Mortona piramīda

4

Ilgi nevarēju izkustēties no vietas. Beidzot grīļīgi aiz­vilkos līdz durvīm. Platajā, ielai līdzīgajā gaitenī mudžēja ļaužu drūzma. Tāpat kā mani, viņus, bez šaubām, plosīja viena vienīga vēlēšanās — žiglāk nokļūt savā istabā, iekrist gultā … un gulēt, gulēt! Gulēt tik ilgi, līdz orga­nisms pārvarēs līķu indi, ko desmit stundas no vietas iesūkusi katra nervu šūna, novadīdama to tālāk — asins­vados, sirdī, plaušās.

Nespēju lūkoties uz dzīviem cilvēkiem. Tie man šķita rēgi, gari, viņpasaules iemītnieki, Francijā palikušo mi­roņu dubultnieki.

Galvenā straume virzījās uz liftiem. Sākumā pievieno­jos tai. Pūlī pavīdēja sieviete ar rudiem matiem. Tora! Šis vārds atkal atsita vaļā vienu no atmiņas glabātavām, no tās juku jukām vēlās ārā atceres — pirmā iepazīšanās «VValldorf-Astoria» viesnīcā, otrā satikšanās Brodvejā, trešā, kad Mefistofelis iepazīstināja mani ar Toru, nā­kamo Telemortona zvaigzni. Sarkanmatainā sieviete, kas pavīdēja un pazuda, kamēr mīņājos pie lifta, bija ļoti līdzīga. Bet es nekā neizjutu, viņu redzot, nekā, vienīgi šausmas.

Man šķita, ka ikvienā pretimnācējā pazīstu sen miruša drauga vaibstus. Ko citu varētu gaidīt pēc tādas filmas? Nemaz nebrīnītos, ja pa durvīm ar gaismojošu uzrakstu «Restorāns-kabarejs» iznāktu Laionels Mars zeltaini lāsmainā kombinezonā vai Mefistofelis, vai mans nelaiķa tēvs. Pēc tādas filmas tas liktos gluži dabiski.

Atģidos tikai pēc brīža. Šo cilvēku oriģināli senis gu­lēja kapsētā, visapkārt bija bionama iemītnieki, kuriem noskatītie kadri nozīmēja vienīgi lieku atgādinājumu, ka, pateicoties Sienai, viņi vēl dzīvi.

Gulēt? Man bija bail. Miegs sniedz atpūtu no dienas pārdzīvojumiem, taču sapņi tos atkārto, reizēm tūkstoš­kārtīgi pavairodami. Un bez tam miegā laiks nav pakļauts stundeņa mehānismam. Izbaudīt vispasaules iznīcināšanas - agoniju piecu minūšu koncentrācijā, mosties no sava me­žonīgā kliedziena, redzēt uz grīdas, gultai blakus, elek­tronisko gaismas plankumiņu, nomierināties, aizmigt no jauna — un atkal, atkal, atkal tie paši sapņi, tas pats necilvēciskais izmisums, tas pats ārprāta kliedziens? Nē, tas bija pāri maniem spēkiem.

Manu tagadējo laikabiedru rīcībā bija trīsdesmit trīs gadi, lai aprastu gan ar Sienu, gan ar to, kas noticis viņpus. Turpretī es jutos pilnīgi neaizsargāts. Līdz mili- rentgeniem sarukusi radiācija, globālais laiks, svētdienīgi tērptie cilvēki Jaunajā Vašingtonā — kā gan man spētu rasties kaut mazākā jausma, kāda cena samaksāta par šo labesamību?!

Nē, vienalga, kur, tikai ne atpakaļ savā istabā, tās žņaudzošajās četrās sienās, kur palikšu divatā ar ērto gultu un pastardienas rēgiem …

Pastarā diena? Pūlējos atcerēties attiecīgo vietu. Bī­beli pēdējo reizi turēju rokā bērnībā — un nekad vai­rāk. Manuprāt, tā sniedza reti trāpīgu cilvēku raksturo­jumu. Un ilustrācijai — zemiskums, nelietība, nodevība. Cilvēks apmānīja cilvēku, sevi pašu, dievu. Dievs atmak­sāja ar to pašu, viltnieki krāpa cits citu, un, kad atnāca Kristus, lai izpirktu viņu vainu un piedāvātu patiesību Radītāja sankcionēto melu vietā, viņu par to bez vilcinā­šanās piesita krustā.

Tā kā toreiz vēl nebija televizoru ar 21. kanālu, tautai vajadzēja nostaigāt daudzas jūdzes zem svelmainajām bībeliskajām debesīm — nedrīkstēja taču palaist garām tādu vienreizēju skatu! Zvērinātie entuziasti par piemiņu droši vien stiepa mājās krusta naglas, bet svinību dienās izņēma tās no sudrabkaltām lādēm, lai nodotos tīkamām atmiņām. «Vai atceries, kā viņš vaidēja, kad iesita otro naglu?» pēc daudziem gadiem viens skatītājs atgādināja līdzskatītājam. «Kāds naturālisms! Vienkārši satriecoši! Malacis Jēzus Kristus! No viņa būtu iznācis dižs aktieris!»

Tas arī viss, ko tiku smēlis no bībeles. Reliģija — se­višķi kristīgā — no bērnu kājas nozīmēja man morāles etalonu, vienlīdz parocīgu Svētās inkvizīcijas tribunāla tiesnesim un Dzīvnieku aizsardzības biedrības priekšsē­dim …

Bet viena vieta bībelē mani jau toreiz pārsteidza … Joprojām stāvēju pie lifta, man garām viļņoja daudzkrā­saini kombinezoni, aizmugurē dega atrakciju zāļu raibie gaismas uzraksti, bet es tielīgi mēģināju atcerēties šo vietu… Un atvāzīsies debess un zemes klēpis, un iz­spļaus zeme savus miroņus … Uz to pusi apmēram … Apokalipse … Praviešiem diemžēl trūka dotības izgudrot griezīgus, viegli atminamus, pārliecinošus nosaukumus. Cita lieta — «Siena. Telemortona dokumentālā filma. Pirmā dekasērija.»

Apsviedos apkārt un, smagi elpojošo, satraukto cilvēku iespīlēts, devos pretī izpriecu telpu kārdinošajiem uzrak­stiem. Nedomāju, ka mani līdzāsgājēji sevišķi kāroja no­apaļot filmu ar miesiskām baudām. Vienkārši vēlējās pēc iespējas ātrāk noskalot, vienalga, ar ko nāvīgo kodol­termisko garšu. Gluži tāpat kā es.

«Halucināciju zāle» izrādījās tumša telpa, tik tumša, ka nekādi nevarēju noģist tās izmēru. Paklupu pret kaut ko, nokritu, sajutu zem sevis pūkainu paklāju, bet blakām miegainu gulētāju. Vīrietis vai sieviete — to tumsā nevarēju saprast. Kaut kas līdzīgs nopūtām vai arī nesaka­rīgām frāzēm atšalkoja no tumsas, bet starpbrīžos tikpat nesakarīgi smiekli. Jau nodomāju, ka te apmeklētājus uz­jautrina ar skaņu halucinācijām.

Bet, kad man blakus noplātais stingais ķermenis izdvesa līdzīgu murgainu nopūtu, sāku ar jaunām cerībām pētīt tumsu. Negribējās ticēt, ka maniem jaunajiem laikabied­riem piemīt tik bērnišķīgs neprasīgums. Tūlīt kaut kam jānorisinās — man virs galvas brāzmainas sagriezīsies- varavīksnes vai no sienām nokāps spārnoti dievi, vai vis­maz kāds normāls cirka burvjdaris piedāvās apmeklētā­jiem sacirst viņus gabalos un pēc tam atkal sastiķēs kopā.

Kāds nokrita man līdzās. Ar grūtībām saskatīju uz iz­kliedētās tumsas fona baltu roku, kura kaut ko meklēja. Uzmanīgi pastiepu savējo tai pašā virzienā, mani pirksti sataustīja galda virsmu, nez kādas garas pīpes, kaut ko traukam līdzīgu, bet tajā mazas ripiņas.

— Kas tās par ripiņām? — klusi vaicāju.

— Tilts uz nereālo pasauli, — sievietes balss pamācīja. — Ja neesi pieradis, neieteicu pirmai reizei vairāk par divām.

Noriju rekomendēto devu un sndugu, rezultātu gaidot. Pēkšņi uzšļāks žilbinoša gaisma, es ieraudzīšu savu kai­miņieni, bet pēc tam cauri drēbēm un ādai neparastu koku ar artēriju sarkanajiem zariem un vēnu zilajiem Tieši tādu, kā krāšņam kokam līdzīgu, atcerējos anatomi­jas atlantā atainoto asinsvadu sistēmu. Tiešām rēgoju to un tūdaļ sapratu, kāpēc ripiņu garša likās tik pazīstama. Tas bija LSD — manu dienu narkotika, pie kuras mani Stambulā bija lūkojis pieradināt Džons Kraufords. Mans dievs! Tā man tikai trūka pēc filmas «Siena». Laikus zi­nāju, kas sekos asinsvadu kokam.

Tas turpināja augt, zari izlocīdamies apvija Eifeļa torni, un, kad apvārsnī uzšāvās nebijuša spožuma saule, no sa­plosītajiem zariem nolija sārts un zils lietus. Krāsainās lāsēs uzkrita Luvram, Triumfa arkai, Sēnas tiltiem, grā­mattirgotāju letēm, automobiļiem, cilvēkiem — un viss nekavējoties pārvērtās netīrā, smirdīgā zaņķī, bet cauri tam, šļakstinādami pretradiācijas zābakus, staigāja četri amerikāņu izlūki ar graviteleoniem, kas mats matā izska­tījās pēc norītajām ripiņām.

Laimīgā kārtā man uznāca vēmiens. Kaut kā atradu durvis, gaitenī man arī sekmējās — gaismojošais uzraksts palīdzēja uziet tualetes istabu. Pēc tam ilgi mazgājos, su- sējos zem infrasarkanas strūklakas, bet atkal un atkal iz­mirku sviedros un, kad ieskatījos grozāmajā spogulī, viedēju tajā nevis savas acis, bet graviteleonu optiskās lēcas.

Izmisumā tvēru pēc vienīgā iespējamā glābiņa — savas rokassprādzes. Atminējos, ka burti «PB» pēc rādītāja no­zīmēja peldbaseinu. Bet varbūt pirti-bāru? … Vienalga, ar ko noskalot sarkani zilās lietavas — ar ūdeni vai tvaiku, ar ziepēm vai sērskābi, ja tikai izdotos noskalot!

Pārbīdīju ciparnīcas bultiņu, un mans gaismeklītis, it kā ilgās bezdarbības apnicis, viesuļaini aizjoņoja pa stā­viem, no lifta uz liftu, no pagrieziena uz pagriezienu, aiz­vien zemāk un zemāk. Galu galā nokļuvu pilnīgi tukšā stāvā, laikam pašā apakšējā. Kā it visos dzīvojamos sekto­ros, sienas — bez jebkādām durvju pazīmēm, turklāt ab­solūti skaņnecaurlaidīgas, it kā aiz tām atrastos nevis cilvēki, bet gaiss. Taču cik dziedinošs, cik svētlaimīgs tēlojās šis mirušais, pa īstam mirušais klusums salīdzinā­jumā ar skaņām, kuras desmit stundas bez atelpas bija tirdījušas manu dzirdi kinozālē. Vienīgi atomsprādzienu epicentrā cilvēki mira klusu ciešot. Bet pārējie… Nē, labāk gan neatcerēties.

Mans elektroniskais saules zaķītis, jau grasīdamies iegriezties sāngaitenī, pēkšņi pamira, jo pamiru es. Aiz skaņu necaurlaidīgās sienas atskanēja kliedziens. Acīm redzot, vemšana nebija līdz galam izskalojusi nar­kotiku, halucinācijas turpinājās. Labi vēl, ka sapratu to, citādi neizbēgt no prāta aptumsuma… Bet kliedziens kļuva aizvien spalgāks, aizvien baigāks. Siena netālu no manis pašķīrās, pārvērtusies durvīs, un divi metāla bries­moņi — ne jau jocīgie četrkājainie viesmīļi ar ritenti­ņiem, bet vienkārši cilindri ar tverekļiem lokaino taus­tekļu galā — izstiepa no istabas puskailu sievieti.

— Negribu! Negribu! — viņa kliedza. — Ļaujiet man vēl dzīvot! Kaut dažas dienas!

Tad ieraudzīju vīrieti. Durvju stenderē ieķēries, viņš pūlējās izraut sievieti no metāliskajām ķetnām. Viņš arī kaut ko kliedza, taču ar cilvēcisku mēli šim kaucienam nebija nekā kopēja. Viens no metāla bluķiem, lēnām iz­stiepis taustekli, atsvieda viņu atpakaļ. Krizdams vīrietis līdz galam nodīrāja sievietei kreklu, tā uzreiz it kā sa­ļima, cilindri aizvilka viņu pa gaiteni gluži kā līķi.

Skrēju tiem nopakaļus — ne jau cerībā atkarot sie­vieti, halucinācijās, to zināju no pieredzes, bojā ejai lemtos nav iespējams izglābt, mana vienīgā vēlēšanās bija glābt savu saprātu. Paskriet vēl desmit soļus, kaut vai divdesmit un tad ieraudzīt, kā cilindri un kailā sieviete tiem pa vidu izkusīs gaisā, ar smeldzīgu ārkārtīga atvieg­lojuma jūtoņu ieraudzīt viņu vietā vienlaidus baltu sienu.

Tas patiesi notika, bet pirms tam nācās noskatīties vēl vienu halucināciju. Bluķi apstājās, signalizēja ar ultra­skaņai līdzīgu dūkoņu, siena pārvērtās durvīs, un, pirms fantastiskā procesija pazuda aiz tām, pamanīju telpas dzi­ļumā anabiozes kapsulu.

Bet pa gaiteni jau trauca pusapģērbtais vīrietis, un, kad viņš aizskrēja līdz vietai, kur jau atkal rēgojās vien­gabalaina siena, tas ņēmās triekt pieri pret mūri un rau­dāt, un vaimanāt zvēra balsī.

— Es arī! … Es arī! … Laidiet mani! — varbūt viņš kliedza kaut ko citu, bet halucinācijās vienīgi tēli mēdz būt griezīgi skaidri, vārdi — nekad.

Neveltīju viņam vērību, tā taču bija halucinācija, bet izkustēties no vietas arī nebiju spējīgs. Šī iemesla dēļ izdevās kļūt par liecinieku vēl vienam lietuvēnam — vīrietis kā atģidies pagrozīja ciparnīcu, lodīte pie viņa kājām pārtapa bultā, bulta metās pret sienu, siena atda­rījās, aiz tās vairs nebija ne robotu, ne sievietes, vienīgi jauna upura uzņemšanai sagatavota anabiozes kapsula.

Bet līdzās kapsulai — tas šķita par daudz pat halucinā­cijai — stāvēja jauka meitene baltā kombinezonā, ar zelta burtiem uz krūtīm «Biomortons».

Siena bez trokšņa aizvērās. Halucinācija beidzās.

Minūtes desmit atpūtos, gulēdams tieši uz grīdas. Tad piecēlos. Nezinu, kam un kādām vajadzībām iecerēta šī māja — pilsēta, kur var par velti ēst, piedzerties, bau­dīt filmas un narkotikas, bet katrā ziņā tā šķita visne­piemērotākā vieta man, atnācējam no tālās pagātnes. Pa­redzēju, ka arī bez LSD palīdzības man pēc pirmītējām halucinācijām neizbēgt no to atkārtošanās. Lai arī citās variācijās, lai ne tik baismīgās, lai groteskās, lai anabio­zes vannā apguldina nevis cilvēku, bet robotu, lai tas kliedz šaušalīgā metāliskā balsī — kamēr atrodos šajā ēkā ar bezgalīgiem gaiteņiem un nepārtrauktām sienām, man ik dienu no jauna rādīsies tie paši murgi. Jālaižas projām, kamēr nav par vēlu.

Uzkāpt savā istabā, lai pašķirstītu rādītāju, nejau­dāju. Uz labu laimi ņēmos meklēt izeju. Galu galā nekas briesmīgs nav noticis. Atvainošos Biomortona medicīnas māsai, pateikšu, ka atpūtas nams ir brīnišķīgs, bet diem­žēl nav visai pieskaņots maniem vājajiem nerviem, ap­jautāšos, kā nokļūt pie tuvākā policista, un lai tad valsts vai mani mantinieki darās ar mani pēc savas patikas. Lai iesloga cietumā un paslēpj zem dzelzs maskas kā kādu tur franču karaļa dvīņu brāli, bet šajā mājā es nepalikšu. Nevienu stundu!

Pirmajā stāvā neatradu durvis, otrajā tāpat. Ļaudis pa­gadījās ceļā visai reti, kaunējos viņus izprašņāt, bet, kad reiz tomēr pajautāju «Vai nepateiksiet, kur izeja,» puisis dzelteni mēļā kombinezonā smējās kā dulls. Nospriedis, ka viņš piedzēries līdz nemaņai, liku viņam mieru. Galu galā ja jau pastāv labirinti, jāpastāv arīdzan iespējai iz­kļūt no tiem bez ceļa rādītāja katrā krustojumā.

Aptuveni pēc stundas atkal neizturēju un pavaicāju kādai sievietei. Viņa arī smējās, bet ne tā kā puisis. Acīm redzot, nodomāja, ka tas ir iegansts iepazīties.

— Izeja? Turpat, kur ieeja! — viņa sacīja ar koķeti divdomīgu smaidu. — Vispirms ienāc, un tad paskatīsi­mies, vai tevi izlaidīšu!

— Durvis! — truli purpināju. — Kur ir durvis?

— Manējās? Papriekš norunāsim: šodien durvis kalpo ieejai, bet izejai — tikai rīt no rīta. Neesmu zibeņturnīru mīļotāja.

Izlamājos un, viņas jautro smieklu pavadīts, metos skriet. Ar katru jaunu stāvu, ar katru jaunu pagriezienu skrēju jo ātrāk un ātrāk. Mani vajāja nepamatotas, taču manā noskaņā pilnīgi izskaidrojamas aizdomas — droši vien šajā sanatorijā līdzās normāliem ārstē arī pus- jukušos.

Aizritēja vēl viena stunda. Prasīju par izeju katram, kas patrāpījās ceļā. Tagad mani pašu uzskatīja par pus- jukušu, jo es nevis meklēju izeju, bet plosījos. Ielauzos nez kādās pusreālās telpās, skatlogiem līdzīgi noformētās mīlestības istabās, greznos restorānos — dansingos ar žil­binošām dejotājām grozāmskatuvē, tumšajās zālēs, kur pa griestiem šaudījās brīnumainas gaismas kompozīcijas, aiz­elsies paskrēju garām milzu peldbaseinam ar tūkstošiem intensīvi zilajā ūdenī blāvojošiem kailiem augumiem, iekļuvu tropisku augu parkā ar augstiem, caurspīdīgiem griestiem. Visur bija sienas, grīdas, jumts — un nevienas izejas.

Saprāts lika man apstāties. Atslējos pret mūri un ilgi, ilgi ietekmēju sevi: «Atģidies, Trīd! Tā taču halucinācija! Vai tu tiešām esi zaudējis prātu? Nami bez durvīm tak neeksistē!»

Tas mazdrusku līdzēja, taču uz neilgu laiku. Ap minūti spēju vēl izšķirt robežu starp realitāti un ilūziju, pat pagriezu bultiņu uz burtu «K» un padevīgi sekoju savam pavadonim. Lai vai kā, viņš pastāvēja kaut vai tādēļ, ka divdesmitā gadsimtenī visaptumšotākais gars nespēja aiz­domāties līdz tādiem tehniskiem brīnumiem. Bulta skrēja pa priekšu, es paklausīgi gāju nopakaļus, atskatīdamies, vai nepagadīsies gaismojošs uzraksts «Izeja». Tagad es taču jutos tikpat kā normāls un nevarēju paiet garām.

Un tad ieraudzīju Toru.

— Tora? — es teicu. — Kā tu te nokļuvi?

— Tāpat kā visi! — viņa bārstīja savus neatkārtojamos smieklus, kas sākumā aši šāvās pret griestiem, bet pēcāk lēni nolaidās — kā ar izpletni, skandinādami sidraba zvārguļus.

Apskāvu viņu, pieplacis lūpām pienaini baltajam kak­lam. Tikai tagad apzinājos, cik briesmīgi esmu noilgojies pēc sievietes šajos piecdesmit gados. Jutu, ka arī viņai tas patīkami, tomēr viņa smejoties izbrīvojās:

— Te, gaitenī? Tam pastāv istabas vai Mīlestības zāles.

Grasījos pateikt viņai savas domas par šo pretīgo atrakciju zāli, bet viņu kāds sauca. Vesels bars jauniešu; un pats garākais, mazliet līdzīgs manu dienu kinoaktie­rim Robertam Teiloram, pavēlnieciski mudināja:

— Ejam, Tora! Nosebosim seansu.

— Līdz nākamai reizei! — projām skriedama, viņa pa­vicināja roku. — Vēl satiksimies!

— Uz kurieni, Tora? — kliedzu, gandrīz vai raudā­dams.

Viņa bija jau tālu.

— Uz Telemortonu! — redzēju viņu apgriežamies, lai* vēlreiz pamātu man.

— Neej, Tora! Tevi tur nošaus! — mans histēriskais brēciens pārlaidās visam gaitenim.

— Kas viņam lēcies? — no gaiteņa viņa gala atlidoja viņas līdzjūtīgā balss.

— Neliecies ne zinis, Tora! — tas bija garais. — Viņš tikko no halucināciju zāles!

Acumirklī atguvu saprātu. Nu protams, atkal halucinā­cijas — gluži kā biju to sagaidījis. Neapskaužams stā­voklis, ja māžojas pat Toras. Pašlaik vienīgās zāles un pestīšana — miegs. Bet rīt vispirms iegriezties pie ārsta, bet pēc tam — ardievu. Varbūt man pat iedos ceļa maizei produktus, atlīdzinot neizmantotās dienas.

Bulta aizveda līdz manai istabai. Pārkāpjot pār sliek­sni, uzreiz sajutu atvieglojumu. Pat pietika spēka nodu- šoties. Pēc tam apgūlos un nekavējoties aizmigu. Velti biju baidījies no lietuvēna sapņiem. To vienkārši ne­bija— nekādu.

Pamodos spirgts un možs un, kad ieraudzīju līdzās gultai jauko gaismas plankumiņu, pat iežēlojos par to. Cik jūdžu tam nācies vakar dzīties pakaļ savam dullajam saimniekam! Kārtīgi izsmējies, pastiepu roku pēc izziņu rādītāja. Tik organizētā un automatizētā miteklī arī dur­vīm noteikti būs savs šifrs. Tikai no Mēness nokritušam cilvēkam iešautos prātā meklēt pašam, ja pietiek nostādīt ciparnīcas bultiņu uz attiecīgo burtu.

Svilpodams jautru motīvu, sāku studēt rādītāju. Durvis atradu pašās beigās. Vienas vienīgas. Tās apzīmēja četri burti «DUAB». Durvis uz anabiozi!