Oriksa un Kreiks

Slaidums

Sniegavīrs atver acis, aizver tās, atver, atstāj vaļā. Nakts ir bijusi briesmīga. Nav pat saprotams, kas ir sliktāks: pagātne, kuru viņš nespēj atgūt, vai tagadne, kas viņu iznīcinās, ja viņš paraudzīsies uz to pārāk skaidri. Un vēl ir nākotne. Pilnīgi galva reibst.

Saule ir virs apvāršņa, ceļas augšup vienmērīgi kā trīša vilkta; debesīs ap to sastinguši ieplakani mākoņi, augšpusē sārti violeti, apakšpusē zeltaini. Viļņi viļņo augšup lejup, aug­šup lejup. Doma par tiem uzdzen nelabumu. Neganti slāpst, galva sāp, starp ausīm plešas dobums, kā piebāzts ar vati. Vi­ņam vajag kādu brīdi, lai apjēgtu, ka tās ir paģiras.

"Pats vainīgs," viņš sev saka. Iepriekšējā naktī viņš ir uz­vedies muļķīgi: gāzis rīklē dzeramo, bļaustījies, buldurējis, ļā­vies bezjēdzīgām gaudām. Senāk pēc tik maza sīvā daudzuma nekādu paģiru nebūtu vispār, taču tagad viņš ir atradinājies, zaudējis formu.

Nu, vismaz viņš nav novēlies no koka. "Rīt būs jauna diena," viņš nodeklamē sārtajiem un violetajiem mākoņiem. Bet, ja rīt būs jauna diena, tad kas ir tagad? Tāda pati diena kā vienmēr, tikai viņš jūtas tā, it kā mēles aplikums būtu pārklājis visu miesu.

No tukšajiem torņiem atraisās gara, ķeburaina putnu vir­tene — kaijas, gārņi, dzēses, kas laižas ķert zivis gar piekrasti. Apmēram jūdzi tālāk uz dienvidiem veidojas sāls purvs — bi­jušajā pildizgāztuvē, kurā šur tur vēl stāv pa pusei applūdušas mājas. Visi putni laižas uz turieni — uz grunduļu pilsētu. Viņš noraugās tajos ar aizvainojumu: kas tiem nekaiš, nekādu rūpju šai pasaulē. Tie tikai rij, kopojas, ķēzās un ķērc, nekas vairāk jau nav jādara. Kādā iepriekšējā dzīvē Sniegavīrs varbūt būtu lavījies putniem klāt, vērojis tos ar binokli, apbrīnojis to grā­ciju. Tomēr nē, tā viņš nekad nebūtu rīkojies, tas nebūtu bijis viņa stilā. Kaut kāda pamatskolas skolotāja, dabas pētniece — Sallija kāda tur? — dzina viņus pārgājienos, ko pati dēvēja par brīvdabas ekskursijām. Viņu medību lauki bija Teritorijas golfa laukums un ūdensrožu dīķi. Skatieties! Vai redzat tās skaistās pīlītes? Tās sauc par mercenētn! Jau toreiz putni bija Sniegavīru garlaikojuši, tomēr viņam nebija gribējies darīt tiem pāri. Turpretī šobrīd viņš ilgojas pēc pamatīgas kaķenes.

Viņš norāpjas no koka piesardzīgāk nekā citkārt: galva vēl nedaudz reibst. Viņš pārbauda, vai beisbola cepure ir vietā, izkrata no tās tauriņu — to, bez šaubām, pievilinājis sāls — un, kā parasti, uzčurā virsū sienāžiem. Man ir dienas režīms, viņš nodomā. Režīms — tas ir labi. Viņa galva pamazām pār­vēršas par vecmodīgu ledusskapja magnētiņu krājumu.

Tad viņš atver cementa plātņu paslēptuvi, uzliek vienacainās saulesbrilles, padzeras ūdeni no sataupītas alus pudeles. Kaut jel bijis īsts alus vai kāds aspirīns, vai vairāk viskija!

"No kā esi saslimis, ar to jāārstējas," viņš saka alus pu­delei. Nedrīkst izdzert pārāk daudz ūdens uzreiz, citādi būs jā­vemj. Atlikušo ūdeni viņš izlej sev uz galvas, paņem otru pudeli, apsēžas, atbalstījies ar muguru pret koka stumbru, un gaida, kad nomierināsies kuņģis. Kaut nu būtu kaut kas, ko palasīt! Lasīt, aplūkot, dzirdēt, pētīt, vākt. Prātā peld valodas skran­das: mansards, metronoms, mastīts, metatēze, melanholija.

"Reiz es biju erudīts," viņš skaļi saka. Erudīts. Bezcerīgs vārds. Kas gan ir visas tās lietas, ko viņš reiz domājies pazīs­tam, un kur tās pazudušas?

Pēc brīža viņš atskārš, ka jūtas izsalcis. Kas ēdams ir pa­slēptuvē? Vai tur nav jābūt kādam mango? Nē, tas bija vakar. No tā pāri palicis tikai lipīgs plastikāta maisiņš, viss vienās skudrās. Vēl gan ir enerģijas Triecienstienis, tomēr to nekāro­jas, tāpēc Sniegavīrs ar sarūsējušo konservnazi atver kārbu, kurā ir koteiļdesiņas Slaidums bez gaļas. Derētu gan labāks na­zis. Desiņas ir diētiskas, bēšīgas un nepatīkami mīkstas — kā zīdaiņa kakas, viņš nodomā, — tomēr tās izdodas šā tā apēst. Slaiduma desiņas vienmēr ir labākas, ja uz tām neskatās.

Tajās ir proteīns, bet ar to nepietiek. Nepietiek kaloriju. Sniegavīrs izdzer silto, bezgaršīgo desiņu sulu, kura — tā viņš sev iestāsta — noteikti ir pilna ar vitamīniem. Vai vismaz ar minerāliem. Agrāk viņš zināja. Kas notiek ar viņa prātu? Iztēlē ataust aina: kakla augšgals, kas ietiecas galvā kā vannas ista­bas caurule. Prom pa to aizvirpuļo vārdu fragmenti pelēkā šķidrumā, un viņš aptver, ka šis šķidrums ir viņa šķīstošās smadzenes.

Laiks ieskatīties acīs realitātei. Izsakoties bez aplinkiem, viņš pamazām mirst badā. Rēķināties var tikai ar vienu zivi nedēļā, un šie cilvēciņi to izpilda burtiski: zivs var būt pieklā­jīgā lielumā vai arī gaužām maza, vienas vienīgas spuras un asakas. Sniegavīrs zina: ja proteīns netiks sabalansēts ar cičti un ar to otro — ar ogļhidrātiem, vai varbūt tie ir tas pats, kas ciete? — tad organisms sāks šķīdināt pats savus taukus, tos, kas vēl atlikuši, un pēc tam muskuļus. Sirds ir muskulis. Viņš iztēlojas savu sirdi, kas rūk, līdz sarūk tik maza kā valrieksts.

Sākumā varēja tikt pie augļiem, ne tikai konservētiem, ko izdevās sameklēt sirojumos, bet arī tiem, kas bija atrodami pa­mestajā dendrārijā stundas gājiena attālumā uz ziemeļiem.

Viņš bija pratis to atrast, tolaik viņam bija karte, taču tā jau sen pazudusi, negaisa laikā to projām aiznesis vējš. Dendrārijā viņš bija gājis uz Pasaules augļu nodaļu. Tropiskajā sektorā tur brieda banāni un vairāki citi augļi, apaļi, zaļi un mezglaini, tos viņš negribēja ēst, tie varēja būt indīgi. Augšup pa režģiem tur vijās stīgas ar vīnogām — Mērenās joslas zonā. Siltumnīcā joprojām darbojās solārais gaisa kondicionētājs, bet viena rūts bija saplīsusi. Pie dārza režģa, aiz kura pacēlās siena, auga ap­rikozes; tiesa, tikai nedaudzas, ar brūniem lapseņu grauzu­miem, jau iepuvušas. Tomēr viņš bija tās apēdis — un arī dažus citronus. Ļoti skābus gan, taču viņš bija piespiedis sevi izsūkt citroniem sulu: no senām filmām par jūrasbraucējiem viņš zināja, kas ir skorbuts. No tā asiņo smaganas, zobi krīt laukā saujām vien. Viņu tas vēl nebija piemeklējis.

Pasaules augļu nodaļa tagad ir novākta pa tīro. Cik laika vajag, lai parādītos un nobriestu jauni pasaules augļi? Viņam nav ne jausmas. Vajadzētu taču augt kādām savvaļas ogām. Jāpaprasa bērniem, kad tie nākamreiz pabāzīs te degunu: par ogām viņi zinās. Sniegavīrs dzird tos smejamies un sasauca­mies tālāk liedagā, tomēr šorīt tie acīmredzot nedomā nākt uz šejieni. Varbūt Sniegavīrs tos garlaiko, varbūt bērniem apnicis diedelēt no viņa atbildes, kuras viņš negrib dot vai kuras nav izprotamas. Varbūt viņš ir pārvērties par bārdainu anekdoti, par novecojušu jaunumu, par noplukušu rotaļlietu. Varbūt ir zaudējis savu harismu līdzīgi kādai izbalējušai, plikpaurainai vakardienas popzvaigznei. Vajadzētu priecāties par iespēju pa­likt vienatnē, tomēr šī doma Sniegavīram šķiet nomācoša.

Ja būtu laiva, varētu aizirties līdz torņu blokiem, uzrāpties augšā, izlaupīt ligzdas, nozagt dažas olas, ja būtu kāpnes. Nē, tā nav laba ideja: torņi ir pārāk nestabili, daži ir sabrukuši jau šajos mēnešos, kopš viņš atrodas šeit. Varētu aiziet līdz vasar­nīcu un treileru apvidum, samedīt žurkas, izcept tās uz kvēlo­šām oglēm. Par to der padomāt. Vai varbūt varētu riskēt un .īizkļūt līdz pat tuvākajam Modulim, tur guvums būtu labāks nekā treileros, jo našķu tur vairāk. Vai uz kādu vecļaužu kolo­niju, uz nožogotajām komūnām, uz kādu tamlīdzīgu vietu. Taču karšu vairs nav, un nedrīkst riskēt apmaldītieš, klaiņojot tumsā bez aizsega un piemērotiem kokiem. Viņam pakaļ tūliņ mestos vilkuņi.

Varētu noķert lamatās kādu cūkanu, nosist to ar rungu, slepeni nokaut. Tad būtu jānobēdzina visas pēdas: Sniegavīram ir aizdomas, ka Kreika Bērni, tuvumā ieraudzījuši asinis un iekšas, vairs nešaubītos, ka viņš ir pārkāpis kādu robežu. Taču iespēja pamieloties ar cūkana gaļu dotu milzīgu labumu. Cūkani ir trekni, un tauki ir ogļhidrāti. Vai varbūt ne? Sniegavīrs meklē atmiņā kādu lekciju vai sen pazaudētu tabulu, kas sniegtu izskaidrojumu; reiz viņš to ir zinājis, bet nu vairs nekā, visas mapītes tukšas.

"Pārnes mājās šķiņķi!" viņš saka. Gandrīz vai var saost šo šķiņķi, kā tas cepas pannā kopā ar olu un pēc tam tiek celts galdā ar grauzdiņiem un tasi kafijas… Vai ar krējumu? čukst sievietes balss. Kaut kāda nerātna viesmīle bez vārda, izkāpusi no porno farsa, kurā ņirb balti priekšautiņi un putekļu sloti­ņas. Viņš jūt, ka mutē sariesušās siekalas.

Tauki nav ogļhidrāti. Tauki ir tauki. Sniegavīrs iebliež sev pa pieri, uzrauj plecus, noplāta rokas. "Nu tad, prātvēder," viņš saka, "nākamais jautājums?"

Neatstājiet nepamanītu bagātīgu barības vielu avotu, kas varbūt atrodas tepat jums pie kājām, ierunājas kāda cita balss kaitinošā, pamācošā tonī, kas pazīstams no izdzīvošanas ro­kasgrāmatas, kuru viņš reiz pāršķirstījis svešā tualetē. Lecot no tilta, vajag sasprindzināt dibenu, lai ūdens neiekļūst anālajā atverē. Slīkstot plūstošajās smiltīs, vajag satvert rokās slēpju nūju. Lielisks padoms! Tas ir tas pats zellis, kas apgalvoja, ka aligatoru iespējams noķert ar nosmailinātu nūju. Našķoties viņš ieteica ar tārpiem un kūniņām. Ja grib, tās var apcept.

Sniegavīrs iztēlojas, kā apveļ otrādi kritalas — tomēr vēl ne. Vispirms viņš izmēģinās ko citu: dosies atpakaļ pa savām pēdām, atgriezīsies AtjaunEsmes Teritorijā. Ceļš ir garš, tik garu viņš vēl nekad nav mērojis, tomēr tas būs iešanas vērts, ja vien viņš no­nāks galā. Nav šaubu, ka tur būs palicis visa kā diezgan: ne tikai konservi, bet arī sīvais. Līdzko aptvēruši, kas notiek, Teritorijas iemītnieki bija visu pametuši un aizbēguši. Nekādā ziņā nebija pakavējušies tik ilgi, lai pagūtu iztīrīt lielveikalus.

Bet patiesībā viņam vajag vīruspistoli — ar to varētu šaut uz cūkaniem, atgaiņāt vilkuņus — un, ideja! spuldzīte virs gal­vas! — viņš skaidri zina, kur tādu var atrast. Kreika burbuļkupolā ir vesels arsenāls, kam vajadzētu atrasties turpat, kur viņš to atstājis. To vietu viņi bija nosaukuši par Parodīzi Viņš ir bijis viens no eņģeļiem, kas, tā teikt, apsargāja vārtus, tāpēc zina, kur kas atrodas, un spēs dabūt rokā nepieciešamās lietas. Žigli iekšā un ārā, paķert un nogrābt. Un tad viņš būs nodro­šinājies ar visu vajadzīgo, lai nāk kas nākdams.

Bet tu taču negribi tur atgriezties, iečukstas klusa balstiņa.

"Ne sevišķi." Kāpēc?

"Tāpat vien."

Nu, saki laukā!

"Man aizmirsies."

Nav vis. Tev nekas nav aizmirsies.

"Es esmu slims," viņš tielējas. "Es mirstu no skorbuta! Ej prom!"

Vajag koncentrēties. Atrast galveno. Saskatīt pašu svarī­gāko. Un svarīgākais ir: ja tu neēdīsi, tad nomirsi. Kur nu vairs svarīgāk.

AtjaunEsmes Teritorija ir pārāk tālu, lai turp varētu tikt vie­nas dienas pārgājienā: tā drīzāk būs ekspedīcija. Būs jāpārnakšņo pa ceļam. Šī doma nav tīkama — kur viņš nakšņos? — taču, ja viņš rīkosies piesardzīgi, visam vajadzētu izdoties, kā nākas.

Ar Slaiduma desiņām vēderā un ar mērķi acu priekšā Sniegavīrs sāk justies gandrīz normāli. Viņam ir uzdevums: viņš pat gatavojas tam ar prieku. Varbūt izdosies atrast visvisādas lietas. Ķiršus brendijā; grauzdētus zemesriekstus; un, ja uznāks atradēja iedvesma, tad pat kādu nenovērtējami dārgu Spam erzacgaļas konservu bundžiņu. Veselu furgonu dzeramā. Teritorijas jau ne­bija liegušas sev neko, tur bija pieejamas visas iespējamās preces un pakalpojumi, arī tad, kad visur citur valdīja deficīts.

Viņš pieceļas, izstaipās, pakasa muguru ap vecajām kreve­lēm — pieskaroties tās atgādina nevietā izaugušus kāju nagus —, tad pa taku aiziet aiz sava koka un paceļ tukšo viskija pudeli, ar kuru naktī sviedis vilkuņiem. llgpilni to aposta un pēc tam kopā ar Slaiduma bundžu iemet atkritumu kaudzē pie citām bundžām, pa kurām dzīro apreibis mušu bars. Naktīs viņš daž­reiz dzird, kā pa viņa privāto izgāztuvi tipina skunnoti, meklē­dami bezmaksas maltīti starp katastrofas atlūzām — tāpat kā bieži darījis un atkal grasās darīt arī viņš pats.

Pēc tam viņš sāk gatavoties. No jauna ietinas palagā — kārtīgi uzsedz to uz pleciem, atlikumu izvelk starp kājām un aizbāž aiz jostas, ko priekšā izveidojis mezgls, un vienā stūrī iesien savu pēdējo šokolādes enerģijas batoniņu. Sameklē nūju, garu un samērā taisnu. Viņš nolemj ņemt līdzi tikai vienu ūdens pudeli: visticamāk, ūdens pa ceļam atradīsies. Ja ne, tad vien­mēr var savākt lietus ūdeni pēcpusdienas lietusgāzē.

Būs jāpasaka Kreika Bērniem, ka viņš dodas prom. Citādi ieraudzīs, ka viņa nav, un ies meklēt. Viņi varētu iekulties kā­dās briesmās vai apmaldīties. Par spīti viņu kaitinošajām īpa­šībām — pie kurām Sniegavīrs pieskaita naivo optimismu, klajo draudzīgumu, mieru un ierobežoto vārdu krājumu — viņš to­mēr jūtas kā šo bērnu sargs. Tīši vai netīši, tie ir atstāti viņa gādībā, par ko pašiem nav ne jausmas. Ne jausmas, piemēram, par to, cik nepietiekama patiesībā ir šī gādība.

Ar nūju rokā, domās atkārtodams savu sakāmo, Sniegavīrs pa taku dodas uz viņu nometni. Šo taku viņi dēvē par Sniegavīra Zivju Taku, jo pa to ik nedēļu nes viņam zivi. Taka ved pa liedaga malu, palikdama pavēnī; tomēr tā viņam šķiet pārāk gaiša, un viņš novelk beisbola cepurīti zemāk uz pieres, lai sargātos no saules stariem. Tuvodamies bērniem, viņš svilpo kā allaž, lai tie zinātu, ka viņš nāk. Viņš negrib bērnus nobie­dēt, prasīt par daudz no viņu pieklājības, šķērsot viņu robežas bez uzaicinājuma — piepeši uzklupt viņiem no krūmiem kā grotesks mētelīša virinātājs, kas izrādās skolasbērniem.

Šī svilpošana ir kā spitālīgā zvaniņš: visi, kam riebjas kropļi, var no viņa izvairīties. Nē, viņš nepārnēsā nekādu in­fekciju: bērni nevar aplipt ar to, kas ir viņam. Pret Sniegavīru viņi ir imūni.