Pēdējais orks

Otra nodaļa

Par laimi, bija medus.

Prieks atgriezās.

Viņi atvēra podiņu kā neiedomājami vērtīgu relikviju, un mamma Rankstrailam iedeva dnisciņu medus, uztecinot to uz plāceņa gabala kā ma­ģisku saldmes un gaismas stīgu, tikpat saldu un gaišu kā mammas smaids.

Podiņā bija arī dīvaina beigta muša — milzīga un ar dzeltenmelni svītrotu vēderu. Tēvs viņam paskaidroja, ka to saucot par biti un ka medu gatavojot tieši bites, nevis dievi, kā sākumā bija domājis Rankstrails. Māte stāstīja par dižkundzi, kura vienlaikus esot tik valdonīga un tik laipna, un par pērlēm, kas rotājot tās matu pīnes un tērpu, — tā Rank­strails iemācījās, kā sauc mazās bumbiņas, kuras spēja uztvert un atsta­rot gaismu.

Zobenu neviens vairs nepieminēja, bet tēvs tik un tā savam puisē­nam pasniedza dāvanu: viņš tam ielika rokās flautu. Tā bija vērtīga dā­vana, neizsakāmi vērtīga, — tēvam bija vajadzējis ieguldīt milzumu laika, pacietības un pūļu, lai izdobtu koku, lai vienādotu caurulītes resnumu un biezumu, lai nekļūdīgi aprēķinātu, kur un cik lieliem jābūt caurumi­ņiem, lai gaiss, pa tiem plūzdams, veidotu skaņas.

Tolaik, kad tēvs vēl varēja šo to nopelnīt, stāstot par vilku un kazu, viņš savu stāstu mēdza papildināt ar flautas spēli, uzsverot pauzes, pa­darot gaidas vēl saspringtākas un atvieglojumu par laimīgajām beigām vēl jūsmīgāku. Flautas skaņas bija viena no nedaudzajām parādībām, kas pēc Rankstraila domām uzdzina vēl mokošāku garlaicību nekā prince­ses izšuvumu apraksts un viņas rīmētās žēlabas, taču dāvana bija tik vērtīga un gaišums tēva smaidā tik īpašs, ka Rankstrails pateicās patiesi aizkustināts.

Jau tai pašā naktī piedzima viņa māsa Liesma.

Tēvs bija piekarinājis pie griestiem segu, tādējādi Rankstraila mazo gultiņu atdalot no lielās gultas, kur pasaulē nāca Liesma. Rankstrails dzirdēja, kā mazulīte ieraudas un kā māte ierunājas, to kušinot. Viņš jau sen bija sapratis, kāpēc mammas vēders izaudzis tik liels: tur iekšā bija mazs, dzīvs bērniņš, un tieši tāpat bija dižkundzei, kura viņam bija uzdā­vinājusi medus podiņu. Rankstrails apskauda šo Citadeles bērnu, kurš varēs dzīvot līdzās desu apļiem un pusapļiem un gārņu pilno iesmu pre­cīzajām spirālēm. Māsiņas raudas pieklusa, un Rankstrailam bija žēl, ka viņš nespēj atcerēties, kā piedzimis pats un kā mamma viņu mierinā­jusi, jo būtu taču jauki glabāt prātā šādas atmiņas un pārcilāt tās ik reizi, kad uzmācas skumjas vai vientulība. Vissenākās no viņa atmiņām saistījās ar dienu, kad viņš bija pārsitis ceļgalus, bet tēvs tos apkopa, pār­sēja un sagādāja viņam veselu ķekaru vīnogu, — bet tolaik viņš droši vien vairs nebija nekāds zīdainis, jo prata skriet un rāpties uz māju jum­tiem. Bet arī tās bija skaistas atmiņas.

Rankstrails jau bija redzējis, kā mazuļi atskrien kaķenēm un sesku mātītēm, un labi zināja, kas un kā šādās reizēs notiek, turklāt, tikko bija atskanējis māsas pirmais kliedziens, viņš bija sajutis nepārprotamo un skaudro asins smaku, kas šīs skaņas pavadīja, — smaka bija tikpat spē­cīga, kā kaujot vistu. Tomēr, Rankstrailam neizprotamu apsvērumu vadīts, tēvs parādīja viņam meitenīti un ņēmās stāstīt, kā viens no lielajiem melnajiem stārķiem ar sarkano knābi, kuri reizēm laižas pār rīsa lau­kiem, esot nolicis mazulīti uz viņu mājas jumta. Bija acīm redzams, ka bērns, pat tik maziņš, stārķim būtu par smagu, jo sevišķi, ja tas — kā apgalvoja tēvs — būtu atlidojis no mākoņu viņas puses, bet attālums līdz mākoņiem taču nevarēja būt mazāks par to, kas pilsētu šķīra no Tumšaj iem kalniem.

Māsiņa bija tumši sarkana, viņas sejiņa — vienlaikus grumbaina un itin kā uztūkuši un atgādināja bruņurupuča purnu, taču tēvs paziņoja, ka tā esot ļoti skaista, un šais vārdos loģikas bija tikpat daudz kā tais blē­ņās par stārķi.

Māte visu dienu palika gultā ar mazo māsu, un Rankstrails saprata, ka viņu ģimenei tā ir īsta nelaime: ja māte nemazgās veļu, ēdamo nopirkt nevarēs. Rankstrailam būtu gribējies mazulīti apskatīt tuvāk, taču viņš jau prata salasīt bažas vecāku sejā — un tās viņš saskatīja ikreiz, kad mēģināja māsai tuvoties. Rankstrails apzinājās, ka vecākus nemierīgus dara viņa druknais augums un paradums allaž kaut kam uzgrūsties. Viņš nebija aizmirsis, kā bija sasitis drumslās nedaudzos un vērtīgos traukus un kā Melnīte, kura brīnumainā kārtā bija izglābusies no orkiem, gandrīz dabūja galu, kad viņš tai netīšām uzvēlās virsū.

Lai mazinātu vecāku raizes un atrastu kādu nodarbošanos, Rankstrails izgāja no mājas, šķērsoja Ārējo loku ar tā mūžīgajām reibinošajām ēdienu smaržām, kas velti kārdināja tos, kuri nevarēja atļauties iebaudīt neko vairāk par gaisu. Lielo vārtu sargu vienaldzīgo skatienu pavadīts, Rank­strails izgāja gaismas pārplūdinātajos laukos starp ciedru audzēm, mandeļkokiem un irbulenēm. Viņš pirmo reizi te bija atnācis viens pats. Un sāka meklēt bites.

Bites Rankstrails pazina: apelsīnu un mandeļkoku birzīs, kas ieskāva rīsu laukus, viņš tās jau bija redzējis, pavadot māti viņas gaitās.

Vajadzēja tikai bitēm sekot, lai atklātu to stropus — īstus dārgumu kambarus, kuros glabājās medus, turklāt Rankstrailu sajūsmināja medus kāru precīzie šūnu astoņstūri, kas atkārtojās ģeniālā un nemainīgā rak­stā. Rankstrails sadurstījās kazenājos un savainojās uz asiem zariem. Tur­klāt viņam uz paša ādas nācās atklāt, ka bites sāpīgi dzeļ un to koduma vietā paliek neliels piesārtis pampums, kas neasiņo, toties sūrst vairāk nekā visas skrambas un pušumi, ko līdz šim bija gadījies iegūt. Pēc dau­dziem tuvošanās mēģinājumiem un neveiksmēm Rankstrails pats — kā allaž, pats — noskaidroja, ka bites neuzbrūk un ļauj izlaupīt savu stropu, ja viņš tuvojas tām pavisam lēnām un viscaur noziedies ar dubļiem.

Rankstrails atgriezās mājās, noķepis dubļiem, sviedriem un asinīm, drēbju nepiesegto miesu viscaur klāja sarkanas dzēlumu vietas ar nolū­zušiem dzeloņiem, viss sūrstēja un sāpēja tā, it kā viņš būtu applaucējies, taču rokās viņam bija medus kāre. Viņš iegāja pa Lielajiem vārtiem, kuros dīvainā kārtā nestāvēja neviens sargkareivis, un līksms kā cīrulis pavasarī skriešiem laidās cauri Ārējam lokam, kur valdīja neierasts klu­sums, ko tricināja tikai lēnas un vienmuļas zvana skaņas.

Kad beidzot viņš pārradās mājās, lai parādītu savu dārgumu, nekas nenotika tā, kā viņš bija izsapņojis. Māte šņukstēja, tēvs bija nomākts: bija pienākusi ziņa, ka šai naktī piedzimis arī dižkunga Erktora dēls, kurš ticis nosaukts par Ēriku, taču Nāves eņģelis bija ieradies un aizve­dis sev līdzi dižkundzi Lucillu — turp, no kurienes neviens neatgriežas.

Rankstraila sirds sažņaudzās.

Viņš nožēloja, ka vēl nesen bija apskaudis šo Citadeles bērnu, kuram visu mūžu netrūks desu apļu un pusapļu, taču kuru nekad neapspīdēs mātes smaids. Pirmoreiz Rankstrails apjēdza, ka pats ir īsts veiksmi­nieks. Viņam bija tēvs, viņam bija māte. Viņš bija dzīvs.

Rankstrails uzlūkoja mātes seju, pa kuru ritēja asaras, un, gribēdams drīzāk remdēt viņas bēdas, sniedza medus kāri.

Māte pārstāja raudāt.

Tēvs šausmās sastinga. Un pārskaitās — Rankstrails neatcerējās, ka tēvs agrāk kaut reizi būtu dusmojies.

— Nekad vairs! — tēvs kliedza. — Nekad vairs, nemūžam! Apzvēri! Vai tad tu nesaproti? Bites varēja tevi nogalināt. Tu varēji nokrist no zara. Varēji nomirt. Tu nedrīksti tā darīt! Paskaties, kā tu esi sadzelts! Bez manas atļaujas tu nedrīksti iet projām uz rīsa laukiem. Vai tu maz zini, cik ļoti mēs uztraucāmies?

Rankstrails raudzījās uz tēvu izbrīnīts un pat aizgrābts. Tēvs nekad agrāk balsi nebija pacēlis. Viņš pirmo reizi dzirdēja, kā tēvs klaigā. Doma, ka tēvs viņam tikko aizliedzis sasisties vai savainoties, Rank­strailu sajūsmināja un iepriecināja.

Bet izrādījās, ka tas vēl nav viss: bija vēl citi iemesli, kāpēc medu vākt nedrīkstēja. Tēvs rāmākā, taču bažīgā balsī paskaidroja, ka tas esot aiz­liegts. Bites dzīvojot savvaļā un saimnieka tām neesot, tomēr to medu ņemt nebija atļauts.

Viņi, Ārējā loka iemītnieki, nepiederēja pilsētai, viņus te tikai pie­cieta. Viņiem nebija nekādu tiesību. Viņi neko nedrīkstēja aiztikt — ne apelsīnus kokos, ne zivis dīķos, ne gārņus, ne savvaļas bišu medu, jo tas viss piederēja pilsētniekiem, bet viņi tādi nebija, viss piederēja pilsoņu kopumam, bet viņi tajā nebija iekļauti. Viņus uz šo pilsētu neviens ne­bija aicinājis, tāpēc šejieniešiem nebija nekādu pienākumu dalīties ar viņiem savos labumos.

— Tu esi mans bērns, — tēvs piebilda, — un es negribu, lai tu vēl kād­reiz darītu kaut ko nelikumīgu. Lai arī bitēm nav saimnieka, šis medus, saproti, nepieder tam, kurš to atrod. Tas nepieder tev, kaut arī tu biji veikls un drosmīgs un izcieti sāpes, lai to sagādātu. Medus vākšana ir zagšana. Citi to dara, es zinu. Citi nodarbojas ar malumedniecību, citi ar kontrabandu, bet mēs ne, mēs to nedarām. Tu, es, mans tēvs un mana tēva tēvs — mēs visi esam cilvēki, kas ciena likumus. Mēs nekad ne­esam zaguši. Neko. Nekad. Labāk mirt badā. Ne es, ne mans tēvs, ne tēva tēvs nekad…

Un arī tas nebija viss: Rankstrailam bija paveicies tikai tāpēc, ka sērās par dižkundzes nāvi visi bija aizsteigušies uz Citadeli un pat Lielie vārti bija palikuši bez apsardzes…

— … Ja tu zodz, tevi drīkst sodīt. Tevi drīkst nopērt. Es ne… nekad… es to neizturētu, saproti? Es neizturētu, ja kāds darītu pāri manam bēr­nam. Es negribu, lai sargkareivim ir tiesības nopērt tevi ar pātagu vai noslānīt ar rungu, nekad…

Rankstrails bija tik aizņemts, apdomājot jauno atklājumu, ka viņš pieder ne tikai sev, bet arī savam tēvam un mātei, ka pirmajā brīdī pat nesadzirdēja mātes balsi, kas uzstājīgi atkārtoja: — Nē, nē, nē… — Arī tā nekad agrāk nebija noticis.

Māte teica, ka tā vis neesot, ka Rankstraila laupījums (ko sauca par liāri) nozīmējot glābiņu. To varot pārdot. Viņiem mājās daudz ēdamā vairs neesot. Par grezno lādi, ko tēvs bija izgatavojis, nebija samaksāts, un par logu rāmjiem, ko viņš nesen salabojis, arī ne. Tāpēc būtu veltīgi lolot tukšas cerības. Viņa pati veļu mazgāt nevarot, vismaz pagaidām ne, kamēr bērns vēl tik maziņš. Plikas maizes un sīpolu viņiem dažām die­nām vēl pietikšot, bet kas notiks tālāk? Ja viņa neēdīs, piens izsīks, un mazulīte nomirs badā. Medu varēja pārdot. Un pašu kāri arī: tas bija vasks. Gan viens, gan otrs — vērtīga manta. Medus un vasks nozīmēja viņu mazulītes dzīvību. Viņu meitiņa nenomirs tā, kā bieži nomirst nabagu bērni. Viņu mazulīte dzīvos par katru cenu, lai arī ko tas prasītu. Un tā ir īsta laime, ka Rankstrails… ka Rankstrails spēj sagādāt medu.

Tēvs raudzījās pretī kā valodu zaudējis, un šķita, ka viņam kāds sā­pīgi iesitis. Tad kaut ko neskaidru nomurmināja: viņš esot… viņš ne… viņš negribējis… viņš…

Rankstrails klusēja, viņš bija apjucis. Klusēšana viņam bija pierasta lieta, viņa dabiskais stāvoklis, turpretī šāds apjukums bija kas jauns, ko līdz šai dienai nebija gadījies izjust. Līdz šim viss bija skaidrs: bija labie un pareizie darbi un bija sliktie un nepareizie, un labo no ļaunā atdalīja kvēlojoša svītra. Pārnest mājās ūdeni bija labi, par to slavēja. Kauties bija slikti, pat ja to darīja, aizstāvot mammu: netaisnīgi, tomēr sapro­tami. Ja viņš nekāvās, viņu slavēja. Taču tagad viņš bija izdarījis sliktu darbu, kas tomēr bija mazāk slikts par citu ļaunumu — māsiņas badu. To bija grūti aptvert. Rankstrails saprata: ja viņš turpinās zagt medu, neviens viņu par to nekad neslavēs, turpretī, ja viņš medu vairs nezags, māsiņa cietīs. Viss bija nepareizi. Rīcība, kas būtu tikai laba un pareiza, nemaz nebija iespējama.

Veco maisu, kurā Rankstrails bija nests zīdaiņa vecumā, māte tagad pāršuva tā, lai tajā varētu noglabāt medus kāri, un aizsēja ar to pašu pīto ādas saitīti. Tad uzlūkoja Rankstrailu.

— Kāpēc tas jādara viņam? Viņš ir bērns! — iesaucās tēvs. — Pie­augušie esam mēs.

— Tieši tā. Mēs esam pieaugušie. Tu esi pieaudzis. Ja tevi pieķertu, mūs sodītu un padzītu no pilsētas. Un, ja mēs zaudēsim pajumti, Liesma nomirs.

— Viņš ir tikai bērns. Un gandrīz neprot runāt….

— Ko vajadzēs, viņš parādīs ar zīmēm… Turklāt es… man… nepatīk runāt… ar svešiem… un tu… kad jārunā par naudu… tu… viņš šai ziņā nav sliktāks par mums abiem un mazāk riskē.

Iestājās klusums. Tēvs nodūra acis.

Mamma paskaidroja Rankstrailam, kur jāiet. Pie aizsargmūru dien­vidu sienas atradās letes, kur tirgoja marcipānu un — kas vēl svarīgāk — mazus, plakanus, dzintaraini dzeltenus un kraukšķīgus našķus, ko gata­voja, medū karamelizējot sezama sēklas. Tur Rankstrailam vajadzēja parādīt savas bišu šūnas un sagaidīt, ko par tām solīs dot pretī. Tad mir­klīti izlikties šo piedāvājumu apsveram un tad piekrist. Piekrist, vien­alga, cik un ko par šūnām solītu. Tik trūcīgi ļaudis kā viņi nevar daudz kaulēties. Turklāt viņi nemaz nezina, par kādu cenu parasti pārdod zagtu medu, — viņiem taču nav nekādas saprašanas par kontrabandu un melno tirgu, jo tieši tā šī nodarbošanās saucama. Lai ko arī par medu solītu, Rankstrailam jāpiekrīt.

Vai viņš sapratis?

Rankstrails pamāja. Viņš bija sapratis.

Viņš atrada īsto vietu.

Tur bija kāda veca sieva sīkās bizītēs sapītiem matiem, viņa aplūkoja medus kāri un apmaiņai piedāvāja desiņu. Rankstrails juta, kā pār muguru pārskrien auksts drebulis, — tāda tirpoņa pār kauliem parasti pārskrēja brīdi pirms kautiņa. Viņš nekavējoties aizmirsa piekodinājumu piekrist jebkurai piedāvātajai samaksai, atdot medu un iet projām. Viņš vecenei pat neatbildēja. Tikai ielika kāri atpakaļ maisā un pagriezās uz iešanu.

— Došu divas, — iesaucās vecā. — Neej prom! Pagaidi. Šīs šūnas nav diez ko labas. Redzi, te pat aplipušas ar zemēm. Bet tu izskaties krietns puika. Došu tev divas desiņas. Tikai tāpēc, ka tu izskaties krietns puika.

Rankstrails apstājās un izlikās apdomājam. Tad pacēla roku un parā­dīja trīs pirkstus. Rankstrails skaitļus pazina. Gadiem ilgi viņš bija klau­sījies, kā ļaudis rēķina un kaulējas, un kaulēšanās — tā gan viņam šķita aizraujoša. To ne salīdzināt nevarēja ar muļķīgiem pastāstiem, kur prin­ceses tērgā ar krupjiem. Uzmanīgi klausoties un skatoties, arī viņš pats bija iemācījies skaitīt uz pirkstiem.

Večiņa greizi pasmaidīja. Arī viņa nebija ar pliku roku ņemama. Bi­zītēs bija savītas viņai visapkārt galvai glītos koncentriskos apļos. Viņa piedāvāja divas desiņas un trīs kartupeļus. Rankstrails papurināja galvu, nolika maisu zemē un parādīja desmitniekā ieplestus abu roku pirkstus: divas desiņas un desmit kartupeļus. Kartupeļi stāvēja divos spaiņos tur­pat līdzās vecenei, sašķiroti lielajos un mazajos. Rankstrails ar pirkstu norādīja uz lielajiem kartupeļiem. Beigu beigās vecā bija ar mieru medu iemainīt pret divām desiņām un septiņiem lielajiem kartupeļiem. Rank­strailam vajadzēja savaldīties, lai nesāktu smieties. Skaitļi viņu uzbudi­nāja tāpat kā ģeometriskās formas un attālumi, turklāt, stājoties pretī vecajai sievai un kaulējoties par cenu, viņš bija juties kā īstā duelī — kaujā, kurā asinis nelīst, bet kurā viņš var cīnīties par mammu un tēti.

Rankstrails atgriezās mājās ar desiņām un kartupeļiem. Šī bija pirmā reize, kad viņš kaut ko tik varenu bija paveicis viens pats, — viņš bija tirgojies ar īstu un svešu pieaugušo un veiksmīgi ticis ar visu galā, vi­ņam bija izdevies, viņš visu bija izdarījis spoži, taču jau atkal neviens viņu neslavēja. No pārnestajiem labumiem vakariņas sanāca nesalīdzināmi bagātīgākas nekā parasti, tomēr viņi abi ar māti tās ieturēja pilnīgā klu­sumā — tēvs ēdienam pat nepieskārās. Viņš tikai paziņoja, ka neesot izsalcis, un turpināja darboties ar kaltu, gatavodams jaunu solu cerībā, ka par šo gan viņam kāds samaksās.

Pienāca vakars, un drīz māja bija stāvgrūdām pilna, jo sanāca kaimi­ņienes un tuvākās apkaimes sievas. Te bija donna Čīra, donna Sabīrija un pat donna Gudzārija, maiznieka sieva, Arējā loka visturīgākā matrona.

— Smuka mazulīte, — teica donna Sabīrija, kura dāvanai bija at­nesusi zilu īsta zīda lentes gabalu.

— Tiešām glītiņa, — apstiprināja donna Čīra, kura bija atnesusi no kaula darinātu sirdsveida piekariņu, kas, kā runāja, palīdzot arī pret ne­lāgiem sapņiem un apsaldējumiem.

— Neapšaubāmi izskatās labāk par savu brāli, kurš drīzāk atgādina lāci, ne puiku. Cerēsim, ka vismaz šī iemācīsies runāt, kā pieklājas, — noteica maiznieka sieva, kura dāvanu nebija atnesusi.

Pēc tam, kad donna Gudzārija pacietīgajiem klausītājiem visai ilgi bija klāstījusi, kāds zelta gabaliņš esot viņas pašas puika un cik laimīga būšot tā meitene — protams, apveltīta gan ar skaistumu, gan ar pietie­kamu pūru —, kuru viņš agrāk vai vēlāk izraudzīšoties par savu līgavu, sieviešu runas pievērsās arī priekam un izmisumam, kas bija nācis pār dižkunga Erktora namu. Viņas stāstīja, ka viss jau bijis sagatavots va­renām dzīrēm, kurās bijis paredzēts pilsētniekus cienāt ar vīnu un mar­cipānu, taču visas līksmības tagad atceltas un pārvērtušās drūmā vāku vakarā. Donna Gudzārija kā vienmēr zināja visu. Viņa pārstāstīja arī pēdējās baumas, piesardzības dēļ atklādama tās pusčukstus:

— Tā nav nejaušība, ka Nāves eņģelis apmeklējis dižkunga Erktora namu. Ļaudis runā, ka mieram pienācis gals. Esot atgriezušies elfi. Pie vainas droši vien ir viņi. Kurš gan cits lai tas būtu? Tagad, kad Nebei­dzamās lietavas visur sāk pierimt un varētu atvilkt elpu pēc grūtākiem laikiem… Taisni tagad kā par spīti atgriežas elfi, šī visa ļaunuma sakne. Viņi esot astaini. Es dzirdēju, ka viņi saindējot avotu ūdeņus, lai izrai­sītu mēri, jūs tak zināt, tā ir tā sērga, kad ļaudis apmirst kā mušas. Elfi naktīs staigā apkārt un aprij nepieskatītu bērnu un dzemdībās novāji­nātu sieviešu dvēseles. Jums arī šonakt vajadzētu uzmanīties. Klīst baumas, ka Daligarā, galvaspilsētā, nez no kurienes esot uzradies kāds elfs, vēl pavisam mazs, un esot tur noslaktējis visas vistas, pīles, žubītes un pat papagaiļus dārzos.

Pēc tam kad kaimiņu sievas, piekodinājušas piesargāties un novēlē­jušas laimi un veselību, devās prom, pienāca nakts, un mazo mājiņu ietīstīja tumsa. Tēvs iekārtojās blakus mātei un drīz vien aizmiga, bet Rankstrails vaļējām acīm raudzījās tumsā. Jau kopš mazotnes viņš gu­lēja maz, viņam vajadzēja mazāk miega nekā vecākiem. Nogaidījis, līdz visi iegrimst ciešā miegā, kas, pārklājot žēlsirdīgu segu, izdzēš no prāta visas bēdas un raizes, Rankstrails piecēlās, tumsā sameklēja māsas guļ­vietu, nometās ceļos tai blakus un nekustīgi tupēja, ieklausīdamies mazu­lītes elpā. Mēness izlīda no mākoņu aizsega un pa mazo lodziņu apaļš, rikai mazliet nošļauptiem sāniem kā saspaidīts apelsīns, apspīdēja jaun­dzimušo. Rankstrails pastiepās un pieskārās sīkajai roķelei, kas bija savil­kta dūrītē. Māsa nepamodās, bet pa miegam, pat neatvēmsi acis, paplēta plaukstu un sakļāva pirkstiņus ap brāļa īkšķi. Rankstrails sajuta, cik silta un mitra ir viņas plauksta un cik liels spēks piemīt tik mazai rociņai. Kaut arī viņš saprata, ka šī kustība neviļus un neapzināti izdarīta miegā, viņam tā patika. Viņš palika turpat. Viņa iekšienē bija kāda skumīga ēna, tāda kā nespodra melanholija, tā bija jūtama vienmēr un pazuda tikai tad, kad mamma smaidīja, bet tā bija izdzisusi arī šajā brīdī, kad viņa un māsas rokas bija saskārušās.

Rankstrailu aizkustināja māsas smarža.

Pār mazulīti krita mēness stari. Viņas sīkā, uzblīdusī, grumbainā sejiņa neko daudz pa šo dienu nebija mainījusies, varbūt vienīgi vairs nebija tik sarkana. Taču šoreiz Rankstrails nosprieda, ka tēvam ir taisnība. Tās runas par stārķi joprojām nebija saprotamas, taču māsa patiešām bija skaista. Viņa bija piedzimusi no tā paša mātes klēpja, kas bija laidis pa­saulē arī Rankstrailu. Un viņa sauks par tēvu un māti tos pašus cilvē­kus, kurus par tēvu un māti sauca arī Rankstrails.

Viņa bija viņa māsa.

Māsa.

Māšele.

Viņš domās atkārtoja šos vārdus gluži kā dziesmu. Rankstrails zināja, ka vārdi nav viņa stiprā puse, taču juta, ka dažiem vārdiem piemīt savāds burvju spēks. Māsa bija viens no tādiem. Arī māte, tēvs un dēls varēja būt burvju vārdi.

Rankstrails zvērēja, ka izlaupīs visu medu līdz pat Tumšajiem kal­niem, ja vien tas būs vajadzīgs. Ja vajadzīgs, viņš būs gatavs arī nogali­nāt, un, kamēr vien viņš būs dzīvs, neviens nekad nedrīkstēs darīt pāri Liesmai. Kamēr vien viņš būs dzīvs, viņa māsa nekad necietīs badu. Un, ja kāds grib teikt, ka viņa māsa ir neglīta, lai saka to brīdī, kad Rank­straila nav tuvumā.

Rankstrails neuzdrošinājās pakustēties, neuzdrīkstējās atteikties no mitrā un siltā pieskāriena viņa pirkstam, no šī tvēriena, kas apzīmogoja solījumu visam mūžam. Viņš palika nekustīgi tupam uz ceļiem, līdz Liesmas sejiņa sāka šķobīties un viņš noprata, ka izsalkums māsu kuru katru brīdi pamodinās. Ausa gaisma. Viņš negaidīja, līdz mazulīte ieraudāsies. Viņš paņēma savu jauno tarbu un izlavījās no mājas, steigdamies uz rīsa laukiem — pretī jaunai dienai zagļa gaitās.

Piecu, bet varbūt sešu gadu vecumā — kas to lai zina, jo gadus var skaitīt tikai tas, kurš pazīst kalendāru, bet tādas zinības bija gandrīz tik­pat neiedomājamas kā pats kalendārs kādā no šo tukšinieku mājām — Rankstrails kļuva par labāko medus zagli visā Arējā lokā, un tā bija īsta laime, jo neilgi pēc Liesmas piedzimšanas mamma saslima ar klepu, bet rozmarīna novārījumā izkausēts medus slimības lēkmēm lika pierimt.

Viegli tas nebija. Pirmās dienas veiksme vairs īpaši bieži neatkārto­jās. Bites nedzīvoja rīsa lauku tuvumā, to stropi bija meklējami mežos, birzīs un nedaudzajās šī novada ganībās. Vajadzēja nostaigāt daudzas die­nas, līdz izdevās atrast bites, bet pēc tam tikpat daudz dienu pagāja, tās izsekojot līdz stropam — bišu pilij, kas izskatījās kā milzīgs čiekurs un allaž atradās augstu kokos; pili, protams, sargāja dūcoši, spārnoti un bru­ņoti aizstāvji, un tai vajadzēja uzbrukt, pareizās devās sajaucot drosmi un pacietību. Sūnas nebija grūti paslēpt, un sargkareivji pie pilsētas vārtiem bija pārlieku aizņemti, lakstojoties ar meitenēm un strīdoties, lai pievērstu uzmanību sīkiem knauķiem. Grūtāk bija piemānīt tēva acis — tās sāpju pilnas nolūkojās, kā dēls nodarbojas ar likuma aiz­liegtām lietām. Taču klepus bija klepus, un tikai medus varēja to kaut nedaudz mīkstināt, nemaz nerunājot par to, cik izdevīgi šo saldmi varēja iemainīt pret kartupeļiem, sieru un pupām, kurās pirmos zobiņus kāri iecirta Liesma, kad bija jau pārāk liela, lai izsalkumu remdētu ar izsīk­stošo mātes pienu.

Viņš tēvs to visu nespēja sagādāt. Un, kad tēvs nodūra acis, Rankstrails jutās ļaunāk nekā tad, ja kareivji būtu viņu pieķēruši un pamatīgi nopēruši ar pātagu. Rankstrails zvērēja, ka metīs šo nodarbo­šanos pie malas. Pārtrauks, tikko tas būs iespējams. Paļāvīgi gaidot, kad šis piemērotais brīdis pienāks, viņš darbojās vēl centīgāk, kļūstot par galveno un vismeistarīgāko medus piegādātāju visā Arējā lokā.

Vienmēr bija kāds, kuru mocīja klepus: kaimiņš, kāds sirmgalvis, viens no bāreņiem, kas rotaļājās dubļos. Un uz Rankstraila ģimenes mitekli medus gribētāji reizēm nāca rindām vien. Viņu mājiņa kļuva par kvartāla centru.

Vasaras vakaros kaimiņi sasēdās durvju priekšā un kavēja laiku sa­runās, kas bija vienlīdz tukšas un tīkamas. Dažreiz skanēja mūzika — nē, flautu neviens nespēlēja, tā bija spēcīga un strauja dūdu un tamburīnu spēle, kura, kā ļaudis runāja, varot izdziedēt pat tarantulu sakostos. Šāda mūzika Rankstrailam patika. Tamburīnu rīboņa viņu aizrāva — to klausoties, šķita, ka viņš zirga mugurā auļo pāri pakalniem. Turklāt šī mūzika ārstēja ne tikai tarantulu kodienus, tā dziedēja arī no skum­jām un klepus, jo dažkārt gadījās, ka viņa mamma, gandrīz ne reizi neieklepodamās un laimīgi smiedamās, visu vakaru nosēdēja pie mājas durvīm ar Liesmu klēpī un viņu un tēvu blakām.

Rankstrailam arvien biežāk nācās pieskatīt savu māsiņu. Mammas sākotnējās bailes no nelaimēm, kam par iemeslu varētu būt viņa lempīgums, pagaisa, kad viņa kādu nakti, klepus lēkmes pamodināta, ierau­dzīja, ka mazā Liesma ir nomodā un guļ, saņēmusi dūrītē brāļa resnos pirkstus, bet Rankstrails, nometies ceļos turpat blakus, klusītēm kaut ko dūc, pūlēdamies mazulīti aizmidzināt. Kad Liesma iemācījās smaidīt, brālim viņa uzsmaidīja biežāk nekā mammai, kura nereti jutās pagalam slima un centās bērnu pa rokām pārāk daudz neauklēt, lai neapkustu ar klepu. Brālim Liesma uzsmaidīja biežāk nekā tēvam, kurš nereti nespēja izkļūt no savām skumjām un ar viņu parotaļāties. Pirmais Liesmas izrunātais vārds bija Ail, un Rankstraila sirds vai plīsa no maiguma. Lai māsu sasmīdinātu vai aizmidzinātu, arī Rankstrails pasāka viņai stāstīt par princesi un krupi. Viņš stāstīja vienmuļā un bezkrāsainā blasī, cenz­damies stāstu pēc iespējas saīsināt, pareizāk, noīsināt līdz plikam noti­kumu pārstāstām, taču Liesmai tas patika tik un tā. Pasaku par vilku un kazu viņš nolēma labāk nestāstīt: tas bija pāri viņa spēkiem. Vienu reizi viņš gan bija mēģinājis, taču pasakas nobeigums neviļus pārveidojās: vilks beidzot iecērt zobus gaļā, sajūt, kā zem ilkņiem nobrakšķ kauli un noskripst cīpslas, un reizi par visām reizēm apmierina savu mūžīgo izsal­kumu, aizmirst neuzvaramo badu. Tā Rankstrails stāstīja, kad sastapa savas mātes šausmu pilno skatienu. Viņš tūdaļ apklusa, bet nekad ne­aizmirsa kluso aizvainojumu un dusmas par pasaku muļķību un loģikas trūkumu: tie paši ļaudis, kuri par jēra cepeti vai kārtīgu desas luņķi līk­smoja, it kā būtu saņēmuši dāvanu no dieviem, pasaku klausoties, prie­cājās par izglābtu ragulopu, it kā tas būtu pašu dēls.

Bija labi uziet jaunu stropu — tas nozīmēja, ka varēs mierīgi sēdēt un skatīties, kā māsiņa, rāma un lēnīga kā eņģeļa mazulis, citu pēc citas iz­tukšo astoņstūrainās medus kanniņas, cilājot netīrās roķeles pie bezzo­bainā smaida. Rankstrailam tikai vajadzēja padzīt nostāk mušas un sirseņus.

Aptuveni septiņu gadu vecumā Rankstrails kļuva par malumednieku. Klejodams starp ziedošiem mandeļkokiem, zēns beidzot ievēroja, ka rīsa lauki ir putnu pilni, — tur bija gan baltie gārņi, gan dzēses, spārnoti radījumi, kas visā visumā bija līdzīgi vistām. Rankstrails atcerējās vie­sošanos dižkunga Erktora (dižkungs gan tagad bija kļuvis par pilsētas ķēniņu) nama virtuvē: toreiz uz iesmiem bija cepušies gārņi. Tas nozī­mēja, ka baltos gārņus un, protams, arī cekulotās pelēkās dzēses tāpat kā vistas varēja pārvērst cepešos un, iespējams, arī gaļas virumā vai sautējumā ar dārzeņiem. Gārņu bija daudz, to spārni virs rīsa laukiem teju vai aizsedza debesis, — viens gārnis vairāk vai mazāk, kurš gan ma­nīs atšķirību, ja neskaita pašu gārni un varbūt sliktākajā gadījumā arī viņa tuvākos radiniekus, draugus un mājas kaimiņus (ja vien gārņiem tādi ir).

Atšķirībā no vistām un medus šūnām gārņi prata lidot. Tātad, lai tos notvertu, bija nepieciešams kāds pietiekami trāpīgs metamais ierocis, citiem vārdiem sakot, linga, kādu Rankstrails bija redzējis malumed­niekiem rokās vai paslēptu zem apmetņa un kuras lietojumu uzreiz bija nopratis. Sākumā Rankstrails mēģināja putnus notriekt, metot tiem ar akmeņiem, bet, lai ari cik spēcīga bija viņa roka, šādi uz panākumiem nebija ko cerēt.

Taču Rankstrails jau sen nespēra ne soļa bez savas flautas. Viņš to nekad nespēlēja, nebija tajā nedz iepūtis, nedz vēlējies iepūst, taču flau­tas esamība viņa tarbā bija kā skaidrs un visā divdesmit collu garumā aptaustāms tēva mīlestības pierādījums.

Rankstrails no tarbas aizdares izvilka pīto ādas saiti un izvēra caur flautas galējo caurumiņu, pārvēršot to par lingu. Nu saites vidusdaļā va­rēja ievietot akmeni, kurš vēzienā ieguva tādu ātrumu un spēku, kādu ar roku mests nekad nesasniegtu. Rankstrails izmēģināja jauno ieroci. Lieliska linga. Visu ziemas pēcpusdienu viņš pavadīja slapjumā un auk­stumā, izbaudīdams prieku, ko sniedza jauniegūtais spēks. Nu viņam bija ierocis. Vajadzēja vingrināties ilgi, iekams tapa skaidrs, kā aprēķi­nāt metiena virzienu un stiprumu, bet saulriets vēl nebija nozeltījis ūdeni un gaisu, kad Rankstrails notrieca savu pirmo gārni. Nežēlīgs un rāms prieks viņu piepildīja, redzot asinīm notraipītās spalvas, jo tas nozīmēja, ka pavisam drīz no viņu mājiņas skursteņa pacelsies cepeša smarža.

Jau atkal iztēlē viņš sevi redzēja kā karotāju, kurš, bruņojies ar lingu, vajā visus'pasaules orkus, kas mēģinājuši nogalināt Melnīti, sabiedējuši mammu, bet tēvu no spēcīga un lepna vīra, kurš savā ciemā ar godīgu darbu spējis uzturēt ģimeni, pārvērtuši par sakauto, kura izdzīvošana at­karīga no dēla zagļa un malumednieka gaitām.

Ik brīdi, kas aizritēja rīsa laukos, Rankstrails sapņoja, iztēlodamies sevi par varoni, kurš cilvēku ciltij atkaros zemes, ko sirojumos nopostī­juši un sagrābuši orki, jo orki bija tie, kuri slepkavo bērnus, smejas par to kliedzieniem un nāvi, priecājas par to, kā mokās nogalēto tuvinieki. Rankstrails sapņoja, ka sameklēs orkus un sakaus, vajās un trenks līdz pat pasaules malai, bet tur izkaus visus līdz pēdīgam. Viņš iztēlojās arī to, kā pats, stalts un varens, tērpies spožās bruņās, ar savu lingu rokā un varbūt arī ar zobenu pie sāniem stāvēs un nicīgi noraudzīsies uz savu pretinieku, uz pieveikto neģēli, uz pēdējo orku, kurš, ceļos nometies, lūgs žēlastību, un tad viņš, Rankstrails, to varbūt cēlsirdīgi apžēlos.

Noglabājis gārni tarbā līdzās kārtējai medus kārei un paslēpis tarbu zem drānām, Rankstrails steidzās atpakaļ uz Ārējo loku. Ceļā viņš sastapa jaunu pārceļotāju vilni — tie bija aizbēguši no dienvidu līdze­numiem, kur sausums bija izkaltējis zemi un ugunsgrēki izdedzinājuši ciemus un mežus, — un jau otrreiz mūžā Rankstrails dzirdēja nolādam elfus, kuriem piederot visa vara un visas gudrības un kuri, kādā noslē­pumainā un neizdibināmā veidā būdami neuzveicami pasaules valdī­tāji, noteikti esot šīs pašas pasaules nelaimju un ciešanu izraisītāji.

Iegājis Ārējā lokā, Rankstrails uzdūrās kādam agrāk neredzētam cil­vēkam, kurš tikko bija ieradies no Daligaras: tas bija bezzobains neno­sakāma vecuma un pamuļķīga izskata vīrelis, kurš pārvietojās, dīvaini greizi mezdams kājas sīkos, straujos solīšos.

— Augstcienītie kungi, kas mīda šo akmeņaino vietu, osta šos rei­binošos aromus un košļā ēdienus, kuru izskats plosa manu redzi, bet smaržas reibina prātu…

Rankstrails neapstājās, viņš gribēja pēc iespējas drīzāk tikt mājās, un jauna ubaga žēlabas viņam bija vienaldzīgākas par vienaldzīgu. Viņš tomēr pameta skatienu iesāņus uz vīreli, kurš turpināja gausties, rādīdams garāmgājējiem savu tērpu, kura krāsa bija neizdibināma netīrumu, dubļu un asins traipu dēļ, bet kuram piedurkņu galos vēl bija redzamas samta driskas, kas liecināja par sākotnējo godību:

— Lūkojiet, kā tunika krīt pār manu izdēdējušo miesu. Vai gan tā nekarājas kā bezvējā saplakusi bura? Reiz pagātnē tā iespīlēja manu tuklumu, ko bija radījusi pārticīga dzīve, bet nu plandās pār izģindušiem kauliem…

Par spīti piesardzībai, kas mudināja drīzāk noglabāt laupījumu mā­jās — tālāk no mežsargiem un sargkareivjiem, Rankstrails apstājās. Dzirdētais izklausījās un izskatījās pēc paraugdemonstrējuma tam, kā nevajag lūgt ubagdāvanas. Pirmkārt, publika bija izraudzīta nepareizā: diedelēt vajadzēja Vidējā lokā vai Citadelē. Turpretī Ārējā lokā, kas bija visu apkaimes ubagu mājvieta, diedelēšana bija ne tikai veltīga, bet pat nepieklājīga. Arī agrāko labo un pārticīgo laiku piesaukšana bija kļūda — vismaz starp ļaudīm, kurus trūkums un posts pavadījis visa mūža garumā un kuriem nav nekādu izredžu no šiem pavadoņiem jelkad atbrīvoties. Noskrandušajā publikā atskanēja ļauni smiekli, sākumā tie iečerkstējās greizi un nelāgi kā ratu riteņu čīkstoņa, tad pieņēmās spēkā un skaļumā tā, ka vīreļa balsi tik tikko varēja sadzirdēt. Rankstrailam uzmācās dusmas. Tā bija nepieklājība tieši tāpat, kā saukāt viņa māti par rētaino. Vīrelis ieklausījās ņirgās un neslēpa sašutumu:

— Jūs smejaties par mani? Lai gan es nodarbojos ar amatu, kas par visiem cēlākais…

Zeņķu bariņš raidīja pret veco dažus akmeņus. Nu gan Rankstrails pārskaitās. Lai būtu, kāds būdams, vīrelis nevienam neko ļaunu nebija nodarījis. Rankstrails juta, kā dusmas briest krūtīs, kāpj augšup un pie­pilda prātu. Viņš nostājās vīrelim priekšā un tam, kurš izskatījās pēc uzbrucēju barveža, paziņoja, kas samals šim kaulus putekļos, ja šis netīsies projām ar labu. Dīvaini, taču vārdi iedarbojās. Jau nākamajā mirklī laukums bija krietni klajāks, un Rankstrails bija atklājis jaunas vārdu iespējas: balss tonis arī bija ierocis, kas varēja aiztaupīt dūru vici­nāšanu.

Vīrelis bija pakritis zemē. Rankstrails noliecās un palīdzēja tam pie­slieties kājās.

— T-tu esi b-b-bruņinieks? — viņš apjucis jautāja. — T-ev bija z-zobens? Un z-zirgs? T-tu cīnījies ar orkiem?

— Bruņinieks?

— V-viscēlākais amats… t-tu pats teici.

— Es esmu rakstvedis, dēliņ, un tas vienīgais starp amatiem var lī­dzināties bruņinieka kārtai. Tas ir tikpat cēls, tikpat dižens. Vienīgi dievi… varbūt… Rakstveži saglabā vēsturi, un tas ir vēl cēlāks uzdevums nekā būt bruņiniekam, tas ir daudz svarīgāk: jo tikai tas, kurš pazīst pa­gātni, var saprast tagadni, un tikai tas, kurš saprot tagadni, var noteikt nākotni. Saproti?

— P-protams, — meloja Rankstrails, mēģinādams neuzkrītoši aizlavīties, tomēr viņš nebija pietiekami veikls. Vīrelis viņu atkal satvēra aiz elkoņa, bet Rankstrails, redzēdams, cik jauniegūtais sarunbiedrs vārgs, neuzdrošinājās lietot spēku, lai atbrīvotos.

— Ar orkiem es cīnījos… — Rankstraila skatienā atkal pazibēja interese. — … cīnījos, rakstot patiesību par viņiem… patiesību par tiem, kas ar viņiem patiešām cīnījās… un tiem, kas īstenībā noslēdza savie­nības… un arī tagad… arī mūsdienās… orki nevarētu uzbrukt, ja nebūtu nodevēju… — Rankstraila acis no jauna pavērsās uz māju pusi, tomēr vīrelis nelikās mierā.

— Daligarā iznicina pagātni, to noslīcina melos. Ķēniņa Ardvina pie­miņa zudīs, un reizē ar atmiņām mēs zaudēsim godu. Sens pareģojums pra­vieto pēdējā elfa un pēdējā pūķa tikšanos… Vai tu zini, kas ir elfs, dēliņ?

— P-protams, — droši un pārliecināti atbildēja Rankstrails, — t-tas ir t-tāds ar asti, kas nogalina d-dižkungu mātes, lai neviens p-pēc tam nedabūtu marcipānu.

Vīrelis ievaidējās, itin kā būtu saņēmis sāpīgu pliķi. Un sāka no sā­kuma savu stāstu, kurā garāmgājēji neklausījās: ka viņš esot viens no Daligaras rakstvežiem, kurš izbēdzis no šīs pilsētas neskaitāmo benžu na­giem, ka viņš ticis mocīts un nolemts nāvei, jo esot izlasījis un citiem atklājis senu pareģojumu, ko pēctečiem atstājis ķēniņš Ardvins — Karotājs, Gaismas Kungs, Orku Uzvarētājs, Cilvēku Cilts Goda Atjau­notājs. Vīrelis kliboja līdzi sīkiem solīšiem (un Rankstrails drīz iemācī­jās pēc šādas kroplas gaitas pazīt tos, kuru kājas pabijušas bendes rokās), un turpat tuvumā palicis zeņķu bariņš atkal sāka par viņu smieties. Pa­zīdami Rankstraila smago raksturu, puikas neuzdrošinājās mest akme­ņus, tomēr apveltīja vīreli ar iesauku Trakais Rakstvedis vai, īsāk, Durnais.

Rankstrails uzdāvināja vīram pusi savas medus kāres un atkal mēģi­nāja no viņa sabiedrības atbrīvoties.

Taču nu Trakais Rakstvedis uzsāka nebeidzamus pateicības vārdus. Lai atlīdzinātu laipnību, viņš apsolīja Rankstrailam iemācīt rakstīt. Nē, la­bāk lai Rankstrails tūlīt nākot atpakaļ. Un, izmantojot ielas putekļus par tāfeli, vecais vīrs nelaida Rankstrailu projām ātrāk, iekams tas neprata pazīt un uzzīmēt sava vārda pirmo burtu. Kamēr Rankstrails vilka savu pirmo R, vīrelis viņam atklāja seno pareģojumu: kad pie apvāršņa atkal parādīšoties briesmas un ienaidnieki, visdiženākajam un pēdējam no elfu karotājiem līdzās stāšoties kareivīga ķēniņiene, kuras vārdā ir rīta gaisma, un pasaule tikšot glābta. Viņš arī piekodināja neticēt ļaunajiem apmelojumiem, ko stāsta par elfiem. Lai Rankstrails vismaz mēģinot tos apšaubīt. Un viņš vēlreiz uzsvēra, ka tie, kuri, nepazīdami pagātni, atsakās veidot nākotni, pastrādā daudz neģēlību, bet naids pret elfiem ir visnecienīgākā un cietsirdīgākā no visām.

Rankstrails noklausījās visu līdz galam, atcerēdamies vecāku pieko­dinājumu pret visiem izturēties pieklājīgi — arī pret tiem, kuri runā pēdīgās blēņas un muļķības, un beidzot varēja atvadīties.

Atgriezies mājās, viņš sastapās ar neizmērojamām tēva ciešanām, ko par laimi remdēja neizmērojams prieks, redzot, kā gārnis pārtop sātīgā ēdienā, — vārītā gaļa un virums bija īsta svētība slimajai mātei, kuras klepus nu pierima uz vairākām dienām. Bet ar putna dūnām tika piepil­dītas Liesmas vecās auduma kurpītes, un māsa beidzot pārstāja šķaudīt.

Naktī, kad visi gulēja un — galvenais — arī tēvs bija aizmidzis, Rank­strails piecēlās un uz savas flautas-lingas iegravēja R burtu, ko viņam bija iemācījis Rakstvedis. Tad viņš iegrieza vēl citus rakstus: ne jau ziedus un putnus, kādus mēdza darināt viņa tēvs, bet gan savādi savītus ģeometriskus ornamentus. Šī nodarbošanās un darba iznākums radīja rāmu un tīkamu apmierinājumu. Nu viņam bija linga, un lingai bija vārds, kaut arī tikai vienu burtu liels, un stāsts, — tāpat kā savs tapša­nas stāsts un vārds bija visiem ieročiem, ko nesa dižie karotāji, kuri bija cīnījušies, aizstāvot cilvēku pasauli tad, kad tai draudēja briesmas.

Medīt gaišā dienas laikā — kā Rankstrails drīz pārliecinājās — bija pārāk nedroši. Medījumu sargāja mežsargi, un tas bija bīstami, kaut arī viņš prata visai veikli noteikt to atrašanās vietu, vērojot, kur spārnos paceļas iztraucētie putni. Nakts gaitām bija vēl kāda priekšrocība: ne­vajadzēja sadurties ar tēva skatienu. Rankstrails iemācījās ziedot atpū­tas stundas un medībās devās tikai tumsā, kad silts un mierinošs miegs ietīstīja visus pieaugušos, izņemot sargkareivjus, un visus bērnus, izņe­mot viņu. Niedrājos pie dambjiem savās ligzdās gulēja arī gārņi un dzē­ses. Un vienīgā iespēja, kā tos atrast, bija nakšu naktīm stāvēt nekustīgi un gaidīt veiksmi: lidojošu ūpi, kurš viņu aizvadītu līdz pašam medījumam.