Mortona piramīda

3

Mortonu impērijai nebija pat savas administratīvās ēkas. Svarīgas apspriedes notika viesnīcu konferenču zālēs. Reizēs, kad manu klātbūtni uzskatīja par nepie­ciešamu, pat ja sēde ilga ne vairāk par dažām stundām, man tika rezervēts triju istabu apartaments. Mefistofelis nekad lieki neapgrūtināja mani, tikai tādos gadījumos, kad dzīvais Mortons, jaunākais, varēja atstāt vēl lielāku iespaidu par platīna urnu ar Mortonu, vecāko.

Šad tad mēģināju izrādīt pretestību, bet papildinājums testamentam bija uzbūvēts pēc slazdu principa: Mefistofe­lis varēja, atsaucoties uz kapitālieguldījumiem, samazināt manus ienākumus līdz minimumam. Bet es, kaut gan kratījos vaļā no dzīves labumiem, iztikt bez tiem vēl ne­biju iemācījies. Pie tam Mefistofelis prata ierāmēt visgar­laicīgākās sēdes pievilcīgā ietvarā. Stundu pirms sākuma mans apartaments bija bāztin piebāzts glītām meičām, ak­tieriem un māksliniekiem, ar kuriem varēja bez sevišķas garlaicības pārmīt pāris vārdu, bet salonā noteikti atradu priekšā pirmšķirīgu džezu. Mefistofelis zināja — mūzika bija vienīgais, no kā vēl nebiju pagalam atvēsinājies. Viņa aģenti izvandīja visu zemi, meklēdami labu saksa- fonistu vai «tautiskā rokenrola» izpildītāju.

Tāpat tas bija arī šoreiz.

Atvēru durvis, mani sagaidīja smieklu šaltis, apdulli­noša mūzika, kāda meitene pastiepa man pretī pilnu glāzi. Bet tai priekšā nostājās viņš. Labsirdīgs, sirms, smaidīgs.

— Marihuana? — viņš vaicāja, smalkiem māksliniekā pirkstiem viegli 'pieskāries manam iekritušajam vai­gam.

— LSD! — nikni atcirtu.

— Kāpēc tā, Trīdent? Saudzi sevi nākotnei! — tikai pēc tam viņš mani apskāva. Viņš tiešām mīlēja mani, mīlēja tā, kā vien var mīlēt iedvesmas pilns troņu radītājs, kurš jau uzdāvinājis valstību tēvam un tagad vēlas, lai dēls izplestu to pāri visai zemeslodei.

Noass Erkvuds ne tuvu nebija vienkāršs cilvēks. Par biznesa brīnumdari viņš kļuvis, acīm redzot, tikai tāpēc, ka te nekas — ne publikas mainīgā gaume, ne politiskas slavas īslaicīgums — neierobežoja viņa vērienu. Jaunī­bas dienās viņš bija nodarbojies ar visu ko: mākslinieks, runātājs sociālistu sanāksmēs, ceļojoša muzikholla vado­šais aktieris, sprediķotājs. Reiz viņš man parādīja tajos gados uzrakstītu filozofisku romānu — lai dievs dod mūs­dienu smērmaņiem sacerēt tādu grāmatiņu! Viņš pat sa­prata manu dumpi pret necilvēcisko sabiedrību, kas tik veikli maskējās ar humānismu. Tomēr joprojām cerēja pievērst savai ticībai. Proti — šo pasauli nav iespējams pārtaisīt. Var tikai, spēlējot uz tās vājībām, radīt lielisku finansiālas un rūpnieciskas varas simfoniju. But māksli­niekam, uzskatīt naudu par taustiņiem, no kuriem izvilina aizvien jaunas un jaunas zelta skaņas, — Trīdenta Mor- tona liktenis.

— Šodien esmu tev sagatavojis pārsteigumu, — aplicis roku ap pleciem, viņš veda mani pie zema dīvāna, 'kur juku jukām sēdēja vīrieši un sievietes. To vidū izcēlās neparasti skaista meitene ar ugunīgiem matiem.

Kādreiz tiešām nebiju vienaldzīgs ne pret tādām se­jām, ne pret- tādiem matiem, bet tas piederēja pagātnei, tagad sievietes interesēja man tikai paretam un arī tad vienīgi kā" atvēsinoša atelpa divu glāzīšu starpā. Nodo­māju, ka vecums, acīm redzot, nav gājis secen pat Me- fistofelim. Senākos gados viņš nekad nebūtu pieļāvis tādu kļūdu mana noskaņojuma uzminēšanā. Taču viņš pieveda mani klāt jaunam cilvēkam ar gariem, pār velveta ap­kakli krītošiem, zilgani melniem matiem un tikpat mel­nām, mazliet iešķībām acīm.

— Tas ir Laionels Mars! — Mefistofelis paskaidroja, acīm pēkšņi gaišākām kļūstot. — Šis te ir īstens ģēnijs, nevis 6s. Ja jums abiem izdosies sastrādāties, zemeslode pēc pusgadsimta izmainīs savu seju.

Pēc pusgadsimta uzzināju, ka viņam bijusi taisnība. To­reiz vēl nekā nezināju, pat kādas tautības šis jaunais ģē­nijs, kas tik neatkarīgi sniedza man roku, it kā viņš būtu Trīdents Mortons, bet es nez kāds tur Levantes ebrejs.

Patiešām sākumā domāju, ka viņš ir ebrejs no Le­vantes, pārāk amerikanizēti skanēja vārds un uz­vārds. Šajā brīdī sarkanmatainā protestēdama pielēca no dīvāna:

•— Apnikuši! Jūs ar saviem globālajiem mērogiem un draudiem pārveidot pasauli! Esmu redzējusi tādus atliku likām. Iesākumā apsolīs paradīzi zemes virsū, bet paši pat pieklājīgu elli neprot noorganizēt… Laion, labāk nospēlē kaut ko tādu …

Laionels Mars, strauji atmetis galvu, devās pie klavie­rēm. Orķestris tikko bija nospēlējis mežonīgā ritmā starp­spēli, dziedātājs tikko uztvēris melodiju, pianists it kā pieaudzis instrumentam. Pēkšņi viņi ieraudzīja tuyojamies Laionelu. Bez pārejas iestājās klusums, pianists mudīgi atbrīvoja vietu.

Tobrīd sajutu — šis divdesmit gadus vecais jauneklis ir dzimis valdnieks. Bet, kad viņš sāka spēlēt, sapratu — ne viņš ir ebrejs, ne arī no Levantes. Tikai čigāns var tā iz­just un interpretēt mūziku.

Pēcāk mēs ieslēdzāmies vannas istabā, cita vieta sarunai bez lieciniekiem neatradās, un Mefistofelis pavēstīja man, kādā ce]ā viņš atklājis Laionelu. Uzzināju, ka visās lielās universitātēs pastāvēja mana tēva piešķirtā stipendija (idejas autors, protams, bija Mefistofelis) sevišķi apdā­vinātiem studentiem. Atšķirībā no laužu vairuma, kas tērē naudu zinātniskiem fondiem, koledžām un stipendi­jām sava vārda iemūžināšanai, tēvs arī te slēpās aiz savu neskaitāmo fiktīvo uzņēmumu vairoga. Pastāvēja vēl viena atšķirība — atzīmēm un uzcītībai nebija nekādas nozīmes, vienīgi jaunām idejām.

— Kad satikāmies, Laionels mācījās pirmajā kursā, — Mefistofelis uzsita viņam uz pleca. Mefistofelim vispār bija diezgan familiāras manieres, bet tikai pret ļaudīm, ko viņš ieredzēja. Visus pārējos viņš turēja zefri dzelzs papēža. — Toreiz Laionels izteica apsvērumu, ka tirgū, kas specializējies jauniešu vajadzību apmierināšanai, pār­mērīgās konkurences dēļ drīzumā draud pārprodukcija. Izeja — gūt peļņu no veciem cilvēkiem, par kuru īpašām vajadzībām nav vēl padomāts. Sapirkām visā valstī, gal- venoties neapgūtajos rajonos, kur grunts gabali lētāki, desmitiem tūkstošu akru. Tur, kur klimats to pieļauj, uz­cēlām paradīzes pensionāriem — savs namiņš, pilnīga ap­kalpošana, nekādu trokšņainu skolu, nekādu bērnu un suņu.

— Redziet nu, Trīd! — jaunais ģēnijs kļuva ar katru minūti bezkaunīgāks. — Egoisms aizgājis pie mums tik tālu, ka bērni — vecu cilvēku lielākais prieks visos laik­metos — pārvērtušies nepatīkamā, šķērslī. Lai apjaustu šo tendenci, jābūt pāregoistam, es esmu tieši tāds. Un ir vēl viens sapnis ik amerikānim, kuram izdevies iekrāt mazliet naudas, — lai viņu pēc nāves dievinātu ne vien bērni, bet to bērnu bērni. Ieteicu Erkvuda kungam tajās vietās, kur neizdevīgi celt paradīzi dzīvajiem, radīt para­dīzi mirušajiem. Panteonus, līdzīgus Parīzes Perlašēzai — ciprešu alejas, retu eksotisku ziedu smarža, skulpturālas grupas, marmora soli, lai sērojošiem radiem nenotirptu kājas, Baha korāļi svētdienās un citos baznīcas svētkos un, galvenais, firmas garantēta kapu uzkopšana simts gadu laikā. Iedomājieties, rīt jūs nomirsiet, bet vēl 2075. gadā jūsu mazmazmazdēlam iespējams birdināt asaras pāri jūsu rūpīgi koptajam, ziediem pušķotajam, visstingrākai estētiskai gaumei atbilstošajam kapam.

— Vārdu sakot, nemirstības alkstošie birģeļi jau devuši mums vairāk peļņas nekā Anglijai minibrunči, — Mefis­tofelis jautri apliecināja. —r Ļaudis lien parādos, lai iekļūtu mūsu panteonā. Kolosāls bizness! Bet diemžēl, jo lielāki ienākumi, jo prāvāka konkurence.

Tad viņi man pastāstīja, kādā veidā panākuši vispirms visu sīko sāncenšu apvienošanos Universālajā Panteonā un pēc tam tā pilnīgu bankrotu, kas arī novedis pie šo­dien paredzētās svinīgās saplūšanas ceremonijas. Tas bija kaut kas pārāks par biržas stiķiem — rūpīgi izplānota, ne­žēlīga krāpšana, artistiska savā iecerē.

Uzmanīgāk pavēros Laionelā. Daudzi vēsturnieki uz­skata Čingishanu par asinskāru briesmoni — bet varbūt galvaskausu piramīdas bija viņam vajadzīgas tikai tādēļ, lai sajustu savu stratēģisko lolojumu diženumu?

Mefistofelis paskatījās pulkstenī.

— Laiks sākt! — viņš sacīja, ļaudams vērtējošam ska­tienam pārslīdēt manam sagumzītajam, netīrajam uzval­kam. Cits — ar mazliet mazāku vērienu — droši vien būtu licis šim svinīgajam gadījumam vilkt mugurā pašu la­bāko. Bet viņa varas pamats bija cilvēku psiholoģijas vir­tuoza pazīšana — vienīgi neprātīgi bagāts cilvēks uzdrīk­stētos ierasties uz saplūšanu ar Universālo Panteonu tādā pieklājīgu drēbju karikatūrā.

Mēs izgājām cauri visām trim istabām. Cits nepiespiesti dejoja, cits apsprieda gudras problēmas, cits vairāk no­darbojās ar bezmaksas iedzeršanu. Parasti klātesošiem nebija ne jausmas, kāpēc un pie kā tie aicināti. Neviens mani neievēroja, vienīgi sarkanmatainā, kura piecēlās man pretī, un divi vareni zeļļi, kas tūdaļ pameta savas partneres, it kā atcerējušies aiz durvīm stāvošās likumī­gās sievas. Tie bija mani miesassargi — Džeims I, Čikāgas jaunatnes bandas bijušais vadonis, un Džeims II, Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes bijušais sevišķais aģents. Ja ār­zemju braucieni sagādāja man kaut nelielu baudu, tad tādēļ, ka pēc tēva nāves mazais sporta vāģis, ietilpīgais rols-roiss, Džeims I un Džeims II palika mājās. Pilnīgi iespējams, ka arī aizrobežā kāds acīgi sargāja mani no dūru vai ložu kontakta ar mūslaiku civilizāciju, bet es laimīgā kārtā nepazinu šos vīrus pēc sejas.

Ieejot konferences zālē, tūdaļ apjēdzu, cik svarīgs šīs­dienas pasākums. Mefistofelis nebija apmierinājies ar manu klātbūtni vien — uz īpaša sēru drānām apvīta pos­tamenta stāvēja urna ar Mortonu, vecāko. Pirksti man niezēja vien pacelt platīna vāku un pārliecināties, cik daudz tur palicis no tētiņa.

— Nu, ko dara Turcija? — tas bija mans brālēns Bol- duīns Mortons. Pagaidām galvenais direktors būdams, viņš tēmēja daudz augstāk. Par ko viņš mani necieta, bija skaidrs mums abiem. Bet Bolduīns nekādi nevarēja aptvert,- kāpēc Mefistofelis neieredz viņu, kurš gatavs darboties Biznesa Templī bez izejamām dienām un atva­ļinājumiem. — Harēmi, odaliskas, hašiši un tā joprojām. Pazīstu tavu gaumi…

Atskanēja biezās galdauta vadmalas apslāpēts āmura sitiens. Sākumā šī līdzība ar ūtrupi uzjautrināja mani. Mefistofelis dievināja vecas tradīcijas — tās piedeva hai­zivju kautiņam bruņinieku divkaujas dižciltīgos vaibstus.

Bolduīns nošņaucās un, uzmetis man greizu skatienu (vispār viņam nebija acu muskuļu defekta, bet manā klāt­būtnē viņš pastāvīgi šķielēja), padevīgi ieņēma savu vietu.

Juriskonsults, kā uztīdams bezgalīgu zarnu uz plēsīgu paragrāfu virtenes, apnicīgā balsī nolasīja nolīguma tek­stu. Ar grūtībām man izdevās izzvejot kodolu: nobankro- tējušā Universālā Panteona aktīvs pārgāja mūsu īpašumā ar nocenojumu — tūkstoš dolāru par jaunās apvienotās firmas simts dolāru akciju. Tas attiecās vienīgi uz liela­jiem akciju turētājiem, sīkie zaudēja visu. Bet tie, kuri ilgus gadu§ bija iemaksājuši naudu cerībā pavadīt pēc nā­ves simts ar komfortu un aprūpēšanu nodrošinātus gadus Universālā Panteona kapsētās?

Vārdu lūdza Kenela kungs. Tiku par viņu dzirdējis — sācis ar vainagu tirdzniecību vairumā, viņš pārgāja uz apbedīšanas biznesu — saliedēja visbrangākos uzņēmējus šajā nozarē ietekmīgā apvienībā, pakļāva tai vainagu, zārku un pārējo bēru piederumu sīktirgotājus un visbei­dzot nodibināja Universālo Panteonu.

— Vēlos atgādināt, ka mūsu pasākums kalpo augstiem humāniem mērķiem. Mūsu bijušajiem klientiem, kas ban­krota rezultātā zaudējuši ne vien ietaupījumus, bet arī cerību, ja tā drīkst izteikties, uz nodrošinātu nākotni, va­jadzētu atļaut nolaidi, noformējot jaunu līgumu. Tā būtu vislabākā reklāma mūsu nākamajai firmai, ko, godinot mūsu valsts izcilā pilsoņa piemiņu (viņš zemu palocījās platīna urnai), ierosinu nosaukt par Mortona Universālo Panteonu.

— Nekādu Mortonu! — Mefistofelis piesita ar saliek­tiem pirkstiem pie galda. — Nelaiķis neieredzēja lētu popularitāti. Mūsu jaunajā luksus kapsētā «Nemirstīgo Panteons», kapa cena no desmit tūkstošiem un augstāk, tiks uzcelts tīra zelta templis, kur nelaiķa pīšļi atradīs sev cienīgu vietu. Mūsu konsultanti masu psiholoģijā ap­galvo, ka šis piemērs jau pirmajā gadā piesaistīs miljonu jaunu klientu … Kas attiecas uz atlaidi. ..

—- Blēņas! — mans brālēns enerģiski uzrausās kājās. — Neesam filantropu biedrība! Jums, Kenela kungs, va- iadzēja padomāt par savu klientu interesēm pirms ban­krota, nevis pēc tam. Bet jūs varat ieteikt viņiem labu izeju: nemirt!

Viens otrs aplaudēja. Bolduīns izrieza krūtis — šai mir­klī viņš droši vien jau iztēloja sevi tronī sēžam.

— Palūgšu vārdu! — es pieteicos.

— Vārds Mortonam, jaunākajam! — Mefistofelis svi­nīgi pasludināja. Milzīgajai konferenču zālei pārskrēja bijīga murmināšana.

— Varat paziņot žurnālistiem, ka esmu palūdzis rezer­vēt sev vietu blakus tētiņam. Tas arī noderēs reklāmai. Bet ar vienu noteikumu — ja manu brālēnu apbedīs zemeslodes viņā galā. Pilnīgi pietiek, ka man nākas ciest viņa klātbūtni, dzīvam esot.

Bolduīns nobālēja. Ja pastāvēja kaut mazākais pierādī­jums tam, ka esmu ko vērts, tad tas bija viņa naids. Sajutu to vienmēr un visur — nomodā un miegā. Starp citu, Me­fistofelis bija daudz labāk informēts. Ne jau velti viņš tā rūpējās par manu apsardzību. Mefistofelim piemita apbrī­nojama īpašība izkliedēt jebkuru negaisu ar veikli iestar­pinātu anekdoti. Šoreiz viņam neizdevās nodemonstrēt savu izcilo apķērību.

Nezinu, kā un no kurienes, bet mūsu priekšā pēkšņi no­stājās vecene. Viņa nokļuva zem spēcīga ventilatora strāvas, pelnu krāsas mati sacēlās stāvus, zem netīri sirmā oreola raustījās seja, kas drīzāk piederēja viņpa­saulei nekā šajai. Nemaz nebrīnījos, kā viņai laimējies iekļūt pa durvīm, ko aizšķērsoja neskaitāmi šveicari un sargi. Kā zināms, ieeja Losandželosas viesnīcā «Ambas- sador» tajā vēsturiskajā vakarā bija atļauta vienīgi iz­meklētām personām ar īpašām caurlaidēm. Tas tomēr ne­kavēja Terhanu Hanu Terhanu nokļūt tādā atstatumā no Roberta Kenedija, kad maza kalibra revolveris, gandrīz vai rotaļlieta, padarīja savu darbu ne sliktāk par snaipera šauteni.

Izbrīnu radīja sajūta, ka šo veceni, liekas, biju jau kaut kur redzējis. Nu protams! Goijas spāņu skicēs! Trie­cienā ieņemtās Saragosas iedzīvotāja, kurai nācies uz sa­vas ādas izbaudīt Napoleona izcilo kaujveža talantu: meita zaldātu izvarota, vīrs pacelts uz durkļiem, māja pār­vērsta degošā pagalē, iecienītā baznīca — zirgu stallī.

Kamēr šī rēga pusparalizētie Džeimsi, kā arī pārējie, kuru pienākumos ietilpst pasargāt veikalniekus no uzbā­zīgiem apmeklētājiem, pārdomāja kādu rīcību, vecene ierunājās:

— Viņš! — tās trīsulīgais pirksts norādīja uz urnu ar tēva pīšļiem. — Jūs! — viņas dzelokšņainās acis ieķērās manī. — Esiet nolādēti, Mortoni! … Pusmūža taupīju! — viņa izvilka no apbružātas, kādreiz labākus laikus redzē­jušas somas pirmšķirīgā luksusa papīrā iespiestu sertifi­kātu ar iztālēm redzamiem zelta burtiem «Universālais Panteons». — Kapu, ir to jūs esat man atņēmuši! Še, aiz­rijies ar maniem neapbedītajiem kauliem! — viņa sabur­zīja papīru un iesvieda man sejā.

Viens no Džeimsiem (juceklī pat neaptvēru, kurš), pie­skrējis klāt, izgrieza viņai roku. Pārējie uzgūlās virsū, stumdami uz durvju pusi. Bet viņa, izrāvusies ar negaidītu spēku, kāds iemīt ārprāta pārņemtajos, un sīkā raudulīgā balstiņā nožubinājusi «Nevajag … Es pati… Pati…», devās uz izeju. Tā mēs vismaz domājām, kamēr neierau- dzījām viņu pie atvērtā loga.

Pēc tam bija klusums. No četrdesmitā stāva mēs pat nesadzirdējām ķermeni atsitamies pret ietvi. Vienīgi brī­numainā kārtā aiz loga roktura aizķērusies soma žē­labaini noklaudzināja atslēgu un tikai tad metās savai bijušajai saimniecei nopakaļus Ņujorkas betona okeānā.

Tajā naktī piedzēros kā vēl nekad. Bāri un restorāni virmoja nelabā kaleidoskopā, un ikkatrā šveicara vietā stāvēja vecene ar savu sertifikātu, un atmodos es no rīta kaut kur ostas rajonā. Gulēju tieši uz bruģa, mana galva atdusējās uz Džeimsa I svārkiem, bet pats viņš bez svār­kiem stāvēja, atbalstījies pret spīķera mūri, un neiedra- gājamā mierā smēķēja. Pēc sekundes, kad pusapmiglotā apziņa izlauzās caur blāvo paģiru un briesmīgu galvas sāpju vilni, ieraudzīju arī otru. Viņš sēdēja manā rols- roisā blakus šoferim ar žurnālu un zīmuli rokā. Džeims II cienīja krustvārdu mīklas — melš, ka pie viņiem CIP tas ietilpstot profesionālā apmācībā.

Šajā brīdī atcerējos Džeku. Džeks mācījās kopā ar mani Harvardas Biznesa skolā. Ar biznesu nekas nesa­nāca — viņa samērā turīgais tēvs nokļuva nabagmājā. Pavisam nesen dabūju zināt, ka Džeks atvēris privātu detektīvu aģentūru un pat iemantojis slavu, sarežģītu no­ziegumu atklājot.

Nākamajā dienā, patērējis ne mazums laika, lai tiktu vaļā gan no paģirām, gan no saviem miesassargiem, sē­dēju viņa mazajā dzīvoklītī Bronksā.

— Nezinu, — viņš pakratīja galvu. Iespējams, Džeks tiešām bija apdāvinātāks par citiem detektīviem, taču, spriežot pēc agri novecojušās sejas, slava ne allaž pār- kaļama skanīgā metālā. — Nezinu, — viņš atkārtoja. — Dzīties pakaļ patiesībai, ko tu no manis pieprasi, ir bīstami. Ja ielaidīšos, tad tikai tevis dēļ. Tev nav ne mazākā priekšstata, cik naudas un laika tas maksās . . . Bet varbūt tomēr labāk, ja tu nezini, kādas cilvēciskas ciešanas iesūkuši sevī tavi miljardi? Trīd, saproti mani pareizi, es vēlu tev tikai to labāko… Met šo iedomu pie malas, un iedzersim, kā veciem draugiem pieklājas. Manā ledus skapī, cerams, vēl šis tas atradīsies…

Atbildes vietā izgrābu no kabatām visu, ko izdevās re­alizēt tik īsā laikā. Nekādu čeku, vienīgi banknotes — negribēju, lai Mefistofelis ko saostu. Džeks ņēmās skai­tīt. Kad viņš saskaitīja, zobi tam klabēja kā drudzī.

— Tu esi prātu zaudējis! — viņš izdvesa. — Par tādu naudu Uzzināšu visu ko!

Pēc mēneša viņš man piezvanīja — izmeklēšana risino­ties sekmīgi. Tad bija vēl viens zvans — Džeks uzskatīja, ka pavedieni viņam jau tikpat kā rokā. Pēc tam viņš pa­zuda. Kādu laiku pārlūkoju noziegumu hroniku, bīdamies uzdurties viņa vārdam. Autokatastrofa, šāviens — maz ko var izgudrot tādos gadījumos. Pēc tam, saņēmis dūšu, de­vos uz viņa dzīvokli. Bijušo. Kaimiņi neskaidri dzirdē­juši — esot aizbraucis vai nu uz Kanādu, vai uz Eiropu. Un es vēl uzskatīju Džeku par godīgu cilvēku!