Oriksa un Kreiks

Zila krasa

Ir deviņi rītā pēc saules pulksteņa, kad Sniegavīrs nogrie­žas no Zivju Takas, lai dotos tālāk zemes iekšienē. Līdzko viņš tiek prom no jūras vēja, gaisa mitrums pieņemas spēkā un viņš pievilina sīku, zaļu, dzēlīgu mušiņu spietu. Kājas viņam basas — kurpes pirms kāda laika izjukušas, turklāt rajās tik un tā krā­jās pārliecīgs karstums un valgums, — bet tagad tās vairs nav vajadzīgas, jo kāju pēdas sarepējušas kā veca gumija. Tik un tā viņš soļo piesardzīgi: var gadīties stikla lauskas vai šķautņains metāla gabals. Vai čūskas, vai vēl kas cits, kas var sāpīgi sa­dzelt, un viņam nav nekādu ieroču, tikai nūja.

Sākumā viņš soļo koku pavēnī pa bijušo parku. Gabaliņu tālāk atskan lūsēna rejošais klepus. Šāda skaņa nozīmē brīdi­nājumu: varbūt tas ir tēviņš, kas sastapies ar otru tēviņu. Sāk­sies cīņa, uzvarētājs iegūs visu — visas mātītes un teritoriju, un, ja vien varēs, nobeigs svešos mazuļus, lai atbrīvotu vietu pats savam ģenētiskajam komplektam.

Tamlīdzīgas lietas tika ieviestas kā kontroles pasākums, pēc tam kad lielie, zaļie truši pārvērtās par gaužām produktīvu un izturīgu sērgu. Mazāki par lūšiem, ne tik agresīvi — tāds bija oficiālais lūsēnu raksturojums. Tiem bija jāiznīcina savva­ļas kaķi, lai tādējādi palielinātos gandrīz izmirusi dziedātājputnu populācija. Rija paredzēts, ka par putniem lūsēni pārāk neinte­resēsies, jo tiem trūks viegluma un veiklības, kas nepieciešama, lai putnus ķertu. Tāda bija teorija.

Un viss piepildījās, tikai kontrolei drīz vairs nepakļāvās lūsēni paši. No pagalmiem pazuda mazi suņuki, no ratiņiem — zīdaiņi; tika apskādēti veselības skrējēji. Protams, ne jau Terito­rijās un tikai retumis Moduļos, toties plēbiju iemītnieki kurnēja vienā laidā. Derētu vērot pēdas un sargāties no nokareniem za­riem: Sniegavīram nemaz nebūtu pa prātam, ja kāds no šiem radījumiem uzlēktu viņam uz galvas.

Paliek jau vēl vilkuņi, par ko raizēties. Bet vilkuņi ir nakts mednieki: dienas tveicē tie labprātāk guļ — kā vairums ka­žokzvēru.

Ik pa brīdim kļūst klajāks — tur, kur reiz bijis kāds auto­braucēju atpūtas laukums ar piknika galdu un ugunskura vietu, tomēr tās vairs netika necik izmantotas, kad kļuva tik silts un sāka līt katru pēcpusdienu. Vienai tādai vietai Sniegavīrs uzdu­ras tagad, no trunošā galda spraucas sēnes, cepamās restes aiz­auduši tīteņi.

Nomaļāk, no turienes, kur senāk droši vien bijis klajums trei­leriem un teltīm, skan smiekli un dziedāšana, sajūsmas un uz­mundrinājuma saucieni. Tur acīmredzot notiek pārošanās, visai reta parādība šo ļaužu vidū: Kreiks aplēsa datus un izlēma, ka viena reize trijos gados vienai mātītei būs vairāk nekā pietiekama.

Tur noteikti ir parastais piecats — četri vīrieši un sieviete, ko pārņēmis meklēšanās drudzis. Viņas stāvoklis visiem ir skaidri saredzams, jo gurni un vēders ir spilgti zilā krāsā, — šis triks panākts ar mainīgu pigmentāciju, iegūtu no paviāniem, un ar astoņkāja hromoforiem, kas spēj izplatīties šūnās. Kā mēdza sa­cīt Kreiks: Iedomājies pielāgošanos, jebkuru pielāgošanās veidu, un izrādīsies, ka pirmajam tas jau būs ienācis prātā kādam dzīvniekam.

Tā kā tēviņus uzbudina vienīgi zilie audi un to ražotie fcromoni, tad šajos laikos vairs nepastāv nedz nelaimīga mīlestība, nedz apspiesta iekāre; starp vēlmi un rās īstenojumu nekrīt ne­kāda ēna. Aplidošana sākas līdz ar pirmo dvesmu, ar pirmo vāro, debeszilo tvlkumu, un tēviņi vispirms pasniedz mātītēm ziedus — tāpat kā pingvīnu tēviņi dāvina apaļus oļus, teica Kreiks, vai kā sudrabainās zvīņenes tēviņš dāvina spermas devu. Reizē viņi ļau­jas muzikāliem uzplūdiem, gluži kā dziedātājputni. Peņi kļūst spilgti zili, pieskaņojoties mātīšu zilajiem vēderiem, un viņi laižas tādā kā zildiņķu dejā, ereģētie locekli unisonā šūpojas šurpu turpu, vienā ritmā ar soļiem un dziedāšanu: uz šādu ideju Kreiku uzvedināja krabju seksuālie signāli. No ziedu veltēm mātīte iz­raugās četras puķes, un nesekmīgo kandidātu seksuālā degsme acumirklī noplok, neatstājot ne mazāko aizvainojumu. Tad, kad mātītes vēders ieguvis vistumšāko zilās krāsas toni, viņa kopā ar savu kvartetu uzmeklē kādu nomaļu vietu, un tur tie vālē vaļā, līdz sieviete kļūst grūta un zilā krāsa izbalē. Un viss.

Nu, toties nav vairs nekādu Nē patiesībā nozīmē jā, no­domā Sniegavīrs. Nav vairs prostitūcijas, bērnu seksuālas izman­tošanas, kaulēšanās par cenu, nav suteneru un seksa verdzeņu. Vairs nenotiek izvarošana. Visi šie pieci plosīsies stundām ilgi, trīs vīrieši stāvēs sardzē, dziedās un klaigās, kamēr ceturtais koposies, un tā uz riņķi vien, uz riņķi vien. Kreiks ir apgādājis šīs sievietes ar superizturīgām vulvām — ar papildu ādas slā­ņiem, ar papildu muskuļiem —, lai viņas spētu izturēt šos ma­ratonus. Vairs nav svarīgi, kurš būs neizbēgamā bērna tēvs; jo nav vairs privātīpašuma, ko mantot, nav tēva/dēla lojalitātes, kas nepieciešama karam. Sekss vairs nav noslēpumains rituāls, uzlūkojams ar ambivalenci vai klaju nosodījumu, veikts tumsā; tas vairs nepamudina uz pašnāvībām un slepkavībām. Tagad tā drīzāk ir sportiska izrāde, bezbēdīga draiskošanās.

Varbūt Kreikam bijusi taisnība, domā Sniegavīrs. Vecās kār­tības ietvaros seksuālā konkurence bija nerimstoša un nežēlīga: uz katru laimīgu mīlētāju pāri bija viens atraidīts skatītājs, kas izslēgts no spēles. Mīlestība bija caurspīdīgs stikla kupols pati sev: tu redzi tos abus tajā, bet pats nevari tikt iekšā.

Maigākais paveids bija tāds, ka vientulīgs vīrietis sēd pie loga un piedzeras līdz aizmirstībai, skanot sērīgiem tango akor­diem. Taču tādas lietas varēja izvērsties arī par varmācību. Ga­lējas emocijas varēja kļūt nāvējošas. Ja tu negribi piederēt man, tad nepiederēsi nevienam, un tā tālāk. Varēja iestāties nāve.

"Cik daudz nelaimju," Kreiks ierunājās kādā pusdienlaikā — droši vien toreiz, kad abiem bija tikko pāri divdesmit gadiem un Kreiks jau strādāja Votsona-Krika institūtā, "cik daudz neva­jadzīga izmisuma radījusi virkne bioloģisku nesaskanību, ne­pareizu hormonu un feromonu savienojumu! Un rezultātā tas, kuru tu tik kaislīgi mīli, negrib vai nespēj mīlēt tevi. Kā suga mēs šai ziņā esam nožēlojami: nepilnīgi monogāmi. Ja mēs varētu veidot pārus uz mūžu kā giboni vai arī izraudzītos pilnīgi brīvas seksuālās attiecības bez kādas vainas apziņas, tad nepastāvētu vairs nekādas seksuālas mokas. Vēl labāks plāns — padarīt šīs attiecības cikliskas un neizbēgamas, kā citiem zīdītājiem. Tad neviens nemūžam neiekārotu tādu partneri, kuru nespēj dabūt."

"Tiesa gan," piekrita Džimijs. Vai Džims, kā viņš tagad lika sevi saukt, tomēr bez panākumiem: visi turpināja dēvēt viņu par Džimiju. "Bet padomā, no kā mēs atteiktos."

"Piemēram?"

"No aplidošanas uzvedības. Saskaņā ar tavu plānu mēs būtu tikai bars hormonālu robotu." Džimijs uzskatīja, ka jāiz­sakās Kreika terminoloģijā, tāpēc teica aplidošanas uzvedība. Patiesībā viņš domāja izaicinājumu, uzbudinājumu, medības. "Nepastāvētu brīva izvēle."

"Manā plānā ietilpst aplidošanas uzvedība," Kreiks iebilda, "taču tāda, kas vienmēr ir sekmīga. Un mēs jau tāpat esam hormonāli roboti, tikai ar trūkumiem."

"Bet māksla?" Džimijs mazliet izmisīgi ieminējās. Galu galā viņš studēja Martas Greiamas akadēmijā, tāpēc juta zi­nāmu nepieciešamību aizstāvēt mākslas un radošo izpausmju lauciņu.

"Ko — māksla?" Kreiks jautāja, smaidīdams tikpat rāmi kā allaž.

"Visa šī nesaskanība, par kuru tu runā. Tā ir radījusi iedvesmu, vismaz tā tiek uzskatīts. Padomā par dzeju — padomā par Petrarku, par Džonu Donnu, par Vita Nitova, par…"

"Māksla," Kreiks noteica. "I.aikam jau tur, kur tu mā­cies, par to joprojām tiek daudz muldēts. Kā sacījis Bairons? Kurš gan rakstītu, ja spētu nerakstīt? Apmēram tādā garā."

"Tieši par to es runāju," Džimijs apstiprināja. Viņu uztrauca šī atsauce uz Baironu. Kādas gan Kreikam tiesības ielauzties viņa trauslajā, panīkušajā teritorijā? Lai Kreiks paliek pie sa­vas zinātnes, bet nabaga Baironu atstāj Džimijam!

"Par ko tu īsti runā?" Kreiks noprasīja, kā mācīdams pa­reizu valodu stostīklim.

"Nu, ja nav iespējams cits variants, tad…"

"Vai tad tev labāk nepatiktu drāzties?" Kreiks jautāja. Uz sevi viņš šo jautājumu neattiecināja: viņa tonī skanēja dis­tancēta, bet ne sevišķi liela interese, it kā viņš patlaban izklās­tītu pārskatu par cilvēku nepievilcīgākajiem personiskajiem ieradumiem, tādiem kā deguna urbināšana.

Džimijs juta, ka sašutumā par Kreiku seja pietvīkst un balss kļūst spiedzīgāka. Tas bija drausmīgi. "Ja kāda civilizā­cija sabirst pīšļos," viņš sacīja, "tad pāri paliek vienīgi māksla. Tēli, vārdi, mūzika. Iztēles struktūras. Tās definē jēgu — cil­vēka jēgu. Tas tev jāatzīst."

"Pāri paliek ne jau tikai tas," Kreiks atteica. "Apgrauzti kauli, veci ķieģeļi un pārkaulojušies mēsli mūsdienu arheolo­gus interesē tikpat stipri. Dažreiz pat vairāk. Viņi uzskata, ka cilvēka jēgu definē arī tie."

Džimijam būtu gribējies noprasīt: Kāpēc tu man vienmēr aizbāz mutif — taču viņš baidījās no iespējamām atbildēm, no kurām viena bija: Tāpēc, ka tas ir tik viegli. Un viņš sacīja: "Kas tev ir iebilstams?"

"Pret ko? Pret pārkaulotiem mēsliem?"

"Pret mākslu."

"Nekas," Kreiks slinki atbildēja. "Cilvēki drīkst izklaidēties tā, kā viņiem tīk. Ja viņi grib publiski spēlēties ar sevi, masturbēt, lasot visādus kricelējumus vai klausoties čīgāšanu, tad man nekas nav pretī. Turklāt tas kalpo bioloģiskam mērķim."

"Piemēram, kādam?" Džimijs saprata, ka viss atkarīgs no tā, vai viņš spēs saglabāt aukstasinību. Šie strīdi bija kā spēle: līdzko viņš sadusmosies, uzvarēs Kreiks.

"Varžu tēviņš pārošanās laikā taisa tik lielu troksni, cik vien spēj. Mātītes izraugās tēviņu ar visskaļāko un dobjāko balsi, jo tā liecina, ka šī ir visspēcīgākā varde, ar labākiem gēniem. Mazi varžu tēviņi — un tas ir fiksēts dokumentāri — atklāj, ka vajag tupēt tukšās notekcaurulēs, jo caurule darbo­jas kā balss pastiprinātāja un mazā varde šķiet daudz lielāka nekā patiesībā."

"Un tad?"

"Tas pats māksliniekam ir māksla," Kreiks sacīja. "Tukša notekcaurule. Pastiprinātājs. Aicinājums uz seksu."

"Tava analoģija sabrūk, ja runājam par māksliniecēm," Džimijs teica. "Ar savu mākslu viņas nebūt netiecas pēc seksa. Viņas negūst nekādu bioloģisku izdevīgumu, pastiprinot sevi, jo potenciālos tēviņus tāds pastiprinājums drīzāk atbaidītu, nevis piesaistītu. Vīrieši nav vardes, viņi negrib tādas sievietes, kas ir desmit reižu lielākas par pašiem."

"Mākslinieces ir bioloģiski apjukušas. Tagad tev jau vaja­dzētu to saprast." Tas bija zemisks mājiens par Džimija paš­reizējo juceklīgo romānu ar tumšmatainu dzejnieci, kas bija pārdēvējusies par Morganu un atteicās izpaust viņam savu īsto vārdu; patlaban viņa ieturēja divdesmit astoņas dienas ilgu seksa gavēni par godu Dižajai Mēness Dievietei Estrai, sojas pupiņu un zaķīšu aizbildnei. Martas Greiamas akadēmija pie­vilka šāda tipa meitenes. Tomēr tā bija kļūda, ka Džimijs par savu romānu bija izstāstījis Krcikam.

Nabaga Morgana, domā Sniegavīrs. Diez, kas ar viņu no­ticis. Viņa nekad neuzzinās, cik lieti man noderējusi ar visām savām muļķīgajām pļāpām. Viņš jūtas mazliet nekrietns, jo no Morganas blēņām ir uzkonstruējis veselu kosmogoniju, ko iestāstījis kreikeriem. Bet liekas jau, ka tā viņiem ir gluži pa prātam.

Sniegavīrs atbalstās pret koka stumbru, ieklausās tālajos trokšņos. Mana mīla ir kā zila, zila roze. Mirdzi, rudens mēnes! Tātad nu viss ir noticis tā, kā vēlējies Kreiks, viņš nodomā. Urrā Krcikam! Vairs nav greizsirdības, neviens neslepkavo sie­vas, neviena neindē vīrus. Viss risinās apbrīnojami labdabīgi: nekādas stumdīšanās un grūstīšanās, drīzāk tas atgādina grieķu zelta laikmeta frīzi, kurā atainoti dievi, kas draiskojas ar gribīgām nimfām.

Tad kāpēc viņš jūtas tik nomākts, tik aplaupīts? Tāpēc, ka nespēj akceptēt šādu uzvedību? Tāpēc, ka tā sniedzas pāri viņa saprašanai? Tāpēc, ka pats nedrīkst piedalīties?

Un kas notiktu, ja viņš mēģinātu? Ja izbrāztos no krū­miem savā netīrajā, noskrandušajā palagā, smirdīgs, spalvains, uzblīdis, kārīgi glūnošs kā satīrs ar āža pautiem un šķeltiem nagiem vai kā vienacains jūras laupītājs no kādas vecas pirātu filmas — Āāā, dārgumiņi! — un lūkotu pievienoties mīlas pār­ņemtajam zilpakaļu mudžeklim? Var iztēloties izbīli — itin kā orangutans būtu izjaucis smalkas viesības un sācis gramstīties ap kādu pasteļtoņos zaigojošu princesi. Sniegavīrs var iztēloties ari paša izbīli. Kādas gan viņam tiesības ar savu piņņaino, pūžņo­jošo miesu un dvēseli uzmākties šiem nevainīgajiem radījumiem?

"Krcik!" viņš iesmilkstas. "Kādēļ es esmu uz šīs zemes? Kāpēc esmu viens? Kur ir mana Frankenšteina Līgava?"

Vajag izrauties no šīm drūmajām, uzmācīgajām domām, aizbēgt no šīs ainas, kas laupa drosmi. Ak, mīļais! čukst sievie­tes balss. Neesi tik bēdīgs! Skaties uz dzīves saulaino pusi! Tev ir jādomā pozitīvi!

Sniegavīrs neatlaidīgi soļo uz priekšu, pie sevis murminā­dams. Mežs uzsūc sevī viņa balsi, vārdus, kas plūst viņam pār lūpām kā bezkrāsainu bezskaņas burbuļu virtene, kā gaiss no slīcēja mutes. Smiekli un dziedāšana izdziest aiz muguras. Drīz viņš to nedzird vairs nemaz.