Labirints

7. NODALA

stundu pēc stundas plosījās strīdi.

Kalpi skraidelēja šurpu turpu, nesdami grozus ar maizi un vīnogām, paplātes ar gaļu un balto sieru, nebeidzami pildīdami lielās vīna krū­kas. Neviens neēda daudz, toties dzēra visi, un vīns uzkurināja dusmas un aizmigloja spriešanas spējas.

Aiz Chāteau Comtal mūriem turpinājās ierastā pasaules rosme. Baznīcu zvani iedimdināja lūgšanu stundas. Mūki dziedāja, mūķenes skaitīja lūgšanas Sant-Nasarī velvju patvērumā. Pilsētnieki Karkasonas ielās gāja savās gaitās. Priekšpilsētās un ciemos aiz nocietinātajiem mūriem rotaļājās bērni, sievietes strādāja, tirgoņi, zemnieki un ģildes vīri ēda, tērzēja un spēlēja kauliņus.

Lielajā zālē pamatotus argumentus sāka nomainīt apvainojumi un savstarpējas apsūdzības. Viena koncila daļa aicināja uz pretošanos. Otra mudināja noslēgt savienību ar Tulūzas grāfu: ja aplēses par Lio- nas armijas lielumu esot pareizas, tad ar visiem viņu spēkiem būšot par maz, lai pretotos tādam ienaidniekam.

Katram vīram prātā rībēja kara bungas. Daži iztēlojās tērauda asmeņu šķindu, godu un slavu kaujaslaukā. Citi redzēja, kā asinis notraipa pakalnus un līdzenumu, kā sakauta bezgalīga bēgļu un ievai­noto virtene klibo pa degošo zemi.

Peletjē nepagurdams staigāja šurpu turpu pa Lielo zāli, raudzīda­mies, vai nav manāmas domstarpību vai pretestības pazīmes, vai netiek mests izaicinājums vikonta autoritātei. Novērojumi nedeva iemeslu bažām. Intendants jutās drošs, ka viņa Seigneur ir darījis pietiekami daudz, lai visi nelokāmi stāvētu viņa pusē, un ka Pays d'Oc augstmaņi par spīti savtīgām interesēm apvienosies aiz vikonta Trankavela, lai kādu lēmumu viņš pieņemtu.

Kaujas plāni tapa drīzāk uz ģeogrāfiskiem, nevis ideoloģiskiem pama­tiem. Tie, kuru zemes atradās līdzenumos un tādējādi bija apdraudētas visvairāk, izteicās par labu sarunām. Tie, kuru valdījumi atradās Mon- taņnuāras augstienēs ziemeļos vai Sabartē un Pireneju kalnos uz dienvi­diem un rietumiem, bija apņēmušies stāties pretī Leģionam un cīnīties.

Peletjē zināja, ka vikonts Trankavels sirdī ir šo otro pusē. Viņš bija tāda paša kaluma kā šie kalnu valdnieki, ar tikpat dedzīgi neatkarīgu garu. Taču Peletjē zināja arī, ka ar prātu Trankavels saprot: vienīgais veids, kā pasargāt savas zemes un savu tautu, ir - norīt lepnumu un sākt sarunas.

Vēlā pēcpusdienā Lielajā zālē oda pēc aizkaitinājuma un strīdiem, kas jau novadējušies. Peletjē jutās noguris no šīs matu skaldīšanas, no visām skaļajām frāzēm, kas riņķoja pašas ap sevi, nesasniegdamas nekādu mērķi. Tagad viņam sāpēja arī galva. Viņš jutās stīvs un vecs, pārāk vecs šim visam, tā viņš domāja, grozīdams gredzenu, ko allaž nēsāja uz īkšķa, un līdz apsarkumam noberzdams ādu zem tā.

Bija laiks pielikt debatēm punktu.

Licis kalpam atnest ūdeni, Peletjē samērcēja krūzē linu drāniņu un sniedza to vikontam.

- Lūdzu, Messire, - viņš teica.

Trankavels pateicīgi pieņēma mitro drānu un noslaucīja sev pieri un kaklu.

- Kā jums liekas, vai būsim ļāvuši viņiem runāt gana ilgi?

- Domāju gan, Messire, - Peletjē atbildēja.

Trankavels pamāja ar galvu. Viņš sēdēja, plaukstas stingri uzlicis uz kokgrebtajiem sēdekļa rokbalstiem, izskatīdamies tikpat mierīgs kā tobrīd, kad bija piecēlies pirmo reizi un uzrunājis koncilu. Daudzi vecāki, pieredzes bagātāki vīri tikai ar pūlēm būtu spējuši valdīt pār šādu sapulci, nodomāja Peletjē. Vikonta rakstura stingrība deva viņam drosmi to paveikt.

- Vai ir tā, kā runājām iepriekš, Messire?

- Jā, tieši tā, - Trankavels atbildēja. - Lai gan starp viņiem nav vienprātības; man šķiet, mazākums šeit sekos vairākuma vēlmēm… - Viņš apklusa, un balsī pirmo reizi iezagās šaubu un nožēlas tonis. - Bet, Bertrān, es vēlētos, kaut būtu otrādi.

- Zinu, Messire, - intendants klusu atsaucās. - Es jūtos tāpat. Bet, lai kā tas mūs aizvainotu, cita ceļa nav. Jūsu vienīgā cerība pasargāt savu tautu ir pamiera sarunas ar tēvoci.

- Viņš var atteikties mani pieņemt, Bertrān, - vikonts klusu sacīja. - Kad tikāmies pēdējo reizi, es pateicu šo to tādu, ko nebūtu vajadzējis teikt. Mēs šķīrāmies naidā.

Peletjē uzlika plaukstu Trankavelam uz delma. - Mums tomēr būs jāriskē, - viņš teica, kaut gan mocījās tieši tādās pašās bažās. - Ir pagājis laiks. Fakti runā paši par sevi. Ja Leģions tiešām ir tik liels, kā stāsta, - pat ja tas ir uz pusi mazāks, - mums nav izvēles. Cita­delē mēs būsim drošībā, bet jūsu ļaudis ārpus pilsētas mūriem… Kas pasargās viņus? Tagad, kad grāfs pieņēmis krustu, vienīgais iespējamais uzbrukuma mērķis esam mēs - jūs, Messire. Leģiona karotājus neviens nepalaidīs mājās. Tiem vajag ienaidnieku, ar ko karot.

Peletjē ieskatījās Reimona Rožē raižpilnajā sejā un ieraudzīja tur nožēlu un bēdas. Gribējās mierināt, kaut ko teikt, taču to nedrīkstēja. Jebkurš apņēmības trūkums tagad būtu liktenīgs. Nedrīkstēja būt ne vājuma, ne šaubu. No vikonta Trankavela lēmuma bija atkarīgs daudz vairāk, nekā šim jaunajam vīrietim jebkad bija lemts aptvert.

- Jūs esat izdarījis visu iespējamo, Messire. Jums jāpaliek nesatrici­nāmam. Un jāizbeidz tas viss. Vīri kļūst nemierīgi.

Trankavels palūkojās uz ģerboni pie sienas, tad uz Peletjē. Mirkli abi cieši skatījās viens otram acīs.

- Dodiet ziņu Kongostam, - vikonts sacīja.

Dziļi un atviegloti uzelpojis, Peletjē steidzās turp, kur pie rakstām­galda sēdēja eserivan, laitīdams stīvos pirkstus. Kongosts strauji pacēla galvu, taču nebilda ne vārda, tikai paņēma spalvu un sagatavojās pie­rakstīt koncila galīgo lēmumu.

Pēdējo reizi Reimons Rožē Trankavels piecēlās kājās.

- Pirms paziņoju savu lēmumu, vēlos pateikties jums visiem. Kar- kasē, Razē, Albižuā un citu valdījumu kungi, jūs pelnāt uzslavu par savu izturību, nelokāmību un uzticību. Mēs esam runājuši daudzas stundas, un jūs esat bijuši bezgala pacietīgi un modri. Mums nav ko sev pārmest. Mēs esam krituši par nevainīgu upuri karam, ko neesam sākuši. Dažiem no jums liks vilties tas, ko tagad teikšu, citus tas ieprie­cinās. Ceru, ka ar Dieva palīdzību un žēlastību mēs atradīsim drosmi turēties kopā.

Viņš izslējās vēl staltāk. - Mūsu visu labad - un mūsu tautas dro­šības labad - es lūgšu audienci pie sava tēvoča un Seigneur Reimona, Tulūzas grāfa. Mēs nevaram zināt, ko tas dos. Droši nav zināms pat tas, vai tēvocis mani pieņems, un laiks nav mūsu pusē. Tāpēc ir svarīgi paturēt mūsu nodomus noslēpumā. Baumas izplatās ātri, un, ja vēsts par mūsu mērķiem sasniegs manu tēvoci, tas var vājināt mūsu stāvokli sarunās. Tāpēc gatavošanās turnīram turpināsies, kā iecerēts. Mans nodoms ir atgriezties pirms svētku mielasta dienas, ceru, ar labām ziņām. - Viņš mirkli klusēja. - Esmu nolēmis doties ceļā rīt, gaismai austot, līdzi ņemot nedaudzus chevaliers, kā arī, ar jūsu atļauju, pār­stāvjus no lielajiem Kabarē, Minervas, Fuā, Kijānas namiem…

- Mans zobens kalpo jums, Messire! - iesaucās kāds chevalier. - Un manējais tāpat! - piebalsoja otrs. Vīri Lielajā zālē cits pēc cita noslīga ceļos.

Trankavels smaidot pacēla roku.

-Jūsu drošsirdība, jūsu varonība dara godu mums visiem, - viņš sacīja. - Mans pils pārvaldnieks pados ziņu visiem, kuru palidzība būs nepieciešama. Bet tagad, mani draugi, atļaujiet man doties prom. Iesaku jums visiem atgriezties savās istabās un atpūsties. Tiksimies pie vakariņu galda.

Drūzmā, kas sākās pēc vikonta Trankavela aiziešanas no Lielās zāles, neviens nepamanīja, ka garā, zilā apmetnī tērpies stāvs ar kapuci galvā izslīd no ēnām un izlavās ārā pa durvīm.