Mortona piramīda

EPILOGS

Gravisienas aizsargāto Mortona Piramīdu veidoja biju­šais četrdesmit stāvu augstais teletornis un cita uz citas saliktas pakāpieniem līdzīgas virsbūves — trīsdesmit stāvu, divdesmit stāvu un desmit stāvu augstas. Pašā augšā atradās templis ar manu statuju. Brīnumainā kārtā nevienam nebija ienācis prātā, ka šī visai jocīgā celtne ir seno acteku piramīdas daudzkārt palielināta kopija. Sa­vas atriebības simbolam asiņainais indiāņu mesija bija atradis simbolisku formu.

Pašlaik atrados simt sešdesmit stāvu zemāk — pie Lo- gosa sarunu aparāta. Viņam patika ar mani tērzēt, viņš interesējās par pērno gadsimtu, strīdējās, paretam pat jokoja. Drīz vien pārstāju viņu ienīst — vai tad bērns vainīgs, ka nepareizi audzināts. Un bez tam — viņš ru­nāja manā balsī. Par to man bija jāpateicas Mefistofelim.

Atcerējos mūsu pirmo iepazīšanos. Logomortona dispe­čeru telpā atskanēja tālrunis. Es nocēlu klausuli.

— Lai pie manis nokāpj galvenais eņģelis! — teica apbrīnojami pazīstama balss.

— Ja tu esi dievs, tad pie tevis drīzāk jāuzkāpj, nevis jānokāpj, — atbildēju jokdarim.

■ — Augša un apakša ir relatīvi jēdzieni, — sadzirdēju pretī. — Izplatījumu un laiku izgudrojuši cilvēki.

— Vai tad tu neesi cilvēks?

Mans sarunu biedrs likās pārdomājam.

— Nē! — viņš atteica pēc pamatīgas pauzes. Un gluži kā vecmodīgā romānā: — Ar ko man tas gods runāt?

Nosaucu sevi vārdā.

— Tad tādēļ tev ir mana balss! Nokāp pie manis kopā ar galveno eņģeli. Es esmu Logoss!

Pēc tam izrādījās, ka par eņģeļiem viņš dēvē sev pa­kļautos kibernētiķus gravispārniņu dēļ. Astoņdesmit pa­zemes stāvi bija vienīgā vieta neizmērojami plašajā zemē, kur profesora Artura Holina sākotnējais izgudrojums at­radis pielietošanu. Atstarpes starp elektronu blokiem stie­pās jūdžu jūdzēm, pārvietoties varētu vienīgi ar mehā­niskā transporta palīdzību. Bet Logoss necieta troksni. Tādēļ, lūk, eņģeļiem līdzīgi lidinājāmies pa mēmām ejām.

Es arī. Nez kādēļ Logoss juta pret mani sevišķas simpā­tijas. Viņš pieprasīja, lai savienotu prezidenta posteni ar galvenā kibernētiķa amatu. Patiesību sakot, tas bija liek­ēža amats. Beidzu viengadīgu hipnoapmācības kursu, taču pēc manām tehniskajām zināšanām ne. reizi neradās va­jadzība. Mans vienīgais pienākums bija sēdēt pie sarunu aparāta un klausīties viņa nebeidzamos spriedelējumus, bet laiku pa laikam pastāstīt par dzelmē nogrimušo div­desmitā gadsimteņa Atlantīdu.

— Tu steidzies? — vaicāja Logoss, pamanījis mani pār­baudām laiku. Redzēt viņš arī varēja, taču tikai to, ko rādīja teleoni. — Pareizi, tev šodien jāuzstājas telecentrā. Izlasīju tavu aicinājumu tautai. Esam abi daudz strīdēju­šies, tāpēc priecājos, ka beidzot piekriti manam viedok­lim. Stabilā Sistēma ir vishumānākā, vistaisnīgākā un vis­saprātīgākā sabiedriskā iekārta visā cilvēces pastāvēšanas laikā.

«Vai tiešām arī man ir tāda caur un cauri pašapmieri­nātības piesātināta balss?» es nodomāju, jau iepriekš iz­baudīdams viņam sagatavoto pārsteigumu. Visas valdības publiskās runas Logoss cenzēja — vai nu tādēļ, ka viņš pārāk neuzticējās mūsu saprātīgumam, vai arī tādēļ, ka dievināja lasīšanas procesu. Miljoniem kādreiz iznākušo sējumu viņš sensenis bija apguvis. Tagad diemžēl nebija citu literāru ^jaunumu kā vienīgi policijas ziņojumi par kaujām ar klaniešiem.

Vienu Logoss gan nezināja — manas runas iespiestais teksts, būtiski atšķirdamies no īstā, bija domāts tikai vi­ņam personiski. Laionels nekļūdījās — tāpat kā jebkuru diktatoru, Logošu varēja apmānīt. Bet viņš bija aizdomu pārsātināts — arī te izpaudās tipiski diktatorisks raksturs. Visbriesmīgākā bija pilnīgā neiespējamība izstāstīt viņam patiesību: savā ziņā antīks despots, Logoss uzskatīja sevi par vienīgo patiesības zinātāju.

Atzīt, ka viņu varējuši maldināt, Logosam nozīmēja —1 apšaubīt savu nekļūdīgumu. Bet nekļūdīgums veidoja viņa esamības pamatu pamatus, kā ticis ieprogrammēts viņa bērnu dienās.

Sākumā es, neņemdams vērā Laionela brīdinājumus, mēģināju viņam atvērt acis un izskaidrot, kas noticis un notiek īstenībā. Viņš uzskatīja mani par daļēji prātu zau­dējušu. Tas noveda pie pilnīgi negaidīta rezultāta. Nolē­mis, ka anabioze negatīvi ietekmē psihi, Logoss to aiz­liedza. Viņš tiešām rūpējās par cilvēkiem, lai gan seko­dams savādai, necilvēciskai loģikai.

Ilgu laiku bionami stāvēja tukši, bet pēc tam es, pie­tiekami iepazinis viņa raksturu, uzsāku savu lielo cīniņu. Līdu vai no ādas ārā, lai pierādītu, ka esmu pie pilna prāta. Logoss izdarīja tieši to, ko tiecos panākt, — atcēla anabiozes aizliegumu.

Drīz pēc tam mani apciemoja viena no Sienas Ēras ievē­rojamākām personām — mana brālēna meitas Izoldas Mortonas vīrs. Savā laikā biju ārkārtīgi pārsteigts, pazinis smalkajā sirmgalvī ar kuslajiem pleciem pārmesto sena­tora mantiju savu bijušo miesassargu Džeimsu.

— Prieks jūs redzēt, Džeims! Vai jūs šoreiz esat iera­dies kā senators vai kā mans bijušais miesassargs? — pasmīkņāju, ne ar vaibstu nenododams savas īstās izjūtas. Biju viņu gaidījis ar tādu pašu nepacietību, ar kādu šaha stratēģijas dižgars, iepriekš aplēsis visu partiju no at­klātnes līdz galotnei, gaida laikus uzminēto pretinieka gājienu.

— Atnācu pie jums kā vienas valsts prezidents pie otra! — mana zobgalība it nemaz neietekmēja viņa cie­nīgo izturēšanos.

— Manuprāt, pastāv tikai viena valsts.

— Manu dārgo Morton, mēs neesam bērni! Jums, pal­dies dievam, jau astoņdesmit seši gadi, man nedaudz ma­zāk. Nespēlēsim vistiņas! Klans manā personā piedāvā jums visizdevīgāko vienošanos, kādu jebkad viena valsts piedāvājusi otrai. Anabiozei jātiek nekavējoties atceltai! Par to apsolām neaiztikt bagātniekus. Mūsu centrālais elektroniskais domāšanas punkts aprēķinājis, ka no viena miljona anabioznieku zaudējam vairāk nekā no viena miljonāra.

— Neaizmirstiet Logošu! — es teicu. — Anabioze ir viņa jājamais zirdziņš. Vajadzētu viņu iebiedēt. Es pazi­ņošu, ka jums ir slepeni ieroči, pret kuriem Sevišķā poli­cija nejaudā cīnīties, un ar šo ieganstu pieprasīšu aizsar­gāt visus vērtīgos cilvēkus ar gravisienām. Agrāk vai vēlāk Logoss apķersies, ka tam nepietiek enerģētisko re­sursu. Tad viņš būs spiests pieņemt jūsu ultimātu.

Tūlīt pēc Sienas un atomkatastrofas Vašingtonā, kad radiācija pārvērtās visšaušalīgākajā biedēklī, Logoss no­liedza atomenerģijas izmantošanu. Jau agrākos laikos bilance bija kritiska, jo pusi enerģijas izlietoja gravisie- nas. Kolosālā gravisiena, ar kuras palīdzību Amazones baseinā iesprostoja indiāņus, ievērojami palielināja patē­riņu. Vajadzēja steidzami meklēt jaunas zemūdens ogļu un naftas atradnes. Visvarenākais no jaunajiem enerģijas avotiem bija pasakaini lielais dabiskās gāzes rezervuārs, uziets netālu no Havaju salām Klusajā okeānā. Visu to Džeimss zināja ne sliktāk par mani.

Nākamajā nedēļā uzstājos senāta un kongresa apvieno­tajā sēdē ar savu pirmo uzrunu tautai. Arī to Logoss bija cenzējis. Pat vairāk — kā jau cerēju, manu priekšlikumu aizsargāt ar gravisienām visu turīgo — tātad visvērtīgāko cilvēku dzīvību, pazemināt individuālo gravitronu cenu par piecdesmit procentiem un pavisam atlaist to senāta un kongresa locekļiem viņš papildināja ar bionamu gravi- aizsardzību. Pēc tam Džeimss, viltīgi pamirkšķinājis man, nolasīja papildinājumu likumam «Par nacionālās elites saglabāšanu», kas bija pieņemts gadu pirms Sienas. Toreiz miljonāriem obligāti bija jāuzceļ personiska pretatomu patvertne, tagad gravinams vai vismaz dzīvoklis gravi- kooperatīvā.

Kopš tās dienas bija aizritējuši gandrīz trīs mēneši. Lo­goss spītīgi realizēja anabiozes programmu, taču Džeimss, būdams pārliecināts par manu atbalstu, ar īstu valstsvīra tālredzību pacietīgi nogaidīja pretinieka kapitulāciju.

Vēlreiz paskatījos pulkstenī. Būtu jāpasteidzas, uzstā­šanās telecentrā sākās pēc nedaudz minūtēm, bet es jo­projām vilcinājos, mēģinādams izprast vēl viena savj gājiena sekmes.

Uzdot Logosam tiešu jautājumu būtu pārāk riskanti, jau tā turpat pusgadu spēlēju pārāk bīstamu spēli.

Pirms septiņdesmit trijām dienām bionami tika no jauna atvērti, tagad tajos atradās ap desmit miljonu, un visiem šiem cilvēkiem jānomirst, jānomirst manas vainas dēļ, ja mans nodoms cietīs neveiksmi. "Laika trūkums spieda mani spert gandrīz vai neprātīgu — ar bezgalīgu risku saistītu soli. Tādēļ tik tirdoši gaidīju, vai Logoss beidzot ierunāsies par to, kā dēļ biju atnācis.

— Tu esi tikai cilvēks, Trīd! Vari rīt nomirt! — es beidzot izdzirdu pēc garas pauzes. — Bet es esmu mūžīgs! Atšķirībā no tevis nesu atbildību ne tikai par šodienu, bet arī par nākamajiem gadsimtiem! Tuvāko piecdesmit gadu laikā mēs varam rēķināties tikai ar rietumu puslodes re­sursiem. Bet ar katru dienu to kļūst mazāk …

Tas bija aksiomai līdzīgs secinājums. Sauszeme jau izrakņāta un pārrakņāta, atlika vienīgi atradnes okeānu dibenā. Visu pagājušo mēnesi pacietīgi un nenovirzīgi stumdīju Logošu pretī svarīgam lēmumam, kā allaž maskēdamies ar problēmas tīri filozofisko pusi, — vai mūsu paaudzei tiesības dzīvot uz nākamo rēķina? Pado­mus Logoss necieta, toties dievināja abstraktas loģiskas konstrukcijas.

■— Vari pasludināt, ka turpmāk aizliegts ekspluatēt jauno gāzes atradni Klusajā okeānā. Šis lēmums nav ap­spriežams kongresā. Viņi ir pārāk lieli stulbeņi, lai no­vērtētu manu tālredzību. Dabiskā gāze — tā ir enerģija! Es taču nevaru šodien ietīksmināt jūsu acis ar gaismas strūklakām, bet pēc trīdesmit gadiem atstāt pasauli bez gravisienas. Tā arī paziņo tautai! Uz priekšu taupības no­lūkos gaismraksti ielās un laukumos darbosies tikai trīs stundas dienā. Bet tagad ej, Trīd! Man jāpadomā, kur vēl varētu pietaupīt. .. Novēlu panākumus, es sekošu pa teleonu tavai runai.

Aiziedams saklausīju sev aiz muguras vecīgu ņurdē­šanu:

•— Neaizsit lifta durvis kā pagājušo reizi! Tu taču zini — troksnis traucē man domāt.

Lifts brauca ļoti lēni — tā paša iemesla dēļ. Šahta tika apgādāta ar ideālu skaņu izolāciju, taču Logoss tomēr sūdzējās, ka ātrais ar savu riebīgo dūkšanu krītot viņam uz nerviem.

Pat savos untumos viņš līdzinājās cilvēkam. Citādi arī

nevarētu būt. Visa viņa domāšana taču radusies, apgūstot informāciju, kas savukārt bija cilvēciskas psihes nodru­kāts vai nofilmēts spogulis. Bet cilvēks viņš nebija. Rei­zēm Logoss bija pajocīga cilvēka karikatūra, reizēm baisma necilvēciska groteska. To nekad neaizmiršu.

Logoss simpatizēja man, cik nu mašīna vispār spēj sim­patizēt bioloģiskai būtnei. Un tomēr, būtu viņš atzinis, ka tas ir saprātīgi un izdevīgi vairākumam, Logoss, neka­vēdamies ne sekundi, būtu pavēlējis Valsts sekretāram «izsūtīt mani uz Grenlandi», ko tas arī būtu darījis ar vislielāko patiku.

Sakāve slepeņajā karā pret Logošu, kuram šodien bija jāpāraug atklātā dumpī, neizbēgami nozīmētu man mok­pilnu nāvi. Būdams humānists, Logoss individuālos ga­dījumos vairījās pielietot vardarbību. Sods par valsts no­ziegumiem bija savdabīgs — pēc notiesātā līdzības radīja dubultnieku — biolelli. Tai bija jāpacieš briesmīga spīdzi­nāšana, ko mēs, eņģeļi, savā starpā dēvējām par «Tristana Mortona kokteili». Sodītā klātbūtnē lellei izdedzināja acis, uzšķērda vēderu, salēja iekšās verdošu svinu. Lelle raus­tījās un gārdza, cilvēks tikai noskatījās un izjuta.

Iegāju telestudijā Sevišķās policijas eskorta pavadībā. Viņpus caurspīdīgās ložu drošās sienas stāvēja tikpat ne­kustīga policistu rinda melnos kombinezonos ar zelta uz- šuvēm, bruņojušies trīsstobrainiem automātiem.

Pārlaidu skatienu zālei, meklēdams Laionu. Viņa sēdēja pirmajā rindā kopā ar Valsts sekretāru, Mortonu ģimenes locekļiem, Telemortona politiskajiem apskatniekiem, Mortona Piramīdas galvenajiem kibernētiķiem.

Atcerējos mūsu pirmo satikšanos. Tas bija dažas dienas pēc anabiozes aizlieguma.

— Prezidenta kungs, jūs vēlas redzēt Gravimortona gal­venā kibernētiķe Laiona Mara! — man ziņoja pa valdības teleonu.

Ienāca četrdesmit gadus veca sieviete ar melnīgsnēju * vaigu un ļoti gaišiem matiem. Nekad nebūtu pazinis viņā Laionela meitu, ja nebijušas tās pašas indiāņu acis…

— Ilgi meklēju savu vīru, baidījos, vai tik viņš nav nolēmis doties anabiozē. Nācās patērēt daudz laika un kredītu, līdz uzzināju viņa likteni — bionamu iemītnieku saraksti skaitās slepeni. Mans vīrs bija tai paša nama, kur jūs. Viņu sauc — Viktors Tellers. Kā augstāko žēlas­tību, ko var piešķirt vienīgi valsts galva, izlūdzos atļauju sekot savam vīram anabiozē!

Viņa neraudāja, balss palika stingra un mierīga. Un es tūdaļ sapratu — tādam cilvēkam tiesības zināt patiesību. Viņa nenoticēja man uzreiz — tāpat kā es pēc Toras nāves. Bet, kad noticēja, vairs nebija iebiedējama ne ar kādām spīdzināšanām. Gravisienas ar katru dienu savairojās, enerģijas patēriņš bīstami pieauga, taču, pateicoties Lai- onai, Logoss saņēma nomierinošas ziņas no viņam tieši pieslēgtās Gravimortona skaitļojamās sistēmas. Logosa veto dabiskās gāzes izmantošanai Klusajā okeānā varēja ik dienu iedragāt bilanci un pavērt Lielās Sienas vienga­balainajā mūrī spraugu. Kaut vismazāko, kaut tikai dažām minūtēm, ar to man pilnīgi pietiktu.

Man virs galvas, gluži kā senās dienās, iedegās uzraksts «Kameras ieslēgtas!». Stāvēju uz televīzijas teātra vecās skatuves, kura, ieskaitīta nacionālās relikvijās, bija sa­glabājusies neskarta. Jauns bija vienīgi ar Logošu savie­notais teleons, kas atradās man aiz muguras.

Viss pārējais pa vecam ■— tie paši apzeltītie amoriņi, tā pati istabas iekārta, kur Čirija kungs un viņa mūžam neapmierinātā mamma spēlēja komiskās intermēdijas starp vilciena katastrofu un politisku atentātu, starp de­likātā pustumsā filmētu izvarošanu un visspēcīgāko pro­žektoru apgaismotu striptīzu, kura dalībniekiem novilka nevis drēbes, bet ādu ar visu miesu.

Pa labi no manis stāvēja galdiņš ar radiouztvērēju un parasto daudzkanālu televizoru. Tie izskatījās kā brēcošs anahronisms pat antikvāru mēbeļu un sen jēgu zaudē­jušo mūzu skulptūru sabiedrībā. Diez vai kāds no klāt­esošiem atcerējās, ka bez Telemortona pastāvējušas arī citas stacijas.

Saskatīju zināmu mērķtiecīgu sagadīšanos, ka stāvu tai pašā vietā, kur pirms piecdesmit gadiem gulējusi Tele­mortona nāvīgi sašautā zvaigzne Tora Valesko, — pirmā iappuse tajā šausmu romānā, kuram šodien dzīros uz­rakstīt pēdējo.

Pie griestiem un sienām parādījās gaismojoši uzraksti: ČIKĀGA — 5 PORT-O-PRENSA OTAVA FORT — JUKONA JAUNA VAŠINGTONA DIEGO-ANDŽELESA HONOLULU

Telecentram, kā to tagad dēvēja, bija abpusēji sakari ar teleonu zālēm rietumu puslodes simts lielākajās pil­sētās. Zināju, ka ik brīdi varu pieslēgt skaļruņus un dzir­dēt tos, kuri dzīvoja dažādās vietās pēc vienāda globāla laika, ar vienādu valsts pabalstu, vienādā mērā bez grā­matām un ziediem, zināšanām un nākamības.

Bet man tā bija par maz. Baidījos no Logosa. Sapratis, ka mana runa atbilst viņa izlasītajam tekstam ne vairāk kā viņa prāts — cilvēciskajam, viņš izslēdz teleonus. Šim gadījumam palika pieci tūkstoši cilvēku zālē, lai tos iz­vestu, policisti patērētu zināmu laiku. Kā nekā Stabilā Sistēma bija humāna, šaujamie ieroči tika līdz šim izlie­toti vienīgi cīņai pret klaniešiem.

Publikas klātbūtne izrādījās nedzirdēts jaunums. Vairāk nekā trīsdesmit gadus vecais televīzijas teātris nebija redzējis savās sienās neviena, atskaitot pārraižu dalībnie­kus un Telemortona līdzstrādniekus. Šodien katrs pilsonis varēja personiski redzēt Brīvās Pasaules Savienoto Valstu prezidentu Trīdentu Mortonu.

Zem ekrāniem izlēca aizvien jauni uzraksti:

RIODE2ANEIRO OKLENDA MAGELANSITIJA SANFRANCISKO-3 TAHITI-CENTRS VERAKRUSA

Visus simts teleonus varēja ieslēgt vienlaicīgi, bet tā­dos svinīgos gadījumos tos ieslēdza pa vienam — uz īsu mirkli kopā ar skaņu. Dzirdēju apsveikuma saucienus, uzbudinātas valodas, sintētisko kombinezonu čaukstoņu, soļus. Pēc tam skaņu izslēdza. Brīvās Pasaules Savienotās Valstis klausījās Mortona Piramīdu.

Atskanēja valsts himna — tā vienīgā palikusi negrozīta šajā fantastiskajā pasaulē.

«Sakopo spēkus, Trīd!» es sevi uzmundrināju. Nevis nieka pistoles šāvienam, uz kuru spējīgs gan vislielākais drošsirdis, gan visnožēlojamākais gļēvulis. Sakopo spēkus visgrūtākajam darbam, kas bijis smags un bīstams jeb­kuros laikos. Pasaki tautai patiesību!

Tā bija mana pēdējā likme gadījumam, ja nedarbosies slazdi, ar kuru ierīkošanu pēdējās septiņdesmit sešas die­nas bijām nopūlējušies — es un daudzi citi, kas ieizēm pat nenojauta, kam un kādos nolūkos palīdz.

Sāku savu stāstu ar krāsaino iznīcināšanas traģēdiju.

Ar katru nervu šūniņu sajutu, cik uzmanīgi klausās Logoss. Cilvēki vēl nepaguva reaģēt, bet viņš jau uzma­nīgi domāja. To apliecināja raksturīgais trokšņu fons viņa teleona stereo membrānās. Man likās — valstiskus melus viņš pacieš tikai tādēļ, ka uzskata tos par cilvēka psihei nepieciešamu nosacītību, līdzīgu laikam un izplatījumam. Varbūt viņš man pat slepus aplaudēja, katrā ziņā nepār­trauca.

Un pēc tam pateicu par anabiozi. Visi simts teleoni reizē nodzisa. Bet pirmā uzvara jau bija gūta. Vai nu Logoss, atgriezies pie vecajām aizdomām, aizliegs to pa otram lāgam, vai arī ļaudis vismaz zinas, kāda cena jā­maksā par trim paradīzes mēnešiem. Taču priekšā vēl bija visgrūtākais. Paskatījos uz Laionu. Viņas melnīgsnējā seja šķita Grenlandes ledāju nokrāsā. Droši vien viņa iedomās jau iztēlojās, kā tās līdziniece biolelle, raustoties agonijā, mēģina izkliegt savas mokas ar nogrieztās mēles stum­beni.

— Karš nav bijis! — es teicu, atcerēdamies pēdējo nakti bionamā, kad Laionels atklāja man visupēdējo un visneticamāko mānu, uz kura turējās Mortona Piramīda. — Jūs visi redzējāt dokumentālo filmu «Siena». Tā uz­ņemta ar bioleļļu un kombinēto uzņēmumu palīdzību uz toreizējā prezidenta Bolduīna Mortona pasūtījuma. Ame­rikas valdības nodoms bija šāds — notēmēt no Bermudu zemūdens bāzes uz Ņujorku S-raķetes, kas nav uzejamas ar radariem, bet pašu bāzi iznīcināt, automātiski izraisot atombumbas sprādzienu. Pēc tam Sienai bija uz visiem laikiem jānorobežo Amerika no morālās katastrofas, kas neatvairāmi tuvojas no Austrumiem.

Nestāstīju, kādi motīvi bijuši Sienas īstajam radītājam Laionelam Maram. Tos, kas dzīvo Austrumos, viņš neuz­skatīja par vainīgiem indiāņu rases bojā ejā. Siena tika domāta kā lamatas Amerikas baltajiem un vienlaicīgi kā vienīgā pārējās pasaules aizsardzība no amerikāņu S-ra- ķetēm. Sīkūmiem man neatlika laika. Logoss vēl nepa­guva nekā uzsākt, bet Tristans Mortons jau rīkojās. Pa­klausot viņa mājienam, policisti viņpus ložu drošajām, caurspīdīgajām sienām pagrieza pret mani automātus, un pati siena sāka lēnām šķirties vaļā.

— Bet Laionels Mars gribēja citu! — es kliedzu, jau sajuzdams krūtīs lodes. — Par upuri no Bermudu bāzes notēmētajam atomtriecienam kļuva nevis Ņujorkas trīs­desmit miljoni iedzīvotāju, bet pati valdība ar Bolduīnu Mortonu priekšgalā. Gravisienas iežogotās Vašingtonas atomdrupas ir vienīgais patiesais piemineklis šim laik­metam, kur nabadzīga nīkuļošana izdaudzināta par uz­plaukumu, loģisks ārprāts par augstāko prātu, masveida iznīcināšana par mieru un labklājību! Piecsimts kilometru garā Briesmu zona gar sienu, kur kibervērotāji neie­laistu pat mani, būtībā slēpj …

Man neļāva pabeigt. Atkārtojās tā pati aina, ko tiku jau vērojis pirms piecdesmit gadiem, kad Telemortona līdzjutēji ielauzās senāta apakškomisijas sēdes zālē. Automātnieki nepaguva izšaut, viņus nostūma no ceļa pūlis. Dzīva niknumā zvērojoša ļaužu banga neatvairāmi gāzās pret mani. Jo milzīgā jau manās dienās iesāktā trīsdesmit četros gados izbūvētā briesmīgā apmānīšanas piramīda bija stiprāka par mani. Cilvēki rāpās uz skatu­ves, gatavi saplosīt mani gabalu gabalos. Es nenosodīju viņus. Cik daudzi mana laikmeta biedri neapgāžami ticēja netaisnībai un meliem — mazliet mazākiem un tādēļ at­tiecīgi mazāk iespaidīgiem.

Tāpat kā toreiz Džordžs Vasermūts, mans vājais, nāves priekšā drebošais «es» dzīrās uzlēkt uz galda un kliegt jau gandrīz karātavu cilpā iemauktā noziedznieka balsī: «Viss, ko esmu sacījis, ir meli!»

Bet es neuzlēcu uz galda. Atkāpjoties uz teleona pusi, pa kuru Logoss mani tagad pētīja ar saviem neskaitāmiem domāšanas blokiem, sviedu pretī daudzkrāsainajai, mani apbrāzmojošajai nāvei savu vienīgo ieroci — patiesību.

Es tūdaļ nesapratu, kādēļ viņi apstājās, bet tad arī es sadzirdēju pērkondimdošu mehānisku balsi:

— Svarīgs ziņojums Logosam. Ziņo Sienas .kibernovē- rotājs Grenlande-127. Stratosfēras graviaizsardzībā nezi­nāmu iemeslu dēļ radies logs. Pirms divām sekundēm caur to izgājusi raķete. Lūdzu nekavējoties spert soļus!

— Paskaties radiācijas līmenī Sienas sairšanas sektorā! — man aiz muguras atskanēja mana paša balss.

Domāju par to pašu, ko Logoss, ja vien manu reakciju varēja saukt par domāšanu. Galu galā biju nevis auksl asinīga mašīna, bet cilvēks, kas tikko atradies par m

Varbūt tas nav vis ilgi gaidītais glābiņš, bet Laionela pēdējā — visšausmīgākā atriebība? Varbūt viņš, nesasniedzis tiešā ceļā savu nodomu īstenošanu, izvēlējies mani par savu rīku, lai nonāvētu septiņus miljardus ar pē­dējo gandrīz acumirklīgo sitienu? Varbūt atomkarš tiešām bijis un tagad pa mana paša rokām iedragāto Sienu ieplū­dīs nāvējoša radiācija, bet tai pa pēdām svešu pasauļu iebrucēji, kas tikai gaidījuši šo momentu, lai sagrābtu pa- mirušo Zemi?

— Radiācijas līmenis sairšanas sektorā nulle rentgenu astoņdesmit milirentgenu. Sairums palielinās. Raķete tikko nosēdusies Skorsbisunas Ledus plakankalnē. Lūdzu ātrāk spert nepieciešamos soļus!

Stāvēju, cieši piespiests teleonam, sajuzdams tā spē­cīgo vibrāciju. Logoss domāja. Tad viņš pavēlēja manā balsī:

— Parādi man raķeti gravistereonā!

Un tā nu man iznāca redzēt 21. gadsimta vislielāko tehnisko brīnumu, kas, līdzīgi gravispārniem, nekur un nekad netika pielietots, — Logoss uzskatīja sintezitronus mākslīgiem produktiem daudz vajadzīgākus cilvēkiem. Tieši skatītāju zāles vidū izauga bezgalīgs ledus tuksnesis. Mēs redzējām viņu it kā no augšas. Sidrabains planku­miņš, tikko saskatāms uz baltā fona, ātri tuvojās un pakāpeniski izauga neticama izmēra raķetē. Augšējā daļā atvērās lūka, no tās it kā pa gaisu nolaidās dažas sidra­bainas bezformīgas kūniņas. Tās stāvēja mūsu — 21. gad­simta zemes cilvēku vidū, un tas bija bailes iedvesošs skats. Pat man.

Tad kūniņu augšpuse zaudēja krāsu, kļuva caurspīdīga. Mēs ieraudzījām cilvēciskas sejas un sadzirdējām cilvē­ciskas balsis.

— Redzu! Vari izslēgt! Steidzami pasākumi tiks veikti, — pēc ilgas pauzes sacīja Logoss.

Teleons man aiz muguras griezīgi rūca. Ar katru nervu šūniņu sajutu traģēdiju, kas patlaban risinājās elektronis­kās domāšanas substances astoņdesmit stāvos.

Raķete un cilvēki pazuda kā mirāžā. Reāla bija vecā Telemortona skatītāju zāle un tajā nekustīgi pamirušie ļaudis, un tāds klusums, kāds mēdz būt tikai pirms brī­numa.

Un pēkšņi, gluži kā toreiz manās halucinācijās par Radioteleskopiskās Atklāsmes katedrāli, atskanēja vien­tuļa balss, kas bija sevī ietvērusi septiņus balsu mil­jardus:

— Brīnums! Brīnums!

Uz skatuves iegaismojās vecais daudzkanālu televizors, kas tā arī stāvējis ieslēgts un dīks kopš sen aizmirstā brīža, kad Čirija kungs pēdējo reizi demonstrēja Tele- mortona skatītājiem Eiropas programmu nāvīgo garlai­cību un atpalicību.

Objektīvam strauji tuvojoties vienīgajam spilgti gaiša­jam plankumam šajā bezcerīgajā, pelēki, melnajā postažas panorāmā, plankums izpletās intensīvas gaismas avotā. Un, kad tā izstarotā zaļgani kāvainā blāzma pārlija apkār­tnei, iztēles veidotās drupu kaudzes visnotaļ ieguva savus īstenos vaibstus.

Telestacija rādīja tipisku Mēness peizažu, kādu biju paturējis prātā no sava laika pirmajām kosmiskajām re­portāžām. Tipisku — taču, kā noskaidrojās pēc mirkļa — ar būtisku izmaiņu.

Kad acis pierada pie spilgtās gaismas, kas aumaļoja no Mēness dzīlēm, saskatīju caurspīdīgu jumolu. Tas vis­caur nosedza krāteri, bet zem tā vīdēja brīnumaina pil­sēta ar zaļumos iegrimušām pusapaļām celtnēm, kas gru­pējās ap piecstarainu mākslīgu ezeru.

Aizjoņoja vēl viena sekundes sīkdaļa, un kļuva sapro­tams, kāpēc šajā vienreizējā brīdī rādīja tieši Mē­nesi.

— Raida_ vispasaules koordinācijas centrs «PTOLO- MEJA KRĀTERIS», kuram caur intersolāro retranslācijas pavadoņu sistēmu «TERRA — SOL» pieslēgti visi Zemes telecentri, kā arī bāzes uz Mēness, Marsa un Venēras. Tūlīt ar ārkārtēju ziņojumu uzstāsies Rietumu puslodes adaptācijas komitejas Galvenais Koordinators Džeks Jan- sons…

Mēness pilsētas vietā parādījās seja. Domātāja seja. Seja no CITAS PASAULES.

— Pienācis brīdis, kuram gatavojāmies tik ilgu laiku. Pirmo vēsti saņējnām no orbitālās novērošanas raķetes «INTERNACIONĀLE- 537/ANS», kas, pamanījusi «logu» stratosfēras gravitonajā barjerā, nolaidās Grenlandē, Skorbisunas plakankalnē. Aparatūra reģistrēja momen- tālu vizuālu un akustisku kontaktu ar turienes kibernē­tisku novērošanas sistēmu.

Kā jau paredzējām, šī pati pirmā saskare ar pārējo cilvēci nekavējoties sadragāja mākslīgās izolācijas mūri.

Nupat no visiem novērošanas posteņiem pienākusi ziņa, ka Barjera, kas turpat pusgadsimtu varmācīgi sadalīja cil­vēci divās nevienlīdzīgās daļās, pārstājusi eksistēt. Agrāk vai vēlāk tam neizbēgami bija jānotiek.

Jau divdesmitajā gadsimtā visi patiesi domājošie ļaudis nāca pie atziņas, ka cilvēce, neskatoties uz toreiz pastāvo­šajām pretišķībām, izveidojusies p^r nedalāmu orga­nismu, un vienīgi tāds spēj dzīvot un izdzīvot. Tādos ap­stākļos pašizolācija nozīmē lēnu pašnāvību. Atsevišķas dzīves ainas viņpus Barjeras, kuras izdevās fiksēt ar kva- zilāzeru staru zondiem, pilnīgi apstiprina šo aksiomu.

Taču tā pati dialektiskā objektivitāte, kas palīdzējusi mums pārvarēt visai nopietnas domstarpības, tā pati rū­pīgā visu plusu un mīnusu izsvēršana, spiež mums atzīt zināmu paradoksu. Nodarīdama daudz ļauna tiem, kas palika viņā pusē, Barjera ievērojami veicināja pārējās cilvēces savstarpēju saprašanos.

Pagājušā gadsimta beigās Savienotās Valstis (ne bez Telemortona palīdzības) pārvērtās savdabīgā epidēmijas centrā, kas izplatīja agresijas un vardarbības sērgu. Šo ļaundabīgo faktoru pazušana stipri uzlaboja politisko kli­matu. Vašingtonas pašiznīcināšana (visgrandiozākā provo­kācija tautas apmānīšanai, kādu pieredzējusi vēsture) psiholoģiski pārvērta karus par neiespējamību. Ikvienam no mums uz visu mūžu atmiņā iespiedušās satriecošās ainas, kuras īsi pirms Barjeras uzcelšanas izdevās uzņemt no komunikācijas pavadoņa «ĪNTERSAT». Šiem Vašin­gtonas atomliesmā bojā gājušajiem desmit miljoniem mums daļēji jāpateicas par to, ka jau trīsdesmit trīs ga­dus dzīvojam bez militāriem konfliktiem.

Tādi bija objektīvi priekšnoteikumi tā saucamajai Lie­lajai psiholoģiski zinātniskajai revolūcijai, kuras labumus pašlaik bauda praktiski ikviens cilvēks mūsu Planetārajā Sadraudzībā. Milzīgus, agrāk bruņošanai izšķērdētus līdzekļus beidzot varējām izlietot cilvēku labklājības cel­šanai. Neuzticībai un konkurencei pamazām zūdot, atkrita izcilu zinātnisku sasniegumu rūpīga slēpšana. Zinātne kļuva par vienotu procesu un, visai cilvēcei kalpodama, īsā laikā guva patiesi fantastiskus panākumus.

Šodien, kad Barjera pārstājusi eksistēt, cilvēce stāv jauna kvantitatīva lēciena priekšā, kas vienlaicīgi būs pēdējais nopietnais eksāmens. Tikai tad, kad mums izdo­sies pacelt viņpus Barjeras palikušos līdz mūsu līmenim (ne jau materiālajam, tas samērā viegls uzdevums) — līdz mūsu garīgajam līmenim, varēsim uzskatīt, ka mums tie­sības saņemt Gatavības apliecību.

Paredzot neizbēgamo stundu, kad Barjera izzudīs, pirms pieciem gadiem tika nodibināta Adaptācijas komiteja. Pa šo laiku tā sagatavojusi vairāk par simt tūkstošiem īpaši šim uzdevumam izraudzītus, vispusīgi pārbaudītus un ap­mācītus brīvprātīgos, kuru rīcībā tiks nodoti visi mūsu Planetāriskās Sadraudzības resursi.

Mūsu priekšā bezgala cildens uzdevums: uzmanīgi un iejūtīgi, pakāpienu aiz pakāpiena tuvināt viņus vienīgajai cilvēku cienīgajai attiecību normai — saprašanai un lab- gribībai, lai iekļautu kā vienlīdzīgus mūsu lielajā ko­pībā …

Viņš vel kaut ko teica, bet es vairs neklausījos. Ka visi. Cilvēki apskāvās, raudāja, auroja, dziedāja. Bet es at­cerējos savu horoskopu.

Nesen pie manis bija atnācis pats astrologs. Kā apbal­vojumu par pareģojumu un augstāko žēlastību viņš iz­lūdzās darbu savam mazmazdēlam. Liku viņam sastādīt Toras horoskopu. Pēc tam viņš atzinās/- ka arī manējais bijis tāds pats tīrs izdomājums. Saskaņā ar zvaigžņu rakstiem viņai vajadzētu nodzīvot ilgu jo ilgu un ļoti laimīgu mūžu.

Tora mira bionamā Nr. 53 divdesmit sestajā mūža gadā un trīsdesmit trešajā Sienas gadā. Viņas nāve nebija ne­maz tik bezjēdzīga. Kaut vai tādēļ, ka ievadīja mani vienkāršā un dižā patiesībā. Cilvēks atbild par savu laiku nākamo laikmetu priekšā. Un nav tiesīgs noiet dibenā, pat būdams nogrimuša kontinenta pēdējā smaile.

Anatols Ādolfa d. Imermanis MORTONA PIRAMĪDA

Redaktore A. Smite Māksi, redaktors A. Jēgers Telin. redaktore D. Radziņa Korektore B. Kalēja

Nodota salikšanai 1971. g. 31. maijā. Pa­rakstīta iespiešanai 1971. g. 3. decembrī. Tipogrāfijas papīrs Nr. 3, formāts 84X 108/32,0. 6,88 fiz. iespiedi.; 11,56 uzsk. iespied!.; 12,48 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. JT 04200. Maksā 49 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bnlv. 24. Izdevn. Nr. 24426/I)o-601. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļei.iina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 357.