Labirints

47. NODAĻA Bezjē

Divas dienas pēc negaidītās uzvaras Bezjē krustneši vēl kavējās leknajās pļavās un krāšņajā pilsētas apkārtnē. Tas bija brīnums - tikt pie šāda guvuma, zaudējot tikai dažus savējos. Dievs bija devis pilnīgi skaidru zīmi, kas apliecināja, ka viņi cīnās par taisnīgu lietu.

Pakalnā kūpēja dižās pilsētas krāsmatas. Pelnu plēksnes uzvirmoja zilajās vasaras debesīs, un vēji tās aiznesa pār nopostīto zemi. Laiku pa laikam vēl varēja dzirdēt sagrūstam kādu mūri, ielūstam māju sijas.

Nākamajā rītā Leģions nojauca nometni un devās uz dienvidiem, pāri klajumiem uz romiešu pilsētas Narbonnas pusi. Karaspēka priekš­galā soļoja Sito abats ar pāvesta legātiem; viņa pasaulīgo varenību vēl vairāk bija nostiprinājusi šī uzvara pār pilsētu, kas uzdrīkstējusies dot patvērumu ķeceriem. Katrs baltais vai zeltainais krusts uz Dieva kareivju mugurām šķita zaigojam kā zīds. Katrs krucifikss šķita atspul­gojam spožās saules starus.

Iekarotāju armija līdzīgi čūskai vijās gar sāļezeriem, dīķiem ar stā­vošu ūdeni, plašiem, dzelteniem krūmājiem; karogi plandīja stiprajā vējā, kas traucās no Lionas līča. Ceļmalās nekopti auga vīnogulāji, olīvu un mandeļu koki.

Franču zaldāti, nepieraduši pie Dienvidu klimata, vēl nekad nebija redzējuši šādas ainavas un laiku pa laikam pārmeta krustu, jo tagad taču bija skaidrs - viņi patiesi ieiet Dieva aizmirstā zemē.

Divdesmit piektajā jūlijā krustnešus pie Kapestānas sagaidīja Narbonnas pārstāvji sava bīskapa un vikonta vadībā.

Narbonna bija bagāta tirdzniecības osta Vidusjūras krastā, bet pati pilsēta atradās mazliet tālāk iekšzemē. Uzzinot par Bezjē šausmām un cerot glābt Narbonnu no līdzīga likteņa, gan garīdznieki, gan valdītāji bija gatavi upurēt savu neatkarību un godu. Liecinieku klātbūtnē Nar­bonnas bīskaps un Narbonnas vikonts nometās ceļos abata priekšā un apstiprināja, ka pilnībā pakļaujas Baznīcai. Viņi piekrita izdot legātiem visus zināmos ķecerus, atņemt katariem un jūdiem visu mantu, pat samaksāt nodokli par saviem īpašumiem, lai atbalstītu krusta karu.

Dažu stundu laikā tika panākta vienošanās par noteikumiem. Tika apsolīts saudzēt Narbonnu. Vēl nekad tik viegli nebija iegūta tik pilna kara kase.

Ja abats un viņa legāti ari brīnījās, kādā ātrumā narbonnieši atsa­kās no savām pirmdzimtības tiesībām, tad nekādi to neizrādīja. Ja vīri, kas nesa Tulūzas grāfa spilgti sarkanās krāsas, arī kaunējās par savu tautiešu mazdūšību, tad skaļi to neizpauda.

Tika dota pavēle mainīt virzienu: pārlaist nakti pie Narbonnas un no rīta soļot uz Olonzaku. No turienes pāris dienu laikā bija sasnie­dzama Karkasona.

Nākamajā dienā padevās nocietinātā Aziljas pilsēta pakalna galā, plaši atvērdama vārtus iebrucējiem. Vairākas ķecerībā apsūdzētas ģimenes tika sadedzinātas uz sārta, kas bija steigšus sakurts tirgus lau­kumā. Melni dūmi vēlās pa šaurajām, stāvajām ieliņām un aizstīdzēja pār pilsētas biezajiem mūriem lejup līdzenumā.

Cita pēc citas padevās mazās pilis un ciemi, nepaceļoties nevienam zobenam. Aziljas priekšzīmei sekoja kaimiņu pilsētiņa Redorta, tāpat kā visi sīkie ciematiņi un viensētu puduri starp tām abām. Citas places fortes' ienaidnieks atrada pamestas.

Leģions paņēma visu vajadzīgo no pārpilnajām labības klētīm un bagātīgajām augļu glabātavām un devās tālāk. Ja kaut kur gadījās

' Cietokšņi; nocietinātas vietas. (Franču vai.)

sastapties ar sīku pretestību, tā tika nežēlīgi un ātri apspiesta. Armi­jas briesmīgā slava izplatījās arvien tālāk, skriedama tai pa priekšu kā ļauna, melna ēna. Pamazām ira senā saikne starp austrumu Langedo­kas iedzīvotājiem un Trankavelu dinastiju.

Sant-Nasarī svētku priekšvakarā, nedēļu pēc uzvaras Bezjē, priekš­pulks divas dienas pirms pārējās armijas sasniedza Trēbu.

Pēcpusdienā gaiss kļuva arvien mitrāks un spiedīgāks. Dūmakainā gaisma sabiezēja pelēka. Debesīs dobji ducināja pērkons, pēc kāda brīža mākoņus pāršķēla nikna zibens plaiksna. Kad krustneši iejāja pa neap­sargātās un pamestās pilsētas vārtiem, sāka krist pirmās lietus lāses.

Ielas bija rēgaini tukšas. Visi nozuduši, aizlavījušies prom kā parā­dības. Pāri pletās violeti melnas debesis, gar apvārsni skrēja mākoņu skrandas. Tad sākās negaiss. Lietus šaustīja līdzenumus ap pilsētu, pēr­kons virs galvas dārdēja tā, it kā debesis plīstu pa vīlēm.

Zirgu pakavi uz bruģakmeņiem slīdēja. Ielas pārvērtās strautos. Lietus lāses nežēlīgi rībināja pa vairogiem un ķiverēm. Augšup pa baz­nīcas pakāpieniem skrēja žurkas, cenzdamās paglābties no virpuļojo­šām lietus straumēm. Tornī iespēra zibens, tomēr tas neaizdegās.

Ziemeļu zaldāti krita ceļos, meta krustus un lūdza Dievu apžēlo­ties. Ne līdzenumos ap Sartru, ne Burgundijas laukos, ne Sampaņas mežos viņi nemūžam nebija piedzīvojuši kaut ko tik traku.

Tikpat ātri kā sācies, negaiss kā milzu nezvērs aizvilkās tālāk. Gaiss kļuva svaigs un patīkams. Krustneši izdzirda, ka tuvējā klosteri ieska­nas pateicības zvani. Uztverdami to kā zīmi, ka ļaunākais ir pāri, viņi iznāca no saviem patvērumiem un ķērās pie darba. Ieroču nesēji mek­lēja drošas ganības zirgiem. Kalpi izkravāja savu kungu mantību un vāca sausu iekuru ugunskuriem.

Pamazām veidojās karaspēka nometne.

Nolaidās krēsla. Debesis lāsmoja sārti violetas. Kad projām aiz­slīdēja pēdējās baltās mākoņu plūksnas, ziemeļnieki pirmo reizi ieraudzīja Karkasonas torņus un smailes, kas pēkšņi parādījās pie ap­vāršņa.

Citadele šķita iznirstam no zemes kā akmens cietoksnis, kas, iesliedamies debesīs, savā godībā noraugās uz cilvēku pasauli. Skats uz pilsētu, ko krustneši bija ieradušies iekarot, pārsteidza viņus nesagata­votus. Tas nelīdzinājās nekam, par ko viņi bija dzirdējuši. Šis krāšņums nebija aprakstāms vārdos.

Citadele bija majestātiska, varena. Neieņemama.