Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

DESMITĀ NODAĻA NEGANTAS ALU DUKŅAS

Viss bija kluss. Saule spīdēja karsta un spoža. No visas tās vemstīšanās aizzīmogotajā kūniņā Zarēnam kaklā bija tāda sajūta, it kā tas būtu izberzts ar smilšpapīru. Viņam vajadzēja padzerties.

Viņš piecēlās stāvus un atskatījās uz savu ēnu, kas stiepās tālu pāri bīstamajam purvam. Ēnas galā vīdēja rāms ūdens. Tas kārdinoši mirguļoja. Ja vien būtu iespēja nokļūt līdz tam, netiekot iesūktam dubļos! Zarēns no­spļāvās un atkal novērsās.

"Tas droši vien tik un tā ir sastāvējies," viņš nomur­mināja.

Viņš slāja prom pāri purvainai tukšainei. Purvs kādreiz bija sniedzies līdz šejienei. Tagad, atskaitot nelielus lau­kumiņus ar bāli zaļām aļģēm, nekas te neauga. Tomēr dzīvība bija. Ar katru soli, ko Zarēns spēra, pacēlās niknu meža odu mākoņi un sīca ap viņu. Tie nolaidās uz sejas, uz rokām, kājām - un, kur nosēdās, tie koda.

"Lasieties! Pazūdiet!" Zarens kliedza, sizdams rijīgos kukaiņus. "Ja ne tas, tad… AIJU!" Plauks! "…kaut kas cits!" Plauks. Plauks. Plauks.

Zarēns sāka skriet. Meža odi lidoja līdzi viņam, plivinoties vējā kā spīdošs palags. Ātrāk. Ātrāk. Garām nokaltušo koku skeletiem. Steigšus pāri atsperīgajai kūdrai. Paklūpot, paslī­dot, bet ne mirkli neapstājoties. Projām no ļaunā puvum- sūča vientulīgā mājokļa un atpakaļ uz Dziļo mežu.

Zarēns to saoda, iekams bija sasniedzis. Smilšmāla aug­sne, krāšņā lapotne, sulīgie augļi - pazīstamās smaržas, no kurām mutē sanesās siekalas un sirds pukstēja tik ātri kā vēl nekad. Meža odi par to nebi­ja tādā sajūsmā. Sātīgajām, auglī­gajām smaržām pieņemoties spēkā, odu daudzums sama­zinājās. Tie pameta upuri un atgriezās tukšainē, kur gaiss bija kodīgs un muklains.

Zarēns noguris soļoja uz priekšu un augšup. Dziļais mežs apņēma viņu kā mil­zīga zaļa sega. Nekur ne­bija ne stigas, ne takas; viņam nācās pašam lauzt ceļu caur spēcīgi saaugušo pamežu. Viņš gāja caur meža papardēm un milzu ērgļpapardēm, augšā pauguros un lejā ieplakās. Nonācis pie nokarenā kārkla, viņš apstājās.

Nokarenais kārkls ar garajiem, lokanajiem, pērļainām lapām klātajiem zariem auga tikai ūdens tuvumā. Pinku- lācis viņam to bija iemācījis. Zarēns pašķīra nolīkušo zaru kreļļainos aizkarus, un tur, burbuļojot pār oļiem klātu gultni, bija kristāldzidra ūdens strauts.

"Paldies Debesīm!" skaļi iesaucās Zarēns un nometās ceļos. Viņš saspieda kopā plaukstas un iegremdēja tās ledusaukstajā ūdenī. Viņš ieņēma mazu malciņu, norija to un sajuta, kā aukstais šķidrums plūst viņa ķermenī. Viņš dzēra vēl un vēl. Viņš dzēra, līdz vēders bija pilns un slā­pes bija remdētas. Tad ar pateicības pilnu nopūtu Zarēns, saceļot šļakatas, iemetās strautā. Un tur viņš palika guļam. Ūdens tecēja viņam pāri, remdējot meža odu kodumus, * izmazgājot drēbes un matus. Viņš palika strautā, līdz bija aizskalotas projām dubļu un vēmekļu, un smirdīgās žults pēdējās paliekas.

"Atkal esmu tīrs," viņš teica un pieslējās uz ceļiem.

Te uzreiz pāri ūdenim aizšāvās oranžs zibsnis. Zarēns sastinga. Vigvigi bija oranži! Galvu turēdams pieliektu, Zarēns pacēla acis un satraukti paskatījās cauri gludajiem, pilošajiem matiem.

Strauta pretējā pusē aiz liela akmens bija pietupusies meitene, nevis vigvigs. Meitene ar bālu, gandrīz caur­spīdīgu ādu un oranžu matu cekulu. Sabiedrība.

"Ei!" Zarēns iesaucās. "Es…" Bet meitene pazuda ska­tam. Zarēns pielēca kājās. "ŪŪ!" viņš kliedza, brizdams pāri strautam. Kāpēc viņa negribēja gaidīt? Viņš izkāpa krastā un uzlēca uz akmens. Kādu gabalu priekšā viņš pamanīja meiteni slēpjamies aiz koka. "Es nedarīšu tev pāri," viņš izdvesa pie sevis. "Es esmu labs. Goda vārds!"

Kamēr Zarēns sasniedza koku, meitene tomēr atkal bija projām. Viņš redzēja, kā viņa atskatās, iekams bija ieslī­dējusi klajumā, kur šūpojās garzāle. Zarēns drāzās viņai pakaļ. Viņš gribēja, lai meitene apstājas, lai atgriežas, lai aprunājas ar viņu. Viņš skrēja arvien tālāk un tālāk. Ap­kārt kokiem, pāri izcirtumiem - visu laiku tuvu, tomēr nekad pietiekami tuvu.

Aizskrējusi aiz resna, efejām noauguša stumbra, meitene atskatījās trešo reizi. Zarēns juta, ka pakausī mati saceļas stāvus; viņa aunradža ādas veste sabozās. Ja nu meitene nemaz negribēja pārbaudīt, vai izdevies aizmukt no viņa? Ja nu viņa pārliecinājās, vai viņš vēl turpina sekot?

Viņš turpināja doties uz priekšu, bet tagad piesardzīgāk. Viņš apgāja apkārt kokam. Meitene nekur nebija redzama. Zarēns palūkojās augšup koka zaros. Sirds viņam stipri sitās, galvas virsa kņudēja. Tur, biezajā lapotnē, varēja slēpties jebkas, lai uzkluptu, - pilnīgi jebkas.

Viņš satvēra pirkstos savus amuletus. Viņš spēra vēl vienu soli uz priekšu. Kur tā meitene bija palikusi? Vai tās bija tikai vēl vienas briesmīgas lamatas…?

"Vaaaaaiii!" Zarēns iekliedzās.

Zeme bija atvērusies, un Zarēns krita. Viņš iegāzās zemē un vēlās tālāk pa garu, izliektu tuneli lejup. Bum, bum, ripo, trah, ripo, trali, blaukš un plaukš, uz mīkstu salmu biezas kārtas. Apstulbis Zarēns paskatījās uz augšu. Viss griezās. Dzeltenas gaismas, savijušās saknes - un četras sejas, kas skatījās lejup uz viņu.

"Kur tu biji?" divas no tām jautāja. "Tu zini, man nepatīk, ka tu izej virszemē. Tas ir pārāk bīstami. Kādu dienu tevi var paraut drūmglūnis, manu meitenīt, tā nu tas ir."

"Es protu sevi pieskatīt," saīgušas atbildēja divas pārējās.

Zarēns papurināja galvu. No četrām sejām palika divas. Lielākā no tām — ar asinīm pieplūdušām acīm un savilk­tām lūpām - pieliecās tuvāk.

"Un kas tas tāds?" seja gaudās. "Ak Meg, ko tu šoreiz esi atvedusi līdzi?"

Meitene, kurai bija bālā āda, noglāstīja Zarēna matus. "Tas atnāca man līdzi uz mājām, Mamsij," viņa teica. "Vai es drīkstu to paturēt?"

Sieviete atliecās nostāk un sakrustoja rokas, ieelpojot un reizē piepūšoties. Viņa ar aizdomām nopētīja Zarēnu. "Cerams, ka viņš nav runājošais," viņa teica. "Es jau agrāk esmu tev teikusi, es novelku robežu pie mīluļiem, kas prot runāt."

Zarēns satraukts norija siekalas.

Mega papurināja galvu. "Man tā vis neliekas, Mamsij. Pa brīdim ir kaut kāds troksnis, bet vārdi ne."

Mamsija noņurdējās. "Ceru, ka tu man saki taisnību. Ar runātājiem ir tikai nepatikšanas."

Mamsija bija milzīga, resnām rokām, un kakls viņai bija tikpat plats kā galva. Turklāt atšķirībā no meitenes, kuras bālā āda padarīja viņu gandrīz neieraugāmu pazemes tumsā, Mamsija bija pārlieku redzama. Atskaitot seju, visas neapsegtās ādas daļas klāja zaigojoši tetovējumi.

Tur bija redzami koki, ieroči, simboli, dzīvnieki, sejas, pūķi, galvaskausi - viss, ko vien var iedomāties. Pat viņas plikais pauris bija tetovēts. Tas, ko Zarēns iesākumā bija noturējis par galvai cieši piegulošām matu sprogām, īstenībā bija saritinājušās čūskas.

Mamsija pacēla roku un domīgi pakasīja sev zem platā deguna, neviļus savilkdama augšdelma muskuļus. Viņas rakstainās kleitas piedurkne čaukstēdama pavilkās uz augšu - un Zarēnam pavērās jaunas meitenes attēls ar ugunīgi oranžiem matiem. Zem tā bija ar ziliem burtiem ietetovēts uzraksts: MAMSIJA MĪL MEGU.

"Nu?" apjautājās Mega.

Viņas māte pavīpsnāja. "Meg," viņa teica, "tu reizēm vari būt tik apnicīga dūkņa. Bet… droši vien," viņa teica. "TOMĒR," viņa piebilda, pārtraukdama Megas sajūsmas

saucienus, "tu esi atbildīga par to. Vai saproti? Tev tas jābaro, tev tas jāved pastaigāties un, ja tas piemēslos alu, tev jāsatīra. Vai tev ir skaidrs?"

"Skaidrs kā diena, Mamsij," atbildēja Mega.

"Un, ja es izdzirdēšu kaut vienu pašu vārdu," viņa tur­pināja, "es tam apgriezīšu kaulaino mazo kaklu. Norunāts?"

Mega piekrītot pamāja. Viņa pastiepa roku un sagrāba Zarēnu aiz matiem. "Nāc," vina teica.

"Au!" Zarēns iekaucās un ar sitienu atgrūda viņas roku.

"Tas man iesita!" Mega tūlīt pat iekliedzās. "Mamsij, mans mīlulis man iesita - tas nodarīja man sāpes!"

Zarēns pēkšņi juta, ka tiek uzrauts no grīdas un ap­griezts apkārt. Kā pārakmeņojies viņš skatījās negantās alu dūkņas niknajās, asinīm pieplūdušajās acīs. "Ja tu vēl­reiz, kaut REIZI pagaidīsi, iepļaukāsi, ieskrāpēsi vai ieko­dīsi manam mazajam mēnesstariņam, es -"

"Vai kādā citā veidā nodarīsi pāri manam ķermenim," Mega iespraucās pa vidu.

"Vai kādā citā veidā nodarīsi pāri viņas ķermenim, es -"

" Vai manām jūtām."

"— nodarīsi pāri viņas ķermenim vai jūtām, es -"

"Vai mēģināsi aizbēgt…"

"Vai mēģināsi aizbēgt," Mamsija atkārtoja. "Tu mirsi!" Viņa sapurināja Zarēnu, un viņas papīra kleita nočauk­stēja. "Paklausīgs un mēms, tas ir likums. SKAIDRS?"

Zarēns nezināja, pamāt ar galvu vai ne. Ja nebija atļauts runāt, vai no viņa sagaidīja, lai viņš saprot? Tā kā Mam- sijas masīvā dūre bija cieši sagrābusi viņa vesti, viņš tik un tā tik tikko varēja pakustēties. Pavīpsnājusi Mamsija nometa Zarēnu uz grīdas.

Viņš piesardzīgi paskatījās uz augšu. Mega stāvēja aiz mātes, rātni saņēmusi rokas. Viņas sejā bija milzīgas pašapmierinātības izteiksme. Mega paliecās uz priekšu un parāva Zarēnu aiz matiem vēlreiz. Iekaukdamies aiz sāpēm, Zarēns padevīgi piecēlās kājās.

"Tā jau ir labāk," Mamsija norūca. "Kā tu to sauksi?" viņa jautāja.

Mega paraustīja plecus un pievērsās savam jaunajam mīlulim. "Vai tev ir vārds?" viņa apjautājās.

"Zarēns," viņš neapzināti atsaucās - un tūlīt pat to nožēloja.

"Kas tas bija?" ierēcās Mamsija. "Vai viņš pateica vārdu?" Viņa spēcīgi iebakstīja Zarēnam krūtīs. "Vai tu galu galā esi runātājs?"

"Zarzarzarzar," viņš teica, izmisīgi cenzdamies, lai tas pēc iespējas neizklausītos pēc vārda. "Zarzarzar!"

Mega aplika roku Zarēnam ap pleciem un uzsmaidīja mātei. "Man šķiet, es saukšu viņu par Zarēnu."

Mamsija nikni uzlūkoja Zarēnu ar samiegtām acīm. "Viens vārds, tas ir viss," viņa noņurdēja. "Un es tev noraušu galvu."

"Ar Zarēnu viss būs kārtībā," Mega viņu nomierināja. "Puika, nāc man līdzi," viņa aicināja. "Iesim spēlēties."

Iespiedusi rokas sānos, Mamsija stāvēja un noskatījās, kā Mega aizvilka viņu projām. Zarēns turēja galvu no­liektu. "Es to tur neizlaidīšu no acīm," viņš dzirdēja Mam- siju sakām. "Vari man ticēt."

Ejot uz priekšu pa tuneli, Mamsijas draudi attālinājās. Sākās kāpnes un slīpumi, un garas, šauras noejas, kas veda viņus zemāk, aizvien zemāk, dziļi iekšā zemē. Zarēnam bija neomulīga sajūta, iedomājoties visu to smilšu un akmeņu svaru virs sevis. Kas lai tos aiztur no krišanas? Kas lai tos kavē aprīt viņu? •

Te uzreiz nomācošā eja beidzās. Zarēns skatījās apkārt, aiz brīnumiem trīcēdams. Viņi abi stāvēja milzīgā pazemes alā.

Mega palaida vaļā viņa matus. "Tev patiks te lejā pie mums, negantajām alu dūkņām, Zarēn," viņa teica. "Te nekad nav pārāk karsti, nekad nav pārāk auksti. Te nav lietus, nav sniega, nav vēja. Te nav ne bīstamu augu, ne niknu zvēru…"

Zarēna pirksti neviļus satvēra kaklā pakarināto zobu, un viņam pār vaigu noritēja asara.

Ne bīstamu augu, ne niknu zvēru, viņš domāja. Bet nav arī ne debesu, ne mēness… Meitene rupji iebakstīja viņam mugurā, un Zarēns gāja tālāk. Un nav brīvības.

Tāpat kā tuneļus, arī alu apspīdēja bāla gaisma. Zem kājām zemi bija cieti nomīdījušas daudzu dūkņu paaudžu kājas. Augsti griesti pacēlās tālu virs galvas. Kā grubuļaini balsti virs abiem slējās resnas, mezglainas saknes.

Šis skats ir kā paša Dziļā meža spoguļattēls, viņš do­māja. Bet kā Dziļais mežs ziemā, kad koki ir kaili.

Alas mirdzuma apspīdētas, saknes bija izdēdējušas un sapinušās, un… Zarēnam aizrāvās elpa. Viņš bija kļūdījies. Gaisma nevis spīdēja uz saknēm, bet nāca no tām.

"Zarēn!" stingri uzkliedza Mega, kad viņš skrēja paska­tīties tuvāk.

Baltas, dzeltenas, sēņu brūnas; vismaz puse no gara­jām, resnajām saknēm izstaroja maigi pulsējošu gaismu. Zarēns uzlika roku uz vienas no tām. Tā bija silta un tikko manāmi pulsēja.

"ZARĒN!" Mega spalgi iekliedzās. "PIE KĀJAS!"

Zarēns paraudzījās apkārt. Mega draudīgi skatījās u7. viņu. Paklausīgs un mēms - Zarēns atcerējās. Viņš steigšus nostājās Megai blakus. Mega paplikšķināja viņam pa galvu. "Ak, tevi interesē saknes, ko?" viņa jautāja. "Tās apgādā mūs ar visu, kas mums vajadzīgs."

Zarēns pamāja, bet cieta klusu.

"Ar gaismu, protams," teica Mega, norādīdama uz tām saknēm, kas mirdzēja. "Ar ēdamo." Un viņa nolauza divus bumbuļus no kādas šķiedrainas saknes. Vienu viņa iemeta

sev mutē. Otru iedeva Zarēnam, kas skatījās uz to bez jebkādas sajūsmas. "Ēd!" uzstājīgi teica Mega. "Nu, aiziet!" Un, kad Zarēns tomēr atteicās likt to mutē, viņa mīlīgi piebilda: "Es pateikšu Mamsijai."

Bumbulis bija kraukšķīgs un sulīgs. Tas garšoja pēc grauzdētiem riekstiem. "Mmm-mmm," Zarēns nomurmi­nāja un tēlotā labsajūtā nolaizīja lūpas.

Mega pasmaidīja un devās tālāk. "Šīs mēs izkaltējam un samaļam miltos," viņa paskaidroja. "Šīs - pārstrādājam masā un gatavojam papīru. Šīs labi deg. Un šī…" viņa iesāka, apstājusies pie apaļas, miesas krāsas saknes. "Dī­vaini," viņa teica, saraukdama pieri. "Es nezināju, ka tās aug savvaļā." Viņa pagriezās pret Zarēnu un nolūkoja viņu no galvas līdz kājām. "Zarēn," viņa stingri teica. "Tu nekad, nekad nedrīksti ēst šāda veida sakni!"

Mazliet tālāk viņi nonāca vietā, kur vairums stāvo sakņu bija nocirstas, lai veidotu klajumu ap dziļu ezeru ar tumšu ūdeni. Tās saknes, kas bija palikušas, pie zemes veidoja paplatinājumu un līkumojot slējās augšup kupolveida. Tām pa vidu atradās grupa milzīgu kapsulu, katra no tām atse­višķi, bet saistīta ar blakus esošo. Ieapaļās, dzeltenbrūnās kapsulas ar mazām, tumšām, apaļām ieejām vietumis vei­doja pauguru gluži vai piecstāvu mājas augstumā.

"Dūkņušūnās mēs dzīvojam," teica Mega. "Nāc man līdzi."

Zarēns pasmaidīja. Mega nebija sagrābusi viņu aiz ma­tiem. Viņa bija sākusi tam uzticēties.

Kapsulas, kā Zarēns atklāja, bija veidotas no biezas papīrveida vielas, kas līdzinājās Mamsijas kleitai, tikai biezākas. Tā krakšķēja zem kājām, kad Zarēns kūņojās augšup pa savienotājejām, un dobji atbalsojās, kad viņš pieklaudzināja pie apaļajām sienām.

"Nedari tā!" Mega asi uzsauca. "Tas traucē kaimiņie­nēm."

Megas kapsula atradās paugura augšpusē pa kreisi, un tā bija ievērojami lielāka iekšienē, nekā izskatījās no ārpu­ses. Krēmkrāsas gaisma no saknēm spīdēja cauri sienām. Zarēns paostīja gaisu. Gaisā varēja just kanēļa smaržu.

"Tu droši vien esi noguris," Mega paziņoja. "Tava vieta ir tur," viņa teica, norādīdama uz grozu. "Mamsijai nepatīķ, ka mīluļi guļ manā gultā." Viņa nerātni pasmaidīja. "Bet man patīk! Aiziet, lec augšā," Mega uzsauca, pasizdama pa gultas malu. "Es viņai neteikšu," viņa sacīja un iesmējās.

Zarēns darīja, kā viņam lika. Iespējams, ka tās nebija ļauts, tomēr biezais papīrveida matracis bija mīksts un silts. Zarēns tūlīt pat iegrima dziļā bezsapņu miegā.

Pēc dažām stundām - dienai un naktij nebija nozīmes alu dūkņu mitekļos ar nepārtraukto blāzmu - Zarēns pamodās, juzdams, ka viņam kāds plikšķina pa galvu. Viņš atvēra acis.

"Vai labi gulēji?" dzīvi apjautājās Mega.

Zarēns noņurdēja. *

"Labi," viņa teica, izlēkdama no gultas, "jo mums ir milzum daudz darāmā. Mēs drusku pavāksim bumbuļus un patecināsim sakņu pienu brokastīm. Tad, kad būsim visu novākuši, Mamsija grib, lai mēs palīdzam papīra ga­tavošanā. Tik daudzas no mums, meitenēm, pēdējā laikā ir kļuvušas par negantajām dūkņām, ka sāk pietrūkt materiāla kleitām. Un tad, ja tu labi uzvedīsies," Mega turpināja, elpu neatvilkusi, "mēs iesim pastaigāties. Bet vispirms," viņa teica, niekodamās gar Zarēna matiem un ar pirkstiem maigi noglāstot viņa vaigu, "vispirms, Zarēn, mīļumiņ, es tevi padarīšu skaistu."

Zarēns ieņurdējās un bēdīgi noraudzījās, kā Mega dar­bojas ap nelielu bufetīti. Pēc brīža viņa atgriezās ar paplāti, uz kuras bija salikusi visādus niekus un sīkumus. "Tā," viņa teica, nolikdama paplāti uz grīdas, "tagad nāc un apsēdies man priekšā."

Negribīgi Zarēns darīja, kā viņam lika.

Mega paņēma mīkstu, pelēku sakņu šķiedras gabaliņu un nomazgāja viņu ar ūdeni, ko iepriekš bija atnesusi no ezera un iesniaržinājusi ar rozes sakni. Tad viņa to nosusi­nāja un uzgāza virsū tumšu pūderi ar asu aromātu. Kad Zarēns nošķaudījās, Mega noslaucīja viņa pilošo degunu ar kabatlakatiņu.

Tādu apvainojumu! Zarēns nodomāja, dusmīgi aizgriez­dams galvu.

"Mieru, mieru!" Mega viņu norāja. "Mēs negribam, ka Mamsija padzirdētu, cik nerātns mīlulis tu esi bijis, vai ne?"

Zarēns sastinga un palika nekustīgs, kad Mega paņēma koka ķemmi un sāka sukāt viņa savēlušos matus.

"Tev ir jauki mati, Zarēn," viņa teica. "Biezi un melni…" Viņa spēcīgi parāva kādu nepakļāvīgu kumšķi. "Bet ļoti savēlušies! Zemes dēļ, kāpēc tu ļāvi tiem nonākt tādā stā­voklī?" Viņa parāva atkal.

Zarēns saviebās. No acīm tecēja asaras, un viņš iekodās apakšlūpā, līdz parādījās asinis. Tomēr neizdvesa ne skaņu.

"Es sukāju matus divreiz dienā," sacīja Mega, ar galvas kustību atmezdama atpakaļ savas spilgti oranžās krēpes. Viņa pievirzījās tuvāk Zarēnam. "Drīz," viņa čukstēja, "tie izkritīs. Līdz pēdējam matiņam. Un tad es arī kļūšu negan­tā. Tāpat kā Mamsija."

Zarēns līdzjūtīgi pamāja ar galvu.

"Es nevaru vien sagaidīt!" Zarēnam par pārsteigumu iesaucās Mega. "Negantā alu dūkņa. Vai vari iedomāties, manu mazo Zarēn, mīļumiņ?" Viņa nolika ķemmi. "Nē," viņa teica, "protams, tu nevari. Bet tas ir tāpēc, ka tu esi vīriešu dzimuma. Un vīrieši —"

Viņa apklusa, lai atkorķētu mazu pudelīti, un ielēja plaukstā biezu, dzeltenu šķidrumu. Tam bija salda, tomēr kodīga smarža, un, kad viņa ierīvēja to Zarēnam matos, galvas āda viņam kņudēja un acis sāka smelgt.

"- nevar būt negantie." Viņa atkal apklusa. Tad, izvē­lējusies mazu matu kušķīti, viņa sadalīja to trijās plānās šķipsnās un sāka pīt bizīti. "Mamsija saka, tas viss esot saknes dēļ. Māte Asinsozols," viņa godbijīgi teica.

Zarēns nodrebēja, izdzirdējis pieminam vien asinis slāp­stošo, gaļas kāro koku, kurš gandrīz bija laupījis viņam dzīvību. Viņš ar pateicību noglāstīja savu aunradža ādas vesti.

"Tā ir tā sārtā sakne, ko mēs redzējām pa ceļam šurp, Zarēn," viņa turpināja, uzvērdama krellītes uz pabeigtās bizes. "Vai atceries? Tā, par kuru es teicu, lai tu to nekad neēd. Vīriešiem tā ir indīga, saproti? Nāvējoši indīga," viņa teica pieklusinātā čukstā. "Tomēr ne mums no sieviešu kārtas," viņa piebilda.

Zarēns dzirdēja, ka viņa, atdalot nākamo matu kušķi, iespurdzas.

"Tieši saknes sula padara Mamsiju un visas citas tik lielas un stipras. "Kad Mātei Asinsozolam tik sarkana būs plūsma, tad visām negantajām alu dūkņām pietiks ēsmas." Tāds ir teiciens."

Zarēns sarāvās. "Kad Mātei Asinsozolam tik sarkana būs plūsma…" Tas bija kaut kas tāds, kas viņam bija zināms. Viņam vēderā šķebinoši sagriezās, bet Mega pa to laiku turpināja pīt un rotāt ar krellītēm viņa matus.

"Ak, tu jau sāc izskatīties glīts, Zarēn," teica Mega. Zarēns sašķobīja seju. "Protams," viņa domīgi turpināja, "dūkņu vīrieši nav mierā ar šo stāvokli. Būdami briesmīgi, kaulaini, bailīgi, nīkulīgi, izvairīgi radījumi, kādi nu viņi ir," Mega teica, riebumā saraukdama degunu. Viņa nopūtās. "Tomēr kaut kāds labums no viņiem ir. Galu galā, kādam ir jāga­tavo ēst un jātīra!"

Paldies Debesīm, es esmu tikai mīlulis, nodomāja Zarēns.

"Viņi vienreiz gribēja izjaukt visu kārtību," Mega turpi­nāja. "Es tad vēl nebiju dzimusi. Acīmredzot visi vīrieši sanāca kopā un mēģināja nodedzināt Māti Asinsozolu. Negantās alu dūkņas bija niknas. Viņas tos piekāva zili melnus, tik tiešām. Kopš tā laika viņi neko tādu nav mēģinājuši!" viņa piebilda un nepatīkami iesmējās. "Ne­kam nederīgais bars!"

Zarēns juta, ka vēl trīs krellītes tiek iesietas matos.

"Lai nu kā," Mega teica jau mierīgāk, "mūsu laikos gal­venās saknes tiek droši apsargātas…" Viņas balss pie­klusa. "Nu re!" viņa paziņoja. "Pagriezies un ļauj man tevi apskatīt!"

Zarēns tā izdarīja.

"Lieliski!" viņa teica. "Aiziet, Zarēn, mīļumiņ! Iesim un salūkosim kaut ko brokastīm."

Laiks gāja, kā jau laiks iet, tomēr nemainīgajā dūkņu alā bija grūti pateikt, cik ilgs laiks pagājis. Protams, šķita, ka Mega bez mitas griež viņam roku un kāju nagus. Un pēdējā reizē, kad viņa bija pielīdzinājusi Zarēnam matus, viņa pa vairākiem lāgiem piebilda, cik gari tie izauguši.

Megas un pārējo dūkņu lutinātam un apmīļotam, Zarē­nam pie negantajām alu dūkņām pavadītais laiks bija visai patīkams. Tomēr pazeme viņam šķita nomācoša. Viņam pietrūka svaiga gaisa un vēja asuma. Viņam pie- trūka saullēkta un saulrieta. Viņam pietrūka lietus smar­žas, putnu dziesmu, debesu krāsas. Visvairāk viņš ilgojās pēc pinkulāča.

Dīvainākais, dzīvojot apakšzemē - zem Dziļā meža ar tā šausmām un briesmām -, bija tas, ka Zarēnam bija laiks domāt. Esot kopā ar pinkulāci, pēc domāšanas nebija gluži nekādas vajadzības. Vienmēr bija jāgādā barība; vienmēr bija jāmeklē guļvietas. Tagad, kad viss bija pa rokai, Zarēnam neatlika nekas cits kā vien domāt.

Kad viņš tikko bija ieradies, Mega reti kad izlaida Za­rēnu no acīm. Tomēr pēdējā laikā satraukums par jauno mīluli, šķiet, bija mazinājies. Mega bija aplikusi viņam kaklasiksnu un pasākusi piesiet viņu pie savas gultas, kad vien izgāja laukā bez viņa.

Virve bija gara diezgan, lai Zarēns varētu iet, kur grib, papīrveida kapsulas iekšpusē, un pat ļāva viņam nokāpt pa kāpnēm ārpusē līdz pusei uz leju. Bet katra reize, kad Zarēns sasniedza virves galu un kaklasiksna sažņaudzās ap kaklu, viņam atgādināja, ka viņš ir cietumnieks, un viņa sirds ilgojās atgriezties augšā Dziļajā mežā.

Iespējams, viņš beidzot atrastu taku un atgrieztos mājās pie savas ģimenes. Spelda būtu bezgala priecīga, ka viņas dēls pārnācis no Dziļā meža. Pat Tantems varbūt pa­smaidītu, uzsistu viņam pa muguru un aicinātu uz koku

gāšanu. Viss būtu citādi. Tagad viņš iederētos, viņš vairāk censtos, viņš darītu to, ko meža troļļi dara, domātu meža troļļu domas, un viņš nekad, nekad vairs nenoietu no takas.

Siksna berza viņam kaklu. Bet tad, viņš domāja, vai viņš atkal nebūtu tāds pats cietumnieks? Mūžīgi cenz­damies būt kā meža trollis, bet nekad īsti nepiederot pie viņiem.

Viņš domāja par kāpurputnu. Kas ar to bija noticis? "Tik tālu būtu ar manis piēskatīšanu," viņš sarūgtināts nomur­mināja. Tavs liktenis atrodas viņpus Dziļā meža, putns viņam bija teicis. Zarēns nosprauslājās'. "Viņpus!" viņš

teica. "Drīzāk jau zem, un mans liktenis ir palikt par izlu­tinātu mīluli samaitātam bērnam. Ak, pie drūmglūņa!" viņš nolamājās.

Dūkņušūnas ārpusē atskanēja čaboņa. Zarēns sastinga. Man jābeidz skaļi sarunāties pašam ar sevi, viņš nodo­māja. Kādu dienu mani pieķers.

Nākamajā mirklī kapsulā iedrāzās Mega. Pār vienu roku viņai bija pārlikts salocīts brūna papīra gabals. "Man teica, lai es gatavojos," viņa satraukta paziņoja.

Viņa izklāja papīru uz grīdas un sāka zīmēt. Zarēns pa­māja ar galvu tā virzienā un rādīja, ka nesaprot.

Mega pasmaidīja. "Drīz, Zarēn, dārgumiņ," viņa teica, "man to ietetovēs uz muguras." Zarēns paskatījās lejup uz zīmējumu ar lielāku interesi. Tajā bija redzama masīva, muskuļota negantā alu dūkņa; kājas plati, rokas uz gurniem un ar briesmīgu sejas izteiksmi. "Mums visām tā dara," viņa paskaidroja.

Zarēns nedroši pasmaidīja. Viņš norādīja uz zīmējumu, tacl uz pašu Megu un vēlreiz uz zīmējumu.

"Jā," teica Mega. "Tā esmu es. Vai - būšu."

Zarēns norādīja uz sevi un piešķieba galvu uz vienu pusi.

"Ak, Zarēn," viņa maigi čukstēja. "Es vienmēr tevi mīlēšu."

Nomierinājies Zarēns apsēdās taisni. Tomēr tajā brīdī ārpusē atskanēja smagi soļi. Zarēna labsajūta pazuda, un viņš sāka kodīt sava lakata stūri. Tā bija Mamsija.

"Meg?" viņa spalgi kliedza. "MEG!"

Mega pacēla galvu. "Es esmu te iekšā," viņa atsaucās, un ieeju aizsedza Mamsijas lielais stāvs.

"Tev jānāk man līdzi," viņa teica Megai. "Tūlīt."

"Vai ir laiks?" Mega dedzīgi jautāja.

"Ir laiks," skanēja skarba atbilde.

Mega nolēca no gultas. "Vai tu to dzirdēji, Zarēn? Ir laiks! Aiziet!" "Tur, uz kurieni tu ej, tev mīlulis nebūs vajadzīgs," teica Mamsija.

"Ak Mamsij, lūū-ūdzu!" Mega pielabinājās.

"Es tev saku, tev tas nebūs vajadzīgs. Pēc tam ne."

"Būs gan!" izaicinoši atbildēja Mega.

Zarēns vērās no vienas uz otru. Mamsija drūmi skatījās. Mega smaidīja.

"Tu taču gribētu nākt, ko?" viņa apjautājās.

Zarēns pasmaidīja pretī. Jebkas bija labāk nekā vēl pa­vadīt laiku, piesaitētam pie gultas. Viņš sparīgi palocīja galvu augšup lejup.

"Redzi nu," Mega uzvaroši sacīja. "Es tev teicu."

Mamsija nosprauslājās. "Tu tam dzīvniekam piedēvē pārāk daudz saprāta…"

"Lūdzu, Mamsij. Lūdzu!" Mega neatlaidās.

"Ak, ja nu tev vajag," pagurušā balsī teica Mamsija, pa­celdama apzīmēto papīru. "Bet tev viņš jātur pavadā." Viņa uzklupa Zarēnam un noskatīja viņu ar asinīm pielijušām acīm. "Un bēdīgi tev klāsies, ja tu izdarīsi kaut ko - VIEN­ALGA, KO -, kas samaitātu manas Megas lielo dienu!"

Ārā valdīja gaidu gaisotne. Taciņas, kas veda apkārt ezeram, mudžēja no alu dūkņām, kas visas devās vienā virzienā. Dažas bija kaimiņienes, kuras Zarēns pazina. Dažas viņam bija svešas. "Redzi, cik tālu ceļu tās ir mēro­jušas," iepriecināta teica Mega.

Ezera otrā pusē viņi nonāca pie augstas sētas, kas vei­doja plašu, apaļu iežogotu vietu. Pie apsargātās ieejas grupiņās grozījās tievi, gurdeni vīrieši. Kad Mamsija izlauza ceļu starp tiem, tie rāvās nost un smilkstēja.

"Turies blakus, Zarēn," Mega noskaldīja un parāva pavadu.

Visi trīs iegāja iežogojumā. Tiklīdz viņi parādījās, atska­nēja piekrišanas saucieni no iekšpusē sanākušā pūļa. Mega nodūra galvu un kautrīgi pasmaidīja.

Zarēnu sagaidīja tāds skats, ko viņš tik tikko varēja noturēt par īstu. Tālu no augšas stiepās milzīgs sakņu saišķis, kas tuvāk zemei papletās, veidojot plašu un aug­stu kupolu. Rokās sadevušās, tam apkārt stāvēja negantās alu dūkņas, un viņu tetovēto ādu apspīdēja miesas sārtā sakņu gaisma.

Mamsija saņēma Megas roku. "Nāc," viņa teica.

"Pag," ierunājās viena no sardzēm. "Tas radījums ne­drīkst iet Iekšējā Svētnīcā."

Mamsija pamanīja pavadu, kas vēl joprojām bija aptīta Megai ap otru roku. "Protams, nedrīkst," viņa teica. Viņa parāva pavadu un stingri piesēja tās galu pie saknes izlie­kuma. "Tu to varēsi dabūt vēlāk," viņa teica un pie­smakuši iesmējās.

Šoreiz Mega nemēģināja viņu aizkavēt. Kā transā viņa izgāja cauri sadoto roku veidotajam aplim un tālāk iegāja sakņu kupolā. Viņa neskatījās atpakaļ.

Zarēns lūkojās pa spraugām starp saknēm. Pašā vidū bija tecināmā sakne. Resna un mezglaina tā mirdzēja spo­žāk par pārējām. Mega - viņa mazā Mega - stāvēja ar muguru pret to. Acis viņai bija aizvērtas. Pēkšņi negantās alu dūkņas sāka skandēt:

"Ak! Mā-Mā-Māt Asinsozol!

Ak! Mā-Mā-Māt Asinsozol!"

Atkal un atkal, skaļāk un skaļāk viņas kliedza, līdz visa ala drebēja no apdullinoša trokšņa. Zarēns ar rokām aiz­spieda ausis. Tecināmās saknes priekšā Mega bija sākusi staipīties un locīties.

Kakofonija pēkšņi apklusa. Klusums trīsēja gaidās. Zarēns skatījās, kā Mega pagriezās pret sakni. Viņa pacēla rokas.

"TECINI ASINIS MAN!" viņa iekliedzās.

Iekams viņas balss bija izskanējusi, kupolā pēkšņi no­tika pārmaiņa. Alu dūkņām aizrāvās elpa. Zarēns izbijies atlēca nost, jo sakne, pie kuras viņš bija piesiets, strauji mainīja krāsu. Viņš paskatījās apkārt. Viss plašais sakņu tīkls mirdzēja piesātinātā asinssarkanā krāsā.

"Jā!" iesaucās Mamsija. "Laiks patiesi ir labvēlīgs mūsu meitai Megai."

Viņa izvilka kādu nelielu priekšmetu no savas papīra kleitas krokām. Zarēns samiedza acis, lai to saskatītu. Tas izskatījās pēc mucas krāna. Viņa novietoja to pret pul­sējošo, sarkano centrālo sakni un ar dūri iesita vietā. Tad, uzsmaidīdama Megai, viņa norādīja uz grīdu.

Mega nometās ceļos teknes priekšā, atlieca galvu un plati atvēra muti. Mamsija pagrieza krānu, un tūlīt izšļācās putojoša sarkana šķidruma straume. Tas apšļakstīja viņai galvu un plūda pa muguru, rokām, kājām. Zarēns re­dzēja, kā Megas pleci cilājas sarkanajā gaismā.

"Viņa to dzer!" viņš nodrebinājās.

Mega dzēra un dzēra, un dzēra; viņa dzēra tik daudz, ka Zarēnam likās, viņai vajadzētu pārsprāgt. Beidzot viņa dziļi nopūtās un ļāva galvai noslīgt uz priekšu. Mamsija aizgrieza ciet šķidruma plūsmu. Mega nedroši piecēlās kājās. Zarēnam aizrāvās elpa. Bālā meitene sāka plesties.

Uz augšpusi, uz ārpusi - viss ķermenis auga lielāks. Plānā kleitiņa, kas viņai bija mugurā, pārplīsa un nokrita - un viņa joprojām auga. Plati pleci, izspiedušies roku muskuļi, kājas kā koku stumbri… Un viņas galva! Tā jau bija milzīga, kad pēkšņi mati - tas mežonīgais, oranžais cekuls - nokrita zemē. Pārvērtība bija notikusi.

"Laipni lūdzam!" teica Mamsija, aplikdama svaigi krāso­to kleitu jaunākajai no negantajām dūkņām alā.

"Laipni lūdzam!" sauca aplī stāvošās negantās māsas.

Izrādot pateicību, Mega lēni pagriezās apkārt. Zarēns aiz bailēm novērsās. Kur bija palikusi bālā, tievā meite­nīte, kas viņu bija mīlējusi un aprūpējusi? Pazudusi. Viņas vietā bija briesmīga un šausmīga negantā alu dūkņa. Kad viņa būs klāta tetovējumiem, viņa izskatīsies tieši kā viņas māte Mamsija.

Mega turpināja skatīties apkārt. Viņu acis sastapās. Mega pasmaidīja. Zarēns atsmaidīja pretī. Varbūt viņa nebija pārvēr­tusies - vismaz iekšēji ne. No Megas mutes izlīda resna, siekalaina mēle, kas izskatījās pēc aknu šķēles, un nolaizīja sarauktās lūpas. Viņas asinīm pieplūdušās acis dzalkstīja.

"TU, MAZAIS PRETEKLI!" viņa ieaurojās.

Zarēns šausmās atskatījās pār plecu. Skaidrs, ka Mega nerunāja ar viņu. Ne jau ar savu mīluli. Ne ar "Zarēnu, dārgumiņu". "Meg!" viņš iesaucās. "Meg, tas esmu es!"

"Āāāāh!" iekliedzās Mamsija. "Es zināju, ka viņš ir runātājs."

"Jā," vēsi noteica Mega. "Bet nu jau ilgi vairs ne."

Zarēns juta zemi drebam, kad viņa tuvojās. Trīcošiem pirkstiem viņš raustīja mezglu. Viss velti. Mamsija to bija savilkusi pārāk cieši. Zarēns satvēra virvi, atbalstīja abas kājas pret sakni un spiedās atpakaļ, cik stipri vien varē­dams. Nekas nenotika.

"Nemaz nedomā izmukt!" ieaurojās Mega.

Zarēns mainīja satvērienu un mēģināja vēlreiz. Atska­nēja krakšķis, un viņš atmuguriski aizlidoja pa gaisu. Virve bija izturējusi - bet ne sakne. Burbuļojoša, sarkana viela izplūda no vietas, kur tā bija pārlūzusi.

"Ūūūūāāāā!" trakoja Mega.

Zarēns apsviedās uz papēža un skrēja. Viņš izdrāzās cauri divām sardzēm un rikšoja lejup ezera virzienā. Dūkņu vīrieši stāvēja apkārt, stulbi blenzdami.

"Nost!" Zarēns kliedza, grūzdams viņus nost no ceļa.

Aiz sevis viņš dzirdēja Megu, kam cieši sekoja pārējās negantās. "Izraujiet viņam iekšas!" tās klaigāja. "Noraujiet viņam kājas! Saplosiet viņu gabalos!"

Zarēns sasniedza ezeru. Viņš metās uz kreiso pusi. Kāds pusducis dūkņu vīriešu stāvēja grupā viņam priekšā.

"APTURIET VIŅU!" skaļi pavēlēja Mega. "APTURIET TO MAZO RIEBEKLI!" Tad vēl skaļākā balsī, kad tie tikai pakāpās nost, Zarēnam joņojot garām: "Jūs, nožēlojamie, mazie plānprātiņi!"

Zarēns atskatījās pār plecu. Mega tuvojās. Viņas asinīm pieplūdušajās acīs bija briesmīga apņēmība. Ak, Meg, viņš domāja. Par ko tu esi kļuvusi.

Mega bija nonākusi blakus dūkņu vīriešiem. Tie viņu greizi vēroja; tas ir, visi, izņemot vienu. Kad Mega slam­pāja garām, viņš pastiepa kāju. Mega aiz tās aizķērās. Viņa sagrīļojās. Viņa zaudēja līdzsvaru un ar blīkšķi nogāzās zemē.

Zarēnam aiz pārsteiguma aizrāvās elpa. Tas nebija noti­cis nejauši.

Mega apvēlās apkārt un centās satvert dūkņu vīrieti, bet viņš bija pārāk veikls. Viņš pielēca kājās, aizkliboja prom, lai nebūtu sasniedzams, un pacēla galvu. Salicis rokas pie mutes, viņš uzsauca Zarēnam.

"Ko tu vēl gaidi? Ej uz tām saknēm, kas mirdz visspožāk. Tur, uz to pusi." Viņa balss skanēja cik lišķīgi, tik izsmējīgi.

Zarēns paskatījās apkārt.

"Nu?" dūkņu vīrietis greizi pasmaidīja. "Vai gribi, lai tava saimniecīte tev dzīvam novelk ādu? Vadies pēc vēja, izlutinātais mīluli, - un neskaties atpakaļ."