Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

septītā nodaļa STIDZVABOLES UN SLAUCAMCIRMENI

Zarēns apēda mežkārumu un aizsvieda projām serdi. Sāpīgi grauzīgā sajūta vēderā bija zudusi. Viņš piecēlās kājās, noslaucīja rokas jakā un paskatījās apkārt. Viņš stāvēja milzu komposta kaudzes vidū kādā pazemes alā, kas bija tikpat ietilpīga kā kolonija virs tās.

Sakodis zobus un cenzdamies neieelpot, Zarēns aiz- slampāja pāri pūstošām augu valsts paliekām uz otru pusi un pakāpās uz norobežojoša vaļņa. Viņš skatījās uz gries­tiem augstu virs galvas. "Ja ir kāds ceļš iekšā," viņš drūmi nomurmināja, "tad jābūt ceļam laukā."

"Nebūt ne katrā ziņā," atskanēja kāda balss.

Zarēns satrūkās. Kas to teica? Tikai tad, kad šis radījums panāca uz viņa pusi un gaisma apspīdēja tā caurspīdīgo ķermeni un ķīļveida galvu, Zarēns aptvēra, cik tuvu tam bija atradies.

Liels un lempīgs, tas atgādināja tādu kā stikla kukaini. Neko līdzīgu Zarēns agrāk nebija redzējis. Viņam nebija

ne jausmas par pazemes stldzvaboļu midzeņiem un ari par barojamiem slaucamcirmeņiem, kurus tie kopa, ne.

Pēkšņi kukainis metās uz priekšu un sagrāba nagos Zarēna apkakli. Zarēns iekliedzās, pavisam tuvu ieraudzījis raustīgo galvu, kustīgos taustekļus un milzīgās daudzšķautņu acis, kas nespodrajā gaismā spīdēja zaļas un oranžas.

"Te man ir vēl viens," radījums sauca. Varēja dzirdēt kaut ko steidzīgi tuvojamies, un stīdzvabolei pievienojās trīs citas.

"Es nezinu, kas viņai tur augšā lēcies," teica pirmā.

"Augstākā mērā nolaidīga," teica otrā.

"Viņa būtu pirmā, kas žēlotos, ja ar medu kaut kas nebūtu kārtībā," teica trešā. "Mums vajadzēs ar viņu pār­mīt kādu vārdu."

"Tā jau nu no tā būs kāds lielais labums," teica pirmā. "Es viņai esmu teikusi vienreiz, es viņai esmu teikusi tūk­stošiem reižu…"

"DĀRZENIS, NEVIS DZĪVNIEKS!" viņas nokaitinātas klie­dza visas reizē.

Kukainis, kas turēja Zarēnu, cieši pētīja viņu. "Nav tāds kā parastie kaitēkļi, kurus mēs dabūjam," tas piezīmēja. "Šim te ir mati!" Tad bez jebkāda brīdinājuma tas sasvērās uz vienu pusi un neganti iekoda Zarēnam rokā.

"AU!" Zarēns iekliedzās.

"Pē-ē!" iespiedzās stīdzvabole. "Tas ir skābs?

"Kāpēc tev tā vajadzēja darīt?" prasīja Zarēns.

"Un tas prot runāt!" otra pārsteigta teica. "Labāk iešauj to atkritumu krāsnī, iekams no tā nav cēlušās nepatik­šanas."

Zarēns noelsās. Atkritumu krāsnī? Viņš izrāvās no ku­kaiņa spīļu tvēriena un drāzās projām pa paaugstinātiem, krusteniski izkārtotiem celiņiem. Tūlīt atskanēja spalga trauksmes dūkoņa un četri niknie kukaiņi metās viņu vajāt.

Zarēnam skrienot, arī pazemes ainava sāka mainīties. Viņš skrēja garām laukam pēc lauka, kuros dārzkopji ku­kaiņi kaplēja un grāba. Vēl uz priekšu, un augsni klāja sārti punkti, it kā tur kaut kas dīgtu. Vēl tālāk, un lauki bija pilni ar mirdzošām sārtām sēnēm, kuras auga kā sūkļveida ragi.

"Nu tu esi noķerts," atskanēja balss.

Zarēns spēji apstājās. Divas no stīdzvabolēm bija viņam priekšā. Viņš pagriezās. Otras divas tuvojās no mugurpu­ses. Nekas cits neatlika. Zarēns nolēca no celiņa un metās pāri laukam, skrienot lauzdams taku caur sārtajām sēnēm.

"VIŅŠ IR SĒŅU DOBĒS," kukaiņi spalgi kliedza. "VIŅŠ JĀAPTUR!"

Zarēnam pamira sirds, kad viņš apjēdza, ka nav vienī­gais starp sārtajām suņusēnēm. Viss lauks bija pilns ar milzīgiem, lempīgiem radījumiem, tikpat caurspīdīgiem kā kukaiņi, un tie visi ganījās, ēzdami sēnes.

Zarēns redzēja, kā sakošļātais ēdiens ceļo pa barības vadu ķermeņa iekšpusē, lejup kuņģi un tālāk gar asti uz milzīgu, pūslim līdzīgu maisu ar sārtu šķidrumu. Viens no dzīvniekiem pacēla galvu un izgrūda zemu rūcienu. Pā­rējie pievienojās. Drīz vien gaiss drebēja no rēcieniem.

"AIZTURIET KAITĒKLI!" spalgi kliedza dārzkopji ku­kaiņi. Slaucamcirmeņi sāka nākt uz priekšu.

Zarēns metās uz vienu pusi, uz otru, izlocīdamies starp masīvajiem dzīvniekiem, kas meimuroja viņa virzienā. Slīdot un klūpot uz sabradātajām sēnēm, viņš tik tikko paspēja sasniegt tālāko galu. Pat tad, kad rāpās augšā pa uzbērumu, viņš juta kāda slaucamcirmeņa elpu, kad tas ķēra pēc viņa potītēm.

Zarēns bažīgi paskatījās apkārt. Pa kreisi un pa labi stie­pās celiņš, bet abos virzienos tas bija aizšķērsots. Viņam

aiz muguras bija slaucamcirmeņi, kas vēlās aizvien tuvāk. Priekšā bija nogāze ar gropi, kas pazuda lejup ēnās.

"Ko nu?" viņš elsa. Izvēles nebija. Viņam vajadzēja tikt lejup pa nogāzi. Viņš pagriezās apkārt un ar galvu pa priekšu metās ēnainajā tumsā.

"TAGAD VIŅŠ DODAS UZ MEDUS BEDRI!" stīdzvabo- les spalgi kliedza. "AIZŠĶĒRSOJIET VIŅAM CEĻU. tūlīt pat.

Bet ar masīvajiem medus maisiem, kurus tie uzmanīgi vilka līdzi, slaucamcirmeņi kustējās lēni. Joņodams lejup pa nogāzi, Zarēns drīz atstāja tos tālu aiz muguras. Ja vien es varētu… Zarēns domāja. Pēkšņi zeme pavērās viņa priekšā. Zarēns iekliedzās. Viņš skrēja pārāk ātri, lai apstātos.

"NĒ!" Viņa kājas izmisīgi minās pa gaisu. "AĀĀAH!" viņš kliedza, strauji krizdams lejup.

PLUNKS!

Viņš iekrita dziļa dīķa vidū un nogrima. Brīdi vēlāk viņš klepodams un sprauslādams iznira un sāka neprātīgi kulties.

Dzidrais, sārtais šķidrums bija silts un salds. Tas iekļuva Zarēnam ausīs un acīs, mutē; mazliet ietecēja kaklā.

Viņš lūkojās augšup uz bedres stāvajām malām un novaidējās. Nu bija vēl ļaunāk. Viņš nekad nespēs izrāpties laukā.

Augstu virs viņa stīdzvaboles un slau­camcirmeņi nonāca pie tāda paša se­cinājuma. "Tur neko nevar darīt," Zarēns dzirdēja viņus sakām. " Viņai vajadzēs to nokārtot. Mums jādara darbs."

Un tad - kamēr Zarēns kūlās pa lipīgo šķidrumu - stīdzvaboles pietupās un sāka raustīt pupus, kas atradās uz slaucamcir- meņu medus maisiem. Bedrē šļācās sārtas strūklas.

"Viņas tos slauc," Za­rēns pārsteigts noelsās. Lipīgais sārtais medus skalojās viņam vis- (ļ apkārt. "DABŪJIF.T ,, ) MANI LAUKĀ!"

viņš auroja. "Jus nevarat mani te pamest… buļbuļ buļbuļ buļ buļ…"

Zarēns bija sācis slīkt. Aunradža ādas veste, kas iepriekš bija izglābusi viņam dzīvību, tagad draudēja to atņemt. Tās biezā vilna bija samirkusi lipīgajā šķidrumā un kļu­vusi smaga. Lejup, lejup, lejup vilka Zarēnu - atvērtām acīm, lejup valkanajā sārtumā. Viņš mēģināja uzpeldēt virspusē, bet rokas un kājas bija pārkoksnējušās. Viņš bija uz spēka izsīkuma robežas.

Noslīcis beigts sārtajā medū, viņš bēdīgi domāja.

Un, it kā ar to jau nebūtu ļauni diezgan, viņš aptvēra, ka nebija viens. Kaut kas jauca dīķa mieru. Tas bija garš, čūskai līdzīgs radījums ar prāvu galvu, kas mētājās pa sārto šķidrumu. Zarēnam sirds atbalsojās ausīs. Noslīcis vai aprīts. Kas par izvēli! Viņš izlocījās apkārt un mežonīgi spārdījās.

Bet zvērs bija ātrāks par viņu. Tā ķermenis locījās aiz viņa un plati atvērtie žokļi tuvojās no apakšas - un aprija viņu veselu.

Augšup, augšup, augšup viņš cēlās cauri sārtajam sīru­pam un… laukā. Zarēns noelsās un noklepojās, un lie­liem malkiem rija gaisu. Viņš izslaucīja tīras acis un pirmo reizi ieraudzīja garo ķermeni un prāvo galvu tādus, kādi tie patiesībā bija. Virve un spainis.

Garām stāvajām sienām; garām vairākā kaulainām stīdzvabolēm, kas vēl rosīgi spieda pēdējos sārtā medus pilienus no slaucamcirmeņu tagad saplaku- šajiem maisiem, un augšup uz lielās alas augšpusi. Spainis bīstami šūpo­jās. Zarēns pieķērās pie virves, tik tikko uzdrīkstēdamies skatīties, to­mēr nespēdams neskatīties uz leju.

Tālu apakšā kā rūtainā lakatā mijās sārti un brūni lauki. Virs viņa melns caurums mirdzošajā jumtā nāca tuvāk un tuvāk, un…

Pēkšņi viņa galva parādījās virspusē, un Zarēns atkal atradās tvaika pilnās virtuves karstumā. Lielās mammas resnā un ļumīgā seja rēgojās tieši viņam priekšā.

"Nu nē," novaidējās Zarēns.

Nostiprinot vi īves galu, pār Lielās mammas izblīdušo pieri un vaigiem tecēja sviedri. Viņas ķermenis ļodzījās pie katras kustības, grozīdamies un ļurkādamies kā eļļas maiss. Zarēns sakņupa, kad viņa noņēma spaini no āķa, un lūdzās, kaut viņa nepamanītu Zarēna galvu virs medus līmeņa.

Neskanīgi dungodama, Lielā mamma aizstiepa pilno spaini pie pavarda, pacēla to uz trīcošā pleca un iešļāca tā saturu katlā. Zarēns iekrita mutuļojošā lipeklī ar šļak­stošu plunkš.

"Ūuh!" Zarēns iesaucās, viņa riebumu nomāca Lielās mammas elšana un pūšana, kad viņa atgriezās pie akas pasmelt vēl. "Kas notiek?"

Medus bija karsts - pietiekami karsts, lai dzidro spaiņa devu tūlīt padarītu blāvu. Tas burbuļoja un plunkšķēja viņam visapkārt, šļakstoties sejā. Zarēns zināja, ka viņam jātiek laukā, iekams viņš dzīvs tiktu izvārīts. Viņš izcēlās no biezā, kūpošā maisījuma uz katla malas un nolēca uz pavarda virsmas.

Ko nu? viņš prātoja. Grīda bija pārāk tālu, lai riskētu lēkt lejā, un Lielā mamma jau atgriezās ar vēl vienu medus spaini no akas. Viņš aizmuka aiz katla un sakņu­pa, cerēdams, ka viņu nepamanīs. Sirdij sitoties, ka tā gandrīz plīsa, Zarēns klausījās, kā Lielā mamma dungo un maisa, un nogaršo sārto medu, kas sāka vārīties. "Hmmm," viņa nočāpstināja un skaļi nošmaukstināja lūpas. "Garšo mazliet savādi," viņa domīgi noteica. "Tāds

kā skābs…" Viņa nogaršoja atkal un nožagojās. "Nē, nav šaubu, viss kārtībā."

Viņa smagi aizsoļoja un pagrāba no galda pāris trau- kudvieļu. Zarēns izmisīgi lūkojās apkārt. Medus tagad bija gatavs. Bija laiks to liet barojamā caurulē. Viņa noteikti mani ieraudzīs! viņš domāja.

Bet Zarēnam veicās. Kad Lielā mamma saņēma dvieļos pirmo verdošo katlu un nocēla to no pavarda, Zarēns aizlavījās aiz otrā. Un, kad viņa nometa to vietā un devās iztukšot otro katlu, viņš paslēpās aiz pirmā. Lielā mamma, cieši apņēmusies laikā pagādāt medu saviem zēniem, nepamanīja gluži neko.

Zarēns palika noslēpies, kamēr Lielā mamma pūlējās barojamā caurulē iztukšot otro lielo katlu. Pēc visai ievē­rojamas ņurdēšanas un stenēšanas viņš dzirdēja, kā pa­griežas vinča. Viņš palūrēja gar malu.

Lielā mamma kustināja kādu sviru uz augšu un uz leju. Viņai to darot, garā caurule, kas tagad bija pilna ar uzkar­sēto sārto medu, iegrima cauri grīdai apakšējā kambari. Viņa pavilka otru sviru, un viņš saklausīja klakšķi un bur- buļošanu, kad medus tika ielaists silē. No apakšas atbal­sojās rijīguma pilni prieka auri.

"Te nu jums būs," nočukstēja Lielā mamma, un apmieri­nājuma smaids izpletās pār viņas gigantiskajiem vaibstiem. "Pamalkojiet kārtīgi, mani zēni. Lai jums labi garšo."

Zarēns nokasīja lipīgo medu no savas jakas un nolaizīja pirkstus.

"Vē!" viņš teica un izspļāva to laukā. Uzvārītais medus garšoja pretīgi. Viņš noslaucīja muti ar delnas virspusi. Viņam bija laiks domāt par bēgšanu. Ja viņš gaidītu, kad Lielā mamma sāks trauku mazgāšanu, viņu noteikti no­ķertu. Un vismazāk viņš vēlējās atkal tikt iemests atkritu­mu lūkā. Bet kur gan bija Lielā mamma?

Zarēns iespiedās starp diviem tukšajiem katliem un pa­lūkojās apkārt. Viņa nekur nebija redzama.

Pa to laiku trokšņainā kņada no kambara apakšā nedo­māja rimties. Tā pat kļuva skaļāka un - kā Zarēna ausīm šķita - vēl satrauktāka.

Lielā mamma droši vien arī bija sajutusi, ka kaut kas nav kārtībā. "Kas tur notiek, mani dārgumi?" Zarēns dzir­dēja viņu jautājam.

Viņš satraukumā pagriezās un ielūkojās ēnā. Un tur viņa bija, viņas milzīgais stāvs izlaidies atzveltnes krēslā virtuves tālākajā kaktā. Viņa bija atliekusi galvu un susi­nāja pieri ar mitru drānu. Viņa izskatījās satraukta.

"Kas tur notiek?" viņa vēlreiz jautāja.

Zarēnam bija vienalga, kas tur sagājis grīstē. Šī bija viņa iespēja glābties. Ja viņš sasietu traukudvieļus kopā, tad spētu nolaisties līdz grīdai. Viņš iespiedās atpakaļ starp katliem, bet pārāk strauji. Steigā viņš atsitās pret vienu no tiem un varēja tikai ar šausmām noskatīties, kā tas ap­gāžas un veļas projām. Vienu brīdi tas palika karājamies gaisā un tad atsitās pret grīdu ar briesmīgu BANG!

"Ak, vai!" iespiedzās Lielā mamma un pielēca kājās ar neticamu ātrumu. Viņa ieraudzīja nokritušo katlu. Viņa ieraudzīja Zarēnu. "Āāāāā!" viņa iekliedzās, apaļajām ače­lēm zvērojot. "Jauni kaitēkļi! Un pie maniem vārāmiem katliem!"

Viņa paķēra mazgājamo slotu, pacēla to sev priekšā un apņēmīgi tuvojās pavardam. Zarēns stāvēja un trīcēja. Lielā mamma pacēla slotu sev virs galvas un… sastinga. Izteiksme viņas sejā mainījās no niknuma līdz galējām šausmām.

"Tu… tu taču neesi bijis iekšā medū, ko?" viņa jautāja. "Saki, ka neesi. Samaitājot to, sadraņķējot to… tu nekriet­nais un pretīgais mazais radījums. Jebkas var notikt, ja medus tiek sagandēts. Jebkas. Manus zēnus tas padara mežonīgus, jā. Tu nemaz nezini…"

Tajā mirklī durvis viņai aiz muguras atsprāga vaļā un atskanēja saniknots kliedziens: "TE VIŅA IR!"

Lielā mamma pagriezās. "Zēni, zēni," viņa mīlīgi teica. "Jūs zināt, ka virtuvē nākt jums nav ļauts."

"Grābiet viņu ciet!" goblini spalgi kliedza. "Viņa mē­ģināja mūs noindēt."

"Nemēģināju vis," Lielā mamma šņukstēja, kāpdamās at­pakaļ no tuvojošās goblinu straumes. Pagriezusies viņa ļengani pacēla roku un ar tuklu pirkstu norādīja uz Zarēnu. "Tas bija… tas tur!" viņa spiedza. "Tas bija ticis iekšā medus katlā."

Goblinpuiši viņā neklausījās. "Tiksim ar viņu galā!" tie trakoja. Nākamajā brīdī tie saklupa viņai visapkārt. Duču dučiem. Kliegdami un bļaudami tie novilka viņu gar zemi un sāka velt riņķī un apkārt pa lipīgo virtuves grīdu uz atkritumu lūku.

"Tas tikai bija slikts… ūū/.'.. slikts vārījums," viņa žēlo­jās. "Es… ūūh… Mans vēders…! Es uzvārīšu vēl vienu devu."

Kurli pret viņas taisnošanos un solījumiem, goblini iestampāja viņu lūkā ar galvu pa priekšu. Viņas izmisīgie kliedzieni kļuva aizvien klusāki - kā apslāpēti. Goblini pietrausās kājās un lēkāja šurp un turp pa viņas masīvo augumu, cenzdamies viņu izdabūt caur šauro atveri. Tie mīcīja viņu. Tie spieda viņu. Tie dauzīja un sita viņu, līdz pēkšņi ar klusinātu plop milzīgais, ļumīgais tauku blāķis pazuda.

Pa to laiku Zarēns beidzot bija ticis lejā no pavarda un nekavējoties metās bēgt. Tieši tad, kad sasniedza durvis, viņš izdzirda milzum skaļu PLAUKS! atbalsojamies augšup no cauruma. Viņš saprata, ka Lielā mamma bija nokritusi uz vienas no komposta kaudzēm lejā lielajā alā.

Goblini līksmoja un gavilēja ar ļaunu prieku. Viņi bija tikuši galā ar savu indētāju. Bet viņi vēl nevarēja likties mierā. Viņi izgāza dusmas pār pašu virtuvi. Viņi sasita izlietni. Viņi dauzīja pavardu. Viņi nolauza sviras un sadragāja cauruli. Viņi sameta katlus un maisāmās karotes lūkā un aiz smiekliem rēca, kad no alas apakšā atskanē­ja: "Au, mana galva!"

Un vēl viņi nevarēja rimties! Nikni rēkdami, viņi metās virsū akai un ņēmās to dauzīt, spārdīt un lauzt tūkstošiem mazos gabaliņos, līdz no tās bija palicis pāri vienīgi cau­rums grīdā.

"Ķerieties pie trauku skapjiem! Ķerieties pie plauktiem! Ķerieties pie atzveltnes krēsla!" viņi auroja, stumdami un grūzdami pašu izveidotajā caurumā visu, kam vien tika klāt. Beidzot vienīgais, kas izrādījās palicis virtuvē, bija

Zarēns. Atskanēja asinis stindzinošs kliedziens, it kā sāpēs rēktu ievainots dzīvnieks. "Ķeriet viņu!" bļāva goblini.

Zarēns pagriezās, izdrāzās pa durvīm un metās tālāk, lejup pa vāji apgaismotu tuneli. Goblinpuiši joņoja viņam P^aļ.

Trakojošo goblinu troksnis pakāpeniski pieklusa un izzuda.

"Es esmu atrāvies no viņiem," noteica Zarēns, ar atvieg­lojumu nopūties. Viņš paskatījās apkārt uz tuneli, kas stiepās priekšā un aiz muguras. Viņš satraukts norija siekalas. "Un pats es esmu apmaldījies," viņš bēdīgs nomurmināja.

Pēc brīža Zarēns nonāca krustcelēs. Viņš apstājās. Vē­derā iekņudējās. Tālāk uz visām pusēm kā rata spieķi veda divpadsmit tuneļi.

"Uz kuru pusi nu?" viņš teica un nopūtās. Viss bija sa­gājis grīstē. Viss! Viņš ne vien bija nogājis no takas, tagad viņš bija pamanījies aizmaldīties no meža! "Un tu vēl gribēji braukt ar debesu kuģi," viņš rūgti pie sevis no­teica. "Gaidi vien! Kā meža trollis tu esi stulbs, neveikls pārpratums, vairāk nekas." Un galvā viņam skanēja Speldas un Tantema balsis, atkal viņu rājot: "Viņš negrib klausīt. Viņš nekad neko nemācās."

Zarēns aizvēra acis. Kā nomaldījies bērns viņš atkal darīja to, ko vienmēr bija darījis, kad izvēles iespēju bija pārāk daudz: viņš izstiepa roku un sāka griezties apkārt.

"Kāds? Kurš? Kas?

Tu būsi TAS!"

Atvēris acis, Zarēns stāvēja un skatījās tunelī, kuru nejaušība viņam bija izvēlējusies.

"Nejaušība ir domāta muļķiem un vārguļiem," atskanē­ja kāda balss, no kuras Zarēnam uzmetās zosāda.

Viņš apmetās apkārt. Tur ēnā stāvēja viens no gobliniem. Viņa acis mirdzēja kā uguns. Ko nozīmēja šis jaunais pavērsiens goblinpuiša uzvedībā? Zarēns centās uzminēt.

"Ja tu tiešām gribi izkļūt no kolonijas, kundziņ Zarēn," goblins teica nu jau klusāk, "tev jāseko man." To pateicis, viņš pagriezās uz papēža un soļoja projām.

Zarēns satraukts norija siekalas. Protams, viņš gribēja tikt laukā, bet ja nu tā bija tikai viltība? Ja nu viņu veda turp, kur gaidīja slēpnis?

Tunelī bija karsti, tik smacējoši karsti, ka viņu pārņēma skurbums un nelabums. No zemajiem, vas- kainajiem griestiem viņam uz galvas krita lipīgi pilieni un tecēja lejup pa kaklu. Aiz iz­salkuma vēderā sāpēja.

"Man nav izvēles," viņš no­čukstēja.

Goblina apmetnis noplī- voja ap stūri un pazuda ska­tam. Zarēns sekoja.

Abi gāja pa tuneļiem, aug­šup un lejup pa kāpnēm un cauri gariem, tukšiem kam­bariem. Gaiss bija sasmacis ar vecuma un trūdu smaku; bija grūti elpot, un viņam reiba galva. Āda bija lipīga; mēle bija sausa.

"Uz kurieni mēs ejam?" viņš vārgā balsī sauca. "Tu laikam esi tāpat nomaldījies kā es."

"Tici man, kundziņ Zarēn," sekoja glaimīga atbilde, un, viņam vēl runājot, Zarēns sajuta iesitamies sejā vēsu pūsmu.

-

Viņš aizvēra acis un ieelpoja svaigo gaisu. Kad viņš tās atkal atvēra, goblins vairs nebija manāms. Nākamajā mirk­lī, apgājis apkārt stūrim, Zarēns ieraudzīja gaismu. Saules gaisma! Tā lējās iekšā pa augsto, izliekto durvju aili.

Zarēns metās skriet. Ātrāk un ātrāk viņš brāzās, tik tikko spēdams noticēt, ka viņam tas izdevies. Cauri pēdē­jam tunelim… pāri priekšnamam… un ĀRĀ!

"JĀ!" viņš iekliedzās.

Viņam priekšā stāvēja triju goblinpuišu grupa. Tie pagriezās un truli skatījās uz viņu.

"Viss ir labi?" Zarēns priecīgs apvaicājās.

"Vai mēs izskatāmies labi?" viens no tiem jautāja.

"Mūsu Lielā mamma mēģināja mūs noindēt," teica cits.

"Un tāpēc mēs viņu sodījām," piebilda trešais.

Pirmais bēdīgs paskatījās lejup uz savām netīrajām basajām kājām. "Bet mēs rīkojāmies par daudz pārstei­dzīgi," viņš teica.

Pārējie piekrītot pamāja. "Kas mūs tagad baros? Kas mūs pasargās no drūmglūņa?" tie teica.

Pēkšņi visi trīs izplūda asarās. "Mums viņa ir vaja­dzīga," tie vienā balsī vaimanāja.

Zarēns nopētīja nosmulētos goblinpuišus viņu netīrajās lupatās un nosprauslājās. "Jums jādomā pašiem," viņš teica.

"Bet mēs esam noguruši un izsalkuši," goblini činkstēja.

Zarēns dusmīgi uzmeta viņiem acis. "Un…" Viņš ap­klusa. Viņš bija gribējis teikt: "Un kas par to?" - kā šie trīs bezpalīdzīgie goblini bija teikuši viņam agrāk. Bet viņš nebija goblinpuisis. "Un es tāpat," viņš vienkārši sacīja. "Es tāpat."

To pateicis, viņš uzgrieza muguru goblinpuišu koloni­jai, šķērsoja pagalmu un aizsoļoja atpakaļ Dziļajā mežā, kas pletās visapkārt.