Oriksa un Kreiks

Pusdienas

Reiz Džimija māte bija strādājusi OrgānSIA Fermās. Tā viņa bija iepazinusies ar Džimija tēvu: abi bija strādājuši vienā Te­ritorijā, pie viena projekta. Māte bija mikrobioloģe: viņas uz­devums bija pētīt proteīnus tajās bioformās, kas cūkaniem nav veselīgas, un modificēt to receptorus tā, lai tie neveidotu saik­nes ar cūkanu šūnu receptoriem, vai arī izstrādāt medikamen­tus, kas iedarbotos bloķējoši.

"Tas ir ļoti vienkārši," viņa sacīja Džimijam, reiz atkal bū­dama izskaidrošanas noskaņojumā. "Sliktie mikrobi un vīrusi grib tikt iekšā pa šūnu durtiņām un apēst cūkanus no iekšpu­ses. Mammītes darbiņš ir — ierīkot durvīm slēdzenes." Uz sava datora ekrāna viņa parādīja Džimijam šūnu attēlus, mikrobu attēlus, tādus attēlus, kuros parādīts, kā mikrobi iekļūst šūnās, inficē un sagrauj tās, proteīnu tuvplānus, attēlus ar medikamen­tiem, kurus viņa reiz testējusi. Attēli atgādināja konfekšu kontei­nerus lielveikalā: caurspīdīgs plastmasas konteiners ar apaļām konfektēm, caurspīdīgs plastmasas konteiners ar želejas pupi­ņām, caurspīdīgs plastmasas konteiners ar garām lakricas spi­rālēm. Šūnas bija kā šie caurspīdīgie plastmasas konteineri ar paceļamiem vākiem.

"Kāpēc tu vairs netaisi slēdzenes durvīm?" Džimijs jautāja.

"Tāpēc, ka gribu būt mājās ar tevi," māte atbildēja, skatī­damās pāri Džimija galvai un kūpinādama cigareti.

"Bet cūkani?" Džimijs satraukts noprasīja. "Tajos ietiks mikrobi!" Viņš nevēlējās, lai viņa draugi dzīvnieki sabrūk tā­pat kā inficētās šūnas.

"Par to tagad atbild citi cilvēki," māte paskaidroja. Likās, viņai tas ir gluži vienaldzīgi. Viņa ļāva Džimijam spēlēties ar attēliem savā datorā, un, iemācījies rīkoties ar programmām, viņš varēja spēlēt ar tiem kara spēles — šūnas pret mikrobiem. Viņa teica, ka tas nekas, ja daļa datu varbūt pazudīšot, jo viss šis materiāls tik un tā esot novecojis. Tomēr dažās dienās — tādās dienās, kad māte šķita lietišķa un mērķtiecīga, koncen­trējusies un mierīga, — viņa pati gribēja paniekoties ar datoru. Džimijam patika, ja māte piesēdās pie datora un tas, cik re­dzams, sagādāja viņai prieku. Tad viņa arī izturējās draudzīgi. Viņa bija kā īsta māte un Džimijs — kā īsts bērns. Tomēr šie viņas noskaņojumi neturpinājās ilgi.

Kad viņa bija pārtraukusi strādāt laboratorijā? Tad, kad Džimijs sāka iet OrgānSIA skolas pirmajā klasē. Tas likās ne­loģiski, jo, ja jau māte bija vēlējusies dzīvot mājās ar Džimiju, tad kāpēc tieši tai laikā, kad Džimija paša vairs nebija mājās? Iemes­lus Džimijs nespēja izprast, bet, pirmo reizi dzirdēdams šos pa­skaidrojumus, bija vēl pārāk mazs, lai vispār par tiem domātu. Viņš zināja tikai to, ka aukle, filipīniete Doloresa, tad tika atlaista, un Džimijam viņas ļoti pietrūka. Doloresa bija saukusi viņu par Džimdžimu, smaidījusi un smējusies, izvārījusi olu tieši tādu, kāda viņam garšoja vislabāk, dziedājusi dziesmas un izturējusies iecie­tīgi. Taču Doloresai bija jāiet prom, jo tagad mājās visu laiku bija Džimija īstā mamma — viņam šis fakts tika pasniegts kā dā­vana —, un nevienam taču nevajag divas mammas, vai ne?

Kā 11u ne, vajag gan, domā Sniegavīrs. Vajag gan, un kā vēl.

Sniegavīrs skaidri atceras, kā viņa māte — Džimija māte — sēdēja pie virtuves galda, vēl arvien rītakleitā, kad viņš pārnāca no skolas uz pusdienām. Mātei priekšā uz galda stāvēja ne­skarta kafijas tase; viņa skatījās ārā pa logu un smēķēja. Rīta­kleita bija tumšsarkani violeta, un šī krāsa joprojām satrauc Sniegavīru, kad vien gadās acīs. Parasti pusdienas viņam nebija pagatavotas, tās vajadzēja gatavot pašam, un māte piedalījās tikai tādējādi, ka neizteiksmīgā balsī deva rīkojumus. ("Piens ir ledusskapī. Pa labi. Nē, pa labi. Vai tu nezini, kura tev ir labā roka?") Viņa izklausījās tik nogurusi; varbūt bija nogu­rusi no Džimija. Vai varbūt bija slima.

"Vai tu esi inficēta?" viņš kādu dienu pajautāja.

"Tas ir — kā, Džimij?"

"Kā tās šūnas."

"Ā, skaidrs. Nē, neesmu," viņa atbildēja. Un pēc mirkļa piebilda: "Bet varbūt esmu." Taču, kad Džimija sejiņa saraucās, viņa ņēma savus vārdus atpakaļ.

Vairāk par visu Džimijam gribējās viņu sasmīdināt — lai viņa ir laimīga, jo Džimijs domājās reiz viņu tādu atceramies. Viņš stāstīja mātei jocīgus atgadījumus no skolas dzīves vai kādus niekus, ko centās izstāstīt smieklīgi, vai gluži vienkārši kaut ko sagudrotu. ("Kerija Džonstona piekakāja uz gridas!") Viņš lēkāja riņķī pa istabu, šķielēdams un spiegdams kā pēr­tiķis; šis triks iedarbojās uz vairākām viņa klases meitenēm un uz gandrīz visiem zēniem. Viņš uzlika uz deguna zemesriekstu sviesta piciņu un centās nolaizīt to ar mēli. Tomēr lielākoties tas viss māti vienīgi aizkaitināja. "Tas nav smieklīgi, tas ir pretīgi!" — "Izbeidz, Džimij, man no tevis sāp galva!" Taču citreiz izdevās izvilināt no viņas smaidu vai ko vairāk. Džimijs nekad nevarēja uzminēt, kas iedarbosies.

I.āgiem gadījās, ka mājās viņu gaidīja īstas pusdienas, tik glīti servētas un neparastas, ka nobiedēja viņu, jo — kam par godu? Šķīvja paliktnis, papīra salvete — krāsaina papīra sal­vete kā viesībās —, sviestmaize ar zemesriekstu sviestu un že­leju, viņa iemīļotā kombinācija; viena pati apaļa maizes šķēle, zemesriekstu sviesta galva ar želejas smaidu. Māte bija rūpīgi saģērbusies, lūpukrāsas smaids atbalsoja sviestmaizes želejas smaidu, un viņa veltīja dzirkstošu uzmanību Džimijam un viņa muļķīgajiem stāstiem, skatījās tieši uz viņu, acis bija zilākas par zilu. Tādos brīžos māte atgādināja viņam porcelāna izlietni: spodru, mirdzošu, cietu.

Džimijs saprata, ka no viņa tiek gaidīta atzinība par liela­jām pūlēm, ko māte veltījusi pusdienām, tāpēc viņš centās. "O, mana iecienītā sviestmaize!" viņš parasti iesaucās, bolīdams acis un glaudīdams vēderu, pārspīlēti tēlodams izsalkumu. To­mēr savu mērķi viņš sasniedza, jo māte parasti iesmējās.

Paaudzies un kļuvis viltīgāks, viņš atklāja, ka tajās dienās, kad neizdodas iekarot atzinību, var vismaz izmānīt kādu reak­ciju. Jebkas bija labāks par neizteiksmīgo balsi, tukšajām acīm, gurdo blenšanu pa logu.

"Paklau, nopirksim kaķi," viņš iesāka.

"Nē, Džiinij, mēs nepirksim kaķi. To mēs jau esam izru­nājuši. Kaķiem var būt slimības, kuras kaitē cūkaniem."

"Bet tev taču ir vienalga." Tas tika pateikts gausi.

Nopūta, dūmu strūkliņa. "Citiem nav vienalga."

"Bet suni drīkst?"

"Nē. Arī suni ne. Vai tu nevari atrast kādu nodarbošanos savā istabā?"

"Bet papagaili?"

"Nē. Un tagad pietiek." Viņa tikpat kā neklausījās.

"Vai man nedrīkst būt nekas?" "Nē."

"Nu, brīnišķīgi!" viņš tad iesaucās. "Man nedrīkst būt nekas! Tātad kaut kam tomēr jābūt! Kas man būs?"

"Džimij, vai tu zini, ka tu dažreiz neciešami krīti uz nerviem?"

"Vai māsiņa man būs?" "Nē!"

"Tad brālītis? Lūdzu!"

"Nē, un punkts! Tu dzirdēji? Es teicu — nē!"

"Kāpēc ne?"

Tā bija atslēga, tas iedarbojās. Viņa varēja sākt raudāt, pielēkt kājās un izskriet no istabas, aizcirzdama durvis, blaukt. Vai arī — varēja sākt raudāt un apskaut viņu. Vai — aizsviest kafijas tasi pa gaisu un sākt kliegt: "Sūdi, galīgie sūdi, tas ir bezcerīgi!" Viņa varēja pat iepļaukāt Džimiju, tad apraudāties un apkampt viņu. Tas viss varēja veidot jebkuru kombināciju.

Citkārt viņa tikai raudāja, nolikusi galvu uz rokām. Dre­bēja pie visām miesām, elsoja, kampa gaisu kā smakdama, šņukstēja. Tad Džimijs nezināja, ko iesākt. Viņš tik ļoti mīlēja māti, kad apbēdināja viņu — vai kad māte apbēdināja pašu: tādos mirkļos Džimijs tikpat kā neatšķīra vienu no otra. Pa­rasti viņš plikšķināja mātei pa muguru, stāvēdams pa gabaliņu kā pie sveša suņa, izstiepis roku, teikdams: "Piedod, piedod." Un viņam tiešām bija žēl, taču ne tikai: vienlaikus viņš tīksmi­nājās un slavēja sevi, jo bija taču izdevies radīt šādu efektu.

Reizē viņam bija bail. Allaž jau pastāvēja šis naža asmens:

vai viņš ir aizgājis par tālu? Un, ja tā, tad kas notiks tālāk?