Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

TREŠĀ NODAĻA SLAKTERI

Zarēnam ceļoties augšup aukstajā, tumšajā gaisā, virve sāpīgi spieda ribu malas. Viņš tvēra elpu, un tobrīd nāsis viņam piepildīja dīvaina kodīgu dūmu dvesma. Tas bija tāds malkas dūmu, ādas un nezināmas sīvas smakas mai­sījums, ko Zarēns nevarēja noteikt. Virs viņa uzstājīgi ieņurdējās Skrimslis.

"Vai tu esi netālu no sava ciema?" Zarēns jautāja.

Skrimslis ieņurdējās atkal, šoreiz vēl uzstājīgāk. Pēkšņi starp lapām 'Zarēns pamanīja lēkājošas liesmas un asins- sarkanus dūmus. Nepilnu divdesmit soļu attālumā kurējās uguns.

"Palīgā!" iebļāvās Zarēns. "PALĪDZIET MUMS!"

Zeme zem viņiem gandrīz tūlīt pat sāka ņudzēt no asinssarkaniem slakteriem; katram no tiem rokā bija lāpa.

"TE, AUGŠĀ!" Zarēns kliedza.

Slakteri pacēla galvu. Viens no viņiem rādīja ar pirkstu. Tad, neteikuši ne vārda, viņi sāka darboties. Mierīgi un lietpratīgi viņi noņēma virves, kas karājās viņiem ap ple­ciem, un tām vienā galā iesēja slīdošos mezglus. Tad ar

tādu pašu nesteidzīgu mērķtiecību viņi sāka sviest šos izveidotos laso gaisā.

Zarēns novaidējās, kad virves nokrita atpakaļ, viņu nesasniegušas. Viņš plati iepleta kājas un pacēla stingri atliektas pēdas. Slakteri mēģināja atkal, bet, tā kā Skrimslis vilka viņu aizvien aug­stāk, uzdevums ar katru mirkli kļuva grūtāks.

"Nu taču," nepacietīgi murmināja Zarēns, kamēr slakteri atkal un atkal mēģināja uzmest cilpu vienai viņa pēdai. Viņš dzirdēja no augšas skanam apslāpētus saucienus, kur Skrimšļa uzpūstais ķermenis lauzās cauri augšējiem zariem. Nākamajā mirkli Zarēna galva ienira blīvajā, zaļajā kupolā. No sabružātajām lapām nāca spēcīga zemes smarža.

Kā tas izskatīsies? Zarēns pieķēra sevi domājam. Virs Dziļā meža. Debesu pirātu valstībā.

Iekams viņam bija iespēja to uzzināt, viņš sajuta kaut ko trāpām pa atliekto pēdu un savelkamies ap potīti. Viena no slakteru virvēm beidzot bija sasniegusi mērķi. Viņa kāju spēcīgi pavilka, tad vēlreiz un vēlreiz. Lapas iesitās viņam sejā, un zemes smarža kļuva spēcīgāka.

Tad pēkšņi viņš ieraudzīja zemi labu gabalu zemāk - un savu kāju ar virves cilpu ap potīti. Kādi divdesmit slak­teri turēja virves otru galu. Lēnām un ar rāvieniem viņi vilka virvi. Kad Zarēna kājas beidzot pieskārās zemei, slakteri tūlīt pat pievērsās Skrimslim. Darbodamies pilnīgā klusumā, viņi apmeta savas virves viņam ap rokām un kājām, pārņemot nostiepuma spriedzi. Tad viens no viņiem izvilka nazi un pārgrieza virvi, kas vēl joprojām bija apsieta Zarēnam ap krūtīm. Un Zarēns bija brīvs. Viņš noliecās un, juzdamies pateicīgs, dziļi ievilka elpu.

"Paldies," viņš nosēcās. "Diez vai vēl ilgāk es būtu izturējis. Es…" Viņš pacēla acis. Kopā ar milzu piepūtušos Skrimsli, kas bija piesiets virs viņiem, visi slakteri steigšus devās atpakaļ uz ciematu. Zarēns bija pamests viens pats. Un turklāt vēl sāka snigt.

"Lielais paldies," viņš nosprauslājās.

"Viņi ir uztraukušies, vairāk nekas," viņam aiz muguras atskanēja balss. Zarēns atskatījās. Tur stāvēja kāda slakteru meitene, viņas seju apgaismoja lāpas plīvojošā liesma. Viņa pieskārās pierei un pasmaidīja. Zarēns pasmaidīja pretī.

"Es esmu Cīpsla," viņa teica, "Skrimslis ir mans brālis. Viņš bija pazudis trīs naktis."

"Kā tev liekas, vai ar viņu viss būs kārtībā?" jautāja Zarēns.

"Ja vien viņam iedabūs iekšā pretindi, iekams viņš uzsprāgs," viņa teica.

"Uzsprāgs!" iesaucās Zarēns, mēģinādams nedomāt, kas būtu varējis notikt, ja viņi būtu pacēlušies debesīs.

Cīpsla pamāja ar galvu. "Inde pārvēršas par karstu gaisu. Un katrs var uzņemt vienīgi kādu daudzumu kars­ta gaisa," viņa drūmi piebilda. Viņai aiz muguras atskanē­ja gonga skaņa. "Nāc," viņa teica. "Tu izskaties izsalcis. Tūlīt pasniegs lielo maltīti."

"Lielo maltīti?" brīnījās Zarēns. "Bet ir taču nakts vidus."

"Protams," apjukusi teica Cīpsla. "Jūs laikam ēdat lielo maltīti pašā dienas vidū," viņa teica un iesmējās.

"Jā," teica Zarēns. "Īstenībā ēdam gan."

Cīpsla papurināja galvu. "Jūs esat dīvaini!" viņa teica.

"Nē," Zarēns iesmējās, sekodams viņai starp kokiem. "Es esmu Zarēns!"

Kad Zarēna acīm pavērās ciemats, viņš apstājās un cieši skatījās. Te viss bija tik ļoti atšķirīgs no viņa ciemata. Slakteri dzīvoja zemās būdiņās, nevis koka namiņos. L'n meža troļļu namiņi bija apjumti ar vējkoku, lai tie būtu vieglāki, turpretī slakteri būdiņām bija izmantojuši blīvu svinkoku, kas tās cieši piesaistīja pie zemes. Viņu mitekļiem nebija durvju, tikai biezi aunradžu ādas aizkari, kas bija domāti, lai ne­laistu iekšā drēgnumu, nevis kaimiņus.

Cīpsla veda Zarēnu uz ugunskuru, kuru viņš pirmīt bija pamanījis starp augstajiem koku zariem. Milzīgs un karsts tas dega uz apaļa akmens paaugstinājuma pašā ciemata vidū. Zarēns izbrīnīts paskatījās atpakaļ. Lai gan ciemata ārpusē sniegs sniga biezām pārslām, iekšpusē no tā nebija ne miņas. Liesmojošās uguns siltuma kupols bija tik spēcīgs, ka izkausēja sniegu un nekas no tā nepalika pāri.

Četri gari galdi uz steķiem, uzklāti maltītei, veidoja kvadrātu ap ugunskuru. "Sēdi, kur gribi," teica Cīpsla, no­mezdamās sēdus.

Zarēns apsēdās viņai blakus un skatījās rūcošajās lies­mās. Lai gan uguns kurējās ar lielu jaudu, visas pagales palika uz zemes.

"Par ko tu domā?" viņš izdzirda Cīpslu jautājam.

Zarēns nopūtās. "Tur, no kurienes es nāku, mēs kuri­nām lidojošu malku - zini, vējmalku, žūžubišu koka malku. Viss jau ir labi, bet jākurina krāsnī. Es… es nekad neesmu redzējis tādu ugunskuru laukā."

Cīpsla izskatījās norūpējusies. "Vai tu negribi iet iekšā?"

"Nē!" atsaucās Zarēns. "Ne jau to es gribēju teikt. Tas ir jauki. Mājās - nu, tur, kur es uzaugu, - visi nozūd na­miņos, kad ir auksti. Tā var būt ļoti vientulīgi, kad pie­turas slikts laiks." Zarēns nepiebilda, ka viņš juties visai vientuļš arī citkārt.

Tikmēr visi soli bija aizņemti un tālākajā galā jau tika pasniegts pirmais ēdiens. Sajutis gardo smaržu, Zarēns saprata, cik izsalcis viņš bija.

"Es pazīstu šo smaržu," viņš teica. "Kas tas ir?"

"Man liekas, tildera desiņu zupa," teica Cīpsla.

Zarēns pasmaidīja pie sevis. Protams. Šī zupa bija gar­dums, kuru pieaugušie meža troļļi dabūja ēst Vodgisa naktī. Ik gadu viņam bija gribējies uzzināt, kā tā garšo. Tagad viņš to nobaudīs.

"Paņem nost elkoni, mīļais," no mugurpuses atskanēja balss. Zarēns atskatījās. Tur stāvēja veca sieviete ar smeļamo kausu labajā rokā un apaļu podu kreisajā. Ieraudzījusi Zarēnu, viņa strauji parāvās atpakaļ, smaids pazuda, un viņa īsi iekliedzās. "Spoks!" viņa noelsās.

"Viss kārtībā, vecmamm Tatem," teica Cīpsla, palie­kusies uz priekšu. "Tas ir Zarēns. Viņš ir no Ārpuses. Tieši viņam mums jāpateicas par Skrimšļa dzīvības glābšanu."

Vecā sieviete cieši raudzījās uz Zarēnu. "Tas biji tu, kas atveda Skrimsli atpakaļ pie mums?" viņa jautāja.

Zarēns pamāja ar galvu. Vecā sieviete pieskārās pierei un palocījās. "Laipni lūdzu," viņa teica. Tad viņa pacēla abas rokas augstu gaisā un ar smeļamo kausu skaļi piesita pie zupas poda. "Klusumu!" viņa iesaucās. Viņa uzkāpa uz sola un paskatījās uz gaidošo seju kvadrātu. "Mūsu vidū ir varonīgs jauns puisis, vārdā Zarēns. Viņš izglāba mūsu Skrimsli un pārveda viņu atpakaļ pie mums. Es gribu, lai jūs visi paceltu glāzes un sveiktu viņu mūsu vidū."

Visapkārt galdam slakteri - gan jauni, gan veci - pie­cēlās, pieskārās katrs savai pierei, pacēla glāzes un sauca: "Laipni lūdzam, Zarēn!"

Zarēns kautrīgi nodūra acis. "Tas nebija nekas liels," viņš nomurmināja.

"Un tagad," sacīja vecmamma Tatema, atkal nokāp­dama zemē. "Esmu pārliecināta, ka tu esi izsalcis. Loki tik iekšā, mīļais," viņa teica, liedama zupu Zarēna bļodiņā. "Un paskatīsimies, vai mums izdosies dabūt kādu sārtu­mu tev vaigos," viņa piebilda.

Desiņu zupa garšoja tikpat labi, kā bija smaržojusi. Buljonā, kam pieliktas garšvielas skrubuļi un oranžzāle, desiņas tika vārītas, līdz kļuva mīkstas, un zupa bija sā­tīga un ar spēcīgu garšu. Tas gan bija tikai sākums. Pēc tam sekoja sulīgi aunradža steiki, apvārtīti vircotos mez- glusakņu miltos un cepti tilderu eļļā; piedevās bija zemes- āboli un asie zilie salāti. Tad nāca medus trifeles un gravasogu putojums, un mazas, sīrupā mērcētas vafelītes. Zarēns nekad nebija tik labi ēdis, nedz arī tik daudz dzēris. Uz katra no četriem galdiem vidū stāvēja pa lielai krūkai ar mežābolu sidru, un Zarēna krūzei ne brīdi ne­bija jauts stāvēt tukšai.

Maltītei turpinoties, gaisotne kļuva aizvien trokšņaināka. Slakteri piemirsa savu viesi, un gaiss, kuru jau bija sasildījis liesmojošais ugunskurs, kļuva vēl siltāks no smiekliem un jokiem, no stāstu stāstīšanas un pēkšņi uzsāktām dzies­mām. Un, kad parādījās pats Skrimslis, kam smagais pār­baudījums nemaz nebija kaitējis, visi vai sajuka prātā!

Viņi uzgavilēja, viņi aplaudēja, viņi auroja un svilpa, sarkanajām sejām spīdot spožajā uguns gaismā. Trīs vīri pielēca kājās un pacēla Skrimsli uz pleciem, un, kamēr tie nēsāja viņu riņķī apkārt, pārējie slakteri sita ar krūzēm pa galdu un savās zemajās, sīrupainajās balsīs dziedāja vienkāršu dziesmiņu.

"Sveiks, tu slakter zudušais, Sveiks kā gaidīts viesis, Sveiks, tu esi atgriezies, Izglābies no briesmām."

Šo pantiņu viņi atkārtoja vēl un vēl - ne visi reizē, bet kā kanonu, katram slakteru galdam sagaidot savu kārtu, lai sāktu dziedāt. Gaisu pildīja virmojošas harmonijas, skaistākas, nekā Zarēns jebkad bija dzirdējis. Nespēdams turēties pretī, viņš pievienojās. Viņš ritmā sita pa galdu ar savu krūzi un drīz dziedāja vārdus kopā ar visiem.

Pēc trešā riņķa ap galdiem vīri pienāca pie Zarēna. Tie apstājās viņam tieši aiz muguras un nocēla Skrimsli zemē. Zarēns piecēlās kājās un skatījās uz slakteru zēnu. Visi apklusa. Tad, nesakot ne vārda, Skrimslis pieskārās pats savai pierei, svinīgi pagāja uz priekšu pretī Zarēnam un pieskārām viņa pierei. Skrimšļa seja atplauka smaidā. "Tagad mēs esam brāļi."

Brāļi! Zarēns nodomāja. Ja vien… "Paldies, Skrimsli, bet… Uhūū!" viņš iesaucās, jo vīri pacēla viņu uz pleciem. Nedroši šūpodamies no vienas puses uz otm, Zarēns pa­smaidīja, tad jau platāk un tad jau aiz prieka smējās, kamēr vīri nesa viņu apkārt galdam vienu, divas, trīs un četras reizes, aizvien ātrāk un ātrāk. Viņš apreibis skatījās lejup uz laimīgo sarkano seju jūkli, kuras staroja viņam pretī, un zināja, ka nekad nav juties tik laipni uzņemts kā šobrīd, šajā siltuma un draudzības ielokā, kāds Dziļajā mežā bija slak­teru mājās. Būtu jauki, viņš domāja, ja es varētu palikt te.

Tajā brīdī otrreiz noskanēja gongs. Trīs slakteri pēkšņi pārtrauca skriešanu, un Zarēns atkal juta zemi zem kājām.

"Maltīte ir beigusies," paskaidroja Skrimslis, kad visi slakteri pielēca kājās no soliem un, vēl joprojām smie­damies un dziedādami, atgriezās pie darba. "Vai tu ne­gribētu iepazīties ar apkārtni?" viņš apjautājās.

Zarēns apspieda žāvas un kautrīgi pasmaidīja. "Es ne­esmu radis būt nomodā šajā laikā," viņš teica.

"Bet ir taču nakts vidus," teica Skrimslis. "Nevar būt, ka tev nāk miegs!"

Zarēns pasmaidīja. "Es biju augšā visu dienu," viņš teica.

Cīpsla vērsās pie brāļa. "Ja Zarēns grib iet gulēt…"

"Nē, nē," apņēmīgi teica Zarēns. "Es labprāt iepazīšos ar apkārtni."

Vispirms tie aizveda viņu uz aunradžu aplokiem. Zarēns pakāpās uz apakšējā šķērša un skatījās uz pinkainajiem dzīvniekiem, to vītajiem ragiem un skumjajām acīm. Tie miegaini gremoja. Zarēns paliecās pāri un paplikšķināja vie­nam pa kaklu. Saniknotais aunradzis atsita viņa roku ar ra­gainās galvas grūdienu. Satraukumā Zarēns parāvās atpakaļ.

"Iespējams, ka aunradži izskatās pakļāvīgi," teica Cīpsla, "bet pēc dabas ir neaprēķināmi dzīvnieki. Tiem ne uz mirkli nedrīkst uzgriezt muguru. Šitie ragi var ievainot!"

"Turklāt viņi nepiedienīgi uzvedas," Skrimslis piebilda. "Tāpēc mums visiem jāvalkā biezi ādas zābaki."

"Mums ir tāds teiciens," skaidroja Cīpsla. ""Aunradža smaids ir kā vējš" - nekad nevar zināt, kad tas mainīsies." "Bet garšo nu gan viņi lieliski!" iesaucās Skrimslis.

Žāvētavā Zarēns ieraudzīja rindām vien tilderu lieme­ņus karājamies uz āķiem. Liels, ar sarkanozola skaidām kurināms ceplis deva tumši sarkanus dūmus, kas piešķīra tildera šķiņķim īpatnējo garšu. Drīzāk šie dūmi, nevis asi­nis bija iekrāsojuši slakteru ādu.

No tilderiem katra daļa tika izmantota lietderīgi. Kaulus izžāvēja un lietoja kā malku; taukus izmantoja cepšanai, eļļas lampās un svecēm, un skrituļu zobratu ieeļļošanai; biezo vilnu savērpa virvēs un no ragiem izgreba visādus priekšmetus - no galda piederumiem līdz bufetes rok­turiem. Tomēr visvērtīgākā šī dzīvnieka daļa bija āda.

"Te apstrādā jēlādas," teica Skrimslis.

Zarēns vēroja sarkanseju vīrus un sievas dauzām ādas ar lieliem, apaļiem akmeņiem. "Es šo skaņu esmu agrāk dzirdējis," viņš teica. "Kad vējš pūš no ziemeļrietumiem."

"Tas mīkstina ādu," Cīpsla paskaidroja. "Padara to vieg­lāk veidojamu."

"Un šīs," teica Skrimslis, iedams tālāk, "ir miecējamās mucas. Mēs izmantojam vienīgi vislabāko svinozola mizu," viņš lepni piebilda.

Zarēns paošņāja tvaikus, kas cēlās no mucām. Tā bija smarža, ko viņš bija saodis, lidojot pāri ciematam.

"Tāpēc mūsu ādas ir tik slavenas," teica Cīpsla.

"Labākās Dziļajā mežā," piebilda Skrimslis. "Pat debesu pirāti tās lieto."

Zarēns apmetās apkārt. "Jums ir darījumi ar debesu pirātiem?" viņš jautāja.

"Mūsu labākie pircēji!" teica Skrimslis. "Bieži viņi nepa­rādās, bet, kad ierodas, tad izpērk visu, kas mums ir."

Zarēns pamāja ar galvu, bet viņa domas maldījās citur. Atkal viņš iedomājās sevi stāvam pirātu kuģa priekšgalā, kuģojam debesis, kad mēness spīd virs galvas un vējš plivina matus.

"Vai viņi drīz atgriezīsies?" viņš beidzot jautāja.

"Debesu pirāti?" jautāja Skrimslis un papurināja galvu. "Nav pagājis ilgs laiks, kopš viņi pēdējo reizi bija te. Tagad kādu brīdi viņi nerādīsies."

Zarēns nopūtās. Pēkšņi viņš jutās ārkārtīgi noguris. Cīpsla pamanīja, ka viņa plakstiņi kļuvuši smagi. Viņa saņēma Zarēnu pie elkoņa.

"Nāc," viņa teica. "Tev jāatpūšas. Mamma 'laterna zinās, kur tevi nolikt gulēt."

Šoreiz Zarēns neturējās pretī. Gandrīz vai pamiris no kājās stāvēšanas, viņš sekoja Cīpslai un Skrimslim uz viņu būdu. Iekšpusē kāda sieviete jauca bļodā kaut ko sarkanu. Viņa pacēla acis. "Zarēn!" viņa iesaucās un noslaucīja rokas priekšautā. "Es gribēju tevi redzēt." Viņa steidzās pretī un apkampa Zarēnu ar savām druknajām rokām. Viņas galvas virspuse atspiedās Zarēnam pret zodu.

"Paldies, Bālais," viņa šņukstēja. "Liels paldies." Tad viņa parāvās nost un nosusināja acis ar priekšauta stūri. "Neņem vērā," viņa nošņaukājās. "Esmu tikai veca, dumja sieviete…"

"Mamm Tatem," teica Cīpsla. "Zarēnam vajag pagulēt."

"To es redzu gan," viņa teica. "Esmu jau nolikusi papildu gultas drēbes guļamtīklā. Bet pirms tam vēl ir pāris svarīgu lietu, ko es…" Viņa sāka enerģiski rakņāties kumodes atvilktnēs, un drīz vien apkārt mētājās lietas, kuras viņa nemeklēja. "Ā, te nu iri" viņa beidzot iesaucās un pasniedza Zarēnam lielu kažokādas vesti. "Pielaiko," viņa teica.

Zarēns uzvilka vesti virs savas ādas jakas. Derēja kā uzlieta. "Tā ir tik silta," viņš teica.

"Tā ir aunradža ādas veste," mamma Tatema paskaid­roja, aizpogādama garenas koka pogas priekšpusē. "Tas ir mūsu īpašais ražojums," viņa piebilda, "un nav domāts pārdošanai." Viņa nokremšļojās. "Zarēn," viņa teica, "es

gribētu, lai tu to pieņem kā pateicības zīmi par to, ka pārvedi Skrimsli atpakaļ pie manis sveiku un veselu."

Zarēns bija ļoti aizkustināts. "Paldies," viņš teica. "Es…"

"Paglaudi to," teica Skrimslis.

"Ko?" pārjautāja Zarēns.

"Paglaudi to," Skrimslis atkārtoja un satraukts iesmējās.

Zarēns novilka plaukstu pāri kažokādai. Tā bija mīksta un bieza. "Ļoti jauka," viņš teica.

"Un tagad uz otru pusi," Skrimslis uzstāja.

Zarēns izdarīja, kā bija likts. Šoreiz vilna sacēlās stāvus un kļuva stīva. "JŪŪ!" viņš iekliedzās, bet Skrimslis un Cīpsla sāka smieties. Pat mamma Tatema smaidīja. "Kā adatas," teica Zarēns, sūkādams roku.

"Vai tas dzīvs vai miris, nekad neglaudi aunradzi pret spalvu," nosmējās mamma Tatema. "Es priecājos, ka tev patīk mana dāvana," viņa piebilda. "Lai tā tev labi kalpo."

"Tas ir loti laipni no jums…" iesāka Zarēns. Bet mamma Tatema vēl nebija beigusi.

"Un šis tevi pasargās no neredzamām briesmām," viņa teica un aplika Zarē­nam ap kaklu izrotātu ādas amuletu.

Zarēns pasmīnēja. Mātes, šķiet, visas ir māņticīgas, lai kur arī dzīvotu.

"Tu prātīgi darītu, ja to neapsmietu," asi teica

mamma Tatema. "Es no tavām acīm manu, ka tev tāls ceļš ejams. Tur laukā ir daudz kā tāda, kas tev var nodarīt pāri. Un, lai gan katrai indei ir pretlīdzek­lis," viņa piebilda, uzsmai­dīdama Skrimslim, "ja tu reiz kritīsi drūmglūņa na­gos, tad tev gals klāt."

"Drūmglūņa?" jautāja Zarēns. "Es esmu dzirdējis par drūmglūni."

"Visļaunākais radījums no visiem," teica mamma Tatema aizlūzušā un klusā balsī. "Tas slēpjas ēnās. Tas pielavās mums, slakteriem, klāt, ne uz brīdi neizlaizdams no acīm savu upuri, gatavs viņu nobendēt. Un tad viņš klūp virsū."

Zarēns satraukts košļāja sava lakata galu. Tas bija tas pats drūmglūnis, no kura baidījās meža troļļi, - tas bries­mīgais zvērs, kas pievilināja meža troļļus, kuri nomaldījās no takas un bija lemti drošai nāvei. Bet tā taču bija tikai nostāstos, vai ne? Tik un tā, kamēr mamma Tatema tur­pināja runāt, Zarēns drebinājās.

"Drūmglūnis aprij savu upuri, kamēr tā sirds vēl pukst," čukstēja mamma Tatema, balsij kļūstot tikko dzirdamai. "TĀ GAN!" viņa skaļi paziņoja, sasizdama plaukstas.

Zarēns, Cīpsla un Skrimslis satrūkās.

"Mamm!" iečīkstējās Cīpsla.

"Jā gan!" stingri noteica mamma Tatema. "Jūs, jaunie. Vienmēr tik ņirgājaties un smejaties."

"Es nemaz nebiju domājis…" Zarēns iesāka, bet mam­ma Tatema apklusināja viņu ar savas asinssarkanās rokas mājienu.

"Nekad neuztver Dziļo mežu vieglprātīgi," viņa brīdi­nāja Zarēnu. "Citādi tu tur neizturēsi ne piecas minūtes." Tad viņa paliecās uz priekšu un sirsnīgi saņēma Zarēna roku. "Tagad ej un atpūties," viņa teica.

Zarēnam nebija divreiz jāsaka. Viņš sekoja Skrimslim un Cīpslai laukā no būdiņas, un visi kopā devās pāri ciemata laukumam uz sabiedriskajiem guļamtīkliem. Nostiepti starp trīsstūri veidojošiem nokaltušiem kokiem, visi guļamtīkli viegli šūpojās šurp un turp. Pa to laiku Zarēns bija tik loti noguris, ka tik tikko varēja noturēt acis vaļā. Viņš sekoja Skrimslim augšā pa trepēm, kas bija pieslietas,pie viena no kokiem.

"Šis te ir mūsējais," teica slakteris, kad viņi bija sa­snieguši augšējo guļamtīklu. lln te ir tavas gultas drēbes."

Zarēns pamāja ar galvu. "Paldies," viņš teica. Vatētā sega, ko mamma Tatema viņam bija nolikusi, atradās tālākajā malā. Zarēns četrrāpus aizklunkuroja pāri guļamtīklam un ietinās segā. Nākamajā mirklī viņš jau bija cieši aizmidzis.

Zarēnu neiztraucēja ne lēcošā saule, ne akmens plāk­snes vilkšana pa zemi, līdz ugunskurs atradās tieši zem guļamtīkliem. Un, kad bija pienācis laiks Skrimslim un Cīpslai, un pārējiem no Tatemu ģimenes likties gulēt, Zarēns nemanīja, kā tie uzrāpās lielajā guļamtīklā un iekārtojās viņam visapkārt.

Zarēns ieslīga sarkanā sapnī. Viņš dejoja ar sarkaniem cilvēkiem milzīgā sarkanā zālē. Ēdiens bija sarkans, dzēriens bija sarkans, - pat saule, kas spīdēja pa attāla­jiem logiem, bija sarkana. Tas bija laimīgs sapnis. Silts sapnis. Tas ir, līdz brīdim, kad sākās čukstēšana.

"Ļoti ērti, ļoti jauki," čuksts šņāca. "Bet te taču tu neie­deries, ko?"

Sapnī Zarēns palūkojās apkārt. Izdēdējis, apmetnī ģērbies stāvs lavījās projām aiz balsta, ar garu, asu pirksta nagu ieskrāpēdams sarkano virsmu. Zarēns piesardzīgi pagāja uz priekšu. Viņš nopētīja skrambu kokā: no tās plūda šķidrums kā no vaļējas brūces. Pēkšņi čukstēšana atgriezās tieši viņam ausī.

"Es vēl aizvien esmu te," viņš dzirdēja. "Es vienmēr esmu te."

Zarēns apmetās apkārt. Viņš nevienu neredzēja.

"Tu mazais, dumjais muļķīti," atkal atskanēja balss. "Ja gribi noskaidrot savu likteni, tev jānāk man līdzi."

Zarēns ar šausmām skatījās, kā kaulaina roka ar dzelte­niem, gariem nagiem parādījās no apmetņa krokām, pa­sniedzās augšup un satvēra kapuci, taisoties atsegt seju. Zarēns mēģināja novērsties, bet nespēja pakustēties.

Te uzreiz būtne sāka dīvaini kladzinoši smieties un ļāva rokai noslīgt gar sāniem. "Drīz vien tu mani iepazīsi," tā nošņāca un sazvērnieciski paliecās viņam pretī.

Zarēnam mežonīgi dauzījās sirds. Viņš juta būtnes elpu sev pret ausi un saoda sēra un pelējuma dvaku, kas nāca no tās apmetņa ar kapuci.

"MOSTIES!"

Piepešs sauciens it kā uzsprāga Zarēna galvā. Viņš bai­lēs iekliedzās, atvēra acis un apjucis paskatījās apkārt. Bija gaišs, un viņš bija augstu, gulēdams uz kaut kā mīk­sta. Blakus viņam atradās sarkanādainas būtnes, kas visas klusām krāca. Viņš ieskatījās sejā Skrimslim, kas mierīgi gulēja, un viss atausa atmiņā.

"Mosties, MOSTIES, tu, kas esi tur augšā," viņš dzirdēja.

Zarēns pietrausās ceļos un paskatījās pāri guļamtīkla malai. Tālu lejā bija kāds slakteris - vienīgais, kas ne­gulēja. Viņš bikstīja ugunskuru.

"Vai tas biji tu?" Zarēns sauca lejup.

Slakteris viegli pieskārās pierei un pamāja ar galvu. "Mamma Tatema teica, lai es tev neļaujot gulēt visu dienu,

kundziņ Zarēn," viņš sauca pretī. "Tāpēc ne, ka tu esi saules būtne."

Zarēns paskatījās debesīs. Saule jau bija gandrīz aug­stākajā punktā. Viņš atrada ceļu uz guļamtīkla malu, cenz­damies nepamodināt nevienu no gulošās ģimenes, un nokāpa lejā pa trepēm.

"Tā tas ir, kundziņ Zarēn," teica slakteris, palīdzēdams viņam tikt nost no apakšējā pakāpiena. "Tev priekšā garš ceļš."

Zarēns sarauca pieri. "Bet man likās, es mazliet vēl va­rētu palikt," viņš teica. "Man te patīk, un brālēns Sne- termizis neievēros, ka manis nav, - vismaz kādu laiku ne…"

"Palikt te?" slakteris pavīpsnāja. "Palikt te? Bet tu taču te galīgi neiederētos. Redz, mamma Tatema vēl rītausmā teica, ka tu esot viens lempīgs, riebīgs puišelis, kam nav nekādas izpratnes par ādām…"

"Mamma Tatema tā teica?" Zarēns norija kamolu, kas kāpa kaklā. "Bet viņa man uzdāvināja šo vesti," viņš teica, viegli pieskardamies tai. Vilna saspurojās un sacēlās stāvus. "Au!" viņš iesmilkstējās.

"Ā, to," lišķīgi teica slakteris. "Nav vērts pievērst uzmanību. Tā ir tikai veca veste. Citādi no sitām netiek vaļā!" viņš piebilda un ļauni iesmējās. "Nu tu gribi doties atpakaļ pie savējiem, un tev vajadzīgā taka atrodas tur."

Slakteris norādīja uz meža pusi. Tajā brīdī pelēku putnu bars, skaļi trokšņojot, pacēlās gaisā.

"Es iešu!" teica Zarēns. Acis viņam sūrstēja, bet viņš nesāka raudāt - ne jau redzot šim mazajam vīrelim ar sarkano seju un ugunīgajiem matiem.

"Un uzmanies no drūmglūņa!" kad Zarēns bija ticis līdz kokiem, nopakaļ skanēja slaktera izsmējīgā balss ar de­guna pieskaņu.

"Es uzmanīšos no drūmglūņa, protams," nomurmināja Zarēns. "L!n no augstprātīgiem slakteriem, kas vienu brīdi izturas pret tevi kā pret varoni, bet nākamo - kā pret mizas gliemi!"

Viņš pagriezās, lai to pateiktu, bet slakteris jau bija pro­jām. Zarēns atkal bija viens pats.