Aizgājām uz parku. Te bija loti daudz augu un loti maz cilvēku. Ļaudis paguvuši atradināties ne vien no mākslas, bet arīdzan no dabas. Viņi dzīvoja labiekārtotās pilsētās, gandrīz nekad nepamezdami tās, tīksminājās par gaismas strūklakām un monumentālo gaismas glezniecību ielās, kuras priekšā pamazām atkāpās zaļumi. Dārzus un parkus apbūvēja — Logoss uzskatīja, ka dzīvojamās mājas ir daudz nepieciešamākas.
Mēs ar Laionelu apgūlāmies tieši zālē pie lotosu dīķa. Nekādi negribējās ticēt, ka šī sārtenā seja ir tikai plastiska biomaska, bet samērā jauneklīgā balss — īpašas balss saišu operācijas rezultāts. Bet tagad, kad zināju patiesību, pat tembrs likās man citāds — bezcerīgs un bezgalīgi vecīgs.
Labi, ka viņš atvedis mani tieši šajā vietā. Divdesmit pirmā gadsimta lavīna nerimtīgi mēģināja mani aprakt, šis pēdējais kolosālais bluķis rādījās tik smags, ka spēja galīgi nospiest.
Mani glāba daba. Nebiju vairs agrākais Trīdents Mortons — betona un mašīnu čaumalā ieslodzīts nervu kamols. Biju daļa no dabas un, klausoties Laionelu, vienlaicīgi ieklausījos tās valodā. Daba uzrunāja mani neskaitāmu smaržu — liegu, rūgtenu, saldkaislu smaržu valodā, es sapratu viņu, un tas līdzēja. Par spīti kibernētiskās medicīnas augstajam līmenim, par spīti zemajam miršanas procentam, vēl ne mazums laika paies līdz brīdim, kad cilvēciskais skudrupūznis apraks zem sevis visu brīvo platību. Un, kamēr pastāv daba, kas piedzīvojusi simts civilizāciju augšupeju un sairumu, pastāv arī iespēja dabas acīm raudzīties uz pasaules drāmām.
— Kā redzi, Trīd, esmu izpildījis tev doto solījumu. Mortona piramīda, mana piramīda uzcelta! … Atceros, minēju lāstus, kurus man adresēs cilvēce. Bet mana atriebība ir bezgaršīga, ļaudis ir pārāk tizli, lai kaut ko apjēgtu un kādu nolādētu. Esmu pats sevi nolādējis — lūk, sešdesmit gadu ilgo necilvēcisko pūliņu vienīgais praktiskais iznākums.
— Atriebība? — vaicāju, vērodams palmas pakājē apgūlušos pārīti. Viņi atradās pārāk tālu, neredzēju seju izteiksmi, toties dzirdēju, kā vīrietis uzjautrināja sievieti, izsizdams ar diviem kokosriekstiem primitīvu džeza ritmu. Diez vai viņam maz ienāca prātā, ka šie improvizētie mūzikas instrumenti ir arī ēdami.
— Jā, atriebība, kādu nav izgudrojis neviens austrumu despots!
- — Kam?
— Jums, baltajiem! Neesmu vis čigāns, Trīd, kā tu, līdzīgi citiem, domāji. Esmu indiānis. Mans vecvectēvs bija dižas cilts dižais vadonis. Mans vectēvs — balto mednieku tramdītas nožēlojamas zvēru kopas barvedis. Mans tēvs — etnogrāfisks eksponāts indiāņu rezervātā. Gandrīz piecsimt gadus jūs centāties mūs iznīdēt — ar alkoholu, ar lodēm, ar naudu, nogalinājāt mūs civilizācijas un kultūras vārdā — papriekš miesu, pēc tam dvēseli. Es, Laionels Mars, atmaksāju jums atgriezeniskā kārtībā. Sāku ar Telemortonu. Un, kad pēc Sienas jums galīgi nolobījās liekulīgās civilizācijas trauslā ādiņa, kad ļaudis pārstāja lasīt sentimentālus romānus un mācību grāmatas, palika tikai viens vienīgs solis. Lai izdzīvotu, paši baltie sāktu savstarpēju iznīcināšanu.
Viņa pusapdzisušajos redzokļos uz īsu mirkli atkal iedegās plosoši melnā uguns, kas mani kādreiz tā bija pārsteigusi. Tagad apzinājos, kādēļ viņa pēkšņā parādīšanās teleona ekrānā bija atgādinājusi man kādu agrākā mūža epizodi. Tieši tāpat viņš, Telemortona jaunais vadītājs, toreiz negaidot izauga uz ekrāna, lai jebkuru politisku uzstāšanos pasludinātu par maksas reklāmu un līdz ar to karu valdībai. Teicu, ka viņš ir netaisns. Savienotās Valstīs indiāņus iznīcinājis valdības karaspēks un atsevišķi jauno rajonu apguvēji. Nevar taču uzvelt vainu uz visu "pleciem un atriebties līdz desmitajam augumam.
— Tu saki — nav vainīgi? Vācieši teica to pašu. Vai tu tiešām domā, ka var miljoniem cilvēku dedzināt krematorijās, nīdēt ar gāzi, uzraut karātavās, bet atbildību par to uzkraut vienīgi tiešajiem izpildītājiem? Kāds tur Millera kungs patiešām varēja nezināt, kas notiek, bet visi Milleri kopumā tikai iestāstīja sev, ka nekas nenotiekot … Pie mums, Savienotajās Valstīs, pat neuzskatīja par vajadzīgu izlikties. Kristīgajai morālei un sirdsapziņas pārmetumiem nebija nekāda sakara ar sarkanādaina- jiem — Amerikas apgūšanas laikos baltais uzskatīja indiāni par visu ko, tikai ne par cilvēku.
Atcerējos klusējošos indiāņus, kuri bija izbūvējuši manu anabiozes patvertni. Atcerējos savus neredzamos miesassargus Kaskādu kalnos, viņu rituālo sveicienu un šauteņu salūtus, ar kuru tie izvadīja mūsu helikopteru. Iespējams, viņi jau toreiz atzina Laionelā Marā ne tikai diža vadoņa mazmazdēlu, bet arī sen loloto asiņaino mesiju, kuram senču gari uzticējuši noskalpēt balto Ameriku. Mortonu impērija jau toreiz bijusi nāves cirtienam atvēzētais kara cirvis.
— Tomēr uz Grenlandi izsūtīja nevis baltos, bet krāsainos, — es pavīpsnāju.
— Izsūtīja? — viņa gludo seju no iekšpuses uzspridzināja Toras tik nekļūdīgi uzminētie velnišķīgie smiekli. Man uzvēdīja baisms saltums. Tā vien likās — tūdaļ ziedošie lotosi pārvērtīsies lāstekās. Taču tie plauka pa vecam — nejauši no cita izplatījuma zemes ellē iekļuvušas tās slepkavīgajam klimatam nepakļaujamas būtnes. — Tu atrodies marsieša stāvoklī, kuram pa vienu stundu jāpasniedz visa pasaules vēsture. Laika mums maz, Tora gaida tevi. Man -negribas, lai viņa ciestu. Mana piramīda jau tā pietiekami augsta.
Tikai tagad iedomājos, cik viņam gadu. Par pieciem mazāk nekā man. Bet uz manu pusgadsimtu eņģeliskas dusas — piecdesmit gadi necilvēcisku kaislību, kas jebkuru citu jau seiļ būtu iedzinuši kapā. Atcerējos Mefistofeli.
— Kad miris Erkvuds? — nez kādēļ šķita smieklīgi dēvēt viņu par Mefistofeli Laionela klātbūtnē.
— Drīzumā pēc tavas aiziešanas anabiozē. Kad sapratu, ka Erkvudam drīz jāmirst, atklāju viņam patiesību. Viņš joprojām ticēja tavai sūtībai un īsi pirms savas nāves paguva nodibināt Valsts aizbildņu padomi, kura pakļāvās personiski man. Tolaik Logoss jau sāka plānot ekonomiku un politiku nacionālā mērogā. Dažus gadus pirms Sienas Dienas Mortona impērija iemantoja tādu ietekmi, ka tās prezidents automātiski kļuva par Savienoto Valstu prezidentu. Varēju pats tikt šajā amatā, bet aiz zināmiem iemesliem izvirzīju tavu brālēnu.
— Man allaž likās, ka tu viņu nicini?
— Kurū? Bolduīnu Mortonu? Par nelaiķiem nemēdz runāt ļaunu. Viņš gāja bojā Vašingtonā no kobalta bumbām, lai viņam vieglas smiltis. Kopā ar visu valdību, senātu, kongresu. Un man par laimi līdz ar šīm salašņām atom- trieciens iznīcināja arī visus manus pretiniekus — gandrīz ik godīgu cilvēku, kas bija spējīgs pareizi iztulkot manus īstos nodomus. Tieši šajā dienā Vašingtonā notika grandioza pretmortoniska demonstrācija… — Laionels apklusa.
Garām pagāja daži anabioznieki. Varēja just, ka viņi pirmo reizi iegriežas parkā. Veltījis vienaldzīgu skatienu bambuku birzij, puisis, kurš bija tērpies spilgti zaļā kombinezonā, pagriezās pret biedriem:
— Re, kādas te nūjas aug! Un smarža kaut kāda nepatīkama, uzbāzīga… Aiziesim labāk uz kinozāli «Eross». Šodien tur rāda pirmšķirīgu filmu… Man stāstīja Betsija no 6532. istabas. Viņa ļoti cerēja, ka izdosies noskatīties pa otram lāgam, bet tieši šorīt tai vajadzēja iekapsulēties.
Viņi izgāja no parka, bet es domāju par nejaušībām, no kurām brīžiem atkarīga vēsture. Būtu toreizējā antimorto- niskā demonstrācija notikusi nevis Vašingtonā, bet citā pilsētā, viss, iespējams, būtu ievirzījies citās sliedēs. Bez antivielas asins nespēj pretoties lipīgai sērgai.
— Pēc tam iestājās Sienas Diena, — Laionels atkal ierunājās. — Pāri šai pasaulei slējās Mortona Piramīda. Telemortons — informācija un propaganda. Kredimor- tons — ekonomika. Logomortons — plānošana un valsts pārzināšana. Un, visbeidzot, varenākais spēks — Gravimor- tons, proti, valsts drošība. Viņpus Sienas plosījās nāvīga radiācija, ļaudis saskatīja Sienā savu glābējeņģeli, man kopā ar prezidenta godu piešķīra oficiālo titulu «Cilvēces Pestītājs…» Un te pieļāvu nepiedodamu kļūdu, pasludinādams Logošu par beidzamo — izšķīrēju instanci. Rēķinājos ar to, ka viņa sabiedriskā labuma mēraukla darbosies manā labā. Viņš jau toreiz nemēdza uzklausīt padomus, bet viņu varēja itin viegli apmānīt, nemanot ievadīt vēlamā virzienā. Būtu tu redzējis, ar kādu entuziasmu viņš ķērās pie pilnīgās automatizācijas un reizē pie kultūras iznīcināšanas, pamatodamies uz cilvēku eksistencei nepieciešamo vajadzību apmierināšanu. Pēc divdesmit gadiem, kad viņš jau aizņēma visus astoņdesmit stāvus, reti kāds vēl atcerējās muzejus, bibliotēkas, koledžas. Tā bija man atmaksa par acteku, maiju, inku cildenās mākslas bojā eju. Nevienam nav zināms, kādus augstumus tā būtu sasniegusi, ja baltie barbari to nebūtu apkāvuši!
Manās acīs vidusmēra amerikāņa kultūra allaž bijusi drīzāk Holivudas saplākšņu makets, nevis īsta celtne, tomēr negaidīju tik pēkšņu un rāmu sabrukumu.
— Dialektiskais lēciens no kvantitātes kvalitātē neprasa daudz laika. — Laionels paraustīja plecus. — Zinu vēl vienu piemēru. Līdz Sienas Dienai kādreizējai rakstīt nepratējai Krievijai bija desmitkārt vairāk zinātnieku, bet augstskolā izglītoto vairāk nekā visai Eiropai kopš pirmās viduslaiku universitātes dibināšanas … Un tad vēl — pašā psihē paslēpts kontroles mehānisms, "ko senāk maz ievērojām, — merķtiecība. Kam gribas mācīties, ja nav kur pielietot savas zināšanas? Rada mašīnas, domā Lo- goss, bet cilvēks… Cilvēks tikai eksistē. Sistemātiska atriebība — lūk, kas īstenībā bija mana ieviestā Stabilā Sistēma… Bet man ar to vien nepietika. Nogaidījis demogrāfiskā sprādziena pirmās sekas, neizbēgamas pasaulē, kas nepazīst karu, badu, masveida epidēmijas, neuzkrītoši iesakņoju Logosā ideju iznīcināt daļu ļaužu, lai saglabātu eksistences minimumu pārējiem.
— Un Logoss ierosināja tai vietā humāno anabiozi? — izsmējīgi vaicāju.
— O nē! Dižais gudrinieks labprāt piekrita. Viņš vienmēr bija ļoti prātīgs. Bet es vēlējos, lai tiktu iznīcināti baltie — ar pašu balto atbalstu. Tā būtu ne tikai taisnīga atmaksa par veselas rases bojā eju, tas būtu pat saprātīgi — tieši viņi deģenerējās pirmie. Logoss nosprieda savādāk. Un vai zini, kādēļ?
Es zināju. Tajā dienā, kad izšķīros par anabiozi, Mefistofelis piebazunēja man pilnas ausis ar toreiz vēl autiņos guļošā elektroniskā milzeņa objektivitāti, taisnprātību, neuzpērkamību. Zīdaini cienāja ar šķietami objektīvu informāciju — mūsu laikrakstiem, radio un telepārraidēm, filmām un grāmatām. Pieaugušais Logoss droši vien arī turējās pie pārliecības, ka rīkojas pilnīgi objektīvi. Bet līdz ar mātes pienu viņš bija iezīdis kā neapgāžamu aksiomu — baltā cilvēka pārākumu.
— Uzminēji! — Laionels apstiprināja neskaņā balsī. — Nonāvēja polinēziešus, japāņus, malajiešus, nēģerus. Es biju bezspēcīgs — visa faktiskā vara tolaik jau piederēja Logosam. Citādi arī nevarētu būt! Tajā «saprātīgajā» iekārtā, ko biju uzspiedis cilvēkiem, par diktatoru neizbēgami vajadzēja kļūt astoņdesmitstāvīgajam gigantiskajam prātam, nevis atsevišķam cilvēkam, lai arī viņš būtu prezidents un «Cilvēces Pestītājs» …
— Nonāvēja? — tikai šobrīd vārdu jēga pa īstam nonāca līdz apziņai. — Tora taču stāstīja, ka viņus izsūtījuši uz Grenlandi!
— Nu, protams, izsūtījuši! — Laionela plastiskā maska izķēmojās grimasē. — Tieši tā noformulēja rezolūciju, par kuru apvienotā sēdē vienā mutē nobalsoja seši tūkstoši senatoru un kongresmeņu. Visi, atskaitot izsūtāmos. Kā redzi, pie mums joprojām pastāv pilnīga demokrātija … Bet būtu tu redzējis, kādām acīm balsotāji pavadīja savus kolēģus, kad tos tieši no zāles izveda Sevišķās policijas mašīnpistolēm bruņotais bataljons. Atkārtojās uz mata tas pats, kas hitleriskajā Vācijā: «Līdz tam brīdim, kamēr mūs neaiztiek, nenotiek itin nekas.»
Atmiņa atdzīvināja Toras gleznu — kailu melnu nēģe- rieti līdz padebešiem sacelto kailo ledāju fonā. Arī šoreiz viņa īsta mākslinieka tālredzībā uzminējusi patiesību. Šajā mirklī mežonīgi ienīdu Laionelu.
— Muļķīgi, Trīd, — viņš veltīja man agrāko caururbjošo skatienu. — Kādam velnam? Pats sev visai drīz padarīšu galu. Un atmaksu esmu jau saņēmis! Pa pilnam! Pēc nēģeriem Logoss ķērās klāt indiāņiem. Tā, lūk, sagrozījās mana atriebība! — viņš ilgi klusēja. — Atcelt viņa lēmumu nevarēju. Bet es viņu apmānīju, apmānīju pēdējo reizi. Brīdināju viņus un, kad indiāņi aizgāja Amazones baseinā, pārliecināju Logošu, par ieganstu izmantojot gaidāmo sacelšanos, sūtīt uz turieni policijas armiju ar vismodernākiem ieročiem. Darīju visu, lai apbruņojums kristu viņu rokās. Pusmiljards indiāņu! Mana vienīgā cerība! Izbijusi cerība! Ar viņu palīdzību, iespējams, vēl izdotos sasist lauskās baisminošo pasauli, ko pats tiku radījis. Bet Logoss šoreiz atminēja manu spēlīti. Indiāņiem apkārt izveidoja magnētiski gravitonu sienu, bet man pašam vajadzēja bēgt…
Jā, Laionels patiesi saņēmis visu pilnā mērā atpakaļ. Pat gravisiena atgriezusies kā bumerangs, lai satriektu savu radītāju.
— Un kas tagad būs prezidentos? — mehāniski jautāju.
— Neviens. «Cilvēces Pestītāju» nevar atcelt. Oficiāli paziņots, ka atrodos ilglaicīgā atpūtā, un. mani pagaidām aizstāj valsts sekretārs. Nosaukums palicis pēc tradīcijas, būtībā tas ir iekšlietu un policijas ministrs.
Gara pauze, tad atkal Laionela balss:
— Gaidīju tevi, Trīd! Tā negaidīju pat to dienu, kad varēšu paziņot saviem senčiem: «Jūs esat atriebti!» Puse cilvēces iet bojā! Pēc visa, kas noticis, glābt viņus vari vienīgi tu. Tu, leģendārais Trīdents Mortons, kura zelta statuja novietota zelta svētnīcā, simt astoņdesmit stāvu augstās Mortona piramīdas pašā smailē. Logoss — tas ir prāts, mūsdienu ļautiņi pieraduši izrādīt viņam cieņu. Bet dievina joprojām bagātību— tūkstošreiz vairāk nekā sendienās. Pagājušajā gadsimtā amerikāņi mierināja sevi ar burvju pasaciņu: «Pie mums katrs ubags spēj iekļūt miljonāros.» Tagad ikviens no turpat septiņiem miljardiem ubagu zina, ka līdz mūža galam nekļūs bagātāks ne par vienu Mortona kredītu … Un arī šo visbeidzamo izdevību nožņaudzu paša rokām pirms divdesmit gadiem, kad iecēlu Tristanu Mortonu Valsts sekretāra amatā. Mana devīze taču bija: «Jo ļaunāk, jo labāk!» Tagad, kad puse fantastiskās mantības pārgājusi viņa īpašumā, šim nelietim varas diezgan, lai ne tikai pasludinātu tevi par mirušu, bet arī — lai to patiešām realizētu. Bolduīna Mortona dēls ir spējīgs uz to.
Viņa acis atkal apdzisa, Laionels ņēmās kaut ko murmināt. Maz ko sapratu, vienīgi uz beigām uztvēru dažas frāzes:
— Kāda ironija — satikt beidzamo, visubeidzamo cerību tieši šeit, uz kurieni atnācu mirt. Biomortons — manas nolādētās piramīdas pēdējais pakāpiens. Es taču biju tas, kas iepotēja Logosam masveida anabiozes ideju. Taču īstenošana prasīja garu laika posmu, bet tikt vaļā no pārpalikuma vajadzēja nekavējoties, tāpēc loze krita vispirms indiāņiem … Es tā gaidīju tevi, Trīd … Tagad par vēlu. Bet es protu maksāt. Lai vēsture saka par mani: «Suns guļ kapā, ko pats sev izracis!»
Balss pakāpeniski kļuva arvien spalgāka, arvien smeldzošāka. Likās, viņš aizmirsis garāmgājējus, kas varēja viņu dzirdēt. Man radās iespaids, ka Laionels murgo.
— Dēvēt anabiozi par bērēm, manuprāt, mazliet pārspīlēti, — lūkoju ar joku atgriezt viņu pie samaņas. — Vari pārliecināties, ka neesmu vēl pagalam satrūdējis, lai gan pagājuši veseli piecdesmit gadi.
— Tu? — viņš dārdoši smējās.
— Pietiek! — es viņu asi aprāvu. — Mani gaida Tora.
— Jā … Tora … Piedod, gluži piemirsu … — viņš purpināja, nelūkodamies man acīs. — Ej pie viņas! Nobeigsim sarunu vēlāk! — Laionels apsviedās un pazuda aiz kokiem.
Aiziedams veltīju parkam atvadu skatienu. Sulīgi zaļoja lapas, visās pasaules krāsās plauka puķes, virs galvas zilgoja mūžīgās debesis. Bet starp tām un mani atradās jumts. Gluži caurspīdīgs un tādēļ miljonkārt smagāks par parasto. Mēs bijām vāveres, kurām gādīgais saimnieks ielicis būrī brīvības ilūziju — zariņu ar viscaur dabisku čiekuru.
Pēkšņi man kļuva briesmīgi auksti. Pūlējos saklausīt augu zaļās balsis, bet gan koku šalkoņā, gan ziedu zuzēšanā rēgojās aizkapa čuksti.
Tora sagaidīja mani gaitenī pie savas istabas atvērtajām durvīm.