Labirints

74. NODAĻA

- es gribu zināt patiesību, - Alise atkārtoja. - Gribu zināt, kāds sakars labirintam ir ar Grālu. Ja tāds sakars pastāv.

- Tatad patiesību par Grālu, - Odriks sacīja, cieši skatīdamies viņā. - Sakiet man, Madomaisela, ko jūs zināt par Grālu?

- Droši vien to pašu, ko visi, - Alise teica, domādama, ka Odriks nemaz negaida nopietnu atbildi.

- Nē, tiešām. Man būtu interesanti dzirdēt, ko jūs esat izdibi­nājusi.

Alise neveikli sagrozījās krēslā. - Es turējos pie standarta priekš­stata, ka tas ir kauss ar eliksīru, kurš dāvā mūžīgo dzīvi.

Viņa apklusa un sakautrējusies paskatījās uz Bajāru.

- Dāvā? - Viņš papurināja galvu un nopūtās. - Nē, tā nav dāvana. Un kā jums liekas - kur šādi nostāsti rodas?

- Droši vien no Bībeles. Vai no Nāves jūras tīstokļiem. Varbūt no citiem agrīnajiem kristiešu rakstiem. īsti nezinu. Neesmu par to domājusi šādā aspektā.

Odriks palocīja galvu. - Tie ir parasti maldi. Patiesībā pirmās ver­sijas stāstam, par kuru jūs runājāt, ir radušās divpadsmitajā gadsimtā, lai gan līdzīgas tēmas parādās klasiskajā un ķeltu literatūrā. Un sevišķi viduslaiku Francijā.

Alisei atmiņā pēkšņi atausa karte, ko viņa bija atradusi Tulūzas bibliotēkā.

- Piemēram, labirints.

Odriks pasmaidīja, taču nekomentēja. - Divpadsmitā gadsimta pēdējā ceturtdaļā dzīvoja dzejnieks Kretjēns de Truā. Viņa pirmā pat­ronese bija Marī, viena no Akvitānijas Eleonoras meitām, precējusies ar Sampaņas grāfu. Pēc viņas nāves 1181. gadā par Kretjēna de Truā patronu kļuva viens no Marī brālēniem - Elzasas Filips, Flandrijas grāfs. Kretjēns savā laikā baudīja milzīgu slavu. Sākumā tulkoja klasiskus nostāstus no latīņu un grieķu valodas, pēc tam sāka sacerēt varoņtei- kas par bruņiniekiem, kurus pazīstat arī jūs, - Lanselotu, Gaveinu un Parsifālu. No šiem alegoriskajiem sacerējumiem radās neskaitāmas teikas par karali Arturu un Apaļā galda bruņiniekiem. Teika par Par­sifālu - Li contes del graal - ir vissenākais saglabājies stāsts par Svēto Grālu.

- Bet… - Alise sarauca pieri. - Viņš taču nevarēja būt to vienkārši izdomājis? Taču ne šādu stāstu! Tas nevar būt radies no nekā.

Odrika sejā atkal parādījās viegls smaids.

- Izvaicāts par šī stāsta avotiem, Kretjēns apgalvoja, ka par Grālu esot izlasījis grāmatā, ko viņam dāvinājis patrons Filips. Patiesībā viņa stāsts par Grālu ir veltīts tieši Filipam. Diemžēl Filips gāja bojā 1191. gadā Akras aplenkumā, Trešā krusta kara laikā. Tāpēc dzejojums palika nepabeigts.

- Kas notika ar Kretjēnu?

- Pēc Filipa nāves viņš vairs nav pieminēts rakstu avotos. Viņš gluži vienkārši pazuda.

- Vai tas nav savādi, ja jau viņš bija tik slavens?

- Iespējams, ka viņa nāve netika fiksēta rakstiski, - Bajārs lēni noteica.

Alise uzmeta viņam vērīgu skatienu. - Bet jūs domājat citādi?

Odriks neatbildēja. - Lai gan Kretjēns bija nolēmis neturpināt savu stāstu, teika par Svēto Grālu turpināja dzīvot. No senfranču valodas tā pārgāja arī vidusholandiešu un senvelsiešu valodā. Maz­liet vēlāk, ap 1200. gadu, cits dzejnieks - Volframs fon Ešenbahs- radīja diezgan burlesku Parsifāla versiju. Viņš apgalvoja, ka tajā ir atdarinājis nevis Kretjēna darbu, bet gan nezināma autora sacerētu stāstu.

Alise lauzīja galvu. - Kā īsti Kretjēns apraksta Grālu?

- Visai nenoteikti. Drīzāk kā līdzīgu šķīvim, nevis kausam, kaut ko līdzīgu viduslaiku latīņu gradalis, no kā cēlies senfranču gradal jeb graal. Ešenbahs izsakās skaidrāk. Viņam Grāls - grāl - ir akmens.

- Tad kur radies priekšstats, ka Svētais Grāls ir kauss, no kura dzēris Kristus Svētā vakarēdiena laikā?

Odriks salika kopā pirkstu galus. - Vēl viens rakstnieks, vārdā Robērs de Borons, laikā starp Kretjēna Parsifāla tapšanu un 1199. gadu sarakstīja poēmu Arimatijas Jāzeps. De Borons ne vien apraksta Grālu kā trauku - kā Svētā vakarēdiena biķeri, kuru dēvē par san greal, - bet arī piepilda to ar asinīm no Krusta. Mūsdienu franču valodā tas nozīmē sang real - "īstenās" vai "karaliskās" asinis.

Viņš apklusa un paraudzījās uz Alisi.

-Labirinta Triloģijas sargātājiem šis lingvistiskais sajukums - san greal un sang real - kalpoja par ērtu maskēšanās līdzekli.

- Bet Svētais Grāls ir tikai mīts, - Alise stūrgalvīgi noteica. - Tā nevar būt īstenība.

- Svētais Grāls, protams, ir mīts, - Odriks atbildēja, skatīdamies viņai acīs. - Valdzinoša pasaka. Palūkojoties vērīgāk, jūs ieraudzī­siet, ka visās šajās teikās izpušķota viena un tā pati tēma. Viduslaiku kristiešu priekšstats par upuri un meklējumiem, kas noved pie grēku izpirkšanas un pestīšanas. Svētais Grāls kristiešu izpratnē bija garīgs jēdziens, mūžīgās dzīves simbols, nevis uztverams kā burtiska patiesība. Tas simbolizēja domu, ka caur Kristus upuri un Dieva žēlastību cilvēce dzīvos mūžīgi. - Viņš pasmaidīja. - Taču nav ne mazāko šaubu, ka Grāls eksistē. Šī patiesība ir atrodama Labirinta Triloģijas lappusēs. Tieši par to Grāla sargātāji Noublesso de los Seres ziedoja savu dzīvību.

Alise neticīgi šūpoja galvu. - Jūs sakāt, ka Grāls nemaz nav kris­tiešu jēdziens. Ka visi šie mīti un leģendas balstās uz… pārpratumu.

- Drīzāk uz noklusējumu, nevis pārpratumu.

- Bet jau divus gadu tūkstošus risinās strīdi par Svētā Grāla eksis­tenci! Ja tagad atklāsies, ka Grāla leģendas ir patiesas un turklāt… - Alise aprāvās, pati nespēdama noticēt saviem vārdiem. - Ja tā nemaz nav kristiešu relikvija, es tiešām nespēju iedomāties…

- Grāls ir eliksīrs, kas spēj gan dziedēt, gan ievērojami paga­rināt dzīvi. Taču ar noteiktu nolūku. Tas tika atklāts pirms kādiem četriem tūkstošiem gadu Senajā Ēģiptē. Un tie, kas atklāja šo eliksīru un izprata tā spēku, apzinājās, ka noslēpums ir jāglabā no tiem, kuri izmantotu to savā labā pretēji pārējo interesēm. Svētās zināšanas tika ar hieroglifiem uzrakstītas uz trim atsevišķām papirusa loksnēm. Vienā bija precīzi norādīts Grāla kambara plāns - labirints; otrā bija uzskaitī­tas sastāvdaļas, kas nepieciešamas eliksīra pagatavošanai; trešajā bija maģiskie vārdi, kas jāizrunā, lai eliksīrs pārtaptu par Grālu. Ēģiptieši apraka papirusus alās pie senās Avarisas pilsētas.

- Ēģipte, - Alise pēkšņi noteica. - Meklēdama materiālus un mēģinādama izprast šeit ieraudzīto, es ievēroju, cik bieži tiek piemi­nēta Ēģipte.

Odriks pamāja. - Papirusi ir sarakstīti klasiskajos hieroglifos. Pats to nosaukums nozīmē "Dieva vārdi" vai "dievišķā runa". Pēc dižās ēģiptiešu civilizācijas bojāejas zuda hieroglifu lasīšanas prasme. Zināša­nas saglabājās papirusos, ko sargātāji nodeva cits citam paaudžu paau­dzēs. Taču bija zaudēta spēja izlasīt maģiskos vārdus un izsaukt Grālu. Šāds notikumu pavērsiens nebija plānots, taču ietina zināšanas vēl lie­lākā noslēpumā. Kristīgās ēras devītajā gadsimtā arābu alķīmiķis Abū Bakrs Ahmeds ibn Vahšija atšifrēja hieroglifu noslēpumu. Par laimi, Navigatairč Harifs uzzināja par draudošajām briesmām un panāca, lai alķīmiķis neizplata šīs slepenās zināšanas tālāk. Tajos laikos bija maz vietu, kur koncentrējās zinību vīri, saziņa starp cilvēkiem bija gausa un nedroša. Pēc tam papirusi tika nogādāti Jeruzalemē un paslēpti Sepalas līdzenumu pazemes alās. No 800. līdz pat 1800. gadiem nevienam neiz­devās gūt sekmes hieroglifu atšifrēšanā. Nevienam. To nozīme kļuva skaidrāka tikai tad, kad Napoleona pētnieciskā un militārā ekspedīcija Ziemeļāfrikā 1799. gadā atrada akmeni ar uzrakstu svētajā hieroglifu valodā, ēģiptiešu valodā un sengrieķu valodā. Vai esat dzirdējusi par Rosetas akmeni?

Alise pamāja.

- Mēs baidījāmies, ka turpmāk tas būs vairs tikai laika jautājums. Francūzis Žans Fransuā Šampoljons par sava mūža uzdevumu izrau­dzījās hieroglifu atšifrēšanu. 1822. gadā tas viņam izdevās. Pēkšņi bija iespējams izlasīt visu - senās civilizācijas brīnumus, maģiju, burvju vār­dus, visu, no kapa plākšņu uzrakstiem līdz Mirušo grāmatai. - Viņš mirkli klusēja. - Turpmāk lielas bažas radīja tas, ka divas Labirinta Trilo­ģijas grāmatas atradās pie tādiem ļaudīm, kuri tās izmantotu nelietīgi.

Viņa vārdi izskanēja kā brīdinājums. Alisei pār muguru pārskrēja šermuļi. Viņa pēkšņi atskārta, ka diena dziest. Rietošās saules stari krāsoja kalnus sarkanus, zeltainus un oranžus.

-Ja jau šīs zināšanas, izmantotas ļaunam, nevis labam nolūkam, bija tik postošas, tad kāpēc Alaīsa un pārējie sargātāji neiznīcināja grāmatas, kad vēl bija tāda izdevība? - viņa jautāja.

Un juta, ka Odriks sastingst. Šie vārdi bija trāpījuši viņa pieredzes un stāsta sirdī, kaut gan Alise neizprata, kāpēc tā.

-Ja tās vairs nebūtu vajadzīgas, tad tā varētu darīt. Varbūt tas būtu atrisinājums.

- Vajadzīgas? Kādā ziņā?

- Sargātāji vienmēr ir zinājuši, ka Grāls dod dzīvi. Jūs to nosau­cāt par dāvanu, un es saprotu, ka daži var uzlūkot to šādi. Bet uz to var raudzīties arī ar citādām acīm. - Odriks apklusa, paņēma glāzi un iedzēra vīnu. Tad ar smagu roku nolika glāzi atpakaļ uz galda. - Taču šī dzīve tiek dota ar noteiktu nolūku.

- Ar kādu nolūku? - Alise vaicāja, baidīdamās, ka viņš nestāstīs tālāk.

- Daudzas reizes pēdējos četros tūkstošos gadu, kad kļuva nepie­ciešams sniegt liecību, tika izsaukts Grāla spēks. Mēs pazīstam kristī­gās Bībeles, Talmuda, Korāna dižos ilgdzīvotājus patriarhus. Ādamu, Jēkabu, Mozu, Muhammedu, Metuzālu. Praviešus, kuru darbs nebija pabeidzams parastajā cilvēkam lemtajā mūžā. Katrs no viņiem dzīvoja simtiem gadu.

- Bet tās ir līdzības, - Alise iebilda. - Alegorijas.

Odriks papurināja galvu. - Viņi dzīvoja gadsimtiem ilgi tieši tādēļ, lai varētu izstāstīt, ko pieredzējuši, lai sniegtu liecību par sava laika patiesību. Harifs, kurš pierunāja Abū Bakru paturēt slepenībā Senās Ēģiptes valodas atšifrējumus, vēl piedzīvoja Monsegūras krišanu.

- Tas taču ir piecsimt gadu ilgs laikposms!

- Viņi dzīvoja, - Odriks vienkārši atteica. - Alise, iztēlojieties tau­riņa dzīvi. Pilnīga, spilgta eksistence, kas ilgst tikai vienu dienu. Vesels mūžs. Laikam ir daudz nozīmju.

Alise atstūma savu krēslu no galda, piecēlās un sāka staigāt pa istabu, vairs nesaprazdama, ko jūt un kam var ticēt.

Tad viņa pagriezās. - Labirinta simbols, ko es redzēju uz alas sienas un kas iegravēts jūsu gredzenā, - vai tas ir īstā Grāla simbols?

Viņš apstiprinoši pamāja.

- Un Alaīsa? Vai viņa to zināja?

- Sākumā šaubījās tāpat kā jūs. Neticēja patiesībai Triloģijas lap­pusēs, tomēr visiem spēkiem sargāja to - aiz mīlestības pret savu tēvu.

- Viņa ticēja, ka Harifs ir vairāk nekā piecsimt gadu vecs? - Alise neatlaidās, vairs nemēģinādama slēpt skepsi.

- Sākumā ne, - viņš atzina. - Tomēr laika gaitā ieraudzīja patie­sību. Un, kad pienāca laiks, viņa atskārta, ka spēj izrunāt un izprast maģiskos vārdus.

Alise atgriezās pie galda un apsēdās. - Bet kāpēc tieši Francijā? Kāpēc papirusus vispār nogādāja uz šejieni? Kāpēc neatstāja turpat?

Odriks pasmaidīja. - Kristīgās ēras desmitajā gadsimtā Harifs aiz­veda papirusus uz Svēto pilsētu un paslēpa netālu no Sepalas līdze­numiem. Gandrīz četrsimt gadu tie palika drošībā, līdz Jeruzalemei tuvojās Saladīna armijas. Tad Harifs izraudzījās vienu no sargātājiem, jaunu kristiešu chevalier, vārdā Bertrāns Peletjē, un lika viņam nogādāt papirusus Francijā.

Alaīsas tēvs.

Alise aptvēra, ka smaida, it kā nupat būtu saņēmusi ziņu no veca drauga.

- Harifs saprata divus faktus, - Odriks turpināja. - Pirmkārt, ka papirusus drošāk glabāt starp grāmatas lapām. Otrkārt: tā kā Eiropas galmos jau klīda baumas par Grālu, tad patiesību vislabāk varēja apslēpt zem mītu un teiksmu slāņa.

- Nostāsti par katariem, kam pieder Kristus biķeris, - Alise teica, pēkšņi sākdama saprast.

Bajārs pamāja. - Jēzus Nācarieša sekotāji negaidīja, ka viņš mirs pie krusta, tomēr tā notika. Viņa nāve un augšāmcelšanās palīdzēja radīt stāstus par svētu kausu jeb biķeri, par grālu, kas dod mūžīgu dzīvi. Nemāku teikt, kā tos interpretēja tolaik, taču skaidri zināms ir tas, ka pēc Nācarieša sišanas krustā sākās vajāšanu vilnis. No Svētās zemes bēga daudzi, ieskaitot Arimatijas Jāzepu un Mariju Magdalēnu, kuri ar kuģi devās uz Franciju. Stāsta, ka līdzi viņi paņēmuši zināšanas par kādu senu noslēpumu.

- Grāla papirusus?

- Vai arī Zālamana tempļa dārgumus. Vai kausu, no kura Jēzus Nāca- rietis dzēris Svētā vakarēdiena laikā un kurā savāktas viņa asinis, kad viņš cietis pie krusta. Vai pergamentus, rakstus, pierādījumus, kas lie­cina, ka Kristus nav miris pie krusta, bet dzīvojis vēl simt vai vairāk gadu, kopā ar nedaudziem izraudzītiem ticīgajiem slēpdamies tuksneša kalnos.

Alise pārsteigta skatījās uz Odriku, taču viņa seja bija kā aizvērta grāmata, kur nebija izlasāms nekas.

- Ka Kristus nav miris pie krusta… - viņa atkārtoja, nespēdama ticēt tam, ko pati saka.

- Un bija vēl citi nostāsti, - Odriks gausi piebilda. - Daži apgalvoja, ka Marija Magdalēna un Arimatijas Jāzeps izkāpuši krastā Narbonnā, nevis Marseļā. Gadsimtiem ilgi ir pastāvējis uzskats, ka Pirenejos kaut kur ir paslēpts kāds milzīgs dārgums.

- Tātad Grāla noslēpums piederēja nevis katariem, - viņa teica, prātā savienodama mozaīkas fragmentus, - bet gan Alaīsai. Viņai tic deva patvērumu.

Noslēpums, kas paslēpts noslēpumā. Alise atzvila krēslā, domās pārlūkodama notikumu gaitu.

- Un tagad labirinta ala ir atvērta.

- Pirmo reizi kopš teju astoņsimt gadiem vēlreiz ir kļuvis iespē­jams apvienot grāmatas. Un, lai gan jūs, Alise, šaubāties, vai ticēt man vai arī uzlūkot manis teikto par veca vīra pļāpām, ir citi, kas ne­šaubās.

Alaīsa ticēja Grāla patiesībai.

Dvēseles dziļumos, aiz apziņas robežām, Alise zināja, ka viņš saka patiesību, kaut gan racionālais prāts tai pretojās.

- Marī Sesila, - viņa izdvesa.

- Šonakt Madame de l'Oradora dosies uz labirinta alu un mēģinās izsaukt Grālu.

Alisi sagrāba ļaunas priekšnojautas.

- Bet to viņa nemaz nevar! Viņai nav Vārdu grāmatas. Un gre­dzena.

- Baidos, ka viņa saprot: Vārdu grāmatai vēl jāatrodas turpat alā.

- Vai tā tur atrodas?

- Skaidri nezinu.

- Bet gredzens? Gredzena viņai nav. - Alises skatiens pievērsās Bajāra kalsnajām rokām, noliktām uz galda.

- Viņa zina, ka es ieradīšos.

- Tas ir neprāts! - viņa neizturēja. - Kā jums var nākt prātā vispār iet viņai tuvumā?

- Šonakt viņa mēģinās izsaukt Grālu, - Bajārs klusi un nosvērti atteica. - Tāpēc viņi zina, ka es ieradīšos. Es nedrīkstu to pieļaut.

Alise uzsita ar plaukstām pa galdu. - Bet Vils? Un Šīla? Vai viņu liktenis jums ir vienaldzīgs? Viņiem nepalīdzēs tas, ja sagūstīs arī jūs.

- Es došos turp tieši tāpēc, ka man nav vienaldzīgs viņu liktenis - un arī jūsējais, Alise. Domāju, Marī Sesila ir nolēmusi piespiest viņus piedalīties ceremonijā. Dalībniekiem ir jābūt pieciem - Navigataire un četriem citiem cilvēkiem.

- Marī Sesila, viņas dēls, Vils, Šīla un Otiē?

- Nē, ne Otiē. Cits.

-Kas?

Odriks izvairījās no atbildes. - Nezinu, kur Šīla un Vils ir tagad, - viņš ierunājās kā domādams skaļi, - bet, manuprāt, mēs ieraudzīsim, ka naktī viņus atvedīs uz alu.

- Kas, Odrik? - Alise atkārtoja, šoreiz uzstājīgāk.

Viņš atkal neatbildēja. Piecēlās, piegāja pie loga, aizvēra slēģus un pagriezās pret Alisi. - Mums jādodas ceļā.

Alise jutās vīlusies, nervoza, apjukusi, bet visvairāk nobijusies. Un tomēr saprata, ka izvēles nav.

Viņa domāja par Alaīsas vārdu dzimtas kokā. Alaīsu no viņas šķīra astoņi simti gadu. Pāri laikam un telpai abas vienoja labirinta simbols.

Divi stāsti, saaudušies vienā.

Paņēmusi savas mantas, Alise sekoja Odrikam ārā, saulrietā.