Oriksa un Kreiks

Skunnots

jā, klausītājs ir: skunnots, vēl pavisam jauns. Tagad viņš to ierauga, spožās acis lūkojas viņā no krūma pazarēm.

"Nāc, meitenīt, nāc," viņš pielabinādamies aicina. Skunnots atkāpjas brikšņos. Ja viņš piestrādātu, ja tiešām pacenstos, tad vienu varbūt varētu piejaucēt, un tad būtu kāds, ar ko runāt. Ir jauki, ja ir kāds, ar ko parunāt, tā mēdza sacīt Oriksa. "Tev kādreiz vajadzētu pamēģināt, Džimij," viņa teiktu un nobu­čotu viņam ausi.

"Bet es taču runāju ar tevi," viņš iebilstu.

Vēl viena bučiņa. "Tiešām?"

Kad Džimijam bija desmit gadu, tēvs viņam uzdāvināja piejaucētu skunnotu.

Kā tēvs izskatījās? Sniegavīrs īsti neatceras. Džimija māte ir skaidrs tēls, krāsains, ar spīdīgu, baltu papīra ietvaru ap­kārt kā polaroīda bilde, turpretī tēvu viņš atceras tikai deta­ļās: ādamābols rijot cilājas augšup lejup, ausis spīd cauri pret virtuves logu, uz galda atbalstīta kreisā plauksta, ko pārcērt krekla aproce. Tēvs ir kā kolāža. Varbūt Džimijs nekad ne­spēja attālināties pietiekami, lai ieraudzītu visas viņa daļas uzreiz.

Skunnots droši vien tika uzdāvināts tāpēc, ka Džimijam bija dzimšanas diena. Dzimšanas dienas viņš ir izstūmis no apziņas: pēc aukles filipīnietes Doloresas aiziešanas tās vairs nedeva iemeslu vispārējām svinībām. Dzīvodama mājā, Doloresa vienmēr atcerējās Džimija dzimšanas dienu; izcepa vai varbūt nopirka torti, bet, lai nu kā, torte bija vienmēr, īsta, ar glazūru un svecītēm, — vai tad nav tiesa? Viņš tveras pie šo toršu realitātes; aizver acis, uzbur tās visas rindiņā, ar iedeg­tām svecītēm, ar saldu, mierinošu vaniļas smaržu, kāda dves­moja arī no Doloresas pašas.

Savukārt māte acīmredzot nekādi nespēja atcerēties, cik Džimijam gadu vai kurā dienā viņš piedzimis. Viņš bija spiests pats to atgādināt pie brokastgalda; tad viņa pamodās no sava transa un nopirka viņam kādu pazemojošu dāvanu — maza bērna pidžamu ar ķenguriem vai lācīšiem, mūzikas disku, kādu neklausītos neviens, kas jaunāks par četrdesmit gadiem, apakš­veļu ar vališiem, ietina to visu zīdpapīrā un pie vakariņu galda uzkrāva viņam šo nastu, ko pavadīja smaids, kurš kļuva aiz­vien dīvaināks, it kā viņai kāds būtu uzbrēcis: Smaidi! — un vēl iedūris ar dakšiņu.

Pēc tam tēvs lika visiem noklausīties neveiklu aizbildinā­šanos par to, ka šis ārkārtīgi īpašais un svarīgais datums sazin kā izkritis viņam no prāta, un apjautājās Džimijam, vai viss ir kārtībā, un atsūtīja viņam e-apsveikumu — OrgānSlA stan­darta bildīti ar pieciem spārnotiem cūkaniem, kas virtenē dejo kongu, un ar uzrakstu Džimij, daudz laimes dzimšanas dienā, lai piepildās visi Tavi sapņi, — un nākamajā dienā ieradās ar dāvanu, kas nebija-nekāda dāvana, bet gan kāds darbarīks, prāta asināšanas spēle vai kāda cita slēpta prasība, lai taču Džimijs attaisno cerības. Taču — kādas cerības? Nekad nebija nekādas normas; vai varbūt bija, bet tik miglaina un neaptve­rama, ka neviens nespēja to saskatīt, Džimijs jau nu nepavi­sam. Nekas, ko viņš jebkad spēja sasniegt, nebija īstais, nebija pietiekams. Pēc OrgānSIA matemātikas, ķīmijas un praktiskās bioloģijas mērauklām viņš droši vien bija garlaicīgi normāls: varbūt tieši tāpēc tēvs mitējās atgādināt, ka viņš varētu gūt labākas sekmes, ja vien saņemtos, un sāka izteikt uzslavas, ku­rās slēpās vilšanās, it kā Džimijam būtu kāda smadzeņu trauma.

Tāpēc Sniegavīrs no Džimija desmitās dzimšanas dienas atce­ras vienīgi skunnotu, ko tēvs pārnesa mājās, ievietotu būrī. Skunnots bija maziņš, pats mazākais no metiena, kas piedzimis otrās paaudzes skunnotiem, pirmā hibrīdu pāra atvase. Viss metiens bija izķerts acumirklī. Džimija tēvs lika noprast, ka ir bijis spiests tērēt daudz laika, likt lietā savu ietekmi un izmantot dažādas svi­ras, lai tiktu pie šī, tomēr jebkuras pūles attaisnoja šī ārkārtīgi īpašā diena, kurai, kā parasti, bija gadījies iekrist iepriekšējā.

Skunnotu audzēšana sākumā bija tikai kāda OrgānSIA biolaboratorijas draiskuļa vaļasprieks pēc darba laika. Toreiz tāda niekošanās nebija nekāds retums: radīt jaunu dzīvnieku sugu — tas ir tik aizraujoši, sacīja tie, kuri ar to nodarbojās; nudien, tu jūties kā pats Dievs. Vairāku eksperimentu rezultāti tika iznīcināti, jo bija pārāk bīstami: kam gan vajadzīgs indīgs krupis ar tvērējasti kā hameleonam, kurš var ierāpties pa van­nas istabas logu un laupīt tev redzi, kamēr tu tīri zobus? Vēl bija žurska — neveiksmīgs čūskas un žurkas krustojums: no tām bija jātiek vaļā. Turpretī skunnoti OrgānSIA aprindās pamazām kļuva par iecienītiem mājdzīvniekiem. Tie nebija nā­kuši no ārpasaules — no pasaules ārpus Teritorijas —, tāpēc nepārnēsāja svešus mikrobus un neapdraudēja cūkanus. Un turklāt izskatījās tik piemīlīgi.

Mazais skunnots ļāva, lai Džimijs paņem viņu rokās. Tas bija melnbalts — melna maska, balta svītra pār muguru, melnbalti gredzeni ap pūkaino asti. Tas nolaizīja Džimijam pirkstus, un Džimijs tajā iemīlējās.

"Atšķirībā no skunksa tas nesmird," teica tēvs. "Tīrīgs dzīv­nieks ar patīkamu raksturu. Mierīgs. Jenoti nekad nekļuva par labiem mājdzīvniekiem, jo izauguši kļuva nevaldāmi un varēja apgriezt visu māju ar kājām gaisā. Šis esot rāmāks. Redzēsim, kāds šis mazais zellis būs. Vai ne, Džimij?"

Pēdējā laikā tēvs izturējās tā, it kā gribētu atvainoties, it kā būtu sodījis Džimiju par kaut ko tādu, ko viņš nemaz nav izdarījis, un tagad to nožēlotu. Mazliet pārāk bieži teica: Vai ne, Džimij? Džimijam tas nepatika — nepatika būt tam, kurš izdala atzinīgus vērtējumus. Lieki viņam šķita arī tas, ka tēvs tagad bija pasācis viņu draudzīgi iedunkāt, sabužināt viņam matus, izrunāt vārdu dēls mazliet dobjākā balsī. Šis sirsnīgais sarunas tonis arvien vairāk krita uz nerviem, it kā tēvs būtu ieradies uz Tēta lomas konkursu, taču bez īpašām cerībām. Džimijs pats bija izlicies pietiekami daudz, lai izlikšanos lielā­koties pamanītu arī citos. Viņš glāstīja mazo skunnotu un ne­atbildēja.

"Kas to baros, kas mainīs kastē pakaišus?" jautāja Džimija māte. "Jo es to nedarīšu." Viņa to sacīja nevis dusmīgi, bet gan dzestrā, lietišķā balsī, it kā būtu tikai skatītāja kaut kur maliņā; it kā Džimijam un pienākumam rūpēties par viņu, un neapmierinošajam tēvam, un abu ķīviņiem, un arvien sma­gākajai viņu dzīves nastai nebūtu nekāda sakara ar māti pašu. Likās, viņa vairs nedusmojas vispār, un arī čībās vairs neskrēja ārā no mājas. Viņa bija kļuvusi lēna un nesteidzīga.

"To jau Džimijs neprasa. Viņš visu darīs pats. Vai ne, Džimij?" tēvs sacīja.

"Kā tu to nosauksi?" māte vaicāja. Patiesībā viņa to ne­maz negribēja zināt; šis bija mēģinājums kaut ko pārmest. Vi­ņai nepatika, ja Džimijs priecājās par kādu tēva dāvanu. "Droši vien par Bandītu."

Tieši tāds vārds bija ienācis prātā Džimijam pašam — mel­nās maskas dēļ. "Nē," viņš sacīja. "Tas ir garlaicīgi. Es saukšu viņu par Killeru." »

"Laba izvēle, dēls," noteica tēvs.

"Nu, ja Killcrs piečurās uz grīdas, tad tev vajadzēs saslaucīt," māte piezīmēja.

Džimijs aiznesa Killeru uz savu istabu, kur tas ierīkoja sev migu spilvenā. Zvēriņš tomēr mazliet oda, savādi, bet patīkami, pēc ādas, rūgteni kā dārgas vīriešu ziepes. Džimijs aizmiga, aplicis roku skunnotam apkārt, ar degunu pie mazā purniņa.

Kādu mēnesi vai divus pēc tam, kad Džimijam bija uzdāvi­nāts skunnots, tēvs nomainīja darbavietu. Viņu savervēja JaunĀda un pieņēma darbā šefa vietnieku līmenī — pusvadītāju lī­menī, kā to dēvēja Džimija māte. Uz turieni līdz ar viņu pārgāja OrgānSIA laborante Ramona; līgums attiecās arī uz viņu kā uz ārkārtīgi vērtīgu darbinieci, teica Džimija tēvs; Ramona taču bija viņa labākais rokaspuisis. ("Joks," viņš paskaidroja Džimi­jam, lai apliecinātu, ka zina — Ramona patiesībā nemaz nav puisis. Bet to Džimijs zināja pats.) Džimijs pat priecājās, ka pus­dienlaikā varbūt joprojām satiks Ramonu, — viņa vismaz bija pazīstama, — kaut arī pusdienas kopā ar tēvu tagad ieturēja arvien retāk.

JaunĀda bija VeselViedas filiāle, tāpēc viņi pārvācās uz VeselViedas Teritoriju. Viņu māja šoreiz bija itāliešu renesan­ses stilā, ar velvētu portiku un neskaitāmām glazētām flīzēm zemes toņos, un segtais peldbaseins bija lielāks. Džimija māte dēvēja māju par "to šķūni". Viņa sūdzējās par stingro apsardzi pie VeselViedas vārtiem — apsargi te izturējās rupjāk, turēja aizdomās katru un labprāt fiziski pārmeklēja cilvēkus, sevišķi sievietes. Māte apgalvoja, ka viņi no tā gūstot baudu.

Džimija tēvs atteica, ka viņa ceļot troksni bez iemesla. Tur­klāt, viņš piezīmēja, tikai pāris nedēļu pirms viņu pārvākšanās uz šejieni esot noticis starpgadījums — notverta kāda fanātiķe ar naidīgu bioformu, paslēptu matu lakas flakonā. Ar kaut kādu briesmīgu, pastiprinātu F.bolas vai Mārburgas vīrusa hib­rīdu, kas izraisa asiņošanu. Ar to viņa uzbrukusi apsargam, kas pretēji noteikumiem neapdomīgi noņēmis masku tveices dēļ.

Sieviete uzreiz nošauta ar vīruspistoli un neitralizēta hlorkaļķa mucā, bet nabaga apsargs steigšus apstrādāts ar Krīzes Bioformu un ievietots izolācijas telpā, kur izšķīdis, pārvēršoties par gļotu peļķi. Lielāki kaitējumi neesot nodarīti, tomēr apsargi, pats par sevi saprotams, esot nervozi.

Džimija māte attrauca: tas nemainot faktu, ka viņa jūto­ties kā cietumā. Džimija tēvs norādīja, ka viņa neizprotot reālo stāvokli. Vai tad viņa negribot dzīvot drošībā un nenovēlot drošību savam dēlam?

"Tātad tas ir manis labā?" viņa sacīja. Patlaban viņa ne­steidzīgi grieza franču tostermaizi līdzenos kubiņos.

"Mūsu labā. Mūsu dēļ."

"Redz, es diemžēl nepiekrītu."

"Tas nav nekas jauns," Džimija tēvs noteica.

Džimija māte apgalvoja, ka viņu telefonu noklausoties un e-pastu kontrolējot un ka druknās, mazrunīgās VeselViedas ap­kopējas, kas ieradās divreiz nedēļā — vienmēr pa pāriem —, esot spiedzes. Džimija tēvs paziņoja, ka viņai sākoties paranoja, un turklāt viņiem neesot nekā slēpjama, tad kāpēc par to raizēties?

VeselViedas Teritorija bija ne tikai jaunāka par OrgānSIA rajonu, bet arī lielāka. Tajā atradās nevis viens, bet divi tirdz­niecības centri, labāka slimnīca, trīs deju klubi un pat golfa laukums. Džimijs gāja VeselViedas bezmaksas skolā, kur sā­kumā nepazina nevienu. Par spīti šai sākotnējai vientulībai tur nemaz nebija tik slikti. Bija pat labi, jo viņš atkal varēja laist apgrozībā savus vecos trikus un anekdotes: OrgānSIA bērni jau bija pieraduši pie viņa ķēmošanās. Sācis ar šimpanzes lomu, viņš tagad tēloja vemšanu un nosmakšanu — abas izrādes bija iecienītas — un vēl izmantoja tādu paņēmienu: uzzīmēja sev uz vēdera pliku meiteni, kurai kājstarpe bija tieši pret viņa nabu, un lika tai gorīties.

Pusdienās Džimijs vairs negāja uz mājām. Skolas etanolsolārais autobuss savāca viņu no rīta un vakarā atveda atpakaļ.

Skolā bija gaiša un omulīga kafetērija ar sabalansētu ēdien­karti, varēja izvēlēties gan etnisku maltīti — pīrāgus, falafelu —, gan košeru uzturu, veģetāriešiem tika gatavoti sojas produkti. Džimijs vai reiba aiz priekiem par to, ka pusdienas var ieturēt, kad klāt nav neviena no vecākiem. Viņš par mazliet pieņēmās svarā un vairs nebija viskalsnākais bērns klasē. Ja pusdienu starpbrīdī vēl atlika laiks un nekas cits nenotika, tad varēja aiziet uz bibliotēku un paskatīties vecus mācību kompaktdis­kus. Vislabāk Dzimijam patika papagailis Alekss no Dzīvnieku uzvedības pētījumu klasikas. Viņš jūsmoja par to epizodi, kurā Alekss izgudro jaunu vārdu — korķarieksts mandeles vietā —, bet visvairāk par to, kurā Aleksam apnīk vingrinājums ar zilo trīsstūri un dzelteno četrstūri un viņš saka: Es tagad eju prom. Nē, Aleks, nāc atpakaļ! Kurš ir zilais trīsstūris, — nē, zilais trīs­stūris'. Bet Alekss jau bija laukā pa durvīm. Pieci punkti Aleksam.

Kādu dienu Džimijam atļāva paņemt līdzi uz skolu Killeru, un tur viņa — tagad tā oficiāli bija viņa — izraisīja īstu sensāciju. "Ak, Džimij, cik tu esi laimīgs!" sacīja Vakulla Praisa, Džimija pirmā mīlestība. Viņa glāstīja Killeras kažociņu — brūna roka, rožaini nagi —, un Džimiju pārņēma trīsas, it kā meitenes pirksti slīdētu pār viņa paša miesu.

Džimija tēvs arvien vairāk laika pavadīja darbā, bet stāstīja par to arvien mazāk. JaunĀdā, tāpat kā OrgānSIA, bija cūkani, tikai mazāki, un tie tika izmantoti pētījumos, lai attīstītu bio­tehnoloģijas, kam ir saistība ar ādu. Galvenais mērķis bija'— atklāt metodi, kas ļautu nomainīt vecāku epidermu ar jaunu, nevis nopulēt ādu ar lāzeru vai uz neilgu laiku atjaunot ar abrāzijas palīdzību, bet gan tiešām implantēt pilnīgi jaunu ādu, kurai nebūtu ne grumbu, ne kādu citu trūkumu. Šim nolūkam vajadzēja izaudzēt jaunu, sulīgu ādas šūnu, kas aprītu nodilu­šās ādas šūnas tiem, kuriem tiktu implantēta, un nomainītu šīs šūnas ar savām kopijām, līdzīgi tam, kā dīķī saaug aļģes.

Sekmju gadījumā peļņa būtu milzīga, skaidroja Džimija tēvs, uzsācis teatrālo vīru sarunu, kādas pēdējā laikā bija sācis risināt ar Džimiju. Kurš turīgs cilvēks, kas reiz bijis jauns, bet tagad pie­pumpēts ar hormonālām pārtikas piedevām un piešpricēts ar vit­amīniem, tomēr nepielūdzamā spoguļa apbēdināts, nebūtu ar mieru pārdot māju, atpūtas villu ar visiem apsargātajiem vārtiem, bērnus un dvēseli, lai tikai varētu otrreiz piedzīvot seksuālos ziedu laikus? I aun Āda Vecajiem, mundri vēstīja logo sauklis. Vēl arvien nebija atrasta pilnīgi iedarbīga metode: apmēram ducis savecējušu, cerīgu brīvprātīgo, kas pieteicās eksperimentam, piedalījās tajā bez maksas un ar parakstu atsacījās no tiesībām sūdzēties tie­sā, bija atstājuši JaunĀdu, izskatīdamies kā viepļi no kosmosa — nevienmērīgā tonī, ar zaļganbrūnu ādu, kas strēmelēm lobījās nost.

Taču JaunĀdā risinājās arī citi projekti. Kādu vakaru Dži­mija tēvs pārnāca mājās vēlu, mazliet iedzēris, ar pudeli šampa­nieša. Uzmetis šai ainai vienu vienīgu skatienu, Džimijs nozuda no vecāku acīm. Viņš bija paslēpis vienu mazu mikrofoniņu dzīvojamā istabā aiz gleznas ar liedagu, bet otru virtuvē aiz sie­nas pulksteņa — tas katru stundu atskaņoja citādu, kaitinošu putna trelli — un tāpēc varēja noklausīties sarunās, kuras ne­maz nebija paredzētas viņa ausīm. Mikrofonus viņš bija samon­tējis skolā, neotehnoloģijas stundā, izmantodams standarta sastāvdaļas no datoru bezvadu minimikrofoniem, un tie, maz­liet uzlaboti, lieliski derēja, lai noklausītos.

"Kam tad tas domāts?" ierunājās Džimija mātes balss. Viņa to teica par šampanieti.

"Mums beidzot ir izdevies," atbildēja Džimija tēva balss. "Man liekas, ir iemesls mazām svinībām." Švīkstoša skaņa: varbūt viņš mēģināja māti noskūpstīt.

"Kas izdevies?"

Šampanieša korķa paukšķis. "Ko tu baidies, tas nekož!" Pauze: viņš droši vien salēja. Jā: nošķindēja glāzes. "Nu tad — par mums!"

"Kas izdevies? Man ir jāzina, kam par godu es dzeru."

Atkal pauze: Džimijs iztēlojās, kā tēvs dzer, ādamābols kustas augšup lejup, klunkš, klunkš. "Neiroreģenerācijas pro­jekts. Tagad vienā mūsu cūkanā aug īsti cilvēka smadzeņu garo­zas audi. Neokorteksa audi! Beidzot, pēc visām šīm neveiksmēm! Tu tikai iedomājies, kādas iespējas paveras tiem, kas pārcietuši trieku, un…"

"Tieši tā mums vēl trūka," noteica Džimija māte. "Vēl vai­rāk cilvēku ar cūkas smadzenēm. Vai tad tādu jau nepietiek?"

"Vai tu tiešām nespēj vismaz vienu reizi izrādīt atzinīgu at­tieksmi? Vieni vienīgi noliegumi, tas nekur neder, šitais nekur neder; pēc tavām domām, nekas nekad nav pietiekami labi!"

"Par ko lai es izrādu to atzinību? Par to, ka jūs esat izgud­rojuši vēl vienu veidu, kā izputināt izmisušus cilvēkus?" Dži­mija māte noprasīja savā jaunajā, gausajā balsī, kurā nemaz nebija saklausāmas dusmas.

"Ak dievs, cik tu esi ciniska!"

"Nē, cinisks esi tu. Tu un tavi slīpētie partneri. Tavi ko­lēģi. Tas ir aplami, visa organizācija ir aplama, tā ir morāla kloāka, un tu to zini."

"Mēs spējam dot cilvēkiem cerību. Un tas nenozīmē izpu­tināšanu!"

"Ir gan, ja ņem vērā JaunĀdas cenas. Jūs skaļi reklamējat savas preces, kāšat no viņiem naudu, tad viņiem beidzas lī­dzekļi un ar procedūrām ir cauri. Tevis un tavu draudziņu dēļ viņi var mierīgi sapūt. Vai tiešām tu neatceries, kā mēs runā­jām agrāk, ko mēs gribējām panākt? Uzlabot cilvēkiem dzīvi — un ne tikai tiem, kam ir nauda. Agrāk tu biji tik… toreiz tev bija ideāli."

"Protams," Džimija tēvs gurdi noteica. "Tie man ir jopro­jām. Es tikai nevaru tos atļauties."

Pauze. Džimija māte droši vien apdomāja šos vārdus. "Lai būtu kā būdams," viņa ierunājās, un tā bija zīme, ka viņa negrasās padoties. "Lai būtu kā būdams, bet pētījumi ir da­žādi. Tas, ar ko nodarbojies tu, šis cūku smadzeņu projekts. Tu izjauc dzīvības struktūrvienības. Tas ir amorāli. Tā ir… svē­tuma apgānīšana."

Blaitkš pa galdu. Tēva roka tā nebija. Varbūt pudele? "Es neticu savām ausīm! Kas tev to sastāstījis? Tu esi izglītots cil­vēks, tu pati esi ar to nodarbojusies! Tie ir tikai proteīni, un tu to zini! Sūnas un audi nav nekas svēts, tie ir tikai…"

"Teoriju es zinu."

"Jā, un, tieši pateicoties tai, tev ir jumts virs galvas un ēdiens galdā. Diezin vai tev ir tiesības runāt tik vīzdegunīgi."

"Zinu," sacīja Džimija mātes balss. "Tici man, to nu es zinu skaidri. Kāpēc tu nevarētu sameklēt kādu godīgu darbu? Darīt kaut ko vienkāršu."

"Piemēram, ko un kur? Tu gribi, lai es roku grāvjus?"

"Tad tev vismaz būtu tīra sirdsapziņa."

"Nē, tīra sirdsapziņa būtu tev. Tu jau esi tā, kas mokās ar neirotisku vainas apziņu. Varbūt pati ej un izroc dažus grāvjus, vismaz sāksi vienreiz kustēties. Un varbūt atmetīsi smēķēšanu — tu jau esi gatavā emfizēmas fabrika, turklāt personiski atbalsti tabakas kompānijas. Padomā labāk par to, ja jau tev tik augsta morāle. Šīs kompānijas padara uz mūžu atkarīgus pat sešgadī­gus bērnus, izdalot tiem bezmaksas paraugus."

"To visu es zinu." Pauze. "Es smēķēju tāpēc, ka jūtos no­mākta. Mani nomāc tabakas kompānijas, mani nomāc tu, mani nomāc Dzimijs, viņš pārvēršas par…"

"Iedzer tak kādas zāles, ja jau esi tik nomākta! Gatavā maucība!"

"Tāpēc vēl nav jālamājas."

"Man liekas, varbūt ir gan!" Tas, ka tēvs kliedz, nebija ne­kāds jaunums, tomēr apvienojumā ar lamuvārdu uzreiz piesais­tīja Džimija uzmanību. Varbūt kaut kas notiks, plīsīs stikli. Viņš juta bailes — atkal juta salto kamolu pakrūtē —, tomēr reizē cītīgi klausījās. Ja notiks katastrofa, pilnīgs sabrukums, tad viņam ir jābūt tā lieciniekam.

Tomēr nenotika nekas, atskanēja tikai soļi, kāds izgāja no istabas. Kurš no abiem? Lai arī kurš tas būtu, viņš tagad uz­kāps augšstāvā un pārliecināsies, vai Džimijs guļ un nav neko dzirdējis. Un varēs ievilkt ķeksīti savā Brīnišķīgo Vecāku pienā­kumu sarakstā, kas abiem glabājas prātā. Džimiju sadusmoja nevis sliktais, bet gan tieši labais, ko darīja vecāki. Tas, kas iecerēts kā labs vai vismaz kā pietiekami labs viņam. Tas, par ko viņi paši sev sit uz pleca. Vecāki nezināja nenieka par Dži­miju, par to, kas viņam patīk un ko viņš nevar ciest, par to, pēc kā viņš ilgojas. Viņuprāt, Džimijs bija tikai tas, ko viņi redz. Jauks zēns, tikai drusku ērmīgs, drusku plātīgs. Nav spožākā zvaigzne pie debesīm, nav skaitļu cilvēks, bet nevar taču dabūt visu, ko grib, un puika vismaz nav galīgs neveiksminieks. Vis­maz nedzer un nelieto narkotikas atšķirībā no daudziem vien­audžiem, tāpēc labāk jāpieklaudzina pie koka. Džimijs tik tiešām bija dzirdējis tēvu sakām: jāpieklaudzina pie koka, it kā Džimijam neizbēgami būtu jāsaiet sviestā, jānoskrien no sliedēm, tikai viņš vēl nebūtu paguvis to izdarīt. Par citādo, slepeno per­sonību, kas viņā mita, vecāki nezināja neko.

Viņš izslēdza datoru, atvienoja austiņas, izslēdza gaismu un ielīda gultā — klusu un piesardzīgi, jo tur jau bija Killera. Pašā kājgalī, kur viņai patika vislabāk; viņa bija pasākusi laizīt Džimijam pēdas, laikam sāļuma dēļ. Pēdas kutēja; paslēpis galvu zem segām, viņš kratījās mēmos smieklos.