Labirints

II Los Seresa Dienvidrietumu Francija

D ažas jūdzes taisnā līnijā uz austrumiem, nomaļā Sabartē kalnu ciemā garš, kalsns vīrs palsā uzvalkā vienatnē sēd pie galda, kas dari­nāts no tumša, spoži nopulēta koka.

Istabas griesti ir zemi, grīdu klāj lielas, četrstūrainas akmens plāt­nes sarkanā kalnu zemes krāsā, saglabādamas telpā vēsumu par spīti tam, ka ārā valda tveice. Vienīgais logs ir aizslēģots, tāpēc istabā ir tumšs, tikai eļļas lampiņa uz galda met dzeltenas gaismas apli. Līdzās lampai stāv glāze, gandrīz līdz malām pilna ar sarkanu šķidrumu.

Pa galdu izkaisītas vairākas bieza krēmkrāsas papīra lapas, katra no augšas līdz apakšai aprakstīta akurātā rokrakstā, ar melnu tinti. Istabā ir kluss, tikai čirkst spalva un glāzē iešķindas ledus gabaliņi, kad viņš dzer. Tikko manāma alkohola un ķiršu smarža. Pulksteņa tikšķi iezīmē laika ritējumu, kamēr viņš ietur pauzi, iegrimst domās, tad raksta atkal.

Šajā dzīvē mēs atstājam tikai atmiņas par to, kas esam bijuši un ko esam darījuši. Tas ir tikai nospiedums, nekas vairāk. Es esmu iemācījies daudz- Esmu kļuvis vieds. Bet vai tam ir nozīme? Nemāku sacīt. Pas a pas, se va luēnh.

Esmu noraudzījies, kā pavasara zaļumu nomaina vasaras zelts, rudens kaparu - ziemas baltums, kamēr sēžu un gaidu izdziestam gaismu. Atkal un atkal esmu jautājis sev: kāpēc? Ja es būtu zinājis, kā tas būs - dzīvot tādā vientulībā, būt par vienīgo liecinieku bezgalīgajam dzimšanas, dzīves un nāves aplim, ko es būtu darījis? Alaīsa, mani nospiež mana vientulība, tā kļūst nepanesami smaga. Esmu izturējis šo garo dzīvi ar tukšumu sirdī, gadu gaitā šis tukšums ir pleties plašumā, kļūdams lielāks par manu sirdi.

Esmu centies pildīt Tev dotos solījumus. Viens ir turēts, otrs palicis neizpildīts. Līdz šim palicis neizpildīts. Jau labu brīdi es jūtu Tevi savā tuvumā. Mūsu laiks gandrīz ir pienācis atkal. Viss uz to norāda. Drīz ala tiks atvērta. So patiesību es jūtu sev visapkārt. Un tiks atrasta arī grāmata, tik ilgi bijusi drošībā.

Vīrietis mitējas rakstīt un pasniedzas pēc glāzes. Viņa acis aizmig- lojas atmiņās, bet Guignolet' ir stiprs un salds un atdzīvina viņu.

Es esmu viņu atradis. Beidzot. Un es prātoju: ja ielikšu grāmatu viņai rokās, vai viņa to pazīs? Vai atmiņas par to ir ierakstītas viņas asinīs un kaulos? Vai viņa atcerēsies, kā vāks vizuļo un maina krāsu? Ja viņa atraisīs saites un atvērs to - piesardzīgi, lai nesabojātu sauso un trauslo perga­mentu, - vai viņa atcerēsies vārdus, kas atbalsojas gadsimtu tālēs?

Es lūdzu Dievu, lai beidzot, kad manas garās dienas tuvojas noslē­gumam, man tiek dota iespēja izlabot to, ko reiz esmu nodarījis, un lai es beidzot uzzinu patiesību. Patiesība darīs mani brīvu.

Vīrietis atzvilst krēslā un noliek sev priekšā uz galda rokas, vecuma izraibinātas ar brūniem lāsumiem. Iespēja pēc tik ilgiem laikiem uzzi­nāt, kas noticis beigās.

Nekas vairāk viņam nav vajadzīgs.