Mortona piramīda

6

Pamodos savā istabā. Atšķirībā no agrākiem laikiem galva nemaz nesāpēja, paģiras bija drīzāk garīgas, jo domāšanu neapgrūtināja. Šajā brīdī apjautu, ka anabio­zes nams, par spīti kibernētiskajām šausmām, tomēr ir vispiemērotākā vieta lēcienam no pagātnes tagadnē, par kuru tā bija bažījies Miltons Anbiss. Visu, kas iezīmēja laikmetu, no priekiem līdz izmisumam, saņemšu te kon­centrētā veidā, vienā paņēmienā. Deva varēja būt nāvīga jauņpienācējam, bet pirmās visbriesmīgākās dienas jau aiz muguras. Ja gribu izdzīvot šajā pasaulē, daudz prātī­gāk ienirt tajā tūlīt.

Nekur citur neatradīšu iespēju uzzināt tik daudz tik īsā laikā. Piemēram, tā pali «Siena». Telemortons rādīja vienu sēriju mēnesī un arī tad līdz pēdējai dekagadei. Kopš tā laika šīs filmas demonstrēšana vienkāršajiem mirstīgajiem tikusi noliegta. Tas pats attiecās uz visām pārējām — no šīsdienīgās labklājības viedokļa pārāk drū­majām lentām. Bet šeit, īpašajā Telemortona zālē, varēja cauru diennakti skatīt mūsu vecās videolentas. Bez tam bionamā uz citu — vēl lielāku dīvainību fona mana sa­vādība palika ēnā. Gandrīz neviens anabiozietis nebija līdz šim redzējis ne biolelles, nedz kibernētiskos «galdiņ, klājies!». Vairumam jau pats jēdziens «robots» izklausījās pēc pasakas. Cilvēkiem vairs nebija ko darīt, tie līda vai no ādas ārā, lai sagudrotu sev kādu nodarbību. Pat manu laiku elektriskie bārdas skujamie un putekļu sūcēji bija tādēļ izmesti izgāztuvē. Te, kur visi par kaut ko brīnījās, arī es varēju izrādīt izbrīnu, neriskēdams iemantot pus- jukuša slavu. Te visi bija mazliet jukuši. Ticība anabiozei aptuveni atgādināja mana laikmeta biedru ticību aizsaules dzīvei. Telemortons iestāstīja viņiem, ka tie augšām cel­sies, Telemortonam ticēja, tomēr klusībā šaubījās. Negau­sība,- ar kādu uzkrita izpriecām, mīlestībai, ēdieniem, dzē- rieniem, narkotikām, nebija dabiska. Tā līdzinājās dzīrēm mēra laikos, lai gan reti kāds būtu tam atklāti piekritis.

Šajā rītā nobeidzās agrākais Trīdents Mortons. Izman­tojis nezināmās pasaules šaušalīgumu, viņš iemanījās ielīst manī uz īsu laiku, bet nule nobeidzās galīgi un negrozāmi. Ne jau tādēļ biju uz piecdesmit gadiem šķīries no dzīves, lai no jauna piežūpotos, apkamptu gadījuma sievietes, bet pēc tam sevi nicinātu. Joprojām apmeklēšu neskaitā­mos restorānus un bārus, halucinācijas zāli, pat mīlestības zāles — bet tāpat, kā mediķis apmeklē anatomikumu. Pa­likšu te pēc iespējas ilgāk, kas būs pēc tam — redzēsim! Perspektīva pārceļot no vienas anabiozes citā jebkuros apstākļos nēainojās diez cik patīkama. Bet ne jau tādēļ pirmo reizi mūžā gribējās dzīvot, lai grautu un salauztu, mīdītu kājām un dedzinātu, bet pēc tam dancotu uz dru­pām. Neviļus atminējos savu horoskopu. Kā tur bija? Ielauzties laikmeta struktūrā. Tā gan! Ielauzties tās lie­kulīgajā labklājībā, tās globālās apmānīšanas globālajā laikā, kurā lelles pārvēršas filmu zvaigznēs, bet cilvēki svētdienīgi tērptās lellēs. Apbedīt sevi neļaušu!

Tikai tagad es atvēru acis. Kaut kas manā istabā bija izmainījies. Tieši gultas priekšā stāvēja uz molberta liela glezna. Viktors man vakar stāstīja, ka šeit tiek izpildīta ikviena vēlēšanās, bet nekādā Pasūtījumu zālē nebiju iegriezies, nekādu gleznu netiku pasūtījis. Atbalstījos uz elkoņiem, lai labāk apskatītu audeklu.

Debess ar nepazīstamiem zvaigznājiem, spokaina, it kā no pazemes izstarota gaisma. Mazliet pacelta platforma, lejā bezgalīgas šahtas melnais caurums. Platformā atvērta kapsula, tai apkārt dīvainas būtnes. Gandrīz vai cilvēki, bet ar bezjēdzīgām sejiņām un smalkām roķelēm. Kap­sulā — tikko dzīvē atgriezusies Tora. Kailo augumu pa pusei noslēpj iesarkani mati. Tam pāri krīt savādu būtņu bālganas ēnas un apakšzemes gaismas vājas atblāzmas. Sēja vēl glabā nāves bālumu, bet acis jau ir dzīvas. Ieples­tajos redzokļos nejauš ne izbrīnu, nedz šausmas. Bries­mīgās pasaules neizbēgamību — lūk, ko izlasīju atdzīvo­jušajās acīs.

— Labrīt! — saklausīju aiz muguras. — Nekad līdz šim nebiju domājusi, ka var tā piedzerties… Tu klauvēji tik spalgi, ka pat cauri sienai varēja dzirdēt. Izgāju ārā palūkoties, bet tu jau gulēji. Tieši uz grīdas. Ar pūlēm iestiepu tevi istabā. Protams, prātīgāk būtu bijis atstāt tevi gaitenī… Starp citu, no kurienes tev zināms mans vārds? Atceries, aizvakar gāju uz «Telemortonu», tu mani ieraudzīji pirmo reizi mūžā un uzreiz nosauci vārdā … Bet pēc tam kliedzi kaut "ko nesakarīgu … Un šonakt arī… It kā mani nošāvuši un apglabājuši «Nemirstīgo Panteonā» … Bet pēc tam tev izlikās, ka esmu Biomortona līdzstrādniece, un tu kliedzi, lai mudīgāk novelku šo no­lādēto balto kombinezonu, un tā joprojām . . .

Mēģināju atdzīvināt atmiņā Toras tēlu. Uz īsu mirkli tas mirāžai līdzīgi pavīdēja gaisā un tūdaļ izkūpēja. Ne jau velti pat tajos laikos atcerējos vienīgi ārējās pazī­mes — matus, smieklus, kādu žestu.

— Tagad atcerējies? — Viņa pārvilka ar roku pār manu pieri. — Bet es tūdaļ sapratu, kāpēc tu mani notu­rēji par viņu… Aizvakar mēs skatījāmies vecas video- lentas un arī to, kur mans vecaistēvs nogalina manu vecomāti Telemortona pirmās pārraides laikā… Tu arī esi apmeklējis vienu no seansiem, pēc pabijis Halucinā­ciju zālē un, kad ieraudzīji mani… Vai tiešām esmu viņai tik līdzīga?

Viņas rokas bija maigākas nekā tai Torai un seja arī liegāka. Un pavisam citādas acis. Un vispār viņa bija gluži citāda, kaut gan reizē ļoti līdzīga. Tie paši mati, kus­tības, balss.

— Mūsu dienās tas nav nekāds retums. Mēdz jokot, ka pat gēni kļuvuši stabili — zaudējuši spēju atjaunot ģe­nealoģiskās matricas… Starp citu, tevi ^rī rādīja. Nu protams, ne jau tevi pašu, bet tavu līdzinieku. Atminies, kā Trīdents Mortons stāvēja uz ceļiem līdzās sašautajai Torai Valesko? Droši vien stipri mīlējis viņu, — apsēdu­sies gultā, viņa mani apskāva.

— Tora! — es izdvesu, un bija pat mazdrusku sāpīgi, ka senis nomirusi sieviete tik ļoti līdzīga viņai. Tora Valesko piederēja savam laikam, visu mūžu viņa bija lauzusies caur džungļiem — Čikāgas, Brodveja, Telemor­tona džungļiem —, katrs viņas skūpsts gribot vai negribot bija mednieka ēsma un zvēra kodiens. Maiguma viņa nepazina — tāpat kā es.

Satvēru mīksto roku savos pirkstos un pieskāros ar lūpām. Un manas lūpas arī kļuva siltas un mīkstas un lēnām virzījās pa iedegušo ādu, līdz pieskārās viņas lūpām. Un tad kaut kas manī atvērās, pārvērtos caurspī­dīgā bezsvara čaulā, un, kad tajā iebrāzmoja maigums, mani rāva augšup, bionama caurspīdīgajam jumtam cauri, tieši debesīs.

— Tu raudāji? — Tora vaicāja.

Es neatbildēju. Man vairs nebija spēka. Ne atkārtot šo mūžīgo lidojumu, ne izdvest kaut pušplēstu vārdiņu. Es sajutu savos miklajos plakstiņos svētīto divdesmit pirmo gadsimtu, kas bija man dāvājis tādu brīnumu. Mir­stošās pasaules maigumu, dāvātu gadu tūkstošiem uz priekšu, jo tajos cilvēki jau būs atraduši mīlēt.

Tieši par to runāja glezna. Pasaule lemta bojā ejai. Stabilās Sistēmas pasaule — akvārijs ar remdenu ūden-

tiņu, kurā nabaga zelta zivtiņas zina par cilvēcisko kais­lību okeānu tikpat maz, cik mani laikabiedri zināja par pasauli bez kariem aiz apokaliptiskām asins straumēm apskalotās gravitonās sienas.

Bet pusstundu vēlāk atcerējos, kur atrodamies, un no­lādēju visus dievus un velnus.

— Kāpēc tu esi atnākusi šurp? Kāpēc?! — gandrīz vai iesitu viņai, tik neciešama likās dčma, ka esam satikušies šeit, nevis kādā tuksnesī. Tuksnesī vai ledājā. Divatā būdami, mēs varētu izdzīvot visur — pat mūžīgos ledos. Bet šeit viņa bija nāvei nolemta, ja vien man neizdosies izrauties no šejienes.

— Tev es taču nepārmetu, — viņa liegi teica. — Vai tu tomēr nevarēji sastapt mani agrāk? Bet visticamāk — nesastaptu nekad … Piecdesmit gadu šķiršanās — vai tas tik daudz salīdzinājumā ar dienām, kuras nodzīvosim kopā? … Man bail iztēloties, kas būtu ar mani noticis, ja tev tovakar nebūtu rādījušās halucinācijas, ja es tik stipri nelīdzinātos viņai. Tu noturēji mani par Toru Valesko un pēkšņi apstājies… Prasīt vairāk no likteņa būtu ne­godīgi … Mūždien esmu ienīduši Telemortonu. Gan viņa baismīgo «Sienu», gan to debesmannu, ar ko mūs tagad baro. Apgalvo, cilvēki vairs neizjūt vajadzības pēc tādām vērtībām, bet man allaž ir licies — tajā apstāklī, ka mums vairs nav ne grāmatu, ne īstas mūzikas, ne mākslas vis­pār, vainīgs Telemortons… Taču bez Telemortona mēs nekad nebūtu atraduši viens otru.

Ielūkojos pagājības bezdibenī. Stāvēju pie pašas izte­kas, labāk par Toru apzinājos, cik viņai liela taisnība. Bet šis briesmīgais lēciens no mietpilsoņa, kurš Telemor­tona dēļ vairs nelasa avīzes un grāmatas, līdz pusinteli- ģentam, kurš runā par tām apmēram tādā pašā tonī kā mēs savā laikā par ēģiptiešu papirusu?!

— Vismaz saglabājusies glezniecība, — es pasacīju, pē­tīdams viņas audeklus. To nebija daudz, visi tai pašā manierē kā nule nobeigtais. Apstājos pie viena. Balti vizoši ledāji, šaura bālganas debess strēle» caur kuru iz­vīta kāvu lentīte, bet priekšplānā neticami melna kaila nēģeriete. Tad tāpēc iztēlojos mūs abus mūžīgajos ledos, ticēdams, ka arī tur mums abiem būtu labāk dzīvot nekā pašreizējā paradīzē.

— Tev patīk? — Tora nodzēsa gaismu. Nēģeriete

atdzīvojās, līdz padebešiem saceltais ledus neciešami balti iezibējās, ziemeļblāzma ielaistījās vissmalkākās gaismēnās. Krāsas bija citādas, manos laikos nepazīstamas. Ne tikai gaismojošas, bet tikpat kā dzīvas. — Telemortons būtu nosaucis šo gleznu «Nēģeri apgūst Grenlandi», — Tora pasmaidīja. — Kad uz turieni izsūtīja vispirms polinēzie­šus, bet pēc tam visus dzeltenos, manis vēl nebija pa­saulē. Bet nēģeru lielā pārceļošana satricināja mani. Ap to laiku viņi jau skaitījās vairāki miljardi. Veselas pilsē­tas izmira uz dažām dienām, kamēr tajās iemitināja bal­tos … Runā, tur radīts mākslīgs klimats, viņiem tur klā­joties labi, bet Telemortons vēl ne reizi nav rādījis Jauno Grenlandi… Saprotu, mēs esam pārāk lielā skaitā; bet kāpēc mums visu laiku no kāda jānošķiras?… Lūk, tā­dēļ, ķeroties pie audekla, redzēju Grenlandes subtropu vietā milzīgu ledāju! — viņa atkal iededzināja gaismu.

Pēkšņi manī pamodās vajadzība pateikt viņai, kas īste­nībā esmu. Bet apturēja bailes. Trīdents Mortons, kurš stāvējis uz ceļiem līdzās viņas mirstošajai vecaimātei, — tāds lielgabalšāviens sagrautu visu. Nolādēju sevi par to, ka neesmu piedzimis sešdesmit gadus vēlāk. Atdzīvi­nāta mūmija, kurai tiesības uz māņticīgu bijību, nevis uz maigumu.

Liegi pieskāros viņai, saklausīju cauri ādai pulsu un nobijos. Pulksteņa mehānisms, kas skaita sekundes. Katrs sitiens bija nežēlīgajam laikam adresēts kliedziens.

— Cik tev vēl palicis? — izgrūdu caur zobiem.

— Ar tevi — daudz! — viņa pasmaidīja un novirzīja sarunu uz citu problēmu. — Tātad, pēc tavām domām, glezniecība vēl pastāv? Gaismas līniju jokains savijums, kurā reizēm pavīd kas līdzīgs sejai vai kokam, vai lie­tum? Bērnībā es arī skatījos kā apburta. Stundās, kad Te­lemortons translēja gaismas gleznas, mani nevarēja atraut no ekrāna. Bet reiz manī pamodās kaut kas nezināms. Pa­saule gribēja ieiet manī un iziet man cauri, un atkal parā­dīties … Pagājušajā gadsimtā būtu gleznotāja.

— Tu arī tagad esi gleznotāja! — mierināju, jau pa pusei apjauzdams, kāpēc katram viņas darbam piemīt veselas gleznu galerijas spēks.

— Tikai šeit, bionamā, — viņa dzirās pasmīnēt, bet smīns neizdevās. Pat savā rūgtumā viņa palika liega. — Tev, protams, nav ne jausmas, cik tagad izmaksā krā­

sas, tās vienkārši nepārdod … Ražot priekšmetus, bez kuriem iztiek vairākums, uzskata par nesaprātīgu. Pirma­jos gados pēc Sienas grāmatas, piemēram, vēl laida klajā, bet vienīgi līdz tam laikam, kad Logoss aprēķināja lasī­tāju skaitu — katrs divdesmitais.

Tā pirmo reizi dzirdēju par Logošu. Domājošas elek­tronu smadzenes, kuras patiesībā pārvaldīja visu valsti. Tora nemācēja pastāstīt par to pārāk daudz. Tas bija Mortona piramīdas astoņdesmit pazemes stāvos ieslēptais pusmīts. Bet es spēju apģist, kas noticis. Dižais gudrinieks, par kuru sapņojis Mefistofelis, gandrīz nemanot pārvēr­ties no padomdevēja patvaldniekā.

Jaunām acīm vēroju gleznas. Spēks slēpās nevis medi­cīnas šļircēm līdzīgajos cilindrīšos, no kuriem krāsas iz­šļācās it kā vienkopus ar dziļumu un gaismu, bet šausmī­gajā cenā, kuru Torai vajadzēja samaksāt par iespēju radīt savus darbus. Tas bija visspilgtākais uzliesmojums pārejā no viena tukšuma citā — no zaudētās pagātnes priekšlaikus zaudētajā nākamībā.

Apskāvu Toru, viņa ar visu augumu izkusa manās ro­kās, pusstundu mūsu starpā atkal vairs nebija nekā — ne .mana bijušā mūža, ne Logosa, ne bionama.

— Nenožēlo mani! — viņa gulēja aizvērtām acīm, sevī iedziļinājusies, it kā uztvertu kādas nedzirdamas skaņas. — Esmu ieguvusi no dzīves visu, ko gribēju, — sešas gleznas un tevi… Nav tiesa, septiņas! Pēdējā nav vēl pabeigta, taču …

— Pēdējā? — vaicāju un pats nesaklausīju savu balsi. Pulksteņmehānisms — laimes un bēdu vienīgais mērs — tikšķēja arī manī. Ar ik sitienu skaļāk un neciešamāk.

— Tu esi mani pārpratis, — viņa atpleta acis, dāvā­dama man smaidu caur puspievērtiem plakstiņiem. — Ta­gad man vairs nebūs laika gleznošanai. Neesmu nemaz tik izšķērdīga, kā tev rādās. Bet šo pēdējo tomēr gribu pabeigt. — Viņa izbrīvojās no maniem apkampieniem un, noslīdējusi no gultas, pagrieza pret mani audeklu, kas līdz šim bija stāvējis piesliets pie sienas.

Savādi, ka tūdaļ pazinu šo cilvēku. Tūkstošiem bionamā redzēto ļaužu palikuši ēnā, lai gan vienu otru biju pama­tīgi nopētījis. Piemēram, restorāna «Robots» apmeklētā­jus. Viņš bija to vidū : — pajauns gaišmatis attālajā kaktā. Atmiņā iespiedusies ne tik daudz viņa seja kā

smiekli. Izgāju no zāles pēdējais. Tajā palika vienīgi uz kādu laiku pamirušie galdiņi, titāniskais gaismojošais uz­raksts «Siena» — un viņš.

Šoreiz darbs nesauca palīgā fantastiku. Reāla plakne ar to pašu uzrakstu, bet pustumsā viņa gaismrakstam pievēr­stā sārtā seja ar gaišiem, viļņainiem matiem. Bet portretā jautās kāda nesakritība. Varbūt ļoti vecas acis jaunajā sejā, varbūt tikko nomanāmā smaidā sastingušās lūpas.

— Cik briesmīgi smiekli! — es teicu.

— Tātad tu arī esi ievērojis! — Tora nopriecājās. — Baidījos, ka nespēšu to izteikt. Ja viņš būtu pa īstam smējies, nebūtu tas. Te no gleznotāja viedokļa pats sva­rīgākais parādīt maskas nesamērību ar īsteno seju.

Viņai lika apgriezties klusināti treļļi. Skaņa nāca no spoguļa. Tieši tāds karājās manā istabā, pāris reižu biju tajā paskatījies, bet nepievērsu nekādu uzmanību krāsai­najām podziņām.

— Tas ir viņš! — viņa mudīgi apvilka rīta svārkus un, sakārtojusi matus, nospieda vienu no pogām.

Un tad bionama visvienkāršākais brīnums iedzina mani' galīgā apjukumā. Spogulis joprojām atgaismoja mūsu istabu, bet vienlaikus tajā vietā, kur vajadzētu stāvēt To­rai, redzēju pēdējās gleznas tēlu. Tikai pēc sekundes, ieskatījies vērīgāk, apzinājos savu kļūdu. Istaba bija tāda pati — desmit tūkstošu bionama vieninieku paradīžu līdzi­nājās cita citai matmatā.

Bet tā bija sveša istaba. Tajā nebija gleznu un visur izsvaidīto sievišķīgo nieciņu. Tajā nebija nekā, atskaitot komfortablās mēbeles un ellišķīgu aukstumu.

— Gaidu tevi! — Tora teica. — Nāc ātrāk!

Cilvēks no gieznas neatbildēja. Viņa acis urbās manī.

— Kādēļ tu tik savādi uz viņu lūkojies? — Tora pat tā kā mazliet nobijās. — Starp citu, jums nekaitētu iepazī­ties. Māņticīgi ļaudis uzskata, ka iepazīšanās pa teieonu nesot laimi… Tas ir mans draugs! — Viņa aplika man roku ap pleciem.

. — Harijs! — nosaucu sevi vārdā un pasmaidīju, lai padzītu neskaidro trauksmi. Nez kādēļ jutos nelādzīgi.

Bet viņš jau bija atvienojies.

— Kā šo cilvēku sauc? — prašņāju, nemiera tirdīts.

— Tam nav nekādas nozīmes! — Tad pēc ilgas pauzes: — Edvards neatnāks. Sapratu to, tikko viņš ieraudzīja tevi.

— Lai! Manuprāt, tam arī nav nozīmes.

— Harij, papūlies izprast mani! — viņa atkal aizvēra acis. Pārāk bieži viņa tās aizdarīja. — Nebūtu nevienu ielaidusi un tevi nebūtu izlaidusi — pārāk dārga man ik minūte. Bet šo gleznu, savu pēdējo gleznu katrā ziņā gribu pabeigt. Savas domas par nākamību izteicu šajā te, — viņa norādīja uz izdzimušās cilvēces ielenkto kap­sulu. — Bet šis vīrietis … Pamanīju viņu pērnnedēļ un acumirklī sapratu — tas ir mūsu laiks, mūsu ne ar ko nesalīdzināmā traģēdija. Apmierinātais smaids — viss taču tik krietns, tik stabils. Un šaušalīgie smiekli par sevi pašu — lai uzturētu šo stabilitāti, puse cilvēces jāievilina anabiozē ar itin visu, kas tik sekmīgi iznīdēts ikdienišķajā dzīvē. Ar alkoholu, narkotikām, uzdzīvi un izvirtību, Tele­mortona šausmu filmām.

Viņa pārlieku uztraucās, vai tik viņš nāks, vairāki lāgi vēra vaļā durvis un skrēja ārā gaitenī. Tā kā bio- namu vislielākais pievilkšanas spēks bija iespēja pabūt vienatnē, durvis varēja atvērt tikai no iekšpuses. Ne­viens cilvēks nevarēja iekļūt, nepieteicis iepriekš savu apciemojumu pa teleonu. Netraucēti ienāca vienīgi ro­boti. Tie, kuri deviņdesmit dienas rūpējās par iemītnieku ērtībām un tīrību. Un tie, kas deviņdesmit dienām no- tekot, ieradās pievākt īres maksu — pašus iemītniekus.

Mani sāpīgi ievainoja nepacietība, ar kādu Tora šo cilvēku gaidīja. Šobrīd šis cilvēks bija viņai svarīgāks par mani. Sapratu Toru, bet saprast ne vienmēr nozīmē pie­dot. Lai jau viņā iemājo kaut simts traģēdiju, manās acīs mūsu mīlas traģēdija svēra krietni smagāk. Pabūt kopā mēnesi vai divus, ar katru skūpstu, ar katru pieskārienu skaitīt atlikušās dienas un minūtes! Ar katru tuvības mir­kli gatavoties uz gandrīz mūžīgo šķiršanos! Man šķita, ja pa durvīm būtu ienācis pats Valsts sekretārs, lai no­liktu pie manām kājām Mortona Piramīdu kopā ar tās mil­zīgo varu, arī tad es būtu pateicis: «Tikai ne tagad! At­stājiet mūs divatā!»

Taču mierināju viņu kā spēdams, stāstīju, ka viņš no­teikti atnāks, ka' glezna tiks pabeigta, ka tā būs viņas labākā glezna.

Mūsu teleons bija palicis neizslēgts, un, kad tajā negaidot parādījās viņa seja, izbijies atlēcu no Toras. Tas man kaut ko atgādināja, kādu ārkārtīgi dramatisku situ­āciju, kad izšķīrās vai nu mans, vai citu cilvēku liktenis. Mani tirdīja neprātīga vēlēšanās izlauzties cauri neatmi- ņas plīvuram, kas izlikās tik viegli saraujams un tomēr tik sīksti pretojās.

Kad viņš ienāca, šī mokošā izjūta vēl nebija mani pa­metusi.

— Edvards Kīns! — viņš nosauca sevi un, turpmāk pil­nīgi neievērodams manu klātbūtni, sāka pozēt. Tā vien šķita, viņš to dara ne mazāk cītīgi par Toru. Mans miglai­nais nemiers pamazītēm izkliedējās.

— Ja nav nekas pretī, iešu pastaigāties, — es sacīju. — Maisos jums tikai pa kājām.

— Nē, nē! — Tora izmisīgi sauca. Viņas lūgumā sa­klausīju bailes palikt divatā ar šo cilvēku. — Harijam vairāk patīk gaismas glezniecība, manējā viņam šķiet gar­laicīga, — viņa pēc brīža piemetināja ar smaidu.

— Man arī, — Kīns atzinās. — Nomierina nervus. Elek­troniskais gleznotājs vispirms atveidotu krāsas un apvei­dus. Es pārvērstos sarkanos kvadrātos un dzeltenos konu­sos, zilās straumītēs, melnās astēs, tas viss izlocītos, dan­cotu, mainītu izteiksmi. Ikviens sajustu manā portretā ko citu — atbilstoši paša raksturam… Bet to, ko tu dari, Tora, katrs neizturētu.

Viņš runāja rāmi un vienmērīgi, mazliet piegurušā, pa­bālā balsī, pie tam sārtenā jaunā seja palika gandrīz ne­kustīga. Biju pārliecināts, ka viņam ir apmēram trīsdesmit gadu, tāpēc sākumā brīnījos par Toru. Pa virsu veselīga­jai, gludajai sejai viņa klāja gandrīz nemanāmas svēdras, kas šķita it kā paslēptas zem gludās ādas. Un ar katru jaunu krunciņu pastiprinājās līdzība ar kādreiz plauk­stošas pilsētas drupām, kuras apklājis vulkānisko pelnu grims. Un, kad vērīgāk ieskatījos oriģinālā, vajadzēja vi­ņai piekrist. Vēl pirms minūtes Kīns man likās pajauns cilvēks. Tagad pamanīju — viņš ir ļoti, ļoti vecs.

— Kādēļ izšķīrāties par anabiozi? — es viņam vaicāju.

Viņš pagrieza galvu, vecīgās stipri tumšās acis apstājās

pie manis.

— Nekusties, Edvard! Tu man izjauksi visu gleznu.

Viņš paklausīgi aizgriezās, ieņemdams pirmītējo pozu.

— Visumā jums taisnība. Prieki mani jau sen vairs ne­pievelk, cerība uz labāku nākotni — jo vairāk. Vienkārši apnicis dzīvot.

— Pie visa vainīgs karš! — T6ra sīkāk izzīmēja kom­binezonu. Melnais, spīdīgais sintētiskais audums cieši pie­kļāvās taisnajiem pleciem, bet gleznā nez kādēļ parādījās krunkas. Arī tās tik tikko manāmas, pie tam drīzāk zem auduma nekā ārpusē.

Atcerējos kādu mana laikmeta gleznu: bojāts uzpūties skafandrs un tajā — milzīgā spiediena plakani saspiestais ūdenslīdējs.

— Karš, kas nebija īsts, — Kīns pasmaidīja. Viņš ska­tījās uz mani, audeklu viņš nevarēja redzēt. Tādēļ mani tā izbrīnīja instinktīvā kustība, ar kuru viņš noglaudīja uz pleca neesošās krunkas. Tagad apjēdzu, ka arī šoreiz Torai taisnība. Neraugoties uz šķietamo nesaliektību, šis cilvēks atgādināja degošu papīra loksni. Vēl lapas puse izskatās neskarta, vēl var izlasīt katru vārdu, bet pēc se­kundes tā sakrunkosies un pārvērtīsies pelnos.

— Jā, neīsts, bērnu spēlītei līdzīgs un šī iemesla dēļ psihei daudz bīstamāks par īstu karu. — Tora piekrita. — Saņēmām tikai divus triecienus — pa Vašingtonu un galveno kasetveida S-raķešu bāzi. Pat lāgā nezinādami, no kurienes tie nāk, nekavējoties izlietojām visu savu kodoltermisko jaudu katrai austrumu puslodes pēdai, Aus­trāliju neizslēdzot.

— Tu taču pazīsti oficiālo versiju, Tora! Tas bija ne­pieciešami, lai pretinieks pēc gravisienas uzcelšanas ne­varētu izdzīvot, okupēdams neitrālās valstis, lai pēc dau­dziem gadiem, tikko riskēsim nomest savu vairogu, viņš nespētu mums atmaksāt. Tas tika darīts rietumu puslodes dzīvības vārdā.

Kīns smaidīja — to smaidu, kas mēmiem elles smiek­liem tricināja viņa seju portretā.

— Un iznākums? — Tora sarāvās. — Jau doma vien, ka var tik viegli un nesodīti pārvērst pulverī miljardus, laupa mums dzīves stimulu.

— Bet pašnāvnieku taču neesot! — piezīmēju, atcerē­damies sievieti, kurai it viss, izņemot ārkārtīgo saspies­tību, bija pa prātam.

Kīns iesmējās, šoreiz skaļi.

— Šodienai tā kā 'diezgan! — Tora apņēmīgi pagrieza gleznu ar seju pret sienu. — Mani spēki ir galā.

Jutu, viņai smeldzīgi gribējās turpināt darbu. Bet vēl vairāk — palikt ar mani divatā.

— Labs ir! — Kīns piecēlās. — Saprotu tevi. Negribi sevi aplaupīt… Taču… Piedod, Tora, to izdarīšu es. Man jāparunā ar tavu draugu. Pēc stundas viņš atgriezī­sies pie tevis.

— Nē, nē! — tas skanēja kā kliedziens. — Tu taču zini, Edvard, vismaz man… — Tora it kā nobijusies pēkšņi apklusa.

— Zinu, Tora! Bet tas ir svarīgāk. Ejam, Trīd! — viņš nospieda pogu, durvis atvērās.

Tora krampjaini pieķērās manai rokai, bet es viņu atgrūdu un izskrēju gaitenī.

Kad iesēdāmies liftā, viņš pateica:

— Skat, esam tomēr beidzot satikušies, Trīd! … Ne­gribi pazīt? Es esmu Laionels Mars, Brīvās Pasaules Sa­vienoto Valstu prezidents!