Oriksa un Kreiks

Cukani

Džimijs ir mājā, kurā dzīvojis piecu gadu vecumā, un sēd virtuvē pie galda. Ir pusdienlaiks. Viņam priekšā šķīvī ir mai­zes aplis — plakana zemesriekstu sviesta galva ar vizošu že­lejas smaidu, zobu vietā rozīnes. No tās viņam ir bail. Kuru katru mirkli virtuvē ienāks māte. Tomēr nē, neienāks: viņas krēsls ir tukšs. Droši vien pagatavojusi pusdienas un atstājusi viņam. Bet uz kurieni viņa aizgājusi, kur viņa ir?

Atskan skrāpēšanās — no sienas. Tur otrā pusē kāds ir, rok caurumu, laužas iekšā. Džimijs paskatās uz sienu, uz vietu zem pulksteņa ar dažādajiem putniem, kas iezīmē stundas. []hū, uhū, uhū, sauc sarkanrīklīte. Tas ir viņa rokudarbs, viņš ir pārregulējis pulksteni: pūce sauc ķē, ķē, bet vārna — čiv, civ. Taču tad, kad Džimijam bija pieci gadi, pulksteņa vēl nebija, tas uzradās vēlāk. Kaut kas ir aplami, laiks ir aplams, viņš ne­zina, kas īsti, viņu ir nolēmējušas bailes. Apmetums sāk plai­sāt, un viņš pamostas.

Viņš ienīst šos sapņus. Tagadne ir gana briesmīga jau tā­pat, bez pagātnes piejaukuma. Dzivo tagadējā mirklī. To Dži­mijs reiz bija uzrakstījis uz bezmaksas kalendāra, kaut kāda blēdīga izstrādājuma, kurā bija pamācības, kā sievietēm kļūt seksīgākām. Nevajag pieķēdēt savu ķermeni pie pulksteņa,

laika važas ir iespējams pārraut, un tā tālāk, un tā joprojām. Attēlā bija redzama spārnota sieviete, kas cēlās augšup no ne­tīru, vecu, saņurcītu drānu vai varbūt ādas murskuļa.

Tātad te nu tas ir, tas mirklis, tas, kurā viņam jādzīvo. Galva atbalstīta pret cietu virsmu, ķermenis iespīlēts krēslā, viņš viss ir viena vienīga liela spazma. Viņš izstaipās un iekau­cas sāpēs.

Vajag kādu brīdi, lai apjēgtu savu atrašanās vietu. Ak, jā — virpuļviesulis, sargbūda. Viss kluss, vējš nepūš, negaudo. Vai ir vēl tā pati pēcpusdiena vai nakts, vai nākamais rīts? Telpā ir gaisma, dienas gaisma; tā ieplūst pa logu virs letes, pa necauršaujamo logu, kurā iebūvēts interkoms, pie kura kādreiz sen­senos laikos vajadzēja pateikt, kādā nolūkā esi ieradies. Sprauga, pa kuru pasniegt savus mikrokodētos dokumentus, videoka­mera, kas darbojas divdesmit četras stundas diennaktī, runājošā kaste ar smaidošo seju, kas tevi izprašņā, — viss šis mehānisms ir burtiski sašauts lupatās. Iespējams, saspridzināts ar granā­tām. Apkārt sakritis daudz gruvešu.

Skrāpēšanās nerimstas: telpas kaktā kaut kas ir. Sākumā viņš nespēj saredzēt: izskatās pēc galvaskausa. Tad viņš ierauga, ka tas ir sauszemes krabis, noapaļota dzeltenbalta čaula saru­kušas galvas lielumā, ar vienu gigantisku spīli. Krabis rok gru­vešos bedri. "Ko tu, ellē, tur dari?" viņš tam noprasa. "Tev ir jābūt ārā un jāposta dārzi." Viņš sviež krabim ar tukšo viskija pudeli, garām; pudele saplīst. Tas bija muļķīgi, tagad visapkārt ir lauskas. Sauszemes krabis apcērtas pret viņu, pacēlis lielo spīli, tad atkāpjas savā pusizraktajā bedrē un vēro viņu no tu­rienes. Laikam ierāpojis te, lai paglābtos no virpuļviesuļa tāpat kā viņš, un nu vairs nevar atrast izeju.

Sniegavīrs izraušas no krēsla, vispirms paskatījies, vai tuvumā nav čūsku, žurku un vēl kādu citu lietu, uz kurām negribētos uzmīt. Pēc tam iemet sveces galu un sērkociņus plastmasas maisā un piesardzīgi dodas uz durvīm, kas ved uz reģistrācijas teritoriju. Viņš aizver durvis aiz sevis: nav nekādas vēlēšanās, lai no aizmugures uzbrūk krabis.

Pie ārdurvīm viņš apstājas, lai izlūkotu apkārtni. Nekādu dzīvu radījumu tuvumā nav, ja neņem vērā trīs vārnas, notu­pušās uz aizsargvaļņa. Tās pārmij dažus ķērcienus, kuru te­mats, visticamāk, ir viņš. Debesis ir pērļaini pelēksārtas, kā jau agrā rītā, tikpat kā ne mākonīša. Ainava kopš vakardienas mainījusies: vairāk norautu metāla plākšņu nekā iepriekš, vai­rāk ar saknēm izgāztu koku. Pa dubļaino zemi mētājas lapas un aplauzti zari.

Ja viņš tūdaļ dosies ceļā, tad pastāv labas izredzes jau priekšpusdienā tikt līdz galvenajam tirdzniecības centram. Lai gan vēders burkšķ, brokastis būs jāatliek, līdz viņš nonāks tur. Žēl, ka nav vairs riekstu, ir vēl tikai OhoSojas sardīnes, ko viņš taupa kā pēdējo rezervi.

Gaiss ir vēss un svaigs, saplosīto lapu smarža šķiet burvīga pēc sargbūdas sastāvējušās trūdu smakas. Viņš labpatikā ievelk elpu, tad sāk soļot tirdzniecības centra virzienā. Pēc trim kvar­tāliem apstājas: kā no zila gaisa ir parādījušies septiņi cūkani. Tie blenž uz viņu, noliekuši ausis uz priekšu. Vai tie ir tic paši, kas vakar? Kamēr viņš skatās, cūkani vieglā gaitā dodas viņam pretim.

Skaidrs, ka tiem kaut kas ir padomā. Sniegavīrs pagriežas atpakaļ uz sargbūdu, pieliek soli. Tie vēl ir pietiekami tālu, tāpēc viņš var arī skriet, ja vajag. Viņš atskatās pār plecu.: ta­gad tie rikšo. Viņš steidzas ātrāk, tiešām sāk skriet. Tad tālāk priekšā aiz vārtiem pamana vēl vienu pulciņu, tur ir astoņi vai deviņi, un tie nāk viņam pretī pār neitrālo joslu. Jau gandrīz sasnieguši vārtus, nogriežot viņam ceļu tajā virzienā. Liekas, it kā abas grupas būtu to izplānojušas iepriekš; it kā jau labu laiku būtu zinājušas, ka viņš ir sargbūdā pie vārtiem, un gaidī­jušas, līdz viņš izies ārā un tiks pietiekami tālu, lai būtu ielencams.

Viņš tiek pie sargbūdas, ieiet pa durvīm, aizver tās. Taču tās neturas ciet. Elektroniskā slēdzene, protams, nedarbojas.

"Protams!" viņš iekliedzas. Cūkani mācēs atlauzt durvis vaļā, spiežot ar kājām vai snuķiem. Tie vienmēr ir bijuši ma­nīgi: ja tiem būtu pirksti, tad tie valdītu pasauli. Pār nākamo slieksni Sniegavīrs ieskrien reģistrācijas telpā, aizcērt aiz sevis durvis. Arī šī slēdzene čupā, nu, dabīgi. Viņš aizstumj durvīm priekšā galdu, pie kura vēl nesen gulējis, paskatās ārā pa necauršaujamo logu: tur jau tie nāk. Ar snuķiem atspieduši vaļā durvis, tie tagad ir pirmajā telpā, kādi divdesmit vai trīsdesmit, kuiļi un cūkas, bet pārsvarā kuiļi, tie drūzmējas, kāri rukšķē­dami, ošņādami viņa atstātās pēdas. Viens no tiem pamana viņu pie loga. Rukšķēšana kļūst skaļāka: tagad uz viņu skatās visi. Tie redz viņa galvu un labi zina, ka tā ir piestiprināta pie garda gaļas pīrāga, kas to tik vien gaida, lai tiktu uzšķērsts. Divi lie­lākie kuiļi ar — jā — asiem ilkņiem aiziet pie durvīm un, nostā­jušies viens otram blakus, triecas pret tām ar plecu. Cūkani ir komandas spēlētāji. Un muskuļu tiem pietiek.

Ja tie nespēs ielauzties pa durvīm, tad gaidīs pie tām. Uz maiņām, daži ganīsies ārā, citi uzmanīs. Tas var turpināties mūžīgi, tie nomērdēs viņu badā. Tie saož viņu tur iekšā, saož viņa miesu.

Sniegavīrs atceras krabi un paskatās turp, taču tas ir no­zudis. Laikam atmuguriski ielīdis savā alā pavisam. Lūk, ko viņam vajag — savu alu. Alu, čaulu, dažas spīles.

"Tā," viņš skaļi nosaka. "Ko nu?"

Mīlulīt, tu esi dirsā.