Pēdējais orks

Pirmā nodaļa

Kapteinis Rankstrails, saukts Lācis, Daligaras vieglās kavalērijas ko­mandieris, tāpat kā lielais vairums algotņu, bija dzimifcPiemalē, uz pašas Zināmo zemju un Nezināmo zemju robežas.

Pagātnē tur patiesi bija stiepusies robežlīnija un bruņoti vīri to bija uzmanījuši un sargājuši. Nebeidzamās lietavas, kas pirms dažiem gadiem bija izjaukušas pasaules kārtību, pārpludināja arī Piemali un turienes sargbūdas un torņus, kas vienādā atstatumā cits no cita bija izvietoti visgarām robežai. Zagani un salmu kaudzes, kas būtu jāaizdedzina, ja parādītos ienaid­nieks, samirka un pārvērtās nelielās un gluži bezjēdzīgās peldošās salās, un vairs nebija nekā, kas varētu ziņot par briesmām Cilvēku pasaulei.

Karaspēka vienības atsauca, cietokšņi sabruka, tajos uz dzīvi apmetās vardes, kāposti sapuva dubļos, labība nenobrieda.

Posts pārņēma zemi, un reizē ar trūkumu un postu, pašu izsalkuma un cilvēku bezrūpības pamudināti, bariem un bandām ieradās orki, bet tiem pretī varēja stāties vienīgi vardes.

Bailēs no sirojumiem ļaudis bēga veselām ģimenēm, viņi bēga no ne­žēlības un neprāta, kādā savus šausmu darbus darīja tie, kam postīšana bija vienīgais veids, kā gūt iztiku un prieku; aizbēgušas no savas zemes, šīs ģimenes klejoja ilgi, un visi trenca tās projām, līdz beidzot, līdzīgi kā kuģa avāriju pieredzējušie izpeld akmeņainā krastā, bēgļi piestāja Vari­las pilsētas Arējā lokā.

Kapteinis Rankstrails nevarēja atcerēties pirmo reizi, kad bija ierau­dzījis Varilu, — viņš bija tikai dažas dienas vecs, kad viņa ģimene pa­meta Zināmo zemju robežu. Viņš dzīvoja mazā pasaulītē, ko veidoja piena garša, mātes smarža un mugura, uz kuras viņš kūļājās, uzsiets maisā, kas bija pašūts no vecas tunikas un aizvilkts ar garu, pītu ādas saiti. Reizēm tā bija viņa mātes mugura, bet biežāk — tēva mugura: viņš abus atšķīra pēc aijājošo soļu ritma un balss, kas dūca miega dziesmiņas nebeidzami ilgajās dienās, kuras aizritēja ceļā.

Viņa ģimene bija viena no daudzām, kas bēgļu gaitās devusies orku dēļ, un stāsts par tās piedzīvoto skanēja tāpat kā daudzi citi — tas bija stāsts par kliedzieniem naktīs, par durvīm, ko izgāž ar cirvju cirtieniem, par vistām, kas sadeg kūtiņās dzīvas, bet apkārt nav jūtama ne cepeša, ne rozmarīna smarža.

Viņu trijotne sasniedza Varilu gaišā agra pavasara pēcpusdienā, neilgi pirms saule sāka slīdēt aiz ziedošiem mandeļkokiem noauguša pakalna, uz kura slējās gigantiski balta marmora pilsētas mūri. Gan pilsēta, gan debesis atspīdēja rīsa lauku ūdeņos, radot iespaidu, ka šī dubultā pasaule lidinās gaisos, iegrimusi zilgmē, kas pārvērtās zeltā, kad saule laidās tu­vāk apvārsnim.

Ja arī Rankstrails pilsētas mūrus pamanīja, viņam tie droši vien nešķita pievilcīgāki par dzimtā ciema vistu kūtīm — katrā ziņā viņš neizrādīja, ka būtu saskatījis kādu atšķirību, un turpināja snauduļot savā tunikas gabalā. Taču par spīti visam šo dienu viņš atcerējās skaidri. Pirmā aina — baltā marmora sienas un rīsa lauki, izbrīns par šo diženumu, pateicība pilsētai, kura nebija viņu dzimtene, tomēr bija tik laipna un viņus uz­ņēma, bija tik iecietīga un viņus nepadzina, lai gan viņi bija vien klejoņi bez savas zemes, — tas viss bija pārvērties par stāstu, ar kum viņu vaka­ros midzināja tēva rāmā balss.

Jau bērnībā Rankstrails domāja, ka Varila ir viņa pilsēta un viņa zeme, — un viņš justos pagodināts par iespēju to aizstāvēt. Un, ja viņam atļautu iz­vēlēties, par ko mirt, viņa izvēle būtu Varila.

Jau bērnībā viņš reizēm prātoja par to, kas būs pēc nāves.

Puikas, kopā ar kuriem viņš spēlēja bruņiniekus, mēdza teikt, ka va­roņiem, kas krituši, cīnoties par savu zemi, dievi atvēlot svētlaimību. Šis vārds bija neskaidrs, un Rankstrails secināja, kas tas droši vien nozīmē kādu īpaši labu apiešanos, apstākļus, kad reizi par visām reizēm desas, žāvētas vīģes, svaigu kazas sieru un jo sevišķi medu — vispārāko saldmi — var ne tikai nogaršot, bet baudīt pēc sirds patikas.

Rankstrails medu bija atklājis dienu pirms savas māsas Liesmas pie­dzimšanas. Tas bija saulains rīts, kad viņš, kā allaž, pavadīja savu māti, kura bija veļasmazgātāja. Viņš tai palīdzēja aiznest lielo veļas grozu uz nesen par valdnieku izraudzītā dižkunga Erktora mājām. Dižkunga nams slējās pašā Citadeles vidū, Citadele bija pilsētas sirds, bet pilsēta bija sadalīta trejos gredzenos, malējos no kuriem sauca par Vidējo loku un Ārējo loku.

Citadele, iekšējā un vislabāk aizsargātā pilsētas daļa, atradās augstāk par citām un bija senākais un dižciltīgākais pilsētas kodols. Tur atradās augstmaņu pilis, ko rotāja greznas kolonādes un ieskāva lekni dārzi. Ak­meņiem izliktu taciņu malās auga savvaļas apelsīnu un citronu koki, bet starp tiem šļakatas šķieda strūklakas.

Rankstrails savam vecumam bija ļoti spēcīgs un gara auguma, kā jau daudzi no Piemales bērniem. Viņš gāja pēc ūdens, skaldīja malku un pa­līdzēja savai mātei nest veļas grozu. Cik tālu vien sniedzās Rankstraila atmiņa, māte vienmēr bija strādājusi par veļasmazgātāju, taču tad pie­peši viņas vēders bija sācis briest arvien apaļāks, un tas — kā Rank­strails bija sapratis no kaimiņsievu runām — nozīmēja, ka tur iekšā ir puisītis vai meitenīte, kas vēl ir par mazu, lai uzturētos ārpusē tāpat kā viņš. Mamma vairs nespēja tikt galā ar darbiem kā agrāk. Ūdens bija kļu­vis par aukstu, mazgātava par zemu, un galvenais — grozs tagad bija ne­paceļami smags; un Rankstrails, kurš agrāk māti bija pavadījis tikai patīkamas sabiedrības dēļ, nu, juzdamies bezgala lepns, varēja būt node­rīgs. Tā māte nemeta pie malas savu veļasmazgātājas darbu, kas viņu ģimenei gandrīz vienmēr nodrošināja vakariņas un reizēm pat brokas­tis, jo, kaut arī Rankstraila tēvs bija veikls un prasmīgs galdnieks, tie, kuru labā viņš strādāja, nebija tikpat naski maksātāji.

Rankstrails savu vecumu nezināja, jo nabagi jau gadus neskaita, — viņam varēja būt pieci vai varbūt seši. Ja neskaita kvēkstēšanu pirmajos zīdaiņa mēnešos, pēcāk viņš nebija izdvesis gandrīz ne skaņas. Viņš vēl nekad nebija runājis, pavisam reti smējās, un tikai ārkārtējos gadījumos viņa mute pavērās raudām.

Parasti dižkunga Erktora namā viņus sagaidīja barga ekonome, kura sprīdi pa sprīdim pārlūkoja atnesto veļu, meklējot neredzamus traipus, lai varētu veļasmazgātāju nosaukt par paviršu sušķi un maksāt mazāk. Todien — gluži neticami — lielajā veļas skapju kambarī abi sastapa pašu stalto un brīnišķīgo dižkundzi Lucillu, šī nama saimnieci un pavēlnieci.

Viņa teica, ka veļa esot spodri balta, un piekodināja, lai mammai tie­kot samaksāti divpadsmit graši jeb, kā to ievaidēdamās aizrādīja eko­nome, divreiz vairāk, nekā bijis nolīgts. Dižkundze augumā bija garāka par Rankstraila mammu, arī viņai bija liels, apaļš vēders, un viņa smai­dīja. Dižkundzes mati bija gaiši — slīpā rīta gaisma brīžam lika iemirdzē­ties viņas bizēm, kas bija apvītas ap galvu kā kronis. Veļasmazgātājas tērps bija darināts no neskaitāmiem kopā sašūtiem auduma gabaliņiem: gaiši brūns un tumši brūns, pelēks un melns — tas atgādināja Varilas pakalnu vēlā rudenī, kad taisnstūrainie tīrumi atkarībā no arklu izdzīto vagu virziena vīd dažādā brūnumā. Savukārt dižkundzes tērps viscaur bija balts, un uz tā lāsmoja sīki, balti, apaļi nieciņi, atgādinot tās retās reizes, kad pakalnu un pasauli klāja sniegs. Arī viņai uz galvas starp matu pīnēm bija iestiprinātas tādas pašas bumbiņas — tās atstaroja gaismu, darīdamas visu visapkārt vēl gaišāku.

— Kāds jums brašs puika! Nes jūsu grozu! Viņš gan jums droši vien ir iepriecinājums katru mīļu dzīves brīdi! — teica dižkundze, bet Rank­straila mamma pietvīka sarkana kā pipars.

Rankstrails mazliet nobrīnījās par šiem vārdiem, un tie viņam patika. Pirmo reizi kāds vērsās pie viņa mammas, uzrunājot ar jūs, — viņš vis­pār nekad nebija dzirdējis, ka veļasmazgātājas kāds uzrunātu ar jūs, un atskārta, ka šāda uznina sagādā prieku, kaut arī nepiepilda vēderu, — līdzīgi kā svaigi ceptas maizes smarža vai siltums, kas ziemā no pavarda plūst uz nosalušām kājām.

— Arī man pavisam drīz piedzims bērniņš, mans pirmdzimtais, — turpināja dižkundze, kuru Rankstraila mātes klusēšana nemaz nemul­sināja. — Ceru, ka mans bērns būs tikpat stiprs kā jūsējais un arī tikpat prātīgs. Zināt, ja piedzims puika, sauksim viņu par Ēriku. Bet redzu, ka arī jūs gaidāt vēl vienu. Kad tam jānāk pasaulē?

Mamma joprojām klusēja. Rankstrails, kurš viņu labi pazina, zināja, ka māti paralizējis tas, ko tēvs dēvēja par kautrību, — tas ir kas līdzīgs bailēm, un mammu šīs bailes piemeklēja ikreiz, kad vajadzēja sarunāties ar kādu svešu cilvēku, kaut vai ar visprastāko Ārējā loka skrandaini, — taču šoreiz bija jārunā ar pašu dižkundzi.

— Ei tu! — atskanēja ekonomes īgnā balss. —Tev jāatbild, kad diž­kundze tevi pagodinājusi ar jautājumu.

Pietvīkums mammas sejā kļuva vēl košāks, un ar to nespētu sacen­sties pat Ziemeļu vārtu saldie sarkanie pipari (kas Rankstrailam ļoti gar­šoja, jo, apceptus piparus ēdot, ēdājam šķita, ka viņš mielojas ar gaļu, lai gan gaļas šai ēdienā nemaz nebija).

— Es… — ar pūlēm izstostīja māte, taču dižkundzes balss viņu pār­trauca, tā skanēja pavisam rāmi, un Rankstrailu šis miers savaldzināja. Ap viņa mājām visi vienmēr klaigāja, pat labdienas tika padotas kliegšus, kur nu vēl viss, kas tika izbrēkts dusmās; turpretī dižkundzei neva­jadzēja pacelt balsi, lai paustu dusmas, pietika ar ekonomei pievērsto skatienu — skatiens nodarīja sāpes, lika nobālēt un pieklust, kaut arī neviens tai nebija iesitis un pat ne pieskāries.

— Esmu skumdināta, — teica dižkundze, un viņas balss bija kā as­mens, — skumdināta un aizvainota, jo mans mājoklis neticamā kārtā pārvērties par nepieklājības staignāju… Droši vien esmu zaudējusi mod­rību… Ko lai daru, lai jūs man piedotu? Puika, vai tu gribētu podiņu medus?

Tagad viņa bija uzrunājusi Rankstrailu. Dzintarainas, plūdenas, dzidri caurspīdīgas vielas tēls izveidojās zēna prātā, un viņš acumirklī pamāja. Saimniecības vadītāja šausmās nodrebēja, mamma atkal nosarka, un viņš, sirdij sažņaudzoties, tomēr spēja noraidoši papurināt galvu. Eko­nome atviegloti nopūtās, bet dižkundze izlikās neko nemanām.

— Lūdzu, — viņa teica līksmi, tomēr tik stingri, ka neviens neuz­drošinātos iebilst, — nāciet man līdzi.

Naskiem soļiem laimīgs kātodams viņai nopakaļ, Rankstrails no­sprieda, ka dižkundze Lucilla gan ir no tām, kas lēti nepadodas.

Dižkundze viņu un mammu aizveda uz neiedomājami milzīgu vir­tuvi, kur zem akmens velvēm karājās katli, kas bija lieli kā bruņas un spoži kā zobeni, turpat bija arī neskaitāmas sīpolu, ķiploku un kaltētu piparpākšu pīnes, brangi cūku šķiņķi un gredzenos savītas desas, garas kā pūķu astes (Rankstrails pat nebija zinājis, ka tās var būt tik garas), un tur dižkundze pieprasīja, lai virēja, kura bija tikpat īgna un nicīgi augstprā­tīga kā ekonome, uzdāvina viņiem veselu podiņu medus.

Virējas skatiens visai ilgi klejoja pa pieliekamā kambara plauktiem. Bija nepārprotami skaidrs, ka viņa starp daudziem dučiem plauktos sa­rindoto podu meklē vismazāko. Beidzot, nospriedusi, ka tāds ir atrasts, viņa podiņu negribīgi atdeva zēnam, bet tas, tiklīdz dārgums bija nonā­cis viņa rokās, ar acīm un tikko manāmu triumfējošu smaidu norādīja uz vienīgo plauktu, kur bija atrodams vēl mazāks medus trauciņš. Rank­strailam ļoti patika lietu izmēri — tie viņu valdzināja gandrīz tikpat ļoti kā ģeometriskas formas; ienācis virtuvē, viņš uzreiz bija aprēķinā­jis, ka viņu mājiņa te ietilptu astoņreiz platumā un pusotru reizi augs­tumā. Savukārt desu virteņu saistība ar vēderpriekiem viņu sajūsmināja krietni mazāk nekā apļi, ko tās veidoja ap griestu sijām. Vienmēr un visur Rankstrails acumirklī noteica vislielāko un vismazāko. No visiem katliem, kas lepni mirdzināja nospodrinātos vara sānus, vislielākais bija tas, kurš stāvēja uz vidējā pavarda, bet vismazākais katliņš karājās lī­dzās ķiploku virtenei, kura savukārt bija trešā pēc garuma.

Virtuvene uzlūkoja Rankstrailu ar tādu izteiksmi, ar kādu Arējā lokā mēdz skatīties uz dzīviem prusakiem vai beigtām vardēm, kas dzīvību zaudējušas pirms vairākām dienām. To pašu riebuma pilno skatienu vir­tuvene pievērsa arī Rankstraila mammai, kura vēlreiz nosarka un pie­sedza vaigu ar plaukstu. Mammas vaigs reiz bija apdedzināts, un, kad viņa smaidīja, rēta muti savilka mazliet sāņus — žēl gan, jo droši vien tāpēc viņa smaidīja tik reti. Smaidot Rankstraila mamma bija ļoti skaista, un viņš būtu ar mieru skatīties uz viņu caurām dienām. Par to, kā šī rēta iegūta, Rankstrails bija dzirdējis, kad mamma strupiem vārdiem to bija stāstījusi kādai no ziņkārīgajām kaimiņienēm: ieradušies orki, vistu kūtis aizdegušās, un ne viena vien sieviete apdedzinājusies, glābjot sa­vus putnus. Mamma vaigu bija apsvilinājusi, glābdama Melnīti, kura vēl tagad dzīvoja viņu mājiņā, bija vienīgais ģimenes dārgums un patei­cībā par izglābšanu atlīdzināja, gandrīz ik rītu izdēdama pa olai.

— Kas tev apcepināja ģīmi? Kāds pielūdzējs, vai? — virēja noprasīja tik klusi, lai dižkundze nedzirdētu. — Žēl gan. Bez tās rētas tu varbūt ne­izskatītos tik neglīta.

Mamma stāvēja kā pārakmeņojusies un klusēja, tikai viņas seja kvē­loja vēl košāk.

Rankstrails juta, kā viņu pārņem nevaldāmas dusmas. Viņš ātri ap­rēķināja, kā varētu uzbrukt pretiniekam, kas ir divreiz garāks un kura svars trīsreiz pārsniedz viņa bērnišķīgā auguma svaru, un ne brīdi viņu neskāra bailes. Viņš pagriezās pret māti, lai tā varētu paņemt medus podiņu, taču viņas izmisušais un teju vai lūdzošais skatiens Rankstrailu sastindzināja. Mamma negribēja, lai viņš cīnās, viņu aizstāvēdams. Rank­strails atcerējās — un tās bija sāpīgas atmiņas —, cik bēdīga mamma bija toreiz, kad viņš bija piekāvis divus lielākus zēnus, kuri mēdza izklai­dēties, skraidot nopakaļ, smērējot izmazgāto veļu un saukājot mammu par rētaino. Uz divām nebeidzami ilgām dienām smaids pavisam bija nozudis no viņas sejas, kaut arī kopš tās reizes abi zeņķi, kuri citādi neiz­cēlās ar smalku uzvedību, vairs nekad neuzdrošinājās mammai izrādīt necieņu. Viņš nedrīkstēja piekaut virēju, taču nebija iespējams arī neko nedarīt: tūdaļ vajadzēja izgudrot, kā atbildēt viņas uzbrukumam.

Kaut arī tikko pateiktie vārdi bija izskanējuši čukstus, dižkundze bija tos saklausījusi.

— Es necietīšu nepieklājību… — viņa bargi uzsāka, taču sakāmo nepaguva pabeigt.

— Mamma i' s-s-s-s… skaista, — Rankstraila balss, skaidra un spē­cīga, atskanēja zem velvēm un sīpolu un ķiploku pīnēm. To nespēja aiz­kavēt pat grūtības ar sk izrunāšanu.

Mirkli valdīja klusums, tad dižkundze iesmējās.

— Brašs puika! Brīnišķīga atbilde! — viņa teica, nebeigdama smieties.

Arī dažas no virtuves strādniecēm pievienojās viņas smiekliem. Nu

virējas pietvīkusī seja iekrāsojās gandrīz violeta.

Mamma uzlūkoja Rankstrailu ar tādu izbrīnu, ka viņas roka aizslī­dēja projām no vaiga, visu skatieniem atklājot sarkano, cieti sarētojušo ādu. Tie bija pirmie vārdi, ko Rankstrails savā mūžā bija izrunājis. Virēja raudzījās uz zēnu, vai plīsdama no dusmām, taču Rankstrails viņas ska­tienu izturēja rāms un lepns, cieši sažņaudzis rokās savu medus podiņu. Naids pret virēju un vēlēšanās viņai iesist pārgāja: šī sieviete bija tikai muļķe, un viņš ar saviem vārdiem bija spējis tai nodarīt lielākas sāpes nekā tad, ja būtu iespēris pa ceļgalu. Tagad visi par virēju smējās.

Rankstrails juta, ka pieņemas spēkā vēlēšanās drīzāk pamest šo vietu un steigties pie tēva, lai parādītu viņam medus podiņu. Viņš zināja, ka šajā trauciņā glabājas kaut kas ļoti īpašs. Kaut kas salds, vijīgs un gaišs — tik dzidrs, ka gaisma tam plūst cauri.

— Mana mamma i' s-s-skaista, — viņš atkārtoja vēlreiz stingri un neapstrīdami, lepodamies, ka šoreiz mēle pie grūtā vārda ķērusies mazāk, un pagriezās uz durvju pusi. Te piepeši viņš ieraudzīja savādu ainu: mil­zīgajos pavardos zem akmens dūmtveriem stāvēja sievietes, kam galvā bija baltas aubes tāpat kā pārējām virtuves strādniecēm, taču šīs, kaut arī pieauguši cilvēki, augumā bija mazas kā bērni, — viņas stāvēja pavar­dos un grozīja smagus iesmus, uz kuriem cita pie citas bija savērtas dīvaini iegarenas vistas. Mazo sieviešu rokas bija nokvēpušas, sejas piesarkušas no liesmu kvēles. Sviedri tām plūda pār vaigiem, sajaucoties ar kvēpiem un liekot viņām izskatīties mežonīgām un biedējošām — kam vidējam starp dēmoniem un meža zvēriem. Rankstrails nodomāja, ka šādas mo­cības droši vien ir vēl ļaunākas par veļasmazgātājas darbu, — kaut arī veļasmazgātājām ziemas rītos reizēm vajadzēja skaldīt Ledu, lai tiktu pie ūdens skalošanai, un šausmīgi sala, taču viņas vismaz redzēja debesis un kokus. Tikko ienācis virtuvē, pagalma spožās āra gaismas apžilbināts, viņš šos ērmīgos stāvus virtuves puskrēslā nebija pamanījis. Rankstrails pagriezās un vaicājoši uzlūkoja māti, taču arī viņa izskatījās apjukusi. Virēja nicīgi pasmējās par abu izbrīnu.

— Tās ir punduru mātītes, — viņa paskaidroja, ar smagu nopūtu ap­liecinādama, cik nogurdinoši zinošam cilvēkam ir sarunāties ar tādiem nejēgām. — Šamējo tēviņi strādā raktuvēs.

Rankstraila un viņa mātes neizpratnes pilnā izteiksme nemainījās, tāpēc virējai nācās paskaidrot sīkāk, ka punduri un viņu mātītes labi paciešot tumsu, karstumu un šauras vietas. Viņiem tas pat patīkot. Tāpēc punduri esot piemēroti visādiem darbiem, no kuriem īstie cilvēki ātri vien dabūtu galu…

Rankstraila acis sadūrās ar skatienu, ko raidīja viena no būtnēm, kas grieza iesmus, un īsajā mirklī viņš tajā izlasīja naidu — tik mežonīgu naidu, ka tā apslēpšanai bija vajadzīgi visi mazā ķermenīša spēki: rokas pamira un arī iespaidīgā cepešu virtene pārstāja griezties.

— Vai tu kustēsies, Rasa? — skarbi noprasīja virēja. — Gribi tos gār­ņus sadedzināt? Kas tev noticis? Dusmojies, jo esi pazaudējusi trepītes un vairs nevari iet zemenēs? Kustini savas strupās roķeles! Galu galā slinkums ir vienīgais netikums, kas jums nepiemīt…

Rasas skatiens tūdaļ nolaidās un izdzisa blāvās skumjās — gārņi atsāka riņķot ap iesmu. Rankstrails neizprotamo teicienu par trepītēm un zemenēm apdomāja gan šā, gan tā, līdz beidzot neskaidri apjauta, ka tas bijis domāts kā izsmiekls par mazo augumu. Viņš jau zināja, ka attā­lums no cilvēka galvas līdz kāju pēdām var būt par iemeslu zobgalībām. Viņš pats savam vecumam bija stipri par garu un bieži tika apsmiets — smējēji gan parasti bija nevis citi bērni, bet viņu mātes, un to Rank­strails spēja saprast: viņš bija lielāks un stiprāks, un spēks vienmēr iedveš bailes. Taču viņš nemūžam nebūtu varējis iedomāties, ka muļķība var būt tik neizmērojama, lai kādu izsmietu arī tāpēc, ka attālums no galvas līdz pēdām ir pārāk mazs.

— Es necietīšu nepieklājību, — bargi atkārtoja dižkundze. Smaids bija pametis viņas seju, bet uzacis izliekušās dusmīgos lokos..— Un ne­varu pieļaut, ka manā namā tā paceļas kā paisuma vilnis. Nepieklājība ir cietsirdības un muļķības apvienojums. Es negribu, lai zem manas mā­jas jumta tiek izrunāts vārds punduris. Rūķu ciltij ir spožas slavas apvīta vēsture, reiz tai bija varenas karaļvalstis, un, kaut arī tagad rūķu cilts ir pakļauta, mums nav tiesību nicināt viņu diženo pagātni un necienīt viņu dzīvības. Gan raktuvēs, gan pie mūsu cepešu iesmiem viņi ir un paliek kungi un kundzes no rūķu cilts.

Iestājās klusums.

Beidzot dižkundze, ar pēdējo smaidu atvadījusies no Rankstraila un viņa mātes, izgāja no virtuves.

Virēja pagrieza abiem muguru un atkal pievērsās savai sīpolu zupai, purpinādama, ka vārdus jau var sagrozīt pēc sirds patikas un pundurus saukt par rūķiem, bet bastardu izdzimteņus par jaukteņiem, taču tik un tā punduri vienmēr būs punduri, bet izdzimteņi būs izdzimteņi. No tādas vārdu sagrozīšanas dzīve nebūs labāka ne cilvēkiem, ne viņu suņiem.

Mamma, atkal ar plaukstu piesegusi vaigu, izveda Rankstrailu ārā, gaismā — Citadeles ielās. Tās bija tikpat tīras un skaistas kā nami, kuri rindojās to malās un kūms rotāja arkas, divailu logi un ziedoši vīteņ­augi, bet brīnumjaukos augstmaņu dārzus ieskāva mūra sētas, kam pāri lepni liecās simtgadīgu koku lapotnes un meta spirdzinošu ēnu pār ielu bruģi.

Kad abi bija nonākuši ielu drošībā, pietiekami tālu no virējas ska­tiena, mamma beidzot pagriezās pret Rankstrailu un apskāva viņu.

— Tu proti runāt! — viņa nočukstēja. — Tu proti nināt? — viņa jau­tāja, mainot intonāciju.

Rankstrails par to nekad nebija domājis. Tas bija grūts jautājums. Par atbildi viņš tikai nenoteikti pamāja. Patiešām, tagad labi apdomājies, viņš secināja, ka no tiesas prot runāt un visā visumā nemaz ar' ne tik slikti. Runāšana prasīja piepūli. Viņš vienmēr bija uzskatījis par labāku no tās izvairīties. Tēvs un māte, būdami pārliecināti, ka viņš runāt ne­maz nespēj, allaž bija vērsušies pie viņa tā, lai atbildot viņš varētu vien­kārši pamāt vai papurināt galvu un turpināt ciest klusu.

— Nav taisnība, ka tu neproti runāt. Nav taisnība, ka tu esi… ka tu… Tu esi tāds pats kā citi bērni… Tu esi tāds kā citi… Mans puisītis… Mans un tava tēva puisītis… Iesim ātrāk pie viņa un pateiksim, ka tu proti runāt… ka tu esi tāds kā pārējie… ka tu esi tāds kā visi…

Mamma bija laimīga. Viņa staroja. Viņas acis staroja. Staroja viņas smaids. Viņas lūpas pastiepās uz abām pusēm, un tas izskatījās tik skaisti, kaut arī vienā pusē smaidu mazliet sašķobīja apdeguma cietā un sarkanā rēta. Mamma bija tik skaista, kad smaidīja. Rankstrails būtu gribējis, lai viņa smaida vienmēr.

Viņi devās tālāk, priecīgo jaunumu vienoti, un gāja cauri Vidējam lokam, kas atradās starp pirmo un otro aizsargmūru gredzenu. Te strā­dāja bārddziņi, zeltkaļi un kalēji, kuru darbnīcās tapušo zobenu asums un bruņu Cietība bija izslavēta līdz pat Zināmo zemju tālākajām robežām. Šaurās ielas, ko no abām pusēm noēnoja augstas namu sienas, vienmēr sildīja kalēju ugunis, un tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc te pulcējās visa novada ubagi: viņi tupēja uz bruģa starp zeltā un sud­rabā inkrustētajām bruņām, ko ieroču meistari bija izstādījuši apskatei, un šķita, ka te nometni ierīkojuši un kaulus silda divi karaspēki — ubagu karapūlis un varoņu armija.

— S-s-skaisti! — teica Rankstrails, ar pirkstu rādot uz sarindotajiem asmeņiem.

Viņu apbūra tas, kā paralēlās līnijas rotaļājas un mijas ar vairogu ap­ļiem, radot sarežģītu un īstenībai piederīgu ģeometrisku zīmējumu, kas saplūda ar citu — netveramu, bet tikpat brīnumainu rakstu, ko veidoja ēnas. Smailēm un asmeņiem piemita ledains skaistums — ledains un briesmīgs, taču vienlaikus nomierinošs: tur, kur asmeņi ir kārtīgi uzasi­nāti, neviens nevar nākt un darīt pāri ne mammām, ne vistām.

Māte viņa sajūsmai nepievienojās:

— Man labāk patiktu, ja tev ar ieročiem nebūtu nekā kopīga. Arī vēlāk, kad būsi liels… Tas ir bīstami… — viņa klusi nočukstēja, klusi un neskanīgi, it kā viņai sāpētu kakls.

Rankstrails lūkojās uz zobeniem mežonīgā priekā: ja orki atkal nāks dedzināt Melnīti un darīt pāri viņa mammai, viņš tos visus apkaus. Visus. Visus līdz pēdīgam. Pat ja viņam pašam tāpēcjjūs jāmirst.

— S-s-skaisti! Ja o'ki da'īs pā'i mammai un Melnītei, 'Ank'ails ņems z-z-zobenu un k-k-kausies. Nokaus o'kus. Visus o'kus. Nekas, ja a'ī 'Ank'ails b-b-beigās b-b-beigts.

R bija ļoti grūta skaņa, arī pie s, z, b un dažiem skaņu blīvējumiem mēle vēl ķērās, bet citādā ziņā jau veicās diezgan labi. Viņš prata runāt. Protams, tas bija nogurdinoši, tomēr bija viņam pa spēkam. Ja viņš jau agrāk būtu sapratis, ka ar runāšanu mammu var padarīt tik laimīgu, viņš būtu sakodis zobus un sācis runāt krietni agrāk.

Taču laikam gan tagad viņš kaut ko nebija pateicis pareizi, jo smaids pazuda no mammas lūpām un acīm. Vēlāk katru reizi — un tādu reižu bija daudz —, kad Rankstrails lādēja sevi par to, ka atkal pateicis ko tādu, ko labāk būtu bijis neteikt, viņš atcerējās šo rītu starp bruņām un ieročiem Vidējā lokā. Runāt tiešām bija grūti. Ne jau tikai tāpēc, ka va­jadzēja dabūt gatavas vajadzīgās skaņas. Bija vēl kas, ko reizēm bija tik grūti saprast. Spēja un iespēja netīšām nodarīt ļaunu, nodarīt sāpes. Diž­kundze teica taisnību, to Rankstrails jau bija aptvēris: nepieklājība ir tīra cietsirdība, tā ir tikpat sāpinoša kā dūres trieciens vai dunča dūriens. Kad virēja nicīgi bija izturējusies pret. viņa māti, viņš pats bija sajutis trulu sāpi līdzīgi kā tais reizēs, kad ziemā, paslīdot uz ledus un sargoties nomest zemē mammas veļasgrozu, viņš krita uz ceļgaliem, — un šo pašu sāpju izraisītas dusmas viņš bija saskatījis sejā arī tai mazajai sievietei, Rasai, kura, virtuves pavardā stāvēdama, laistīja cepešus ar saviem svied­riem. Bet tagad Rankstrails atklāja, ka vārdi var būt arī kā ūdensvīra soļi: šis vīrs staigāja pa Arējā loka šaurajām ieliņām, pārdodams citronus un tīru ūdeni, — spaiņi karājās plecos uzliktos nēšos un, lai arī cik žēlabaini to saimnieks atvainotos, sāpīgi trāpīja ikvienam, kurš nepratās pietie­kami veikli parauties malā. Arī negribot, arī tad, ja runātājs par visām varēm centās, lai tā nenotiktu, vārdi spēja nodarīt sāpes.

— Līdz šejienei orki neatnāks, — nočukstēja mamma. — Te mēs esam drošībā. Tev nevajag ieročus. Varila ir neieņemama… Pilsētu sargā mūri… Vai tu zini, kas ir podiņā?

Pēdējos vārdus mamma izrunāja tik strauji un tik samocīti jautri, ka pat Rankstrails noprata, ka tas ir mēģinājums pagriezt valodu uz citu pusi. Viņš bija domājis, ka mamma būs lepna, uzzinājusi, ka viņas dēls grib cīnīties, viņu aizstāvēt un, ja vajadzīgs, arī mirt, taču tā nenotika. Viņš gribēja, lai mamma ar viņu lepojas. Viņš bija ar mieru iet cauri vējiem un ugunīm, lai tā būtu, lai mammas skatiens no jauna starotu. Un viņš atkal ierunājās, priecādamies, ka zina atbildi.

— G-g-ga sīgs, — viņš mēģināja skaidrot. — S-skaists, — viņš pie­bilda. Un prātoja, ar kādām skaņām varētu izteikt gaismu, kas plūst cauri neizsakāmi gardai, brūngani zeltainai vielai, bet no neziņas viņu atbrī­voja uz kāda rotkaļa letes izliktās krelles, kas bija savērtas no prāviem dzintara gabaliem. — T-tāds, — viņš teica, rādot uz dzintaru.

Un atkal viņa vārdi nodarīja īstu postu gluži kā ūdenspārdevēja spaiņi, kas bez ļauna nolūka sāpīgi dauzīja garāmgājējus.

No jauna mātes acīs izdzisa viss prieks.

— Kā tu to zini? — viņa jautāja pavisam klusu. — Kā tu zini, kas ir podiņā? Tu medu nekad neesi redzējis. Mums medus nekad nav bijis.

Jautājums Rankstrailu apstulbināja. Steidzami vajadzēja aizgainīt skum­jas, kas no jauna bija parādījušās mammas skatienā, un viņš izmisīgi mek­lēja, ko teikt. Kā gan vispār cilvēki kaut ko zina? Un kā podiņa saturu zināja viņš? Viņš to zināja, un viss. Tāpat kā zināja, ka viņš ir Rankstrails un mamma ir mamma. Zināmo vienkārši zina. Te nekādu izskaidrojumu nemaz nebija. Un viņš atkal nenoteikti pamāja.

— Tu zini to, kas vēl nav noticis? Tu zini jau iepriekš?

Šie bija pavisam bezjēdzīgi jautājumi. Zēns izmisis sakļāva rokas cie­šāk ap medus podiņu un visiem spēkiem pūlējās izdomāt kaut ko, kas varbūt tomēr spētu atsaukt atpakaļ mammas smaidu, — un mēģināja saprast, kur atkal pieļāvis kļūdu, kāpēc prieks ir aizlidojis projām līdzīgi kā notverts taurenis, kas aizlido, tikko plaukstas paveras.

— Ja tu iepriekš zini to, kas notiks, — māte noteica vēl klusāk, gandrīz čukstus, — tu to nevienam nedrīksti teikt. Saprati?

Rankstrailam patika, ka mamma čukst, — čuksti atjaunoja abu īpašo sapratni un vienotību, ko viņa vārdi neizskaidrojamā kārtā bija sagrā­vuši. Kaut ari no mammas teiktā Rankstrails nekā nebija sapratis, viņš nopietni pamāja, stingri apņēmies turpmāk, cik vien iespējams, turēt muti ciet neatkarīgi no sarunas tēmas.

Māte viņu atkal apskāva, un Rankstraila sirdēsti par izpostīto smaidu pierima. „

Viņi izgāja caur otrā aizsargmūru gredzena vārtiem un nonāca Arējā lokā.

Ārējais loks, kas atradās starp otro un trešo aizsargmūru gredzenu, bija pilsētas jaunākā, nožēlojamākā un visblīvāk apdzīvotā daļa. Starp augstajām sienām mūždien valdīja ēna, un tikai vasarā pašā dienvidū saulei izdevās iespīdēt un uz dažām stundām padzīt tumsu un mitrumu, kas te neuzvarami valdīja visu pārējo laiku. Ārējā loka ziemeļos spēcīgs avots baroja akmenī kaltu strūklaku, kura bija veidota kā grifa galva un pie kuras visi nāca pasmelt ūdeni, savukārt no strūklakas baseiniņa ūdens plūda tālāk un pildīja veļasmazgātavu lielās akmens tvertnes un neskai­tāmas nekad neizžūstošas peļķes. Aizsargmūru iekšējās sienas neklāja marmora plāksnes, un tās bija noaugušas garām ķērpju bārdām, kas stie­pās teju līdz mazo mājeļu jumtiem, — šie būceņi pie pašiem bastioniem bija sadīguši gluži kā sēnes un deva patvērumu visiem nelaimju pie­meklētajiem, kuri no plašās ārpasaules bija saradušies Varilā, glābiņu meklēdami. Te mitinājās bēgļi no austrumu novadiem, no Piemales, kas atradās uz pašas Zināmo zemju robežas, — tie dzimtās vietas bija pame­tuši orku sirojumu dēļ; te bija apmetušies arī gaišmatainie ziemeļu milži, kurus no kalniem bija padzinuši vilki un aukstums; tāpat pajumti šeit bija atradušas klejotāju ciltis, kas bija ieradušās pāri stepēm, nākdamas no Nezināmo zemju viņas puses.

Pat tolaik, kad orki bija gāzušies virsū kā šakāļi un siram Ardvinam bija vajadzējis tos sakaut un patriekt viņpus Zināmo zemju robežām, — pat tad Varila nebija piedzīvojusi nevienu aplenkumu, tāpēc tās ārējais aizsargmūru gredzens zināmā mērā bija atstāts novārtā un vispārējās vienaldzības dēļ pamazām sācis drupt un brukt. Tagad kareivji ar āvām soļoja pa mūriem, kas bija nolaisti tik tālu, ka starp to šķirbainajiem akmeņiem saknes dzina ne tikai kaperkrūmi, bet arī savvaļas ķirši un vīģukoki. Sienas augšdaļā, kam drusku saules tomēr piekļuva, bija iedzīti paresni baļķi un uz tiem izbūvētas dēļu terases, no kurām lejup stiepās redeļu un virvju kāpnes, — bet uz terasēm pacietīgi bija sanests meln­zemes slānis, kurā ierīkoti sakņudārzi. Spēcīgāku lietusgāžu vai krusas laikā zemes lavīnas gāzās pār mazo mājeļu jumtiem, uz kuriem pēc kāda laika pasāka augt ne vien sūnas un sēnes, bet arī papardes, — tā nu te bija redzams kas vidējs starp pilsētu, mežu un gaisa dārzu. Saulainās die­nās, pasargātas no vēja, augstu pie pašiem mūriem brieda kāpostgalvas, sarkanus sānus zibināja saldie pipari, melni gozējās baklažāni un turpat žaudējās visdažādāko krāsu un veidu veļa, un žūstošas veļas te bija daudz, jo liela daļa Arējā loka sieviešu strādāja par veļasmazgātājām.

Akmens arkas, kas savienoja ārējos un vidējos aizsargmūrus, nebija košu ziedu ieskautas kā Citadelē — te stīgoja resni vīnogulāji, vijās ka­zeņu un aveņu zari, no kuriem ogas jau pusgatavas veikli nolasīja gan Arējā loka bērni, gan sargkareivji.

Ārējais loks kā jau visas vietas, kur galvenokārt mitinās skrandaiņi un izbaduši plikadīdas, bija nemitīgs tirgus.

Ja neskaita ubaga amatu, Ārējā loka iemītniekiem oficiāli bija atļauts nodarboties tikai ar diviem — veļasmazgātāju un ēdienvārītāju — arodiem. Tas bija jaunpienācēju uzdevums: remdēt pilsētnieku izsalkumu, turēt tīras to drānas un mierināt dvēseles, dodot iespēju tās atvieglot ar ubagdāvanu sniegšanu. Pērkot jēlas ēdamlietas un pārdo­dot tās tālāk, pārvērstas ēdienos, varēja nopelnīt pietiekami, lai badu mirt nevajadzētu. Vairums Vidējā loka amatnieku ēda paši savās mā­jās — jo parasti to darbnīcas un mitekļi atradās zem viena jumta, taču pie meistaru galda nebija ļauts sēsties zeļļiem un palīgiem, kas lie­lākoties bija puiši no laukiem, tāpat izsalkums piemeklēja daudzos pircējus, un visus šos ļaudis vajadzēja pabarot. Regulārās armijas ka­reivji ik dienas saņēma savu pārtikas devu, taču tā bija vienveidīga barība, un daudzi bija ar mieru ziedot kādu monētu, lai savu ēdien­karti kaut nedaudz dažādotu.

Lai arī cik fantastiski bija piedāvāto ēdamlietu daudzumi, lai arī cik neiedomājami dažādi bija pārdodamie gardumi, ar tiem ne tuvu nepie­tiktu, lai remdētu visu Ārējā loka ļaužu izsalkumu. Visi pārdeva visu, un ēdienu nežēlīgās smaržas gluži kā dzeldīgi asmeņi plosīja tos, kuri neva­rēja atļauties ēdmaņu nopirkt. Baklažānu un tomātu sulīgās krāsas žilbi­nāja acis ikvienam, kas nebija šo dārzeņu īpašnieks. Vistu kladzināšana sāpīgi griezās ausīs katram, kam neviens putns nepiederēja, — un dau­dzi no tiem būtu gatavi uz visu, lai tikai piepildītos neiespējamais sap­nis iegūt kaut vienu klukstīti savā īpašumā. Peļķēs bērni rotaļājās kopā ar zosīm, lai ne brīdi neizlaistu savas ģimenes bagātību no acīm. Pie da­žām letēm pārdeva gliemenes ar pētersīļiem, pie citārņ — kraukšķīgi ap­ceptas varžu kājiņas, un reizēm, svētku dienās, karamelizētus* vistu spārniņus ar asajiem sarkanajiem pipariem, un smaržas lidinājās visap'kārt, ietiecās dubļaino ieliņu visdziļākajos nostūros, cēlās augšup pāri kāpostu un baklažānu dārziem līdz sargkareivju ejām aiz mūru dzeguļiem. Visur šaudījās piejaucēti seski, ko daudzi turēja mājās kā vislabākos peļu un žurku medniekus, turklāt tie derēja par rotaļbiedriem bērniem, par aizdaru putrai ziemā un vēl deva gabaliņu siltas kažokādas, ar ko izoderēt apavus. Seski gan bija grūti pieskatāmi, tie bieži aizbēga no mā­jām un devās vistu medībās, tā izraisot briesmīgus kautiņus starp saviem saimniekiem un reālajiem vai iedomātajiem medījuma īpašniekiem. Nevārītus rīsus pārdeva lielos džutas maisos, bet vārītus ar sarkanajiem pipariem — mazās no salmiem pītās bļodiņās. Ārā pie māju stūriem bija ierīkotas ugunsvietas, kur atkarībā no gadalaika varēja cept saldos kastaņus vai auna zirņus.

Ejot pa netīrajām ieliņām, kur vēl valdīja krēsla, kaut arī saule jau bija pacēlusies augstu, māte sāka stāstīt kādu stāstu, pareizāk, savu stāstu — vienīgo, ko viņa prata, stāstu par princesi, kura dārzā atrod krupēnu un pateicībā, ka šis radījums viņu paglābis no skumjās un pelēkās pēc­pusdienas garlaicības, to noskūpsta, bet nākamajā mirklī krupis pārvēršas par princi. Tēvs savukārt zināja citu stāstu, kuni kā mierinājumu stāstīja Rankstrailam tajās vasaras naktīs, kad negaiss tricināja viņu mājiņu kā putna ligzdu zarā, — tas bija stāsts par vilku un kazu, kuri negaisa laikā attopas zem viena jumta, tumsā viens otru notur par savu līdzinieku un tā laimīgi sagaida rītausmu. Rankstrails šādus stāstus ienīda. Citiem tie bija kā tīra svētība, kā brīnišķīga dāvana. Tas, kurš prata stāstu, varēja uzskatīt, ka viņam pieder rets un vērtīgs dārgums. Pat Arējā lokā, kur neviens nevienam neko no laba prāta nedeva, stāstnieki tika apveltīti ar gabalu maizes un kādu sīpolu. Dažas reizes arī Rankstraila tēvam un mātei bija izdevies šo to nopelnīt ar saviem stāstiem, bet nu jau tie bija visiem zināmi un pārdot tos nevienam vairs nevarēja.

Patiesībā stāsti bija muļķīgi, un muļķība Rankstrailu tracināja. Viskaitinošākais bija stāsts par princesi. Krupji nemēdz mnāt un nepārvēr­šas par prinčiem, un tikai pēdējais stulbenis, kurš nebaidītos dabūt kārpainu seju, iedomātos tādu skūpstīt. Arī doma par iespējamiem šī pāra pēcnācējiem bija mulsinoša. Vismokošākā un garlaicīgākā stāsta daļa bija tā, kurā tika aprakstīts princeses tērps ar visiem izšuvumiem, lai gan arī viņas un krupja dialogs, kurā visas frāzes beidzās ar atskaņām, bija vairāk nekā nogurdinošs. Tāpat tēva stāsts Rankstrailu nesajūsmi­nāja, un viņš arī nesaprata, kāpēc īsti būtu vajadzīgs kāds mierinājums, jo no tumsas un negaisa nekad nebija baidījies. Katrā ziņā arī tēva stāstā no loģikas nebija ne vēsts. Tumsā kazai un vilkam taču būtu vienam otru jāpazīst pēc smakas. Rankstrails pat piķa melnā tumsā vienmēr prata precīzi noteikt, kur atrodas tēvs, māte, Melnīte vai jebkura cita būtne, kas bija lielāka par pelēnu. Turklāt šī neloģiskā stāsta klausītājiem tika liegts prieks piedzīvot brīdi, kad kaza kļūst par vilka mielastu, — likās, abiem izbadušajiem stāsta varoņiem netiek veltīts vienādi daudz izprat­nes un līdzjūtības, jo ne jau abi varēja remdēt badu ar pļavas zāli. Vilks stāsta beigās palika tukšu vēderu, un izsalkums taču ir ciešanu paveids.

Princeses liktenis Rankstrailam bija gluži vienaldzīgs, taču viņu aiz­kustināja tas, cik laimīga stāstot bija mamma. Viņš aizgrābts klausījās un, kad māte jautāja, vai viņš šo bezjēdzīgo vārstījumu grib dzirdēt vēl­reiz, Rankstrails varonīgi pamāja.

Kad abi pārnāca mājās, tēvs strādāja durvju priekšā: viņš patlaban paresnu celmu pārveidoja par dēļiem, kam būs lemts pārvērsties par dur­vīm vai varbūt par solu, un par šo darbu tēvam varbūt samaksās, un tad būs īsti svētki — viņiem dienu vai varbūt pat divas vakariņās būs putra ar desiņām. Muti Rankstrails līdz šim vienmēr bija turējis ciet, taču ausis gan ne, un viņš jau bija sapratis, ka galdnieka un kokgriezēja amats nav piemērots, lai uzturētu ģimeni, kam nav citu ienākumu. Rankstraila tēvs bija ļoti labs meistars. Viņu dzimtais ciems pie Zināmo zemju robežām bija īsts mākslas darbs: kokgriezumi rotāja it visu — mājas, durvis un pat stabi, kas balstīja veļasauklas, bija viens vienīgs ziedu, lapu, augļu, vienradžu un grifu jūklis, kur reālistiski tēli pakāpeniski pārvērtās stili­zētos veidolos un neatšifrējamos rakstos.

Ja Vidējā loka amatniekiem un bodniekiem kas bija vajadzīgs, viņi Rankstraila tēvam maksāja nekrāpjoties un nevilcinoties, taču viņu pasūtījumi nebija nekādi nopietnie: kāds darba galds bez kokgriezumiem vai jaunas kājas salūzušai letei. Labākie darbi tapa augstmaņiem, taču Citadelē saņemt samaksu par padarīto bija gandrīz neiespējami. Dažu se­nāko ģimeņu augstprātība bija tik neizmērojama, ka tās no visas tiesas uzskatīja, ka Ārējā loka iemītnieks var justies laimīgs un pagodināts par iespēju strādāt viņu labā, tāpēc nekāda papildu maksa nemaz nav vaja­dzīga. Par īstu brīnumu mēdza uzskatīt tos retos gadījumus, kad vīram no Ārējā loka izdevās kļūt par amatnieku, un Rankstraila tēvam tas bija pa spēkam, jo viņš meistarīgi prata iedzīvināt kokā rakstus, zīmējumus un sapņus.

No vienas puses bija taisnība, ka ne jau visi juta pienākumu maksāt tēvam par padarīto darbu, bet no otras puses taisnība bija arī tā, ka daži šādu pienākumu tomēr juta. No vienas puses, pilsēta viņus nemīlēja un nekad tā arī nebija pieņēmusi par saviem pilsoņiem, bet, no otras puses, viņus projām nedzina. Te viņus pacieta — starp peļķēm un zem odu mā­koņiem, turpretī pārējā pasaule par viņiem un viņu grūto likteni negri­bēja ne dzirdēt.

Ziņu par Rankstraila piepešo daiļrunīgumu tēvs uzņēma ar pienācīgu aizkustinājumu. Viņa seju apdegumu rētas nebija izkropļojušas, tāpēc viņa smiekli un prieks bija simetriski un skaļi. Viņš apskāva Rankstrailu, ilgi tā turēja un atkārtoja:

— Manu puisīt… Manu puisīt… Mans mīļais dēliņ…

Rankstrails braši apliecināja savas jaunatklātās spējas. Nebūdams aizmirsis, kā, runājot ar māti, neviļus bija nodarījis īstu postu, jo ceļi, pa kuriem traukdamies vārdi pārvērtās par nāvējošām lamatām priekam, nekādi nebija izprotami, viņš tagad gluži vienkārši ar pirkstu norādīja uz dažādām lietām un nosauca tās vārdā.

I rvs arkai apsēdās, paņēma viņu klēpī un stāstīja vienīgo stāstu, kas Kauksitailam patika un nekad neapnika, — stāstu par viņu ierašanos Varila. Pilsēta, rīsa lauki, gārņi, kas, viņiem tuvojoties, paceļas spārnos: viss Rankstraila prātā atdzīvojās.

Viss tā rīta mirdzums un burvība bija saklausāmi tēva vārdos. Vis­pirms viņš stāstīja par daudzajiem ciemiem, no kurienes viņus padzina, citu pēc cita viņš nosauca miestus, kas nebija gribējuši viņus pieņemt. Tēvs aprakstīja tos pa vienam vien, un Rankstrails klausījās tik uzma­nīgi, it kā dzirdētu šo stāstu pirmoreiz, — kā pamiris klausījās vēstījumu par gaidām un vilšanos. Bet tad sekoja Varilas apraksts: tā bija spēcīga kā vanags un skaista kā pāvs, un pakalns, uz kura tā slējās, piepeši bija atklājies nācējiem visā savā diženumā un dailē — tas vienīgais pacēlās virs bezgalīga līdzenuma, kas nebeidzami stiepās uz visām debespusēm, izņemot ziemeļus, kur apvārsni iezīmēja Tumšo kalnu virsotnes. Šai stāsta vietā tēvs parasti ievilka elpu, uzsmaidīja Rankstrailam un turpināja stās­tīt par to, kā Varila, lepna un kundziska, ar saviem trīskāršajiem, ciklopiskajiem aizsargmūru gredzeniem izcēlās uz pakalna, kura nogāzes daļēji svītroja rīsa lauku terases, bet daļēji klāja apelsīnu birzis un olīvu dārzi, kas ziemeļu pusē sniedzās līdz miršu un akmeņozolu mežam, kur nesa­tricināmi rāmas un brangas ganījās baltas govis. It viss tika aprakstīts, ikviena detaļa atkārtota, ikkatra īpatnība uzsvērta vēl un vēlreiz. Rank­strailam pietiktu pacelt galvu, lai savām acīm ieraudzītu arkas un kontrforsus, taču viņam patika tos atklāt tēva balsī: viņam šķita, ka tādējādi savijas un pārklājas trejādi ģeometriski raksti — tie, kuri mūrēti no akmens, tie, kuri veidoti no ēnām, un tie, kuri darināti no vārdiem. Tēvs par arkām zināja daudz, jo vectēvs, arī kokgriezējs, viņam tās bija mā­cījis pazīt kā rotājumu elementus. Tēvs stāstīja par jūsmīgo izbrīnu, kas viņu pārņēmis, ieraugot pakalna virsotnē slejamies otrās rūnu dinasti­jas apaļās arkas, savukārt treju aizsargmūru sargtorņus savienoja smailloka arku virknes, kas raksturīgas trešajai dinastijai, — tās strēlniekiem un ziņnešiem ļautu strauji pārvietoties no viena bastionu loka uz citu gluži neiespējamajā un neticamajā gadījumā, ja Varilu aplenktu ienaid­nieki. Kamēr tēvs stāstīja, Rankstrails pavērsa skatienu augšup un vēroja arkas, kuras, vīnogulāju, efeju un ziedošu glicīniju apvītas, satikdamās un krustodamās dalīja gaismu un debesis sarežģītos rakstos, ko vietumis izraibināja lēnā vējā plandošo standartu zelts un baltums. No tāluma raugoties, — tēvs stāstīja — arkas un ziedošie vīteņaugi pārvērtās krā­sainos pusapļos, kas turpinājās cits citā līdzīgi kāda krāšņa milzu putna spalvām, kurš nosēdies uz mūriem gluži kā ligzdā. Taču stāsta vislabākā daļa — tā, no kuras Rankstraila sirds vienmēr sitās straujāk, kaut arī viņš to bija dzirdējis jau neskaitāmas reizes, — bija pats nobeigums: bai­les un neziņas pilnas gaidas, tēvs un māte drebošu sirdi tuvojas vārtiem, bruņoto sargu skatiens pievēršas viņiem, un tajā, par atvieglojumu un izbrīnu, redzama tikai vienaldzība un bezrūpība, kas vēsta, ka sargi viņus neapstādinās. Sargi viņus neapstādināja. Viņus nepadzina. Viņi bija glābti. Rankstrails laimīgi smējās un šoreiz stāsta beigas sveica, ne tikai kā parasti plaukšķinot rokas, bet arī daudzas reizes gluži kā skaitāmpantiņu atkārtojot vārdu skaisti, pareizāk, s-skaisti.

Tēva un mātes prieks bija neizmērojams. Tēvs sajūsmā Rankstrailam apsolīja rotaļlietu: kādu spēļmantu lai viņam uztaisot? Rankstrailam ne­vajadzēja ilgi domāt: iztēlē viņš atkal sevi redzēja bruņinieka tērpā, ar zobenu rokā un izglābto Melnīti pasistu padusē, — viņš sargāja Melnīti un reizē sargāja visas pasaules mātes un visas pasaules vistas no visas pasaules orkiem. No visiem orkiem.

— Z-zobenu! — viņš līksmi iesaucās. — S-s-skaistu z-zobenu!

Un tūdaļ savu izsaucienu nožēloja: prieks atkal noslīka gluži kā vinimā iekritusi muša — tas pēdējiem spēkiem ķepurojās, apmaldījies starp mātes cieši sakniebtajām lūpām un tēva raižpilno skatienu.