Oriksa un Kreiks

Lietusgāze

Viņu pamodina pērkons un vēja brāzma: tuvojas pēcpus­dienas negaiss. Viņš pietrūkstas kājās, pagrābj palagu. Šādi negaisi virzās uz priekšu ļoti strauji, un metāla gultas rāmis nav tā labākā vieta, kur pārlaist pērkonu. Dziļāk mežā viņš ir uzbūvējis sev autoriepu saliņu; vajag tikai notupties uz tām, lai starp pēdām un zemi saglabātos izolācija, līdz negaiss būs pāri. Reizumis krīt krusa, graudi tik lieli kā golfa bumbiņas, un meža lapotne pieslāpē krusas sparu.

Riepu kaudzi viņš sasniedz tieši tobrīd, kad negaiss iet vaļā. Šodien gan tikai parastais lietus, kas gāž kā no spaiņa, tik spēcīgi, ka trieciens pārvērš gaisu miglā. Ūdens šļācas viņam virsū, nosprēgā zibens. Zari virs galvas kulstās, pa zemi tek urdziņas. Gaiss jau sāk atdzist; visapkārt smaržo pēc svaigi nomazgātām lapām un mitras zemes.

Kad lietus ir pārvērties par smidzināšanu un pērkona dārdi pieklusuši, viņš velkas uz cementa plātņu slēptuvi, lai paņemtu tukšās alus pudeles. Pēc tam dodas pie robainas betona pārkares, kas reiz bijusi daļa no tilta. Zem tās ir trīsstūraina, oranža ceļazīme, kurā attēlots melns cilvēka siluets ar lāpstu rokā. Tas reiz nozīmēja Refhonta darbus. Savādi, ja iztēlojas, cik bezga­līgi un smagi ir strādāts, rakts, dauzīts, kalts, celts, urbts, dienu pēc dienas, gadu pēc gada, gadsimtu pēc gadsimta; un tagad šis bezgalīgais sabrukums, kas droši vien risinās it visur. Smilšu pilis vējā.

Pa caurumu, kas izsists vienos betona sānos, plūst lietus ūdens. Viņš nostājas zem tā ar atvērtu muti, kāri dzer ūdeni ar visām smiltīm, sīkiem zariņiem un citām lietām, par ko nevēlas domāt, — šis ūdens noteikti ir lauzis sev ceļu caur pamestām mājām, sasmakušiem pagrabiem, aizsērējušiem grāvjiem un, kas zina, caur ko vēl. Pēc tam viņš noskalojas pats, izgriež palagu. Šādi nevar nomazgāties sevišķi labi, tomēr vismaz no netīrumu virskārtas var tikt vaļā. Derētu ziepju gabaliņš; čiepšanas ekspedīcijās vienmēr piemirstas kādu savākt.

Pēdīgi viņš pielej alus pudeles. Vajadzētu sameklēt labāku trauku, kādu termosu vai spaini — kaut ko ar lielāku tilpumu. Turklāt pudeles ir neparocīgas: slidenas, grūti novietojamas. Viņš joprojām iztēlojas, ka tajās spēj saostīt alus smaržu, kaut gan tās ir tikai vēlmes. Iedomāsimies, ka tas ir alus.

Nevajadzēja par to domāt. Nevajag sevi spīdzināt. Nevajag kārdināt sevi ar neiespējamo, it kā viņš būtu būrī iesprostots, pie vadiem pievienots laboratorijas dzīvnieks, kas nevar izvairīties no veltīgiem un perversiem eksperimentiem ar paša smadzenēm.

Laidiet mani ārā! — viņš dzird sevi domājam. Taču viņš nekur nav ieslēgts, nav cietumā. Kur gan būtu vēl vairāk ārā nekā te, kur atrodas viņš?

"Es to neizdarīju tīšām," viņš saka žēlabainā bērna balsī, kādā sāk runāt, kad uznāk šāds noskaņojums. "Viss notika pats no sevis, man nebija ne jausmas, nebija nekādas teikša­nas! Ko tad es varēju darīt? Ei, kāds, jel kāds, uzklausiet, lū­dzu, mani!"

Cik draņķīgs priekšnesums! Pat viņu pašu tas nepārlie­cina. Taču tagad viņš atkal raud.

Svarīgi ir, vēsta grāmata viņa galvā, ignorēt sīkus kairinā­tājus, izvairīties no bezjēdzīgas sūrošanās un pievērst psihisko enerģiju pašreizējai realitātei un tuvākajiem uzdevumiem. To viņš būs kaut kur i/lasījis. Viņa prāts pats no sevis nudien ne­spētu izgudrot bezjēdzīgu sūrošanos.

Viņš noslauka seju palaga stūrī. "Bezjēdzīga sūrošanās," viņš skaļi atkārto. Un, kā gadās bieži, tūdaļ jūt, ka viņam ir klau­sītājs: neredzams, paslēpies lapu aizsegā, tas viltīgi viņu vēro.