Mortona piramīda

7

Aizgājām uz parku. Te bija loti daudz augu un loti maz cilvēku. Ļaudis paguvuši atradināties ne vien no mākslas, bet arīdzan no dabas. Viņi dzīvoja labiekārtotās pilsē­tās, gandrīz nekad nepamezdami tās, tīksminājās par gais­mas strūklakām un monumentālo gaismas glezniecību ielās, kuras priekšā pamazām atkāpās zaļumi. Dārzus un parkus apbūvēja — Logoss uzskatīja, ka dzīvojamās mā­jas ir daudz nepieciešamākas.

Mēs ar Laionelu apgūlāmies tieši zālē pie lotosu dīķa. Nekādi negribējās ticēt, ka šī sārtenā seja ir tikai plas­tiska biomaska, bet samērā jauneklīgā balss — īpašas balss saišu operācijas rezultāts. Bet tagad, kad zināju patiesību, pat tembrs likās man citāds — bezcerīgs un bezgalīgi vecīgs.

Labi, ka viņš atvedis mani tieši šajā vietā. Divdesmit pirmā gadsimta lavīna nerimtīgi mēģināja mani aprakt, šis pēdējais kolosālais bluķis rādījās tik smags, ka spēja galīgi nospiest.

Mani glāba daba. Nebiju vairs agrākais Trīdents Mor­tons — betona un mašīnu čaumalā ieslodzīts nervu ka­mols. Biju daļa no dabas un, klausoties Laionelu, vien­laicīgi ieklausījos tās valodā. Daba uzrunāja mani neskai­tāmu smaržu — liegu, rūgtenu, saldkaislu smaržu valodā, es sapratu viņu, un tas līdzēja. Par spīti kibernētiskās me­dicīnas augstajam līmenim, par spīti zemajam miršanas procentam, vēl ne mazums laika paies līdz brīdim, kad cilvēciskais skudrupūznis apraks zem sevis visu brīvo pla­tību. Un, kamēr pastāv daba, kas piedzīvojusi simts civi­lizāciju augšupeju un sairumu, pastāv arī iespēja dabas acīm raudzīties uz pasaules drāmām.

— Kā redzi, Trīd, esmu izpildījis tev doto solījumu. Mortona piramīda, mana piramīda uzcelta! … Atceros, minēju lāstus, kurus man adresēs cilvēce. Bet mana at­riebība ir bezgaršīga, ļaudis ir pārāk tizli, lai kaut ko ap­jēgtu un kādu nolādētu. Esmu pats sevi nolādējis — lūk, sešdesmit gadu ilgo necilvēcisko pūliņu vienīgais praktis­kais iznākums.

— Atriebība? — vaicāju, vērodams palmas pakājē ap­gūlušos pārīti. Viņi atradās pārāk tālu, neredzēju seju izteiksmi, toties dzirdēju, kā vīrietis uzjautrināja sievieti, izsizdams ar diviem kokosriekstiem primitīvu džeza ritmu. Diez vai viņam maz ienāca prātā, ka šie improvi­zētie mūzikas instrumenti ir arī ēdami.

— Jā, atriebība, kādu nav izgudrojis neviens austrumu despots!

- — Kam?

— Jums, baltajiem! Neesmu vis čigāns, Trīd, kā tu, līdzīgi citiem, domāji. Esmu indiānis. Mans vecvectēvs bija dižas cilts dižais vadonis. Mans vectēvs — balto med­nieku tramdītas nožēlojamas zvēru kopas barvedis. Mans tēvs — etnogrāfisks eksponāts indiāņu rezervātā. Gandrīz piecsimt gadus jūs centāties mūs iznīdēt — ar alkoholu, ar lodēm, ar naudu, nogalinājāt mūs civilizācijas un kul­tūras vārdā — papriekš miesu, pēc tam dvēseli. Es, Lai­onels Mars, atmaksāju jums atgriezeniskā kārtībā. Sāku ar Telemortonu. Un, kad pēc Sienas jums galīgi nolobījās liekulīgās civilizācijas trauslā ādiņa, kad ļaudis pārstāja lasīt sentimentālus romānus un mācību grāmatas, palika tikai viens vienīgs solis. Lai izdzīvotu, paši baltie sāktu savstarpēju iznīcināšanu.

Viņa pusapdzisušajos redzokļos uz īsu mirkli atkal iedegās plosoši melnā uguns, kas mani kādreiz tā bija pārsteigusi. Tagad apzinājos, kādēļ viņa pēkšņā parādīša­nās teleona ekrānā bija atgādinājusi man kādu agrākā mūža epizodi. Tieši tāpat viņš, Telemortona jaunais vadī­tājs, toreiz negaidot izauga uz ekrāna, lai jebkuru poli­tisku uzstāšanos pasludinātu par maksas reklāmu un līdz ar to karu valdībai. Teicu, ka viņš ir netaisns. Savienotās Valstīs indiāņus iznīcinājis valdības karaspēks un atse­višķi jauno rajonu apguvēji. Nevar taču uzvelt vainu uz visu "pleciem un atriebties līdz desmitajam augumam.

— Tu saki — nav vainīgi? Vācieši teica to pašu. Vai tu tiešām domā, ka var miljoniem cilvēku dedzināt kre­matorijās, nīdēt ar gāzi, uzraut karātavās, bet atbildību par to uzkraut vienīgi tiešajiem izpildītājiem? Kāds tur Millera kungs patiešām varēja nezināt, kas notiek, bet visi Milleri kopumā tikai iestāstīja sev, ka nekas neno­tiekot … Pie mums, Savienotajās Valstīs, pat neuzskatīja par vajadzīgu izlikties. Kristīgajai morālei un sirdsapziņas pārmetumiem nebija nekāda sakara ar sarkanādaina- jiem — Amerikas apgūšanas laikos baltais uzskatīja in­diāni par visu ko, tikai ne par cilvēku.

Atcerējos klusējošos indiāņus, kuri bija izbūvējuši manu anabiozes patvertni. Atcerējos savus neredzamos miesassargus Kaskādu kalnos, viņu rituālo sveicienu un šauteņu salūtus, ar kuru tie izvadīja mūsu helikopteru. Iespējams, viņi jau toreiz atzina Laionelā Marā ne tikai diža vadoņa mazmazdēlu, bet arī sen loloto asiņaino me­siju, kuram senču gari uzticējuši noskalpēt balto Ame­riku. Mortonu impērija jau toreiz bijusi nāves cirtienam atvēzētais kara cirvis.

— Tomēr uz Grenlandi izsūtīja nevis baltos, bet krā­sainos, — es pavīpsnāju.

— Izsūtīja? — viņa gludo seju no iekšpuses uzspridzi­nāja Toras tik nekļūdīgi uzminētie velnišķīgie smiekli. Man uzvēdīja baisms saltums. Tā vien likās — tūdaļ zie­došie lotosi pārvērtīsies lāstekās. Taču tie plauka pa ve­cam — nejauši no cita izplatījuma zemes ellē iekļuvušas tās slepkavīgajam klimatam nepakļaujamas būtnes. — Tu atrodies marsieša stāvoklī, kuram pa vienu stundu jāpasniedz visa pasaules vēsture. Laika mums maz, Tora gaida tevi. Man -negribas, lai viņa ciestu. Mana piramīda jau tā pietiekami augsta.

Tikai tagad iedomājos, cik viņam gadu. Par pieciem mazāk nekā man. Bet uz manu pusgadsimtu eņģeliskas dusas — piecdesmit gadi necilvēcisku kaislību, kas jeb­kuru citu jau seiļ būtu iedzinuši kapā. Atcerējos Mefis­tofeli.

— Kad miris Erkvuds? — nez kādēļ šķita smieklīgi dēvēt viņu par Mefistofeli Laionela klātbūtnē.

— Drīzumā pēc tavas aiziešanas anabiozē. Kad sapratu, ka Erkvudam drīz jāmirst, atklāju viņam patiesību. Viņš joprojām ticēja tavai sūtībai un īsi pirms savas nāves pa­guva nodibināt Valsts aizbildņu padomi, kura pakļāvās personiski man. Tolaik Logoss jau sāka plānot ekonomiku un politiku nacionālā mērogā. Dažus gadus pirms Sienas Dienas Mortona impērija iemantoja tādu ietekmi, ka tās prezidents automātiski kļuva par Savienoto Valstu prezi­dentu. Varēju pats tikt šajā amatā, bet aiz zināmiem iemesliem izvirzīju tavu brālēnu.

— Man allaž likās, ka tu viņu nicini?

— Kurū? Bolduīnu Mortonu? Par nelaiķiem nemēdz ru­nāt ļaunu. Viņš gāja bojā Vašingtonā no kobalta bumbām, lai viņam vieglas smiltis. Kopā ar visu valdību, senātu, kongresu. Un man par laimi līdz ar šīm salašņām atom- trieciens iznīcināja arī visus manus pretiniekus — gan­drīz ik godīgu cilvēku, kas bija spējīgs pareizi iztulkot manus īstos nodomus. Tieši šajā dienā Vašingtonā notika grandioza pretmortoniska demonstrācija… — Laionels apklusa.

Garām pagāja daži anabioznieki. Varēja just, ka viņi pirmo reizi iegriežas parkā. Veltījis vienaldzīgu skatienu bambuku birzij, puisis, kurš bija tērpies spilgti zaļā kom­binezonā, pagriezās pret biedriem:

— Re, kādas te nūjas aug! Un smarža kaut kāda ne­patīkama, uzbāzīga… Aiziesim labāk uz kinozāli «Eross». Šodien tur rāda pirmšķirīgu filmu… Man stās­tīja Betsija no 6532. istabas. Viņa ļoti cerēja, ka izdosies noskatīties pa otram lāgam, bet tieši šorīt tai vajadzēja iekapsulēties.

Viņi izgāja no parka, bet es domāju par nejaušībām, no kurām brīžiem atkarīga vēsture. Būtu toreizējā antimorto- niskā demonstrācija notikusi nevis Vašingtonā, bet citā pilsētā, viss, iespējams, būtu ievirzījies citās sliedēs. Bez antivielas asins nespēj pretoties lipīgai sērgai.

— Pēc tam iestājās Sienas Diena, — Laionels atkal ierunājās. — Pāri šai pasaulei slējās Mortona Piramīda. Telemortons — informācija un propaganda. Kredimor- tons — ekonomika. Logomortons — plānošana un valsts pārzināšana. Un, visbeidzot, varenākais spēks — Gravimor- tons, proti, valsts drošība. Viņpus Sienas plosījās nāvīga radiācija, ļaudis saskatīja Sienā savu glābējeņģeli, man kopā ar prezidenta godu piešķīra oficiālo titulu «Cilvēces Pestītājs…» Un te pieļāvu nepiedodamu kļūdu, pasludinā­dams Logošu par beidzamo — izšķīrēju instanci. Rēķinā­jos ar to, ka viņa sabiedriskā labuma mēraukla darbosies manā labā. Viņš jau toreiz nemēdza uzklausīt padomus, bet viņu varēja itin viegli apmānīt, nemanot ievadīt vē­lamā virzienā. Būtu tu redzējis, ar kādu entuziasmu viņš ķērās pie pilnīgās automatizācijas un reizē pie kultūras iznīcināšanas, pamatodamies uz cilvēku eksistencei ne­pieciešamo vajadzību apmierināšanu. Pēc divdesmit ga­diem, kad viņš jau aizņēma visus astoņdesmit stāvus, reti kāds vēl atcerējās muzejus, bibliotēkas, koledžas. Tā bija man atmaksa par acteku, maiju, inku cildenās mākslas bojā eju. Nevienam nav zināms, kādus augstumus tā būtu sasniegusi, ja baltie barbari to nebūtu apkāvuši!

Manās acīs vidusmēra amerikāņa kultūra allaž bijusi drīzāk Holivudas saplākšņu makets, nevis īsta celtne, to­mēr negaidīju tik pēkšņu un rāmu sabrukumu.

— Dialektiskais lēciens no kvantitātes kvalitātē ne­prasa daudz laika. — Laionels paraustīja plecus. — Zinu vēl vienu piemēru. Līdz Sienas Dienai kādreizējai rakstīt nepratējai Krievijai bija desmitkārt vairāk zinātnieku, bet augstskolā izglītoto vairāk nekā visai Eiropai kopš pir­mās viduslaiku universitātes dibināšanas … Un tad vēl — pašā psihē paslēpts kontroles mehānisms, "ko senāk maz ievērojām, — merķtiecība. Kam gribas mācīties, ja nav kur pielietot savas zināšanas? Rada mašīnas, domā Lo- goss, bet cilvēks… Cilvēks tikai eksistē. Sistemātiska at­riebība — lūk, kas īstenībā bija mana ieviestā Stabilā Sistēma… Bet man ar to vien nepietika. Nogaidījis de­mogrāfiskā sprādziena pirmās sekas, neizbēgamas pasaulē, kas nepazīst karu, badu, masveida epidēmijas, neuzkrītoši iesakņoju Logosā ideju iznīcināt daļu ļaužu, lai saglabātu eksistences minimumu pārējiem.

— Un Logoss ierosināja tai vietā humāno anabiozi? — izsmējīgi vaicāju.

— O nē! Dižais gudrinieks labprāt piekrita. Viņš vien­mēr bija ļoti prātīgs. Bet es vēlējos, lai tiktu iznīcināti baltie — ar pašu balto atbalstu. Tā būtu ne tikai taisnīga atmaksa par veselas rases bojā eju, tas būtu pat saprā­tīgi — tieši viņi deģenerējās pirmie. Logoss nosprieda savādāk. Un vai zini, kādēļ?

Es zināju. Tajā dienā, kad izšķīros par anabiozi, Mefis­tofelis piebazunēja man pilnas ausis ar toreiz vēl autiņos guļošā elektroniskā milzeņa objektivitāti, taisnprātību, neuzpērkamību. Zīdaini cienāja ar šķietami objektīvu in­formāciju — mūsu laikrakstiem, radio un telepārraidēm, filmām un grāmatām. Pieaugušais Logoss droši vien arī tu­rējās pie pārliecības, ka rīkojas pilnīgi objektīvi. Bet līdz ar mātes pienu viņš bija iezīdis kā neapgāžamu aksi­omu — baltā cilvēka pārākumu.

— Uzminēji! — Laionels apstiprināja neskaņā balsī. — Nonāvēja polinēziešus, japāņus, malajiešus, nēģerus. Es biju bezspēcīgs — visa faktiskā vara tolaik jau piede­rēja Logosam. Citādi arī nevarētu būt! Tajā «saprātīgajā» iekārtā, ko biju uzspiedis cilvēkiem, par diktatoru neizbē­gami vajadzēja kļūt astoņdesmitstāvīgajam gigantiskajam prātam, nevis atsevišķam cilvēkam, lai arī viņš būtu prezi­dents un «Cilvēces Pestītājs» …

— Nonāvēja? — tikai šobrīd vārdu jēga pa īstam no­nāca līdz apziņai. — Tora taču stāstīja, ka viņus izsūtījuši uz Grenlandi!

— Nu, protams, izsūtījuši! — Laionela plastiskā maska izķēmojās grimasē. — Tieši tā noformulēja rezolūciju, par kuru apvienotā sēdē vienā mutē nobalsoja seši tūk­stoši senatoru un kongresmeņu. Visi, atskaitot izsūtāmos. Kā redzi, pie mums joprojām pastāv pilnīga demokrā­tija … Bet būtu tu redzējis, kādām acīm balsotāji pava­dīja savus kolēģus, kad tos tieši no zāles izveda Sevišķās policijas mašīnpistolēm bruņotais bataljons. Atkārtojās uz mata tas pats, kas hitleriskajā Vācijā: «Līdz tam brīdim, kamēr mūs neaiztiek, nenotiek itin nekas.»

Atmiņa atdzīvināja Toras gleznu — kailu melnu nēģe- rieti līdz padebešiem sacelto kailo ledāju fonā. Arī šoreiz viņa īsta mākslinieka tālredzībā uzminējusi patiesību. Šajā mirklī mežonīgi ienīdu Laionelu.

— Muļķīgi, Trīd, — viņš veltīja man agrāko caur­urbjošo skatienu. — Kādam velnam? Pats sev visai drīz padarīšu galu. Un atmaksu esmu jau saņēmis! Pa pilnam! Pēc nēģeriem Logoss ķērās klāt indiāņiem. Tā, lūk, sa­grozījās mana atriebība! — viņš ilgi klusēja. — Atcelt viņa lēmumu nevarēju. Bet es viņu apmānīju, apmānīju pēdējo reizi. Brīdināju viņus un, kad indiāņi aizgāja Ama­zones baseinā, pārliecināju Logošu, par ieganstu izmanto­jot gaidāmo sacelšanos, sūtīt uz turieni policijas armiju ar vismodernākiem ieročiem. Darīju visu, lai apbruņo­jums kristu viņu rokās. Pusmiljards indiāņu! Mana vie­nīgā cerība! Izbijusi cerība! Ar viņu palīdzību, iespējams, vēl izdotos sasist lauskās baisminošo pasauli, ko pats tiku radījis. Bet Logoss šoreiz atminēja manu spēlīti. Indiāņiem apkārt izveidoja magnētiski gravitonu sienu, bet man pašam vajadzēja bēgt…

Jā, Laionels patiesi saņēmis visu pilnā mērā atpakaļ. Pat gravisiena atgriezusies kā bumerangs, lai satriektu savu radītāju.

— Un kas tagad būs prezidentos? — mehāniski jau­tāju.

— Neviens. «Cilvēces Pestītāju» nevar atcelt. Oficiāli paziņots, ka atrodos ilglaicīgā atpūtā, un. mani pagaidām aizstāj valsts sekretārs. Nosaukums palicis pēc tradīcijas, būtībā tas ir iekšlietu un policijas ministrs.

Gara pauze, tad atkal Laionela balss:

— Gaidīju tevi, Trīd! Tā negaidīju pat to dienu, kad varēšu paziņot saviem senčiem: «Jūs esat atriebti!» Puse cilvēces iet bojā! Pēc visa, kas noticis, glābt viņus vari vienīgi tu. Tu, leģendārais Trīdents Mortons, kura zelta statuja novietota zelta svētnīcā, simt astoņdesmit stāvu augstās Mortona piramīdas pašā smailē. Logoss — tas ir prāts, mūsdienu ļautiņi pieraduši izrādīt viņam cieņu. Bet dievina joprojām bagātību— tūkstošreiz vairāk nekā sen­dienās. Pagājušajā gadsimtā amerikāņi mierināja sevi ar burvju pasaciņu: «Pie mums katrs ubags spēj iekļūt mil­jonāros.» Tagad ikviens no turpat septiņiem miljardiem ubagu zina, ka līdz mūža galam nekļūs bagātāks ne par vienu Mortona kredītu … Un arī šo visbeidzamo izdevību nožņaudzu paša rokām pirms divdesmit gadiem, kad iecēlu Tristanu Mortonu Valsts sekretāra amatā. Mana de­vīze taču bija: «Jo ļaunāk, jo labāk!» Tagad, kad puse fantastiskās mantības pārgājusi viņa īpašumā, šim nelie­tim varas diezgan, lai ne tikai pasludinātu tevi par mi­rušu, bet arī — lai to patiešām realizētu. Bolduīna Mor­tona dēls ir spējīgs uz to.

Viņa acis atkal apdzisa, Laionels ņēmās kaut ko mur­mināt. Maz ko sapratu, vienīgi uz beigām uztvēru dažas frāzes:

— Kāda ironija — satikt beidzamo, visubeidzamo ce­rību tieši šeit, uz kurieni atnācu mirt. Biomortons — ma­nas nolādētās piramīdas pēdējais pakāpiens. Es taču biju tas, kas iepotēja Logosam masveida anabiozes ideju. Taču īstenošana prasīja garu laika posmu, bet tikt vaļā no pār­palikuma vajadzēja nekavējoties, tāpēc loze krita vis­pirms indiāņiem … Es tā gaidīju tevi, Trīd … Tagad par vēlu. Bet es protu maksāt. Lai vēsture saka par mani: «Suns guļ kapā, ko pats sev izracis!»

Balss pakāpeniski kļuva arvien spalgāka, arvien smel­dzošāka. Likās, viņš aizmirsis garāmgājējus, kas varēja viņu dzirdēt. Man radās iespaids, ka Laionels murgo.

— Dēvēt anabiozi par bērēm, manuprāt, mazliet pār­spīlēti, — lūkoju ar joku atgriezt viņu pie samaņas. — Vari pārliecināties, ka neesmu vēl pagalam satrūdējis, lai gan pagājuši veseli piecdesmit gadi.

— Tu? — viņš dārdoši smējās.

— Pietiek! — es viņu asi aprāvu. — Mani gaida Tora.

— Jā … Tora … Piedod, gluži piemirsu … — viņš purpināja, nelūkodamies man acīs. — Ej pie viņas! No­beigsim sarunu vēlāk! — Laionels apsviedās un pazuda aiz kokiem.

Aiziedams veltīju parkam atvadu skatienu. Sulīgi za­ļoja lapas, visās pasaules krāsās plauka puķes, virs gal­vas zilgoja mūžīgās debesis. Bet starp tām un mani at­radās jumts. Gluži caurspīdīgs un tādēļ miljonkārt sma­gāks par parasto. Mēs bijām vāveres, kurām gādīgais saimnieks ielicis būrī brīvības ilūziju — zariņu ar vis­caur dabisku čiekuru.

Pēkšņi man kļuva briesmīgi auksti. Pūlējos saklausīt augu zaļās balsis, bet gan koku šalkoņā, gan ziedu zuzē­šanā rēgojās aizkapa čuksti.

Tora sagaidīja mani gaitenī pie savas istabas atvērtajām durvīm.