Mortona piramīda

12

Bet pēc nedēļas, atšķīris «New-York Daily News Times Herald Tribune» numuru, ieraudzīju pirmo lappusi sēru ielokā, bet tajā divus vārdus:

REKSIS NOBEIDZIES!

Otrajā lappusē zinātniskais komentators skaidroja cē­loņus. Desmit gados suņa smadzenes bija tik tālu atro­fējušās, ka nespēja vairs nodot funkcionālas pavēles mo- torsistēmām. Vāji darbojušās sirds un aknas, nemaz ne­runājot par to, ka Reksis nebija vairs spējīgs ēst, dzert, kustināt ķepas. Mēģinājuši pielietot mākslīgo barošanu, bet arī tas nelīdzējis: nepildīja savu uzdevumu zarnas. Zem raksta vīdēja Rekša fotouzņēmums, kas izdarīts brīdī, kad viņš pūlējies piecelties, bet tā arī nav varējis. Ze­māk — pasaulslavenā smadzeņu biostrāvu speciālista no krievu valodas pārtulkots šī fenomena izskaidrojums. Pirmo šokam līdzīgo atmošanās brīdi pavadījis īslaicīgs enerģijas uzzibsnījums, kad smadzenes lūkojušas atjaunot abpusēju sakaru sistēmu. Diemžēl tas nav izdevies. Pa­tiesībā suns jau minūti pēc augšāmcelšanās pārstājis fun­kcionēt kā dzīvs organisms.

Izlauzies cauri zinātniskajiem terminiem, atviegloti uz­elpoju. Tālāk avīzē, gluži kā kinozvaigžņu nāves gadī­jumā, — aculiecinieku atmiņas par Rekša privāto dzīvi: kādus ēdienus tas cienījis, ar kādiem sētas suņiem drau­

dzējies, bet piedevām aizkustinošs stāsts, kā Miltons Anbiss, atradis reiz saimnieku pamestu kucēnu pie savas toreiz vēl nelielās privātās laboratorijas, gaišredzīgi iesau­cies: «Šis suns palīdzēs man pierādīt anabiozes iespēja­mību!» Viss šis bleķis, attiecīgu fotogrāfiju ilustrēts, aiz­ņēma četras lapas un beidzās ar Dzīvnieku aizsardzības biedrības izjusto nekrologu. Bet ar sesto lappusi jau sākās ikdienišķā dzīve: gangsteri, bruņu mašīnas, vienkārši slepkavības un slepkavības uz seksuāla pamata, intervijas ar kongresmeņiem un senatoriem, prezidenta jaunā pro­gramma nacionālās atmosfēras atveseļošanai, bet līdzās — Telemortona atkārtoto raidījumu programma.

«Nabaga Reksis!» nodomāju. «Atdot savu suņa dzīvi — un par ko? Lai cilvēks, bēgdams no paša pastrādāto nekrietnību rezultāta, varētu aiziet nākotnē un nodarbo­ties tur ar to pašu.

«Nabaga Trīds!» Veltījis dažus nešpetnus vārdus saviem brāļiem, tūdaļ, kā jau ikkurš egoists, domās pievērsos sev. «Skat, kur aizcirtusies pēdējā sprauga, pa kuru vēl varēja izlīst. Bet tagad vienu no diviem, Trīd! Vai nu atzīsti sevi par nožēlojamu gļēvuli, kurš nav cienīgs iespļaut sev ģīmī. Tādā gadījumā atzīsties un samierinies ar dzīvi ■— reiz tu esi tāds, nebūs jau pārāk grūti noķepuroties dūņās un netīrumos vēl gadus trīsdesmit. Vai arī — ej un nošaujies, kā esi solījies sev un citiem.»

Ar šo nodomu atstāju savas mājas. Kopš Bolduīns at­radās karantīnā, mani apsargāja ar mazāku modrību. Gan­drīz bez pūlēm izdevās tikt vaļā no miesassargiem. Man- hetenas supermārketu Piektās avēnijas un Vašingtonas skvēra sadarā izvēlējos divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šī mūsu fiktīvās formas tirdzniecības svētnīca, kas izstiepu­sies pa pusotru kvartālu, atradās vistuvāk, un es ļoti steidzos. Bijos no Mefistofeļa. Ja neīstenošu savu lēmumu tuvākajās stundās, pusceļā starp mani un nebūtību atkal izaugs viņš — ar jaunu kārdinājumu, ar jaunu brīnišķīgas nākamības redzējumu, līdz kura iemiesojumam man šā vai tā nenodzīvot. Otrkārt, sistēma un kalibrs nebija man no svara, bet universālveikala ieroču nodaļā (ne velti firma gādāja par pircēju ikdienišķo vajadzību apmierinā­šanu) noteikti atradīšu kaut ko piemērotu. Par pistoli sa­maksāju skaidrā naudā — tagad vairs nebija vajadzības slēpt no Mefistofeļa, kam izlietoti šie trīsdemit četri dolāri un sešpadsmit, centi.

No turienes tiešā ceļā devos uz Cetrālo parku, ja ne­maldos, pirmo reizi mūžā kājām. Bija jau pavisam tumšs. Neona gaismas Niagāra šļakatām lauzās caur smoga aiz- karu>. Ņujorka smagnēji tusnīja un dunēja, likās, milzum liels daudzkrāsains hameleons vai nu mēģina pielāgoties gadsimta netīri melnajai elpai, vai arī, veltīgi nopūlējies izsisties cauri dūmiem un miglai, aiz dusmām pielīst ar elektriskām asinīm. Un tomēr pilsēta bija skaista. Vien­mēr esmu to zinājis. Pastaiga kājām nebija vis pēdējais untums, bet pēdējās atvadas.

Pa pazemes eju nokļuvu no Piektās avēnijas tieši parkā un tūdaļ ieniru biezā, gandrīz vai taustāmā tumsā. Drtfši vien jau gadus desmit neviens, izņemot laupītājus un paš­nāvniekus, te nav iegriezies, tāpēc pilsētas valde bija no­lēmusi netērēt līdzekļus apgaismošanai. Bezpajumtnieki labprātāk mēdza pārnakšņot pazemes tuneļos vai tieši uz ielas, mīlētāju pārīši, ja nu tiem nepavisam nebija kur patverties, nodevās mīlestībai pašā parka maliņā, jo tur cauru nakti dežurēja policijas patruļas.

Allaž esmu brīnījies, kāpēc gan tādi spilgti individuā­listi kā pašnāvnieki (galu galā katra brīvprātīga aiziešana no dzīvo pulka ir personisks protests) izvēlas šim nolū­kam savu priekšgājēju nolūkotās vietas. Japāņi — Fudzi- jamu, ņujorkieši — sendienās «Empire State Building» torni, tagad Centrālo parku. Laikam arī mani pēdējā brīdī pievārējis bara instinkts. Kā nekā mazliet vieglāk kļūst, zinot, ka neesi vientuļš, no cilvēku sabiedrībās izmests briesmonis.

Šalca lapas, kaut kur īdēja pūce, no kokiem krita tā kā zari, tā kā pūces noknābāti sīkputneļi, un tomēr rādījās — tik bezgalīgu klusumu neesmu vēl pieredzējis. Pēc mutu­ļojošās Piektās avēnijas gaismu un cilvēkbalsis zaudēju­šais parks šķita mirusi zona, kas jau atdalījusi dzīvību no mūžīgā miera.

Tad sadzirdēju klusus soļus. Kāds apstājās man blakus. Redzēt mani viņš nevarēja, tumsa bija visaptveroša. «Velns ar viņu!» nodomāju pie sevis. «Būs vismaz viens liecinieks brīdim, kad Cilvēces Glābējs, Lielais Trīdents Mortons, ar vienu vienīgu lodi pierādīs, ka astroloģija ir bleķis starp līdzīgiem bleķiem.»

Pūlēdamies nekustēties, pacēlu galvu. Šā vai tā viņš nebūtu traucējis mani, tomēr nepatīkami, aizkaram krītot, sadzirdēt banālu frāzi «Dodiet piesmēķēt!» vai «Atdodiet kabatas maku!». Viņš joprojām nemanīja mani, bet es tikmēr atvadījos no zvaigznēm. To nebija daudz, vairums ieslēpušās smogā. «Palieciet sveikas, zvaigznes!» es do­mās teicu. Jūs vienīgās lūkojaties uz mani kā uz cilvēku! Kas tā par dīvainu sajūtu — pēdējo reizi lūkoties debesīs. Tad atcerējos, ka cilvēks, pat ja lode trāpījusi īstā vietā* mirst tikai pēc dažām sekundēm. Nokritīšu uz muguras, un debesis apgāzīsies man pāri, un tikai tad redzēšu tās pēdējo reizi.

Ap pusminūti stāvēju nekustīgs, pilnīgi atteicies no visa, kas bijis, un no visa, kas diemžēl nav bijis, lai gan varēja būt. Bet, kad atgriezos šajā pasaulē, lai pēc mirkļa pamestu to, saklausīju blakus vecīgu, čīkstošu elpu un ar katru nervu sajutu — drebulīgi pirksti pūlas atvilkt dro­šinātāju.

Līdzās man stāvēja cits pašnāvnieks, un es, gluži pie­mirsis, ka ne jau man piedien glābēja tiesības, lēkdams tumsā, ar automātisku kustību izsitu viņam no rokas pistoli.

— Kādēļ jūs to darījāt, kādēļ? — pazinu vaimanojošo balsi. Tas bija Rekša saimnieks. — Viss mans mūžs izrādījies veltīgs, viss līdz pēdējam brīdim. Ļaujiet man nomirt, ja esat cilvēks!

— Cilvēks? — es smējos. — Es esmu Trīdents Mortons.

Vēlāk līdz pašam rītam sēdējām kādā piezaņķotā ostas

krodziņā, saimnieks jau sen grasījās slēgt, bet es aizbāzu viņam muti ar tūkstoš dolāru asignāciju. Dzērām kādu tur draņķi, vēl riebīgāku par to, ar kuru mani cienāja Stambulas kafejnīcas īpašnieks, un vecais vīrs, reibdams aizvien vairāk un vairāk, mēģināja mani pārliecināt, ka viņa dzīvei krusts pāri.

— Un zini, kāpēc, Trīdent? Tikai tāpēc, ka mans Rek- sis pagalam. Visu laiku no tā baidījos, bet neuzdrošinājos nevienam atzīties — pat Erkvuda kungam ne, viņš bez vilcināšanās būtu izmetis mani no laboratorijas kopā ar suni un visiem asistentiem. Arī pats sev neatzinos. Bet visus šos gadus pārbaudīju, aplēsu, studēju atkal un atkal, līdz panācu savu. Vajadzīga nauda, atkal nauda, kolosāla nauda. Tai jābūt veselai elektronu sistēmai, kas ik mi­nūti kontrolē miegā esošo organismu… Lai pierādītu, esmu gatavs pats iegult anabiozē. Bet vai zināt, ko man šodien pateica Erkvuda kungs? «Jums tā kā tā drīzumā jānosprāgst, tātad tas nav nekāds pierādījums…» Un tā sacīs visi — pēc tam kad Reksis nobeidzies. Es viens pats zinu, ka tagad izmēģinājums nav vairs saistīts ne ar ma­zāko risku. .. Dodiet man divdesmit miljonu jaunai eksperimentālai ierīcei, un es apņemos atdzīvināt jeb­kuru . ..

Viņš dzēra vēl un vēl, viņš gandrīz vai murgoja. Bet es biju skaidrā. Pirmo reizi mūžā tikpat kā nepieskāros glāzītei, Šajā briesmīgajā naktī Hudzonas krastā, netī­rajā dzertuvē, kur sarunājās divi pašnāvnieki, jutu nepa­rastu apskaidrību.

Es viņam noticēju.

— Ko vēlies, Trīd? — jautāja Mefistofelis, kad no rīta iegriezos pie viņa.

— Man vajadzīgi divdesmit miljoni! — Paskaidroju, kādam nolūkam.

— Vai tad neredzi, tie ir vājprātīgā murgi! — Viņš izspļāva cigareti. — Vai tad man bija kaut mazākā jausma, ar ko tas beigsies? Piedāvādams tev anabiozi, vēl domāju . .. Bet tagad esmu cieši pārliecināts — nemūžam cilvēki nepaveiks šo brīnumu. Kaut vai tādēļ, ka tas runā pretī augstākajai taisnībai. Cilvēkam nav tiesību aizbēgt no elles, ko viņš pats radījis.

— Bet man tomēr ir!

— Kas tev devis šīs tiesības, manu zēn?

— Horoskops. Ja nu man tiešām jāpiepilda pareģotais, tad vispirms jānodzīvo līdz Jupitera un Saturna opozīci­jai, — smejoties viņam tieši acīs, izņēmu no kabatas pistoli. — Bet, rau, šī te rotaļlieta vakar nullē trīsdesmitās gandrīz pārvilka tam svītru. Ja jau lemts mirt, labprātāk miršu anabiozē. Kaut vai Miltona Anbisa dēļ, lai nelau­pītu tam cerību. Mūsu bezcerīgajā laikā viena maza cilvēciņa'cerības ir tik liela vērtība, ka to dēļ var arī mirt… Un bez tam ticu viņa izgudrojumam.

Mefistofelis, būdams prātīgs cilvēks, nestrīdējās. Viņš piespieda galda pogas, sekretāri cits aiz cita nāca ar tā­mēm, uzmetumiem, pārskatiem. Šim astronomisko skaitļu kalnam bija jāapliecina, ka tuvākajā nākotnē nav nekādas iespējas izraut no pilniem apgriezieniem strādājošās nau­das mašīnas man vajadzīgos divdesmit miljonus.

Lielāko tiesu kapitālieguldījumu aprija jaunā tipa supersmadzenes. Ar pirmo elektronu skaitļojamo mašīnu saaudzēja otru, trešo un tā bez gala, un tās visas pieslēg­šanas brīdī zibenīgi apguva iepriekšējo posmu mēnešiem, gadiem, gadsimtiem uzkrātās zināšanas, lai kopīgi apstrā­dātu turpmāko informāciju.

— Pirmās divas jau darbojas! — Mefistofelis izstaroja dīvainu gaismu. — Augu diennakti lasa avīzes, grāmatas, mikrofilmas, klausās radio, skatās visas telepārraides un filmas, saņem tieši no visas pasaules biržām akciju kursus. Laionelam palaimējies uzpirkt Centrālās Izlūkoša­nas Pārvaldes direktoru, tas piegādās visus slepenos ziņo­jumus .. . Vai iztēlojies, Trīd, kas no tā rāsies ar laiku? Planetārisko notikumu analīze un prognoze! Bet pēc piecdesmit gadiem — politikai beigas! Nekādu nejēgu, kas iedomājas esam prātnieki. Visus aizstājis vislielākais domātājs, objektīvs, neuzpērkams, nekļūdīgs!

Atkal jauna ēsma, kā jau biju domājis. Bet es atgrūdu to, un tad Mefistofelis padevās. Nevis kā cilvēks, bet kā raksturs. Allaž līdz galam atklāts, kad runa bija par manu dzīves ceļu, viņš pirmo reizi mūžā nodeva sevi — iesāka laipot.

— Mazliet uzgaidi, Trīd! Pagaidām vienīgi atlīdzinām to, kas gadiem ilgi ieguldīts Telemortonā. Bet tuvākajā nākotnē varēsim ievākt īsto peļņu. Pēc jaunā izcenojuma minūte reklāmas maksā desmit tūkstošus, gadā tas būs ap miljardu. Un tad nāc pie manis. Ja vien ap to laiku ne­būsi pārdomājis. Izšķiest divdesmit miljonu par preci, ko var tikpat kā par velti nopirkt jebkurā aptiekā vai ieroču veikalā … — Viņš paraustīja plecus. — Tas iz­skatās pēc tevis, manu zēn. Tu esi dulls šī vārda dziļākajā nozīmē un tieši tādēļ pratīsi apgriezt otrādi mūsu dullo pasauli.

Laimīgā kārtā viņš nepamanīja manu smaidu. Mefisto­felim šķita, ka viņš mani apvedis ap stūri, taču es jau zināju, kur grābt vajadzīgos līdzekļus. Viens no papīriem, ar kuriem sekretāri bija nobārstījuši rakstāmgaldu, satu­rēja vienošanās projektu. Trīs lielākās telekompānijas, kurām pagaidām gājis secen sīkāko bēdīgais gals, apvie­nojās «Amerikas televīzijas sistēmā», lai par kopējā kapi­tāla un ievērojamu papildkredītu lielāko daļu atpirktu no Telemortona tiesības retranslēt mūsu programmas sesto tiesu divdesmit gadu laikā. Jaunās apvienības akcijas jau bija reģistrētas fondu biržā, taču, tā kā vēl nezināja par vienošanos, gāja pārdošanā zem minimālā kursa.

Izdarīju to, ko nekad netiku agrāk darījis, — kļuvu biržas vīrs. Mans tēvs sāka ar biržu, tieši tur viņu izrak­ņāja Mefistofelis, lai paceltu no nezinības tumsas pretī Mortonu debess juma žilbinošajam spožumam. Tas bija fakts, lai gan nebija nekādi savienojams ar tēva perso­nisko dzīvi. Līdz sava mūža galam mans tēvs ietiepīgi un bezprātīgi slēpās apkārtējo acīm nepieejamā tumsā. Un, kad es pats ieniru šajā trako namā (kur turklāt neatšķirt ārstus no slimniekiem), atskārtu, kāpēc viņš, ņemdams palīgā gan naudu, gan draudus, kategoriski liedza presei pieminēt savu vārdu. Veikalnieks bez sirdsapziņas — viņš kā cilvēks, acīm redzot, bija vēl saglabājis kaut ko sirds­apziņai līdzīgu.

Spēlēju uz «Amerikas televīzijas sistēmas» akciju cel­šanos — tikko plašākas aprindas uzzinās par vienošanos ar Telemortonu, tām cena strauji kāps. Iedomās jau ap­lēsdams nopelnītos miljonus, ik rītu, pirms devos pie māklera, ieskatījos avīzēs. Ritēja jau otrā nedēļa, bet par vienošanos ne miņas.

Dzīvoju tēva bijušajā apartamentā. Nevis tādēļ, ka man būtu baismi aizmigt guļamistabā, kur tajā pēdējā dienā apskāvu Toru. Drīzāk sevī apzinājos — raudzīdams visu laiku aiziet projām no tēva dzīves satura, biju nonācis pie tā paša. Pat pamest šo pasauli nav iespējams, nepielāgo- joties tai.

Pār veco tēva gultu pakārtais videons iegaismojās. Tas bija savienots ar parādes durvīm. Uz lieveņa koka kāp­nēm, kur piesaulē tā patika gozēties kaķiem, stāvēja Lai­onels Mars. Nospiedu pogu, ārdurvis automātiski atvērās, ielaizdamas viņu, aizdūca lifts, un tad bez jebkādas pār­ejas, bez soļiem skanīgajā gaitenī, bez durvju roktura klikšķa istabā jau stāvēja Laionels. Viņš ienāca tikpat ne­dzirdami kā' toreiz manā maldīgi nepieejamā patvērumā mežos.

— Vienosimies, Trīd, — viņš iesāka bez ievadvārdiem. — Gribi aiziet anabiozē? Ej! Domāju, būs labāk, ja ne­stāvēsi man ceļā. Horoskopiem es neticu, bet gaidīt, kamēr beidzot ielaidīsi sev lodi galvā, man nav patikas. Te būs čeks — nevis divdesmit miljoniem, bet piecdesmit. Un lai vecais niekkalbis iesaldē tevi par šo naudu uz pus- gadusimteni. Ap to laiku tu vairs nespēsi traucēt mani — mana piramīda būs uzcelta … Bet ar savu mākleri norēķi­nies, kamēr nav par vēlu. Gribi zināt, kurš stumdījis tele­kompānijas papriekš uz atklātu cīņu, bet pēc tam uz apvienošanos? Es! Pametu viņiem ideju par senāta apakš­komisiju, bet, kad tie pēc mūsu uzvaras tikko turējās kājās, galīgi iemānīju lamatās, piesolīdams mūsu pārrai­des. Šodien anulēšu iepriekšējo vienošanos, rīt viņi būs beigti, bet parīt visai Amerikai būs viena vienīga pro­gramma — Telemortona, manējā! Tieši ar tādu pašu div­kāršu triecienu iznīcināju savā laikā «Universālo Pan­teonu»! … Tā, lūk, Trīd! Bet, ja tev riebjas skatīties, kā viens plēsoņa aprij otru, lūdzu, bēdz no mūsu džungļiem savā kapsulā! Aizmiedz, bet paturi prātā — kad tu atmo­dīsies, pasaule būs vēl baismāka. To es tev solu, es — Laionels Mars!

Kas viņš bija? Nežēlīgs ģēnijs? Ellišķīgs pravietis? Ta­gad šis jautājums man vairs nerūp. Tagad man vairs ne­kas nerūp. No dzīves esmu jau atvadījies, sarkanā poga jau nospiesta, anabiozes ierīce jau saņēmusi signālu «Ga­tavoties iesaldēšanai». Tās elektroniskās kontrolsmadze- nes jau uzmana mani. Gulēdams pagaidām vēl vaļējā kap­sulā,. sajūtu vājās strāvas, kas plūst no sarežģītās apara­tūras uz piesūkļiem, kas piestiprināti man pie ādas.

Miltons Anbiss jau izraudājies, patlaban viņš kaut ko nesakarīgi dudina. Bet es nedzirdu viņu, es ieklausos sa­vas milzīgās mājas vienmērīgajā elpā. Tā izcirsta bazalta iežu dzīlēs, simts pēdas zem tuksneša.

Nevienam, izņemot mūs abus un vēl Laionelu, nav ne jausmas, kur atrodos. Pat Melistofelis nezina, ka esmu izšķīries par šo soli.

Pazemes patvertni ar anabiozes ierīci, elektronu sma­dzenēm, atoma spēkstaciju, novietni helikopteram, kra­vas liftu, pārtikas noliktavu būvējuši Laionela Gvatemalā savervētie indiāņi. Ja rastos nepieciešamība, Laionels, sargādams noslēpumu, nevilcinādamies būtu viņiem no­griezis mēli. Bet viņi pie labākās gribas nekā nevarēja pastāstīt. Indiāņus atgādāja šurp robotpilotu vadītos he­likopteros. Celtnieki pat nezināja, kur un ko tie būvē.

Piesardzības soļi nepieciešami Bolduīna dēļ. Kamēr viņš dzīvs, manam nekustīgajam ķermenim draud iznīcības briesmas. Uz Anbisu Miltonu varu paļauties — cilvēks, kurš upurējis savu mūžu tik nebijuša sapņa īstenošanai, nenodos to par nožēlojamu naudas čupiņu. Bet Laionels klusēs, par to nez kādēļ esmu tūkstoškārt vairāk pārlieci­nāts nekā par savu nākamo augšāmcelšanos.

Dziļi klintīs paslēpto releju klusajam troksnim pievie­nojas jauns — zvaniņš. Tā melodiskais ritms sāk skaitīt sekundes. Pēc trīssimt sitieniem kapsula automātiski aiz­vērsies.

— Atlikušas piecas minūtes! — Miltons Anbiss jau atkal raudāja. — Paliec sveiks, Trīdent! … Vairs nere­dzēšu savām acīm, kā tu tieši no nebūtības iekāpsi tuk­sneša karstajās smiltīs un ar katru nervu šūniņu sajutīsi sevī dzīvību … Tas nekas … Tā būs dižena diena! Un, ja pastāv aizsaule, aiziešu pie dieva tā kunga un pa­teikšu viņam: «Paldies par mūžu, ko man dāvāji! Tas nav veltīgi nodzīvots! …»

Tikmēr es ieslēdzu hipnomiega aparātu. Anbiss ieteica citu — acumirklīgu iemidzināšanas metodi, bet es ietie­pos. Kaut kādu mazumiņu no vecajām parašām gribējās paņemt līdzi piecu minūšu ceļā, kas veda nez kurp.

«Vai es celšos augšā?» gurdeni domāju, ieklausīdamies melodiskajos čukstos. Un, ja tas tomēr notiks, kāda būs pasaule? Vai gravitonie viļņi pagūs aizskalot no planētas šīsdienas bailes, vai arī vispārēja katastrofa būs izpos­tījusi ģeniālo atklājumu jau bērna autiņos? Droši vien mana ziņkāre paliks neapmierināta. Uzvarēs nevis Mil- tona Anbisa dedzīgā ticība, bet Mefistofeļa skepticisms. Tas, kam jāiesākas pēc dažām minūtēm, īstenībā izrādī­sies visīpatnējākais un visdārgākais paņēmiens padarīt sev galu. Varbūt tādēļ tā iespītējos hipnoaparāta dēļ. Es labāk mirstu savā paradīzes dārzā.

Parasti tas parādījās acumirklī. Tagad kaut kas trau­cēja — pēdējās skaņas, kas saistīja ar dzīvību. Caur snau­dienu dzirdēju, kā uzbrauca augšā kravas lifts, mazliet vēlāk aiz Anbisa automātiski aizvērās ieejas lūka. Zināju, lūku nekavējoties aizbirdinās tuksneša klejojošās smiltis, iznīcinādamas niecīgākās iebrukuma pēdas.

Klusums. Atrados savā paradīzes dārzā. «Tora!» es saucu. Viņa iznāca aiz Atzīšanas koka, sniegdama man norautu ābolu. Līdz šim nebijām vēl zinājuši, kas ir labais, tādēļ nebijām vēl iemācījušies darīt ļauno, visa cilvēces vēsture izpletās mūsu priekšā tīrai loksnei rada. Bet pro­gresa ābols jau bija norauts un kopā ar to civilizācijas vīģes lapiņa, ar kuru tik viegli apsegt izdarīto. Paies tūkstošiem gadsimtu, ābols nokritīs pie Ņūtona kājām un pārtaps vispārējās gravitācijas likumā", paies vēl daži gad­simti — un tas nokritīs Hirosimā. Man kļuva baismi.

Un te sadzirdēju neskaitāmu smilšu graudu šalkoņu. Vispirms tie apbēra Toru, tad paradīzes dārzu, visapkārt stiepās tuksnesis, beigās arī tas pazuda.

Manis vairs nebija.