Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

CETURTĀ NODAĻA MIROŅGALVĀDIS

Kad zaļais, ēnainais un draudīgais mežs atkal ieskāva Zarēnu, viņš satraukts satvēra kaklā uzkarinātos amule­tus, citu pēc cita. Ja Dziļā meža sirdī slēpjas kāds varens ļaunums, vai tad ar šiem mazajiem koka un ādas gaba­liņiem tiešām varētu pietikt, lai to atvairītu?

"Ceru, ka man nekad nenāksies to uzzināt," viņš nomur­mināja.

Zarēns gāja aizvien tālāk un tālāk. Parādījās nepazīsta­mi koki. Dažiem bija gari ērkšķi, dažiem - piesūcekņi, dažiem - acis. Zarēnam tie visi izskatījās bīstami. Dažkārt tie bija saauguši tik cieši kopā, ka, par spīti ļaunām priekšnojautām, nebija citas iespējas kā vien spraukties starp to grubuļainajiem stumbriem.

Atkal un atkal Zarēns lādējās par savu augumu un garu­mu. Atšķirībā no meža troļļiem un slakteriem, kas bija īsa auguma, vai pinkulāča, kas bija spēcīgs, viņš nebija piemērots dzīvei Dziļajā mežā.

Un tomēr, kad koki pēkšņi kļuva retāki, Zarēnu pārņē­ma vēl lielāks satraukums. No solītās takas nebija ne miņas. Žigli iedams pāri plašajam, raibajam klajumam, lai atkal tiktu atpakaļ starp kokiem, cik ātri vien iespējams, viņš pameta acis pār plecu, vai tur nav kāds radījums, kas varētu viņam nodarīt pāri. Ja neskaita mazu, spalvainu dzīvnieciņu ar zvīņveida ausīm, kurš spļaudījās, kad viņam gāja garām, šķita, ka nevienu no Dziļā meža iemīt­niekiem neinteresēja izstīdzējušais jauneklis, kas steidzās cauri viņu valstībai.

"Skaidrs, ja iešu tālāk, es nonākšu uz takas," viņš teica. "Skaidrs!" viņš atkārtoja un bija pārsteigts, cik vārga un nenoteikta izklausījās viņa balss.

Viņam aiz muguras gaisā atskanēja nepazīstams, augsts spiedziens. Tam atsaucās otrs spiedziens kreisajā pusē un trešais — labajā pusē.

Es nezinu, kas tie tādi ir, nodomāja Zarēns. Bet man nepatīk to radītās skaņas.

Viņš turpināja iet taisni uz priekšu, bet tagad ātrāk. Viņa pieri pārklāja sviedru lāses. Viņš piekoda apakšlūpu un sāka skriet. "Ej projām," viņš čukstēja. "Liec mani mierā."

Kā viņam atbildot, spiedzieni atbalsojās skaļāk un tuvāk nekā iepriekš. Galvu pieliecis un rokas pacēlis, Zarēns skrēja ātrāk. Viņš lauzās cauri krūmājiem. Ložņaugi sitās viņam pret ķermeni. Ērkšķi skrāpēja seju un rokas. Zari šūpojās ceļā, it kā mēģinādami viņu apgāzt vai apdullināt. Un visu laiku mežs kļuva dziļāks un biezāks, un - tā kā lapu jumols saslēdzās virs galvas - nomācoši tumšs.

Pēkšņi Zarēns ieraudzīja zilganu gaismu, kas spīguļoja kā dārgakmens tālu priekšā. Kādu brīdi viņš apdomāja, vai neparastā gaisma nevarētu brīdināt par briesmām. Bet tikai īsu brīdi. Maigas, hipnotiskas mūzikas melodijas jau plūda viņam pāri.

Ejot tuvāk, gaisma izlējās pa lapu segto meža zemi. Zarēns lūkojās lejup uz kājām, kuras apspīdēja zilgani zaļa gaisma. Mūzika - balsu un stigu virpulis - kļuva skaļāka.

Zarēns apstājās. Ko lai dara? Viņš bija pārāk nobijies, lai ietu tālāk. Bet atpakaļ iet nevarēja. Viņam vajadzēja iet uz priekšu.

Kodīdams lakata malu, viņš spēra soli. Tad vēl vienu. Un vēl vienu… zilganā gaisma viņu apņēma, tik žilbi­noša, ka nācās piesegt acis. Mūzika, skaļa un skumja, pildīja viņa ausis. Lēnām viņš nolaida rokas un paskatījās apkārt.

Zarēns stāvēja klajumā. Lai gan zilganā gaisma bija spilgta, tā bija dūmakaina. Nekas nebija skaidrs. Ēnas slīdēja gar acīm, krustojās savā starpā un pazuda. Mūzika vēl pieņēmās spēkā. Te uzreiz no dūmakas iznāca kāds stāvs un nostājās viņam priekšā.

Tā bija sieviete, īsa un drukna, krellēm rotātām matu šķipsnām. Zarēns nevarēja saskatīt viņas seju.

"Kas tu esi?" viņš jautāja. Un tad, mūzikai sasniedzot spēcīgu kāpumu, Zarēns tomēr zināja atbildi uz savu jautājumu. īsās, druknās kājas, spēcīgie pleci un, kad viņa pagrieza galvu uz sāniem, apaļā deguna apveids. Ja ne­skaita dīvainās drēbes, kas viņai bija mugurā, nebija ne­kādu šaubu.

"Manumāt," Zarēns klusi ierunājās.

Bet Spelda pagriezās un sāka iet projām, iekšā zilganajā dūmakā. Nepazīstamais zilais kažokādas tērps, kas viņai bija mugurā, vilkās līdzi pa zemi.

"NEEJ PROJĀM!" Zarēns kliedza viņai pakaļ. "MĀT! SPELDA!"

Mūzika kļuva aizvien neprātīgāka. Dziedošās balsis zau­dēja sakarīgumu.

"NĀC ATPAKAĻ!" Zarēns sauca un skriešus metās viņai pakaļ. "NEPAMET MANI!" ■ Viņš skrēja un skrēja cauri žilbinošajai dūmakai. Reizēm Zarēns uzskrēja virsū zariem un celmiem, kurus nebija pamanījis, reizēm paklupa un nokrita garšļaukus zemē. Piecēlies viņš ik reizi notīrījās un atkal devās uz priekšu.

Spelda bija nākusi viņu meklēt; tas nu bija skaidrs. Viņa droši vien zināja, ka es biju nonācis nelaimē, viņš domāja; ka es biju nogājis no takas. Viņa ir nākusi, lai galu galā vestu mani mājās. Es nevaru viņu tagad pazaudēt!

Tad Zarēns atkal viņu ieraudzīja. Viņa stāvēja kādu gabalu priekšā, ar muguru pret viņu. Mūzika bija kļuvusi klusa un maiga, un balsis dziedāja nomierinošu šūpļa- dziesmu. Zarēns tuvojās mātei, visam ķermenim gaidās trīcot. Viņš pieskrēja klāt, saucot viņu vārdā. Bet Spelda nekustējās.

"Māt!" Zarēns sauca. "Tas esmu es."

Spelda palocīja galvu un lēni pagriezās. Zarēns drebēja no galvas līdz kājām. Kāpēc viņa uzvedās tik savādi?

Mūzika skanēja klusi. Spelda stāvēja Zarēna priekšā ar noliektu galvu, un kažokādas tērpa kapuce slēpa viņas seju. Lēnām viņa atpleta rokas, lai silti viņu apskautu. Zarēns pagāja uz priekšu.

Tajā brīdī Spelda izgrūda briesmīgu kliedzienu un at- streipuļoja atpakaļ, sparīgi pliķēdama sev galvu. Mūzika atkal skanēja skaļi. Tā sitās uzstājīgi un ritmiski, it kā tur dauzītos kāda sirds. Viņa iebrēcās otrreiz - mežonīgs kliedziens, kas stindzināja Zarēnu līdz kauliem, - un iz­misīgi slānīja gaisu sev apkārt.

"Manumāt!" Zarēns sauca. "Kas notiek?"

Viņš pamanīja asiņu strūkliņu, kas viņai tecēja no ievai­nojuma galvā. Vēl viena brūce parādījās viņai uz pleca un vēl viena - uz muguras. Asinīm plūstot, zilais tērps kļuva violets. Un viņa joprojām locījās un kliedza, un sita nere­dzam am u zbrucēj a m.

Zarēns pārsteigumā noskatījās. Viņš būtu palīdzējis, ja varētu. Bet nebija nekā tāda - pilnīgi nekā -, ko viņš varē­tu darīt. Vēl nekad mūžā viņš nebija juties tik ļoti nederīgs.

Pēkšņi viņš pamanīja, ka Spelda ķērās pie kakla. Asinis izšļācās viņai starp pirkstiem. Viņa klusi ievaidējās, sabru­ka un gulēja zemē, briesmīgi raustīdamās.

Tad viņa sastinga nekustīga.

"NĒĒĒĒĒ!" iegaudojās Zarēns. Viņš nometās ceļos un sapurināja ķermeni aiz pleciem. Nebija nekādu dzīvības pazīmju. "Viņa ir mirusi," viņš šņukstēja. "Un tā ir tikai mana vaina. Kāpēc?" viņš kliedza. "Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc?"

Zarēns apkampa mātes nedzīvo augumu, un svelošas asaras ritēja viņam pa seju, krītot uz asiņainā tērpa.

"Tā tas ir," viņam virs galvas atskanēja balss. "Laid visu laukā. Aizskalo projām melus."

Zarēns palūkojās augšup. "Kas tur ir?" viņš jautāja, slaucīdams acis. Viņš neredzēja neko, nevienu. Asaras turpināja plūst.

"Tas esmu es, un es esmu te," teica balss.

Zarēns skatījās augšup uz to pusi, no kuras nāca balss, bet tik un tā neko nevarēja redzēt. Viņš pielēca kājās. "Tad nāc šurp!" viņš sauca, izvilkdams aiz jostas aizbāzto nazi. "Pamēģini man uzbrukt!" Viņš sparīgi dūra gaisā. "NĀC ŠURP!" viņš auroja. "PARĀDIES, TU GĻĒVULI!"

Bet no tā nebija nekādas jēgas. Neredzamais slepkava palika neredzams. Atriebībai nāksies gaidīt. Zarēnam pār vaigiem plūda bēdu, vilšanās un niknuma asaras. Viņš nevarēja rimties.

Tad sāka notikt kaut kas dīvains. Vispirms Zarēnam likās, ka viņš to ir iedomājies. Tomēr ne. Apkārt viņam viss lēnām mainījās. Dūmaka kļuva biezāka, zilganā gais­ma sāka zaudēt spilgtumu, pat mūzika pagaisa. Zarēns atklāja, ka viņš galu galā vēl aizvien ir mežā. Paskatījies

apkārt, viņš ar vēl lielāku satraukumu ieraudzīja to, kas bija ar viņu runājis.

"Tu!" Zarēns noelsās. Viņš pazina šo radījumu pēc Birkmaša stāstiem. Tas bija kāds kāpurputns vai drīzāk - vienīgais kāpurputns, jo katrs no tiem uzskatīja sevi par vienu un to pašu. Zaudējuma sāpes sakāpa viņam kaklā. "Kāpēc tu to izdarīji?" viņš izgrūda. "Kāpēc tu nogalināji Speldu? Manu māti?"

Lielais kāpurputns piešķieba galvu. Tievs saules stars atspīdēja no tā milzīgā, ragainā knābja, un purpursārta acs pabolījās, lai nopētītu zēnu.

"Tā nebija tava māte," putns teica.

"Bet es viņu redzēju," sacīja Zarēns. "Es dzirdēju viņas balsi. Viņa teica, ka esot mana māte. Kāpēc lai viņa…"

"Paskaties," tas teica.

"Es…"

"Paskaties uz viņas pirkstiem. Paskaties uz viņas pēdām. Atbīdi atpakaļ matus un paskaties viņai sejā," kāpurputns uzstāja. "LJn tad pasaki man, vai tā ir tava māte."

Zarēns atgriezās pie ķermeņa un pietupās. Jau tagad tas izskatījās citādi. Apmetnis vairs īsti nebija apģērba gabals, drīzāk tas izskatījās pēc īstas spalvainas ādas. Viņš pārlaida acis izstieptajai rokai un aptvēra, ka piedurkne nekad ne­var būt tik cieši pieguloša. Viņš apgāja apkārt ķermenim un pēkšņi pamanīja plaukstu: trīs zvīņaini pirksti ar līkiem, oranžiem nagiem galā. Un pēdas bija tādas pašas. Zarēns noelsās un atskatījās uz kāpurputnu. "Bet…"

"Uz seju," putns stingri teica. "Paskaties uz seju, lai redzētu, no kā es tevi izglābu."

Trīcošiem pirkstiem Zarēns pasniedzās uz priekšu un pavilka sāņus saņurcīto ādu. Viņš aiz šausmām ievaidējās. Nekas viņu nebūtu varējis iepriekš sagatavot tam, ko viņš ieraudzīja. Nostiepta, zvīņaina āda kā brūns vaskpapīrs

sedza galvaskausu; izvalbītas dzeltenas acis akli glūnēja viņam pretī; mute ar līku zobu rindām bija sašķobīta niknumā un sāpēs.

"Kas tas ir?" viņš mierīgi jautāja. "Vai drūmglūnis?"

"Ak nē, drūmglūnis gan ne," atbildēja putns. "Daži to sauc par miroņgalvādi," tas teica. "Tas medī sapņotājus, kas pazaudē ceļu žūžubišu koku audzēs."

Zarēns pacēla acis. Visapkārt auga žūžubišu koki, klusi dungodami izkliedētajā gaismā. Viņš pieskārās lakatam sev ap kaklu.

"Kad tu atrodies starp žūžubišu kokiem," putns turpi­nāja, "tu redzi vienīgi to, ko koki grib, lai tu redzi, - līdz ir jau par vēlu. Tev palaimējās, ka es izšķīlos, kad izšķīlos."

Virs kāpurputna kā nomaukta zeķe šūpojās milzīgs ko­kons.

"Vai tu no tā izšķīlies?" jautāja Zarēns.

"Protams," teica kāpurputns. "No kurienes tad vēl? Āā, mazais, tev vēl tik daudz jāmācās. Birkmatim bija taisnība."

"Tu pazīsti Birkmati?" Zarēns izdvesa. "Bet es nesaprotu."

Kāpurputns nepacietīgi noklakšķināja. "Birkmatis guļ mūsu kokonos un sapņo mūsu sapņus," tas paskaidroja.

"Jā, es pazīstu Birkmati, jo es pazīstu citus kāpurputnus. Mums ir vieni un tie paši sapņi."

"Kaut nu Birkmatis tagad būtu te," skumji noteica Zarēns. "Viņš zinātu, ko man vajadzētu darīt." Galva viņam pulsēja no koku dungošanas. "No manis nav ne­kāda labuma," viņš nopūtās. "Meža trollim tas nav nekāds attaisnojums. Es nogāju nost no takas. Esmu pazudis uz visiem laikiem un nevaru vainot nevienu citu kā tikai sevi. Es vēlos, kaut… kaut miroņgalvādis būtu saraustījis mani gabalu gabalos. Tās vismaz būtu bijušas beigas!"

"Rimsties, rimsties," maigi teica kāpurputns un nolēca zemāk, blakus viņam. "Tu taču zini, ko Birkmatis būtu teicis, vai ne?"

"Es nezinu neko" Zarēns gaudās. "Es esmu galīgs ne­praša."

"Viņš būtu teicis," kāpurputns turpināja, "ja tu nomaldies no labi iemītās takas, tad iemin pats savu taku, pa kuru citiem sekot. Tavs liktenis atrodas viņpus Dziļā meža."

" Viņpus Dziļā meža?" Zarēns paskatījās uz augšu, kāpur- putna purpursārtajās acīs. "Bet Dziļajam mežam viņas puses nemaz nav. Dziļais mežs turpinās bezgalīgi. Ir tas, kas augšā, un tas, kas apakšā. Debesis ir augšā, bet mežs ir apakšā, un tas ir viss. Ikviens meža trollis zina, ka tā ir."

"Ikviens meža trollis turas uz takas," klusi teica kā­purputns. "Varbūt meža troļļiem nav viņas puses. Bet tev gan ir."

Pēkšņi, skaļi sasitis piķmelnos spārnus, kāpurputns nolēca no zara un pacēlās gaisā.

"APSTĀJIES!" iesaucās Zarēns. Bet bija jau par vēlu. Lielais kāpurputns lidoja projām pār koku galotnēm. Zarēns nožēlojams blenza sev priekšā. Viņš gribēja kliegt, viņš gribēja bļaut, bet bailes pievērst kādas niknās Dziļā meža būtnes uzmanību noturēja viņa muti cieši aizvērtu.

"Tu biji klāt, kad es izšķīlos, un es tevi vienmēr pie­skatīšu," no tālienes atskanēja kāpurputna sauciens. "Kad tev tiešām ievajadzēsies manis, es būšu klāt."

"Man tiešām vajag tevi pašlaik," īgni nomurmināja Zarēns.

Viņš paspēra beigto miroņgalvādi. Tas izdvesa garu, zemu vaidu. Vai arī tā bija tikai žūžubišu koku skaņa? Zarēns nekavējās, lai to noskaidrotu. Viņš pameta žūžu­bišu koku audzi un skrēja taisni iekšā tumšā un drūmā Dziļā meža bezgalīgajos beztaku dziļumos.

Mežu vēlreiz sedza nakts tumsa, kad Zarēns pārtrauca skriešanu. Viņš apstājās, iespiedis rokas sānos, galvu noliecis, cenzdamies atgūt elpu. "Es ne… nevaru paspert vairs ne soli," viņš elsoja. "Es vienkārši nevaru."

Nekas cits nenotika. Zarēnam būtu jāatrod droša vieta, kur pārlaist nakti. Vistuvāk esošajam kokam bija varens stumbrs un bieza platu, zaļu lapu sega, kas viņu pasargā­tu, ja laiks apmāktos. Vēl svarīgāk - koks izskatījās nekaitīgs. Zarēns savāca klēpi sausu kritušo lapu un sagrūda tās dobē starp saknēm un koku. Tad viņš uzrāpās

uz šīm pagaidu cisām savā pagaidu migā, saritinājās un aizvēra acis.

Nakts skaņas gaudoja, auroja un kliedza viņam visap­kārt. Zarēns pārlika roku pāri galvai, lai klusinātu drosmi mazinošo troksni. "Ar tevi viss būs labi," viņš teica pats sev. "Kāpurputns taču solīja tevi pieskatīt."

Un ar šo domu viņš ieslīga miegā, nezinot, ka tajā brīdī kāpurputns bija aizņemts ar krūmu nimfu ģimeni dau­dzas, daudzas jūdzes tālāk.