Mortona piramīda

5

Stāvēdams zem dušas, pa vannas istabas durvju spraugu vēroju, kā viņa uzvelk zeķes. Mati, rada ugunī­gai komētas astei, krita līdz pat gurniem. Adai bija tā liegi pienainā atēna, kāda parasti mēdz būt rudmatēm. Caurspī­dīgā melnā zeķe aizlīda līdz sarkanajam un kopā ar balto izveidoja gleznu, kas liks Telemortona skatītājiem zaudēt prātu. Tora Valesko skaitījās mūsu galvenā zvaigzne, un nav izslēgts, ka tieši tas iespaidoja manu lēmumu.

Gadījās īss brīdis Sietlas lidostas trokšņainajā resto­rānā, kad tikko nemetos bēgt.

Pati ideja piesātināt pārraides ar vardarbības ainām jau sen bija kārdinājusi mani. Jau pirms laba laika, īpaši pēc Vjetnamas, man radās pārliecība, ka šī ārprātīgā pasaule, ja tā vispār dziedināma, tad vienīgi ar paša ārprāta zirga tiesu. Man tēlojās — ļaudis, ielaizdami ar Telemortona palīdzību savos dzīvokļos briesmas, kas līdz šim slēpušās uz ielām, citās pilsētās, aiz svešām jūrām, galu galā ap­jēgs šī pašnāvnieciskā laikmeta šausmas.

Bet restorānā redzēju jaunu cilvēku sistemātiski iekaus­tām savu meiteni vakariņotāju smieklu pavadībā un tad nodomāju, ka laiks uzskatāmiem mācības līdzekļiem droši vien jau sen nosebots. Nosebots taj"ā uzvaras karogiem greznotajā gadā, kad Pirmais Pasaules Karš tika svinīgi pasludināts par pēdējo.

Un tad Laionels vispirms ar nevīžīgu aperkotu notrieca jaunekli zem galda, bet pēc tam izvilka no kabatas Toras fotogrāfiju. Poza bija gandrīz tāda pati kā patlaban, uz­ņēmums stereoskopisks, un, iegrimdams viņas lieliskā ķermeņa sākotnēji aukstasinīgā aplūkošanā, negaidot gan­drīz vai aizrijos zem brāzmainas sarkanas bangas.

— Iespējams, Mefistofelis, izspēlēdams toreiz savu iemīļoto triku, izdarījis mums labu pakalpojumu, — no- bubināju, noberzdamies ar raupjo, kā elektrības piestrā- voto dvieli.

— Tu ar mani runāji? — Tora vaicāja. — Viņa bija jau pa pusei apģērbta — vismaz tāds iespaids rastos nezinā­tājam. Patiesībā viņai šovakar jāstājas skatītāju priekšā tieši šajā īsajā melnajā tunikā, ko rokassprādzes pagrie­ziens, likdams iedegties audumā ieaustajām mikr6stiep- lēm, pārvērstu sarkanā ugunsgrēkā. — Ak tā, neesi vēl atmetis nekam nederīgu parašu sarunāties pašam ar sevi? — Viņai bija savādi smiekli — vispirms skaņi iešā­vās griestos, bet pēc tam, lēnām yizulodami, nolaidās kā ar izpletni. — Bet tagad tu taču vairs neesi viens.

Viņa pienāca klāt un ar visu ķermeni iespiedās manējā vēl pusmitrajā. Ik metālisku diegu sajutu kā ieaugušu savā ādā. Un tūlīt atmiņā atausa satikšanās — ne tā, pirmā, kas notikusi «VValldorf-Astoria» viesnīcā, bet otra. Tikko biju šķīries no franciskāniešu klostera, un, lai gan no miesas priekiem mūki sev nekā neliedza, viņu izsmal­cinātā gaume pilnīgi izslēdza sievietes.

— Tu biji pirmā, kas man toreiz pagadījās ceļā, — pateicu. — Tas arī viss. Toreiz un tagad. Tātad nav iemesla būt iedomīgai.

— Neticu vis! — pārbaudīdama mehānismu, viņa pa­grieza aproci. Telpā īsu mirkli it kā uzliesmoja lāpa. Bija tikai astotā stunda, un es vēl labi atcerējos laikus, kad tādā vēlā rudens vakarā varēja lasīt, neiededzinot lampu. Bet šajā gadu desmitā, kamēr biju prom, daudz kas mainī­jies. Ņujorkas pelēkais smogs kļuvis vai melns, turīgi ļaudis izgreznojuši savu namu jumtus ar ierīcēm gaisa filtrācijai.

Tēvs, paldies dievam, nomira pirms melnā smoga, Jbet es, uzskatīdams šo māju par īslaicīgu mitekli, neko ne­gribēju grozīt. Kalpu jau sen nebija, vairums istabu at­stāja morga iespaidu, un, kad reiz nejauši uzkūlos tēva personiskajam apartamentam, izrādījās, ka strādīgie zir­nekļi izmantojuši vaterklozeta zelta podu par karkasu savam zirnekļu debesskrāpim.

— Netici? Kāpēc? — pavaicāju, vienlaicīgi ģērbdamies.

— Atminies, palūdzu Laionelam kaut ko nospēlēt uz klavierēm?

— Un tad?

— Kamēr viņš muzicēja, tu, pats to nemanīdams, visu laiku raudzījies uz manām rokām. Jau gribēju jautāt, vai neesi hiromants.

— Un tomēr gandrīz aizgāju tev secen, kad pēc mūka celles metos Brodveja virpulī. Kur tik daudz ūdens putek- šņu, tur grūti saskatīt atsevišķu lāsi.

Atkal atcerējos to aukaino nakti. Pirms tam .tika ne mazums dzerts, un visa šī nakts it kā līgojās aiz sarka­niem dzīviem aizkariem. Grimu viņas matos, smalkiem gredzentiņiem apviju tos sev ap pirkstiem, bet pēc tam mežonīgi plēsu, un Brodveja reklāmu satracinātie zibšņi kā artilērijas ugunis pātagoja manu gultas ierakumā iespiesto bezpalīdzīgo augumu. Bet pēc tam gaidīju viņu pie Rokfellera Centra aktieru ģērbtuves durvīm, viņai tur bija jāuzstājas, bet Tora neatnāca. Tora pazuda no Ņujorkas uz mata tāpat, kā pirms tam bija pazudis Džeks, un es izmisīgu meklēju viņu, līdz sapratu, ka aiz tā atkal slēpjas Mefistofelis. Gudrs cilvēks, viņš zināja: to, kurš zaudējis dzīves ēstgribu, bieži vien dziedē vienreiz notie­sāts ēdiens, ko pēc tam nevari vairs dabūt it nevienā res­torānā. Bet šoreiz Mefistofelis pārcentās — tikko apjēdzu principu, pēc kura darbojās pastāvīgi projām bēgošā ap­vāršņa mehānisms, momentā atvēsinājos. Un ne reizes vairs neatcerējos Toru līdz tam mirklim, kad Laionels, ne­vīžīgi izvilkdams fotogrāfiju no kabatas, atdzīvināja to.

Pie durvīm klauvēja.

— Bērni, laiks posties! — Mefistofelis bija kļuvis ve­cāks, bet ne pārāk. Tādi cilvēki parasti noveco līdz pilnī­gam izplaukumam, pēc tam vienīgi pieņemdamies sir­mumā, svarā un no svešām acīm rūpīgi slēptās kaitēs.

— Man tāda sajūta, it kā tu nupat būtu pieminējis mani? — viņš pasmaidīja, pārlaizdams vērtējošu skatienu Torai. No kājām līdz galvai un vēlreiz — otrādi. Šim no­vērtējumam nebija nekā kopēja ar vīriešu tirgu, kur sie­vietes cena krīt vai ceļas atbilstoši individuālai gaumei. Mefistofeļa acīs Tora bija Telemortona zvaigzne un ne­kas vairāk.

— Uzminējāt! Runāju gan par jums, bet tikai pats ar sevi. Torai nav jāzina, kā, stāvēdams aiz kulisēm, raustījāt

diegus.

— Ak runājāt par viņas mīklaino nozušanu? — viņš pacēla no paklāja medību nazi, ko bija paķēris līdzi kā sentimentālu suvenīru, un, nogriezis cigāram galu, aiz­smēķēja. Nekad agrāk viņš nebija pīpējis, un, ja darīja to tagad, tad, bez šaubām, par spīti ārstu aizliegumam.

— Cerams, Trīdent, šis grēks man jau sen piedots. Jo vai­rāk tāpēc, ka jums abiem vēl pri.ekšā vismaz puse gad­simta laimīgas dzīves.

— Kādēļ ne vesels? — Tora ķircinādamās vaicāja.

— Nu, tik daudz jūs nenodzīvosiet, — viņš, paņēmis

Toru zem rokas, noveda to pa kāpnēm pie bruņu mašī­nas, kas jau gaidīja mūs.

Bruņu mašīnas bija viens no tiem jauninājumiem, kas tā apdullināja mani — no mežu vientulības tieši pro­gresa centrā pārvietoto mežoni. Pastāvēja arī viscaur no plastmasas darināti automobiļi un tādi ar beztrokšņainu elektrisku dzinēju. Bet bagāti ļaudis deva priekšroku bruņu mašīnām — gangsteru dēļ, kā man garām ejot pa­skaidroja Tora.

Šoferis, ieraudzījis mani, aizcirta «New-York Daily News Times Herald Tribune» daudzas mārciņas smago vakara izlaidumu. (Jau labu laiku šis apvienotais izde­vums iznāca agrāko četru avīžu vietā.) Bet es paguvu iz­lasīt lielu sludinājumu pāri visai lappusei, ko šodien bijām ievietojuši itin visos laikrakstos bez izņēmuma:

TELEMORTONS PA 21. KANĀLU,

ar kuru apgādāti vienīgi TELEMORTONA televizori

Pirmā pārraide šodien pīkst. 21 pēc Austrumatiantiskā laika.

— Tu nemaz nespēj iedomāties, cik naudas ieguldīts šajā pasākumā! — Mefistofelis, aplūkojis ielu apskates videonā, pamāja šoferim: — Braucam! . .. Teletornis, kurā jums šodien jāuzstājas, ir tikai nejauši no kabatas izbirusi sīknauda. Gadiem gatavojāmies šai kaujai, gadiem! Vis­lielākā televizoru rūpnīca pasaulē, astoņdesmit slīdošu lentu, no katras ik minūti nobrauc milzu kaste ar mazu noslēpumu . ..

— Ar kādu? — Tora jautāja.

— To jūs uzzināsiet. .. rīt…

Izrunādams vārdu «rīt», Mefistofelis tā savādi sastos- tījās.

Instinktīvi pievilku Toru sev ciešāk klat, viņas mati ku­tinot pieskārās manam vaigam, es iesmējos. Bet Mefisto­felis jau atkal apmētāja mūs ar saviem fantastiskajiem pasākumiem. Tūkstoš helikopteru visās zemeslodes malās, diennaktī tos apkalpo divi tūkstoši teleoperatoru.

— Kam vajadzīgs otrais operators? — atkal pajautāja Tora. Šie automātiskie vaicājieni liecināja par skatuves drudža tuvošanos.

— Ar pirmo taču var kaut kas atgadīties! … Video- lentas piegādās piecdesmit virsjaudas reaktīvās lidmašī­nas, kuras Makdonels-Duglass uzbūvējis pēc mūsu spe­ciāla pasūtījuma. Ātrums pārsniedz trīs tūkstoš jūdžu stundā! Neviens velns nevarēs mūs apdzīt! Bet vislielākās Holivudas studijas, kuras esam uzpirkuši kopā ar visiem režisoriem un izsūtāmiem zēniem?! Jau pagatavotas simt filmas — un kādas turklāt L Nevienā pasaules kinoteātrī skatītājs tās neredzēs, vienīgi Telemortonā!

— Līdz pārraidei atlikušas divdesmit minūtes! — Tora jau kuru reizi pārbaudīja laiku pēc mūsu saderināšanās gredzenā iemontētā pulkstentiņa.

— Pagūsim! … Ja vien mūs neapšaudīs pa ceļam! — Mefistofelis smējās.

Joks patiesi nebija no sliktākajiem — man bija labi zi­nāms, ka tādā pavadībā nav braucis neviens prezidents. Mēģināju iebilst, tomēr Mefistofelis pārliecināja mani: konkurenti mēģinās visu iespējamo, lai laupītu Telemorto- nam vadošo zvaigzni Toru Valesko.

— Būtu tu redzējis manu kardiogrammu, kad Laionels parādīja pirmo tāmi! — viņš turpināja, pamatīgi izsmē- jies. — Nekad neesmu ieguldījis tavu naudu drošos pasā­kumos, kā to dara citi. Riskēt miljonu, pazaudēt to vai iekarot mūsu impērijai vēl vienu provinci — lūk, mana devīze! Šoreiz pat es gandrīz atkāpos, kad bija jāpāriet šī Rubikona, aiz kuras gulēja nevis nožēlojamā Gallija, bet pukstošā pasaule Telemortona savilktajā dūrē. Atce­ries, teicu tev kādreiz, ka Laionels Mars ir ģēnijs? Tā nav tiesa! Ģēniji rada impērijas ar savu kareivju asinīm. Viņš ar svešām asinīm radīs tev tādu, kāda Cēzaram pat sapņos nav tēlojusies.

Videonā pavīdēja televizoru darbnīcas izkārtne. Durvīs stāvošais īpašnieks žāvādamies nolūkojās mums pakaļ.

— Vai vari iedomāties, kā mūsu televizoru pircēji ielenks viņu pirmajās dienās — palīdziet, Telemortona pārraides uztveram lieliski, taču ar citām kaut kas n*av kārtībā. Krāsa riebīga, attēls greizs. — Mefistofelis pie­vērsās Torai: — Rau, jūsu sievišķīgā ziņkāre par mūsu mazo noslēpumu apmierināta! Triks liekas vienkāršs, bet kādi zinātnieki nav lauzījuši galvu … Mēs, protams, pār­dodam ar parasto garantiju: «Nepatīk — nauda at­pakaļ!»

— Pietiks viņiem kaut reizi ieraudzīt Toru uz ekrāna, un pārējās programmas pārstās eksistēt, — es pamirkšķi­nāju.

Mefistofelis atturīgi pasmaidīja: ^

— To tu labi pateici, Trīd! Visa valsts pārvērtīsies trako mājā. Sludinājums ir pasauss, — viņš norādīja uz pretī skrejošajiem milzu burtiem, kas izrotāja kāda nama fasādi. Teksts, burtiski, saskanēja ar avīžu sludinājumu — Bet tas darīts tīšām. Mūsu aģenti jau veselu nedēļu palaiž baumas, ka sagaidāma kosmiska sensācija …

Mēs apbraucām apkārt telecentra ēkai. Policistu ķēde turēja pienācīgā attālumā ļaužu tūkstošus, kas blenza uz stateniski nolikto četrdesmit stāvu augsto cigarešu kārbu. Ēkas apakšdaļa no melna sintētiska akmens, augšdaļa — no sarkana. Monolīts bez neviena uzraksta, bez nevienām durvīm, bez neviena loga. Mēs pirmie bijām ieviesuši mākslīgo dienasgaismu — tik dabisku, ka tā atvizmoja ūdens lāsi visās varavīksnes krāsās.

Bruņu mašīna ierāpās apakšzemes tunelī, videons sa­tumsa, tad it kā izgriezās uz āru. Es pat sarāvos, tik ap­jomīga likās seja, kas tajā parādījās. Sargam galvā bija formas cepure ar burtiem «Telemortons». Acis bļodas lielumā kritiski aplūkoja mūs, tad milzu mute paziņoja: «Viss kārtībā.» Videons atkal pārvērtās parastajā, mēs ieraudzījām metālisko vārtu vairogu, kas lēnām pašķīrās, pavērdams šauru spraugu.

Es izlēcu pirmais. Mefistofelis palīdzēja Torai izkāpt, bet pats palika sēžam.

— Labu veiksmi, bērni!

— Vai tad jūs? — nekā nesapratu.

— Redzēšu jūs pa televizoru Apvienotā Panteona kon­ferenču zālē. Šodien apspriež manu priekšlikumu — bez­maksas vietas teleoperatoriem un pilotiem, kas gājuši bojā, pildot dienesta pienākumus. Ja Bolduīns Mortons — viņš mums pašlaik galvenais kapracis — pateiks, ka ne­esam filantropu biedrība, iečukstēšu viņam ausī kādu vār­diņu …

— Kādu? — vaicāju, pa pusei jau nojauzdams, kas vi­ņam prātā.

— «Saigona»! . .. Starp citu, žēl gan, ka toreiz vēl ne­pastāvēja Telemortons! Skatītāji zaudēja daudz ko. Lodes, asinis, vēmekļi — viss mūsu laikmets pusminūtes epizodē!