Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

DEVITA NODAĻA PUVUMSŪcis

Zarēns cieši skatījās lejup krēslas ēnās sev apakšā. Viņš nevarēja saskatīt nevienu vigvigu. Tie bija saskaņojuši savu nāvējošo uzbrukumu klusumā bez jebkādas spieg­šanas vai pīkstēšanas pa visu slaktiņa laiku. Vienīgās ska­ņas, ko varēja dzirdēt, bija kaulu krakšķēšana un asiņu sūkšana. Tagad niknie mazie zvēreļi klusām bija aiz­steigušies projām.

Vismaz Zarēns cerēja, ka tie bija projām. Viņš atkal iešņukstējās un noslaucīja degunu piedurknē. Viņš neva­rēja atļauties kļūdīties.

Brūnās debesis virs galvas bija kļuvušas melnas. Uzlēca mēness, tas bija zemu, bet spīdēja spoži. Krēslas klusumu jau bija pārtraukusi nakts dzīvnieku pirmā rosīšanās, un pašlaik, kad Zarēns, nespēdams pakustēties, turpināja sēdēt un skatīties, šīs nakts laika skaņas pieņēmās spēkā. Tie sauca un gaudoja, tie čabinājās un spalgi kliedza: neredzami, bet tāpēc ne mazāk jūtami. Tumsā var redzēt ar ausīm.

Zem Zarēna kājām, kas šūpojās gaisā, pamežs kūpēja. Smalkas miglas vērpetes vijās apkārt koku stumbriem. Bija tā, it kā Dziļais mežs mutuļotu: ar briesmām, ar ļaunumu.

"Es palikšu te augšā," Zarēns nočukstēja pie sevis, pie- sliedamies kājās. "Līdz rītam."

Ar sāņus pastieptām rokām, lai noturētu līdzsvaru, Zarēns aizgāja pa koka zaru līdz stumbram. Tad viņš sāka kāpt uz augšu. Viņš tika aizvien augstāk un augstāk, mek­lējot tādu zaru žākli, kas noturētu viņa svaru un arī no­drošinātu ērtību garajā naktī, kas viņu gaidīja.

Lapotnei ap viņu kļūstot biezākai, Zarēnam acis sāka sūrstēt un asarot. Viņš noplūca vienu lapu un rūpīgi to aplūkoja. Tā bija stūraina, ar bāli zilganu mirdzumu. "Ak

pinkulāci," viņš nopūtās. "No visiem kokiem, ko varēji izvēlēties, kāpēc tev vajadzēja mani iecelt žūžubišu kokā?"

Nebija jēgas kāpt augstāk. Bija zināms, ka žūžubišu koku augšējie zari ir ļoti trausli. Un tādā augstumā turklāt vēl bija auksti. Svelošais vējš noklāja ar zosādu neapseg­tās roku un kāju daļas. Zarēns pārvietojās stumbra aizvēja pusē un sāka kāpt atkal lejup.

Pēkšņi mēness pazuda. Zarēns sastinga. Mēness nerā­dījās, un vējš raustīja viņa pirkstus. Lēni, lēni, ar pēdām taustoties pa raupjo mizu, Zarēns uzmanīgi rāpās lejup. Bija tur vigvigi vai nebija, pietika vienreiz paslīdēt, un viņš krītot katrā ziņā nosistos.

Ar abām rokām cieši turēdamies pie zara blakus galvai, celī saliektu kreiso kāju atbalstījis stumbra iedobumā, Zarēns laidās lejup. Auksti sviedri izspiedās uz pieres, kamēr labā kāja taustījās tumsā pēc kaut kā, uz kā no­stāties.

Viņš stiepās zemāk un zemāk. Rokas sāpēja. Bija tāda sajūta, ka kreisā kāja tūlīt izmežģīsies. Zarēns jau gandrīz gribēja padoties, kad piepeši ar kājas pirksta pašu galiņu sataustīja, ko bija meklējis: nākamo zemāk esošo zaru.

"Beidzot," Zarēns nočukstēja.

Viņš atslābināja elkoņus, izbrīvēja kāju no iedobuma un laidās lejup, līdz abas kājas nostājās uz zara. Pēdas augstu apņēma kaut kas mīksts un pūkains.

"Nē!" viņš ievaidējās un bailēs sarāvās.

LJz zara kaut kas bija. Kaut kāds dzīvnieks. Varbūt vig­vigi tomēr spēj uzrāpties kokos.

Izmisīgi spārdīdamies, Zarēns pielika visas pūles, lai tiktu atpakaļ drošībā uz zara virs galvas. Tomēr nekas no tā neiznāca. Viņš bija noguris. Viņš pavilkās uz augšu, bet izrādījās, ka rokas ir par vāju, lai uzrautu viņu pietiekami augstu. Pirksti pamazām laidās vaļā.

Pēkšņi cauri meža lapotnei izlauzās mēness spožā gais­ma. Tā meta lejup mirguļojošas sudraba bultas cauri vējā kustošām lapām. Dažādu rakstu gaismēnas spēlējās uz koka stumbra, uz Zarēna gaisā palikušā auguma un uz meža pamatnes tālu, tālu zem viņa.

Zarēns juta, kā viņa asais zods stingri spiežas pret krūtīm, cenšoties paskatīties tieši sev apakšā. Viņa acis apstiprināja to, ko pēdas bija teikušas. Uz raupjās mizas bija kaut kas - pat divi. Tie bija pieķērušies pie zara kā liela zvēra spal­vainas ķepas, it kā zvērs rāptos augšā, lai tiktu viņam klāt.

Piesardzīgi Zarēns pastiepa lejup kājas un pabikstīja tos ar purngalu. Tie bija auksti. Tie nekustējās.

Zarēns nolaidās uz platā zara un aši pietupās. Tuvumā abi priekšmeti nemaz nebija pūkaini. Drīzāk tie atgādi­nāja ap zaru aptītus tīmekļus. Zarēns pārbaudot taustīja zara apakšpusē. Viņa augums satraukumā notrīsēja.

Tas bija kokons, iekarināts zīdainā virvē. Un kokonus Zarēns jau bija redzējis agrāk. Vienā tādā kokonā bija gulējis Birkmatis, turklāt žūžubišu koku audzē Zarēns bija klāt, kad izšķīlās kāpurputns. Tomēr tik tuvu viņš to nekad nebija redzējis. Garais, nokarenais veidojums bija lielāks un daudz skaistāks, nekā viņš bija iedomājies.

"Apbrīnojami," viņš nočukstēja.

Noausts no vissmalkākajām šķiedrām, kokons izskatījās kā savērpts no cukura. Tas bija plats un ieapaļš, veidots kā liels meža bumbieris, un, šūpodamies vējā, mirguļoja mēness gaismā.

Zarēns pasniedzās uz leju un satvēra zīdaino virvi. Tad, cenzdamies lielā aizrautībā nepaslīdēt, viņš nošļūca no zara un, tverdams roku blakus rokai, laidās uz leju, līdz sēdēja jāteniski uz paša kokona.

Pēc sajūtas tas nelīdzinājās nekam citam, ko viņš agrāk bija aptaustījis: maigs, kad pieskārās, - neiedomājami

maigs taču pietiekami stingrs, lai saglabātu apveidu. IJn, kad Zarēns iegremdēja pirkstus biezajā, zīdainajā va­tējumā, visapkārt izplatījās salda un spēcīga smarža.

Pēkšņa vēja brāzma lika kokonam griezties. Trauslie zari virs Zarēna svilpa un krakšķēja. Zarēnam aizrāvās elpa, un viņš satvēra virvi. Galvai reibstot, viņš paskatījās uz raibo meža pamatni apakšā. Tur kāds bija un skaļi kašņājās sausajās lapās. Zarēns netika ne uz augšu, ne leju.

"Bet man jau nekur nav jātiek," viņš noteica pie sevis. "Es varu pārlaist nakti kāpurputna kokonā." Šos vārdus izrunājot, viņam pār visu ķermeni pārskrēja tirpas. Viņš atminējās kāpurputna teikto: Birkmatis guļ mūsu kokonos un sapņo mūsu sapņus. "Varbūt," Zarēns satraukti nočuk­stēja, "es arī varētu sapņot viņu sapņus."

Tā izlēmis, Zarēns griezās apkārt, līdz atradās ar seju pret kokonu. Viņa deguns spiedās pret atsperīgajām dū­nām. Saldā, spēcīgā smarža pieņēmās spēkā, un, Zarē­nam laižoties tālāk uz leju, zīdainais kokons glāstīja viņa vaigu. Beidzot pēdas atdūrās pret savēlušos malu, kur kāpurputns, parādoties ārpusē, bija atplēsis kokonu.

"Uzmanību, gatavību… aiziet!" sauca Zarēns.

Viņš palaida vaļā virvi un iekrita iekšpusē. Kokons kādu brīdi stipri šūpojās. Šausmās, ka virve varētu neizturēt, Za­rēns aizmiedza acis. Šūpošanās norima. Viņš atkal atvēra acis.

Kokona iekšpusē bija silti - silti, tumši un droši. Zarēna sirds beidza neprātīgi dauzīties. Viņš dziļi ieelpoja spē­cīgo smaržu, un viņu pārņēma labsajūta. Nekas viņam tagad nevarēja nodarīt pāri.

Saliecis ceļus un vienu roku palicis zem galvas, viņš saritinājās kamolā un iegrima polsterētajā klājumā. Bija tāda sajūta, it kā viņš būtu iemērkts siltā, smaržīgā eļļā. Viņš jutās mājīgi, viņš jutās droši, viņš jutās miegains. Nogurušie locekļi kļuva smagi. Plakstiņi lēnām aizvērās.

"Ak, pinkulāci," viņš miegaini nočukstēja. "No visiem kokiem, kurus varēji izvēlēties, pateicos debesīm, ka tu iecēli mani žūžubišu kokā."

Un tad, vējam maigi šūpojot kokonu šurp un turp, šurp un turp, Zarēns ieslīga miegā.

Ap nakts vidu, vēju nesti, mākoņi bija pazuduši un paši vēji bija norimuši. Mēness atkal bija zemu. Tālumā mē­nesnīcas naktī aizkuģoja debesu kuģis ar paceltām visām burām, lai tvertu kūtro vēju.

Dziļā meža lapotnes virsma mirguļoja kā ūdens mēness gaismā. Te uzreiz tai pāri aiztraucās ēna: šī ēna krita no kāda lidojoša radījuma, kas zemu planēja virs koku galotnēm.

Tam bija plati un spēcīgi, melni ādas spārni, pakaļpusē roboti un priekšpusē ar briesmīgiem nagiem. Likās, pat gaiss nodreb, kad šie spārni apdomīgi, tomēr mērķtiecīgi plivinājās tumši zilajās debesis. Radījumam bija maza, gluda galva, un tur, kur nāktos būt mutei, rēgojās garš cauruļveida snuķis. Radījums sprauslāja un šņaukājās, un līdz ar katru spārnu vēzienu gaisā tika izpūsti smirdīgi tvaiki.

Tagad no rietošā mēness mežā iekļuva maz gaismas, bet radījumu tas nekavēja. Izvalbītās metāliski dzeltenās acis meta divus platus gaismas starus, kas pārlūkoja ēnai­nās dzīles. Tas lidoja riņķī apkārt, šurp un turp. Tas neli­kās mierā, līdz nebija atradis to, pēc kā bija ieradies.

Pēkšņi tā spīdošās acis apstājās pie kaut kā, kas noka­rājās no gara, zilgana žūžubišu koka zara: pie kaut kā liela un apaļa, un mirdzoša. Radījums izgrūda griezīgu kliedzienu, sakļāva spārnus un metās lejup, cauri meža lapotnei. Tad, izstiepis spēcīgās, druknās kājas, tas smagi nolaidās uz koka zara un paglūnēja uz leju. Tas piešķieba galvu uz vienu pusi un ieklausījās.

Apakšā varēja sadzirdēt rāmu elpošanu. Radījums paos­tīja gaisu, un viss tā ķermenis gaidās nodrebēja. Tas pa­spēra soli uz priekšu. Tad vēl vienu. Un vēl vienu.

Veidots, lai lidotu, radījums gāja lēni, neveikli, stingri ieķerdamies zarā ar vienas kājas nagiem, iekams palaida

vaļā otru. Tas apgāja apkārt resnajam zaram, līdz karājās ar galvu uz leju.

Iecirtis garos nagus raupjajā mizā, radījums notēmēja galvu pret kokona atveri. Tas pabāza galvu iekšā un bak­stīja apkārt ar sava garā, dobā snuķa kaulaino galu. Tad atkal nodrebēja, spēcīgāk nekā iepriekš, un dziļi no viņa ķermeņa iekšpuses atskanēja burbuļojoša skaņa. Tā vēders sarāvās, un no snuķa gala izšļācās žultaina šķidru­ma straume. Tad tas izvilka galvu laukā.

Dzeltenzaļais šķidrums burbuļoja tur, kur bija uzlijis, un izplatīja tvaiku mutuļus. Zarēns sarauca degunu, taču ne­pamodās. Sapņos viņš gulēja pļavā blakus čalojošam, kris­tāldzidram strautam. Sarkanas magones šūpojās šurp un turp, pildot gaisu ar tik saldu smaržu, ka viņš bija bez elpas.

Ar nagiem stingri ieķēries zarā, radījums pievērsa uz­manību pašam kokonam. Ar spārnu nagiem tas šķiedru pa šķiedrai atšķetināja savēlušās grīstes ap atveri. Tad

klusi pārvilka tās pāri caurumam. Drīz vien atvere bija noslēgta.

Zarēna plakstiņi notrīsēja. Tagad viņš bija alai līdzīgā gaitenī, tam gar sienām atradās dimanti un smaragdi, kas vizuļoja kā miljoniem acu.

Radījums savicināja spārnus un satvēra zaru ar spārnu nagiem. Palaidis vaļā kājas, tas, karādamies gaisā, izgrozījās gar zaru tā, līdz atradās tieši virs kokona augš­puses. Tad izvērsa kājas un sāka skaļi iesūkt gaisu. To darot, tā vēders piepūtās un zvīņas pavēderē saslējās stāvus. Zem katras no tām atradās pa gumijotam sārtam izvadam, kuri, radījumam turpinot rīt gaisu, lēni atvērās.

Te pēkšņi tas ieņurdējās un viss ķermenis strauji sa­rāvās. No izvadiem pāri kokonam izšļācās lipīgas, melnas vielas spēcīgas strau­mes.

"Mffll-bnn," miegā nomur­mināja Zarēns. "Mmmš…"

Stīgrais, darvai līdzīgais šķidrums iesūcās kokonā un tecēja tam pāri visos virzie­nos, drīz to pār­klādams pavisam. Kad tas sacietēja, kokons kļuva par noslēgtu cietumu.

Ar griezīgu uzvaras kliedzienu radījums satvēra paša veidoto kūniņu kāju nagos, pāršķēla zīdaino virvi ar vienu no spārnu nagiem un aizlidoja naktī. Radījuma aprises izcēlās pret mēļajām debesīm, tā milzīgie spārni vēzējās augšā un lejā; nāvējošā kūniņa šūpojās zem tā uz priekšu un atpakaļ, uz priekšu un atpakaļ.

Zarēns peldēja uz plosta zilzilas jūras vidū. Saule, silta un dzeltena, spīdēja sejā, viņam šūpojoties viļņos. Pēkšņi melnu mākoņu grēda aizsedza gaismu. Jūra sāka viļņoties arvien stiprāk un stiprāk.

Zarēns atvēra acis. Viņš izmisīgi skatījās apkārt. Viss bija tumšs. Melns kā piķis. Tā viņš tur gulēja nekustīgs, nespē­dams saprast, kas notiek. Acis nekādi nevarēja pierast pie lēkājošās tumsas. Gaismas nebija nemaz. Ne mazākā sta­riņa. Baiļu trieciens nodžinkstēja viņam galvā un aizšāvās lejup pa muguru.

"Kas notiek?" viņš kliedza. "Kur ir atvere?"

Cīnīdamies, lai pieceltos četrrāpus, Zarēns trīcošiem pirkstiem taustījās apkārt pa apvalku. Pieskaroties tas šķita ciets. Ja pa to sita, tas skanēja - bum, bum, bum - nepadodamies dūru triecieniem.

"Laidiet mani ārā!" viņš kliedza. "LAIDIET MANĪ ĀRĀ!"

Puvumsūcis griezīgi iebrēcās un sasvērās uz vienu pusi, kad pēkšņa kustība kūniņā izsita viņu no līdzsvara. Tas spēcīgi savēcināja spārnus un vēl stingrāk satvēra nagos nešļavas melno malu. Tas bija radis, ka tā laupījums cenšas tikt laukā. Izmisīgie rāvieni un grūdieni drīz vien pierims. Tā tas vienmēr bija.

Zarēns sāka aizelsties. Kodīgi sviedri tecēja acīs. Žults sīvā smaka apņēma viņu kā otra āda. Viņš sāka rīstīties. Likās, ka tumsa griežas. Viņš pavēra muti, un no tās izšļācās vēmekļi. Tie oda pēc skābuma, pilni ar augļu sēkliņām. Atmiņā atausa, kā pinkulācis bija devis viņam kaut ko garšīgu; pinkulācis, kuru aprija briesmīgie vigvigi. Zarēns atkal atvēra muti, un viss viņa ķermenis noraus­tījās. Voāārš! Vēmekļi šļācās pret Zarēna cietuma izliekta­jām sienām un apšļakstīja viņam kājas.

Puvumsūcis no jauna pārtvēra nagos stipri zvalstīgo kūniņu. Dūnas viegluma rītausma jau sāka plesties pār tālo apvārsni. Drīz būšu atgriezies. Drīz būšu mājās, ma­zais. Tad tu varēsi ieņemt vietu starp pārējiem manā noliktavā koka galotnē.

Smakdams. Rīstīdamies. Acīm asarojot kodīgajā tumsā. Galvai pulsējot no gaisa trūkuma. Zarēns izvilka savu vārda dodamo nazi no jostas un cieši to satvēra. Ceļos nometies, viņš paliecās uz priekšu un kā neprātīgs sāka durstīt apvalku. Nazis slīdēja. Zarēns mitējās un noslaucīja sasvīdušo plaukstu biksēs. «

Nazis jau bija viņam labi kalpojis - pret lidojošo tārpu, pret piķa vīteni bet vai tērauda asmens būs pietiekami izturīgs, lai satriektu šo čaulu? Viņš ar sparu trieca smaili pret apvalku. Tam jābūt. Vēlreiz. Un vēlreiz. Tam vien­kārši jābūt pietiekami izturīgam.

Neņemdams vērā grūdienus un rāvienus, kas nāca no kūniņas iekšpuses, puvumsūcis turpināja ceļu uz savu noliktavu. Tas jau varēja redzēt pārējo kūniņu aprises pret gaismu augstu gaisā, skeletveida kokos. Cīnies vien, mana vakariņu ēsma! Jo lielāks cīniņš, jo gardāka vira, un puvumsūča gārdzošā spurgšana atbalsojās tumsā. Drīz tu būsi tikpat kluss un mierīgs kā visi pārējie.

Un, kad tas bija apklusis, smirdīgā žults, ko puvumsū­cis bija iešļācis kokonā, sāka darboties. Tā sagremoja ķermeni, pārvēršot miesu un kaulus gļotainā šķidrumā. Pēc nedēļas, pēc piecām dienām, ja laiks bija silts, ar roboto cietā kaula apli snuķa galā puvumsūcis izurba caurumu kūniņas augšpusē, iestūma tur garo cauruli un izsūca sātīgo, smirdošo sutinājumu.

"Lūsti, lūsti, lūsti," Zarēns murmināja sakostiem zobiem, atkal un atkal triekdams vārda dodamo nazi pret apvalku. Tad, kad viņš jau bija nolēmis mest mieru, apvalks beidzot padevās un kūniņa skaļi nokrakšķēja. Šķīvja lieluma čaulas gabals iekrita tumsā.

"JĀ!" Zarēns iesaucās.

Gaiss, svaigs gaiss ieplūda pa caurumu. Elsdams aiz paguruma, Zarēns paliecās uz priekšu, pielika seju pie cau­ruma un dziļi to kampa malkiem. Ieelpa, izelpa, ieelpa, izelpa. Galva sāka noskaidroties.

Gaisam bija patīkama garša.

Tā bija dzīvības garša.

Zarēns paskatījās laukā. Tālu viņam priekšā pret sārta­jām debesīm vīdēja robota nokaltušu priežu rinda. Viena koka galotnē pie zara karājās vesels čemurs ar olvei- dīgiem priekšmetiem: tie bija aizzīmogotie kāpurputnu kokoni.

"Man jāpalauž caurums lielāks," Zarēns sev teica, pa­cēlis nazi augstu virs galvas. "Un labi ātri." Viņš spēcīgi trieca to pret apvalku. Nazis trāpīja ar svešādu būkšķi. "Kas tad nu…?" Zarēns paskatījās lejup un novaidējās.

Cirtiens, kas bija izlauzies cauri kā akmens cietajai čaulai, bija sadragājis arī naža asmeni. Rokā viņš turēja vienīgi spalu. "Mans vārda dodamais nazis," teica Zarēns, valdīdams asaras. "Salūzis."

Aizmetis sāņus nekam nederīgo kaula gabalu, Zarēns atspiedās pret kūniņas sienu un sāka nikni spārdīt ap­valku.

"Lūsti, kaut debesis tevi nolādētu!" viņš auroja. "LŪSTI!"

Puvumsūcis lidojumā sagrīļojās. Kas tur notiek, ko? Tu nu gan esi nepakļāvīga vakariņu ēsma. Es tevi mazliet pa­grozīšu. Re nu. Tā jau ir labāk. Mēs taču negribam, ka tu nokriti, vai ne?

Zarēns spēra, cik vien bija spēka. Kūniņa nokrak­šķēja, čaulai plīstot un gabaliem krītot. Pēkšņi apvalkā iesprāga divas platas līkloču plaisas to malas atmirdzēja siltajā rīta blāzmā.

"Āāaiii!" viņš iespiedzās. "Es krītu."

Kūniņai sasveroties, puvumsūcis niknumā spalgi iekliedzās. Tas gā­zās lejup. Paliec mierā, nolādēts! Neganti vicinot nogurušos spārnus, tas ar slaidu loku izrāvās no straujā kritiena. Tomēr kaut kas nebija, kā nākas. Tagad tas zināja. Kādu spēli tu tur spēlē, mana nerātnā vakariņu ēsma? Tev jau vajadzēja būt beigtai. Bet vari

nešaubīties, vaļā es tevi nelaidīšu!

Zarēns spēra vēlreiz, un plaisa iesprāga viņam virs galvas un apkārt aiz muguras. Vēlreiz, un tā stiepās tālāk zem viņa. Viņš paskatījās uz leju. Starp pēdām stiepās ro­bota gaismas līnija. Vēmekļi un žults iztecēja laukā.

Lai notiktu kas notikdams, puvumsūcim bija lemts ba­doties. Kūniņa dalījās gabalos. Tās laupījums nekad nepārvērtīsies puvekļos.

Zarēns ar šausmām skatījās uz plaisu sev apakšā, jo zaļais plankums kļuva arvien platāks. Viņš pārtrauca spārdīšanu. Kritiens no tik liela augstuma būtu pārāk bīs­tams. Vairāk nekā jebkad agrāk viņam bija vajadzīga palīdzība. "Kāpurputn!" viņš kliedza. "Kur tu esi?"

Puvumsūcis iegārdzās. Nejaukā vakariņu ēsma! Ne­jaukā! Viņš bija tuvu spēku izsīkumam un laizdās aizvien zemāk. Tā metāliski dzeltenās acis grozījās apkārt, lai paskatītos uz savu noliktavu koka galotnē. Tik tuvu un tomēr tik tālu.

Zarēnam apakšā traips no zaļa vērtās par brūnu. Viņš ieskatījās ciešāk. Mežs bija kļuvis retāks un vietumis iznī­cis pavisam. Gari, izbalējuši koku skeleti mētājās zemē. Daži vēl stāvēja, to nokaltušie zari sniedzās augšup, tvarstīdami gaisu kā kaulaini pirksti.

Te uzreiz atskanēja milzīgs blīkšķis. Kūniņa bija trā­pījusi pa galu vienam no šiem sausajiem zariem. Zarēnu atmeta atpakaļ. Viņa galva atsitās pret čaulu. Plaisa kļuva platāka, un kūniņa ar Zarēnu tajā krita.

Zemāk, zemāk, zemāk. Zarēnam vēderā viss sagriezās. Sirds kāpa vai pa muti laukā. Viņš aizvēra acis, dziļi ievil­ka elpu un sagatavojās atsitienam.

PLUNNNKŠ!

Viņš bija nokritis uz kaut kā mīksta, kaut kā tāda, kas tūlīt pat caur plaisām sūcās čaulā kā graudaina, šķidra šokolāde. Viņš iemērca pirkstu brūnajā vielā un piesar­dzīgi pielika pie deguna. Tie bija dubļi. Biezi kūdras dubļi. Viņš atradās mitra purva vidū. Neveikli gāzelē­damies, Zarēns pastiepās uz augšu, iebāza pirkstus pla­tākajā plaisā un rāva. Dubļi viņam jau bija līdz potītēm. Uzreiz nekas nenotika. Pat tagad vēl piķa piesūcinātās kokona šķiedras bija briesmīgi cietas. Dubļi sniedzās Zarēnam līdz ceļiem.

"Nu taču!" viņš sauca.

Elkoņus iespriedis sānos, viņš palauza plaisu mazliet platāku. Deniņos izspiedās dzīslas, muskuļi savilkās ka­molā. Negaidot viņu apspīdēja gaisma. Čaula beidzot bija pāršķēlusies uz pusēm.

"Nu nēT viņš iesaucās, kad salauztās kūniņas lielākais gabals piepeši pagriezās uz gala un ieslīdēja dubļos. "Ko nu?"

Kā vienīgā cerība tagad bija palicis mazākais gabals, kas vēl peldēja virspusē. Ja vien viņš spētu uzrāpties uz tā, varbūt to varētu izmantot kā pagaidu laivu.

Debesīs virs galvas Zarēns izdzirda spalgu niknuma kliedzienu. Viņš paskatījās augšup. Virs galvas riņķoja derdzīgs, atbaidošs radījums. Tas vēroja viņu ar spīdošām, neizteiksmīgām, dzeltenām acīm. Plati, melni ādas spārni, kas spīdēja no sviedriem, skaļi sitās gaisā. Pēkšņi tas pa­griezās un metās lejup, un nākamajā mirklī Zarēns juta, kā asi nagi nobrāž viņam galvu, izraujot matu kušķus ar visām saknēm.

Radījums aplidoja loku un atkal metās lejup. No garā snuķa gala lejup plūda zaļu siekalu pavedieni. Šoreiz Za­rēns izvairījās. Metoties virsū, tas atkal iekliedzās un ap- šļāca viņu ar pretīgi smirdošu žulti. Norīstījies Zarēns dzir­dēja, ka spārnu plandēšana attālinās. Pretīgais radījums lidoja projām. Kad Zarēns atkal paskatījās uz augšu, tas bija uzmeties kāda attāla koka galotnē; koks izskatījās melns pret sastingušajām rīta debesīm. Tajā karājās

kūniņu ķekars, katrā kūniņā bija kaut kas pūstošs. Zarēns atviegloti nopūtās. Radījums bija padevies. Zarēnam ne­būs jāpievienojas citiem tajā nāves rindā.

Bridi vēlāk atvieglojums pārvērtās par paniku. "Es slīk­stu!" viņš iesaucās.

Ķerdamies pie čaulas gabala, Zarēns izmisīgi centās tikt laukā no purva. Bet katru reizi, kad viņš pievilkās tai klāt, čaula pašķiebās un vēl vairāk piepildījās ar dubļiem. Pēc trešā mēģinājuma tā nogrima pavisam.

Tagad viņš bija dubļos līdz vēderam un grima dziļāk. Viņš vicināja rokas un spārdījās kājām, bet biezās dūņas tikai iesūca vinu vēl dziļāk.

"Ak, pie drūmglūņa!" Zarēns vaimanāja. "Ko lai es ta­gad iesāku?"

"Nekrīti panikā, tas ir pats svarīgākais," atskanēja kāda balss.

Zarēnam aizrāvās elpa. Tur kāds bija un vēroja viņa cīniņu. "Palīgā!" viņš iekliedzās. "PALĪDZI MAN!"

Viņš pagriezās uz pretējo pusi, cik tālu vien varēdams, bet šajā kustībā iegrima vēl par sprīdi. Tagad dubļi bija pāri krūtīm un sāka sniegties līdz kakla pamatnei. Neliela auguma kaulains goblins ar plakanu galvas virsu un dzel­tenu ādu bija atspiedies pret nokaltušu koku un košļāja salmu.

"Vai gribi, lai es palīdzu tev?" viņš jautāja monotonā deguna balsī.

"Jā. Jā, es gribu gan. Tev man jāpalīdz," viņš teica, sprauslādams dubļus, kas smēlās mutē un tecēja kaklā.

Goblins pavīpsnāja un aizsvieda salmu. "Tad tā es arī darīšu, kundziņ Zarēn," tas teica. "Ja tu tiešām to gribi."

Goblins pasniedzās augšup, nolauza no koka nokaltušu zaru un pasniedza to pāri bīstamajam purvam. Zarēns izspļāva no mutes smirdīgos dubļus un rāvās uz priekšu. Viņš satvēra izbalējušo zaru un turējās pie tā visiem spēkiem.

Goblins vilka. Zarēns šļūca cauri biezajiem, iekšā vel­košajiem dubļiem tuvāk un tuvāk krastam. Viņš spļaudījās. Viņš sprauslāja. Viņš lūdzās, kaut zars nenolūztu. Te uzreiz viņš sajuta cietu zemi zem ceļgaliem, tad zem elkoņiem. Goblins palaida zaru vaļā, un Zarēns izrāpoja no purva.

Beidzot ticis brīvībā, Zarēns sabruka. Un tur viņš palika guļam galīgi bez spēka, seju iespiedis sausajā zemē. Viņš goblinam bija parādā savu dzīvību. Bet, kad viņš beidzot pacēla galvu, lai pateiktos glābējam, izrādījās, ka viņš atkal ir viens. Plakangalvis nekur nebija ieraugāms.

"Ei," Zarēns vārgā balsi sauca. "Kur tu esi?"

Atbildes nebija. Viņš pieslējās kājās un paskatījās ap­kārt. Goblins bija projām. Zemē bija palicis vienīgi salms ar sakodītu galu. Zarēns notupās tam blakus. "Kāpēc tu aizbēgi?" viņš nomurmināja.

Nokāris galvu, Zarēns apsēdās zemē. Pēkšņi viņam ienāca prātā cits jautājums Kā plakangalvis goblins bija zinājis

vina vārdu?