Mortona piramīda

9

Mēs uzņēmām degvielu virs Azoru salām. Šai ziņā lieii gaisa laineri jau sen nebija vairs atkarīgi no zemes. Mi­nūti pirms salaiduma ar lidojošo benzīntanku prātoju par Mefistofeli. Tāds cilvēks — un pēkšņi nerrīga ticība papī­riņam ar zodiaka zīmēm. Kā viņa veikalniecisko nodomu gaišredzība spēja sadzīvot ar tik aklu māņticību? Man kļuva bail. Visus šos gadus mana dzīvība karājās mata galā, vienīgi blēdīgi safabricēta pareģojuma aizsargāta. Nebūtu horoskopa, kas mudināja Mefistofeli glābt mani atkal un atkal, kas gan būtu manu brālēnu traucējis tikt vaļā no galvenā šķēršļa ceļā uz Mortonu miljardiem?

Abas lidmašīnas izlīdzināja ātrumu, no degvielnesēja rumpja izlīda spīdīgs uzgalis, tam pakaļ iznāca visa šļū­tene un, magnētisko slazdu pievilkta, precīzi iekļāvās ta­jos. Vienlaicīgi otra, citā krāsā un mazdrusku resnāka, manā tuvumā pielipa bortam. Salonā kaut kas novibrēja, iedziedājās mehāniskā balsī, noklikšķēja, automātiski at­slīdēja vaļā sienā ielaistās lūkas iekšējais vāks, man pie kājām pieripoja pneimatiskā spiediena aizlingotais pasta maiss.

Jau vairākus gadus starptautiskās aviokompānijas tādā veidā piegādāja braucējiem svaigas avīzes. Šoreiz pakal­pojums, kā rādījās, tika aplam izdarīts. Radists, kas iestei­dzās atņemt man maisu, nosebojās.

— Atvainojiet, Mortona kungs, tas nav domāts jums,— viņš ar vainīgu sejas izteiksmi nodudināja.

— Toties par mani, — pasmīkņāju, atradis otrā lappusē savu vislielākā formātā iespiesto ģīmi. Trešajā lappusē — pusplika Tora. Ceturtajā — viņas bijušais vīrs rokas- dzelžos. Piektajā — fotomontāža: tie paši dzelži, šoreiz ap manām rokām. Visas pārējās trīsdesmit ar astīti lapas pieblīvēja foltokadri no mūsu pārraidēm. Dievīga bezmak­

sas reklāma, ja «New York Daily News Times Herald Tribune» visu pirmo lapas pusi nebūtu atvēlējis pārda­biski lielam virsrakstam:

RlT TELEMORTONA SLEPKAVAS STĀSIES SENĀTA LOCEKĻU PRIEKŠĀ!

Par Telemortona lomu Indijas notikumos nesameklēju ne rindiņas. Toties lērumu šaustošu vārdu par zemisku instinktu kurināšanu, kurai jādara gals. Pierādījumam citēja sarunas ar sociologiem, psihiatriem un citiem zinību vīriem. Amerikāņu pilsoņi aizvien lielākā skaitā ielencot poliklīnikas un privātus ārstus, meklējot pie tiem glābiņu no hroniskā bezmiega un nervu vājuma. Četras lapas puses bija veltītas mahinācijām ar mūsu daudzkanālu televizo­riem, kas kvalitatīvi uztvēra vienīgi Telemortona pro­grammu. Tas pats atkārtojies ar jauno kosmisko sakaru pavadoni. Starp apakškomisijas sēdēs izsauktajiem figu­rēja daži redzami Kosmisko pētījumu centra zinātnieki. Raksta autori apgalvoja, ka to uzpirkšana un attiecīgās sarežģītās tehniskās ierīces uzstādīšana pavadonī izmaksā­jusi Telemortonam vairākus miljonus. Visgraujošākais trieciens — tā redakcija solīja lasītājiem — būšot Toras Valesko bijušā vīra un slepkavas Džordža K. Vasermūta rīt paredzētā nopratināšana.

Laikraksts vēl vairāk sakurināja manu trako vēlēšanos pirms izskaidrošanās ar Mefistofeli un Laionelu iegriezties sporta piederumu veikalā. Mani atturēja tikai šaubas, pie kā apstāties — boksa cimdiem vai brangām svara bum­bām. Taču pirkums šā vai tā būtu izrādījies velts. Līdz nākamajam rītam abi prata tik veikli slēpties no manis, ka, izbraukājis simtiem jūdžu pa Ņujorkas pažobelēm, iemantojis ar neskaitāmu telefona numuru uzgriešanu tulznu pirkstā, divos naktī tikko turējos kājās aiz velniš­ķīga noguruma. Kur nu mesties izšķirošajā kaujā, ja pat nebiju spējīgs runāt pretī pēdējās šķiras restorāna ķel- nerim. Apgalvodams, ka esmu jau pietiekami dūšā, viņš mani gandrīz vai ar varu iebīdīja mašīnā.

— Rīt no rīta jūs man vēl pateiksiet paldies, Mortona kungs! — saklausīju atvadām viņa izkalpīgi uzstājīgo balsi.

Taču atmodies biju viņu pilnīgi aizmirsis. Atvēru acis

ar alkohola iedvestu pārliecību, it kā tieši no gaisa ostas būtu devies gultā. Izstiepis roku, lai apklusinātu nolādēto modinātājpulksteni, sajutu smeldzošo tulznu rādītājpirk­stā un tūdaļ atguvu skaidrību. Modinātājs varēja man vienīgi rādīties dzērumā. Jau labu laiku vairums ļaužu iz­tika bez tiem, pilnīgi paļaujoties uz mūsu televizoriem. Patiesībā jaunais tehniskais uzlabojums bija domāts, lai nakts stundās signalizētu īpaši interesantas pārraides. Ja neieslēdza klusinātāju, katrs sensacionāls kadrs automā­tiski uzrāva no gultas. Taču šo pašu ar pulksteņmehā- nismu savienoto ultraskaņas ierīci varēja uzvilkt uz jeb­kuru laiku. Tas, ko paģirās noturēju par modinātāju, iz­rādījās tālrunis.

— Labrīt, Trīd! — Mefistofelis klusi smējās. — Ja tavs karstums kļuvis mazliet remdenāks, vari atbraukt. Mēs ar Laionelu esam telecentrā.

Paīsās biksītēs tērptā Telemortona meitene (mini svār- ciņi šoreiz ļoti ātri izgāja no modes) sagaidīja mani sē­rojoša piederīgā pozā. Nesapratu, kāpēc. Viņa nospieda pogu, ripojošais gaitenis sakustējās, un, kad tas papriekš pielīmēja mani pie sienas, bet pēc tam izbraucināja at­pakaļ, atcerējos — līdzīgs starpgadījums jau piedzīvots pirms gada. Taču atšķirībā no tās reizes biju paķēris revolveri ne jau Toras sabaidīšanai. Piemirsis tehniskos aizsardzības līdzekļus, kas viņu tā kā tā neglāba, pēdējā brīdī, no mājas iziedams, iebāzu ieroci kabatā. Uz kuru šaušu un vai vispār šaušu, to vēl nezināju. Taču katram gadījumam apbruņojos ar šo pēdējo argumentu.

Nodevis revolveri un saņēmis pretī garderobes numu­riņu, galu galā pazinu meiteni. Tā bija viņa, kas tovakar ielaida mūs ar Toru. Tad saprotams, kādēļ tik skumjas lielās pusbērnišķīgās acis zem garām neilona skropstām. Jutos aizkustināts — vai tad tiešām Telemortona līdz­strādnieki vēl spējīgi cilvēciskai līdzjūtībai? Bet, uzbrau­cis administratīvajā stāvā un izgājis cauri bezgalīgajam gaitenim, pamanīju visos pretimnācējos to pašu bēru iz­teiksmi.

— Šis karš … — iesāku, tik tikko pārkāpis slieksni.

Laionels sēdēja, izlaidies klubkrēslā. Mefistofelis iz­stieptām rokām panācās man pretī.

— … nekavējoties jāizbeidz! — grasījos pabeigt tei­kumu, bet mani vārdi pazuda ļaužu tūkstošu mežonīgos

auros, kas negaidot piepildīja telpu. Auri nāca no mil­zīgā ekrāna, tricināja logu rūtis, šūpināja vareno lustru, dancināja pelnutraukus. Aizbāzu ausis.

— Pieklusini skaņu, Laionel! — Mefistofelis nobļāva. Ne reizi mūsu pazīšanās daudzajos gados netiku dzirdē­jis viņu paaugstinām balsi. Gan šis viņa kliedziens ar vecīgo drebulīgumu, gandrīz nemanāmu, kad viņš ru­nāja, gan neskaitāmā ļaužu bara mežonīgās klaigas (bars atradās aiz kadra, tā dusmu cēlonis likās neizprotams un pašas dusmas tādēļ bez mazākās jēgas) — tas viss atgā­dināja trako māju.

Laionels, slinkā gaitā piegājis pie ekrāna, izslēdza skaņu. Kadrā viedu garu galdu ar veselu kaudzi aktu vāku un foto uzņēmumu. Pie tā sēdošie cienīga izskata kungi kaut ko mēmi jautāja, galda priekšā stāvošais cil­vēks tikpat mēmi atbildēja.

— Senāta apakškomisija divas stundas pirms savas iz­jukšanas! — Laionels ironiski nokomentēja.

— Ciet klusu! — Mefistofelis, mēģinādams apskaut mani, sacīja. Pastūmu viņu nost, bet noķert manu roku viņam tomēr izdevās. Neizlaizdams to, viņš aši ierunājās: — Šis karš .. . Saprotu tavas šaubas, Trīd! Bet tu esi pie­tiekami nolādējis mūsu laiku, lai apjēgtu tā likumus. Tikko talantīgais gūst panākumus, neprašas uzsāk netīru karu. Vai tu domā, šos kumēdiņus ierosinājusi valdība? — viņš nicinoši parādīja uz ekrāna, kur senatori joprojām vēl pratināja liecinieku. '— Nē, tie ir mūsu pusapsprāgušie konkurenti! Televīzijas kompānijas! Tās atbalsta kino- rūpnieki, kinonomnieku asociācija, avīžu sindikāti… Lidmašīnā — jā, jā, zinu visu, pirmais pilots pats atzinās savā kļūmē — esi iepazinies ar četrdesmit lappusēm netīrumu. Tādas siekalas mēdz būt vienīgi trakam sunim, kuram atņem gardāko kaulu …

— Kāds tam sakars ar laikrakstu? —,es apjuku. Manī arvien pastiprinājās iespaids, ka pārpratuma pēc esmu iekļuvis šizofrēniķu sabiedrībā. Atnācu apsūdzēt, bet tai vietā noklausos Mefistofeļa graujošās runas par konku­rences vilku likumiem.

— Ar laikrakstu? — Laionels smējās. — Ļaudīm nav vaļas tos lasīt. Piemēram, «New-York Daily News Times Herald Tribune» tirāža Telemortona dēļ kritusies uz pusi.

— Pietiek pūst man miglu acīs! — ne bez pūlēm

izbrīvojos no vārdu hipnozes. — Mūsu pārraides caur un cauri asiņu piesātinātas! Ja neaizklapēsiet šo lopkautuvi, es…

— Esam jau aizklapējuši, Trld! Laionels no jauna ieslēdza skaņu. — Patīksminies! Tieši to tu taču vēlējies?

Uz ekrāna apakškomisijas sēdi bija nomainījusi tele­vīzijas teātra skatuve. Čirija kungs, krampjaini žāvāda­mies, noskatījās Sī-tī-sī programmu. Pēc īsa pasaules no­tikumu apskata ar mehāniski iestarpinātām attiecīgo pil­sētu ainavām kamera parādīja tās pašas apakškomisijas sēdi, tikai citā rakursā. Objektīvs pakavējās pie senatoru diženumu un atbildības sajūtu izstarojošām sejām, skaņu operators prasmīgi izdalīja liecinieku runās Telemortonam neizdevīgās vietas.

Čirija kundze, prasti nolamājusies, piespieda savu ne­rimtīgās žāvāšanās apstulbināto dēliņu pameklēt ko sais­tošāku. Ak vai, visas stacijas translēja to pašu sēdi!

Un, kad Telemortons beidzot žēlīgi pārslēdzās uz sava kanāla, aina it nemaz neizmainījās. Senatori izvaicāja un apvainoja. Liecinieki apgalvoja vai noliedza. Apbrīno­šanas cienīgs rādījās mūsu operatoru spīdošais darbs — zem galda paslēptais, nemanot nofilmētais špikeris, kurā apakškomisijas priekšsēdētājs, patētiski vicinādams dūri, reizumis pablenž; apnicīgā pratināšana; un, lūk, jau cits senators, paslēpies no publikas aiz atvērtiem aktu vākiem, klusītēm krāc.

Lieliski zināju — apvainojumi vienmēr atbilst patiesī­bai, taču mūsu pasniegšanas metode bija tik smalki iece­rēta un realizēta, ka pat man laikiem sāka likties — blēņas, apmelojumi, tukša pļāpāšana.

Iestarpinājumiem rādīja teātra skatītāju zāli. Tā bija pustukša, cilvēki gandrīz nepārtraukti steidzās ārā. Tiem, kas palika, sejās varēja jaust man jau pazīstamo sēru izteiksmi. Atkal apakškomisijas sēde. Un pēkšņi, līdzīgi zibens spērienam pēc gausa pelēka mākoņa, pārraides vadītāja balss:

— Telemortons spiests demonstrēt programmu, no ku­ras jūs sen esat atraduši. Mums pa šo laiku sakrājies desmitiem tūkstošu jardu videolentas ar savā dramatis­kumā satraucošām epizodēm. Hindustanas-Islama repub­likas karš, zemestrīce Čīlē, monosliežu dzelzceļa katastrofa Tokijas apkaimē, kur gājuši bojā daži simti, gang­steru uzbrukums Pirmās nacionālās bankas filiālei Kan- zassitijā, policijas apšaudīšanās ar nēģeru kaujas organi­zācijas locekļiem Sandiego pilsētā, kur smagi ievainota populārā kinozvaigzne Besija Devila, — visu to mēs būtu rādījuši jums citos apstākļos. Bet, tā kā senāta apakš­komisija uzskata mūsu darbību par kaitīgu, atsakāmies no šo kadru demonstrēšanas. Ja gribat panākt mūsu pa­rasto pārraižu atjaunošanu, dodieties uz Vašingtonu! Pro­testējiet! Pierādiet, ka esat brīvas zemes pilsoņi, kuriem tiesības redzēt uz ekrāna visu, ko vien tie vēlas!

Bet pļāpāšana turpinājās. Senatoru demagoģijas mērcē pasniegtā patiesība zaudēja gan izskatu, gan garšu. Aiz­vien vairāk sašutušu skatītāju atstāja teātra zāli.

— Kas tad, pēc jūsu domām, man būtu jādara — jā­melo, ka nekā tamlīdzīga nav bijis? — jautāju, vērsda- mies pie Mefistofeļa. Strīdēties ar Laionelu nebija nekā­das nozīmes. Viņš ar muļķīgi pašapmierinātu vaibstienu ripināja papīra lodītes, nevērīgi notēmēja un tad ieknī- pāja kādam senatoram vai lieciniekam degunā. Visa grīda ekrāna priekšā liecināja par viņa anglosakšu humoru čigānu interpretācijā.

— Par ko tu runā? — uzmetis Laionelam pārmetošu skatienu, Mefistofelis liegi jautāja.

-— Par manu nopratināšanu. Esmu aicināts uz pulksten divpadsmitiem.

— Tad jau lieliski! — Laionels atsaucās. — Ap to laiku viņi jau būs izčabējuši. Vārdu sakot, ja tev ļoti sagribē- sies izsūdzēt grēkus, vajadzēs griezties tieši pie ameri­kāņu tautas. Un, kā tauta uzņems tavu bikti, to tūdaļ sapratīsi.

Viņš aprunājās ar kādu pa telefonu, tad notēmēja pa­pīra lodīti Mefistofelī:

— Sapulcējušies tuvu pie pusmiljona. Pamaz, bet gai­dīt mums arī nav izdevīgi. — Nospiedis interkoma pogu, viņš īsi pavēlēja: — Bob, vai dzirdi? Pārslēdz uz lau­kumu … Autofurgoni jau ieradušies … Bet pēc tam parādi satiksmi uz ceļiem, it īpaši uz maģistrāles šose­jas … Tātad kokteiļa recepte: piecas minūtes masu reak­cijas uz katru minūti sēdes.

Viņš vēl ko sacīja, bet es jau vairs nekā nedzirdēju. Biju zaudējis dzirdi. Šoreiz neviens nemazināja skaņu. Tā bija ārprātīga. Ieraudzīju laukumu Kapitolija priekšā un bālos policistus. Blīvā mūrī tie apsargāja ieeju ēkas spārnā, kur notika apakškomisijas sēde. Kādā logā parā­dījās vēl bālāka seja — senators, kurš tikko bija patētiski vicinājis dūri. Laukumā drūzmējās simtiem tūkstošu, un, ja kāds pakluptu, viņu tūlīt sabradātu vienprātīgas fanā­tiskas gribas sakausētais pūlis, un neviens, izņemot cie­tušo, nebūtu to pat pamanījis. Visas astoņsimt tūkstošu, iespējams, vēl vairāk acis bija pievērstas uz riteņiem uzmontētiem kolosāliem ekrāniem. Pūlis redzēja visu, kas risinājās aiz slēgtajiem logiem, aiz policistu apsargātajām durvīm, un katra Telemortona adresētā apsūdzība pa­stiprināja neiedomājamos aurus:

— Telemortons! Telemortons! Atjaunot pārraides!

Un pēc tam redzēju šoseju Vašingtonas piepilsētā un tai pāri izpūšamās gāzes vienlaidus mākoni, un bezga­līgā lentā izstiepušos tūkstošgalvaino tērauda mamutu baru, un asinīm notrieptos, piekautos policistus, kas vel­tīgi pūlējās apturēt iebrukumu.

Zēns būdams, noskatījos Džona Kenedija bērēs. Oficiālā Vašingtona pamodās no rīta satriekta — gar visu sēru gājiena maršrutu viļņojās nepārskatāmi ļaužu pali. Priek­šējās automašīnas jau tuvojās galvaspilsētas nomalei, bet neredzēti garās kolonnas aste vēl tikai izvilkās no Balti- moras. Tie bija pa lielākai tiesai jauni amerikāņi. Taisnību runājot, viņiem nebija sevišķa pamata mīlēt Džonu. Dzīvs būdams, viņš bija tāds pats prezidents kā visi, mazliet at- šķirdamies vienīgi ar mazāku vecumu un lielāku vēlēša­nos kaut ko saprast laikmeta vispārējā juceklī. Bet tā pati Amprika, kas bija nogalinājusi viņu, nāvēja arī šos jauniešus. Diendienā — nemanot un gandrīz nesāpīgi.

Atjēdzu, ka spēlīte zaudēta. Gan senatoriem,- gan man, gan jebkuram, kas, laikā atšifrējis ēsmu, pūlas pēdējā brīdī izraut to no upura plaši atplestās mutes. Nekas ne­būtu mainījies pat tai gadījumā, ja es, Telemortona va­dītājs, atklātu patiesību šim pusmiljonam, kas, apaug­dams ik sekundi jauniem tūkstošiem, draudēja pārvērsties aukainā miljonā. Tie alka nevis patiesību, bet nepārtrauk­tas diennakts pārraides, līdzjušanas burvju valstību, pil­nīgu iegremdēšanos nāvīgu briesmu un vardarbības oke­ānā, bez kura vairs nevarēja dzīvot.

— Savienoto Valstu galvaspilsēta nav vēl piedzīvojusi tik vienprātīgu tautas gribas izpausmi, — diktors pazi­ņoja. — Pēc aptuveniem aprēķiniem demonstrantu skaits pārsniedzis astoņsimt tūkstošus. Ik minūti autobusos, vil­cienos, lidmašīnās un privātos vāģos vēl desmit tūkstoši iebrauca Vašingtonā. Automobiļu kolonna galvenajā šo­sejā izstiepusies piecdesmit jūdžu garumā. Valdība mobi­lizējusi nacionālo gvardi, taču vai visi gvardisti atteiku­šies pildīt pavēli. Simttūkstošgalvainas demonstrācijas no­tiek arī Ņujorkā, Čikāgā, Pitsburgā, Dalasā, Ņūorleānā un citās pilsētās. Gandrīz visās Brīvās pasaules galvaspil­sētās sašutušie pilsoņi ielenc amerikāņu vēstniecību.

— Raugies nu, Trīd, — Mefistofelis teica. — Un pie­nācīgi novērtē! Esmu pārāk vecs tādām cīņām, visu stra­tēģiju un taktiku, sākot ar Čirija mammas nepieklājīgo lamāšanos, beidzot ar krācošo senatoru, izstrādājis viņš.

— Šī krākšana izmaksājusi mums visai dārgi, — Laio­nels iesmējās puiciskā pārgalvībā. — Par piecām minūtēm Vilsona kungs pieprasīja gada algai atbilstošo summu. Taču es ievērojami ietaupīju, pateicoties miega zālēm, kuras senāta bufetes oficiants iebēra viņam glāzē īsi pirms sēdes. - x

— Vēl pirms gada apgalvoju: Laionels Mars atšķirībā no Napoleona un citiem sīkmaņiem, kas rada impērijas ar savu kareivju asinīm, nodibinās tev tādu svešām asinīm, — Mefistofelis aizkustināti turpināja. — Bet šo­dien … — viņš noplātīja rokas. — Man trūkst vārdu!

— Ja neskaita to desmitu, kas gājis bojā kaujā par im­pēriju, — Laionels pavīpsnāja. — Diemžēl Trīdam pat tik niecīgi zaudējumi šķiet nepieļaujami…

— Nogaliniet savējos! Viņi zina, kas viņus sagaida, kad zvēr Telemortonam uzticību dzīvē un nāvē, — es dobji sacīju. Pareizāk sakot, izkliedzu. Laukumu Kapito­lija priekšā un rādiusā izvērstās ielas tam apkārt rādīja no helikoptera. Taču daudzu saucienu apdullinošais trok­snis pat divi tūkstoši pēdu augstumā skanēja kā Niagāras ūdenskrituma neprāts, kad atrodies tiltiņa pašā vidū un tev virsū gāžas divdesmit stāvu ūdens valnis. — Bet kas uzcels augšā kaut vai tos līķus, kurus redzēju Hindus- tanā?

— Neviens, — sausi atteica Mefistofelis. Viņš bija ma­nāmi uztraucies. — Neviens! Tev taisnība, Trīd, tikai no subjektīvā viedokļa skatoties. Kopš šī brīža Telemortons jau pieder vēsturei, bet vēsturi neviens neuzdrīkstas tiesāt. Daudz ko esmu paveicis savā mūžā, strādāju 110 agra rīta līdz vēlam vakaram, bet, lūk, atnāk Laionels un ar vienu vienīgu knipi apgāž valstiskās liekulības Bābeles torni, pret kuru nesekmīgi triecu pieri nu jau piecdesmit gadus … Tu tikko redzēji vienu no vislielākajām uzva­rām, kurā, lūdzami, ievēro, netika izliets neviens asins piliens.

— Cietiet klusu! — es saucu, sadzirdējis Vasermūta vārdu.

— Lūdzu ataicināt liecinieku Džordžu Vasermūtu, To­ras Valesko bijušo vīru! — paziņoja apakškomisijas sek­retārs. Viņam bija jāblauj mikrofonā — par spīti aiz­taisītiem logiem un aizvilktiem aizkariem, aurojošais lau­kums izveidoja sēdes zālē neciešamu trokšņu fonu.

Ieveda Vasermūtu, saslēgtu važās kopā ar policistu. Viņa uzstāšanās sākums nebija lāgā sadzirdams. Tad priekšsēdētājs deva rīkojumu atbrīvot viņam roku. Ieķē­ries mikrofona kājā, Vasermūts pielieca to pie pašas mu­tes. Tikai tad man izdevās saburtot vārdus.

— Cik jums samaksāja?

— Pusmiljona.

— Kāpēc tik daudz?

— Simts tūkstošus par pašu slepkavību, divsimt tūksto­šus advokātiem, pārējo summu deponēja bankā gadīju­mam, ja tiesa mani neattaisnos.

— Iznāk, par katru ieslodzījumā pavadīto gadu jūs saņemtu no Telemortona apmēram divdesmit tūkstošus.

— Pareizi.

Tikko Vasermūts ierunājās, nostājos tieši pie ekrāna, lai labāk dzirdētu. Pēkšņi sajutu grīdu izzūdam zem kā­jām. Taču noteikti zināju — tā nemaz nav grīda, bet .desmitpēdu izbīdāmā postamenta niecīgais laukumiņš, uz kura stāvot Tora uzlidoja pāri skatītāju zālei. Kopā ar laukumiņu salīgojās telpa. Ieraudzīju vēl augstāk, pie pašiem griestiem, virs amfiteātra pēdējās rindas — gale­riju un tajā klubkrēslā izlaidušos Laionelu. Mefistofelis pasniedza tam snaipera šauteni, Laionels nevērīgi notē­mēja, saklausīju sausu brīkšķi, mani vispirms sakratīja, tad ar velnišķīgu spēku nometa no desmit pēdu paaugsti­nājuma.

Zināju, ka nāvīgi sasitīšos, taču, kad "nokritu — un es kritu īstenībā —r mani noķēra Laionela manīgi piebīdītais mīkstais porolona krēsls.

Lai cik savādi, pirmā sāpēm līdzīgā jutoņa bija nevis dedzinošs naids, bet sevis paša pievilta cilvēka nespēcīgās dusmas. Atkal dzirdēju Džeku sakām: «Bērnišķīgs stiķis! Kā redzi, pat sevi neizdodas piemānīt. Varbūt tu esi tāda paša rakstura cilvēks?» Kaut kur zemapziņā jau senis gulšņāja patiesība, tā iezagās pat svētlaimīgajos sapņos par paradīzes dārzu. Ne jau velti tik mokpilna bija mana pēdējā uzturēšanās tajā, kad raķešu saplosītais drūmais apvārsnis pārvērtās indietē ar Toras seju un matiem, — viņu nogalināja manā acu priekšā, nogalināja aizvien no jauna, nogalināja ar dzelžaini apzinātu nežēlību. Bet es biju vājš, vājš gan savās labajās īpašībās, gan netikumos, es baidījos atzīt patiesību par patiesību, jo tā šķita man nepanesama. Bet tagad atlika tikai viens — izpildīt bei­dzot to, kas vājuma un mazdūšības dēļ atlikts no gada uz gadu, un pie viena godīgi samaksāt Torai par savu netiešo līdzdalību Telemortona asiņainajā reklamēšanā.

Pagaidām biju vēl dzīvs, un, kamēr eksistēju, pastāvēja arī Telemortons. Varēju prātot, par ko vien vēlējos, to­mēr turpināju vērot ekrānu — šī slimība nebija vairs izdziedināma.

Laukums pie Kapitolija atgādināja satrakotu elli. Un varbūt tādēļ, ka es, par spīti savai negribēšanai un pre­tīgumam, nebiju atdalāms no pūļa, tā reakcija uz Vaser­mūta uzstāšanos neizbrīnīja mani. Ja Telemortons tiešām upurējis skatītāju labā savu zvaigzni Toru Valesko, tad viņu acīs tas pelnīja ne mazāku dievināšanu par Nēronu, kurš romiešu uzjautrināšanai atdevis kristīgos plēsīgiem zvēriem.

No saucieniem piesmakuši, jaunpienācēju grūstīti ļau­dis aklā stihiskā niknumā, kas aizstāj indivīda prātu ar masu neprātu, metās virsū autofurgoniem ar ekrāniem. Vasermūtu joprojām pratināja, bet viņš vairāk klusēja. Runāja apakškomisijas priekšsēdētājs, un katru viņa vārdu pavadīja nevis auri, bet viesuļsprādziens. Kāds no demonstrantiem, nespēdams tikt klāt priekšsēdētājam pa­šam, žults atvieglināšanai ielingoja akmeni attēlā. Un, lūk, jau simti un tūkstoši demolēja ekrānus ar visu, kas patrāpījās pa rokai. Bet pēc tam — droši vien šajā mir­klī viņus nebūtu apstādinājis vesels nacionālās gvardes korpuss — satracinātā okeāna priekšējā banga brāzmaini sašķīda pret policistu mūri. Tos acumirklī apgāza un pie­vārēja. Pie tam ne tikai fiziski vien. Nākamais televīzijas kadrs jau rādīja to pašu baru uz Kapitolija kāpnēm, pri­vātā tērpto vīriešu un sieviešu vidū rēgojās policistu formas tērpi, un, kad uzbrūkošā miljona pirmais simts ielauzās sēdes telpās, mundieri kalpoja par čaulu ne vairs centīgiem kārtības sargiem, bet tādiem pašiem Tele­mortona skatītajiem.' Atskaitot mūsu operatorus, policisti nesaudzēja nevienu, gumijas steki sulīgi mietēja senatoru galvas, viens no tiem, abām rokām aizsargādamies no sitieniem, spalgi kauca, zem galda vāļājās no krēsla no­triektais un joprojām krācošais senators Vilsons, un šajā tracekiī iecirtās Vasermūta histēriskā balss.

Par matu no linča tiesas viņš kopā ar mikrofonu pa­guva uzlēkt uz galda un tagad, ar kājām atkaudamies no vajatāju rokām, pa vidu izmētātiem aktu vākiem un sa- driskatam fotogrāfijām kliedza šaušalīgā balsī, kāda mēdz but noziedzniekam, kad ap kaklu jau apvijusies karātavu cilpa:

_— Tie ir meli! Meli! Mani uzpirkušas televīzijas kom­pānijās! Mana liecība aplama! Nošāvu Toru greizsirdības deļ! Viss pārējais ir tīri meli!

Bet es labi apzinājos, ka tie nav meli.