Labirints

18. NODALA

Pēdējo reizi tramīgi atskatījies pār plecu, Bertrāns Peletjē blakus vikontam Trankavelam izjāja pa Austrumu vārtiem. Viņš netika gudrs, kāpēc Alaīsa nav atnākusi pateikt ardievas.

Peletjē jāja klusēdams, iegrimis domās, tikpat kā nedzirdēdams apkārtējo čalas. Viņu nomāca tas, ka Alaīsa nebija stāvējusi Cour d'Honneur, lai atvadītos un novēlētu viņiem veiksmi. Viņš jutās pār­steigts - un arī vīlies, ja vien spētu to atzīt. Un nožēloja, ka nav aizsū­tījis Fransuā pamodināt Alaīsu.

Par spīti agrajai stundai, ielu malās stāvēja ļaudis, māja un gavilēja. Ceļojumam bija izraudzīti visstaltākie jājamzirgi, uz kuru sparu un iztu­rību varēja paļauties, visspēcīgākie, ātrākie un sīkstākie zirgi un ķēves no Chāteau Comtal staļļiem. Reimons Rožē Trankavels jāja ar savu iemīļoto bēro ērzeli, ko bija sācis apmācīt jau kā kumeļu. Ziemā spalva tam bija ruda kā lapsai, uz purna vīdēja balts lāsums; runāja, ka šim lāsumam esot uz mata tāds pats veidols kā Trankavelu zemēm.

Visus vairogus rotāja Trankavelu ģerbonis. Tas bija uzšūts uz katra karoga, uz katra kamzoļa, kas uzvilkts pār chevalicr ceļojuma bruņām. Austošā saule zibsnīja mirdzošajās ķiverēs, zobenos un iemauktu apka­lumos. Pat seglu somas bija nospodrinātas tā, ka zirgupuiši tajās sare­dzēja savas sejas atspulgu.

Bija vajadzējis laiku, lai izlemtu, cik lielai jābūt svītai. Ja tā būtu par mazu, Trankavels atstātu nevērtīga un maznozīmīga sabiedrotā iespaidu, turklāt pa ceļam viņus apdraudētu laupītāji. Ja svīta būtu par lielu, tās ierašanās izskatītos pēc kara pieteikuma.

Visbeidzot tika izraudzīti sešpadsmit chevaliers, viņu vidū par spīti Peletjē iebildumiem arī Gijems di Mā. Kopā ar ecuyers, saujiņu kalpu un garīdznieku, ar Zeanu Kongostu un kalēju, kam en route' apkalt zirgus, svītā bija ap trīsdesmit vīru.

Viņu ceļamērķis bija Monpeljē - galvenā pilsēta Nimas vikonta valdījumos, Reimona Rožē sievas Anjēzes dzimtā vieta. Tāpat kā Tran­kavels, arī Nimas vikonts bija Aragonas karaļa Pedro II vasalis, tāpēc, kaut gan Monpeljē bija katoļu pilsēta - un pats Pedro nelokāms un sparīgs ķeceru vajātājs -, varēja cerēt, ka pilsētā viņiem nedraudēs nekādas briesmas.

Ceļam no Karkasonas līdz Monpeljē viņi bija atvēlējuši trīs dienas. Atlika minēt, kurš pilsētā ieradīsies pirmais - Trankavels vai Tulūzas grāfs.

Sākumā viņi jāja uz austrumiem, gar Odas upi pretī uzlecošajai saulei. Pie Trēbas pagriezās uz ziemeļrietumiem, uz Minervuā zemēm pa veco romiešu ceļu, kas veda caur La Redorte - nocietināto pakalnu pilsētu Azilu - un tālāk uz Olonzaku.

Vislabākie tīrumi bija atvēlēti canabiēres - kaņepēm, kuru lauki pletās tik tālu, cik vien saredzēja acs. Pa labi zaļoja vīnogulāji, daži kopti, citi sakuplojuši savā vaļā ceļmalā aiz augstiem dzīvžogiem. Pa kreisi viļņoja smaragdzaļu miežu jūra, kas tuvāk ražas laikam pārvēr­tīsies zeltā. Zemnieki, kam acis aizēnoja platmalainas salmenīcas, jau čakli strādāja, pļaudami pēdējos kviešus; uzlecošā saule laiku pa laikam atvizmoja viņu sirpju dzelzs puslokos.

Aiz ozolu un baltvītolu ieskautās upes sākās dziļie, klusie meži, pār kuru galotnēm lidinājās ērgļi. Tur mājoja daudz staltbriežu, lūšu un lāču, ziemā arī vilki un lapsas. Pār ielejas mežiem un birzīm slējās Montaņnuāras tumšie sili - meža cūku valstība.

Pateicoties jaunības dzīvespriekam un gaišajam skatam, vikonts Trankavels bija labā omā, bārstīja bezrūpīgus jokus un klausījās nostās­tos par pagātnes varoņdarbiem. Strīdējās ar saviem ļaudīm par to, kuri medību suņi ir labāki - kurti vai mastifi - un cik tagad maksā laba vaislas kuce, apsprieda, kas un cik zaudējis šautriņu mešanā vai kau­liņu spēlē.

Neviens nepieminēja ceļojuma mērķi, neizteica minējumus par to, kas notiks, ja vikonta tēvocis atraidīs lūgumu.

Peletjē uzmanību piesaistīja aizsmakušas klaigas jātnieku rindas galā. Viņš atskatījās pār plecu. Gijems di Mā jāja blakus Alzū de Presānam un Tjerī Kazanonam - chevaliers, kuri, tāpat kā viņš, bija apguvuši cīņas māku Karkasonā un saņēmuši savu titulu vienās un tajās pašās Lieldienās.

Pamanījis vecākā vīrieša nosodošo skatienu, Gijems pacēla galvu un nekaunīgi raudzījās viņam acīs. Mirkli abi lūkojās viens otrā. Tad jaunākais pielieca galvu kā nedrošā atzinībā un novērsās. Peletjē juta kaistam asinis, un vēl neciešamāk tas bija tāpēc, ka viņš apzinājās savu bezspēcību.

Stundu pēc stundas viņi jāja pār līdzenumiem. Sarunas sastomī­jās un apsīka, jo sajūsmu, kas bija valdījusi, atstājot Citadeli, nu bija nomainījušas bažas.

Saule kāpa arvien augstāk debesīs. Visvairāk cieta garīdznieki savos melnajos vilnas habitos. Bīskapam pār pieri tecēja sviedru urdziņas, bet Zeana Kongosta porainā seja bija apmetusies ar nejaukiem sarkaniem plankumiem uzpirkstīšu krāsā. Brūnajā zālē čirkstēja un sanēja bites, sienāži un cikādes. Odi dzēla jātniekiem rokās, mušas spīdzināja zirgus, kas aizkaitināti vicināja krēpes un asti.

Tikai tad, kad saule bija tieši virs galvas, vikonts Trankavels bei­dzot veda visus atvilkt elpu ceļa malā. Viņi apmetās klajumā pie lēnas upes, pārliecinājušies, ka zirgi te var droši paganīties. Ecujers nosegloja zirgus un atdzesēja tos ar ūdenī samērcētiem lapainiem vītolu zariem. Sīkās brūces un dzēlumi tika apārstēti ar ceļmallapām vai žodzeņu apliekamiem.

Chevaliers noņēma ceļojuma bruņas, noāva zābakus, nomazgāja putekļus un sviedrus no rokām un skausta. Daži kalpi tika aizsūtīti uz tuvāko zemnieku māju un pēc kāda laika atgriezās ar maizi, desām, baltu kazas sieru, olīvām un stipru vietējo vīnu.

Kad izplatījās vēsts, ka tepat tuvumā atpūšas vikonts Trankavels, uz vienkāršo apmetni koku paēnā sāka plūst zemnieki, veci vīri un jaunas sievietes, audēji un aldari, nesdami veltes savam Seigneur: gro­zus ar ķiršiem un nule nobirušām plūmēm, zosīm, sāli un zivīm.

Peletjē jutās neomulīgi. Šī mielošanās tikai aizkavēja viņus un atņēma dārgo laiku. Vēl bija mērojams tāls ceļš, pirms izstiepsies vakara ēnas un varēs ierīkot apmetni naktij. Taču Reimons Rožē, tāpat kā senāk viņa tēvs un māte, priecājās par satikšanos ar pavalstniekiem un nevēlējās atraidīt nevienu.

- Tieši tādēļ mēs apvaldām savu lepnumu un dodamies slēgt mieru ar manu tēvoci, - vikonts klusu sacīja. - Lai pasargātu visu, kas mūsu zemes dzīvē labs, nevainīgs un patiess. Un, ja vajadzēs, mēs par to cīnīsimies.

Līdzīgi senam ķēniņam karavadonim, vikonts Trankavels sagaidīja savus pavalstniekus palienes ozolu pavēnī. Visas atnestās veltes pie­ņēma laipni un ar cieņu. Viņš zināja, ka šī diena kļūs par teiku, kas ies no mutes mutē un ieaudīsies ciema dzīvē.

Kā viena no pēdējām vikontam tuvojās glīta, melnīgsnēja, gadus piecus vai sešus veca meitenīte ar mirdzošām kazeņu acīm. Pakniksē­jusi viņa sniedza pušķi ar dzegužpuķēm, baltām ķērmelītēm un saus­serža zariņiem. Viņai drebēja rokas.

Noliecies pie meitenes, vikonts Trankavels izvilka no jozmeņa linu nēzdogu un sniedza to viņai. Pat Peletjē pasmaidīja, kad sīki pirkstiņi bikli pasniedzās pēc spodri baltās drāniņas.

- Ernestīne, Messire, - viņa nočukstēja.

Trankavels palocīja galvu. - Madomaisela Ernestīne, - viņš sacīja, noplūkdams no pušķa sārtu ziedu un piesprauzdams to sev pie kam­zoļa, - šo es turpmāk nēsāšu, lai tas dāvā man veiksmi. Un lai atgādina par Pišerī ļaužu sirsnību.

Tikai tad, kad pēdējais ciemiņš bija atstājis apmetni, Reimons Rožē Trankavels atsprādzēja zobenu un apsēdās ieturēt maltīti. Apmieri­nājuši izsalkumu, vīri un puiši cits pēc cita izstiepās mīkstajā zālē vai apsēdās, atbalstījušies pret koka stumbru, un iesnaudās. Vēderu sildīja vīns, galvu karsēja pēcpusdienas tveice.

Mieru nerada vienīgi Peletjē. Pārliecinājies, ka pagaidām nav vaja­dzīgs vikontam Trankavelam, viņš devās pastaigāt gar upi, ilgodamies pēc vientulības.

Pa upes virsmu šaudījās ūdensmērītāji, spilgti krāsainas spāres vizu­ļodamas zibēja šurpu turpu sutīgajā gaisā.

Kad apmetne nozuda skatienam, Peletjē apsēdās uz nomelnējuša koka stumbra, kas bija nogāzies zemē, un izņēma no kabatas Harifa vēstuli. Viņš to nelasīja. Pat neatvēra, tikai cieši turēja starp rādītāj­pirkstu un īkšķi kā talismanu.

Prātā visu laiku bija Alaīsa. Domas laidelējās šurpu turpu kā svārsts. Vienu brīdi viņš nožēloja, ka izstāstījis viņai noslēpumu. Bet kam tad, ja ne Alaīsai? Nevienam citam nevarēja uzticēties. Taču jau nākamajā brīdī Peletjē sāka baidīties, ka izstāstījis viņai par maz.

Ar Dieva palīgu viss vēl būs labi. Ja Tulūzas grāfs pieņems lūgumu labvēlīgi, tad, pirms mēnesis būs beidzies, viņi atgriezīsies Karkasonā kā uzvarētāji, neizlējuši ne lāses asins. Tad Peletjē dosies uz Bezjē, sameklēs Simeonu un uzzinās, par kādu "māsu" rakstījis Harifs.

Ja liktenis būs tā lēmis.

Peletjē nopūtās, pārlaida skatienu mierpilnajai ainavai un iztēlē ieraudzīja kaut ko gluži pretēju. Vecās, nemainītās un nemainīgās pasaules vietā viņš redzēja haosu, postu un iznīcību. Visu lietu galu.

Intendants nolieca galvu. Citādi viņš nebija varējis rīkoties. Ja viņš neatgriezīsies Karkasonā, tad vismaz mirs ar apziņu, ka ir darījis visu, lai pasargātu Triloģiju. Alaīsa izpildīs viņa pienākumu. Viņa zvēresti kļūs par Alaīsas zvērestiem. Noslēpums nepagaisīs kaujas ellē, nesa­trūdēs kādā franču cietumā.

No apmetnes atskanēja trokšņi, kas liecināja par pošanos ceļam, un Peletjē atgriezās tagadnē. Bija laiks doties tālāk. Līdz saulrietam jājāj vēl daudzas stundas.

Noglabājis Harifa vēstuli somā, Peletjē steidzās atpakaļ uz apmetni, saprazdams, ka nākamajās dienās velti cerēt uz šādiem miera un klusas apceres brīžiem.