Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

VIENPADSMITĀ NODAĻA KROPLOTĀJS, PLAPUTROLLE UN SIRDS VARDOŠANA

Zarēns darīja tieši tā, kā bija likts. Viņš skrēja taisni uz priekšu pāri dūkņu alai uz to tālo vietu, kur gaisma no saknēm spīdēja visspožāk, un ne reizes neatskatījās. Viņš varēja dzirdēt saniknotās negantās dūkņas aiz sevis elso­jam un smagi skrienam; brīžiem tuvojamies, brīžiem atpa­liekam.

Kad viņš nonāca pie spožās vietas, tur izrādījās cieši sablīvētu spīdošu, baltu sakņu puduris. Uz kuru pusi nu? Pakausī kņudēja, sirds dauzījās. Priekšā bija pusducis tuneļu. Kurš no tiem - ja vispār kāds - izvedīs viņu ārpusē?

"Viņš ir apmaldījies!" dzirdēja baurojam vienu no ne­gantajām dūkņām.

"Nošķeliet viņam ceļu," rīkoja otra.

"Un tad nošķeliet viņam galvu!" ierēcās vēl cita, un visas spalgi un derdzīgi smējās.

Zarēns bija izmisumā. Viņam vajadzēja glābties pa vienu no tuneļiem, bet ja nu tas, ko viņš izvēlēsies, būs strupceļš? Un, kamēr viņš centās izlemt, pa kuru iet, negantās dūkņas nāca tuvāk. Kuru katru brīdi tās varēja viņu panākt. Tad būtu jau par vēlu.

Zarēns nodrebinājās aiz bailēm un noguruma. Stei­dzoties garām kāda tuneļa ieejai, auksta gaisa pūsma lika viņa sasvīdušajam ķermenim pārklāties ar zosādu. Nu protams! Vadies pēc vēja - dūkņu vīrieša vārdi. Ne mirkli nedomājis, Zarēns aiztraucās pa gaisa pilno tuneli.

Atvere, kas sākumā bija plata, drīz kļuva šaurāka un zemāka. Zarēnam nekas nebija pretī. Jo vairāk viņam nācās pieliekties, jo mazāk bija ticams, ka milzīgās negan­tās dūkņas spēs viņam sekot. Viņš dzirdēja, kā tās ņurd un sten, lādēdamas savu neveiksmi. Te uzreiz tunelis pagriezās ap stūri un pēkšņi beiazās.

"Ko nu?" Zarēns novaidējās. Tas bija īsts strupceļš. Viņš ar šausmām skatījās uz izbalējušu kaulu kaudzi, kuru pa pusei sedza smiltis un šķembas. Tur rēgojās galvaskauss un sapītu matu paliekas ar krellēm; ap sairušo kaklu bija apmesta virves cilpa. Tas bija kāds mīlulis, kam nebija izdevies izglābties.

Tieši viņam priekšā viena vienīga sakne sniedzās lejup tunelī. Zarēns pastiepa roku. Sajūtas ziņā tā šķita nedzīva kā viss cits; auksta, stīva un bez mirdzuma. Tad no kurienes gan nāca gaisma? Viņš paskatījās augšup, un tur, augstu virs galvas, vīdēja mazs sidrabota spožuma aplītis.

"Viņš ir uzgājis kādu no gaisa lūkām," no negantajām dūkņām skanēja nikna balss.

Zarēns uzvilkās augšā pie saknes zarveida izaugumiem. "Tiešām esmu," viņš nomurmināja.

Likdams roku virs rokas, kāju virs kājas, viņš rāpās gais­mas virzienā. Rokām sāpot un pirkstiem drebot, viņš atkal

paraudzījās uz augšu. Izskatījās, ka gaisma nemaz nav tuvāk. Satraukuma vilnis izskrēja cauri viņa ķermenim. Ja nu cau­rums augšā nebūs pietiekami liels, lai viņš pa to izlīstu?

Likdams roku virs rokas, kāju virs kājas, viņš turpināja kāpt augstāk un augstāk, skaļi un ritmiski elpojot. Ooh. Aah. Ooh! Aah! Beidzot gaismas aplis sāka izskatīties lielāks. Steigdamies pēdējās pāris pēdas augšup pa sakni, cik ātri vien uzdrīkstēdamies, - aiz muguras bija tāls ceļš uz leju līdz lūkas apakšai -, Zarēns izstiepa roku ārā, sil­tajā saules gaismā.

"Paldies Debesīm, ir diena," viņš nopūtās. Viņš izlīda ārā un pavēlās sāņus zālē. "Citādi es nekādi nebūtu at­radis ceļu ā…" Zarēns apklusa. Viņš nebija viens. Gaisā vējoja elšana, rūkšana, trūdu asā smaka. Lēnām viņš pacēla galvu.

Izkārtas mēles un spīdīgas, melnas nāsis. Asi, atņirgti zobi, kas siekalo- /

joties zalgoja. Dzeltenas acis, kas bezjūtīgi skatījās, viņu novērtējot.

"M… m… meža vilki," viņš stostījās.

Atskanot viņa balsi sniegbaltās spalvu ap kakles saslējās stā­vus. Zarēns no­rija siekalas. Tie bija baltkakla vilki - no visiem

visļaunākie -, un te viņu bija vesels bars. Zarēns pavir­zījās atpakaļ gaisa lūkas virzienā. Par vēlu. Pamanot kustību, no meža vilkiem atskanēja asinis stindzinoša rūkoņa. Žokļus atplētis, ilkņiem pilot, tuvākais pietrūkās no zemes un metās viņam pie rīkles.

"Āāāāh!" Zarēns iekliedzās. Zvēra izstieptās ķepas atsitās viņam pret krūtīm. Abi kopā viņi atmuguriski gāzās un smagi nokrita zemē.

Zarēns turēja acis cieši aizmiegtas. Viņš varēja saost silto, pretīgo elpu sejā, kad meža vilks ošņāja un apjauta garšu. Viņš sajuta daudzus sīkus dūrienus pie kakla. Meža vilks bija saņēmis viņu žokļos. Viena kustība - no viena vai no otra - un tās būtu beigas.

Tieši tad, pārspējot viņa apdullinošos sirdspukstus, atskanēja balss. "Kas te īsti notiek?" tā jautāja. "Ko jūs esat atraduši, ko, puiši? Kaut ko katlā liekamu?"

Meža vilki rijīgi ņurdēja, un Zarēns juta, kā zobi asi iespiežas ādā.

"Laid vaļā!" balss pavēlēja. "Slēpni! Laid vaļā, es saku!"

Zobi atlaidās. Smaka mazinājās. Zarēns atvēra acis. Tur stāvēja neliels, elfam līdzīgs radījums, satvēris smagu pātagu, un cieši skatījās uz viņu. "Draugs vai barība?" viņš noprasīja.

"Dr… dr… draugs," Zarēns stomījās.

"Celies augšā, draugs," radījums teica. Zarēnam ceļoties kājās, meža vilki parāvās uz priekšu. "Viņi nedarīs tev pāri," radījums teica, redzēdams, ka Zarēns jūtas neomulīgi. "Kamēr vien es nelikšu tiem to darīt," viņš novīpsnāja.

"Tu to nedarīsi," Zarēns teica. "Ne… nedarīsi taču?"

"To vēl redzēs," skanēja atbilde. Meža vilki sāka soļot šurp un turp, laizīdami lūpas un satraukti vaukšķēdami. "Mums, mazajiem cilvēkiem, jāprot sevi pasargāt. Svešinieks ir tas pats, kas briesmas, tāda ir mana devīze. Dziļajā mežā

piesardzības nekad nevar būt par daudz." Viņš nopētīja Zarēnu no galvas līdz kājām. "Ievēro," viņš teica, "tu neizskaties diez ko draudīgs." Viņš sparīgi noslaucīja roku biksēs un pastiepa to uz priekšu. "Mani sauc Kropļotājs," viņš sacīja. "Kropļotājs Mednieks, un šis ir mans bars." Viens no meža vilkiem ierūcās. Kropļotājs tam spēcīgi iespēra.

Zarēns pasniedzās un paspieda pastiepto roku. Vis­apkārt meža vilki siekalojās kā negudri. Kropļotājs, pār­traucis kratīt roku, nopētīja savējo.

"Asinis," viņš teica. "Nav brīnums, ka puiši tevi uzgāja. Šī smaka viņus padara vai trakus, tā gan." Viņš pietupās un rū­pīgi noslaucīja roku zālē, līdz pēdējās asiņu pēdas bija pazu­dušas. Viņš pacēla acis. "Un kas īsti tu esi?" viņš jautāja.

"Es esmu…" Zarēns iesāka un tad aprāvās. Viņš nebija meža trollis. Bet kas tad viņš bija? "Es esmu Zarēns," viņš vienkārši pateica.

"Ak zarēns? Es par tādiem neesmu dzirdējis. Tu mazliet izskaties pēc ļukauša vai pat pēc tukšpaura. Pat man tos ir grūti atšķirt. Tomēr par viņiem var dabūt labu naudu, tas gan. Debesu pirāti vienmēr dzenas pēc gobliniem no mežonīgākām ciltīm. No viņiem iznāk labi cīnītāji pat tad, ja tos ir mazliet grūti savaldīt… Vai zarēni ir labi cīnītāji?"

Zarēns neveikli pamīņājās no vienas kājas uz otru. "Diez ko nav," viņš teica.

Kropļotājs nošņaukājās. "Tik un tā par tevi daudz nevarētu dabūt," viņš noteica. "Par tādu kaulainu sīkaļu kā tu. Tomēr no tevis varētu iznākt kuģa pavārs - koks. Vai tu proti gatavot ēst?"

"Diez ko ne," Zarēns tāpat atbildēja. Viņš pētīja savu roku. Uz mazā pirkstiņa bija bnāce, bet tā neizskatījās bīstama.

"Tāda nu ir tā mana veikšanās," teica Kropļotājs. "Es biju uz pēdām vienam lielam pungalvim - es par viņu būtu labi nopelnījis, tici man - un kas notiek? Viņš pa taisno ieskrien žokļos asinsozolam, un gals viņam klāt! Baigā ķeza. Un tad puiši saož tavu smaku. Nav pat ko pieminēt," viņš piebilda un nospļāvās.

Tajā brīdī Zarēns pamanīja, kas Kropļotājam Mednie­kam mugurā. Tumšo kažokādu nevarēja sajaukt ne ar ko citu. Cik daudz reižu viņš bija glāstījis tieši šādu kažoku: spīdīgu, gludu un mazliet iezaļganu.

"Pinkulācis," Zarēns izdvesa, asinīm sākot vārīties. Šis pretīgais mazais elfs valkāja pinkulāča ādu!

Kropļotājs bija īsāks par Zarēnu, krietni īsāks. Godīgā cīņā Zarēns katrā ziņā viņu viegli pārspētu. Bet, tā kā nemirkšķinot uz viņu skatījās dzeltenu acu loks, Zarēnam nācās sašutumu norīt.

"Es nevaru tā visu dienu stāvēt pļāpādams," Kropļotājs turpināja. "Man vēl jānoņemas ar kārtīgu medīšanu. Ne­varu tērēt laiku ar tādu vilku ēsmu kā tu. Tavā vietā es par to roku parūpētos. Nākamajā reizē varētu tā neveik­ties. Iesim, puiši."

Un, vaukšķošā bara ielenkts, Kropļotājs pagriezās un pazuda starp kokiem.

Zarēns noslīga uz ceļiem. Viņš bija atgriezies Dziļajā mežā, bet šoreiz nebija pinkulāča, kas viņu aizsargātu. Nebija mīļā, vientuļā pinkulāča, tikai vilki un mednieki, un pungalvji, un tukšpauri, un…

"Kāpēc?" viņš ievaimanājās. "Kāpēc tas viss? KĀPĒC?"

"Tāpēc," ierunājās kāda balss; balss, kas skanēja maigi un laipni.

Zarēns pacēla acis un aiz šausmām satrūkās. Būtne, kas bija runājusi, neizskatījās ne maiga, ne laipna. Īstenībā tā bija briesmīga.

"Un kas tevi atvedis… ŠĻOP… uz Dziļā meža… ŠĻOP… šo malu?" tā vaicāja.

Zarēns stāvēja, galvu nodūris. "Esmu nomaldījies," viņš teica.

"Nomaldījies? Muļķības… ŠĻOP… Tu esi šeit!" būtne smējās.

Zarēns satraukts norija siekalas. Viņš pacēla galvu.

"Tā jau ir labāk… ŠĻOP… Labāk izstāsti to visu, mans mīļais. Pļāputrolles ļoti labi… ŠĻOP… prot uzklausīt!" Un viņa pavicināja lielās sikspārņa ausis.

Vēlās pēcpusdienas dzeltenā gaisma spīdēja cauri viņas sārtajai ausu plēvei, izceļot asinsvadu maigo tīklojumu. Tā apgaismoja viņas taukaino seju un zalgoja uz acu kāti­ņiem. Tieši tie - gari, resni, lokani, kustīgi, te saraujoties, te pastiepjoties, abi ar zaļām bumbiņām galā - bija tā nobiedējuši Zarēnu. Viņam vēl bija šķebīgi ap dūšu, tomēr viņš nevarēja novērsties.

"Nu?" pļāputrolle jautāja.

"Es…" Zarēns iesāka.

"ŠĻOP!"

Zarēns nodrebinājās. Katru reizi, kad garā, dzeltenā mēle izšāvās ārā, lai nolaizītu un samitrinātu vienu vai otru no nemirkšķinošajām zaļajām acīm, viņš aizmirsa, ko bija gribējis teikt. Acu kātiņi pastiepās uz viņa pusi. Acāboli skatījās uz abām viņa sejas pusēm vienlaikus. "Tas, kas tev ir vajadzīgs, mans mīļais," beidzot teica pļāputrolle, "ir jauka tase… ŠĻOP… ozolābolu tējas. Kamēr mēs gaidām."

Kamēr viņi gāja blakus dziestošajā oranžajā gaismā, pļāpu­trolle runāja. Un runāja, un runāja, un runāja. Un, viņai turpinot runāt klusajā, dziedošajā balsī, Zarēns vairs nemanīja ne viņas ausis, ne acis, pat ne to garo, šļopstošo mēli. "Es nekad neesmu varējusi iederēties, saproti," viņa skaidroja.

Zarēns saprata pat pārāk labi.

"Protams, pļāputroļļi paaudzēm ilgi ir bijuši augļu un dārzeņu sagādnieki," viņa turpināja. "Izaudzē ražu un pārdod to dažādos tirgos. Tomēr es zināju…" Viņa uz brīdi apklusa. "Es pati sev teicu, Pļāpene, es teicu, tu vienkārši neesi radīta kaplēšanas un kaulēšanās dzīvei. Un tā tas arī ir."

Viņi iznāca klajumā, ko apgaismoja rietošās saules tumši sarkanais mirdzums. Gaisma apspīdēja kaut ko apaļu, veidotu no metāla. Zarēns ēnā piemiedza acis. Zem sēru vītola nokarenajiem zariem stāvēja mazs, segts furgons. Pļāputrolle gāzelēdamās gāja uz tā pusi. Zarēns vēroja, kā viņa noāķēja lukturi un pakarināja to zarā.

"Lai uz šo būšanu kristu mazliet gaismas," viņa iesmējās un sāka vilkt furgonu laukā no slēptuves.

Zarēns to nopētīja. Šķita, ka uz brīdi furgons pazūd. Viņš papurināja galvu. Tas atkal bija vietā.

"Viltīgi, ko?" teica pļāputrolle. "Man pagāja milzum daudz laika, jaucot krāsas."

Zarēns piekrītoši pamāja. No riteņiem zem koka rāmja līdz dzīvnieku ādām, kas bija nostieptas pāri stīpām, lai izveidotu ūdensdrošu pārsegu, katra furgona colla bija notriepta ar dažādu toņu zaļu un brūnu krāsu. Tas bija pilnīgi nomaskēts meža apkārtnē. Zarēns pievērsa acis kādam uzrakstam uz sāna: dīvaini, izliekti burti, kas izskatījās pēc savītām lapām.

"Jā, tā esmu es," teica pļāputrolle, nolaizīdama acābo- lus. ""Pļāpene Pļāputrolle. Aptieķniece un Gudrā". Un nu pagādāsim tēju, labi?"

Viņa uzsteidzās augšā pa koka pakāpieniem un nozuda furgonā. Zarēns no ārpuses vēroja, kā viņa uzlika tēj­kannu uz pavarda un ar karotīti iebēra trauciņā kādas oranžas pārslas.

"Es tevi aicinātu iekšā…" viņa teica, pacēlusi acis. "Bet, skat…" Pļāputrolle ar roku norādīja apkārt uz jucekli fur­gonā.

Tur bija aizvākotas burkas un pudeles, kurās skalojās dzintarains šķidrums un mazu zvēriņu iekšas, tur bija kastes un grozi, pilni ar sēklām un lapām, maisi ar riek­stiem, kas izbiruši pa grīdu. Tur bija pincetes un skalpeļi, un kristāla gabali, un svari ar diviem kausiem, un papīra žūkšņi, un mizas ruļļi. Zālītes un sažāvētas puķes saišķos karājās no āķiem blakus izkaltētu gliemju virtenēm un beigtu dzīvnieku izlasei: meža žurkām, ozolgraužiem, ze- biekstēm; tie visi viegli šūpojās, kamēr pļāputrolle rosījās gar tēju.

Zarēns pacietīgi gaidīja. Uzlēca mēness un tūlīt pat pa­zuda aiz liela, melna mākoņa. Lampas gaisma mirdzēja aizvien spožāk. Blakus prāvam baļķim Zarēns pamanīja sirds apveidu, kas bija uzvilkts zemē. Pāri zīmējumam gulēja spieķis.

"Te nu būs, mans mīļais," teica pļāputrolle, iznākdama ar kūpošu krūzi katrā rokā un metāla kārbu padusē. Viņa salika to visu uz baļķa. "Pacienājies ar sēklu sausiņiem," viņa teica. "Es tikai sameklēšu, kur mums uzstutēt pēc­puses."

Viņa atāķēja vēl divus baļķus no furgona apakšas. Tāpat kā viss cits, tie bija tik labi maskēti ar krāsojumu, ka Zarēns tos nebija pamanījis. Viņa smagi apsēdās.

"Bet pietiek par mani," viņa teica. "Es varētu stāstīt bez mitas par savu dzīvi Dziļajā mežā, par ceļošanu no vienas vietas uz citu, mūžīgi esot kustībā, jaucot zāles un gatavo­jot kompreses, un palīdzot, kur vien es spēju… Kāda ir tēja?"

Zarēns iedzēra mazu malciņu un bija gatavs saviebties. "Tā ir… burvīga," viņš pārsteigts teica.

"Ozolābola miziņas," viņa teica. "Labas nagiem, labas sir­dij un lieliskas…" Viņa noklepojās, un viņas acis pakustējās uz āru un iekšu kātiņu galos. "Kārtīgai vēdera darbībai, ja tu mani saproti. Un, ja to dzer ar medu - kā šoreiz -, tad tas ir nepārspējams līdzeklis pret augstuma reiboņiem." Viņa paliecās uz Zarēna pusi un pieklusināja balsi. "Man vēl tālu līdz lielībai," viņa teica, "bet es zinu daudz vairāk nekā lielākā daļa citu par tām lietām, kas dzīvo un aug mežā."

Zarēns neteica neko. Viņš domāja par pinkulāci.

"Es izprotu to īpašības," viņa piebilda un nopūtās. "Pēc visiem saviem pūliņiem." Viņa iemalkoja tēju. Viņas acu kātiņi skatījās apkārt. Viens no tiem pievērsās spieķim, kas gulēja šķērsām pāri smiltīs uzzīmētajai sirdij. "Pie­mēram, šis te. Kā tev liekas, kas tas ir?"

"Spieķis?"

"Tas ir sirds vārdotājs," viņa teica. "Tas rāda taku, pa kuru man jādodas." Viņa palūkojās visapkārt mežā. "Mums vēl ir laiks… Es tev mēģināšu kaut ko parādīt."

Viņa nostādīja spieķi sirds vidū, ar vienu pirkstu to turot stateniski. Viņa aizvēra acis, nočukstēdama: "Sirds, ved mani, kur gribi," - un pacēla pirkstu. Spieķis nokrita.

"Bet tas ir nokritis tieši tāpat kā iepriekš," sacīja Zarēns.

"Dabiski," atbildēja pļāputrolle. "Jo uz to pusi mani ved mans liktenis."

Zarēns pielēca kājās. Viņš satvēra spieķi. "Vai es arī varu pamēģināt?" viņš satraukts jautāja.

Pļāputrolle papurināja galvu, un viņas acis skumīgi pašūpojās šurpu turpu. "Tev jāatrod pašam savs spieķis…"

Zarēns metās uz koku pusi. Pirmais, kuru viņš sa­sniedza, bija par garu; otrais bija par cietu. Trešais bija īsti piemērots. Viņš pakāpās augšup un nolauza nelielu zaru, norāva tam lapas un to nomizoja, līdz tas izskatījās, kā pienākas, un atkal nolēca zemē.

"Āāāāā!" viņš iekliedzās, kad kaut kas - kāds nikns, siekalains, melns zvērs - satvēra viņu, nogāza un piespie­da pie zemes. Tā masīvo plecu aprises pavīdēja lampas gaismā. Tā dzeltenās acis mirgoja. Tā žokļi pavērās un…

Tas iekaucās aiz sāpēm.

"Karg!" pļāputrolle iekliedzās, otrreiz iesizdama zvēram pa purnu. "Cik reižu man tev jāsaka? Tikai maitas! Tagad ņem savu ēdamo un tūlīt ej pie furgona. Un labi ātri. Tu esi nokavējies!"

Negribīgi zvērs palaida vaļā Zarēna plecus. Tad pa­griezās, iekodās beigtā tilderā, kas gulēja blakus kokam, un paklausīgi aizvilka to uz klajuma pusi.

Pļāputrolle palīdzēja Zarēnam piecelties. "Neesi cietis," viņa teica, nopētīdama zēnu. Viņa pameta ar galvu pret uzbrucēju. "Nepietiekami novērtēts zvērs, visurložņa. Uz­ticams - lielāko tiesu. Saprātīgs - ļoti. Un spēcīgāks par jebkuru vērsi. Un vēl - tā īpašniekam nav jāraizējas par ēdienu. Tas pats sevi apgādā. Ja vien es varētu to pieradi­nāt ēst tikai tos dzīvniekus, kas jau ir beigti." Smejoties viņas acis lēkāja. "Nevar ļaut, ka tas ēd manus klientus. Tas nenāk par labu darījumiem!"

Nonācis atpakaļ klajumā, visurložņa bija nometies zemē starp furgona ilksīm, plosīdams beigtā tildera pa­liekas. Pļāputrolle uzmauca tam pār galvu iejūgu, savilka jostu ap vidu un nostiprināja siksnas.

Zarēns ar spieķi rokā stāvēja malā un vēroja. "Tu taču nebrauksi projām?" viņš apjautājās, kad pļāputrolle sameta baļķus un tējas traukus furgona pakaļgalā. "Es domāju…"

"Es tikai gaidīju, lai Kargs paēd un padzeras," viņa paskaidroja, uzkāpdama uz bukas. Viņa saņēma grožus. "Tagad diemžēl… Kur tik nav jābrauc… kādi tik cilvēki nav jāārstē…"

"Bet kā tad ar mani?" jautāja Zarēns.

"Es vienmēr ceļoju viena pati," stingri noteica pļāpu­trolle. Viņa pievilka grožus un devās ceļā.

Zarēns noskatījās, kā lampa šūpojās šurpu turpu, fur­gonam aizklabot projām. Iekams viņu atkal apņēma

tumsa, viņš nostādīja savu spieķi sirds vidū. Turot to vietā, pirksti viņam drebēja. Viņš aizvēra acis un klusi nočukstēja: "Sirds, ved mani, kur gribi." Viņš pacēla pirk­stu. Atvēra acis. Spieķis vēl aizvien stāvēja.

Viņš mēģināja vēlreiz. Uzlika pirkstu. "Sirds, ved mani…" Pirkstu nost. Spieķis tik un tā nekrita.

"Ei!" Zarēns iesaucās. "Spieķis tikai stāv un stāv." Pļāpu­trolle atskatījās gar furgona malu, acu kātiņiem mirgojot lampas gaismā. "Kāpēc tas nekrīt?"

"Nav ne jausmas, mans mīļais," viņa atbildēja, un tad viņa bija projām.

"Ir nu gan gudrā!" Zarēns saniknots nomurmināja un aizspēra spieķi tālu krūmos.

Mirguļojošā lampas gaisma izzuda. Zarēns pagriezās un aizmaldījās projām tumsā pretējā virzienā, lādēdams savu likteni. Neviens nepaliek. Nevienam nav nekādas daļas. Un tā ir tikai mana vaina. Man nekad, nekad nevajadzēja iet nost no takas.