Mortona piramīda

3

Pēc dažām minūtēm biju viņu jau piemirsis. Brīnu­mainā celtne, drīzāk cietoksnis nekā dzīvojamā māja, auga augumā. Metāla bluķis, kurā pietiek vietas tūksto­šiem cilvēku. Tāpat kā Telemortona tornim, logu ne­bija, tikai būvmateriāls cits — nevis sintētisks akmens, bet monolīts sakausējums. Varbūt gādāts par skaņu izo­lāciju?

Pēkšņi uz jumta ieraudzīju ložmetējus. Ložmetēji? Tik­pat labi tos varētu uzskatīt par teleskopiem. Nolēmis reizi par visām reizēm nepiekarināt nezināmām parādībām pa­zīstamus apzīmējumus, ņēmos meklēt ieeju.

Vispārsteidzošākā vietā mūris pašķīrās, es nokļuvu vēsā, baltā hollā ar augstām baznīcvelvēm. Jauka meitene baltā kombinezonā, ar zelta burtiem «Biomortons» uz krūtīm klusu ciešot saņēma pretī manu ceļazīmi un tāpat klusējot aplika man ap labo locītavu sprādzi. Tai bija ci­parnīca ar neskaitāmiem iedalījumiem, skaitļu vietā — burti.

Iespējams — pēc kredītgrāmatiņai līdzīga principa funkcionējošs aparātiņš asinsspiediena, pulsa, temperatū­ras un citu mediķiem tik vajadzīgo rādītāju reģistrēšanai. Apvaicāties neuzdrošinājos. Tikpat nepamatotas izrādījās manas bažas, ka meitene ņemsies izprašņāt mani.

— Harijs Filipo! — viņa sauca izplatījumā.

— Istaba 8643! — atsaucās no griestiem elektroniska balss.

— Pārlieciet bultiņu uz burtu «K»! — viņa aizrādīja. Pamanīdama manu apjukumu, izdarīja to pati un, neļau­dama atjēgties, pastūma pretī durvīm. Apgriezos, lai ap­jautātos, kāpēc sanatorijā vajadzīgas bruņu durvis, bet bija jau par vēlu. Bruņu plātnes bez trokšņa sakļāvās.

Stāvēju garā, tukšā gaitenī un apstulbis raudzījos gais­mas plankumā, kas bija izaudzis man pie kājām. Pārvēr­ties bultā, tas tecēja pa priekšu, kā aicinādams mani sekot. Blisinādams acis uz šo jauno brīnumu, aizkājoju līdz liftam. Bulta iemetās durtiņu spraugā, durtiņas atvē­rās, un, tikko biju iekāpis liftā, tas jau joņoja augšup. Bulta atkal pārtapa nekustīgā gaismas plankumā pie ma­nām kājām. Liftam apstājoties, plankums bultas izskatā izslīdēja ārā un, reizumis pakavēdamies kopā ar mani, reizumis paātrinādams gaitu, skrēja pa priekšu. Gaitenis likās tikpat tukšs kā lejā. Pēkšņi bulta sastinga un, viz- mojošā kamoliņā satinusies, ieslīdēja vienlaidus sienā. Taču tā vis nebija siena, bet durvis.

Pārkāpis pār slieksni, nokļuvu istabā, kādu varētu sev vēlēties jebkurš ērtību izlutināts cilvēks. Nepaguvu ne lāgā apskatīties, kad bulta jau parādīja man greznu van­nas istabu un tualeti. Viss, nudien, gluži tāpat kā divdes­mitā gadsimta pirmšķirīgā viesnīcā. Un tāds pats izziņu krājums uz galda. Uz labu laimi atšķīru to:

TOC \o "1-3" \h \z Kinozāle «Siena» — KS

Kinozāle «Telemortons» — KT

Kinozāle «Eross» — KE

Mīlestības zāle — MZ

Atrakciju zāle — AZ

Halucināciju zāle — HZ

Visi šie nosaukumi raibā riņķa dancī iztraucās caur manu galvu. Vairums to vēl prasīja atšifrējumu, bet viens jau šķita skaidrs — tie atbilda mana laika stingrajam sanatorijas režīmam vēl mazāk nekā Biomortona meitene parastai medicīnas māsai. Bet varēja taču pieņemt — divdesmit pirmā gadsimta medicīna beidzot nonākusi pie prātīgā slēdziena, ka vislabākās zāles — dzīvot pēc savas

patikas. Tiesa, daži tonusa kāpināšanai domātie prieki likās mazliet ekstravaganti. Taču biju jau pārliecinājies — spriest pēc nosaukumiem vien nedrīkst. Halucināciju zāle varēja izrādīties tas, ko manā laikā dēvēja «laterna ma- gica», vai arī telpa iluzionistu izrādēm.

Bet vispirms bija kārtīgi jāpaēd. Tagad, kad man vairs nedraudēja bads, alkainā dziņa aprīt smiltīs izbirušos gaļas plāceņus un kartupeļus likās man pašam māžīga. Tomēr arī šajā ziņā biju stipri mainījies. Dzīves apetīte iekļāva sevī itin visu. Agrākais Trīdents Mortons, kas bija uzskatījis ēšanu drīzāk par apgrūtinošu ierašu nekā baudu, būtu iesācis ar jaunās teritorijas izlūkošanu. Galu galā man bija te jāpavada veseli trīs mēneši. Bet jaunais Trīdents bezbēdīgi ieskatījās izziņu rādītājā. Atradu vai­rākus restorānus, ne mazāk bāru, katru apzīmēja attiecīgs divburtu šifrs. Bet ne sīkākā mājiena, kurā vietā un stāvā tie atrodas.

Izgāju gaitenī apvaicāties. Kaut kur tālumā pavīdēja daži cilvēku stāvi, bet tie uzturējās ārpus dzirdamības robežām. Gaismas plankums kā neziņā sastinga uz līnijas starp gaiteni un manu istabu.

Pavisam nejauši paskatījos uz savu sprādzi. Restorānam «Robots» rādītājā atbilda šifrs «RR». Tos pašus burtus viedēju starp citiem savā ciparnīcā. Ziņkārīgs kā bērns, kurš grib ātrāk atrast apstiprinājumu savam minējumam, pārbīdīju bultiņu. Tikko tā novirzījās no burta «K», gais­mas pavadonis lēca uz priekšu. Tai pašā brīdī durvis man aiz muguras aizvērās, pilnīgi saplūzdamas ar sienu. Tikko ciparnīcas bultiņa pieskārās burtiem «RR», bultā pārvei­dojies kamoliņš metās uz priekšu. Šoreiz ceļojums pa namu — pilsētu izrādījās ilglaicīgāks un sarežģītāks. Gai­teņu labirints ar duci liftu pie katra pagrieziena, lejup, atkal augšup, beidzot stāvs, kur pirmo reizi uzdūros īste­nām durvīm.

Šur tur sastapu ceļā ļaudis, lielāko tiesu jauniešus, kas tērpušies raibos kombinezonos, retumis vecmodīgās klei­tās vai kostīmos. Tas, ka viņu bija samērā maz, neradīja manī izbrīnu — tik milzīgā ēkā viegli gan pazust, gan pa­likt neredzamam. Bet apmaldīties vēl jo vieglāk, bez pa­vadoņa vajadzētu stundām ilgi meklēt vajadzīgo vietu.

Neviens neievēroja mani. Kāds puisis, droši vien krietni dūšā, vilka man nezināmu dziesmu, kāds cits visu

klātbūtnē skūpstīja meiteni, no tuvākā lifta ar smiekliem un kliedzieniem izbira ļaužu bariņš.

— Vai aizkāpsiet uz «Sienu»? — skriedama garām, man uzsauca jauna sieviete ar zaļām acīm. — Kopš šodienas rāda no jauna! Nepalaidiet secen!

Atbildei kaut ko noburkšķēju. Mans pavadonis aiz­veda mani līdz durvīm ar gaismojošu uzrakstu restorāns «Robots». Tās momentā atslīdēja vaļā un ielaida mūs iekšā. Sākumā nodomāju, ka esmu nokļuvis uz jumta. Augsti pār galvu ziloja debesis, saule aizgūtnēm sildīja galdiņus. Piesēdos pie viena, elektroniskais sunītis pa­klausīgi apgūlās man pie kājām. Galdiņš bija no plast­masas, ar apmali, membrānai līdzīgu padziļinājumu malā un ārkārtīgi resnām metāla kājām ar riteņiem galā. Tī­šām izvēlējos vietu patālāk no citiem un tagad iztālēm nopētīju viņus. Normālas, gremošanas procesa nodarbinā­tas būtnes. Arēji tās maz atšķīrās no maniem laikabied­riem, vienīgi ar lielāku vienmuļību drēbju piegriezumā un lielāku dažādību krāsās. Jau manos laikos daudzas mo­des dāmas deva priekšroku mākslīgiem matu toņiem. Ta­gad manīju visneparastākās atēnas. Un tomēr kombine­zonos ģērbtos jauniešus varētu noturēt par strādniekiem rūpnīcas ēdnīcā, ja vien katram blakus neatrastos gaismas plankums.

Vīlies cilvēkos, ņēmos pētīt apkārtni. Pie vienas sienas te uzliesmoja, te nodzisa tie paši nosaukumi, ko tiku redzējis izziņu rādītājā, tiem blakām — attiecīgais šifrs un laika apzīmējums. Pa citu sienu skrēja man pilnīgi neizprotami vārdi. Retumis starp tiem pavīdēja ar no­teiktu asociāciju saistīts vārds, kas izsauca atmiņā vai nu kādu ēdienu, vai arī veselu ēdienu karti. Bet vainīgs pie tā droši vien bija vienīgi mans izsalkums. Nācu šurp ar pārliecību — tikko apsēdīšos, tūdaļ pietecēs robots ar lo- cīklu rokai pārmestu sniegbaltu salveti un, zemu palocī­jies, apvaicāsies: «Ko kungs pasūtīs?» Bet no robota ne­bija ne vēsts. Tad es, gluži aizmirsis, ka neatrodos vis divdesmitā gadsimta restorānā, nepacietīgi bungoju pa galda virsmu. Nekas nenotika, ja atskaitu nasku skatienu, ko man veltīja vientulīgi kaktā ieslēpies pajauns gaiš­matis. Pārējie nepievērsa man nekādu uzmanību. Biju jau atskārtis — te katrs dara, kas vien ienāk prātā. Teicams uzvedības likums sanatorijai. Varbūt tas tomēr skaitījās atpūtas nams? Varbūt vispār Tūkstoš prieku nams, līdzīgs Mortona paradīzēm veciem cilvēkiem, tikai pielāgots jau­niešu vēlmēm?

Manas brokastis joprojām nerādījās — ne burvju, nedz visparastākā ceļā. Pat saule un debesis pār galvu vairs neiepriecināja. Paguvu ievērot, ka Zemes zilais jumts uzvedas pretēji visiem fizikas noteikumiem — atspoguļo gaismojošās sienas, kā* jau jebkuri pilnīgi caurspīdīgi griesti. Uzmetu pārmetošu skatienu savam pavadonim. Man šķita, ka tas saraujas vainas apziņā. Katrā ziņā pa­līdzēt man tikt pie maltītes viņš nespēja. Atlika vienīgi noskatīties, kā citi iegūst ēdienu šajā apburtajā pasaulē.

Netālu no manis apsēdās kāds pārītis. Kā komandai pa­klausot, abi pacēla galvu, pētīdami sienu pa labi. Tad sieviete, noliekusies pie padziļinājuma plastmasas virsmā, skaļi atkārtoja kādu duci pa sienu zibsnījošo vārdu. Ne­nogaidīdams iznākumu, pagriezu pārītim muguru un, uz labu laimi izvēlējies dažus nosaukumus, paziņoju savam galdiņam. Viņš izspēlēja ar mani ļaunu joku — sāpīgi atgrūdis virsmā atbalstīto elkoni, aizripoja uz saviem rite- nīšiem un pazuda sienā. Taču ilgi ērcēties man neiznāca. Jau pēc minūtes viņš no jauna parādījās un, veikli līku­modams starp tādiem pašiem par nedzīvām mēbelēm no­maskētiem kiberviesmīļiem, atnesa sen lolotās brokastis.

Notiesāt tās līdz galam neizdevās. Iztraucēja milzu burti, kas aizdegās agrāko sīko nosaukumu vietā.

UZMANĪBU! UZMANĪBU! UZMANĪBU! KINOZĀLE «SIENA» KS 12.00 PIRMĀ DEKASĒRIJA

Gandrīz visi restorāna apmeklētāji, pametuši neiztuk­šotos šķīvjus un neizdzertās glāzes, lēca kājās un, gandrīz vai sinhroni pārbīdījuši savu ciparnīcu bultiņas uz «KS», devās uz izeju. Viņus apdzīdamas, pa priekšu skrēja zai­gojošās bultas. Masu psihoze aizrāva arī mani. Varbūt mīklainā pirmā dekasērija mazdrusku izgaismos jautā­jumu, kas sagādāja man vislielākās galvassāpes: kāpēc dzīvoju «Sienas Erā», nevis kādā tur «Loga Erā»? Taču atšķirībā no pārējiem aizkavējos, lai pateiktu savam gal­diņam «paldies». •

— Būtu labāk iedevis dzeramnaudu! — četrkājainais oficiants atsaucās nekaunīgā balsī.

Apmulsu. Tas atgādināja kaut ko pazīstamu. Laionela Mara ieprojektēto kontroles robotu televīzijas tornī, tipisku viņa priekšstatam par anglosakšu humoru. Atminē­jos, kā Telemortona meitene liedzās vienlaicīgi ielaist mani un Toru ripojošajā gaitenī un kā no griestiem atska­nēja rupjš apsauciens: «Ielaist, zoss!» Laikam Laionels jau sen vairs neatrodas starp dzīvajiem — tādi raksturi, kuru mūžs virzīts vienīgi negauso alku ašākai piepildīšanai, ātri vien sadedzina sevi. Savu lāstu piramīdu viņš tā arī nav uzcēlis. Pagaidām neizjutu pārliecīgas simpātijas pret Valsts sekretāra daudzināto Stabilo Sistēmu, iespējams, tādēļ, ka tā salīdzinājumā ar mana laikmeta aritmētiku drīzāk atgādināja augstāko matemātiku. Bet, lai vai kā, pasaule tomēr nebija kļuvusi par tiem nežēlīgajiem gi­gantiskajiem džungļiem, kādos to gribēja pārveidot Lai­onels.

Kad izgāju, labējā sienā joprojām plosījās neona ugunsgrēks, aicinādams apmeklēt kinozāli «Siena». Bet restorāna zālē bija palicis viens vienīgs apmeklētājs — gaišmatis, kurš tik savādi noskatījās uz mani, kad bun­goju pa galda virsmu. Viņš sēdēja attālā kaktā ar muguru pret mani un smējās. Par mani, vai?

Uz filmu mazliet noseboju. Titri jau beidzās. Uz ekrāna ieraudzīju viesību zāli Baltā nama austrumu spārnā.

Svinīgā pozā kā kareivji parādē stāvēja dažāda vecuma vīrieši un sievietes ar vienādām inteliģentām, gribasspēka apzīmogotām sejām. Svinīgs klusums. To nomainīja diktora svinīgā balss: — Vecās laika skaitīšanas pēdējā gadā, grūtajā stundā, kad kuru katru brīdi, varējām sagaidīt atomtriecienu, Sa­vienoto Valstu prezidents uzaicināja visvīrišķīgākos- un visuzticamākos slepenos aģentus. Tiem bija jādodas uz dažādām zemēm, lai kara izcelšanās gadījumā ziņotu, kas tur noticis. Šī filma veidota no dokumentāliem ziņo­jumu kadriem, kurus viņi līdz pēdējai minūtei raidījuši pa graviteleonu. Viņu bija apaļš simts — piecdesmit vīrieši un piecdesmit sievietes, kas gājuši bojā kaujas postenī Jaunās Eras pirmajās dienās … Tūlīt prezidents sniegs viņiem roķu ardievām, un nekad vairs tie neredzēs ne viņu, ne Balto namu, ne Vašingtonu, ne Ameriku. •

Prezidents lēnām nāca klāt. Līdz šim tiku viņu redzējis vienīgi no mugurpuses. Tagad viņš pagriezās. Filma bija stereoskopiska, tehniskā ziņā daudz pārāka par primitīvo līmeni, ar kuru tā lepojās mans gadsimts. Cilvēki it kā nāca ārā no ekrāna ietvariem, cieši pietuvojās ikvienam skatītājam. Prezidents virzījās man tieši klāt, ieraudzīju seju ar skaudrajām svēdrām un dzēlīgajām pelēkajām acīm un neviļus skaļi iekliedzos. Tas bija mans brālēns Bolduīns Mortons! Viņš paspieda roku divām sievietēm un diviem vīriešiem, kas stāvēja pirmajā rindā. Viņiem izejot no Baltā nama zāles, uz ekrāna parādījās šo četru slepeno aģentu vārdi. Titriem sekoja uzraksts: «Siena, 1. dekasērija, 1. sērija.»

Filmas sākums šķita pagarlaicīgs. Detalizēti rādīja, kā viņi uzģērbj absolūti caurspīdīgus, drēbēm un augumam pilnīgi pieguļošos pretradiācijas uzvalkus, kā pārbauda izstarojumu necaurlaidīgus konteinerus ar ēdienu koncen­trātiem un sintezētā ūdens kubikiem, kā viņus māca lietot elektronu ieročus un gravitelevīzijas mikrokameras.

Atkal diktors paskaidroja: aģentiem izdalītie simts gra- viteleoni bijuši vienīgie jebkad izgatavotie, jo kara pir­majā dienā gājusi bojā grupa zinātnieku, šī izgudrojuma autori, un kopā ar viņiem modulēto televīzijā izmanto­jamo graviviļņu noslēpums.

Pēc tam rādīja, kā speciālisti pārbauda atomu zem­ūdeni ar fantastiski vienkāršu elektronisku navigācijas ierīci. Kā iekrauj tās tilpnē raķetoplānu, domātu stra­tosfēras lidojumiem. Vēl viena atvadīšanās aina, četri sle­penie aģenti iekāpj zemūdenē, lūka aizvākojas, pirmās sērijas beigas.

Otrā iesākas ar tipiski francisku ielas mizanscēnu Pa­rīzes nomalē. Slepenie aģenti, ne ar ko neatšķirdamies no pārējiem cilvēkiem, laiski pastaigājas pa sakņu tirgu. Ļaudis spriež par karu, uzbudināti lasa avīzes, prāto, kas dos pirmo triecienu — Amerika, vai? Taču, neskato­ties uz satrauktajām valodām un trauksmainajiem avīžu rakstiem, atmosfēra visumā diezgan miermīlīga.

Un tad … tad tālumā uzliesmoja milzīga pārspoža saule.

Kodolsprādzienam sekoja četras filmas sērijas ar vi­sām zibenīgā atomkara šausmām. Slepeno aģentu ceļš stiepās pa sagrautām pilsētām, kur starp līķu kalniem mokpiinā nāvē mira apdegušie un redzi zaudējušie radio­aktivitātes upuri. Tas viss tika rādīts ar naturālismu, salīdzinājumā ar kuru Telemortona bijušās pārraides izlik­tos nožēlojama pašdarbība.

Domāju, ka neizturēšu. Bet izturēju tāpat kā visi — piecas stundas no vietas, trīssimts minūtes, kurās demon­strēja pus Francijas bojā eju. Pēc tam nāca starpbrīdis — divdesmit minūtes.

Tepat, līdzās kinozālei, atradās dušas, tualetes telpas, automāti ar uzkožamiem un dzērieniem. Cilvēki alkaini metās tiem virsū, es arī. Diez vai izjutu izsalkumu vai slāpes, taču nule biju redzējis katastrofas pasaudzētus miljonus, kuriem jāizvēlas starp bada nāvi vai tā­dām pašām beigām, radioaktīvo barību un ūdeni lietojot. Tā nebija vis mākslinieciskā izdoma, tas bija dokuments, tik pārliecinošs, ka brīžiem tēlojās — katrs redzētais līķis ir mans paša līķis. Un grūti apjaušamais brīnums, ka es, pirmajā kara dienā nomirušais, joprojām dzīvoju, elpoju, varu ēst un dzert, nebīdamies briesmīgās atmak­sas, piespieda mani aprīt niknā ēstgribā itin visu, ko piedāvāja automāti.

Skatītāji atkal apsēdās, neviena vieta nepalika tukša. Un sākās jauni piecstundīgi murgi — piecdesmit miljoni pamazām mira no apdeguma un apstaro juma sekām, no radioaktīvās barības, no masu epidēmijām. Reizēm parā­dīja slepenos aģentus, kuri, noslēpušies kādās drupās, ar tūkstoškārtīgu piesardzību atvēra savus koncentrātu kon­teinerus. Laikiem viņi klausījās radio, parasto radio, uz­zinādami no pēdējo staciju pēdējiem ziņojumiem, ka pus­pasauli piemeklējis tas pats liktenis. Kad viņi nokļuva pie savas atomzemūdenes, Francijā maz kas vēl bija dzīvs.

Pēdējā sērija. Šaušalas beigušās. Zemūdenes teleekrānos dzidras jūras dzīles, radiācijas pagaidām neskartas dzīvas būtnes. Četri izlūki stāv centrālajā komandpunktā. Pēkšņi radars uztausta priekšā vienlaidus šķērsli. Elektroniskā navigatora pavēlei klausīdama, zemūdene mēģina apiet barjeru. Jūdze aiz jūdzes, jau simts, jau tūkstotis, auto­mātiskais kursogrāfs jau izvilcis līniju no Antarktīdas līdz Ziemeļpolam, taču radara liecība nemainās.

Zemūdene uzpeld. Te, virspusē, pastāv tas pats nere­dzamais valnis. Vislēnākā gaitā viņi piepeld un redz: haizivs, nogūlusies uz muguras, atvāž rīkli nāvējošam lēcienam, metas uz priekšu, bumbai līdzīgi atlingo no neredzamā šķēršļa. Bet viņpus caurspīdīgā mūra joprojām draiskojas tās izraudzītais upuris. Un ne vien zivis, pat vilnis griežas atpakaļ, saskāries ar Sienu.

Divi aģenti raķetoplānā paceļas stratosfērā. Piecdesmit- tūkstoš pēdu augstumā radars atkal pieteic nepārtrauktu barjeru. Viņi nolaižas, jau nojauzdami neizbēgamo bojā eju kopā ar to cilvēces pusi, kas palikusi viņpus burvju bruņām. Tuvodamies okeāna virsmai, viņi ierauga aiz caurspīdīgās sienas milzu gaisa laineri. Teleskopiskais tāl­skatis rāda pasažierus spilgti apgaismotā iluminatorā. Tie dejo.

— Ta deļ ir vērts mirt! — majors Edvards Veltons saka savai pavadonei.

— Esiet laimīgi! — mādama izzūdošajam lainerim, caur asarām izdveš kapteine Mardžita O'Braieha.

Noslēguma kadrs. Viņi nolēmuši mirt uzreiz, nenogai­dot lēno nāvi, kas apklājusi ar savu līķautu četrus konti­nentus. Atomzemūdene nolaižas Atlantijas okeāna dibenā. Paklausīdami elektroniskai komandai, atveras kingstoni, ūdens applūdina dzīvojamo sekciju, ceļas arvien augstāk. Līdz kaklam ūdenī — visi četri dzied nacionālo himnu. Viens no viņiem pēdējā piepūlē izbāž virs ūdens roku ar graviteleonu, tad ekrānu apņem tumsa. Svinīgs klusums. Un zelta titri melnajā ekrānā:

«Telemortons rādīja dokumentālo filmu «Siena». Otrajā dekasērijā jūs redzēsiet Karla Bahmana un Sibillas Baio- nas Ekvatoriālajā Āfrikā uzņemtos kadrus.»