Oriksa un Kreiks

Ugunskurs

Reiz sensenos laikos Sniegavīrs nemaz nebija Sniegavīrs. Viņš bija Džimijs. Tolaik viņš bija labs puika.

Visagrākā un pilnīgākā atmiņu aina Džimijam bija liels ugunskurs. Viņam droši vien bija pieci gadi, varbūt seši. Kā­jās — sarkani gumijas zābaciņi ar smaidošas pīles galvu uz katra purngala; to viņš atceras, jo pēc ugunskura apmeklējuma ar šiem zābaciņiem vajadzēja brist cauri dezinficējoša šķīduma vanniņai. Bija piekodināts, ka šķīdums ir indīgs un ka nedrīkst šļakstināties, un nu viņš bažījās, ka inde var tikt acīs pīlēm un nodarīt tām sāpes. Viņam gan bija sacīts, ka šīs pīles ir kā bil­dītes, ka tās nav īstas un neko nejūt, tomēr viņš tam gluži ne­ticēja.

Nu, tad teiksim — apmēram piecarpus gadu, domā Snie­gavīrs. Tā apmēram būs bijis.

Varēja būt oktobris vai novembris; lapas tolaik vēl mēdza mainīt krāsu un laistījās oranžas un sarkanas. Zem kājām šķīda dubļi — viņš noteikti būs stāvējis laukā —, un smidzināja sīks lietus. Ugunskuru veidoja milzīga govju, aitu un cūku kaudze. Kājas rēgojās ārā stīvas un taisnas; virsū bija uzliets benzīns;

liesmas šāvās gaisā, dzeltenas un baltas, sarkanas un oranžas, gaisā virmoja apdegušas gaļas smaka. Tā atsauca atmiņā pa­galma grilu, kad viņa tēvs tur kaut ko cepa, taču bija daudz stiprāka, un tai piejaucās degvielas uzpildes stacijas smārds un degošu matu dvaka.

Džimijs zināja, kā ož degoši mati, jo ar manikīra šķērītēm reiz bija nocirpis pats sev dažas šķipsniņas un tad ar mātes šķiltavām pielaidis tām uguni. Mati bija sačokurojušies, locī­damies kā sīku, melnu tārpu ņudzeklis, un viņš bija nocirpis un aizdedzinājis vēl. Kad viņš beidzot tika pieķerts, mati uz pieres bija vienos robos. Dzirdot pārmetumus, viņš atbildēja, ka ir veicis eksperimentu.

Tēvs toreiz smējās, bet māte ne. Vismaz (kā sacīja tēvs) Džimijam bija pieticis prāta vispirms nogriezt matus un tikai pēc tam pielaist tiem uguni. Māte piezīmēja: laime vēl, ka viņš neesot nosvilinājis māju. Pēc tam abi sastrīdējās par šķiltavām, kuras nebūtu tur atradušās (teica tēvs), ja māte nesmēķētu. Māte atcirta, ka visi bērni sirdī ir dedzinātāji un, ja nebūtu šķiltavu, viņš paņemtu sērkociņus.

Tiklīdz sākās strīds, Džimijs uzelpoja, jo saprata, ka tagad sodu nesaņems. Vajadzēja tikai klusēt, tad viņi itin drīz aizmir­sīs, kāpēc vispār sākuši ķīvēties. Tomēr viņš jutās arī vainīgs, jo, paskat, uz ko pamudinājis vecākus. Viņš zināja, ka tas beig­sies ar durvju aizciršanu. Sēdēdams krēslā, viņš sakumpa arvien zemāk, vārdi šaudījās šurpu turpu pār galvu, un beigu beigās, saceldamas vēju, noblīkšķēja durvis — šoreiz tās bija aizcirtusi māte. Vienmēr, kad aizcirtās durvis, bija jūtams šis vējš, viegls pff-uff! — taisni viņam ausīs.

"Neņem galvā, čomiņ," sacīja tēvs. "Sievietes vienmēr iekarst. Gan viņa atdzisīs. Ejam uzēdam saldējumu!" Tā viņi arī darīja, našķojās ar zemeņu saldējumu, ieliktu brokastu bļo­diņās ar ziliem un sarkaniem putniem uz sāniem; tās bija roku darbs, darinātas Meksikā, tāpēc tās nedrīkstēja likt trauku mazgājamā mašīnā, un Džimijs izēda bļodiņu tukšu, lai aplie­cinātu tēvam, ka viss ir kārtībā.

Sievietes un tas, kas viņās norisinās. Karstums un aukstums, kas uznāk un pāriet svešajā, drēbju apslēptajā valstī, kura smaržo pēc muskusa un ziediem un kurā ir gaužām mainīgi laika apstākļi, — noslēpumainā, svarīgā, nekontrolējamā. Tāds bija tēva skatījums. Toties vīriešu ķermeņa temperatūra netika apspriesta nekad; tie netika pat pieminēti, vismaz Džimija bēr­nībā ne, ja nu vienīgi tēvs kādreiz pateica: "Atvēsini galvu!" Kāpēc tā? Kāpēc ne vārda par to, ka iekarst vīrieši? Ka tie sāk svīst zem savām gludajām, asstūrainajām apkaklēm ar tumšo, pēc sēra dvakojošo, saraino iekšpusi? Viņam būtu noderējušas pāris teorijas par to.

Nākamajā dienā tēvs aizveda Džimiju uz matu cirptuvi, kurai logā bija bilde ar glītu meiteni; uzmetusi lūpu un novil­kusi no viena pleca melno T kreklu, viņa niķīgi skatījās ar miglaini apkrāsotām acīm, mati slējās gaisā stīvi kā dzeloņcūkas adatas. Iekšā pa visu flīzēto grīdu kumšķos un šķipsnās mētājās mati; tie tika saslaucīti ar grīdas birsti. Vispirms Džimijam ap pleciem aplika melnu pelerīni, taču tā vairāk atgā­dināja lācīti, un to nu Džimijs negribēja, jo tas bija bērnišķīgi. Matu cirpējs smējās un teica, ka tas neesot lācītis, jo kurš gan esot dzirdējis par zīdaini ar melnu lācīti? Nu, ja tā, tad labi; Džimijam īsi apcirpa visus matus, lai izlīdzinātu robainās vietas, un varbūt patiesībā viņš bija vēlējies tieši to — īsākus matus. Pēc tam tajos iesmērēja kaut ko no burciņas, lai tie spurotos. Smēre oda pēc apelsīnu mizām. Džimijs uzsmaidīja savam spo­guļattēlam, tad drūmi sarauca uzacis.

"Varens zellis," matu cirpējs teica Džimija tēvam, mādams ar galvu. "īsts tīģeris." Nogrieztos Džimija matus viņš notrauca lejā uz grīdas pie visiem pārējiem matiem, tad ar plašu žestu noņēma pelerīni un nocēla Džimiju zemē.

Pie ugunskura Džimijs bēdāja par lopiem, jo tic tika de­dzināti un tiem noteikti sāpēja. Nē, teica tēvs. Lopi esot beigti. Gluži kā steiki un desas, tikai vēl ar ādu.

Un ar galvu, nodomāja Džimijs. Steikiem nav galvas. At­šķirība slēpās galvās: viņam šķita, ka lopi pārmetoši raugās viņā ar degošām acīm. Kaut kādā ziņā šis viss — ugunskurs, sviluma smaka un visvairāk jau liesmojošie, ciešanām pakļau­tie lopi — bija viņa vaina, jo viņš nebija darījis neko, lai tos glābtu. Tomēr vienlaikus ugunskurs bija skaists — spožs kā Ziemassvētku eglīte, kā aizdedzināta Ziemassvētku eglīte. Viņš cerēja, ka varbūt kaut kas eksplodēs, kā mēdz rādīt televīzijā.

Tēvs stāvēja blakus un turēja Džimiju pie rokas. "Pacel mani!" Džimijs teica. Tēvs nosprieda, ka zēnam vajadzīgs mie­rinājums, kas tik tiešām tā bija; viņš pacēla Džimiju un apskāva. Taču reizē Džimijam bija gribējies arī labāk redzēt notiekošo.

"Tā nu tas beidzas," tēvs sacīja — nevis Džimijam, bet gan kādam vīram, kas stāvēja viņiem līdzās. "Tā tas ir, kad viss uzņem apgriezienus." Džimija tēvs izklausījās dusmīgs; un tāpat arī svešais vīrs, kad atbildēja.

"Runā, ka tā ievesta tīšām."

"Nebūtu nekāds brīnums," Džimija tēvs noteica.

"Vai es drīkstu paņemt vienu govs ragu?" iejautājās Dži­mijs. Viņš nesaprata, kāpēc ragiem būtu jāiet postībā. Bija gri­bējis lūgt divus, bet baidījās pāršaut pār strīpu.

"Nē," tēvs atteica. "Šoreiz ne, čomiņ." Un paplikšķināja Džimijam pa stilbu.

"Uzpūš cenas," sacīja vīrietis. "Šitā izkauj paši savējos."

"Izkauj jau gan," Džimija tēvs ar riebumu teica. "Bet var­būt tā ir tikai acu aizmālēšana. Kaut kāds kults, nekad jau ne­var zināt."

"Kāpēc ne?" jautāja Džimijs. Ragi nevienam citam nebija vajadzīgi. Taču šoreiz tēvs viņā neklausījās.

"Jautājums ir — kā viņiem tas izdevies?" viņš noprasīja. "Man likās — mūsējie strādā tā, ka ne pele netiek cauri."

"es jau arī domāju tāpat. Mēs bleķojam pietiekami daudz. Ar ko tie zeļļi nodarbojas? Viņiem nemaksā par gulēšanu!"

"Varbūt piekukuļoti," Džimija tēvs ieminējās. "Tiks pār­baudīti banku pārskaitījumi, kaut gan jābūt galīgi stulbam, lai tādu naudu laistu bankā. Tomēr galvas ripos."

"Un ķemmēts tiks smalki. Es negribētu būt viņu ādā," vī­rietis noteica. "Kas nāk iekšā no ārpuses?"

"Visādi remontstrādnieki. Piegādes furgoni."

"To visu vajadzētu nodrošināt uz vietas."

"Cik dzirdu, tā esot iecerēts," tēvs sacīja. "Tomēr šis vī­russ ir kaut kas jauns. Mums ir biomatrica."

"To spēlīti var spēlēt divatā," vīrietis piezīmēja.

"Spēlētāju daudzums tur nemaz nav ierobežots," Džimija tēvs noteica.

"Kāpēc tās govis un aitas dega?" Džimijs nākamajā dienā jautāja tēvam. Viņi ēda brokastis visi trīs, tātad droši vien bija svētdiena. Svētdienās pie brokastgalda bija gan māte, gan tēvs.

Džimija tēvs dzēra otro tasi kafijas. Reizē viņš kaut ko pie­zīmēja uz lapas, kas bija izraibināta ar skaitļiem. "Vajadzēja sadedzināt," viņš atbildēja, "lai tā neizplatītos." Viņš nepacēla acis; niekojās ar kabatas kalkulatoru, švīkāja ar zīmuli.

"Kas neizplatītos?"

"Slimība."

"Kas tas ir — slimība?"

"Slimība ir, piemēram, tad, ja tev ir klepus," paskaid­roja māte.

"Ja man būs klepus, mani sadedzinās?"

"Visticamāk," atteica tēvs, pāršķirdams lapu.

Džimijs nobijās, jo iepriekšējā nedēļā bija klepojis. Klepus varēja atsākties kuru katru brīdi: rīklē jau kaut kas strēga.

Viņš iztēlojās, kā aizdegas mati, nevis dažas šķipsnas apakš­tasē, bet gan visi, kas aug uz galvas. Viņš negribēja gulties kau­dzē pie govim un cūkām. Viņš sāka raudāt.

"Cik reižu tev jāsaka?" iesaucās māte. "Viņš vēl ir par mazu!"

"Tētis atkal izrīkojies briesmīgi," teica Džimija tēvs. "Tas bija tikai joks, draudziņ. Saproti — joks. Ha ha."

"Tādus jokus viņš nesaprot."

"Saprot gan. Vai ne, Džimij?"

"Jā," Džimijs šņaukādamies atbildēja.

"I.iec tētim mieru," māte sacīja. "Tētis domā. Par to viņam maksā algu. Patlaban viņam nav laika runāties ar tevi."

Tēvs nometa zīmuli. "Nolādēts, vai tu vienreiz nevari rimties?"

Māte nodzēsa cigareti pustukšajā kafijas tasē. "Nāc, Dži­mij, iziesim pastaigāt!" Satvērusi aiz plaukstas locītavas, viņa piecēla Džimiju kājās un, izgājusi pagalmā, ar pārspīlētu rū­pību aizvēra durvis. Abiem pat nebija mēteļu. Ne mēteļu, ne cepuru. Viņa bija rītakleitā un čībās.

Debesis bija pelēkas, vējš auksts; māte soļoja, noliekusi galvu, matiem plīvojot. Abi, sadevušies rokās, divreiz strau­jākā solī nekā parasti apgāja ap mājas stūri un sāka iet pa slapjo mauru. Džimijs jutās tā, it kā viņu kāds ar dzelžainu ķetnu vilktu pa dziļu ūdeni. Tik satricināts, it kā visa apkārtne tūdaļ draudētu salūzt gabalos un aizvirpuļot prom. Tomēr reizē viņš juta priecīgu satraukumu. Un vēroja mātes čības: tās jau bija notraipījusi mitrā zeme. Viņš nu gan dabūtu pamatīgu brāzienu, ja šādi izrīkotos ar savām čībām.

Abi sāka iet lēnāk, tad apstājās. Tad māte ierunājās klusā, mīlīgā televīzijas skolotājas balsī, un tas nozīmēja, ka viņa ir pārskaitusies. Slimība, viņa teica, nav saredzama, jo ir tik maza. Tā var lidot pa gaisu vai slēpties ūdenī vai uz maza puikas netīrajiem pirkstiem, un tāpēc nedrīkst bāzt pirkstus degunā un pēc tam mutē, tāpēc vienmēr ir jānomazgā rokas pēc tua­letes, tāpēc nevajag slaucīt…

"Es zinu," Džimijs iejaucās. "Vai drīkstu iet iekšā? Man ir auksti."

Māte izturējās tā, it kā nebūtu to dzirdējusi. Slimība, viņa turpināja tajā pašā rāmajā, saspringtajā balsī, slimība iekļūst cilvēkā un tur visu maina. Pārkārto cilvēku, šūnu pēc šūnas, un tā šūnas saslimst. Un cilvēks sastāv no mazītiņām šūnām, kuras sadarbojas, lai viņš varētu dzīvot, bet, ja saslimst pietie­kami daudz šūnu, tad cilvēks…

"Es varu dabūt klepu," Džimijs sacīja. "Es varu dabūt klepu, tūliņ pat!" Viņš izdvesa krekšķi.

"Tas nekas," māte attrauca. Viņa bieži centās izskaidrot Džimijam dažādas lietas, bet drīz zaudēja dūšu. Tie bija vis­nepatīkamākie mirkļi abiem. Džimijs pretojās, izlikās, ka ne­saprot pat tad, kad saprata, un tēloja muļķi, tomēr negribēja, lai māte atmet viņam ar roku. Viņš gribēja, lai māte ir dros­mīga, lai cenšas visiem spēkiem, lai nojauc mūri, ko viņš aiz­sargājoties uzcēlis, lai turpina.

"Es gribu dzirdēt par tām mazajām šūniņām," viņš teica, činkstēdams tieši tik daudz, cik uzdrīkstējās. "Es gribu!"

"Šodien ne," māte atbildēja. "Ejam iekšā."

OrganSIA Fermas

Džimija tēvs strādāja OrgānSIA Fermās. Viņš bija genogrāfs, viens no labākajiem savā jomā. Jau aspiranta gados viņš bija veicis dažus izšķiroši svarīgus pētījumus par proteonoma grafisko struktūru, bet vēlāk operācijas Nemirstība ietvaros palīdzējis konstruēt Metuzāla peli. Pēc tam, OrgānSIA Fermās, viņš bija kļuvis par vienu no galvenajiem arhitektiem cūkanu projektā, strādādams vienā komandā ar transplantācijas ekspertiem un mikrobiologiem, kuri veidoja hibrīdus, kas būtu imūni pret infekcijām. Cūkans bija tikai iesauka: oficiālais nosaukums bija sus multiorganifer. Tomēr visi teica — cūkani. Dažreiz lietoja arī apzīmējumu OrgānSivēnu Fermas, tomēr ne tik bieži. Un patiesībā tā jau nemaz nebija ferma, vismaz ne tāda, kādas redzamas bildītēs.

Cūkanu projekta mērķis bija — izlases cūkās, kam mainīti gēni, izaudzēt pilnīgi drošus orgānus no cilvēciskiem audiem, tādus orgānus, kas būtu vienkārši pārstādāmi un ko neatgrūstu organisms, turklāt tie spētu pretoties nejaušiem mikrobiem un vīrusiem, kuru sugas vairojās ar katru gadu. Cūkaniem tika ievadīts ātras nobriešanas gēns, kam pateicoties cūkanu nieres, aknas un sirdis veidojās straujāk, un patlaban tika piešķirts pēdējais slīpējums cūkanam, kurā spēja izaugt piecas vai sešas nieres uzreiz. No šādi apstrādāta dzīvnieka varēja ievākt papildnieru ražu; turklāt tas netika iznīcināts, liet dzīvoja tālāk, audzēdams jaunus orgānus, tāpat kā vēzis spēj izaudzēt jaunu spīli zaudētās vietā. Tas bija ekonomiskāk, jo vajadzēja daudz barības un rūpju, lai izaudzētu cūkanu. Liela daļa investīciju naudas bija nonākusi tieši OrgānSLA Perinās.

Tas viss tika izskaidrots Džimijam, līdzko viņš bija pietie­kami pieaudzis.

Pietiekami pieaudzis, domā Sniegavīrs, kasīdams ādu ap kukaiņu kodumiem, vairīdamies tiem pieskarties. Tik muļķīgs priekšstats. Pietiekami pieaudzis — kam? Lai dzertu, lai knieb­tos, lai zinātu labāk? Kāds trulenis atbild par tādu lēmumu pieņemšanu? Piemēram, Sniegavīrs pats vēl nav pietiekami pie­audzis šai, šai… kā lai to nosauc? Šai situācijai. Viņš nekad nebūs pietiekami pieaudzis, neviens saprātīgs cilvēks nekad ne­varētu…

Mums jāiet pa tādu taku, kāda mums katram iezīmēta, viņa galvā ierunājas balss, šoreiz vīrieša balss viltota guru stilā, un katra taka ir unikāla. Meklētājam jādomā nevis par pašas takas dabu, bet gan par labprātību, spēku un pacietību, ar kādu ikviens no mums iet pa šo dažkārt smago…

"Sūds," Sniegavīrs nosaka. Kaut kāda lēta pašmācības ap­gaismības rokasgrāmata, nirvāna plānprātiņiem. Tomēr viņu urda nojauta, ka šo pērli varētu būt sacerējis viņš pats.

Labākos laikos, protams. Ak, tik nesalīdzināmi labākos.

Cūkanu orgānus varēja veidot pēc vajadzības, izmantojot individuālus cilvēkus donorus, un šie orgāni tika sasaldēti un glabāti, līdz pēc tiem radās vajadzība. Tas bija daudz lētāk nekā ļaut sevi klonēt, lai iegūtu rezerves daļas, — šajā jomā vēl bija jāpieslīpē daži negludumi, kā mēdza izteikties Džimija tētis, — vai slēpt vienu vai divus orgānaudzējošus bērnus kādā nelegālā bērnu dārzā. OrgānSIA spīdīgajās brošūrās un reklāmas mate­riālos, kuru teksts bija ietērpts visai apdomīgos vārdos, uzsvars tika likts uz cūkanu operācijas efektivitāti un relatīvajiem iegu­vumiem veselības ziņā. Lai nomierinātu bažīgos, tika apgalvots, ka neviens savu laiku nokalpojis cūkans beigās nekļūst par šķiņķi un desām: neviens taču nevēlētos lietot pārtikā lopiņu, kura šūnas var būt identiskas vismaz dažām paša ēdēja šūnām.

Tomēr ar laiku, kad pazemes ūdens slāņi piekrastē kļuva sāļi, izkusa ziemeļu mūžīgais sasalums un milzīgajā tundrā burbuļoja metāns, kontinentu vidienes līdzenumos bezgalīgi turpinājās sausums, Āzijas stepes pārvērtās smilšu kāpās un gaļu iegūt kļuva grūtāk, daži sāka šaubīties. Pašās OrgānSIA Fermās viegli varēja pamanīt, cik bieži darbinieku kafejnīcas ēdienkartē parādās bekona un šķiņķa sendviči un cūkgaļas pī­rāgi. Kafejnīcas oficiālais nosaukums bija Andrē bistro, taču pastāvīgie apmeklētāji dēvēja to par Ruksi. Kad Džimijs tur ieturēja pusdienas kopā ar tēvu — kā parasti, kad māte bija apskaitusies, — vīrieši un sievietes pie apkārtējiem galdiņiem mētāja bezgaumīgus jokus.

"Atkal cūkana pīrāgs," viņi teica. "Cūkana pankūkas, cūkana popkorns. Kas ir, Džimij, tiesā tik nost!" Džimiju tas uztrauca; viņš netika gudrs, kas ko drīkst ēst. Viņš negribēja ēst cūkana gaļu, jo cūkanus iztēlojās kā sev līdzīgus radījumus. Nedz viņam, nedz tiem nebija nekādas lielās teikšanas notie­košajā.

"Nepievērs viņiem uzmanību, mīlulīt," teica Ramona. "Viņi tikai ķircinās, saproti?" Ramona bija viena no tēta labo­rantēm. Viņa bieži gāja pusdienās kopā ar Džimiju un tēti. Viņa bija jauna, jaunāka par Džimija tēvu un pat par māti; un drusku atgādināja to meiteni skatlogā pie matu cirpēja — tā­das pašas itin kā uzpūstas lūpas un lielas acis, lielas un izsmē­rētas. Taču viņa daudz smaidīja, un mati viņai nebija spuraini. Tie bija mīksti un tumši. Džimija māte dēvēja savus matus par netīri blondiem. ("Varētu gan būt vēl nešķīstāki," piezīmēja tēvs. "F.i! Joks. Tikai joks. Nesit mani nost!")

Ramona vienmēr ēda salātus. "Kā klājas Sāronai?" viņa mēdza apjautāties Džimija tēvam, raudzīdamās viņā ar pla­tām, nopietnām acīm. Sārona bija Džimija māte.

"Diez kas nav," parasti atbildēja Džimija tēvs.

"Ak, cik žēl!"

"Tā ir problēma. Es pamazām sāku raizēties."

Džimijs vēroja, kā Ramona ēd. Viņa ēda ļoti maziem kumosiņiem un pamanījās sakošļāt salātlapas, nemaz nekrumšķinot. Un svaigos burkānus tāpat. Tas bija tik neticami, it kā viņa izšķīdinātu katru cieto, kraukšķīgo kumosu un uzsūktu to sevī, kā mēdza rīkoties odiem līdzīgi citplanētieši DVD filmās.

"Varbūt viņai vajadzētu, nu, es nezinu, ar kādu konsultē­ties?" Ramonas uzacis bažīgi pacēlās augšup. Uz plakstiem bija gaiši violets pūderis, mazliet par daudz; tāpēc plaksti šķita grum­baini. "Ir tik daudz metožu, ir tik daudz jaunu medikamentu…" Ramona, izdaudzināta par īstu laboratorijas ģēniju, runāja kā meičiņa dušas želejas reklāmā. Džimija tētis apgalvoja, ka viņa neesot dumja, tikai negribot šķiest savu neironu enerģiju gariem teikumiem. OrgānSLA esot daudz tādu ļaužu un ne jau tikai sie­vietes vien. Tas tāpēc, ka viņi esot skaitļu cilvēki, nevis vārdu cil­vēki, teica Džimija tēvs. Džimijs pats jau bija sapratis, ka nav skaitļu cilvēks.

"Nedomā, ka es neesmu to ieteicis, es ievācu ziņas, atradu pašu labāko speciālistu, pierakstīju viņu uz pieņemšanu, bet viņa liedzās iet," sacīja Džimija tēvs, skatīdamies galdā. "Viņai ir pašai savas idejas."

"Cik žēl, tāds zaudējums! Viņa taču bija tik gudra!"

"O, gudra viņa ir joprojām," Džimija tēvs teica. "Gudrība nāk vai pa ausīm laukā."

"Bet agrāk viņa bija tik, zini…"

Tad dakšiņa parasti izslīdēja Ramonai no pirkstiem, un abi blenza viens otrā, kā meklēdami īsto īpašības vārdu, kas aprakstītu to, kāda gan bijusi Džimija māte. Tad pamanīja, ka Džimijs klausās, un apstaroja viņu ar smaidīgu uzmanību gluži kā ar kādiem ārpuszemes stariem. Neganti spožiem.

"Nu, Džimij, mīlulīt, kā tev iet pa skolu?"

"Ieturies kārtīgi, čomiņ, apēd garoziņas, lai ir buljons kaulos!"

"Vai drīkst aiziet paskatīties uz cūkaniem?" tad allaž jau­tāja Džimijs.

Lai pietiktu vietas visiem papildu orgāniem, cūkani bija daudz lielāki un resnāki par parastām cūkām. Tie tika turēti spe­ciālās ēkās, stingrā apsardzē: ja kāda konkurējoša grupa no­laupītu cūkanu ar visu smalki izstrādāto ģenētisko materiālu, tas nozīmētu katastrofu. Kad Džimijs gāja apmeklēt cūkanus, vis­pirms vajadzēja uzvilkt bioskafandru, kas bija krietni par lielu, tad uzlikt masku un nomazgāt rokas ar dezinficējošām ziepēm. Vislabāk viņam patika mazie cūkani, pa divpadsmit vienai mā­tītei; saguluši rindiņā, tie kāri zīda pienu. Cūkaniņi. Tie bija jauki. Turpretī lielie nedaudz iedvesa bailes ar saviem mitrajiem šņukuriem un mazītiņajām ačelēm, ko ietvēra baltas skropstas. Tie skatījās uz Džimiju tā, it kā redzētu viņu, pa īstam redzētu un varbūt pat perinātu kādus plānus, ko iesākt ar viņu vēlāk.

"Cūkans, dūkans, cūkans, dūkans," Džimijs, pārliecies pār aizgalda malu, mēdza dūdot, lai tos nomierinātu. Ja aiz­galdi bija tikko izmazgāti, tad nemaz tik briesmīgi neoda. Viņš priecājās, ka nedzīvo aizgaldā, kur būtu jāvāļājas kakās un čurās. Cūkaniem nebija tualetes, un tie nokārtojās visur; tas lika Džimijam just neskaidru kaunu. Taču viņš pats jau sen nebija slapinājis gultiņā, vismaz tā viņš domāja.

"Tikai neiekrrti iekšā!" brīdināja tēvs. "Tie aprīs tevi vienā mirklī."

"Neaprīs vis," Džimijs iebilda. Jo es esmu tiem draugs, viņš nodomāja. Jo es tiem dziedu. Žēl, ka nebija garas nūjas, ar ko tos pabikstīt — ne jau, lai nodarītu sāpes, bet gan tikai tādēļ, lai tie paskraidītu apkārt. Tie pārāk daudz laika pava­dīja, nedarīdami neko.

Kad Džimijs bija pavisam mazs, viņi dzīvoja Keipkodas stila pildrežģu mājā vienā no Moduļiem, — fotogrāfijas, kurās viņš redzams nesamajā grozā uz mājas lieveņa, bija datētas un salīmētas fotoalbumā kaut kad tajos laikos, kad mātei tas vēl rūpēja, — bet tagad viņi mitinājās lielā Džordža stila namā ar centralizētu plānojumu, segtu peldbaseinu un mazu vingrošanas zāli. Mēbeles tajā tika dēvētas par reprodukcijām. Tikai krietni paaudzies, Džimijs atskārta, ko šis vārds nozīmē: proti, katram reproducētajam priekšmetam atbilda oriģināls, kurš atradās kaut kur citur. Vai reiz bija atradies. Vai tamlīdzīgi.

Māja, baseins, mēbeles — tas viss piederēja OrgānSIA Te­ritorijai, kur dzīvoja vissvarīgākie cilvēki. Uz turieni pārcēlās arvien vairāk vidējā līmeņa vadītāju un jaunāko zinātnieku. Džimija tēvs sacīja, ka tā arī esot labāk, jo tad nevienam neva­jagot braukāt no Moduļiem uz darbu un atpakaļ. Par spīti ste­rilajiem transporta gaiteņiem un plūdlīniju šautrvilcieniem vien­mēr pastāvēja risks, braucot pa pilsētu.

Džimijs nekad nebija bijis pilsētā. Bija tikai redzējis to pa televīziju — nebeidzamas reklāmas, neona uzraksti, augstu un zemu namu rindas; nebeidzamas netīras ielas, neskaitāmi vi­sādu veidu braucamie, dažiem pa aizmuguri ārā nāk dūmu mākuļi; tūkstošiem cilvēku, kas steidzas, gavilē, ālējas. Bija vēl citas pilsētas, gan tuvu, gan tālu; tēvs teica, ka dažās esot la­bāki rajoni, gandrīz kā Teritorija, ar augstiem mūriem ap mā­jām, taču tos pa televīziju rādīja reti.

Teritorijas iedzīvotāji brauca uz pilsētu, tikai nepieciešamī­bas spiesti, un nekad ne vienatnē. Pilsētas viņi dēvēja par plēbijām.

Lai gan visi tagad nēsāja līdzi pirkstu nospiedumu identifikācijas kartes, sabiedriskā drošība plēbijās bija vāja: tur apkārt klīda tādi (audis, kas prata uzviltot jebko un paši varēja būt jebkas, ne­maz nerunājot par sīkajām pabirām — narkomāniem, laupītā­jiem, ubagiem, trakajiem. Tāpēc OrgānSIA Fermu darbiniekiem labāk bija dzīvot visiem vienuviet, kur valdīja pilnīga drošība.

Ārpus OrgānSIA mūriem, vārtiem un starmešiem pasaule bija neaprēķināma. Iekšpusē tā bija tāda pati kā Džimija tēva bērnībā, pirms viss kļuva tik nopietni, — vismaz tā sacīja Dži­mija tēvs. Džimija māte teica, ka tas viss esot mākslīgs, būtībā rikai atrakciju parks, un neesot iespējams atgūt to, kas reiz bijis, bet Džimija tēvs tad noprasīja: kāpēc jāpiesienas? Apkārt var staigāt bez bailēm, vai tad ne? Var braukāt ar divriteni, sēdēt ielas kafejnīcā, nopirkt saldējumu. Džimijs zināja, ka tē­vam ir taisnība, jo to visu bija darījis arī pats.

Tomēr KopDroKorpusa vīriem — tiem, ko Džimija tēvs sauca par mūsējiem, — vajadzēja pastāvīgi būt modriem. Ja uz spēles likts tik daudz, kā lai uzmin, pie kādiem paņēmieniem ķersies pretējā puse? Pretējā puse, pretējās puses: bija vairāk nekā tikai viena pretējā puse, no kuras jāuzmanās. Citas fir­mas, citas valstis, dažādas frakcijas un sazvērnieki. Pastāv par daudz datoraparatūras, teica Džimija tēvs. Par daudz datoraparatūras, par daudz programmu, par daudz naidīgu bioformu, par daudz dažāda veida ieroču. Un par daudz skaudības, fa­nātisma un aplamas ticības.

Sen, sen, bruņinieku un pūķu laikos ķēniņi un hercogi bija dzīvojuši pilīs ar augstiem mūriem, paceļamiem tiltiem un vaļņu spraugām, pa kurām liet ienaidniekiem uz galvas verdošu piķi, tā stāstīja Džimija tēvs, un Teritorijai bija šāda pati jēga. Pilis pastāv tādēļ, lai tu ar saviem draugiem jauki un droši varētu dzīvot tur iekšā, bet visi pārējie paliktu ārā.

"Tad mēs esam ķēniņi un hercogi?" Džimijs jautāja.

"Nu, tieši tā!" tēvs smiedamies atbildēja.