Pēdējais orks

Divdesmit treša nodaļa

Erbrova turēja rokās vienu no kaprāļa delnām. Tas bija šausmīgi. Visas tās rētas! Un atmiņas, kas virmoja kaprāļa prātā, atgādināja sir­seņu spietu. Atmiņas par to dienu, kad orki nogalinājaviņa brāli. Atmi­ņas par māti, kuru visi izsmēja, jo tai nebija vīra. Atmiņas par dienu, kad viņš iestājās algotņos. Atmiņas par visām reizēm, kad viņu bija mocījis bads, kad viņš bija zadzis, lai badā nevajadzētu mirt ne pašam, ne biedriem. Un gluži kā bēru zvana dimdieni cita citai sekoja atmiņas par tām reizēm, kad viņš bija atdots bendes rokās. Bet visam pāri bija tās īpašās sāpes un šaušalīgās bailes, kas pārņem, kad aptrūkstas elpas, kad cilvēks jūtas kā ūdenī iekritis kaijas cālēns, kā liedagā izskalota jūraszvaigzne. Šīs mokošās bailes bija tik spēcīgas, ka nomāca pat sāpes kājā, kuru kāds orks bija sadragājis ar savu milzīgo karavāli.

Erbrova aizvēra acis, lai neredzētu asinis.

Pasaule kļuva zaļa, bet zaļumā, mijoties zvīņām un mīkstam kažokam, vijās zeltaini līčloču raksti.

Erbrova atkal ieraudzīja sava tēva smaidu.

Kaprālim vajadzēja ļaut iet projām. Vajadzēja kaprāli palaist tālajā ceļā, un visas viņa atmiņas gūtu mierinājumu. Tētis un pūķis par to parūpētos. Erbrova nezināja, kā lai to pasaka Austrai un Trakrailam. Varbūt viņi paši to sapratīs. Varbūt viņi to jau zināja. Kaprāļa elpa sarā­vās arvien sīkāka un sīkāka.

Mazā sieviete ar resno, sarkano visapkārt galvai apvīto bizi un tumš­zaļajiem brunčiem, nometusies ceļos starp Erbrovu un Trakrailu, sāka raudāt. Viņa negribēja laist kaprāli projām, taču elpas gandrīz vairs ne­bija, tā bēga prom pa dziļo brūci krūtīs, un sāpes, ko jūt liedagā izska­lota jūraszvaigzne, ar katru brīdi kļuva arvien neizturamākas. Arī sarkanmatainās sievietes asaras bija neizturamas.

Un laukumā raudāja vēl tik daudzi citi.

Erbrovas tēvs pasmaidīja. Pūķis pacēlās spārnos.

Viena Erbrovas rociņa atrāvās no otras un ieslīdēja uzsvārča kabatā: te glabājās mazā lupatu bumbiņa, ko, gribēdams viņu mierināt, Erbro­vai bija uzdāvinājis Kīks toreiz, kad Erīnijas bija atvēmušas pasaulei gaismu. Erbrova zem pirkstiem sajuta raupjo audumu un atguva drosmi.

Viņas spēks pieauga un pārspēja kaprāļa sāpes. Piepeši prātā uzzib­snīja vīzija: bariņš bērnu skraidīja kādā dīvainā vietā, kur bija daudz peļķu, daudz vistu un zosu un baltiem ziediem ziedēja apdedzis ķirsis. Erbrovas rociņa saspieda ciešāk lupatu bumbu, un šķita, ka viņai palīgā nāk visa gaisma, kas valdīja liedagā un ciemā, kurus sauca tāpat kā viņu. Vajadzēja tikai drīzāk aizvērt brūci, pa kuru bēga projām elpa. Austra to jau šuva ciet, un drīz kaprāļa krūtīs vairs nebija dziļa šķēluma, bet gan daudz mazu spraudziņu. Erbrovai blakus bija Austra un Trakrails, un arī viņi visiem spēkiem centās šīs mazās spraugas aizvērt. Varbūt viņiem trijatā tomēr izdosies to paveikt.