Mortona piramīda

2

Ierāpos alojes krūmos. Domāšana, no kuras biju atra­dis, jau tā sagādāja grūtības, bet nežēlīgajā saules svelmē vēl jo vairāk. Te, zem dzelokšņainiem zariem ar tumš- sārtiem, saulei pretī atvāztiem ziediem, varēja rast kaut mazliet ēnas. Atminējos Miltonu Anbisu, kurš bija ziedo­jis mūžu zinātniska sapņa īstenošanai. Cik naivs vientiesis viņš izrādījās. Ne jau nedēļa, bet mēneši nepieciešami, lai, paturot veselu prātu, pārlēktu no mana laikmeta mīklainajā «Sienas ērā».

Manā patvērumā bija vienīgi tranzistors, televizoru ne­biju paņēmis līdzi principa pēc. Pāris reižu nesekmīgi mēģināju sameklēt kādu staciju, bet nedzirdēju nekā, izņemot atmosfēras traucējumus un kādu tur nesakarīgu īdēšanu, acīm redzot, lielā ātrumā pārtinamo magneto- ierakstu skaņu. Tagad zināju iemeslu — Telemortons aiz­stājis radio un, iespējams, arī pārējos informācijas avotus. Ierados šajā pasaulē pilnīgi nesagatavots. Tagad man ne­atlika nekas cits kā pacietīgi salūkot mūķīzerus neskaitā­mām mīklām.

Pie velna, nedomāsim pagaidām par to, ka tevi izsludi­nājuši par mironi, sāksim ar visvieglāko … Biokibernē- tiķi, biobarometrs, Biomortons… Vārds «bio», ja nemal- dījos, grieķiski nozīmē «dzīvība». Tātad Biomortons ir kaut kas līdzīgs «ātrai medicīniskai palīdzībai». Glābt cil­vēkiem dzīvību — slavējama nodarbošanās, bet kāpēc globālā valstī tā uzticēta privātai firmai?

Nu, bet ko nozīmē Kredimortons? Varbūt kredīta iestāde ar kasieriem — robotiem, kuriem galvenais kiber- nētiķis mazgā galvu par kļūdainiem aprēķiniem?

Kā nākamā jautājumu sarakstā greznojās «Siena». Tā šķita man tik mistiska, manam mežoņa prātam nesagre­mojama, ka pat nemēģināju to apjēgt. Bet viens man jau tagad bija skaidrs — Siena varbūt nodrošinājusi vispārēju uzplaukumu, toties nebija pasargājusi no viltus un me­liem. Man nebija ne jausmas, kurš no Mortoniem un par kādiem nopelniem ticis prezidenta godā. Kādos radniecis­kos sakaros esmu ar viņa bērniem, Tristanu un Izoldu, vēl mazāk apjautu. Toties man bija izprotams, kadi cēloņi pamudinājuši viņus un pārējos mantiniekus izsludināt mani par zemestrīcē bojā gājušu. Manam laikmetam pie­derīgais Bolduīns Mortons rīkojās aptuveni tāpat.

Pie kā varēju apelēt? Kādus pierādījumus varēju uz­rādīt? Anabiozes ierīci? Tā, nav šaubu, sabumbota — lieli meli prot nodrošināt sev ticamas dekorācijas. Personības apliecību nebiju iegādājies: tajā — agrākajā dzīvē mil­joni pazina Trīdentu Mortonu pēc izskata. Bet tagad? Nav izslēgts, ka šajā pusgadsimtā nav palicis starp dzī­vajiem neviens, kurš pazītu mani personiski un spētu ap­liecināt, ka neesmu viltvārdis.

Pēdējā doma atnesa pat zināmu atvieglojumu. Izmisīga situācija tikko no kapa pieceltajam, bet varbūt tieši tā varbūtība, pēc kuras zemapziņā esmu allaž alcis. Pazust starp septiņiem miljardiem, būt tāds pats cilvēks kā visi, uzsākt dzīvi no gala — bez jebkādām privilēģijām.

Mani mocīja slāpes. Pāmetis ēnu, devos ceļā, tālāk prom no pērkondimdošās balss. Dievs ar viņu, ar visu to fantastisko mantību! Ar visādiem telemortoniem, kredi- mortoniem, biomortoniem! Atrast strautu šķita patlaban daudz svarīgāk.

Pēkšņi apstājos. Varbūt biju tomēr netaisnīgs pret jauna jiem laikiem. Redzams, tie nemaz nav tik ļauni, ja spēj no­drošināt visiem bezmaksas uzturu un pajumti. Varbūt le­ģenda par manu bojā eju nemaz nav izgudrota kaut kādu tur mantinieku interesēs? Varbūt uz stabilitātes un saprātī­gas bilances pamatiem celtā valsts vienkārši bīstas no senākā Trīdenta Mortona? Neprātis, no kura viss kas sa­gaidāms. Ne jau velti kādreiz mani tā šausmināja neiero­bežota vara. Pašlaik, ja ticu diktoram, es būtu visvarenā­kais cilvēks. Vai daudz vajadzīgs tādam, lai pat ne ļaunu prātu, bet vienkārši, lāgā neizprotot smalkum smalko no­skaņoto mehānismu, pielīdzinātos zilonim porcelāna vei­kalā?

Strautu atradu. Un līdz ar to pirmo man ceļā patrāpīju­šos pēcteci. Jauns puisis spīdīgā sintētiskā kombinezonā lietišķi vilka laukā no dīvainas caurspīdīgas mugursomas dažādus gardumus, bet uz pannas, kas ne ar ko neatšķīrās no mana laika pannām, jau kairinoši cepās kartupeļi. Manām slāpēm pievienojās tikpat nepanesama ēstgriba.

Viņš pacēla galvu un, izlaidis no pirkstiem paciņu zelta iesaiņojumā, atkāpās dažus soļus. Mani pašu viņš vēl ne­redzēja, tikai atspulgu strautā, bet ar to pilnīgi pietika. Saskrambājies, asinīm notašķīts, saplēstās divdesmitā gad­simta drēbēs — droši vien rādījos viņam spokam līdzīgs.

— Pārdodiet man produktus! — piesmacis sacīju.

— Kas tu tāds esi? — Viņa redzokļi iepletās — bez šaubām, apjukumu radīja ne tikai mans laikmeta vaib­stiem neatbilstošais saplosītais izskats, bet arī kaut kas neaptverami svešķermenisks.

Vēlāk sapratu, ka vismazāk viņš brīnījās par manu uz­valku — ļaudis nereti ģērbās pēc pagājušā gadsimta mo­des, lai kaut vai tādējādi atšķirtos no citiem.

— Es samaksāšu! — aši sacīju, nedodams viņam laika izprast šo svešķermenību. Lai no kādiem motīviem vadī­jušies mani mantinieki vai valsts, sagudrodami manu nāvi, apgāzt šo leģendu nedrīkstēju savas drošības dēļ. Ticēju šīs mīklainās pasaules prātīgumam, bet pārāk neuz­ticējos tās humānismam.

— Ar ko? — viņš pavīpsnāja, izbērdams paciņas sa­turu uz pannas. Man par laimi vēlēšanās izzobot līdzcil­vēku uz īsu brīdi atbīdīja sānis pārējo.

Dzīros vilkt no kabatas banknošu sainīti, bet zibenīgi noslēpu atpakaļ. No viņa skatiena nopratu — nauda, vis­maz papīrnauda piederēja pagājībai. Bet, ja vēl pastāvēja tāds jēdziens kā bagātība, tad, acīm redzot, eksistēja vēl arī tās galvenais atribūts — čeku blankās. Protams, tik loģiski šai mirklī neprātoju. Biju pārāk uzbudināts, gan sa- tikdams pirmo divdesmit pirmā gadsimta pārstāvi, gan bai­dīdamies nodot sevi, gan kaudamies ar mežonīgo vēlēšanos ātrāk mesties virsū pannas saturam. Bet vispirms kāri pa- dzēros, ar abām plaukstām sasmēlis vēso, tīro ūdeni.

— Rau, te būs simts dolāru par visu tavu krājumu! — mikliem pirkstiem izvilku čeku grāmatiņu un pildspalvu.

— Dolāru? — viņš nosēca, kāpdamies atpakaļ. Panna apgāzās, kartupeļi un gaļas plāceņi izbira smiltīs.

Nezinu, kurš no mums vairāk nobijās -— es vai viņš, kas nenolaida izbolītās acis no manas čeku grāmatiņas.

— Čeks simts dolāriem? — viņš drebošā balsī atkārtoja.

Šis teikums viņa mutē skanēja kā citāts no sen aiz­mirstas grāmatas. — No kādas pasaules tu esi ieradies? Jebšu vai tu esi tas pats Mortons, ko nobeigusi zemes­trīce?

Sapratu, ka man nav kur sprukt. Tāpēc pat nemēģināju. Uzklupu kartupeļiem un gaļas plāceņiem, apriju tos gan­drīz vai ar visām smiltīm, un, ja gudroju kādu izskaid­rojumu, tad vienīgi savai nepieklājīgai ēdelībai.

— Piecdesmit gados var izbadoties! — paziņoju ar pilnu muti.

Viņš nedzirdēja — ieklausījās telediktora tālajā balsī. Es uztvēru tikai pēdējo frāzi:

— … uzbrukums banku operāciju muzejam Kolorādo- sitijā, kur nolaupīti zelta stieņi septiņu kilogramu kop- svarā. Trīs aplaupīšanas līdzdalībnieki apcietināti, pārē­jiem izdevies aizbēgt tuksnesī…

— Tad redz, kas tu tāds esi! — nikni sabradājis ēdiena atliekas, puisis paķēra tukšo pannu. — Nolādētais kla- nietis! Visu mūžu esmu ienīdis jūsu bandu! Tieši jūsu dēļ dodos uz bionamu! — viņš atvēzējās, grasīdamies triekt pannu pret manu galvu.

— Nav tiesa! — saucu katram gadījumam, brīnīdamies, kas tie klanieši tādi ir.

— Tu melo, izdzimteni! … Nu, ir jau labi, — viņš iemeta pannu strautā. — Būtu tu man patrāpījies mēnesi agrāk, es tevi nožmiegtu plikām rokām. Tagad tam visam vairs nav nozīmes … — viņš jau runājās vairāk pats ar sevi. — Pēdējo reizi izceļojos svaigā gaisā, pēdējo reizi redzēju kokus un kalnus, pēdējo reizi pats sev sagatavoju ēdienu… Vai tad citādi tu būtu mani sastapis tādā vietā? … Bet pēc stundas būšu jau bionamā! … Vācies prom, iekāms neesmu tev visas ribas pārlauzis!

Droši vien sekotu viņa padomam, ja mani neatturētu nikni čuksti:

— Tā kā tā tālu neaiziesi! No tuvākā teleinforma pazi­ņošu policijai!

Tikt noturētam par kādu tur klanieti un izdotam poli­cijai — tā man vēl trūka. Agrākais Trīdents Mortons butu tādā situācijā zaudējis galvu. Bet manī viss bija mainī­jies — gan fiziskie spēki, gan garīgās dotības. Reaģedams ar ātrumu, kas manī pašā viesa apbrīnu, skubā sadomaju puslīdz ticamu izskaidrojumu. Acumirklī pārvērtos ekspe­dīcijas dalībniekā, kurš, no pārējiem noklīdis, apmaldī­jies tuksnesī, bet aizvēsturiskā nauda un čeku grāma­tiņa — arheoloģisks atradums zemestrīces iznīcinātās anabiozes ierīces vietā.

Viņš man īsti neticēja, un tad, lūkodamies pēc pārlieci­nošāka pierādījuma, es atminējos briljanta gredzenu. He­likopterā nejauši sataustīju to kabatā, nekādi nevarēdams izprast, kā tas tur gadījies.

— Skat, ko vēl atradu izrakumos! — izņēmu gredzenu. Slīpētas šķautnes iedegās saulē, dziļumā iemirgojās mai­nīga uguntiņa.

— Kas tas par akmeni? — puisis neuzticīgi pagrozīja gredzenu pirkstos. — Šķiet caurspīdīgs, bet iekšā tā kā sārts, tā kā zils.

Briljanti nozīmēja viņam tādu pašu brīnumu kā man banku operāciju muzejs. Taču, kad pateicu, kā to sauc, viņu pārņēma satraukums — ne mazāks kā mani, par ēšanu domājot.

— Tūdaļ pārbaudīsim! — pārmetis mugursomu pār plecu, viņš ienira krūmājā.

Gredzens palika viņam rokā. Būtu varējis izsist to ar vienu vienīgu belzienu, bet ar otru aizlingot viņu gar­šļaukus — manī bija sakrājies tāds spēks, ka tiktu galā ar ikvienu, izņemot varbūt boksa čempionu. Tomēr ne­darīju to. Vispār vairs nedomāju par gredzenu, domāju tikai par uzrakstu iekšpusē, ko tikko biju pamanījis.

Torai — Trīds. Torai — Trīds. Torai — Trīds.

Gandrīz vai sajutu savās smadzenēs noklikšķam seifa disku, vajadzīgo kombināciju uzgriežot. Durvis atvāzās ar metālisku grandoņu, man pretī brāzmoja atceres. Tora! Vesela valstība, kurā ietilpa gan pirmā tuvība ar sievieti, gan tā visupēdējā pirms Toras uzstāšanās Telemortona pirmajā pārraidē, gan daudzu sieviešu rokas, kurām biju pieskāries — kaisli, vienaldzīgi, derdzīgi, gan Toras garais rādītāja pirksts ar tumšsarkano tunikai pieskaņoto nagu un saderināšanās gredzenu ar pulkstenīti.

Tas patiesībā piederēja man, mēs vienkārši apmainījā­mies neilgi pirms uzstāšanās, jo viņas pulkstenis bija apstājies. Viņējais bija ar briljantiem, agrāk tas atradies Monako princeses, bet pirms tam krievu lielkņazienes īpašumā. Tora piedēvēja izdaudzinātajam akmenim laimes nesēja spējas, tādēļ man vajadzēja uzmaukt to pārraides laikā. Vēlāk viņu nošāva, gredzens palika pie manis un kopā ar hipnomiega aparātu devās piecdesmit gadus ilgā ceļojumā.

Mēs izgājām uz betonētas šosejas. Pie apvāršņa, klinšu un varenu ciedru ielokā, pacēlās kāda ēka. Novērtēt no šejienes lielumu šķita pagrūti, varbūt tā rādījās tik prāva tāpēc, ka visapkārt neredzēja citas celtnes. Šosejas malā stāvēja bezlogains rotaļlietu namiņš. Iegājām. Ieraudzīju ekrānu un taustiņus zem tā. Nospiedis kādu taustiņu, mans pavadonis nepacietīgi pieprasīja:

— Atrodiet tuvāko juvelieri! Ātrāk, man nav laika!

— Tūlīt pameklēšu, — atbildēja bezkaislīga mehāniska balss.

Pēc maza brīža ekrāns ievizējās. Ieraudzīju juveliera darbnīcu un pusmūža vīrieti, kurš rūpīgi slīpēja ar smilš­papīru neparastu kaklarotu. Biju gatavs apzvērēt, ka tā no stikla. Manos laikos tādu nieciņu varēja iegādāties bērniem domātā veikalā.

— Ko vēlaties? — nepamezdams savu nodarbību, ap­vaicājās darbnīcas īpašnieks.

— Paslēpieties! — puisis, nostādamies man priekšā, pačukstēja. Atlēcu kaktā tieši laikā — juvelieris pacēla galvu, lai aplūkotu mana pavadoņa plaukstā guļošo gre­dzenu.

— Graviera darbs senlaicīgs, — viņš nolika malā lupu. — Pērnais vai aizpērnais gadsimts… astoņpadsmit ka­rātu briljants, spriežot pēc dzidruma, Dienvidāfrikas, slī­pēts Amsterdamā . .. Bet tas var arī būt teicams viltojums. Jāpārbauda ar spektrālās analīzes palīdzību.

— Vai citas iespējas nav? — mans pavadonis nemie­rīgi noburkšķēja.

— Izņemot laboratoriju? Nekādas. Dimanti griež stiklu — bet kur jūs tādu atradīsiet mūsdienās? Vienīgi muzejos un pie vislabākajiem juvelieriem.

«Savāda pasaule!» nodomāju pie sevis. «Pasaule, kas ar katru mirkli kļūst aizvien neapjēdzamāka. Banku muzejs, muzeju stikls! Tas vēl nekas.» Taču, pieminot Amster­damu un Dienvidāfriku, juveliera balss skanēja ērmoti. Apmēram tādā tonī manos laikos runāja par Atlantīdu.

Pirmo reizi pa īstam iztēlojos, kā nokļūstu tuvākajā pilsētā — bez mazākām zināšanām šī laikmeta topogrā­fijā, kādas parasti palīdz cilvēkam orientēties jebkurā apkārtnē. Jau pirmo soli sperot, būtu sevi pilnīgi nodevis.

Sākumā, iekāms neesmu puslīdz ticis skaidrībā, man noderētu necils, pakluss patvērums, kur mani barotu un pārāk neizprašņātu. Nācu pie pārliecības, ka laimīgs ga­dījums savedis mani kopā ar šo puisi. Viņš devās uz bionamu. Nosaukums skanēja sakritīgi ar Biomortonu, un nav šaubu — tam kāds sakars ar medicīnu. Sanatorija vai dziedinātava — tieši vispiemērotākā joma Trīdenta Mortona pirmajiem soļiem pa jaunās dzīves plāno ledu. Biju iedomājies, ka tā sagaidīs mani kā otru Jēzu Kristu, bet šī dzīve, ņemot palīgā kolosālu viltu, iedzen mani pagrīdē. Nu — sanatorija nav visļaunākā vieta dzīvam mironim.

Risināju domas trīskārt četrkārt ātrāk nekā sendienās. Lēmums tika pieņemts, pirms vēl juvelieris pabeidza pē­dējo teikumu. Palikdams neredzams, ieliku pavadonim delnā savu pulksteni.

— Ciparnīca ar stiklu! īstenu stiklu, — darbnīcas īpaš­nieks noliecās pacelt aiz brīnumiem nokritušo stikla pērļu virkni. — Kur jūs tādu esat grābis?

— Tā nav jūsu darīšana! — mans pavadonis norūca. Ievēroju viņa apķērību. Ne brītiņu nevilcinādamies, viņš ieskrāpēja ar briljantu pulksteņa virsmu. — Tas nu gan!… Cik esmu jums parādā par konsultāciju! — viņš izvilka no kabatas metāla grāmatiņu ar burtiem «Kredi- mortons» un desmitskaitlīgu ciparu uz biezajiem vākiem. — Cik? Mudīgāk! — viņš skubinādams atkārtoja, grā­matiņu vaļā vērdams. Lapas bija no vissmalkākā metā­liskā papīra, metāla vāka iekšpusē lodziņš, līdzīgs takso­metra skaitītājam.

— Desmit kredītu, — nošļupstēja juvelieris, vēl aiz­vien neatguvies no brīnumiem. Viņa rokā parādījās tāda pati grāmatiņa ar tādu pašu desmitskaitlīgu ciparu uz vāka.

Mans pavadonis ieskrāpēja šo ciparu metāla loksnē ar vākam piestiprinātu adatu, bet lejā uzrakstīja desmit­nieku. Tad paskatījās savā lodziņā. Pēc dažām sekundēm tajā redzamā summa samazinājās par desmit, bet summa juveliera lodziņā attiecīgi palielinājās.

Operācija aizņēma pusminūti un man, cita gadsimta cilvēkam, šķita kā ilustrācija burvju pasakai. Vēlāk uzzināju, ka aiz šīs burvības slēpjas tehnisks triks, būtībā ne pārāk sarežģīts divdesmit pirmā gadsimta līmenim. Jebkuram cilvēkam, no multimiljonāra līdz valsts pabal­sta saņēmējam, bija savs personisks konts un čeku grā­matiņa ar elektronisku impulsu raidītāju, saistītu tiešā ceļā ar visaptverošu skaitļošanas sistēmu.

— Viss kārtībā! — juvelieris pusmehāniski nomurmi­nāja, tikai tad apķērās: — Gredzens! Pārdodiet man gre­dzenu! Došu jums par to …

Bet mans pavadonis jau atvienojās — kā redzams, ne­vēlējās, lai es uzzinātu cenu.

Izgājām no teleinforma. Saule svilināja, vientuļā ēka pie apvāršņa stāvēja, ietinusies trīsošā gaismas plīvurā.

Puisis izteiksmīgi raidīja uz to pusi spļāvienu, tad pie­vērsās man:

— Runāsim atklāti! Iespējams, tu tiešām esi ekspedī­cijas dalībnieks un kā tāds nozadzis gredzenu kopā ar senlaicīgo pulksteni, papīra naudu un aizvēsturisko kre- dītgrāmatiņu … Iespējams, nekā neesi zadzis un viss tas pieder tev pašam, — viņš ar zīmīgiem draudiem ielūkojās man acīs. — Ja atdosi man gredzenu, es tevi nenodošu — tas ir manās interesēs. Pretī dabūsi visu, kas man ir uz personiskā konta, — pietiekami, lai paslēptos no policijas. Bez tam saņemsi produktus ceļam un, galvenais, manu' kombinezonu. Pašreizējā izskatā tevi nekavējoties aiz­turēs. Manuprāt, tas ir godīgs veikals.

Pa savai vīzei viņš tiešām bija godīgs — sava laikmeta morāles ietvaros. Varēja taču nesamaksāt juvelierim par konsultāciju. No otras puses — bez sirdsapziņas pārmetu­miem blēdījās. Visa viņa bagātība sastāvēja no trīsdesmit sešiem kredītiem — tieši šo summu bija uzrādījis lodziņš.

•— Līkop, ja pieliksi ceļazīmi uz bionamu.

Gandrīz vai pateicu «uz sanatoriju», bet laikā iekodu mēlē. Viņš jau tā zināja par mani daudz vairāk, nekā vēlams. Nebija nekādas vajadzības ļaut viņam pārlie­cināties, ka patiesi esmu cilvēks no pagātnes. Kā nekā mana versija par biokibernētiķi, kas apzadzis Mortona pēdējo atdusas vietu, neskan nemaz tik slikti. Katrā ziņā daudz patiesāk par patiesību. Un, kamēr viņam paliks kaut sīkākā šaubu ēna, viņš neuzdrošināsies nevienam stāstīt, ka savām acīm redzējis Trīdentu Mortonu, to pašu, kurš saskaņā ar oficiālo versiju miris 8. gadā pirms jaunās

ēras. Ne mirkli nevilcinādamies, viņš iedeva man ceļa­zīmi. To greznoja no šejienes saredzamā ēka.

«Tā nu gan ir veiksme!» nodomāju, pārskriedams ar acīm lakonisko tekstu: «Biomortons. Bionams Nr. 53. Ha­rijs Filipo, Matu-Grosu štats, 1227. teritoriālā zona.» Ņemot talkā uzmanīgus jautājumus, man izdevās izdibi­nāt, ka uzturēšanās laiks — trīs mēneši, personības aplie­cība nav jāuzrāda un, pats būtiskākais, grezna barošana.

— Kā cūku uz kaušanu, — puisis pasmīkņāja, uzvilk- dams mugurā manus lanckarus.

Palaidu viņa vārdus gar ausīm. Soļoju pa betonēto šo­seju, juzdamies apbrīnojami viegli un brīvi bezsvara kom­binezonā. Viņš lūkojās man nopakaļus, reiz pat kaut ko uzsauca, kā grasīdamies apstādināt. Bet pārdomājis aši' pagriezās un ienira krūmos.