Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

DIVPADSMITĀ NODAĻA DEBESU PIRĀTI

Augstu Zarēnam virs galvas mākoņi kļuva retāki. Tie virpuļoja un locījās ap mēnesi kā tārpu gūzma.

Zarēns cieši skatījās augšup, apmāts, šausmu pārņemts: tik daudz darbības debesīs, turpretī lejā, meža pamatnē, viss bija tik kluss. Ne lapiņa nekustējās. Bija tāda sajūta, ka smagais gaiss ir uzlādēts.

Te uzreiz tālumā pāri debesīm aizšāvās zili balts gais­mas zibsnis. Zarēns skaitīja. Kad viņš tika līdz vienpa­dsmit, atskanēja pērkona dārdi. Atkal debesis izgaismojās, spožāk nekā iepriekš; atkal nodārdēja pērkons. Šoreiz Zarēns aizskaitīja līdz astoņi. Negaiss tuvojās.

Viņš sāka skriet. Slīdēdams, klupdams, reizēm pakriz­dams, viņš steidzās uz priekšu pa nedrošo meža pamatni, - vienu bridi bija gaišs kā dienā, citu brīdi piķa melna tumsa. Bija sacēlies vējš, sauss, elektrizēts. Tas raustīja viņam matus un lika sabozties aunradža ādas vestes spalvām.

Tā kā acis bija pilnas ar katras zibens šautras sārto pēc- gaismu, sekojošā tumsa šķita vēl tumšāka. Zarēns akli streipuļoja uz priekšu. Vēja brāzmas pūta viņam mugurā.

Gaisā atskanēja sprakšķis tieši virs galvas, un izrobota, sazarota šautra ar milzu spīdumu debesis pārplēsa. Pēr­kons atskanēja tūlīt KR-R-R-R-R-R-R-R-AH! Gaiss notrīcēja. Zeme nodrebēja. Zarēns nokrita zemē un ar rokām ap­tvēra galvu. "Ja nu tās gā… gāžas," viņš stomījās. "Pār­plīsušās debesis gāžas."

Otrs acis žilbinošs, ausis plosošs pērkona un zibens sajaukums satricināja mežu. Tad trešais. Un ceturtais. Tomēr ar katru reizi starplaiks pieauga. Zarēns nedroši piecēlās kājās. Mežs, kas vienu brīdi bija spoži apgais­mots kā dejojošu skeletu cilts, nākamajā - grima tumsā, vēl aizvien bija viņam apkārt; debesis vēl bija augšā.

Viņš uzkāpa garā un vecā vējmalkas kokā, lai noskatī­tos, kā negaiss atkāpjas. Viņš kāpa augstāk un augstāk. Vēja virpuļi raustīja rokas un kājas. Pie galotnes aizelsies viņš atpūtās šūpīgā staklē. Gaiss smaržoja pēc lietus, bet nelija. Nozibsnīja zibens, debesis atmirdzēja, norībēja pēr­kons. Pēkšņi vējš pierima.

Zarēns izslaucīja acis, ar pirkstiem izsukāja no matiem pēdējās palikušās krelles un lentes. Viņš noskatījās, kā tās nokrīt un aizplīvo, lejā pazuzdamas skatam. Viņš paska­tījās augšup, un tur, tikai uz vienu mirkli iezīmējoties pret zibens debesīm…

Zarēna sirds pārmeta kūleni. "Debesu kuģis," viņš no­čukstēja.

Zibens izdzisa. Kuģis pazuda. Jauns zibsnis, un debesis atkal izgaismojās.

"Bet tagad tas ir pagriezies uz otru pusi," Zarēns teica. Atkal zibens, un debesis kļuva vēl spožākas. "Tas grie­žas," viņš noelsās. "Tas ir iekļuvis virpuļviesulī."

Kuģis griezās riņķī apkārt, ātrāk un ātrāk; tik ātri, ka pat Zarēnam reiba galva. Galvenā bura nevaldāmi plivinājās, takelāža šaustīja gaisu. Bezspēcīgs, bez vadības debesu kuģis tika rauts uz vētras centra mutuļojošo virpuli.

Pēkšņi atsevišķas zibens šautras līklocis izšāvās no mā­koņa. Tas drāzās pretī virpuļojošajam debesu kuģim - un trāpīja. Kuģis sasvērās uz sāniem. Kaut kas mazs un apaļš, mirguļojot ka zvaigzne, atdalījas no ta vienas puses un krita lejup mežā. Kuģis, vijoties spirālē, sekoja.

Zarēnam aizrāvās elpa. Debesu kuģis krita no debesīm kā akmens.

Atkal satumsa. Zarēns kodīja matus, savu lakatu, nagus. Satumsa. "Vēl vienu zibsni," Zarēns lūdzās. "Tā, lai es varētu redzēt, kas…"

Nāca zibsnis, apgaismodams lielu gabalu no tālīnā ap­vāršņa. Neskaidrajā gaismā Zarēns redzēja trīs sikspārņiem līdzīgus radījumus lidināmies virs krītošā kuģa. Un, viņam vērojot, divi… trīs citi tiem pievienojās, katrs nolēkdams no klāja un aizplivinādamies pierimt sākušajā vējā. Debesu pirāti pameta kuģi. Astotā figūra nolēca drošībā, brīdi pirms debesu kuģis triecās pret meža kupolu.

Zarēns sarāvās. Vai visa komanda bija paguvusi iz­glābties? Vai debesu kuģis bija salūzis gabalos? Vai redzē­tās lidojošās figūras bija nolaidušās drošībā?

Viņš tūlīt pat norāpās no koka un drāzās cauri mežam, cik ātri vien kājas nesa. Mēness spīdēja spoži un skaidri, un nakts dzīvnieki visi bija dzirdami pilnā balsī. Koki, uz kuriem krita pašu ēnas, izskatījās kā ievīstīti garos tīklos. Ja neskaita šur tur nokritušus zarus vai gruzdošu pamežu, nebija nekādu zīmju, ka negaiss virzījies uz to pusi. Za­rēns skrēja, līdz vairs nejaudāja paskriet.

Sānos bija iemeties dūrējs, viņš stāvēja noliecies un aiz­elsies tvēra gaisu. Mēness putni skaļi čivināja, uzmetušies zaros virs viņa galvas. Tad Zarēns izdzirda citu troksni. Šņākšanu. Sprakšķēšanu. Viņš gāja uz priekšu. Šķita, ka tas nāk no ķemmkrūma tieši priekšā. Viņš atlieca sāņus zarus, un viņu tūlīt ķēra spēcīgs karstuma vilnis.

Pa pusei iegrimis zemē, tur gulēja akmens. Tas bija milzīgs un apaļš un spīdēja nokaitēts balts. Zāle tam ap­kārt bija sačokurojusies, pāri noliecies krūms bija pār- ogļojies. Zarēns skatījās uz akmeni, piesedzis no kar­stuma un žilbinošās gaismas samiegtās acis. Vai tā varētu būt tā zvaigzne, kuru viņš bija redzējis nokrītam no de­besu kuģa? Viņš palūkojās apkārt. Kuģis un tā komanda nevarēja būt tālu.

Mēness putni uzbudināti klaigāja par šo un to. Zarēns sasita plaukstas, un tie aizlidoja. Klusumā Zarēns sadzir­dēja neskaidru balsu murdoņu.

Viņš lēni virzījās uz priekšu. Balsis kļuva skaļākas. Sa­skatījis garu, druknu vīru ar sarkanu seju un mezglotu bār­du, viņš pietupās aiz nokrituša zara. Tas bija debesu pirāts.

"Mums labāk vajadzētu uzmeklēt pārējos," viņš teica, balss skanēja dziļi un sulīgi. Viņš iesmējās. "Kāds izskatījās Slaivo, kad viņš lēca! Balts kā mencas gaļa un pie žaunām zaļš."

"Viņam kaut kas bija padomā," lietišķi atsaucās spalga balss. "Kaut kas nelāgs."

Zarēns paslējās augstāk, lai redzētu, ar ko vīrs sarunājas.

"Tur tu nekļūdies, Smailiņ," skarbi teica bārdainais pirāts. "Viņam nav bijis priecīgs izskats kopš tā darījuma ar dzelzs- koku. Tā elektriskā vētra bija slēpta svētība, vai arī mani nesauc Tems Rejūdens." Viņš brīdi klusēja. "Es tikai ceru, ka kapteinim nekas nekait."

"Ar debesu palīgu," skanēja atbilde.

Zarēns atkal paslējās uz augšu, bet varēja redzēt tikai to vienu pirātu. Viņš pakāpās uz kāda zara, lai redzētu labāk, un - KRAKŠ - koks salūza viņam zem kājas.

"Kas tas bija?" ieaurojās Tems Rejūdens. Viņš strauji pagriezās apkārt un nopētīja sudrabainās ēnas.

"Laikam tikai kāds dzīvnieks," teica otrs pirāts.

"Es neesmu tik drošs," lēni noteica Tems Rejūdens.

Zarēns sakņupa. Tuvojās klusi, uz pirkstgaliem likti soļi. Zarēns pacēla acis. Viņš lūkojās smalkā, tomēr platā sejā, kas pie­derēja kādam mazliet vecākam par viņu pašu, pēc izskata - ozolu elfam. Tam vajadzētu būt Smai- liņam.

Pieri apjukumā saraucis, ozolu elfs cieši vērās Zarēnā. Beidzot viņš jautāja: "Vai es tevi pazīstu?"

"Vai tu kaut ko atradi?" Tems Rejūdens sauca.

Smailiņš turpināja skatī­ties. Viņa cekulainās ausis no­raustījās. "Jā," viņš klusi teica.

"Kas tur bija?"

"Es teicu jā!" viņš atsaucās un satvēra Zarēnu aiz pleca. Aunradža spalvas tūlīt sacēlās kā adatas un sadūra ozolu elfam roku. Viņš iesmilkstējās, atrāva to un maigi apsūkā- ja pirkstus, visu laiku ar aizdomām skatīdamies uz Zarēnu. "Nāc man līdzi," viņš izrīkoja.

"Tad kas mums tur ir?" jautāja Tems Rejūdens, kad Smailiņš un Zarēns parādījās viņam priekšā. "Izstīdzējis, mazs kaut kas, ja?" viņš teica, saspiezdams Zarēna augš­delmu ar pietūkušu pirkstu un īkšķi. "Kas tu esi, puis?"

"Zarēns, kungs," atbildēja Zarēns.

"Papildu palīgs uz klāja, ko?" pirāts teica un pamirk­šķināja Smailiņam.

Zarēns juta satraukuma trīsas visā augumā.

"Ja vien kāds klājs vēl ir palicis," ozolu elfs piebilda.

"Protams, ir!" iesaucās Tems Rejūdens. Viņa smiekli skanēja dziji kaklā. "Vienīgi jāatrod, kur tas ir palicis."

Zarēns ieklepojās. "Man liekas, tas ir tur," viņš teica, rādīdams uz labo pusi.

Tems Rejūdens pagriezās, pieliecās un piespieda savu lielo, sarkano, bārdaino seju klāt Zarēna sejai. "Un kā lai tu to zinātu?"

"Es… Es redzēju, kā tas avarē," viņš nedroši teica.

"Tu to redzēji," viņš ieaurojās.

"Es biju uzkāpis kokā. Vēroju vētru. Es redzēju, ka debesu kuģis iekļūst virpuļviesulī."

"Tu to redzēji," Tems Rejūdens atkārtoja, tagad klusāk. Viņš sasita plaukstas. "Tad jau labāk aizved mūs uz turieni, Zarēn, vecais putrotāj."

Pa daļai ar veiksmi, pa daļai ar minēšanu viņš nonāca tur, bet klāt viņš bija. Viņi nebija nogājuši vairāk par simt soļiem, kad Tems Rejūdens priekšā saskatīja korpusu, kas spīdēja mēness gaismā augstu zaros. "Tur tas ir," viņš no­murmināja. "Pats Vētras dzinējs. Labs darbiņš," viņš teica Zarēnam un sirsnīgi uzsita viņam pa plecu.

"Kššš!" nošņācās Smailiņš. "Mēs neesam pirmie, kas atgriezušies."

Tems pielieca galvu uz vienu pusi. "Tas ir tas blēdis vecākais stūrmanis, Slaivo īgnis," viņš norūca.

Smailiņš pielika pirkstu pie lūpām, un visi trīs stāvēja nekustīgi, cenzdamies saklausīt pieklusināto sarunu.

"Varētu likties, manu mīļo Mucasģīmi, ka mūsu kaptei­nis pārspējis viltībā pats sevi," Slaivo teica. Viņš runāja ar

deguna pieskaņu, bet balss bija skaidra, katru d un t izspļaujot kā kaut ko derdzīgu.

"Pārspējis viltībā pats sevi!" atskanēja zema, piesmakusi atbalss.

Tems Rejūdens nemierīgi sakustējās. Viņa seja satumsa kā mākonis. Viņš izstiepa kaklu. "Akmens Pilots arī ir kopā ar tiem," viņš nočukstēja.

Zarēns zagšus paskatījās caur lapām. Tur bija trīs pirāti. Mucasģīmis bija plakangalvas goblins. Ar plato plakanvirsas galvu un lielajām ausīm raksturīgs savas sugas pārstāvis,

tomēr daudzkārt niknāks par to plakangalvi, kas bija pa­līdzējis Zarēnam tikt laukā no purva. Aiz viņa stāvēja druk­na būtne smagā mētelī un vēl smagākos zābakos. Būtnes galva bija paslēpta zem lielas, smailas kapuces, kas sniedzās lejup pāri krūtīm. Divas apaļas stiklotas atveres ļāva viņam skatīties uz āru. Viņš nerunāja. Trešais pirāts bija pats Slaivo īgnis; garš, tomēr sakumpis augums, caurcaurēm stūrains un asiem leņķiem. Deguns viņam bija garš, zods smails, un aiz brillēm metāla rāmjos viņa šaudīgās acis nepārtraukti bija kustībā.

"Pat ne tuvu tam, ko es teicu," viņš turpināja, "bet… nu… Ja mēs būtu pametuši dzelzskoka kravu, kā es ietei­cu… Tā cenas tik un tā pašlaik strauji krītas." Sekoja klu­suma brīdis un nopūta. "Ja mēs to būtu pametuši, mēs nebūtu bijuši ne tuvumā vētrai."

"Tuvumā vētrai," norūca Mucasģimis.

"Tomēr. Kas es tāds esmu, lai strīdētos ar likteni? Ja kuģa vadībai bija lemts tikt uzliktai maniem pleciem, man jāpieņem šī atbildība ar…" Viņš meklēja īsto vārdu.

Mucasģimis aizpildīja klusumu. "Atbildība ar…"

"Ak, nepārtrauc mani vienā gabalā!" Slaivo noskaldīja. "Tu esi drosmīgs kaujā, Mucasģīmi, nepārproti mani; gods tavai ciltij. Bet tev trūkst jebkādas izjūtas par gadījumu."

"Par gadījumu," atkārtoja Mucasģimis.

Slaivo neiecietīgi noņurdēja. "Nāc," viņš teica. "Pateik­sim patīkamās ziņas pārējiem."

Tems vairs nevarēja palikt mierā. "Nodevīgais suns," viņš norūca, izlauzdamies cauri krūmājiem klajumā. Ak­mens Pilots, Mucasģimis un Slaivo pagriezās.

"Manu mīļo Tem," sacīja Slaivo, savu vilšanos vienā mirklī pārvērzdams par saspringtu smaidu. "Un Smailiņš. Jūs abi arī esat izglābušies."

Zarēns turējās iepakaļ vērojot, klausoties.

" Viņš būtu jāiekaļ važās," teica Tems, norādot uz pla- kangalvas goblinu. "Kapteiņa pavēle."

Slaivo kautrīgi pielieca galvu un pavirpināja kādu mez­glu ūsās. "Gadījies tā," viņš iešņukstējās, skatīdamies pāri briļļu augšai. "Kā es te nupat teicu Mucasģīmim, mūsu izcilā kapteiņa Kvintinija Verdžiniksa…" Viņš teatrāli pa­skatījās visapkārt. "Te nav." Viņš pasmīnēja. "Un Mucas­ģīmim tik ļoti patīk brīvība."

Tems noņurdējās. Vismaz pagaidām viņš neko nevarēja darīt. "Kādā stāvoklī ir kuģis?" viņš jautāja.

Slaivo paskatījās augšup. "Kā tur ir, Stoup?" viņš uz­sauca.

"Viss kārtībā," atskanēja balss, ko runājot pavadīja čīk­stoņa. "Virspusēji bojājumi lielāko tiesu. Stūre ir cietusi. Bet nekas tāds, ko es nevarētu salabot."

"Vai tas drīz būs derīgs kuģošanai debesīs?" nepacietīgi jautāja Slaivo.

No lapotnes augšā parādījās galva. Tā bija cieta, stū­raina galva ar pakausim cieši piegulošu metāla rāmi, kas turēja vietā ar bultskrūvēm sastiprinātu žokli. "Tas nebūs derīgs kuģošanai debesīs, līdz mēs nedabūsim atpakaļ vietā lidakmeni," Stoups atbildēja.

Slaivo sašķobīja seju un saīdzis piecirta kāju. "Vai tad tu nevari kaut ko izdomāt? Gaisa- koks, asinsozols - tie ceļas augšā. Tikai dedzini vairāk…"

Stoups Bultžoklis ' sūkstīdamies papuri­nāja galvu. "To nevar iz­darīt." viņš teica. "Nekādi

nevar uzturēt tik lielu uguni, lai panāktu vajadzīgo cēlējspēku, un turklāt…"

"Ir jābūt kaut kam tādam, ko tu vari izdarīt!" Slaivo kliedza. "Es vēl joprojām nesaprotu, kāpēc tas draņķa akmens vispār nokrita."

"Tāpēc, ka to ķēra zibens," teica Stoups Bultžoklis.

"to es zinu, tu, idiot!" atcirta Slaivo. "Bet…"

"Auksts akmens ceļas, karsts akmens krīt," Stoups pa­cietīgi turpināja. "Zinātnisks fakts. Un es tev pateikšu vēl vienu zinātnisku faktu. Kas sakarst, tas atdziest. Ja jūsu sabiedrība visā drīzumā neatradīs lidakmeni, tas būs aizli­dojis uz visiem laikiem. Un tagad, ja jūs mani atvainotu, man jāsalabo stiprinājuma tauvas - ja nu gadījumā jūs to atrodat." Viņa galva atkal pazuda aiz lapotajiem zariem.

Slaivo kodīja lūpas. Viņa seja kļuva pavisam bāla. "Jūs dzirdējāt, ko viņš teica," viņš norūca. "ATRODIET LID­AKMENI!"

Smailiņš un Mucasģimis pagriezās un aizsteidzās. Ak­mens Pilots smagi soļoja viņiem nopakaļus. Tems Rej­ūdens palika, kur stāvējis.

"Nu?" noprasīja Slaivo.

"Es varbūt varētu tev pateikt, kur ir akmens. Ar vienu nosacījumu. Kad tas būs atpakaļ savā vietā, mēs gaidīsim kapteini."

"Jā, nu bet protams," teica Slaivo. "Es tev dodu savu godavārdu." Viņš paspieda Temam roku.

No savas vietas krūmājā Zarēns redzēja vecākā stūr­maņa otru roku, kuru viņš pasita aiz muguras. Rokai trūka divu pirkstu, un nesadzijušās rētas izskatījās nesen iegūtas. Divi pārējie pirksti bija stingri sakrustoti, kā to dara, kad nerunā taisnību.

Tems piekrītoši pamāja. "Es gādāšu, lai tu turi vārdu," viņš teica. Pagriezies viņš pasauca: "Zarēn, vai tu tur esi, puis? Iznāc laukā, lai tevi var redzēt."

Zarēns piecēlās un panāca uz priekšu.

"Spiegs!" nošņācās Slaivo.

"Aculiecinieks," teica Tems, "tam, ko tu solīji." Viņš pie­vērsās Zarēnam.

"Vai tu zini, kur nokrita lidakmens?" viņš jautāja. Zarēns vilcinājās. Viņš paskatījās uz Slaivo īgni. "Viss kārtībā," Tems viņu drošināja.

Zarēns pamāja ar galvu. "Es zinu, kā tad," viņš apstip­rināja. "Es to redzēju. Tas izskatījās kā - krītoša zvaigzne. Kā nokritusi zvaigzne…"

"Turpini!" asi teica Slaivo.

Zarēns pietvīka. Viņš par daudz runāja. Bet viņš tur neko nevarēja līdzēt. Piedzīvojumu dvesma, kas valdīja ap skarbajiem un raupjajiem debesu pirātiem, lika viņa sirdij ātrāk pukstēt un atraisīja mēli. Viņš novērsās no Slaivo ciešā skata un sāka iet. "Tas ir uz šo pusi," viņš teica.

"Ei, jūs visi," Slaivo īgnis uzsauca Smailiņam, Mucas- ģīmim un Akmens Pilotam. "Nāciet mums līdzi!"

pašķīra zarus. Akmens vt aizvien bija tur, iegūlie? zemē. Tas mirdzēja tumši zeltaini dzeltenā gaismā.

"Iepriekš tas bija balts," teica Zarēns.

"Tas pakāpeniski atdziest," paskaidroja Tems. "Lielākā izveicī­ba būs dabūt to atpakaļ

Zarēns veda pirātu salašņu baru atpakaļ cauri mežam. Ceļš likās pazīstams mirgojošā lampas gaismā. Viņš vis­pirms saklausīja un tad ierau­dzīja sanošo ķemmkrūmu. Viņš piesoļoja tam klāt r"

uz debesu kuģi, kamēr kuģis pietiekami viegls, lai to p; nestu, bet smags diezgan, lai neaizlidotu."

Slaivo pievērsās Ak­mens Pilotam. "Tu esi atbildīgs par tā trans­portēšanu," viņš teica.

Dziji no Akmens Pi­lota smailās kapuces iekšienes atskanēja piekrītoša ņurdoņa. Viņš pasteberēja uz priekšu, pieliecās un plašā skāvienā aptvēra akmeni. Viņa ugunsdrošā mēteļa piedurknes un priekšpuse šņāca. Zarēns paostīja gaisu. Oda pēc svilu- šiem dubļiem. Akmens Pilots vilka un cēla, stikla atveres kapuces priekšpusē aizmiglojās. Bet lidak- mens nekustējās ne no vietas.

"Uzlejiet tam virsū ūdeni no savām plakanpudelēm," teica Tems.

"Jā," ierunājās Slaivo, atcerējies jaunos pienākumus. "Uzlejiet tam virsū ūdeni no savām plakanpudelēm." Viņš un pārējie sāka liet ūdeni uz kvēlojošā akmens. Ūdens, kur uzlija, nočukstēja un mainīja akmens nokrāsu par oranžu. "Vēl!" izrīkoja Slaivo.

Debesu pirāti aizsteidzās, drīz atgriezdamies ar atkal piepildītām pudelēm. Pamazām akmens kļuva tumši sarkans. Tas sāka zvāroties savā zemes ietvarā. Akmens

Pilots mēģināja no jauna. Šoreiz akmens iznāca no zemes ar klusu ssss-kvap.

Streipuļodams zem svara un smagi pūzdams, Akmens Pilots devās atpakaļ uz klajumu. Pārējie soļoja viņam pakaļ. Lielā karstuma dēļ, ko izstaroja akmens, viņi neko nevarēja palīdzēt, vienīgi cerēt un lūgties.

Skatam pavērās debesu kuģa korpuss. "Mums tas ir, Stoup," Tems sauca uz priekšu. "Mēs dabūjām rokā lidakmeni!"

"Es tūlīt pat būšu gatavs," Stoups Bultžoklis atsaucās, un Zarēns atkal ievēroja čīkstošo skaņu, viņam runājot. "Es tikai pārbaudu, vai abordāžas kāši un enkurs ir nostiprināti," viņš teica. "Mēs diez vai gribētu, ka kuģis dodas projām bez mums." Akmens Pilots kurnēja pie sevis. Dziestošais akmens kuru katru brīdi draudēja izslīdēt no viņa tvēriena.

"Vai tu esi nostiprinājis aptverošās tauvas?" Slaivo sauca augšup.

"Par ko tu mani turi?" skanēja aizkaitināta atbilde. "Protams, esmu! Es izmantoju dzelzskoku. Tas ir mazāk lidojošs par gaisakoku vai asinsozolu, bet ugunsdrošs - gadījumā, ja akmens vēl ir pārāk karsts."

Akmens Pilots uzstājīgi ieņurdējās.

"Tas ceļas augšā!" iesaucās Smailiņš.

Stoupa Bultžokļa galva parādījās no koka lapotnes. "Vai tu vari ar visu uzkāpt augšā?" viņš jautāja.

Akmens Pilots papurināja galvu un nostenējās. Tas bija vienīgais, ko viņš varēja izdarīt, lai noturētu akmeni, kas aizvien vairāk tiecās augšup.

"Tādā gadījumā," Stoups sauca lejup, "mēs ķersimies pie plāna B. Bet, ja tas izdosies, būs vajadzīga vislielākā precizitāte. Akmens Pilotam būs jānovieto akmens tieši zem aptverošajām tauvām, iekams laist to vaļā. Tā, pa­likuši vēl pāris soļu…"

Akmens Pilots neveikli pašļūca uz kreiso pusi.

"Stāt. Drusciņ uz priekšu. STĀT! Mazliet atpakaļ. Pa kreisi. Vēl mazliet atpakaļ." Stoups apklusa. "Vajadzētu izdoties," viņš nočukstēja. "Kad es teikšu aiziet, palaid akmeni vaļā, bet uzmanies, ka tu to neizkustini."

Zarēns palūkojās augšup uz koku. Viņš redzēja Stoupu Bultžokli atveram durvis kādai būrim līdzīgai ierīcei, kas bija piestiprināta korpusa vidū. Viņš turēja durvis vaļā ar kāju un pacēla gatavībā garu harpūnu.

"Aiziet!" viņš iesaucās.

Akmens Pilots uzmanīgi palaida vaļā savu nešļavu. Vienu brīdi akmens karājās gaisā. Tas griezās. Tad sāka celties - iesākumā lēni, bet drīz uzņēma ātrumu. Zarēns redzēja, kā Stoups Bultžoklis atbalstījās pret zaru. Akmens tuvojās. Tas netrāpīs vietā! Stoups paliecās uz priekšu un uzmanīgi pabakstīja akmeni ar harpūnu. Tas pārvietojās mazliet pa kreisi un turpināja celties.

"Ašāk, ašāk," Slaivo mudināja lidakmeni. Viņš pievērsās Mucasģīmim. "Ja viņš to izdarīs, es gribu, lai visi tūdaļ būtu uz klāja," Slaivo nošņāca. "Un, ja Tems Rejūdens iebilst," viņš turpināja, "tiec ar viņu galā, Mucasģīmi. Labi?"

TRR-BUM! Akmens trāpīja būrī. BLAUKŠ-KLIK. Stoups Bultžoklis ar kāju aizspēra ciet durvis. Viņš noliecās un nostiprināja ķērienu. "Darīts!" viņš uzvaroši ieaurojās.

Zarēna sirds nodrebēja. Brīnišķīgais pirātu kuģis atkal bija kuģojams debesīs, un viņš sauca un gavilēja kopā ar visiem.

"Tas netiks aizmirsts, Stoup Bultžokli," Slaivo paziņoja. "Labi paveikts!"

"Jā!" atskanēja otra balss, dziļa un skanīga. "Labi paveikts!"

Visi pagriezās apkārt.

"Kapteini" Tems Rejūdens pa­smaidīja. "Jums izdevās!"

"Tiešām izdevās, Tem," ska­nēja nopietna atbilde.

Zarēns cieši raudzījās uz kap­teini. Viņš izskatījās lieliski. Viņš bija garš un atšķirībā no sakum- pušā Slaivo īgņa stāvēja taisns, lepns un cēls. Viņa vaigubārda bija ievaskota, un melns ādas pārsējs sedza vienu aci. No garā pirāta mēteļa karājās milzum daudz priekšmetu: sākot ar aiz­sargbrillēm un tālskati un bei­dzot ar abordāžas kāšiem un dunčiem. Pie sāna viņam bija garš, līks zobens, kas mirguļoja sudrabotajā mēness gaismā. Zarēns satrūkās. Vai viņš jau ag­rāk nebija redzējis tādu zobenu, kam bija dārgakmeņiem rotāts rokturis un robs asmenī?

Tieši tajā brīdī no krūmāja parādījās astotais stāvs. Zarēns skatījās nenovērsdamies. Tas bija pinkulācis, to­mēr pilnīgi atšķirīgs no viņa vecā drauga, jo šis bija balts, ar sarkanām acīm - albīns. Tas norāva no pleca beigtu aunradzi un lāva tam nokrist zemē. Tad tas ieņēma savu vietu aiz kapteiņa.

"Ā, Rumbaini," kapteinis teica. "Tieši tas, ko es gribēju redzēt. Paņem plakangalvi un iekal viņu ķēdēs."

Pinkulācis norādīja augšup uz debesu kuģi. "Vū?" tas jautāja.

"Nē," teica kapteinis. "Pie koka. Bet ievēro, pie stipra koka."

Mucasģīmis ieņurdējās un ne­pakļaujoties pacēla dūri. Pin- kulācis to atsita nost un ap­meta ķēdi goblinam ap kaklu, gandrīz paceldams viņu gaisā.

" Mierīgā k, Ru mba i n i," pavēlēja kapteinis.

Pinkulācis nolaida priekšķepu un parāva ķēdi. Mucasģīmi aiz­veda projām.

"Vai jums šķiet, ka tas vispār bija gudri darīts, kungs?" atska­nēja Slaivo īgņa čink­stošā balss. "Te mēs esam Dziļajā mežā. Jeb­kas te var patrāpīties… Mucasģīmis varētu būt noderīgs, ja gadītos negaidīts uzbrukums."

Kapteinis pagriezās un ar savu veselo aci cieši nopētīja Slaivo. "Vai tu domā, ka es nenojaušu, kas ir tavā dumpī­gajā sirdī, īgni?" viņš jautāja. "Tavi draugi no Lejaspilsētas Brīvo tirgoņu apvienības tev neko nevar līdzēt te, Dziļajā mežā. Mēs esam neatkarīga komanda, un es dodu pavēles. Vēl vienu vārdu, un es likšu tevi uzšaut debesīs. Vai manis teiktais ir skaidrs?"

"Ko nozīmē uzšaut debesīs?" Zarēns čukstus pajautāja Smailiņam.

"Piesien pie degoša asinsozola zara," ozolu elfs čukstus atbildēja. "Tad uziet gaisā kā raķete, visu laiku kliedzot."

Zarēns nodrebinājās.

"Mēs pārlaidīsim te nakti un dosimies ceļā ar pirmo rīta gaismu," sacīja kapteinis. Viņš pievērsās Temam. "Nu tad tā, kuģa kok," viņš teica, paspēris beigto aunradzi. "Ķe­ries pie ēdiena gatavošanas!"

"Jā, kaptein," aizrautīgi atsaucās Tems.

"Smailiņ, izplāno mums ceļu atpakaļ uz Lejaspilsētu. Es negribu palikt šajā nolādētajā mežā ilgāk, nekā vaja­dzīgs." Viņš paskatījās augšup. "Cik daudz laika tev vēl vajadzēs, lai pabeigtu labošanas darbus, Bultžokli?"

"Pāris stundu, kaptein," skanēja atbilde. "Es nupat esmu ķēries pie slīpo galu līdzināšanas un stūres kloķu pār- sta tīšanas…"

"Un Akmens Pilots?"

"Viņš ir lejā mašīnu telpā, pārkārto malējos cauruļvadus."

"Lielisks darbs," teica kapteinis. Viņš pagriezās un pa­skatījās lejup uz Zarēnu.

LJn tieši tajā brīdī Zarēns skaidri zināja, ka viņš kapteini ir sastapis jau agrāk. Acs pārsējs bija traucējis pazīt viņu uzreiz. Viņš bija tas, ko abi ar Tantemu bija satikuši to­reiz, pirms ilga laika, mežā, kad Zarēna meža troļļu tēvs bija centies vadīt viņa darbu. Garais, staltais debesu pirāts, kura zobens bija rotāts ar dārgakmeņiem - ar robu asmenī. Kā lai viņš būtu aizmirsis?

"Ko tu tur stāvi, muti iepletis?" kapteinis uzsauca. "Palī­dzi pārējiem iekurt uguni."

Zarēns tūlīt ķērās pie darba. Viņš iedrāzās mežā, lai savāktu iekuru. Kad viņš atgriezās, ugunskurs jau kurējās, rūkdams un sprakšķēdams. Pēc katra bluķa, ko Smailiņš un Tems Rejūdens iemeta ugunī, gaisu pildīja milzīgs oranžu dzirksteļu kūlis. Ugunskurs dziedāja un vaidēja, un šņāca, kuroties dažāda veida malkai. Palaikam kāds gabals degošas gaisa malkas uzlidoja augšup no liesmām un aizšāvās debesīs kā signālraķete.

Zarēns nodrebinājās. Uzaudzis kopā ar meža troļļiem, viņš bija iemācīts bijāt uguni - meža iemītnieku visbīs­tamāko nepieciešamību. Tieši tāpēc viņi planējošo malku dedzināja krāsnīs. Debesu pirātu bezrūpība viņu biedēja.

Viņš bija aizņemts ar degošo zaru speršanu atpakaļ ugunskurā, kad pēc Mucasģīmja drošas pieķēdēšanas pie koka atgriezās Rumbainis. Tas meklēja kapteini, tomēr, iedams garām Zarēnam, apstājās.

"Vū!" tas ieaurojās un norādīja uz zobu, kas karājās Za­rēnam kaklā.

"Tavā vietā es Rumbainim neietu pārāk tuvu," uzsauca Tems Rejūdens. "Labākajā gadījumā tas ir zvērs ar nepa­redzamu rīcību."

Bet Zarēns to neņēma vērā. Par spīti pinkulāča nikna­jam izskatam, viņa acīs bija jau pazīstamas skumjas. Tas pastiepa nagu un maigi pieskārās zobam.

"Za-vū-ns," tas norūca.

Zarēns izbrīnīts skatījās viņā. Rumbainis zināja, kas viņš tāds ir. Viņš atcerējās tās reizes, kad vecais draugs bija jode- lējis pret mēnesnīcas debesīm. Viņš atcerējās jodelējošās atbildes. Vai tas varēja būt Rumbaiņa vientulīgais sauciens, ko Zarēns bija dzirdējis tonakt, kad pinkulācis bija nomiris?

Rumbainis pieskārās savām krūtīm un tad norādīja uz Zarēnu. "Dra-vū-gi," tas teica.

Zarēns pasmaidīja. "Draugi," viņš teica.

Tajā brīdī atskanēja kapteiņa dusmīgā balss. Viņš mek­lēja Rumbaini un gribēja viņu tūlīt. Rumbainis apsviedās apkārt un paklausīgi aizsoļoja. Pacēlis acis, Zarēns redzē­ja, ka Tems Rejūdens ar neticību skatās uz viņu.

"Zvēru, ka nekad neesmu redzējis ko tādu, kopš es dzī­voju," viņš teica. "Draugos ar pinkulāci! Kur vēl tālāk?" Viņš papurināja galvu. "Nāc, jauniņais," viņš teica. "Palī­dzi man te."

Tems stāvēja pie ugunskura. Prasmīgi nodīrājis aunradzi, viņš to bija uzdūris uz dzelzskoka iesma un nostiprinājis virs liesmām. Gaisā tagad bija jūtama spēcīga ceptas gaļas smarža. Zarēns pievienojās viņam, un pa abiem viņi grieza iesmu apkārt un apkārt, apkārt un apkārt.

Līdz tam brīdim, kad Stoups Bultžoklis paziņoja, ka labošanas darbus ir pabeidzis, un nokāpa lejā no koka, aunradzis bija izcepies. Tems piesita gongu.

"Ēdamais pasniegts!" viņš sauca.

Zarēns apsēdās starp Temu Rejūdeni un Smailiņu. Kap­teinis un Rumbainis sēdēja viņiem iepretī, bet Slaivo īgnis - mazliet nostāk, ēnā. Akmens Pilots nebija parādījies, un Mu- casģīmim, plakangalvas goblinam, kas vēl bija pieķēdēts pie koka, nācās samierināties ar atliekām, ko viņam pasvieda.

Kad debesu pirāti bija piepildījuši tukšos vēderus ar rupjo maizi, kūpošiem aunradža gaļas gabaliem, uzdzē­ruši virsū kausiem mežalu, viņu noskaņojums uzlabojās.

"Protams," smējās Tems Rejūdens, "mēs esam bijuši vēl lielākās ķezās par šo, vai ne, kaptein?"

Kapteinis kaut ko norūca. Šķita, ka viņš nav noskaņots runāt.

"Jā, toreiz mēs uzbrukām apvienības kuģiem virs pašas Sanktafraksas. Nekad nebūtu domājis, ka sveikā tiksim cauri. Mēs bijām iedzīti sprukās, nav kur mukt, plakan­galvas goblinu bars, kam prātā slepkavība, gatavi ieņemt kuģi, un tie parādās no lielo, resno apvienības kuģu kra­vas telpām. Nekad nebiju redzējis īgni tik ļoti drebam, nedz arī tik ātri skrienam. Viņš tikai atkārtoja: "Kravas telpās vajadzēja būt bērza sarkankokam!"…"

"Un vajadzēja arī būt," nomurmināja Slaivo. "Mums visiem būtu atlēcis labs naudas žūksnis…"

"Bet kapteinis vis neskrēja, nu nē, viņš gan ne - Mā­koņu Vilks," Tems iesmējās. "Viņš tikai izvilka savu lielo zobenu un stājās tiem visiem pretī, Rumbainis viņam sekoja pa pēdām. Skaidrs, ka tā bija slepkavība, bet ne jau tāda, kāda gobliniem bija prātā. Tieši tur mēs dabūjām Mucasģīmi. Vienīgais, kas palika stāvam. Milzīgi labs cīnī­tājs, bet viņu vajag pieskatīt… Tur arī kapteinis zaudēja aci. Godīga maiņa, tā viņš to sauc."

"Pietiek, Tem," nopūtās kapteinis.

"Tā nebija nekāda godīgā maiņa, kad es zaudēju savu žokli," iejaucās Stoups Bultžoklis, un, viņam runājot, dzelzskoka aizstājējs čīkstēja. "Biju uzgriezis muguru abor- dāžas ligzdai. Ulbuss Pentefraksiss pielīda man no mugur­puses ar medību cirvi. Man nebija ne mazākās iespējas." Viņš iespļāva ugunī. " Viņš tagad ir apvienības kapteinis un dzīvo greznu dzīvi Lejaspilsētā. Apvienības biedrs!" Viņš nokrenjšļojās un vēlreiz nospļāvās.

"Nu, tik slikti viņi nemaz nav," pielabinājās Slaivo īgnis, pavirzīdamies tuvāk ugunij. "Kad es sāku darboties Lejas­pilsētā kā…"

"Smailiņ," kapteinis pārtrauca. "Vai tu esi izplānojis braucienu?" Ozolu elfs apstiprinoši pamāja. "Brašs puisis," viņš teica un, pēkšņi kļuvis drūms, lēni pārlaida acis pār pirātu loku. "Debesu burāšanas trīs likumi. Nekad nepa­cel buras, iekams neesi izplānojis braucienu, nekad ne­lido augstāk par savu garāko abordāžas virvi un nekādā gadījumā nepiestāj kartē neatzīmētās vietās."

Pirāti nopietnībā māja ar galvu. Ikviens un katrs no viņiem zināja, kādas briesmas nozīmē apmaldīties plašajā, zaļajā lapotņu okeānā. Ugunskurs sāka noplakt. Zarēns vēroja, kā ņirbošās liesmas atspīd kapteiņa domu pilnajā acī.

"Es vienreiz to izdarīju," viņš turpināja. "Nolaidos, kur man nebūtu vajadzējis nolaisties." Viņš nopūtās. "Bet man toreiz nebija izvēles."

Pirāti pārsteigti skatījās cits citā. Nebija kapteiņa garā - runāt pašam par sevi. Viņi piepildīja savas krūzes un pavirzījās tuvāk. Tumsa ietina viņus no visām pusēm.

"Tā bija lietaina un vētraina nakts," Kapteinis Kvintinijs Verdžinikss - Mākoņu Vilks - iesāka. Zarēnam aiz satraukuma kņudēja viss ķermenis. "Auksta nakts," viņš teica. "Cerību un skumju nakts."

Zarēns tvēra katru viņa vārdu. "Tolaik es biju komandas loceklis uz kāda apvienības kuģa." Viņš paskatījās apkārt uz seju apli, ko apspīdēja dziestošā ugunskura blāzma, - pavērtām mutēm, ieplestām acīm - un pas­maidīja. "Jūs, kaušļu bars," viņš iesmējās. "Ja jūs domājat, ka esmu bargs saimnieks, jums būtu vajadzējis dienēt pie Multinija Gobtraksa. Cietsirdīgs, prasīgs, sīkmanīgs - slik­tākais apvienības kapteinis, kādu vien iespējams sastapt."

Zarēns vēroja ugunsmušiņas virpuļojam gaisā, izlidojam no lapotnes un ielidojam tajā. Vējš bija pilnīgi pierimis, uz matiem un ādas juta mitrumu. Viņš kodīja sava lakata stūri.

"Iedomājieties ko tādu," teica kapteinis. Zarēns aizvēra acis. "Uz kuģa klāja mēs bijām tikai pieci, un tikai četri no mums bija spējīgi to kaut kādā veidā vadīt: Gobtrakss un viņa miesassargs, Akmens Pilots un es. Merisa bija jau devītajā gaidību mēnesī. Vētra mūs bija pārsteigusi pēkšņi un novirzījusi no ceļa. Vēl jo ļaunāk - augšup ceļošās gaisa plūsmas bija šausmīgi spēcīgas. Iekams mēs paspē­jām pacelt enkuru vai nostiprināt abordāžas kāšus, bijām jau ierauti tajās, augstu virs meža un virzienā uz… at­klātām debesīm."

Zarēnam griezās galva. Nomaldīties no takas jau bija slikti, bet pazust atklātās debesīs…

"Mēs nolaidām buras, bet tik un tā turpinājām celties. Es pietupos blakus Merisai. "Viss būs labi," es teicu, lai gan arī pats tam diez ko neticēju. Mēs nekādi netiksim atpa­kaļ uz Lejaspilsētu, iekams viņai sāksies radības, un - pat ja tiktu - bērna pie­dzimšana bija niecīgs iemesls svinībām."

Zarēns atvēra acis un paskatījās uz kapteini. Viņš raudzījās uguns­kura gailošajās oglēs, laiski virpinādams vaigubārdas ievas- kotos galus. Viņa vienīgā acs mikli spīdēja.

"Vai bērnam bija kāda vaina?" iejautājās Zarēns.

Kapteinis sakustējās. "Nē," viņš teica. "Vienīgi pats fakts, ka tas vispār bija bērns…" Viņš uz brīdi apklusa, un viņa acs aizmiglojis. "Merisai un man bija jāizšķiras par no­zīmīgu lēmumu," viņš teica. "Es biju godkārīgs. Es biju nodomājis reiz komandēt pats savu debesu kuģi - un nevarētu to darīt, ja mani saistītu bērns. Kapteinis vai tēvs - tāda bija mana izvēle. Tā nemaz nebija izvēle. Es teicu Merisai, ka mēs varam ceļot kopā, bet viņai nāksies izvēlēties starp bērnu un mani. Viņa izvēlējās mani." Viņš dziļi ieelpoja un izelpoja. "Māte Zirgastra bija ar mieru atbrīvot mūs no bērna."

Pie ugunskura iestājās pilnīgs klusums. Pirāti neveikli skatījās zemē. Viņi jutās neērti, klausoties, kā Mākoņu Vilks atklāj savu sirdi. Tems Rejūdens nodarbojās ar ugunskura bikstīšanu.

Kapteinis nopūtās. "Vismaz tāds bija plāns. Tomēr te nu mēs bijām, jūdzēm prom no Lejaspilsētas, un vēl jopro­jām tikām rauti uz augšu." Viņš pamāja ar galvu uz de­besu kuģa pusi. "Toreiz mūs izglāba Akmens Pilots, tāpat kā viņš mūs izglāba šovakar. Viņš samazināja liesmu lid- malkas degļos, palaida vaļā atsvarus, un, kad ar to nepie­tika, viņš uzrāpās augšā gar vienu malu un sāka skaldīt lidakmeni. Atlūstot šķembām un lauskām, mūsu augšup celšanās pamazām pierima. Tad mēs sākām laisties lejup. Līdz tam brīdim, kad kuģa korpuss pieskārās meža galot­nēm, uz borta bija seši. Merisa bija dzemdējusi."

Kapteinis piecēlās un sāka satraukts soļot šurp un turp. "Ko nu lai dara?" viņš teica. "Mēs tagad bijām nolaidušies Dziļajā mežā, un bērns neizturētu ceļojumu kājām atpakaļ līdz Lejaspilsētai. Gobtrakss mums pavēlēja tikt vaļā no bērneļa. Viņš teica, ka nevarot gaidīt. Merisa bija asarās, bet Gobtraksa miesassargs - liels, lempīgs alu gars - lika skaidri manīt, ka lauzīs man sprandu, ja es turēšos pretī… Ko es būtu varējis darīt?"

Pirāti nopietni, svinīgi purināja galvu. Tems bikstīja ugunskuru.

"Mēs nokāpām no kuģa un iegājām mežā. Es atminos, cik skaļi sasaucās nakts dzīvnieki un cik kluss bija mazais vīstoklis Merisas rokās. Tad mēs nonācām pie neliela meža troļļu ciemata…"

Zarēns satrūkās. Pakausī mati viņam sacēlās stāvus. Ledainas tirpas pārskrēja pār muguru.

"Dīvainas būtnes," kapteinis gremdējās pārdomās. "Ple­cīgi, tumši, ne īpaši gudri. Viņi dzīvo koka namiņos… Man nācās atraut bērnu no Merisas. Tā brīža skats viņas acīs! Tas bija tā, it kā no viņas būtu aizplūdusi visa dzī­vība. Viņa pēc tam vairs neteica ne vārda…" Kapteinis nošņaukājās.

Zarēnam sirds sitās aizvien straujāk un straujāk.

"Es ietinu bērnu lakatā," viņš turpināja, balsij skanot mazliet skaļāk par čukstu. "Dzimstamajā lakatā, ko Merisa tam bija pagatavojusi. Viņa pati to bija izšuvusi. Ar žūžu- bišu koku - veiksmei, viņa teica. Es atstāju vīstokli na­miņa koka pakājē, un mēs abi aizgājām. Mēs. ne reizes neatskatījāmies."

Kapteinis apklusa un, rokas aiz muguras salicis, skatījās taisni uz priekšu meža ēnās. Par spīti ugunskuram, Zarē­nam bija auksti. Viņam nācās cieši sakost žokļus, lai ap­klusinātu zobu klabēšanu.

"Tu izdarīji pareizo izvēli, kaptein," mierīgi teica Tems Rejūdens.

Kapteinis pagriezās. "Es izdarīju vienīgo izvēli, Tem," viņš atbildēja. "Tas ir asinīs. Mans tēvs bija debesu pirātu kapteinis, tāpat kā viņa tēvs un savukārt viņa tēva tēvs. Varbūt…"

Zarēnam galva reiba un sanēja; doma pēc domas sa­dūrās cita ar citu. Pamestais bērns. Meža troļļi. Lakats - viņa miera drāniņa, vēl aizvien cieši apsieta viņam ap kaklu. Mans lakats, viņš domāja. Viņš skatījās uz majes­tātisko debesu pirātu kapteini. Vai tiešām tu varētu būt mans tēvs? viņš domāja. Vai tavas asinis plūst manās dzīs­lās? Vai es arī kādreiz komandēšu debesu kuģi?

Varbūt. Varbūt ne. Bija kaut kas tāds, ko Zarēnam va­jadzēja zināt. "Ta… tas bērns," viņš satraukts ierunājās.

Kapteinis pagriezās un skatījās uz viņu, īstenībā tikai tagad viņu ieraudzīdams. Uzacs virs pārsēja jautājoši pacēlās.

"Tas ir Zarēns, kaptein," teica Tems Rejūdens. "Viņš atrada lidakmeni un…"

"Es tā domāju, ka puisis pats prot runāt," teica kaptei­nis. "Ko tu gribēji teikt?"

Zarēns piecēlās kājās un skatījās zemē. Viņš elpoja īsiem grūdieniem; viņš tik tikko spēja parunāt. "Kungs," viņš teica. "Vai tas bērns bija m… meitene… - vai zēns?"

Kvintinijs Verdžinikss skatījās uz Zarēnu, stipri saraucis pieri. Varbūt viņš nevarēja atcerēties. Varbūt viņš atcerējās pārāk labi. Viņš nobraucīja zodu. "Tas bija zēns," viņš bei­dzot teica. Aiz viņa nožvadzēja važas, Mucasģīmim miegā pārveļoties uz otriem sāniem. Kapteinis iztukšoja savu krūzi un noslaucīja muti.

"Rīt agri jādodas ceļā," viņš teica. "Mums visiem derētu mazliet nosnausties."

Zarēnam likās, ka viņš nekad vairs negulēs. Sirds viņam trīcēja, iztēle darbojās ar lielu spēku.

"Rumbaini, tu pirmais būsi sardzē," teica kapteinis. "Pa­modini mani četros."

"Vū," pinkulācis norūca.

"Un piesargies tur no tā mūsu nodevīgā drauga."

Zarēns nemierīgi satrūkās, līdz saprata, ka kapteinis bija domājis Slaivo īgni.

"Še," teica Smailiņš, pasniegdams Zarēnam segu. "Ņem šo. Man būs diezgan silti šonakt manā kāpurligzdā." To pateicis, ozolu elfs uzkāpa kokā un, ieticis debesu kuģi, uzrāpās līdz kokonam masta galā.

Zarēns ietinās segā un apgūlās kritušu lapu kaudzē. Uguns kurējās spoža un karsta. Mirguļojošas dzirksteles cēlās debesīs. Zarēns cieši skatījās lēkājošās liesmās.

Ja nebūtu šī debesu pirāta - šī kapteiņa Mākoņu Vilka, kura dēļ Spelda un Tantems bija sūtījuši Zarēnu projām, baidoties, ka viņu piespiedīs iestāties pirātu komandā, - ja nebūtu viņa, Zarēns vispār nekad nebūtu pametis meža troļļu ciematu. Viņš nekad nebūtu nogājis no takas. Viņš nekad nebūtu apmaldījies.

Bet tagad viņš saprata. Viņš vienmēr bija bijis no­maldījies, ne jau tikai tad, kad aizgāja projām no takas, bet no paša sākuma, kad šis debesu pirāts bija pametis viņu dzimstamajā lakatā zem Koktveru namiņa. Tagad viņš atkal bija atrasts. Trīs īsi teikumi atkal un atkal ska­nēja viņam galvā.

Es esmu atradis savu taku. Es esmu atradis savu likteni. Es esmu atradis savu tēvu!

Zarēns aizvēra acis. Viņam prātā uzplaiksnīja sirds vār­došanas spieķis, kas rādīja augšup. Tieši tur bija viņa nākotne: debesīs, kopā ar tēvu.