Oriksa un Kreiks

Praktiska retorika

Kad brīvdienas beidzās, Kreiks devās uz Votsona-Krika in­stitūtu, bet Džimijs — uz Martas Greiamas akadēmiju. Šautrvilcienu stacijā viņi paspieda viens otram roku.

"Uz drīzu redzēšanos!" Džimijs teica.

"Sazināsimies pa e-pastu," sacīja Kreiks. Tad, pamanījis Džimija nomāktību, piebilda: "Liecies taču mierā, tev viss ir kārtībā, tā ir slavena vieta!"

"Bija slavena," Džimijs izlaboja.

"Nebūs nemaz tik traki."

Šoreiz Kreiks bija kļūdījies. Martas Greiamas akadēmija bija grausts. Kamēr vilciens tuvojās stacijai, Džimijs paguva ievērot, ka akadēmiju ielenc galīgi noplukušas plēbijas: pa­mestas noliktavas, izdeguši dzīvojami nami, tukšas autostāv­vietas. Šur tur bija uzslietas nojumes un būdas no kaut kur nospertiem materiāliem — skārda plātnēm, finiera gaba­liem —, un tajās, bez šaubām, dzīvoja nelikumīgi iemītnieki. Kā tādi ļaudis vispār velk dzīvību? Džimijam nebija ne jaus­mas. Tomēr tepat vien tie bija, otrpus asmeņdrātīm. Daži, redzot šautrvilcienu, izslēja gaisā vidējo pirkstu un uzkliedza kaut ko tādu, kas netika iekšā pa necauršaujamiem logu stikliem.

Apsardze pie Martas Greiamas akadēmijas vārtiem nebija nopietni ņemama. Sargi pa pusei aizmiguši, pār mūriem, no­ķēpātiem ar izbalējušiem grafiti, būtu varējis pārrāpties pat vienkājains punduris. Aiz vārtiem slējās betona plātņu ēkas ar notecējušām sienām, mauru vietā bija dubļi, vai nu sakaltuši, vai slapji atkarībā no gadalaika, un nebija citu atpūtas vietu kā vien peldbaseins, kas izskatījās un oda pēc gigantiskas sardīņu kārbas. Gaisa kondicionētāji kopmītņu istabās lielākoties ne­darbojās; bieži radās pārtraukumi elektrības padevē; ēdiens kafetērijā visbiežāk bija bēšīgs un atgādināja skunnota mēslus. Guļamistabās mājoja posmkāji — dažādas kārtas un ģintis, bet puse no tiem bija tarakāni. Džimiju šī vieta nomāca, tāpat kā — šķita — ikvienu, kurš atradās šeit un kuram nervu ju­tīgums bija kaut mazliet lielāks nekā tulpei. Taču, kā neveiklo atvadu laikā bija sacījis tēvs, tādas nu bija kārtis, ko dzīve Džimijam iedalījusi, un atlika vienīgi izspēlēt tās pēc iespējas labāk.

Pareizi, tēt, Džimijs bija nodomājis. Nekad neesmu šau­bījies, ka saņemšu no tevis ārkārtīgi viedus padomus.

Martas Greiamas vārdā akadēmija bija nosaukta par godu kaut kādai baigai, vecai divdesmitā gadsimta dejas dievietei, kas savā laikā acīmredzot guvusi plašu atzinību. Pie adminis­trācijas ēkas bija uzstādīta šaušalīga statuja, bronzas plāksnīte vēstīja, ka šeit Marta atainota Judītes lomā, un šī Judīte cirta nost galvu kādam vēsturiskā paltrakā ģērbtam zellim, vārdā Holoferns. Retro feministisks mēsls — tāds bija vispārējais stu­dentu viedoklis par šo statuju. Ik pa brīdim tai tika izrotāti pupi vai ap kaunumu uzlīmēti katlu beržamie — reizēm ar šo līmēšanu bija nodarbojies arī Džimijs —, un akadēmijas va­dība bija tik komatoza, ka rotājumi nereti palika savā vietā mēnešiem ilgi, pirms tika pamanīti. Vecāki nemitīgi protestēja pret šo statuju slikts paraugs kopēšanai, viņi teica, pārāk agresīva, pārāk asinskāra, bla bla —, un tad studenti rīkoja mītiņu tās aizstāvībai. Viņi apgalvoja, ka vecā Marta esot viņu talismans — ar visu drūmo skatienu un pilošo galvu. Tā sim­bolizējot dzīvi vai mākslu, vai vēl kaut ko. Rokas nost no Mart.is! Lieciet viņu mierā!

Kaut kad divdesmitā gadsimta pēdējā trešdaļā bariņš tag.ul jau mirušu, bagātu, liberālu labdaru no Vecās Ņujorkas bija nodibinājis šo akadēmiju kā mākslas un humanitāro zi­nātņu koledžu ar īpašu uzsvaru uz izpildītājmākslām — teātri, dziedāšanu, dejošanu un tā tālāk. Divdesmitā gadsimta astoņ­desmitajos gados tām tika pievienota kinorežija, pēc tam — vidcomāksla. Martas Greiamas akadēmijā tas viss joprojām tika mācīts — tur vēl arvien tika uzvestas lugas; tieši tur Džimijs noskatījās Makbetu un nāca pie secinājuma, ka Anna K. savā lūriķiem domātajā mājaslapā ir atainojusi lēdiju Makbetu daudz pārliecinošāk, sēžot uz tualetes poda.

Dziedāšanas un dejošanas studenti turpināja dziedāt un de­jot, lai gan šīs nodarbes bija zaudējušas sparu un grupas kļuvušas mazas. Uzstāšanās dzīvajā bija cietušas no sabotāžas panikas div­desmit pirmā gadsimta sākumā — tajos gadu desmitos neviens negribēja uzstāties lielā grupā publiskos pasākumos, kas notiek tumšā, viegli sagraujamā, ar sienām norobežotā telpā; vismaz ne­viens tāds, kas ticis pie kaut kāda stila vai statusa. Teātra uzve­dumi bija sarukuši par dziesmu skatēm, apmētāšanos ar tomātiem vai slapjo krekliņu konkursiem. Un, kaut gan bija saglabājušās da­žādas vecākas formas — TV situāciju komēdijas, roka video —, to skatītāji bija mūžveci un interese lielākoties nostalģiska.

Tāpēc liela tiesa no tā, kas risinājās Martas Greiamas akadēmijā, līdzinājās latīņu valodas studēšanai vai grāmatsiešanai: savā ziņā patīkams apceres priekšmets, taču zaudējis svarīgumu, lai gan koledžas prezidents ik pa laikam piespieda viņus noklausīties garlaicīgu lekciju par būtiskākajiem mākslas veidiem un par neatvairāmo vietu, kas tiem rezervēta puksto­šās cilvēka sirds lielajā, ar sarkanu samtu tapsētajā amfiteātrī.

Kinorežija un videomāksla — kam gan vajadzīgas tās? Ik­viens, kam piederēja dators, varēja samontēt kopā, ko vēlas, digitāli mainīt vecu materiālu vai radīt jaunu animāciju. Varēja lejuplādēt kādu no standarta sižetiem un pievienot tādas sejas, kādas vien patīk, un ķermeņus arī. Džimijs joka pēc bija sa­montējis Lepnumu un aizspriedumus un Uz bāku ar kailiem aktieriem, bet otrajā vidusskolas gadā VeselViedā, VizMākslas nodarbībās, uzmeistarojis Maltas vanagu ar Keitas (irīnevejas tērpiem Rembranta tumšajos toņos. Tas nu gan izdevās labi. Tumša tonalitāte, lieliskas gaismēnas.

Sāda panīkuma gaisotnē, irstot kādreizējai intelektuālajai teritorijai, Martas Greiamas akadēmija drīz vairs nespēja pie­dāvāt necik pārliecinošu studiju programmu. Kad sākotnējie dibinātāji bija apmiruši, uzticīgo mākslas sponsoru entuziasms apsīcis un dotācijas meklējamas praktiskākos lauciņos, akadē­mijas programma pievērsās citām jomām. Mūsdienīgām jomām, kā tās tika dēvētas. Piemēram, tīkla spēļu dinamikai; ar to vēl arvien varēja pelnīt naudu. Vai tēla prezentācijai, kas lekciju sarakstā bija uzrādīta kā tēlotājas un plastiskās mākslas at­zars. Ja bija iegūts grāds TēPlākslā, kā to sauca studenti, tad pilnīgi mierīgi varēja atrast darbu reklāmas biznesā.

Un vēl — problemātika. Problemātika bija paredzēta vārdu cilvēkiem, tāpēc Džimijs izraudzījās tieši to. Studenti bija iesau­kuši to par Grozies un Smaidi. Tāpat kā visam Martas Greia­mas akadēmijā, tai bija utilitāri mērķi. Katram mūsu akadēmijas beidzējam ir praktiskas iemaņas, vēstīja moto, izvietots zem oriģinālā moto, kas latīņu valodā pauda: Ars longa, vita brevis.

Džimijam bija maz ilūziju. Viņš zināja, kādi ceļi viņam pavērsies, kad viņš pieliks punktu problemātikai, ieguvis savu smieklīgo grādu. Labākajā gadījumā viņš sacerēs reklāmas — rotās auksto, skarbo, skaitlisko reālo pasauli ar raitiem divdimensiju vārdu plūdiem. Atkarībā no tā, cik labas sekmes viņam būs problemātikas priekšmetos — praktiskajā loģikā, praktis­kajā retorikā, medicīniskajā ētikā un terminoloģijā, praktiskajā semantikā, relatīvismā un modernizētajā raksturošanas nobīdē, salīdzinošajā kultūras psiholoģijā un pārējos —, viņš varēs izvēlēties starp labi apmaksātu reklāmas darbu kādā lielā Kor­pusā un nīku, slikti apmaksātu kādā apšaubāmā firmiņā. Nā­kotnes izredzes vidēja acu priekšā kā teikums; kā bezgalīgi garš teikums ar daudziem pilnīgi liekiem palīgteikumiem, — drīz šis jociņš kļuva viņam par paradumu Laimīgajās stundās vietējos bāros un krodziņos. Viņš nevarēja apgalvot, ka savu atlikušo dzīvi gaida ar prieku.

Tomēr viņš ierakās Martas Greiamas zinībās gluži kā tran­šejā, ietupās tajās uz visu studiju laiku. Kopmītņu dzīvoklīti — divās šaurās istabiņās, ko šķīra vannas istaba, kuru bija apsēdu­šas zvīņenes, — viņš dzīvoja blakus pārliecinātai veģetārietei, vārdā Bernisa, kas savus šķipsnainos matus pakausī sasprauda ar koka sprādzi tukana formā un valkāja T kreklus ar uzrak­stu Dieva dārznieki, kuri, pateicoties viņas nepatikai pret ķī­miskiem savienojumiem, piemēram, padušu dezodorantiem, smirdēja pat tad, kad bija nule izmazgāti.

Savu nosodošo attieksmi pret Džimija gaļēdāja ieradumiem Bernisa apliecināja tādējādi, ka nolaupīja viņam ādas sandales un sadedzināja tās maurā. Džimijs iebilda, ka sandales nemaz neesot bijušas no īstas ādas, bet Bernisa attrauca, ka tās esot par tādām izlikušās un tāpēc pelnījušas šādu likteni. Pēc tam kad Džimijs bija atvedis uz savu istabiņu dažas meitenes — tā nu nebija Bernisas darīšana, turklāt viņi uzvedās klusu, ja ne­ņem vērā farmaceitiski rosinātu ķiķināšanu un gluži saprotamus vaidus, — viņa bija paudusi savus uzskatus par vienprātību seksa jautājumos, ugunskurā sadedzinādama visas Džimija apakšbikses.

Par ro viņš pasūdzējās Studentu dienestam un pēc pāris mē­ģinājumiem (Martas Greiamas akadēmijas Studentu dienests bija bēdīgi slavens ar saviem īgnajiem darbiniekiem — izbiju­šām TV seriālu zvaigznēm, kas nespēja piedot pasaulei savu kritienu no marginālas slavas virsotnēm) tika pārcelts uz atse­višķu istabiņu. (Vispirms manas sandales, pēc tam apakšveļa. Nākamais būšu es pats. Tā sieviete ir piromāne, vai, citiem vārdiem sakot, viņai ir smagas problēmas ar reālo pasauli. Jūs gribat redzēt konkrētus pierādījumus par apakšbikšu autodafē, ko viņa sarīkoja? Ieskatieties šajā aploksnītē! Vai gribat uz­ņemties atbildību, kad nākamreiz ieraudzīsiet mani urnā, kur būs tikai pelni un pāris zobu? Paklau, es galu galā esmu Stu­dents, bet jūs esat Dienests! Re, kur rakstīts, vēstules sākumā, redzat? To es pa elektronisko pastu nosūtīju prezidentam.)

(Patiesībā viņš, protams, tā neteica. Tik negudrs nebija. Viņš smaidīja, izturējās kā saprātīgs cilvēks, izpelnījās viņu līdzjūtību.)

Pēc ievākšanās jaunajā istabā kļuva mazliet labāk. Vismaz viņa sabiedrisko dzīvi nekas vairs neierobežoja. Viņš bija atklā­jis, ka izstaro kādu melanholijas paveidu, kas valdzina noteiktu sieviešu tipu — pa pusei mākslinieces, pa pusei prātnieces, kādu Martas Greiamas akadēmijā pietika atliku likām. Augst­sirdīgas, gādīgas, ideālistiskas sievietes — tā Sniegavīrs par viņām domā tagad. Viņām pašām bija daža brūce, ko viņas centās sadziedēt. Sākumā Džimijs nekavējoties metās viņām pa­līgā un tika dēvēts par sirsnīgu, par ārkārtīgi galantu. Viņš iz­vilināja no šīm sievietēm stāstus par sāpēm, glaudās viņām klāt kā sildoša komprese. Taču drīz šis process pavērsās pretējā virzienā un Džimijs vairs nepārsēja brūces — tās tika pārsietas viņam. Parasti šīs sievietes pamazām ieraudzīja, cik viņš ir salauzts, un alka palīdzēt viņam iegūt pareizu skatu uz dzīvi un pieeju sava paša garīguma pozitīvajiem aspektiem. Viņas uzlūkoja Džimiju kā radošu projektu: izejviela bija Džimijs tagadējā drūmajā* stāvoklī, bet gala produkts bija laimīgs Džimijs.

Džimijs ļāva, lai viņas darbojas vien. Tas viņas priecēja, ļāva justies noderīgām. Tiešām aizkustinoši, kādiem upuriem viņas bija gatavas. Vai tas un tas darītu Džimiju laimīgu? Un šis? Nu, tad varbūt šis? Taču viņš allaž sargājās zaudēt kaut vai drusku no savas melanholijas. Ja viņš to zaudētu, tad sievietes gaidītu kādu atalgojumu vai vismaz rezultātu; pieprasītu nākamo soli un pēc tam solījumu. Bet kādēļ lai viņš būtu tik dumjš un atteiktos no sava pelēkā lietainas dienas valdzinājuma — no šīs krēslainās eksistences, no miglainā oreola, kas šīs sievietes pievilinājis?

"Es esmu bezcerīgs," viņš mēdza tām sacīt. "Esmu emo­cionāli akls." Turklāt viņš apgalvoja sievietēm, ka viņas ir skaistas un pavedinošas. Tā bija patiesība, viņš nemeloja un vienmēr teica to no sirds. Un vēl viņš sacīja, ka jebkurš lielāks ieguldījums viņa labklājībā tiktu izšķiests veltīgi, emocionālā ziņā viņš esot gatavā izgāztuve, tāpēc lai viņas priecājoties par to brīdi, ko izbauda šeit un tagad.

Agrāk vai vēlāk sievietes sāka sūdzēties, ka Džimija attiek­sme neesot pietiekami nopietna, kaut gan sākumā bija paziņo­jušas, ka viņam esot jākļūst bezrūpīgākam. Kad viņu enerģija beidzot apsīka un sākās raudāšana, Džimijs sacīja, ka viņas mīlot. Un pielūkoja, lai balss skan bezcerīgi: viņa mīlestība ir indes kapsula, garīgi toksiska, tā draud ievilkt viņas tajā drū­majā dzelmē, kur ieslodzīts viņš pats, un tas tāpēc, ka Džimijs viņas ļoti mīl un grib pasargāt no briesmām, proti, no savas postošās dzīves. Dažas redzēja tam cauri — Kļūsti taču pie­audzis, Džitnij! — tomēr kopumā tas iedarbojās spēcīgi.

Viņš vienmēr skuma, kad sievietes aizgāja pavisam. Viņam nepatika tas attiecību posms, kad viņas pārskaitās, viņu apbēdi­nāja jebkuras sievietes dusmas, taču ikreiz, kad viņas zaudēja savaldīšanos, Džimijs saprata, ka viss ir cauri. Viņam nepatika būt pamestajam, kaut gan notiekošo bija diriģējis viņš pats. Bet pavisam drīz parādījās nākamā sieviete ar intriģējošām vājībām. Tas bija vienkāršas pārpilnības laiks.

Tomēr viņš nemeloja, vismaz ne jau nemitīgi. Viņš tiešām mīlēja šīs sievietes — savā veidā. Viņš tiešām gribēja, lai viņas jūtas labāk. Ko tur var darīt, ja uzmanību viņš spēja fokusēt tik īsu brīdi.

"Tu, neģēli!" Sniegavīrs skaļi saka. Cik smalks vārds — neģēlis; viens no zelta vecvārdu fonda.

Protams, šīs sievietes zināja par viņa skandalozo māti. Sliktas valodas izplatās tālu un visur atrod dzirdīgas ausis. Sniegavīram kauns atcerēties, kā viņš izmantojis šo stāstu — te ar kādu mājienu, te ar īsu sastomīšanos. Un drīz sievietes viņu mierināja, un viņš veldzējās viņu līdzcietībā, peldējās tajā, iezieda to sev ādā. Vesels kūrorta piedzīvojums par sevi.

Tolaik māte jau bija ieguvusi mītiskas būtnes statusu un pacēlusies pāri cilvēciskajam, viņai bija tumši spārni, acis, kas liesmo kā pati Taisnība, un zobens. Ticis līdz tai vietai, kur māte nozog viņam skunnotu Killeru, Džimijs parasti pamanī­jās izspiest pāris asaru — nevis no sevis, bet no klausītājām.

Ko tu tad iesāki? (Acis platas, plauksta īsi pieskaras dclmam, līdzjūtīgs skatiens.)

Ak, nu… (Paraustīt plecus, novērsties, mainīt tematu.)

Tas nebija gluži tēlots.

Šī viņa drausmīgā, spārnotā māte neatstāja iespaidu vie­nīgi uz Oriksu. Tātad, Džimij, tava māte devās uz citurieni? Žēl gan. Varbūt viņai bija pamatoti iemesli. Vai par to tu esi iedomājies? Oriksa nejuta žēlumu ne pret viņu, ne pret sevi. Viņa nebija nejūtīga: gluži otrādi. Taču liedzās just to, ko Dži­mijs gribēja, lai viņa jūt. Vai tur bija tas āķis — ka Džimijs no viņas nekad nespēja saņemt to, ko pārējās bija sniegušas tik dāsni? Vai tas bija viņas noslēpums?