Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

OTRĀ NODAĻA LIDOJOŠAIS TĀRPS

Dziļā meža skaņas skaļi atbalsojās Zarēnam visapkārt, viņam ejot pa taku starp kokiem. Zarēns noskurinājās, savilka ciešāk apmetni un uzlocīja ādas jakas apkakli.

Viņam nepavisam nebija gribējies tovakar iet projām. Bija tumšs un auksts. Bet Spelda bija uzstājusi. "Nav labā­ka laika par "tagad"," viņa bija vairākkārt teikusi, vāk­dama kopā šādas tādas lietas, kas Zarēnam ceļā varētu būt vajadzīgas: ādas pudeli, virvi, kulīti ar ēdamo un - visdārgāko no visa - viņa vārda dodamo nazi. Zarēns beidzot bija pilngadīgs.

"Lai vai kā, tu zini, kā mēdz teikt," viņa piebilda, pa­sniegdamās uz augšu un apsiedama divus koka amuletus dēlam ap kaklu. "Nakti ceļā, dienā jau klāt."

Zarēns zināja, ka Spelda tikai ārēji izlikās droša. "Esi piesardzīgs," viņa piekodināja. "Ārā ir tumšs, un es zinu, kāds tu esi, vienmēr tik sapņo un slaisties apkārt, un cen­ties uzzināt, kas slēpjas aiz nākamā pagrieziena."

"Jā, māt," Zarēns piekrita.

"Un neatbildi man "jā, māt"," teica Spelda. "Tas ir sva­rīgi. Atceries, turies uz takas, ja gribi izvairīties no bries­mīgā drūmglūņa. Mēs, meža troļļi, vienmēr turamies uz takas."

"Bet es neesmu meža trollis," nomurmināja Zarēns, asarām kožot acīs.

"Tu esi mans mazais puisītis," teica Spelda, cieši ap­kampdama viņu. "Turies uz takas. Meža troļļiem tas labāk zināms. Tagad ej nu un pasveicini no manis brālēnu Snetermizi. Tu atgriezīsies tik ātri, ka pats nemaz nepa­manīsi. Atkal viss būs pa vecam. Gan redzēsi…"

Spelda nespēja pabeigt. Asaras tecēja diži un strauji. Zarēns pagriezās un devās lejup pa ēnaino taku tumsā.

Pa vecam! viņš domāja. Pa vecam. Es negribu, ka būtu pa vecam. Pa vecam nozīmē pūšļabumbas spēles. Pa vecam nozīmē gāzt kokus. Pa vecam nozīmē tikt atstum­tam, nekad nebūt piederīgam. Un kāpēc lai pie brālēna Snetermiža būtu citādi?

Piespiedu kārtā tikt iesaistītam debesu kuģa apkalpē pēkšņi likās vilinošāk nekā jebkad. Debesu pirāti klejoja

debesīs virs Dziļā meža. Viņu piedzīvojumi gaisā noteikti ir aizraujošāki par jebko citu te apakšā, meža pavēnī.

Izmisīgs sāpju kauciens atbalsojās caur kokiem. Uz kādu brīdi Dziļais mežs apklusa. Nākamajā mirklī nakts skaņas atsaucās skaļāk nekā iepriekš, it kā ikviena un katra radība līksmotu, ka tā nav bijusi viņa, kas kritusi par laupījumu kādam izsalkušam plēsoņam.

Iedams tālāk, Zarēns sāka saukt vārdā radības, kuras viņš varēja saklausīt baisajā Dziļajā mežā abās pusēs takai. Tas viņam palīdzēja savaldīt sirds dauzīšanos. Ko­kos virs galvas spiedza kvarmas un krekšķēja frompi. Ne vieni, ne otri nevarēja nodarīt pāri meža trollim - vismaz nāvīgi ievainot ne. Labajā pusē viņš izdzirda asmeņlidas vibrējoši spalgo kliedzienu, pirms tā metās lejup. Nāka­majā brīdī gaisu piepildīja tās upura kliedziens: iespējams, meža žurka vai lapurīlis.

Mazliet tālāk, kur tumšā taka vēl joprojām stiepās viņa priekšā, mežs pašķīrās. Zarēns apstājās un noraudzījās sud­rabainajā mēnesnīcā, kas, apmirdzot spīdošās lapas, meta lokus ap stumbriem un zariem. Šī bija pirmā reize, kad viņš bija projām mežā pēc tumsas iestāšanās, un tas bija skaisti - skaistāk, nekā viņš jebkad bija varējis iedomāties.

Lūkodamies augšup uz sudrabotajām lapām, Zarēns paspēra soli uz priekšu, projām no ēnainās takas. Mēness gaisma aplēja viņu ar savu vēso mirdzumu, liekot ādai zaigot kā metālam. Viņa elpas mutuļi spīdēja sniega bal­tumā.

"Afe-ti-ca-mi," noteica Zarēns un paspēra vēl pāris soļu.

Mirguļojošā sarmas kārtiņa klakšķēja un gurkstēja zem viņa kājām. No sēru vītolozola karājās lāstekas, mitruma krelles bija sasalušas un apsarmojušas rasaslāšu kokā un tagad vizuļoja kā pērles. Izstīdzējusi atvase ar krēpēm līdzīgiem zariem locījās ledainajā vēja pūsmā.

Mp-brī-no-ja-mi," noteica Zarēns, klīzdams tālāk. Te pa labi. Te pa kreisi. Te sāņus. Te pāri nogāzei. Viss bija tik noslēpumains, tik jauns.

Viņš apstājās pie vaļņa, ko klāja trīsuļojoši augi ar garām, smailām lapām un pumpurotiem stumbriem, kas visi zaigoja mēness gaismā. Pēkšņi pumpuri sāka sprāgt vaļā. Cits pakaļ citam. Līdz valni klāja masīvas, apaļas puķes ar ziedlapiņām, kas atgādināja ledus šķēpeles, un visas grieza galvu pret mēnesi, mirdzēdamas tā spožumā.

Zarēns pasmaidīja pie sevis un pagriezās projām. "Vēl tikai drusciņ tālāk…" viņš teica.

Kāds kūleņkrūms aizkumuroja viņam garām un pazuda ēnās. Mēneszvani un džinkstogas skanēja un šķindēja arvien pieaugošajā vējā.

Tad Zarēns izdzirda citu troksni. Viņš apsviedās apkārt. Mazs, gluds, spalvains, brūns dzīvnieciņš ar uzskrullētu asti, šausmās pīkstot, aizsteidzās pa zemi. Gaisu pāršķēla meža pūces kliedziens.

Zarēnam sāka ātri sisties sirds. Viņš strauji paskatījās apkārt. Ēnās bija redzamas acis. Dzeltenas acis. Zaļas acis. Sarkanas acis. Tās visas cieši skatījās uz viņu. "Ak, nē," viņš novaidējās. "Ko es esmu izdarījis?"

Zarēns zināja, ko viņš bija izdarījis. "Nekad neej nost no takas," Spelda viņam bija teikusi. Tomēr tieši to viņš bija izdarījis. Dziļā meža sudrabainā skaistuma aizrauts, viņš bija pametis takas drošību.

Zarēns novaidējās. "Neko es nevaru izdarīt pareizi! Stulbais! Stulbais! Stulbais!" viņš kliedza pats uz sevi, maldīdamies te uz vienu, te otru pusi, izmisīgi cenz­damies atrast ceļu atpakaļ pie takas. "STUL-"

Pēkšņi viņš kaut ko saklausīja - skaņu, no kuras viņam aizžņaudzās balss un viņš pats sastinga kā zemē iemiets. Tur sēcoši elsa smirdkrupis - milzīgs un bīstams reptilis,

kam bija tik smirdīga elpa, ka tas varēja apdullināt savu upuri divdesmit soļu attālumā. Desmit soļus no viņa smaka bija nāvējoša. Ar vienu vienīgu smirdīgu atraugu bija pieticis, lai nogalinātu Rupjogļa tēvoci.

Ko lai viņš dara? Kurp lai viņš iet? Zarēns nekad agrāk nebija aizmaldījies projām no Dziļā meža takām. Viņš sāka iet uz vienu pusi, apstājās, paskrēja uz otru pusi un atkal apstājās. Likās, ka smirdkrupja sēkoņas skaņa ir viņam visapkārt. Viņš iedrāzās kāda tumša krūmāja ēnā un pieplaka pie liela, mezglaina koka stumbra.

Smirdkrupis nāca tuvāk. Viņa ķērcošā elpa kļuva ska­ļāka. Zarēnam plaukstas bija mitras un mute - sausa; viņš pat nevarēja siekalas norit. Frompi un kvarmas apklusa, un baismīgajā klusumā Zarēna sirds sitās kā bungas. Pavisam droši smirdkrupis varēja to dzirdēt. Varbūt tas bija projām. Zarēns piesardzīgi palūkojās gar koka stumbru.

KĻŪDA! viņa prāts iekliedzās, kad izrādījās, ka viņš skatās divās dzeltenu acu sprau­gās, kas vērās uz viņu no tumsas. Gara, saritināta mēle šaudījās iekšā ārā, izgaršodama gaisu. Pēk­šņi smirdkrupis uzpū­tās kā milzu varde. Viņš gatavojās izpūst indīgas elpas strūklu. Zarēns aizmiedza acis, aizspieda degunu un cieši aizvēra muti. Viņš dzirdēja skaļu šņācienu.

Nākamajā brīdī viņam aiz muguras atskanēja kluss būkšķis, kaut kam nokrītot zemē. Zarēns

satraukumā pavēra vienu aci un pārbaudīja. Tur gulēja fromps. Tā spalvainā tvērējaste raustījās. Zarēns palika pilnīgi nekustīgs, kamēr smirdkrupis izšāva laukā savu lipīgo mēli, satvēra nelaimīgo frompu un pazuda ar to krūmājā.

"Tas bija par mata tiesu!" Zarēns teica un ar atviegloju­mu nopūtās. Viņš noslaucīja sviedrus no pieres. "Gan­drīz par mata tiesu!"

Mēness bija kļuvis blāvāks, un ēnas tapušas dziļākas. Zarēns nožēlojams klīda tālāk, un tumsa sedza viņu kā slapja sega. Iespējams, ka smirdkrupis bija projām, bet tā bija mazākā no viņa raizēm. Nemainīgs palika tas, ka viņš bija nogājis nost no takas. Tagad viņš bija apmaldījies.

Zarēns bieži paklupa, reizēm viņš pakrita. Mati samirka no sviedriem, viņš bija pārsalis. Viņš nezināja, uz kurieni iet, viņš nezināja, kur ir bijis; viņš cerēja, ka neiet vienkārši apkārt pa riņķi. Viņš bija arī noguris, tomēr ik reizi, kad viņš apstājās atpūsties, kāda ņurdēšana vai rūciens, vai negants rēciens lika viņam atkal steigties uz priekšu.

Beidzot, nespēdams tālāk paiet, Zarēns apstājās. Viņš noslīga uz ceļiem un pavērsa seju pret debesīm.

"Ak, drūmglūni!" viņš lādējās. "Drūmglūni! Drūmglūni!" Viņa balss noskanēja saltajā nakts gaisā. "Lūdzu! Lūdzu! Lūdzu!" viņš sauca. "Kaut es atkal atrastu taku! Ja vien es nebūtu nogājis nost no takas! Palīgā! Palīgā! Palīgā…"

"PALĪGĀ!"

Ciešanu pilns kliedziens izdūrās cauri gaisam kā nazis. Zarēns pielēca kājās un skatījās apkārt.

"PALĪGĀ!" Tā nebija atbalss.

Balss nāca Zarēnam no kreisās puses. Neapzināti viņš skrēja paskatīties, ko varētu līdzēt. Nākamajā brīdī viņš atkal apstājās, ja nu tās bija lamatas? Viņš atcerējās Tan- tema asinis stindzinošos stāstus par meža troļļiem, kurus nāvē ievilinājuši dūrējcirša viltus saucieni; tas bija bries­mīgs radījums ar naža asiem nagiem. Tas izskatījās pēc nokrituša bluķa - līdz tam neuzkāpa virsū. Tad tā ķetnas sacirtās un palika ciet, līdz upura ķermenis bija sācis trūdēt. Jo dūrējcirtis ēda vienīgi maitas gaļu.

"Aiz līdzjūtības, lūdzu, palīdziet man kāds," atkal atska­nēja balss, bet tagad klusāk.

Zarēns ne mirkli ilgāk nevarēja neņemt vērā izmisīgo lūgumu. Viņš izvilka nazi - katram gadījumam - un devās balss virzienā. Viņš nebija pagājis vairāk par divdesmit soļiem, kad paklupa pār kaut ko, kas rēgojās no dūcoša ķemmeskrūma dziļumiem.

"Au!" iesaucās kāda balss.

Zarēns apmetās apkārt. Viņš bija paklupis pār kāju pāri. To īpašnieks piecēlās sēdus un dusmīgi blenza uz viņu.

"Tu, lempi!" viņš iesaucās.

"Piedod, es…" Zarēns iesāka.

"Un neblenz," viņš pārtrauca. "Tas ir ļoti rupji."

"Piedod, es…" Zarēns vēlreiz teica. Tā bija taisnība; viņš tiešām blenza. Cauri mežam mēnessgaismas stars spīdēja uz kādu zēnu, un tas, kā izskatījās viņa jēli sarkanā seja, liesmām līdzīgās šķipsnās savaskotie tumš­sarkanie mati un dzīvnieku zobu kaklarotas, bija nobai­dījis Zarēnu. "Tu taču esi slakteris, vai ne?" viņš jautāja.

Slakteri ar savu asiņaino izskatu izskatījās - un iz­klausījās - briesmīgi. Runāja, ka daudzu paaudžu laikā izlietās asinis viņiem bija izsūkušās cauri porām līdz pašām matu saknēm. Tomēr, kaut gan viņu nodarbošanās tiešām bija nomedīto zvēru un izaudzēto aunradžu no­kaušana, slakteri bija miermīlīgas būtnes.

Tik un tā Zarēns nespēja slēpt riebumu. Neskaitot kādu nejaušu Dziļā meža ceļotāju, slakteri bija meža troļļu tuvākie kaimiņi. Viņi savā starpā tirgojās - kokgriezumi un grozi pret gaļu un ādas izstrādājumiem. Tomēr meža troļļi, tāpat kā visi citi Dziļajā mežā, nicināja slakterus. Viņi bija, kā Spelda izteicās, podam pašā apakšā. Neviens negribēja biedroties ar ļaudīm, kam asinīs bija ne tikai rokas, bet viss ķermenis.

"Nu?" teica Zarēns. "Vai tu esi slakteris?"

"Kas par to?" kā aizsargājoties atjautāja zēns.

"Nekas, es…" Nomaldījies Dziļajā mežā, nevarēja būt pārāk izvēlīgs par sabiedrību. "Es esmu Zarēns," viņš teica.

Zēns viegli pieskārās pierei un palocīja galvu. "Mani sauc par Skrimsli," viņš teica. "Lūdzu, aizved mani atpa­kaļ uz manu ciematu. Es nevaru paiet. Skaties," viņš teica, norādīdams uz savu labo kāju.

Zarēns saskatīja sešas vai septiņas nejaukas zilgansārtas brūces zēna papēdī. Visa pēda jau bija sapampusi divtik

liela, kā parasti. Pat kamēr Zarēns skatījās, pampums pletās augšup pa kāju.

"Kas notiek?" noelsās Zarēns.

"Tas ir… tas ir…"

Zarēns saprata, ka zēns cieši skatās uz kaut ko viņam aiz muguras. Viņš izdzirda kādu šņācam un apsviedās apkārt. Un tur, lidinoties mazliet virs zemes, bija vispre­tīgākais radījums, kādu Zarēns jebkad bija redzējis.

Tas bija garš un kunkuļains, ar spīdošu gļotaini zaļu ādu, kas mitri mirdzēja blāvajā mēnessgaismā. Visa ķer­meņa garumā tam bija izspiedušies dzelteni plankumi, no kuriem sūcās caurspīdīgs šķidrums. Locīdamies un staipī­damies radījums pievērsās Zarēnam ar savām milzīgajām, aukstajām acīm.

Kas tas tāds?" viņš čukstēja Skrimslim.

"Lidojošais tārps," skanēja atbilde. "Dari ko darīdams, neļauj tam uzveikt sevi."

"Nekādā ziņā," va­ronīgi teica Zarēns un

sniedzās pēc naža. Tā tur nebija. "Mans nazis!" viņš iesaucās. "Mans vārda dodamais nazis. Es…" Un tad Zarēns atcerējās. Viņš to bija turējis rokā. kad paklupa pār Skrimšļa kājām. Tam jābūt tepat kaut kur zemē.

Zarēns skatījās uz priekšu, aiz lielām šausmām ne uz brīdi nespēdams novērst acis no lidojošā tārpa. Radījums turpināja locīties. Šņākoņa tam nāca nevis no mutes, bet no sprauslu rindām vēdera apakšā. Sprauslas izgrūda gaisu, kas noturēja tārpu virs zemes.

Tas tuvojās, un Zarēns skatījās radījumam mutē. Tam bija gumijveida lūpas un nokarenas ūsas, tas nemitīgi kampa gaisu. Pēkšņi tā lūpas pavērās.

Zarēns noelsās. Lidojošā tārpa mute bija pilna ar taus­tekļiem, katram no tiem galā bija pilošs piesūceknis. Žokļiem paplešoties, taustekļi izlēca laukā un locījās kā

"Nazi," Zarēns murmināja Skrii slim. "Atrodi man nazi."

Viņš dzirdēja, kā Skrimslis rak­ņājas pa sausa­jām lapām. "Es mēģinu," viņš teica. "Es ne­varu… Jā," viņš iesaucās. "Rokā ir!"

"Ātrāk!" izmisīgi sauca Zarēns. Lidojošais tārps trīcēja, gatavodamies uzbrukumam. Zarēns pastiepa roku aiz muguras pēc naža. "Pasteidzies!"

"Še!" teica Skrimslis, un Zarēns sajuta plaukstā pazīsta­mo kaula spalu. Viņš satvēra to un sakoda zobus.

Lidojošais tārps šūpojās gaisā uz priekšu un atpakaļ, visu laiku drebēdams. Zarēns nogaidīja. Tad pēkšņi bez jebkāda brīdinājuma lidojošais tārps uzbruka. Tas metās Zarēnam pie kakla, muti iepletis un taustekļus izstiepis. Tas smirdēja pēc sasmakušiem taukiem.

Šausmās Zarēns palēca atpakaļ. Lidojošais tārps gaisā strauji mainīja virzienu un bruka viņam virsū no otras puses. Zarēns pieliecās.

Radījums aizšāvas viņam pār galvu, šņākdams apstājas, izlocījās pretējā virzienā un atkal uzbruka.

Šoreiz tas uzbruka no priekšas - tieši tā, kā Zarēns bija cerējis. Kad radījuma taustekļi taisījās piesūkties viņa atsegtajam kaklam, Zarēns izlocījās un metās izklupienā uz priekšu. Nazis iegrima tārpa mīkstajā pavēderē un uzšķērda gaisa sprauslu rindu.

Sekas bija acumirklīgas. Radījums nevaldāmi virpuļoja gaisā kā piepūsts un vaļā palaists balons, izdodams skaļu špšpšpšpppp. Tad tas uzsprāga un daudzi gļotaini dzelteni un zaļi ādas gabaliņi noplivinājās zemē.

"JĀĀ!" ieaurojās Zarēns, pacēlis gaisā dūri. "Es esmu to paveicis un izdarījis! Lidojošais tārps ir pagalam."

Viņam runājot, elpas mutuļi nāca no mutes kā pūķim. Nakts bija kļuvusi skarba, pūta ledains ziemeļu vējš. Tomēr Zarēnam nebija auksti. Ne uz to pusi. Lepnuma un satraukuma kvēle sildīja visu ķermeni.

"Palī'ā," viņam aiz muguras atskanēja balss. Tā skanēja savādi - it kā Skrimslis runātu ar pilnu muti.

"Viss kārtībā," teica Zarēns, pieceldamies kājās. "Es… SKRIMSLI!" viņš iekliedzās.

Slakteri vairs nevarēja pazīt. Pirms Zarēna cīņas ar lido­jošo tārpu bija pietūkuši tikai Skrimšļa kāja. Tagad viss viņa ķermenis bija uzpampis. Viņš izskatījās pēc milzīgas tumšsarkanas bumbas.

"Ai've' mani mā'ās," viņš nelaimīgs nomurmināja.

"Bet es nezinu, kur ir tavas mājas," teica Zarēns.

"Es tevi ve'īšu," teica Skrimslis. "Pacel mani. Es tev ā'īšu ceļu."

Zarēns pieliecās un pacēla slakteri uz rokām. Viņš bija pārsteidzoši viegls.

Zarēns sāka iet. "Pa k'eisi," Skrimslis pēc brīža teica, pēc tam: "Vēl'eiz pa k'eisi. Pa la'i. Taisni." Skrimslis turpināja

pampt, un pat vienkāršākos vārdus nebija iespējams izrunāt. Beigās viņam nācās ar tuklajām roķelēm spiest Zarēnam plecus, lai norādītu, uz kuru pusi jāiet.

Iespējams, ka iepriekš Zarēns bija gājis pa apli, bet tagad tā noteikti nebija. Viņu vadīja uz kādu jaunu vietu.

"BLOBLO!" kliedza Skrimslis. "VOBLOBLO!"

"Ko?" asi noprasīja Zarēns. Bet, to sacīdams, viņš sa­prata, kas notiek. Skrimšļa ķermenis, kas jau bija viegls bijis, kad viņš to pacēla, tagad bija vieglāks nekā bez svara. Milzīgā, piepūtusies masa taisījās pacelties gaisā un aizlidot.

Viņš darīja, ko varēdams, satvēris Skrimsli ap jostasvietu, - vismaz apmēram tur, kur jostasvieta kādreiz bija, - taču tas nebija iespējams. Tas bija tikpat kā noturēt ūdens maisu; atšķirība bija tāda, ka šis maiss krita uz augšu. Ja viņš to palaistu vaļā, Skrimslis pazustu debesīs.

Zarēns noslaucīja sviedrus no pieres. Tad viņš iespīlēja uzpūsto zēnu starp diviem zariem, rūpīgi izraudzīdamies koku bez ērkšķiem. Viņš negribēja, ka Skrimslis pār­sprāgst. Viņš noņēma no pleca virvi, ko Spelda bija iede­vusi, apsēja vienu galu Skrimslim ap kāju, otru - sev ap vidukli un devās tālāk.

Nepagāja ilgs laiks, kad Zarēnam atkal sākās grūtības. Ar katru soli vilkšana augšup kļuva stiprāka. Bija aizvien grūtāk un grūtāk palikt uz zemes. Lai noenkurotos, viņš ķērās pie krūmu zariem, kam gāja garām. Bet no tā ne­bija nekāda labuma. Slakteris vienkārši bija pārlieku li­dojošs.

Vienā mirklī Zarēna kājas atrāvās no zemes, rokas zaudēja tvērienu pie krūmiem, un viņš kopā ar Skrimsli pacēlās gaisā.

Viņi cēlās augstāk un augstāk ledainajā naktī pretī debesu plašumam. Viņš veltīgi raustīja ap vidukli apsieto

virvi. Tā nebija izkustināma. Viņš skatījās lejup uz ātri attālinošos zemi, un tajā bridi viņam kaut kas ienāca prātā - kaut kas šausmīgs.

Skrimšļa pazušanu ievē­ros. Kad viņš nebūs atgrie­zies, viņa ģimene un drau­gi nāks viņu meklēt. Tomēr Zarēns bija izdarījis to, ko meža troļļi nekad nedara. Viņš bija nogājis nost no takas. Viņu nenāks meklēt neviens.