Oriksa

Sniegavlrs pēkšņi uztrūkstas no miega. Vai kāds ir viņam pieskāries? Taču nav neviena, nekā.

Ir pilnīgi tumšs, nespīd zvaigznes. Laikam savilkušies mākoņi.

Viņš pagriežas uz otriem sāniem, satinas palagā. Un trīc: vainīgs nakts vējš. Visticamāk, viņš vēl arvien ir apskurbis; rei­zēm to grūti noteikt. Viņš blenž tumsā un prāto, cik drīz pie­nāks rīts, un cer, ka izdosies aizmigt atkal.

Kaut kur ūjina pūce. Šī stiprā vibrācija, reizē tuva un tāla, ir kā peruāņu stabules zemākais tonis. Varbūt pūce medī. Ko tā medī?

Tagad viņš jūt, kā caur tumsu viņam tuvojas Oriksa, itin kā lidodama maigiem, pūkainiem spārniem. Nu viņa nolaižas, apguļas; viņa ir ļoti tuvu, izstiepusies uz sāniem, ādas slāņa attālumā. Brīnumainā kārtā viņai pietiek vietas uz platformas blakus Sniegavlram, lai gan platforma nav liela. Ja būtu svece vai lukturītis, tad varētu ieraudzīt Oriksu, viņas slaikās apri­ses, palso blāzmu uz tumsas fona. Ja izstieptu roku, varētu vi­ņai pieskarties; taču tad viņa pagaistu.

"Ne jau tikai sekss," Sniegavīrs viņai saka. Viņa neat­bild, taču Sniegavīrs jūt, ka viņa netic. Un skumst, jo viņš atņem kādu daļu viņas gudrības un varas. "Tas nebija tikai sekss." Tumšs smaids viņas lūpās; tas jau ir labāk. "Tu taču zini, es tevi mīlu. Tu esi vienīgā." Oriksa nav pirmā sie­viete, kam viņš to teicis. Nebūtu vajadzējis dzīves sākumā tik gauži nolietot šos vārdus, izmantot tos kā darbarīku, kā ķīli, kā atslēgu, ar kuru atvērt sievietes. Kad viņš beidzot bija sa­cījis to no visas sirds, vārdi pašam bija likušies kā blēdība un viņš bija kaunējies tos izrunāt. "Nē, tiešām," viņš saka Oriksai.

Nekādas atbildes. Pat vislabvēlīgākajos brīžos viņa nebija diez cik atsaucīga.

"Pasaki man tikai vienu," viņš mēdza teikt tolaik, kad vēl bija Džimijs.

"ļautā," viņa atļāva.

Un viņš pajautāja, un tad viņa, iespējams, sacīja: "Nezinu. Man aizmirsies." Vai: "To es tev negribu teikt." Vai: "Džimij, tu esi tik neciešams, tā nav tava darīšana." Reiz viņa sacīja: "Tavā prātā ir daudz bilžu, Džimij. Kur tu tās ņem? Kāpēc tu domā, ka tajās bildēs esmu redzama es?"

Viņam tolaik šķita, ka viņš saprot Oriksas nenoteiktību, izvairību. "Ir jau labi," viņš bija teicis, glāstīdams viņai matus. "Tu pie tā nebiji vainīga."

"Pie kā, Džimij?"

Cik daudz laika viņam bija vajadzējis, lai saliktu kopā Oriksu no tām lauskām, ko viņš tik rūpīgi krājis un glabājis? Tur bija Kreika stāsts par viņu un arī Džimija stāsts par viņu, romantiskāka versija; un vēl tur bija pašas Oriksas stāsts par sevi, tas atšķīrās no abiem iepriekšējiem un it nemaz nebija īpaši romantisks. Sniegavīrs prātā pāršķirsta visus trīs stāstus. Reiz noteikti ir pastāvējušas vēl kādas citas versijas par viņu: tas, ko stāstījusi viņas māte, vīrietis, kas viņu nopircis, vīrietis, kas nopircis viņu pēc tam, un vēl trešais vīrietis — visļaunākais no visiem, tas tur, Sanfrancisko, svētulīgs, glaimīgs muldoņa; taču šīs versijas Džimijs nekad nebija dzirdējis.

Oriksa bija tik smalcina. Filigrāna, viņš mēdza domāt, iz­tēlodamies kauliņus šai mazajā ķermenī. Seja viņai bija trīsstūraina — lielas acis, šaurs zods, lapsenes seja, dievlūdzēja seja, Siāmas kaķa seja. Āda ļoti gaiši dzeltena, gluda un caurspīdīga kā vecs, dārgs porcelāns. Skatoties uz viņu, kļuva skaidrs, ka tik daiļai un trauslai sievietei, turklāt agrāk nabadzīgai, no­teikti ir bijusi grūta dzīve — tomēr tajā viņa nekādā gadījumā nav mazgājusi grīdas.

"Vai tu jebkad esi mazgājusi grīdas?" Džimijs reiz ievaicājās.

"Grīdas?" Viņa brītiņu padomāja. "Mums nemaz nebija grīdu. Kad es tiku līdz mājai ar grīdām, tās vairs nebija jā­mazgā man." Viņa piebilda: tiesa, tajos agrīnajos laikos, kad vēl neesot bijis grīdu, klons ik dienu bijis spodri jānoslauka. Uz tā ļaudis sēdējuši ēdot un arī gulējuši pa nakti, tāpēc tīrība bijusi svarīga. Neviens negribējis aplipt ar veca ēdamā kriku­miem. Neviens negribējis dabūt blusas.

Kad Džimijam bija septiņi, astoņi vai deviņi gadi, pie­dzima Oriksa. Kur tieši? Grūti pateikt. Kādā tālā, svešā vietā.

Tas bija ciemats, teica Oriksa. Ciemats ar kokiem visapkārt un tīrumiem tuvumā — vai varbūt ar rīsa laukiem. Būdas ap­jumtas ar kaut kādām lapām — palmu lapām? — bet labāka­jām bijuši skārda jumti. Ciemats Indonēzijā vai varbūt Birfnā? Nē, tur ne, teica Oriksa, lai gan droši nezināja. Arī Indija tā nebija. Vjetnama? — Džimijs minēja. Kambodža? Oriksa rau­dzījās lejup uz savām rokām, pētīja nagus. Tas nebija svarīgi.

Viņa nespēja atcerēties valodu, kādā runājusi bērnībā. Bi­jusi par mazu, lai saglabātu šo visagrāko valodu: visi vārdi izskaloti no galvas. Taču tā atšķīrās no valodas rajā pilsētā, uz kuru viņa tika aizvesta pirmo reizi; vismaz dialekts bija cits, jo viņai bija vajadzējis mācīties citādi runāt. To viņa atcerējās: vārdu neveiklo valstīšanos mutē, sajūtu, ka viņa kļuvusi mēma.

Tajā ciematā visi dzīvoja nabadzībā un bija daudz bērnu, teica Oriksa. Viņa pati tika pārdota vēl pavisam maziņa. Mātei bija vairāki bērni, to vidū divi vecāki dēli, gandrīz jau gana lieli, lai strādātu tīrumos, un tas bija labi, jo tēvs slimoja. Kle­poja un klepoja; šis klepus ik pa brīdim atskan Oriksas agrī­nākajās atmiņās.

Kaut kāda plaušu vaina, bija ieminējies Džimijs. Skaidrs, ka viņi visi droši vien smēķēja kā traki, kad vien izdevās tikt pie cigaretēm: smēķēšana notrulināja bēdas. (Viņš bija uzslavē­jis sevi par tik dziļu izpratnes spēju.) Ciematnieki tēva slimībā vainoja sliktu ūdeni, ļaunu likteni, ļaunus garus. Slimībai pie­mita kaut kas no kauna; neviens negribēja aplipt ar cita slimību. Tāpēc Oriksas tēvs tika žēlots, bet reizē arī vainots, un no viņa vairījās. Sieva viņu kopa mēmā pārmetumā.

Tomēr tika šķindināti zvani. Tika skaitītas lūgšanas. Uguns­kurā dedzinātas mazas figūriņas. Taču tas viss bija velti, jo tēvs nomira. Viss ciems zināja, kas notiks tālāk, jo, ja nebija vī­rieša, kam strādāt tīrumos vai rīsa laukos, tad dzīves izejvie­lām vajadzēja nākt no kāda cita avota.

Oriksa bija viena no mazākajiem bērniem, nereti pastumta maliņā, bet te pēkšņi viņai tika veltīta neparasta uzmanība un pasniegts labāks ēdiens nekā parasti, un uzdāvināta īpaša zila jaciņa, jo citas ciemata sievas nāca palīgos un gribēja, lai mazā izskatās glīta un veselīga. Neglīti vai kroplīgi bērni, vai tādi bērni, kas nebija sevišķi gudri un nemācēja labi runāt, — par tādiem deva mazāk, un reizēm tādus nevarēja pārdot nemaz. Kas zina, varbūt ciemata sievām drīz būs jāpārdod savējie, un, ja vi­ņas izpalīdzēs tagad, tad varēs rēķināties ar atbildes palīdzību.

Ciematā šis darījums netika dēvēts par "pārdošanu". Sa­runās tas rika pieminēts kā sava veida amata mācība. Un iz­pušķots ar piezīmi, ka bērni mācās pelnīt sev iztiku plašajā pasaulē. Turklāt, ja viņi paliktu tepat, tad kādu nodarbošanos te varētu atrast? Sevišķi jau meitenes, sacīja Oriksa. Tās tikai apprecētos un saviestu vēl vairāk bērnu, kurus tad savukārt nāktos pārdot. Pārdot vai iemest upē, lai peld uz jūru; jo pār­tikas jau tāpat bija par maz.

Reiz ciematā ieradās kāds vīrietis. Tas pats, kas ieradās vienmēr. Parasti viņš atbrauca ar auto, lēkājot pa zemesceļa bedrēm, bet šoreiz bija stipri lijis un ceļš kļuvis pārlieku dub­ļains. Katram ciematam bija viens šāds vīrs, kas ar neregulāriem starplaikiem veica bīstamo ceļojumu no lielpilsētas uz šejieni, un tomēr ikreiz jau iepriekš kļuva zināms, ka viņš ir devies ceļā.

"No kuras lielpilsētas?" Džimijs jautāja.

Bet Oriksa rikai smaidīja. Šīs runas uzkurina ēstgribu, viņa sacīja. Lai nu Džimijs esot tik mīļš, piezvanot un pasūtinot picu. Ar sēnēm, artišokiem, anšoviem, bez paprikas. "Vai tu ari vēlies?" viņa jautāja.

"Nē," Džimijs atbildēja. "Kāpēc tu negribi man teikt?"

"Kāpēc tas tevi interesē?" Oriksa attrauca. "Man ir vien­alga. Es par to nekad nedomāju. Tas jau ir tik sen."

Tam vīrietim — teica Oriksa, pētīdama picu kā rādu mo­zaīku, tad nolasīja sēnes, kuras labprāt apēda pirmās, — līdzi parasti bija vēl divi citi; tie bija viņa kalpi, bruņojušies ar šau­tenēm, lai aizbiedētu bandītus. Viņš bija ģērbies dārgās drānās un, ja neņem vērā dubļus un putekļus, — ceļā uz ciemu visPnošķiedās ar dubļiem un apputēja, — izskatījās akurāts un labi kopts. Viņam bija pulkstenis, spīdīgs zelta krāsas pulkstenis, kurā viņš bieži raudzījās, pavilcis augstāk piedurkni, lai tas būtu redzams; šis pulkstenis radīja uzticību kā kvalitātes nozī­mīte. Varbūt pat bija no īsta zelta. Daži tā apgalvoja.

Sis vīrietis tika uzlūkots nevis kā nez kāds noziedznieks, bet gan kā godājams biznesmenis, kas nekrāpjas vai, ja krāpjas, tad nedaudz un turklāt maksā skaidrā naudā. Tāpēc pret viņu izturējās goddevīgi un viesmīlīgi, jo neviens ciematnieks negri­bēja krist viņa nežēlastībā. Ja nu viņš vairs nebrauc šurp? Ja nu kādai ģimenei būs nepieciešams pārdot bērnu, bet viņš nepirks, jo iepriekšējā apmeklējuma reizē būs aizvainots? Viņš bija ciematnieku banka, apdrošināšanas polise, laipnais, bagātais tēvo­cis, vienīgais amulets, kas sargā no neveiksmes. Un nepiecie­šamība pēc viņa radās arvien biežāk, jo laiks bija kļuvis pa­visam savāds un vairs nebija paredzams — lietus vai nu par daudz, vai par maz, par daudz vēja, par daudz svelmes —, un no tā cieta raža.

Vīrietis daudz smaidīja, daudzus ciemata vīrus uzrunāja vārdā. Un allaž noturēja mazu runu, ikreiz vienu un to pašu. Viņš vēloties, lai visi ir laimīgi. Vēloties, lai abas puses būtu apmierinātas. Nevēloties, lai kāds tur ļaunu prātu. Vai tad viņš neesot darījis ciematnieku labā neiespējamo, izpatikdams vi­ņiem, ņemdams bērnus, kuri bijuši neglīti un stulbi, gatavā nasta? Ja viņiem esot kādas kritiskas piezīmes par darījumu manieri, tad lai sakot droši. Taču kritika neatskanēja nekad, lai gan viņam aiz muguras tika kurnēts: runāja, ka viņš nekad nemaksājot ne graša vairāk, nekā nepieciešams. Tomēr tieši par to viņu apbrīnoja: tas liecināja, ka viņš savā jomā ir sekmīgs un ka bērni nonāks lietpratīgās rokās.

Ikreiz, ieradies ciematā, vīrietis ar zelta pulksteni aizveda sev līdzi vairākus bērnus, kam pārdot puķes tūristiem lielpilsē­tas ielās. Darbiņš esot viegls, pret bērniem izturēšoties labi, viņš apliecināja mātēm: viņš neesot nekāds zemisks rīkļurāvējs vai melis, viņš neesot suteners. Bērni būšot labi paēduši un nak­šņošot drošībā, tikšot rūpīgi uzraudzīti un saņemšot naudas summu, ko pēc vēlēšanās varēšot nosūtīt uz mājām ģimenei. Šo summu sastādīšot procenti no viņu nopelnīta, atskaitot izde­vumus par istabu tin ēdienu. (Uz ciematu nauda netika atsūtīta nevienu vienīgu reizi. Visi zināja, ka arī netiks.) Apmaiņā pret jauno mācekli viņš došot tēvam vai mātei atraitnei labu cenu, vismaz viņš pats sauca to par labu cenu; un tā bija gana pieklā­jīga samaksa, ja ņem vērā, pie kādas šie ļaudis bija pieraduši. Par šo naudu mātes, kas bija pārdevušas bērnus, varēja sagā­dāt atlikušajiem bērniem labākas dzīves izredzes. Tā viņas ap­galvoja cita citai.

Džimijs sašuta, dzirdējis šo stāstu pirmo reizi. Tas notika viņa sašutuma laikos. Tajos laikos, kad viņš zaudēja galvu par visu, kas attiecās uz Oriksu.

"Tu nesaproti," Oriksa iebilda. Viņa joprojām sēdēja gultā un ēda picu; klāt dzēra kolu un piekoda ceptus kartupeļus. Ar sēnēm viņa jau bija tikusi galā un tagad mielojās ar artišokiem. Garozu viņa neēda nekad. Teica, ka jūtoties ļoti bagāta, ja va­rot izmest ārā ēdienu. "Tā darīja daudzi. Tā bija paraža."

"Stulba paraža," Džimijs noteica. Viņš sēdēja krēslā pie gul­tas un vēroja Oriksas sārto kaķa mēlīti, kas aplaizīja pirkstus.

"Džimij, tu esi slikts, nelamājies! Gribi papriku? Tu nepra­sīji, bet viņi, vienalga, ir pielikuši klāt. Laikam būs pārklausijusies.

"Stulba — tā nav lamāšanās, tas ir tikai tēlains rakstu­rojums."

"Nu, man tomēr liekas — tev tā nevajadzētu runāt." Ta­gad viņa ēda anšovus: tos viņa allaž pataupīja uz beigām.

"Man gribētos to vīru nosist."

"Kādu vīru? Gribi kokakolu? Nevaru izdzert."

"To vīru, par kuru tu man tikko stāstīji."

"Ak, Džimij, varbūt tev labāk patiktu, ja mēs visi būtu no­miruši badā?" Oriksa noprasīja un īsi, zvārguļaini iesmējās. No šiem smiekliem viņš baidījās visvairāk, jo tie slēpa uzjaut­rinātu nicinājumu. Tie viņu saldēja: vēsa brīze pār mēnesnīcas apmirdzētu ezeru.

Pats par sevi saprotams, ka viņš ar savu sašutumu bija aizdrasējis taisnā ceļā pie Kreika. Un bliezis ar dūri pa mēbelēm: tajos laikos viņš mēdza bliezt pa mēbelēm. Kreikam bija sa­kāms, lūk, kas: "Džimij, paraugies uz to reālistiski. Nav iespē­jams bezgalīgi apvienot minimālus pārtikas resursus ar augošu iedzīvotāju skaitu. Homo sapiens acīmredzot nav spējīgs pār­traukt savu atražošanu. Tā ir viena no retajām sugām, kas ne­ierobežo vairošanos pat tad, kad zūd resursi. Citiem vārdiem sakot — un, protams, runājot par lietas būtību, — jo mazāk mēs ēdam, jo vairāk drātējamies."

"Kā tu to izskaidro?" Džimijs noprasīja.

"Iztēle," Kreiks atbildēja. "Cilvēki spēj iztēloties savu nāvi, spēj sajust tās tuvošanos, un jau pati doma par nāves tu­vumu iedarbojas kā afrodīzijs. Suns vai trusis tā neizturas. Piemēram, putni: liesā sezonā tie dēj mazāk olu vai nepārojas nemaz. Visu enerģiju veltī tam, lai izdzīvotu, līdz laiki uzlabo­sies. Bet cilvēki cer, ka spēs iepūst savu dvēseli kādam citam, kādam jaunam pašu variantam, un dzīvos mūžīgi."

"Tātad mūsu sugu iznīcībai lemj cerība?"

"To varētu saukt par cerību, jā. Vai par izmisumu."

"Bet mēs esam lemti bojāejai arī bez cerības," Džimijs iebilda.

"Tikai kā indivīdi," Kreiks līksmi attrauca.

"Nu — stulbi."

"Džimij, kļūsti taču pieaudzis!"

Kreiks nebija pirmais, kas Džimijam to sacījis.

Pulksteņvīrs kopā ar abiem saviem kalpiem un viņu šau­tenēm palika ciematā pa nakti, paēda un pēc tam iedzēra kopā ar vīriešiem. Dāsni izdalīja cigaretes zeltainās un sudrabainās pa­pīra kārbās, no kurām nemaz nebija noplēsts celofāns. No rīta viņš apskatīja pies«lītos bērnus un uzdeva par tiem dažus jautā­jumus — vai tic ir slimojuši, vai ir paklausīgi. Un pārbaudīja tiem zobus. Zobiem jābūt labiem, viņš teica, jo vajadzēšot daudz smaidīt. Pēc tam viņš izraudzījās līdzņemamos, nauda pārgāja no rokas rokā, viņš atvadījās, visapkārt visi pieklājīgi māja ar galvu. Līdzi viņš paņēma trīs vai četrus bērnus, nekad ne vairāk; ar tādu skaitu viņš varēja tikt galā. Tas nozīmēja, ka var izvēlēties labākos no labākajiem. Tāpat viņš rīkojās pārējos savas teritorijas ciematos. Viņš bija izslavēts par gaumi un liet­pratīgu vērtējumu.

Oriksa teica, ka bērns, kurš neticis izraudzīts, droši vien juties briesmīgi. Pasliktinājies arī tāda bērna stāvoklis ciematā, viņš zaudējis vērtību un saņēmis mazāk ēdiena. Viņa gan tikusi izraudzīta pati pirmā.

Reizēm raudāja mātes un arī bērni, bet mātes teica bērniem, ka viņi veicot labu darbu, palīdzot savai ģimenei, lai ejot vien tam vīram līdzi un darot visu, ko viņš liks. Mātes teica: kad bērni kādu laiku būšot pastrādājuši pilsētā un dzīve kļūšot labāka, viņi varēšot atgriezties ciematā. (Nekad neatgriezās neviens.)

Tas viss tika saprasts un, ja varbūt arī netika piedots, tad vismaz aizbildināts gan. Tomēr pēc vīrieša aiziešanas tās mā­tes, kas bija pārdevušas savus bērnus, jutās tukšas un skumjas. Likās, šī rīcība, ko viņas veikušas no brīva prāta (neviens ne­bija ne spiedis, ne draudējis), nav bijusi gluži labprātīga. Un viņas jutās arī apkrāptas, it kā samaksa būtu par mazu. Kāpēc viņas nebija prasījušas vairāk? Tak mātes sev teica, ka nav jau bijis citas izejas.

Oriksas māte pārdeva divus bērnus uzreiz un ne tikai tā­pēc, ka dzīvoja lielā trūkumā. Viņa cerēja, ka abi atbalstīs un pieskatīs viens otru. Otrais bērns bija zēns, gadu vecāks par Oriksu. Zēnus pirka mazāk nekā meitenes, taču tāpēc viņi ne­būt netika uzskatīti par vērtīgākiem.

(Šo dubulto pārdošanu Oriksa uztvēra kā pierādījumu tam, ka māte ir viņu mīlējusi. Viņai nebija nekādu atmiņu ainu par šo mīlestību. Nekādu atgadījumu, ko atstāstīt. Tas drīzāk bija ticējums, nevis atmiņas.)

Vīrietis sacīja, ka izdarot Oriksas mātei īpašu pakalpojumu, jo ar zēniem esot vairāk kreņķu, viņi esot nepaklausīgāki, biežāk aizbēgot, un kas tādā gadījumā maksāšot par viņa ne­patikšanām? Turklāt šim zēnam esot nepareiza attieksme, tas nu esot skaidrs pirmajā acu uzmetienā, un viens priekšzobs esot nomelnējis un piešķirot puišelim noziedznieka sejas izteik­smi. Taču viņš zinot, ka mātei vajadzīga nauda, tāpēc būšot augstsirdīgs un atbrīvošot viņu no šī puikas.

Загрузка...