Oriksa un Kreiks

Karstie Zaķi

Vēlas pēcpusdienas bija labākais laiks šīm izklaidēm Kreika mājās. Neviens viņus netraucēja. Kreika māte bieži bija prom vai steidzās; viņa strādāja slimnīcu kompleksā par diagnostiķi. Nopietna sieviete ar stūrainu zodu, tumšiem matiem, diezgan plakanām krūtīm. Retajos gadījumos, kad Džimijs iegadījās pie Kreika tad, kad mājās bija arī māte, viņa necik daudz nerunāja. Tikai vandījās pa virtuves skapīšiem, meklē­dama kaut ko tādu, kas noderētu par našķi "jums, zēni", kā mēdza abus dēvēt. Lāgiem viņa pārtrauca rosīties — bērt šķīvī sakaltušus cepumus, zāģēt no erzacsiera gabala nelīdze­nas, oranži balti marmorainas šķēles — un sastinga kā sāls­stabs, it kā istabā būtu ieraudzījusi vēl kādu. Džimijam radās iespaids, ka Kreika māte nespēj ielāgot viņa vārdu; un ne tikai, arī Kreika vārdu nespēj atcerēties. Dažkārt viņa apjautājās Kreikam, vai viņa istaba esot sakārtota, kaut gan pati tur ne­kad nespēra kāju.

"Viņa uzskata, ka ir jāciena bērna privātā dzīve," Kreiks vienaldzīgi paskaidroja.

"Varu derēt, ka vainīgas tavas sapelējušās zeķes," teica Džimijs. "Šīm zeķītēm vairs līdzēt nespētu pat visas Arābijas smaržas." Nesen viņš bija atklājis citēšanas prieku.

"Priekš tam mums ir gaisa atsvaidzinātājs," Kreiks pa­ziņoja.

Tēvocis Pīts reti ieradās mājās pirms septiņiem. VeselVieda izpletās strauji kā hēlijs, tāpēc viņa atbildības apjoms auga. Viņš bija nevis Kreika īstais tēvocis, bet gan tikai Kreika mātes otrais vīrs. Šo statusu viņš bija ieguvis, kad Kreikam bija div­padsmit gadu — tātad pāris gadiņu par daudz, lai etiķeti "tēvocis" viņš spētu uztvert citādi, nevis tikai un vienīgi kā lie­kulīgu. Tomēr Kreiks bija pieņēmis šo status quo, vismaz tā li­kās. Viņš smaidīja, sacīja Protams, tēvoci Pit un Pareizi, tēvoci Pit, ja šis vīrietis grozījās tuvumā, tomēr Džimijs zināja, ka patiesībā viņš Kreikam nepatīk.

Kādu pēcpusdienu — kad? droši vien martā, jo ārā jau valdīja ellīgs karstums — abi sēdēja Kreika istabā un skatījās porno. Tas jau modināja atmiņas par veciem laikiem, tas jau modināja nostalģiju — kaut kas tāds, kam viņi jau par pieau­gušiem, kā pusmūža vīri, kas klimst pa plēbijas tīņu klubiem. Tomēr abi paklausīgi aizsmēķēja zāli, pa jaunu labirintu ielau­zās tēvoča Pīta digitālajā kredītkartē un sāka sērfot. Ielūkojās Dienas Saldumā, kur varēja apbrīnot sarežģītus konditorejas izstrādājumus ierastajās ķermeņa atverēs, pēc tam devās pie Superrijējiem; pēc tam — uz krievu saitu, kurā darbojās bijušie akrobāti, balerīnas un cilvēki bez kauliem.

"Kas teica, ka čalis nevar atsūkāt pats sev?" komentēja Kreiks. (iaisa akrobātu numurs ar sešām liesmojošām lāpām bija tīri labs, tomēr tamlīdzīgus viņi jau bija redzējuši.

Pēc tam viņi iegāja globālā sekstūrisma saitā Karstie Zaķi. "Labāk ir tikai pie mums," skanēja reklāma. Saits solīja parā­dīt reālus seksa tūristus, kas nofilmēti, darot tādas lietas, par kurām savā dzimtenē tiktu ietupināti cietumā. Sejas nebija redzamas, vārdi netika minēti, tomēr, kā Sniegavīrs atskārš tagad, šantāžas iespēju būs bijis atliku likām. Darbība itin kā risinājās valstis, kur dzīvība ir lēta un bērnu daudz un kur var nopirkt visu, ko vien sirds kāro.

Tā abi pirmo reizi ieraudzīja Oriksu. Viņai bija tikai kādi astoņi gadi, vismaz izskatījās pēc astoņiem. Abiem tā ari neiz­devās noskaidrot, cik viņai tolaik bijis gadu. Viņas vārds ne­bija Oriksa, vārda viņai nebija vispār. Tikai viena no mazajām meitenītēm pornosaitā.

Neviena no šīm meitenītēm nekad nebija likusies Džonijam reāla — drīzāk jau digitāls klons —, taču Oriksa nezin kāpēc no paša sākuma bija trīsdimensionāla. Ar smalkiem kauliem, gra­cioza, kaila tāpat kā pārējās, rotāta vienīgi ar ziedu vītni un sārtu lenti matos — ar parastajiem rekvizītiem, kas tiek izmantoti bērnu sekssaitos. Viņa tupēja ceļos starp divām citām meitenītēm, bet viņu priekšā slējās parastais, gigantiskais Gulivers liliputu zemē, vīrieša torss, dabīga lieluma vīrietis, pēc kuģa katastrofas izmests krastā daiļu pundurīšu zemē vai varbūt nolaupīts un apburts, piespiests izbaudīt mokpilnu baudu, ko sagādā trīs laumiņas, ku­rām nav dvēseles. Vīrieša raksturīgās iezīmes bija apslēptas — galvā uzmaukts maiss ar acu caurumiem, uz tetovējumiem un rē­tām uzlīmēts leikoplasts: pavisam nedaudzi no šiem tipiem bija ar mieru pieļaut, lai viņus kāds pazīst dzimtenē, tomēr atpazīša­nas iespēja droši vien vēl saasināja uzbudinājumu.

Aktā ietilpa putukrējums un bezgalīga laizīšanās. Efekts bija reizē nevainīgs un piedauzīgs: visas trīs cītīgi apstrādāja vī­rieti ar savām kaķīšu mēlēm un sīkajiem pirkstiņiem, skanot vaidiem un ķiķināšanai. Ķiķināšana droši vien bija ierakstīta lentē, jo no trim meitenēm tā nevarēja nākt: visas izskatījās no­bijušās, un viena raudāja.

Džimijs zināja dresūras noteikumus. Tādām viņām jāiz­skatās, viņš nodomāja; ja viņas mitētos, no sāniem parādītos spieķis un uzmundrinoši pabikstītu viņas. Tā bija šī saita īpat­nība. To veidoja vismaz trīs pretrunīgi inscenējuma slāņi, kas klājās cits citam pāri. Es gribu, es negribu, es gribu.

Oriksa ieturēja pauzi. Savilka lūpas īsā, skarbā smaidā, kas lika viņai izskatīties daudz vecākai, un noslaucīja no tām putukrējumu. Pēc tam pār plecu paraudzījās atpakaļ, tieši acīs vērotājam — tieši acīs Džimijam, tam cilvēkam, kurš viņā slēpās. Es tevi redzu, teica šis skatiens. Es redzu, ka tu skaties. Es tevi pazīstu. F.s zinu, ko tu gribi.

Kreiks ieslēdza reversu, pēc tam apturēja kadru, tad ielā­dēja to cietajā diskā. Kadrus viņš apturēja ik pa brīdim; nu vi­ņam jau bija sakrājies neliels arhīvs. Lāgiem viņš tos izdrukāja un vienu kopiju atdeva Džimijam. Tas varēja būt bīstami — atstāt pavedienu kādam, kuram varbūt izdotos sadzīt viņiem pēdas labirintā, — tomēr Kreiks kopēja tik un tā. Un tagad viņš nokopēja šo vienu mirkli, to mirkli, kad Oriksa atskatījās.

Džimiju šis skatiens apsvilināja — ieēdās viņā kā skābe. Meitene bija pa raudzījušies viņā tik nicinoši. Cigaretē, kuru Džimijs tobrīd smēķēja, laikam nebija nekā cita kā vien mau­riņa pļāvuma pabiras: ja tur būtu kas stiprāks, tad būtu izde­vies apmest līkumu ap vainas sajūtu. Tomēr tagad viņš pirmo reizi apjauta, ka tas, ko abi dara, nav labi. Agrāk tas vienmēr bija nozīmējis tikai izklaidi vai atradies tālu ārpus Džimija kontroles robežām, bet tagad viņš jutās vainīgs. Un reizē — kā zivs, kam caur žaunām iztriecies āķis: ja šajā mirklī kāds pie­dāvātu teleportēt viņu uz turieni, kur atrodas Oriksa, viņš būtu piekritis bez apdomāšanās. Būtu lūgšus lūdzies uz turieni. Tas viss bija pārlieku sarežģīti.

"Šito paturēsim?" jautāja Kreiks. "Tu gribi?"

"Jā," Džimijs atbildēja, tik tikko izdabūdams šo vārdu pār lūpām. Un cerēja, ka balss skan kā parasti.

Tā nu Kreiks bija to izdrukājis — attēlu, kurā Oriksa at­skatās, — un Sniegavīrs to bija glabājis un glabājis. Pēc dau­dziem gadiem viņšHbija parādījis to Oriksai.

"Nez vai tā esmu es," viņa sākumā iebilda.

"Tai jābūt tev!" Džimijs apgalvoja. "Skaties! Tās ir ta­vas acis!"

"Acis ir daudzām meitenēm," viņa sacīja. "Un daudzas nodarbojās ar šādām lietām. Ļoti daudzas." Tad, redzēdama viņa vilšanos, piezīmēja: "Var jau būt, ka tā esmu es. Varbūt esmu arī. Vai tādā gadījumā tu būtu laimīgs, Džimij?"

"Nē," Džimijs atbildēja. Vai tie bija meli?

"Kāpēc tu to glabā?"

"Par ko tu domāji?" Džimijs atbildes vietā jautāja.

Cita sieviete viņas vietā būtu saņurcījusi attēlu, raudājusi, apsūdzējusi Džimiju noziegumā, sacījusi, ka viņš neko nesa­prot no viņas dzīves, sarīkojusi pamatīgu scēnu. Bet Oriksa ti­kai nogludināja papīru, ar pirkstiem liegi noglauzdama maigo, nicīgo bērna sejiņu, kura — noteikti — reiz bijusi viņas seja.

"Tu domā, ka es tai brīdī domāju?" viņa teica. "Ak, Dži­mij! Tu vienmēr domā, ka visi domā. Varbūt es nedomāju neko."

"Es zinu, tu domāji gan," viņš sacīja.

"Tu gribi, lai es izliekos? Gribi, lai es kaut ko izgudroju?"

"Nē. Vienkārši pastāsti."

"Kāpēc?"

Par to Džimijam bija jāpadomā. Viņš atcerējās, kā bija ska­tījies. Kā viņš varējis to Oriksai nodarīt? Un tomēr tas nebija Oriksu sāpinājis, vai tad ne? "Jo man vajag, lai tu pastāsti." Nebija jau diez kāds pamatojums, taču neko citu viņš nespēja izdomāt.

Viņa nopūtās. "Es domāju," viņa sacīja, ar nagu vilkdama Džimijam uz ādas mazu aplīti, "ja tik man kādreiz rastos izde­vība, tad tā, kas tup uz ceļiem, nebūtu es."

"Bet gan kāda cita? Kas? Kāda cita?"

"Tu nudien gribi zināt visu," Oriksa attrauca.