Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

SESTĀ NODAĻA GOBLINPUIŠU KOLONIJA

Zarēns nedroši piecēlās kājās un paskatījās uz radīju­mu, kas gulēja zemē. Viņam bija galva ar plakanu virsu, sīpolveida deguns un acis ar smagiem plakstiņiem; viņš bija ģērbies notraipītās lupatās un pats netīrumos no gal­vas līdz kājām. Viņš aizdomu pilns skatījās uz Zarēnu.

"Tu uzkriti mums virsū no liela augstuma," viņš teica.

"Es zinu, es par to atvainojos," teica Zarēns un nodre- binājās. "Tu neticēsi, ko man nupat nācās piedzīvot. Es…"

"Tu mums nodarīji sāpes," goblins pārtrauca. Viņa balss ar deguna pieskaņu Zarēnam dūca galvā. "Vai tu esi drūmglūnis?" tas jautāja.

"Drūmglūnis?" pārjautāja Zarēns. "Protams, nē!"

"Tas ir pats šausmīgākais radījums visā Dziļajā mežā," gob­lins teica, ausīm raustoties. "Tas slēpjas debesu tumšajos stūros un krīt virsū tiem, kas neko nenojauš." Goblina acis kļuva šauras kā divas spraudziņas. "Bet tu jau to varbūt zini."

"Es neesmu drūmglūnis," Zarēns teica. Viņš iebāza nazi atpakaļ makstī, pasniedza roku un palīdzēja goblinam

piecelties kājās. Goblina kaulainā roka šķita karsta un lipīga. "Klau, ko es tev izstāstīšu," Zarēns pie­bilda. "Mani nupat gandrīz apēda - asinso…"

Bet goblins vairs neklausījās. "Viņš apgalvo, ka neesot drūm­glūnis!" viņš sauca uz ēnu pusi.

Parādījās vēl divi daiknie, stūrainie goblini. Ja neņem vērā atšķirīgās ne­tīrumu švīkas viņiem uz sejas, visi trīs bija pilnīgi vienādi. Zarēns sarauca degunu, saozdams šķebīgi saldenu Ј sviedru smaku, kas nāca no viņiem.

"Tādā gadījumā," pirmais teica, "mums vislabāk atgriez­ties kolonijā. Mūsu Lielā mamma raizēsies, kur esam."

Pārējie piekrītoši pamāja, pacēla savas zāļu nastas un uzmeta tās uz plakanās galvas virsas.

"Pagaidiet!" Zarēns sauca. "Jūs nedrīkstat tāpat vien aiziet. Jums man jāpalīdz. NĀCIET ATPAKAĻ!" viņš klie­dza un steigšus metās tiem pakaļ.

Mežs bija biezs un pāraudzis. Cauri spraugām lapotnē Zarēns manīja, ka debesis bija kļuvušas sārti zilas. Tumsu apakšā sasniedza mazumiņš gaismas.

"Kāpēc jūs neklausāties manī?" bēdīgs jautāja Zarēns.

"Kāpēc lai mēs klausītos?" sekoja atbilde.

Zarēns aiz vientulības drebēja. "Es esmu noguris un izsalcis," viņš teica.

"Nu un tad?" tie ņirgājās.

Zarēns iekodās apakšlūpā. "Un es esmu nomaldījies!" viņš dusmīgi kliedza. "Vai es nevaru iet jums līdzi?"

Goblins, kas gāja viņam tieši pa priekšu, pagriezās un paraustīja plecus. "Mums ir gluži vienalga, ko tu dari."

Zarēns nopūtās. No tā, ko viņš varēja sagaidīt, šis vis­vairāk skanēja pēc ielūguma. Vismaz tie nebija teikuši, ka viņš nevar iet tiem līdzi. Goblini bija nepatīkami, bet, kā Zarēns jau bija pārliecinājies, Dziļajā mežā nevar atļauties būt pārlieku izvēlīgs. Tā, pa ceļam raudams ārā piķa vīteņa ērkšķainās skabargas no rokas, Zarēns gāja viņiem līdzi.

"Vai jums ir vārdi?" kādu brīdi vēlāk viņš uzsauca.

"Mēs esam goblinpuiši," viņi visi vienā balsī atbildēja.

Mazliet tālāk uz priekšu viņiem pēkšņi pievienojās vēl trīs goblini, tad vēl trīs, un tad - vēl pusducis. Visi iz­skatījās vienādi. Viņi atšķīrās vienīgi pēc priekšmetiem, ko nesa uz galvas plakanās virsas. Viens nesa klūgu pinu­ma paplāti ar ogām, otrs - grozu ar mezglainām saknēm, cits - sārti dzeltenu, iegarenu milzu ķirbi.

Negaidīti viss pūlis bija ārā no meža un Zarēns kopā ar viņiem atradās saules apspīdētā klajumā. Viņam priekšā slējās brīnišķīga konstrukcija, celta no sārta vaska, ar no­kareniem logiem un šķībiem torņiem. Tā bija vienā augs­tumā ar garākajiem kokiem un stiepās dziļumā tālāk, nekā Zarēns varēja saskatīt.

Goblini sāka satraukti čalot. "Mēs esam atgriezušies," viņi sauca, vienotā plūsmā dodamies uz priekšu. "Mēs esam mājās. Mūsu Lielā mamma būs apmierināta ar mums. Mūsu Lielā mamma mūs pabaros."

Iespiests no visām pusēm ķermeņu drūzmā, Zarēns tik tikko varēja paelpot. Pēkšņi viņa pēdas atrāvās no zemes un viņš juta, ka tiek nests uz priekšu pret savu gribu. Viņam priekšā vīdēja lieli vārti. Nākamajā mirklī viņš līdz ar goblinpuišu straumi tika parauts zem augstās arkas un ierauts pašā kolonijā.

Nonākuši iekšpusē, goblini aizsteidzās katrs uz savu pusi. Zarēns ar būkšķi nogāzās uz grīdas. Goblini turpi­nāja plūst iekšā vēl un vēl. Tie kāpa viņam uz rokām, klupa viņam pār kājām. Aizsargājoties pacēlis roku, Za­rēns pietrausās kājās un veltīgi mēģināja tikt atpakaļ pie durvīm. Stumdīts un grūstīts viņš tika vests pāri priekštel­pai un lejup pa vienu no daudzajiem tuneļiem. Gaiss kļuva smacīgāks un mitrāks. Sienas bija lipīgas un siltas, tās mirdzēja dziļi sārtā gaismā.

"Jums man jāpalīdz," Zarēns lūdzās, kamēr goblini sprau­cās viņam garām. "iMan gribas ēst!" viņš sauca un pagrāba garu mežkārumu no viena garām slīdošā groza.

Goblins, kurš nesa šos augļus, dusmīgs pagriezās pret viņu. "Tas nav domāts tev," viņš strupi noteica un paķēra mežkārumu atpakaļ.

"Bet man to vajag," vārgā balsī teica Zarēns.

Goblins uzgrieza viņam muguru un projām bija. Zarēns juta sevī kāpjam dusmas. Viņš bija izsalcis. Gobliniem bija

ēdamais - tomēr tie nelāva viņam neko nemt. Pēkšņi vina dusmas uzsprāga.

Goblins ar mežkārumiem nebija tālu ticis. Padrāzies garām citiem, Zarēns stingri atspērās, metās goblinam pie potītēm - un netrāpīja.

Apstulbis viņš pieslējās sēdus. Viņš bija nokritis blakus šaurai nišai, kas slēpās sienā. Šajā atverē goblins bija pa­zudis. Celdamies kājās, Zarēns drūmi smaidīja. Viņš bija iedzinis goblinu stūrī.

"Tu!" viņš uzbrēca. "Es gribu kādu no tiem augļiem un gribu tūlīt!"

Sarkanie mežkārumi mirdzēja sārtajā gaismā. Zarēns jau domās izgaršoja saldo mīkstumu uz mēles.

"Es jau tev vienreiz teicu," goblins sacīja, noceldams grozu no galvas. "Tie nav domāti tev." Tad viņš izgāza visu mežkārumu kravu pa caurumu grīdā. Zarēns dzirdēja, kā tā aizripo lejup pa garu tuneli un nokrīt tālu apakšā - ar apslāpētu plakš.

Zarēns blenza uz goblinu, pavēris muti. "Kāpēc tu tā darīji?" viņš jautāja.

Bet goblins aizgāja, neteicis ne vārda.

Zarēns sabruka uz grīdas. "Briesmīgais mazais radījums," viņš nomurmināja. Nāca citi, nesdami nastas ar saknēm, augļiem, ogām un lapām. Neviens no tiem nemanīja Za­rēnu. Neviens no tiem nedzirdēja viņa lūgumu pēc kaut kā ēdama. Beidzot Zarēns apklusa un blenza lejup uz lipīgo grīdu. Goblinu plūsma kļuva retāka.

Tikai tad, kad ieradās kāds novēlojies goblins, rūkdams pie sevis par kavēšanos, Zarēns atkal pacēla acis. Goblins izskatījās uztraukts. Berot savu sulīgo, dzelteno apaļsakņu kravu lejup pa carumu, viņa rokas drebēja.

"Beidzot," viņš nopūtās. "Tagad ir laiks ēdienam."

Ēdiens. Ēdiens/ Šis brīnišķīgais vārds atbalsojās Zarēna galvā. Viņš pielēca kājās un sekoja goblinam.

Pēc diviem pagriezieniem pa labi un vēlāk atzarojuma pa kreisi Zarēns atradās plašā, dobā kambarī. Tas bija apaļš, ar augstiem kupolveida griestiem, ar mirdzošām sienām un resniem balstiem, kas izskatījās pēc nopilē­jušām svecēm. Gaiss bija piesātināts ar pazīstamo salkani saldeno smaku. Āda to juta kā lipīgu.

Lai gan tas bija bāztin piebāzts, kambarī bija diezgan klusu. Visi goblinpuiši, mutes pavēruši un acis iepletuši, skatījās uz augšu, uz kādu punktu griestu kupola pašā vidū. Zarēns sekoja to skatam un ieraudzīja lēnām nolai­žamies lejup platu cauruli. No tās gala nāca sārtu tvaiku mutuļi, padarot sasmakušo gaisu vēl smacīgāku.

Caurule .apstājās dažas collas virs siles. Goblini visi kā viens aizturēja elpu. Atskanēja klakšķis un burbuļošana, pēdējā tvaika pūsma, un uzreiz bieza, sārta medus straume sāka līt ārā no caurules silē.

Ieraugot medu, goblini zaudēja savaldību. Balsis ska­nēja skaļāk, dūres lidoja pa gaisu. Tie, kas bija aizmugurē, grūdās uz priekšu, bet tie, kas bija priekšā, cīnījās cits ar citu. Viņi plēsa un skrāpēja, viņi rāva cits citu aiz drēbēm, nevaldāmi cenšoties tikt pirmie pie kūpošā sārtā medus.

Zarēns parāvās atpakaļ, projām no trakojošajiem gob- liniem. Viņš aiz muguras sataustīja sienu un sameklēja ceļu apkārt gar kambara malu. Ticis līdz kāpnēm, viņš pakāpās pa tām. Pusceļā uz augšu viņš apstājās, apsēdās un lūkojās lejup uz gobliniem.

Sārtais medus šļakstēja un klunkšķēja visapkārt, gobli­niem cīnoties, lai dabūtu cik daudz vien iespējams lipīgās vielas. Daži strēba no kopā saspiestām plaukstām. Citi bija iemērkuši galvu ķepīgajā masā un alkatīgi rija to pil­nām mutēm. Kāds bija ielēcis silē un ar atvērtu muti gu­lēja tieši zem caurules. Pār viņa nošļakstīto seju pletās bezrūpīgs apmiers.

Zarēns papurināja galvu aiz riebuma.

Pēkšņi bija dzirdams skaļš KLONK un sārtā medus straume rimās. Barošanas laiks bija beidzies. Atskanēja negribīgs vaids, un daži no gobliniem ierāpās silē. lai to izlaizītu tīru. Pārējie kolonnā devās projām; nesteidzīgi, mierīgi. Reizē ar badu bija zudusi arī saspīlētā gaisotne. Kambaris bija gandrīz tukšs, kad Zarēns piecēlās kājās. Viņš nogaidīja. Bija saklausāms cits troksnis. PŪŠ-DVEŠ, tur skanēja. ŠLOMP, ŠĶIND. IJn atkal.

Sirdij dauzoties, Zarēns pagriezās apkārt un acīm ieur­bās tumsā virs sevis. Viņš satraukts saņēma pirkstos savus amuletus.

PŪŠ-DVEŠ, ŠLOMP, ŠĶIND.

Zarēnam šausmās aizrāvās elpa. Kaut kas tuvojās. Kāds, kura radītā skaņa viņam nemaz nepatika.

PŪŠ-DVEŠ, ŠLOMP, ŠĶIND, K-U-N-K-S-T!

Vienā mirklī durvis kāpņu augšgalā aizpildīja VIS­LIELĀKĀ, VISRESNĀKĀ, BRIESMĪGI VISTUKLĀKĀ būtne, kādu Zarēns jebkad, jebkad, JEBKAD bija redzējis. Viņa - jo tā bija sieviešu kārtas - pagrozīja galvu un pārlūkoja skatu, kas pavērās lejā. Apaļās ačeles lūkojās pāri tukla­jiem vaigiem, un treknās krokas ap kaklu noļumēja.

"Nerātņiem nav miera," viņa nomurmināja. Viņas balss atgādināja dubļu burbuļošanu. Blob-blob-blob-blob-blob. "Tomēr," viņa klusi piebilda, saņēmusi rokās mazgājamo slotu un spaini. "Lielās mammas zēni to ir pelnījuši."

Viņa izspiedās un izspraucās pa durvīm, gabalu pa ļumīgam gabalam. Zarēns pielēca kājās, metās lejā pa kāpnēm un paslēpās vienīgajā vietā, kur varēja slēpties, - zem siles. Troksnis turpinājās - PŪŠ-DVEŠ, ŠLOMP, ŠĶIND. BLJMS! Zarēns satraukts palūrēja laukā.

Būdama tik milzīga, lielā mamma kustējās uz priekšu ātri. Tuvāk viņa nāca, tuvāk un tuvāk. Zarēns šausmās nodrebinājās: "Viņa droši vien mani ir ieraudzījusi," viņš novaidējās un parāvās atpakaļ ēnā, cik tālu vien varēja.

Spainis noklabēja pret grīdu, mazgājamā slota iegrima ūdenī, un Lielā mamma sāka sakopt to netīrību, ko viņas "zēni" bija atstājuši. Viņa šļakstinājās pa sili un tai apkārt, strādājot dungodama piesmakušā balsī. Beigās viņa paņē­ma spaini un izlēja atlikušo ūdeni zem siles.

Zarēns iegaudojās aiz pārsteiguma. Ūdens bija ledaini auksts.

"Kas tas bija?" Lielā mamma iekliedzās un sāka ar slotu bikstīt un bakstīt zem siles. Vēl un vēlreiz Zarēns parāvās sāņus. Bet tad veiksme beidzās. Slota trāpīja viņam krūtīs, un viņš no trieciena izšļūca atmuguriski laukā. Lielā mamma tūlīt pat bija klāt.

"Uh!" viņa iesaucās. "Nejauks… pretīgs… atbaidošs KAITĒKLIS! Aplipina ar kaitēm manu skaisto koloniju."

Viņa satvēra Zarēnu aiz auss, pacēla gaisā un iemeta spainī. Tad uzmeta mazgājamo slotu viņam virsū, pacēla visu kopā un devās atpakaļ augšā pa kāpnēm.

Zarēns gulēja nekustēdamies. Krūtis sāpēja, auss pul­sēja - spainis šūpojās. Viņš dzirdēja, kā Lielā mamma iespiežas atpakaļ pa durvīm un tad pa vēl vienām. Saldā, salkanā smaka kļuva vēl stiprāka nekā iepriekš. Pēkšņi šūpošanās apstājās. Zarēns kādu brīdi gaidīja, tad pa­grūda mazgājamo slotu sāņus un palūrēja pāri malai.

Spainis karājās augstu uz āķa plašā, tvaika pilnā virtuvē. Zarēnam aizrāvās elpa. Lejup nebija nekāda glābšanās ceļa.

Viņš vēroja, kā Lielā māte aizgrīļojas pāri virtuvei, kur uz pavarda mutuļoja divi milzīgi katli. Viņa paņēma koka maisīkli un iegremdēja to kūsājošajā sārtajā medū. "Maisīt, maisīt, maisīt, maisīt," viņa dziedāja. "Visu laiku maisīt vien."

Tad viņa iemērca podā tuklu pirkstu un domīgi to nolaizīja. Viņas sejā atplauka smaids. "Lieliski," viņa teica. "Lai gan, iespējams, varētu būt mazliet vairāk."

Viņa nolika maisīkli un pārvietoja savu milzu stāvu uz ēnainu stūri virtuves dziļumā. Tur, blakus trauku skapjiem un galdam, Zarēns pamanīja aku, kas šķita gluži nevietā. Lielā mamma satvēra koka rokturi un sāka to griezt. Kad pēkšņi parādījās virves gals, viņa izskatījās apjukusi.

"Kur tad palicis tas draņķa spainis?" viņa nomurmināja.

Tad viņa atcerējās.

"Ūūnh!" mirkli vēlāk viņa pārsteigta noņurdēja, noņē­musi spaini no āķa un palūkojusies iekšā. "Es aizmirsu izmest atkritumus."

Zarēns satraukts skatījās laukā no spaiņa, kamēr Lielā mamma klumpačoja atpakaļ pie izliet­nes. Ko īsti nozīmēja "izmest atkritumus"? To viņš uzzināja p: pavisam drīz, kad spēcīga ūdens strūkla - tik auksta, ka aizrāvās elpa, - uzgāzās vi­ņam virsū. Viņš juta, ka riņķo apkārt un apkārt, kad Lielā mamma apskalināja spaini. "Ūūāā!" viņš apreibis sauca. Nākamajā mirklī Lielā mamma sagāza spaini un izšļāca visu tā saturu - ieskaitot Zarēnu - lejā atkritumu lūkā.

"Āāāāh!" viņš kliedza, kriz­dams kūleņu kūleņiem, juku ju­kām līdz pat garā tuneļa apakšai, tad laukā un - PLAKŠ - uz silta, mīksta, mitra pauguriņa. Zarēns piecēlās sēdus un paska­tījās apkārt. Garā, lokanā caurule, pa kuru viņš bija kritis lejā, bija tikai viena no daudzām. Apgais­motas no vaskaini sārtiem griestiem, kas mirdzēja augstu, augstu virs galvas, tās visas viegli šūpojās šurp un turp. Viņš nekad nespētu uzrāpties atpakaļ tik augstu. Ko nu lai iesāk?

"Vispirms jādara tas, kas jādara vispirms," Zarēns nodo­māja, pa labi pamanījis vienu vēl gluži veselu mežkārumu guļam uz komposta kaudzes. Viņš to pacēla un noslaucīja savā aunradža ādas vestē, līdz tā miza spīdēja. Izsalcis viņš iekodās auglī. Sarkana sula tecēja viņam pār zodu.

Zarēns laimīgi pasmaidīja. "Cik burvīgi!" viņš ēzdams izgrūda.