni. Tēvs esot krietns vīrs, bet māsa, vārdā Liesma, strādājot par veļasmazgātāju un esot sasniegusi vecumu, kad laiks iziet pie vīra. Ģimenē esot vēl jaunāks brālis, bet tā vārds gan viņiem esot piemirsies.

Kapteini neviens nekad neesot sakāvis.

Ļaudis runāja, ka viņš protot atrast pēdas tur, kur citi neredz neko, bet ienaidnieku pārvietošanos viņš uzminot, vērojot, kā un kurp lido putni. Kapteinis esot kluss kā čūska, viņa uzbrukumi esot nekļūdīgi, un viņš itin kā iepriekš zinot, kur pretinieks parādīsies.

Veiksmīgi stājies pretī arvien lielākām ordām un gadu no gada tās citu pēc citas atvairījis, Kapteinis kādā sarmas apsudrabotā februāra rītā bija ieraudzījis, ka šoreiz ienaidnieki vairs nav bars kareivīgu salašņu, bet gan īsts karaspēks ar kājniekiem un kavalēriju, katapultām un pajū­giem — tāda orku armija nebija redzēta kopš nelaiķa Ardvina laikiem.

Kapteinis pret šo invāziju bija spiests cīnīties atkāpjoties. Taču tā patiesi bija atkāpšanās, nevis bēgšana, un jau tagad par šīm cīņām klīda īstas leģendas. Rankstrails aiz sevis nevienu nepameta. Viņš aizkavēja orkus, līdz bija pilnīgi drošs, ka lauku sētas ir palikušas pavisam tukšas. Vīriešus Kapteinis uzņēma savā armijā, bet sievietēm, bērniem un veca­jiem palīdzēja nokļūt drošībā. Atkāpjoties viņš lika nodedzināt augļu dārzus, iznīcināt ražu tīrumos, izkaut ganāmpulkus, bet ikvienu, kas bija piederīgs cilvēku ciltij, viņš aizveda sev līdzi. Rankstraila karaspēka pār­vietošanos apgrūtināja lēnie civiliedzīvotāju vezumi, un pie Šķeltā kalna tas tika aplenkts, taču Rankstrails un viņa vīri aplenkumu pārrāva. Viņus aplenca arī Silārijas purvos, bet viņi atkal izlauzās, viņus aplenca Zelta mežos, un arī te izdevās aplenkuma loku pāršķelt, un visbeidzot orki algotņu armiju no visām pusēm apstāja tur, kur sākas Varilas klajiene. Varilieši — arī Melilots un Pallādijs — to visu no pilsētas mūru augšienes redzēja. Orku karaspēks bija sagatavojies kaujai, un šķita, ka

Kapteinim nav ne mazāko cerību. Arī Varilas armija bija kaujas gatavībā, taču pilsētas valdītāji pagaidām tikai apspriedās, vai sūtīt to palīgā aplenktajiem (līdz beidzot nolēma to paturēt drošībā un uzticēt tai tikai pilsētas sargāšanu). Tikmēr Kapteinis, viņa algotņu armijas atlie­kas, zemnieki, kas par ieročiem satvēruši dakšas un kapļus, un sievietes ar maziem bērniem rokās atkal spēja izlauzties cauri aplenkumam un sasniegt Varilas mūrus. Orku līnijas Kapteinis ikreiz pārrāva nakts mel­numā, pārsteidzošā kārtā arī tumsā uzminēdams, kur ienaidnieku rin­das ir visvājākās, turklāt viņam bija izdevies ikvienam — arī sievietēm, vecajiem un bērniem — iemācīt cīnīties un dārgi pārdot savu ādu. Orki to nebija gaidījuši: kopš Ardvina laikiem viņi nebija nopietni ka­rojuši ar cilvēku cilti un bija paguvuši aizmirst, ka arī cilvēki prot* cīnī­ties. Arī par siru Ardvinu runāja, ka tas esot pratis atrast pēdas tur, kur citi neredzējuši neko, un ienaidnieku pārvietošanos viņš uzminējis, vē­rojot, kā un kurp lido putni. Ardvins esot bijis kluss kā čūska, visi viņa uzbrukumi bijuši nekļūdīgi, un viņš itin kā iepriekš zinājis, kur preti­nieks parādīsies. Tomēr pat nelaiķa Ardvins nebūtu varējis uzvarēt tik lielu karaspēku, pats komandējot tikai vieglo kavalēriju un bariņu lauku sievu, kas bruņojušās ar virtuves dunčiem. Kapteinim neizdevās atstumt orkus no Cilvēku zemēm, taču vismaz līdz Varilas mūriem viņš tika, un visi bēgļi varēja patverties pilsētas drošībā — Arējā lokā, kur nu vairs nebija, kur ābolam rlokrist. Tomēr Kapteinim bija jādodas prom, jo al­gotņi piederēja Valdītājam un Tiesnesim un viņu īstā vieta bija par Dzeloņcūku sauktā pilsēta. Algotnis jau nevar darīt, kas viņam ienāk prātā, un nepakļaušanās pavēlēm tiek uzskatīta par nodevību. Turklāt, kaut arī Rankstrailu visi bija iemīļojuši, jo viņš bija vietējais un prata apkaut orkus, pilsētnieki tomēr īpaši nebēdājās, redzot viņu un viņa vīrus Varilu pametam. Rankstraila karaspēks iedvesa bailes: par algotņiem taču kļuva tie, kurus nekur citur neviens pretī neņēma. Kopš orki bija atsā­kuši uzbrukumus, kareivju trūka, un algotņu rindas bija papildinātas ar tiem, kuri līdz šim bija strādājuši spaidu darbos raktuvēs — ar pēdējiem rūķu cilts pārstāvjiem, kas bija bruņojušies cirvjiem un lāpstām. Kad raktuves bija tukšas un jaunus rūķus rekrutēt vairs nevarēja, tika iztuk­šotas arī cietumu kameras. Daudziem pirms došanās pie bendes piedā­vāja izvēlēties: nāve vai iestāšanās algotņos. Vajadzēja skatīties visai vērīgi, lai atšķirtu Rankstraila vīrus no orkiem, pret kuriem tie cīnījās. Šo bruņoto varzu kopā saturēja tikai divas lietas: naids pret orkiem un absolūta uzticība savam Kapteinim. Ja nebija Kapteiņa, kas komandētu, un orku, ko apkarot, tad labāk bija šos vīrus redzēt ejam nekā nākam.

Varilā par orkiem neviens īpaši nebēdāja. Varilai bija"aizsprostu sis­tēma un neuzvarama armija, kurā dienēja varoņi zelta rotātām bru­ņām — tie visi bija cēlušies no ģimenēm, kurās kopš aizlaikiem bija dzimuši tikai neuzveicami karotāji. Visi bija pārliecināti, ka Varila ir drošībā.

Vai Joršs nekad neesot Varilu redzējis? Šo pilsētu ieskauj rīsa lauki. Neskaitāmas dzirnavas tur izmanto vēja spēku, lai pludinātu pa kanā­liem ūdeni un cilātu slūžu aizvirtņus, regulējot ūdens līmeni rīsa laukos. Visas dzirnavas vienlaikus bija arī novērošanas torņi. Tajos stāvēja sarg­kareivji. Ja izcēlās karš — kad uzbruka orki vai arī Varilas ķēniņš ķildo­jās ar Daligaras ķēniņu, trauksmi izziņoja no dzirnavām: tika iedegtas ugunis, skanēja ragu pūtieni, un vienlaikus tika atvērti visi aizsprosti. Visa klajiene tad ātri vien pārvērtās par sešas septiņas pēdas dziļu dubļu jūru, kuras vidū pakalna galā lepni slējās trīskārša, nepārvarama aizsarg­mūra ieskautā pilsēta, kļuvusi nesasniedzama ienaidnieku karapūļiem.

Taču tad notika kaut kas briesmīgs. Šoreiz variliešus kāds nodeva. Orki ieradās pie pašām pilsētas sienām, bet aizsprostus neviens neatvēra. Pilsētu aplenca. Tās brīnišķīgā armija — vissenāko dzimtu bruņinieki, visizcilāko kara tradīciju pārmantotāji kājnieki — izgāja no pilsētas un stājās pretī orkiem. Tā bija gaiša, saulaina diena, kad notika kauja, kurā Varilas brašie kareivji krita visi kā viens, kauja, kurā saules staros plan­došo apmetņu krāšņumam līdzinājās vienīgi cīnītāju drosme. Bet viņi abi, Melilots un Pallādijs, tobrīd bija izgājuši no pilsētas, lai pazvejotu karpas. Nekādas gardās jau tās karpas nav — tik vien ir kā spuras, astes un asakas, cik nu tur ēdamā no tādas zivs. Foreles gan ir pavisam cita lieta, tiesa kas tiesa, toties karpas bija vieglāk nozvejot, jo tās atrodamas aug­šējos dīķos, tajos, kas izvietoti vistuvāk Varilai. Pie šiem niedrāju ieskau­tajiem dīķiem sargu nekad nebija, jo kuram gan tās karpas vajadzīgas, turpretī foreles tika audzētas zemākajos dīķos, un tās gan bija paredzē­tas vienīgi Citadeles iemītniekiem un tika cītīgi sargātas. Tāpēc viņi abi todien izgājuši no pilsētas un slapstījušies niedrājos, kad negaidīti teju pie pašiem mūriem uzradās orki, bet trauksmi neviens nedeva un aiz­sprostus neatvēra. Vienā mirklī Melilots un Pallādijs apjēdza, ka visap­kārt uz Varilas pakalna saradušies orku bari, kas vienā mierā iekārto nometni. Viņi skatījās, kā orki cērt kokus — neskaitāmus ciedrus un olīvkokus, lai sagādātu malku saviem monumentālajiem ugunskuriem, virs kuru liesmām cepinājās četrās daļās saskaldītas govis. Divarpus dienas Pallādijs un Melilots notupēja niedrājā, nieka piecdesmit soļu attālumā no vietas, kur briesmoņi bija iekārtojuši nometni un klapēja un slaktēja cits citu, vingrinādamies kaušanās mākslā. Orki bija bries­mīgi, tiesa kas tiesa. Vai Joršam gadījies tos kādreiz redzēt? Nē? Viņi nav kā cilvēki vai tiem līdzīgās būtnes. Orku ģīmji ir spalvu, raibu ādu, zvīņu un asu nagu pilni. Tie ir kas vidējs starp dēmoniem un meža zvēriem. Runā, ka orkiem neesot ne domu, ne atmiņu. Viņi esot tikai nogalināšanas rīki.

Pēc divām dienām visā savā diženumā un mirdzumā no pilsētas iz­nāca Varilas armija, lai pārrautu šo briesmoņu aplenkumu. Armijai ne­veicās, toties paveicās Melilotam un Pallādijam, jo, kamēr mirdzošo armiju sakāva, pareizāk, kamēr tās varonīgos kareivjus apkāva citu pēc cita, orkiem darāmā netrūka, tie aizrautībā kļuva mazliet izklaidīgi, un abi karpu zvejnieki beidzot varēja pamest niedrāju. Viņi bēga, un šī bēg­šana bija šausmīgāka par šausmīgu. Vispirms viņi lavījās projām niedru piesegti, pēc tam zagās cauri mandeļu dārziem, kur koku zaros vērās pir­mie ziedpumpuri, un visbeidzot par aizsegu un glābiņu noderēja tumsa un uzvarētāju žūpošana.

— Kāpēc varilieši ļāva sevi apkaut? — jautāja Joršs, kas to visu klau­sījās saspringts kā stīga.

Cits būtisks kara mākslas likums bija saistīts ar pareizu pretinieka novērtēšanu. Taktikas rokasgrāmatā, ko piespiedu kārtā varoņa likte­nim izredzētais stratēģis vēl nebija sarakstījis, noteikti būs iekļauts zelta likums: ja spēki ir pārlieku nesamērīgi, labāk no cīņas atturēties.

Melilots un Pallādijs uz Jorša jautājumu atbildēt nemācēja. Viņiem par militāro taktiku nebija nekādas saprašanas. Dienēdami pie Valdī­tāja un Tiesneša, viņi bija tikai sargājuši pazemes cietumu. Tur abi bija iemanījušies medīt žurkas. Jā, šai mākslā viņi patiešām bija veikli.

Viņiem bija šķitis, ka Varilas karaspēks ir brīnišķīgs un neuzvarams, taču neizprotamu iemeslu dēļ orki acīmredzot bija citādās domās.

Viņi abi no cīņas neko daudz neredzēja. Viņi saskatīja vien to, kā mirdz bruņas, kā plandās standarti un apmetņi, un tad ragu skaņas zi­ņoja par uzvaru, tikai diemžēl ragos pūta orki, nevis varilieši. Viņi abi tobrīd vēl tupēja niedrājā. Sastinguši, gluži nejūtīgām kājām, stīvi un pār­saluši no divu dienu ilgas nīkšanas slapjumā, viņi gaidīja, kad beidzot Varilas taures pūtīs uzvaras signālus, jo tad varēs atgriezties mājās, kur visi noteikti par viņiem uztraucās, — galu galā viņi taču bija palikuši ārpusē pie orkiem. Varbūt viņus abus jau uzskatīja par mirušiem, bet, kad viņi atgriezīsies, visi priecāsies, apskaus viņus un rīkos dzīres, šim notikumam par godu patukšojot pieliekamā kambara kaltētās gaļas un medus krājumus. Šādus mierinošus vārdus viņi viens otram čukstēja, divas dienas un naktis nīkdami niedrājā, taču nekā — Varilas uzvaras taures klusēja. Toties līdz pat debesīm pacēlās orku uzvaras kliedzieni, un tad vairs nebija ne šaubu, ne cerību. Un viņi abi nolēma bēgt. Sprīdi pa sprīdim. Citu pēc cita sperdami baiļpilnus soļus. Par laimi, orkus bija apreibinājis alus un uzvara, tie viņus nepamanīja zogamies garām…

— Viņi jūs nepamanīja? Un kā tad brūces? Tie taču ir bultu radīti ievainojumi!

Var jau būt, ka cilvēces ienaidnieki ir briesmīgi, taču kā loka šāvēji viņi ir visai nevarīgi un mērķī trāpīt nejēdz. Šāda ziņa sniegtu mierinā­jumu gan īsti kanoniskam varonim, gan tādam, kurš no varoņa goda labprātāk izvairītos.

Nē, ne jau orku bultas viņus ievainoja. Kur nu! Orki viņus nepama­nīja, tiem neradās pat visniecīgākās aizdomas, jo citādi viņiem glābiņa nebūtu bijis, tas esot skaidrs pat bērniem. Aizlavījušies projām no Vari­las, līšus, rāpus kā sliekas vai čūskas, viņi bija steigušies uz Daligaru. Viņi steidzās pa taisnākajām takām, izvairīdamies no ceļa, zagās cauri kazenāju audzēm pāri Jaunā Mēness pakalniem, taču izrādījās, visa pie­sardzība ir lieka: trīs jūdžu attālumā no Varilas nevienu orku vairs ne­manīja. To nebija arī Dogonas krastos. Pie pašas Varilas orki bija, un to bija daudz, bet tad piepeši tie izbeidzās, un viss. Vairs neviena paša! Zag­šanās pa nomaļām takām cauri kazenājiem tomēr nebija gluži bez jēgas: kaut arī dzelkšņu saskrāpēti, viņi ātri sasniedza Daligaru. Vēl nebija satumsusi nākamā nakts, kad abi nostājās pie Daligaras vārtiem. Viņi gribēja sacelt trauksmi. Tas viņiem maksātu dzīvību, protams, jo Daligarā viņus meklēja kā dezertierus, taču bija cerība, ka viņiem izdosies sasaukt Rankstrailu un tas dosies glābt viņu ļaudis, viņu sievas un bērnus.

Tātad vajadzēja sasaukt Rankstrailu, pat ja tas maksātu dzīvību, tiesa kas tiesa. Vienīgā nelaime, ka Rankstrailu sasaukt viņiem tā arī neizde­vās. Tikko viņi vārtu sargiem bija pateikuši, ka ir ieradušies no Varilas un grib satikt algotņu Kapteini, strēlnieki tūdaļ ņēmās viņus apšaudīt.

— Vai tad viņi jūs pazina? — izmisis jautāja Joršs, kuram cilvēku pa­saule šķita kļuvusi vēl neprātīgāka, drūmāka un neizprotamāka.

Vismaz tagad, kad uzbrūk orki, cilvēki beidzot apvienos spēkus un cī­nīsies kopā — katrā ziņā Joršam šāds pavērsiens likās pašsaprotams.

Nē, atbildēja Melilots un Pallādijs. Sargi nemaz nebūtu varējuši viņus atpazīt. Vārtus sargāja divi pavisam jauni, agrāk neredzēti puiši. Pilnīgi sveši. Un, lai gan Tiesnesis bija īsts draņķa gabals un nekad nevienam neko nepiedeva, tiesa kas tiesa, taču viņi abi tak nebija nekādi lielie noziedznieki! Grāfisti viņi nevienam nebija pārdevuši! Viņi bija tikai dezertējuši. Jau pirms astoņiem gadiem. Tātad sen. Protams, nāvessods viņiem abiem ir piespriests, tiesa kas tiesa, tomēr neviens viņus ne­meklē, — viņus vispār visi ir aizmirsuši, jo galu galā viņi tak nav nekādi elfi, — tikai nevajag apvainoties. Viņi ir tikai dezertieri. Un ne jau vie­nīgie! Katrā ziņā vārtu sargi viņus nepazina.

Viņi abi pateica, ka orki uzradušies un aplenkuši Varilu, un vēl teica, ka gribot satikt algotņu Kapteini un lūgt viņam palīdzību. Sargi pat ne­atbildēja. Uzreiz raidīja savas bultas, un labi vēl, ka neievainoja pārāk smagi. Tikai mazlietiņ. Visādā ziņā viņi vēl bija pietiekami dzīvi, lai varētu pamest Daligaras pievārti un doties meklēt Joršu. Viņi jau īste­nībā nemaz nezinājuši, vai elfs vēl ir pie dzīvības, — tikpat labi varēja pieņemt, ka tas jau sen atstiepis kājas, — arī šoreiz nevajag apvainoties. Kad pūķi nošāva, izplatījās ziņas, ka visi bēgļi gājuši bojā kalnu nogru­vumā, — tos esot nospiedusi lavīna, kas aizšķērsoja ceļu kavalērijai. Arī tad, ja bēgļi tomēr būtu izdzīvojuši, tiem tik un tā draudēja tikšanās ar Erīnijām: klīda nostāsti, ka tās palaikam uzrodoties jūras krastā un savā nežēlībā iznīcinot itin visu, un taisni to melnā nežēlība, nevis vakara saules mestā ēna devusi vārdu Tumšajiem kalniem. Ļaudis runā, valodas izplatās. Un, lai gan runas par to, ka elfs un bēgļi varētu būt iz­dzīvojuši, bija vienīgās, ko Melilots un Pallādijs nekad nebija dzirdējuši, viņi tik un tā nolēma atnākt un paskatīties. Ļaunākajā gadījumā šis ceļo­jums būtu veltīgs — un labāk tomēr ir mirt, darot kaut ko veltīgu, nevis nedarot neko, tiesa kas tiesa.

— Kā tad jūs tikāt pāri nogruvumam? Aiza taču kļuva nepieejama! — satraukti jautāja Joršs.

Liedaga un zemesragu iemītniekus sargāja vienīgi stāvās klintis un nogruvums, kas bija cieši aizdarījis ieeju Astridas aizā. Taču Melilots un Pallādijs atbildēja, ka nepārvaramo nogruvumu esot krietni apdrupinājušas un aplīdzinājušas lietavas; akmeņu un zemes valnis, kas agrāk draudējis ar jaunām, bīstamām lavīnām, tagad esot apaudzis ar zāli un krūmiem. Tur pat izveidotas terases, kas jau apstādītas ar vīnogulājiem. Un arī taka uz aizu jau iemīdīta — tā ir diezgan stāva, tiesa kas tiesa, taču par nepārvaramo šo nogruvumu nosaukt vairs nevar. Pat viņi par spīti bultu atstātajiem ievainojumiem tikuši tam pāri. Starp citu, kāpēc daligarieši uz viņiem šāvuši? Viņš taču ir elfs un zina visu, tāpēc varbūt mācētu atbildēt uz šo jautājumu.

Joršs domāja labu brīdi. Prātā nāca tikai viena atbilde: Valdītājs un Tiesnesis droši vien jau zinājis, ka Varila ir aplenkta (patiesībā, ja labi padomā, viņš nemaz nevarētu to nezināt, jo viņam tak noteikti netrūka izlūku un sargu). Tātad Valdītājs un Tiesnesis ij nedomāja sniegt palī­dzību Varilai, bet negribēja arī oficiāli atzīt, ka atsakās palīdzēt sabied­roto pilsētai, tāpēc izlikās neko nezinām.

Pallādijs un Melilots, negaidīti uzrazdamies pie pilsētas mūriem un pilnā balsī aurēdami, ka ienaidnieki jau ir uz sliekšņa, Tiesneša acīs kļuva daudz bīstamāki un nīstamāki par orkiem.

Apdomājies vēl kādu brīdi, Joršs secināja, ka šis pieņēmums ir labs, tomēr nepilnīgs.

Valdītājs un Tiesnesis negribēja steigties palīgā Varilai un nevēlējās, lai ziņa par aplenkumu top zināma Daligarā, jo baidījās, ka viņa algotņu Kapteinis atteiksies pildīt pavēli sēdēt mierā un necīnīties. Kapteinis par notikušo neko nezināja. Ja viņš zinātu, tad steigtos glābt savu pilsētu, vezdams līdzi savus vīrus, kum vairākums arī bija dzimuši Varilā.

Šī doma Joršam ļoti patika, un viņš to prātā pārcilāja vēl un vēlreiz, ne jau tikai tāpēc, ka tā bija loģiska un loģika vienmēr sagādā baudī­jumu prātam, — arī tāpēc, ka tā piedāvāja risinājumu.

Beidzot viņam bija plāns. Tas nebija nemaz tik sarežģīti: Melilots un Pallādijs atgriezīsies Daligarā un sacels trauksmi: Briesmīgais elfs ir at­griezies! Tiesnesis viņu tvarstīt sūtīs algotņus kopā ar mītisko Kapteini, bet Joršs tos aizvilinās līdz pašai Varilai. Patiesībā plāns nebija viņa paša sagudrots — reiz tā jau bija noticis. Viens no pēdējiem elfu karo­tājiem arī bija panācis, ka cilvēku karaspēks, vajājot viņu, nonāk pie aplenktas pilsētas un to atbrīvo. Joršs precīzi neatcerējās, kuros laikos tas bija noticis, — katrā ziņā neilgi pirms elfu varenības sabrukuma, to­laik, kad jau bija iespējams, ka pilsētu aplenc orki, toties, tā kā karotāja vārds bija visai līdzīgs viņa paša vārdam, atmiņa to bija saglabājusi: Nerstrinkails, pēdējais karotājs. Tā Kapteinis uzzinās par Varilas aplen­kumu. Viņš to uzzinās nevis no kāda stāstītā, bet gan ieraudzīs-pats savām acīm, kopā ar visiem saviem vīriem būdams ārpus Daligaras un pietiekami tālu no Tiesneša bendēm un karātavām. Tad viņš varēs ne­pakļauties Tiesneša pavēlēm un cīnīties. Kapteinis visu uzzinās. Viņa armija nebija pietiekami liela, lai Varilu atbrīvotu, taču labāk tāds, nekā nekāds karaspēks. Tas būs sākums. Pirmais uzbrukums. Tas aizsāks pre­testību. Pretošanos. Un orkus beigu beigās padzīs.

Plāns bija labs. Joršs īstenos zelta likumu, kas jāievēro ikvienam cīnī­tājam, kurš pats cīnīties negrib: sameklē īsto cilvēku, aizved viņu uz īsto vietu un dodies mājās. Viņš izklāstīja savu ieceri Melilotam un Pallādijam, kuri sirdsmieru neatguva, taču arī tik izmisuši vairs neizskatījās. Varbūt viņi nonāks Daligaras pazemes cietumā pie žurkām, varbūt bei­dzot saņems sodu par dezertēšanu, toties bija atdzimusi cerība. Agrāk vai vēlāk Varilas aplenkums tiks pārrauts un viņu bērnus kāds izglābs.

Kā viņi abi juceklīgi skaidroja, esot divi nāves paveidi: cilvēks mirst, bet neviens viņam nepalīdz un visiem viņa nāve ir pilnīgi vienaldzīga, vai arī kāds tomēr cenšas palīdzēt, kaut arī dzīvību izglābt tam neizdodas.

Tas nav viens un tas pats.

Joršs pūlējās abus nomierināt: viņam un Kapteinim kopīgiem spē­kiem viņu bērnus izglābt izdosies.

Kārpoties augšā pa taku, bija aizritējusi visa diena. Riets nokrāsoja de­besis sarkanas. Beidzot viņi bija nonākuši tur, kur sākās ūdenskritums, un Joršs atkal nodomāja, ka tāpat kā viņi šodien te uzkāpuši, citudien pa šo taku kāds, piemēram, orku karaspēks, var nokāpt lejā.

— Neko citu nevar darīt, — viņš vēlreiz nočukstēja, no augšas sazī­mēdams piekrastē savu māju. Tur bija Rite un Erbrova.

Ik mirkli vajadzēja cīnīties ar mežonīgu vēlēšanos griezties atpakaļ. Zirgs atkal pacēla galvu un viņu uzlūkoja, tā skatiens pauda pieklājīgu, tomēr absolūtu vienaldzību pret nožēlu, kas mocīja Joršu. Pamazām no­laidās tumsa, un bija laiks iekārtot nometni naktsguļai.

Morons bija kluss un saspringts. Turpretī Melilotam un Pallādijam gribējās papļāpāt. Pallādijs stāstīja par savu jaunāko dēlu, kurš spītīgi nemācoties runāt, varbūt baidīdamies, ka, iemācījies runāt, kļūs liels un viņu vairs neviens neauklēs un nelutinās. Melilots stāstīja par savu ve­cāko meitu, kurai nesen pašai bija piedzimusi meitiņa, un centās izskaid­rot, ka būt vectēvam ir pavisam citādi nekā būt tēvam, taču īstie vārdi nedevās rokā, un viņa sakāmais palika nepabeigts, — tas rāmi izdzisa starp pavasara nakts klusajiem trokšņiem.

Joršs ar šaujamloku katram nomedīja pa forelei, un tās tika izceptas no žagariem un pīniju čiekuriem sakurtā ugunskurā.

Nakts pagāja.

Rīts uzausa miglains.

Morons bija pazudis. Bija maz ticams, ka viņš viens pats būtu uzdro­šinājies doties dziļāk orku apsēstos novados; vienīgais izskaidrojums bija tāds, ka viņš aizsteidzies uz Daligaru, lai Joršu pārdotu Valdītājam un Tiesnesim, pretī saņemot dižkareivja vietu un puspinti gaiša alus.

Joršs pamodināja Melilotu un Pallādiju un līksmi pavēstīja, ka to upuris vairs nav nepieciešams: viņiem vairs nevajadzēs doties uz pil­sētu, kas iesaukta par Dzeloņcūku, un riskēt ar ieslodzījumu cietumā vai nonākšanu pie karātavām, lai uzkurinātu Tiesneša niknumu un uzrīdītu Joršam karaspēku.

Viņš pats no mājām bija paķēris līdzi savu personīgo nodevēju, un šāds atrisinājums bija gan ērtāks, gan izdevīgāks.

Morons parūpēsies, lai Joršu vajāt mestos visi grāfistes karavīri.

Загрузка...