Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

PIEKTĀ NODAĻA ASINSOZOLS

Iesākumā tā bija tikai tāda kutināšana, ko Zarēns atgai­ņāja miegā. Viņš miegā nočāpstināja lūpas un pagriezās uz otriem sāniem. Ērti iekārtojies lapu migā zem vecā, žuburotā koka, Zarēns izskatījās tik jauns, tik mazs un viegli ievainojams.

Kāds garš, tievs, lunkans radījums bija tas, kas kutināja. Kad Zarēna elpa atkal kļuva mierīga, tas izlocījās gaisā tieši priekšā viņa sejai. Tas savilkās un meta līkumus sil­tajā gaisā ik reizi, kad Zarēns izelpoja. Un te pēkšņi tas metās uz priekšu un sāka pētīt ādu zēnam ap muti.

Zarēns miegā noņurdēja un ar roku pieskārās lūpām. Lunkanais radījums izvairījās no slaidajiem pirkstiem un pazuda augšup tumšajā siltuma tunelī.

Zarēns pietrūkās sēdus, ar joni pilnīgi pamodies. Sirds stipri sitās. Kaut kas bija viņa kreisajā nāsī!

Viņš sagrāba degunu un saspieda to, līdz acis asaroja. Negaidīti tas kaut kas izspraucās lejup, pāri maigajai starpsienai deguna iekšpusē un bija laukā. Zarēns sa­viebās, un acis aiz sāpēm aizvērās. Sirds sitās aizvien trakāk. Kas tur bija? Kas tas varēja būt? Zarēna iekšpusē savā starpā cīnījās bailes un ziņkārība.

Gandrīz neuzdrīkstēdamies skatīties, Zarēns palūrēja pa acs spraugu. Ieraudzījis kaut ko koši zaļu, Zarēns baidījās no visļaunākā un gribēja mesties četrrāpus. Nākamajā mirk­lī viņš paslīdēja, kājas aizšāvās uz priekšu un viņš nokrita, atsizdamies uz elkoņiem. Viņš raudzījās jaunā rīta drūmajā pusgaismā. Lokanais zaļais radījums nebija pakustējies.

"Es gan esmu muļķis," Zarēns nomurmināja. "Tas taču ir tikai kāpurs."

Atliecies atpakaļ, viņš paskatījās augšup uz tumšo kupolu. Aiz melnajām lapām debesis bija mainījušās no brūnām par sarkanām. Gaiss bija silts, bet bikšu dibens bija valgs no Dziļā meža agrā rīta mitruma. Bija laiks sākt kustēties.

Zarēns piecēlās kājās un tīrīja no aunradža ādas vestes zariņus un lapas, kad - VŪŪŪŠ - gaisā nošņāca kā pletnes cirtiens. Zarēnam aizrāvās elpa, un viņš, sastindzis aiz šausmām, skatījās, kā koši zaļais kāpurs metas viņam virsū un aptinas ap plaukstas locītavu vienu, divas, trīs reizes.

"Āāāh!" viņš iekliedzās, sajutis ādā iespiežamies asus ērkšķus. Tas bija ložņaugs, stīga, zaļais gals garajam un bīstami dzelkšņotajam vīteņaugam, kas locījās un šūpojās ēnainajā mežā kā čūska, meklēdams siltasiņu upuri. Za­rēnu bija noķēris cilpā briesmīgais piķa vītenis.

"Laid mani vaļā!" viņš kliedza, izmisīgi raudams nost sīksto vīteņaugu. "LAID MANI VAĻĀ!"

Kolīdz viņš sāka to raut, nagiem līdzīgie ērkšķi pārdūra viņa ādu un iegrima dziļi rokas miesā. Zarēns iekaucās aiz sāpēm, šausmās skatīdamies, kā veidojas un sakrājas mazas, sarkanas asiņu lāsītes un notek lejup pa roku.

Stiprs, nepatīkams vējš pluinīja viņam matus un sa- bužināja vestes vilnu. Tas aiznesa viņa asiņu smaržu uz ēnu pusi. Tumsā klusi klabēja tūkstošiem bārdas naža asuma zobu, tiem nepacietīgi sitoties citam pret citu. Tad vējš mainīja virzienu un Zarēns sāka rīstīties no nāvi vēs­tošās, metāliskās smakas.

Viņš plosīja un skrāpēja vīteni. Viņš iekodās tajā un nā­kamajā brīdī izspļāva pretīgo rūgtumu. Viņš vilka, viņš lauzīja, viņš rāva un plēsa vīteni, bet tas bija pārāk sīksts. Viņš nevarēja pārraut tā mežonīgo tvērienu. Viņš nevarēja tikt brīvībā.

Pēkšņi vītenis ar briesmīgu rāvienu aizvilka Zarēnu uz priekšu.

"Mfffllblahh!" viņš izgrūda, ar būkšķi nokrizdams zemē, un mute viņam bija pilna ar lekno, brūno, mālaino augsni. Tā garšoja pēc… pēc tildergaļas desiņām. Bet sasmakusi, skāba. Viņš sāka rīstīties un atkal izspļāva. "Beidz!" Zarēns kliedza.

Bet piķa vītenis neņēma viņu vērā. Tas vilka savu upuri pāri akmeņiem un koku celmiem, caur meža nātrēm un ceļašķiem. Zveļot, triecot, dauzot.

Tomēr Zarēns zināja: lai cik briesmīgi viņš tika sists un mīcīts, un raustīts, ļaunākais vēl bija priekšā. Viņš pieķērās pie ķemmkrūma zara, kad tas gadījās blakus, un turējās no visa spēka. Kur nu bija kāpurputns, kad tas viņam bija vajadzīgs? Uz brīdi vītenis aizķērās aiz kādām sak- )ģ nēm. No ēnām atbalsojās pēkšņa niknuma ļy spiedziens, un piķa vītenis izmeta vilni kā pātagas cirtienu visā garumā. Zarēns turējās pie viena no zariem, cik cieši vien varēdams, bet vītenis bija pārāk spēcīgs. X Krūms iznāca no zemes ar visām saknēm, vM un Zarēns atkal tika rauts pāri meža ne- līdzenumiem vēl ātrāk nekā iepriekš. Zem kI viņa nu bija balti, mezglaini priekšmeti, kas y spieda, kad piķa vītenis vilka viņu uz priekšu. Jo tālāk nonāca, jo vairāk to bija. Zarēnam aizrāvās elpa pēkšņās šausmās. Tie bija kauli: stilba kauli, mugurkauli, ribas un tukši, ņirdzīgi galvaskausi.

"Nē, NĒ, NĒ!" Zarēns kliedza. Bet gaiss bija miris, un viņa kliedzienus V nomāca asinssarkanā gaisma. Grozīdams galvu uz visām pusēm, Zarēns pētīja ēnas sev priekšā. Viņš redzēja koka stumbru, resnu

un gumijotu, augam virs baltā pakalna, kur kauli bija saguluši visbiezākajā kārtā.

Koks pulsēja un spiedza; tas spīdēja no lipīgām siekalām, kas sūcās no neskaitāmiem pavērtiem sūcekņiem.

Augstu virs viņa, kur koks sazarojās, Zarēns dzirdēja, kā no griešanas čirkst tūk­stošiem zobu, sarindoti žokļos, kuri ar troksni vērās vaļā un ciet; rijīgi - skaļāk un skaļāk un SKAĻĀK! Šī skaņa nāca no briesmīgā gaļēdāja asinsozola. "Mans nazis," drudžaini iedomājās Zarēns, tikmēr kļuva skaļāka, smaka - riebīgāka, spiegšana - aizvien uzbildinātāka.

Viņš drudžaini taustījās gar jostu un satvēra vārda dodamā naža gludo spalu. Tad ar vienu ātru kustību viņš izrāva to no maksts, atvēzējās augstu virs galvas un no visa spēka trieca asmeni lejup.

Bija dzirdama skaņa, kaut kam mitram šķeļoties, un viņam sejā iešļācās spīdīgu, zaļu gļotu šalts. Atrāvis roku atpakaļ, Zarēns zināja, ka vienalga ir izdevies. Viņš izslaucīja gļotas no acīm.

Jā! Tur tas bija, šis vītenis, apdullis šūpoda­mies virs viņa šurp un turp. Tā tas kustējās no vienas puses uz otru, šurp un turp, šurp un turp. Zarēns bija kā zemē iemiets.

Viņš nenovērsdamies raudzījās, kā no vīteņa gala pārstā­ja pilēt un sarecēja šķidrums, veidodams galā punainu, zaļu kukurzni viņa dūres lielumā.

Pēkšņi gumijotais apvalks pārplīsa, kukurznis atsprāga vaļā ar griezīgu žļerkstoņu, laukā izlēca garš tausteklis ar koši zaļu galu. Tas samanīja gaisu un nodrebēja.

Tad parādījās otrs tausteklis, un tad - trešais. Zarēns skatījās, nespēdams pakustēties. Kur iepriekš bija viens vītenis, tagad bija trīs. Tie pavilkās atpakaļ, gatavi uz­brukt, un - S-S-S-SVŪŪUŪS — visi trīs metās uz priekšu.

Zarēns iekliedzās aiz sāpēm un šausmām, kad taustekļi cieši apvijās viņam ap potītēm. Tad, iekams viņš paguva kaut ko iesākt, piķa vītenis parāva kājas viņam no apak­šas un pacēla viņu augstu gaisā ar galvu uz leju.

Viss mežs aizmiglojās Zarēnam acīs, asinīm saskrienot galvā. Vienīgais, ko viņš varēja darīt, bija turēt ciet nazi. Ar pūlēm locīdamies, līkumodams un ņurdēdams, viņš paslējās augšup, satvēra vīteni un sāka to durstīt un dauzīt.

"DEBESU DĒĻ, LAID MANI VAĻĀ!" viņš kliedza. Uz vīteņa mizas sāka burbuļot zaļas gļotas. Eļļainas un glumas tās tecēja ap nazi un viņam uz rokām. Zarēns pazaudēja tvē­rienu un atkrita atpakaļ.

Bezpalīdzīgi karādamies aiz kājām, viņš atlieca atpakaļ kaklu un paskatījās lejup. Viņš atradās virs stumbra gal­venās daļas. Tieši apakšā bija tūkstošiem zobu, asi kā asmeņi, kurus viņš bija dzirdējis tik rijīgi sacērtamies. Izkārtoti plašā aplī, tie mirgoja sarkanā gaismā.

Vienā mirklī zobi atsprāga vaļā. Zarēns lūkojās lejup asinskārā koka tumši sarkanajā rīklē. Tā trokšņaini sie­kalojās un slienājās. Smaka bija drausmīga. Zarēns norīs­tījās.

Tagad viņš nekad nebrauks ar debesu pirātu kuģiem. Arī nesasniegs savu mērķi. Un pat neizkļūs no Dziļā meža.

Ar pēdējām spēka paliekām Zarēns izmisīgi cīnījās, lai atkal uzvilktos uz augšu. Aunradža ādas veste nošļuka lejup, pāri acīm. Viņš juta, ka akots kļūst ciets, jo skāra to pret spalvu. Atkal un atkal viņš sniedzās augšup, un - beidzot - viņam izdevās satvert vīteni. To pašu brīdī vīte­nis palaida vaļā viņa kājas.

Palicis gaisā karājamies, Zarēns iekliedzās aiz bailēm un ieķērās vītenī ar nagiem. Tagad viņš vairs nemēģināja ar nazi atbrīvoties, bet gan centās izmisīgi noturēties, lai ne­tiktu iemests asinsozola atplestajā mutē. Tverdams vienu roku pāri otrai, viņš mēģināja rāpties pa vīteni, bet, būdams glums no gļotām, tas slīdēja atpakaļ starp pirkstiem. Pēc

katra sprīža, ko tika uz augšu, viņš noslīdēja atpakaļ par sešiem.

"Palīgā," viņš klusi šņukstēja. "Palīgā."

Vītenis spēcīgi rāvās sāņus. Zarēns zaudēja tvērienu, un piķa vītenis aizgrūda viņu projām.

Ar kājām pa priekšu, rokas mētādams, viņš gāzās lejup. Ar pretīgu šļakstoņu viņš iekrita dziļi gaļēdāja asinsozola dobajā mutē. Zobi aizcirtās viņam virs galvas.

Tur iekšā bija melna tumsa un skaļi skanēja dīvaina burbuļošana. "Es nevaru pakustēties," viņš nostenējās. Visapkārt viņam briesmīgā rīkle savilkās, un cieti koka muskuļu gredzeni cieši saspieda viņu. "Es nevaru e… el… pot!"

Viena doma riņķoja viņam galvā, pārāk briesmīga, lai to apjēgtu. Mani dzīvu apēd/Viņš slīdēja dziļāk un dziļāk uz leju. Dzīvu apēd…

Pēkšņi asinsozols sāka stipri vibrēt. No koka iekšējiem dziļumiem uzburbuļoja kurkstošas, dārdošas atraugas, un smirdīga gaisa plūsma aizbrāzās uz augšu garām Zarēnam. Uz mirkli muskuļi palaida vaļā tvērienu.

Zarēns noelsās un vēl mazliet paslīdēja lejup. Aunradža ādas vestes biezais akots saslējās stāvus, jo tika glaudīts pret akotu. Asinsozols atkal sāka vibrēt.

Burbuļošana kļuva skaļāka, jo asinsozols turpināja kle­pot, līdz viss uzburbušais stobrs raustījās apdullinošā rēkoņā. Zarēns zem kājām juta savādu spiedienu, kas cēla viņu augšup.

Te uzreiz koks rīstīdamies vēlreiz palaida vaļā tvērienu. Tam bija jāatbrīvojas no durstīgā priekšmeta, kas bija iestrēdzis tam rīklē. Tas atraugājās, un gaisa spiediens, kas bija izveidojies apakšā, pēkšņi uzsprāga ar tādu spēku, ka tas izšāva Zarēnu atpakaļ uz augšu pa stumbra tukšo vidu.

Viņš izbrāzās gaisā ar skaļu PAUKŠ kopā ar siekalām un gļotām. Kādu bridi Zarēns juta, ka viņš tiešām lido - augšup un projām, brīvs kā putns.

Un tad atkal lejup, ar troksni cauri zariem, atsizdamies pret zemi. Viņš nokrita ar smagu būkšķi, kas satricināja katru kauliņu viņa ķermenī. Kādu laiku viņš gulēja, tik tikko uzdrīkstēdamies noticēt tam, kas bija noticis.

"Tu izglābi man dzīvību," viņš teica, nogludinot aun­radža ādas vestes spalvas. "Paldies par tavu dāvanu, mamm Tatem."

Būdams sasities, bet ne pārlieku, Zarēns iedomājās, ka kaut kas droši vien bija mīkstinājis viņa kritienu. Viņš piesardzīgi pataustīja sev apakšā.

"Ai!" kāda balss cēla iebildumus.

Satrūcies Zarēns aizvēlās sāņus un atskatījās. Nevis kaut kas, bet kādš. Viņš ciešāk satvēra nazi, kas vēl aizvien viņam bija rokā.