Labirints

65. NODAĻA

Vils juta, ka tiek vilkts lejup pa šaurām kāpnēm uz pagrabu, pēc tam pa gaiteņa betona grīdu un iekšā pa abām durvīm. Galva viņam bija nokārusies lejup. Vīraka smarža likās vājāka, tomēr vēl kavējās klusajā pazemes tumsā kā atmiņas.

Sākumā Vils nodomāja, ka tagad tiks aizstiepts uz kambari un nogalināts. Atmiņā pazibēja akmens bluķis pie sarkofāga, asinis uz grī­das. Taču tad viņu pārvilka pār slieksni. Sajutis sejā svaigo rīta gaisu, Vils aptvēra, ka atrodas ārā, tādā kā sānielā, kas ved gar rue de Cheval Blanc namu sētaspusi. Kā jau agrā rītā, smaržoja pēc grauzdētām kafijas pupiņām un oda pēc atkritumiem, netālu ierūcās atkritumu savācēju mašīna. Vils atskārta, ka tieši šādi Tavernjē līķis acīmredzot aizvākts no mājas uz upi.

Baiļu uzplūdā viņš pūlējās pretoties, taču sajuta, ka rokas un kājas ir sasietas. Viņš dzirdēja, ka atveras mašīnas bagāžnieks. Viņu pa pusei iecēla, pa pusei iesvieda tajā. Bagāžnieks nebija no parastajiem, drīzāk kaut kāda liela kaste. Oda pēc plastmasas.

Neveikli apveļoties uz sāniem, galva atsitās pret sienu, un Vils juta, ka atveras brūce. Pār deniņiem kņudinādamas un dzeldamas sāka tecēt asinis. Nebija iespējams pakustināt rokas, lai tās noslau­cītu.

Tagad Vils atcerējās, kā bija stāvējis pie kabineta durvīm. Pēc tam - apdullinošās sāpes, kad Fransuā Batists ar pistoles spalu iesita viņam pa deniņiem; ļimstošie ceļi; Marī Sesilas valdonīgā balss: "Kas tur notiek?"

Viņa delmu satvēra cieta roka. Vils juta, ka piedurkne tiek uzbrau- cīta augšup un ādā ieduras adatas smaile. Tad noklikšķēja slēdži un viņa cietums tika ar kaut ko apsegts, droši vien ar brezentu.

Narkotika iesūcās asinīs vēsa un tīkama, remdēdama sāpes. Vils svārstījās starp nomodu un miegu. Viņš juta, ka automašīna uzņem ātrumu. Līkumos galva valstījās šurpu turpu, un viņam kļuva nelabi. Viņš iedomājās par Alisi. Vairāk par visu gribējās redzēt Alisi. Pateikt, ka viņš darījis visu, ko spējis. Un ka nav viņu nodevis.

Tagad uzmācās halucinācijas. Vils iztēlojās, ka muti, nāsis un plaušas pārplūdina Ēras upes virmojošie, tumšzaļie ūdeņi. Viņš pūlējās paturēt prātā Alises seju, nopietnās brūnās acis, smaidu. Ja vien izdo­sies saglabāt apziņā viņas tēlu, viss varbūt beigsies labi.

Taču bailes noslīkt, nomirt šajā svešajā zemē, kura viņam neko nenozīmē, guva virsroku. Vils iegrima tumsā.

Karkasonā Pols Otiē stāvēja uz sava balkona un noraudzījās pār Odas upi, rokā turēdams tasi ar melnu kafiju. Viņš bija izmantojis O'Donelu par ēsmu, lai tiktu klāt Fransuā Batistam de I'Oradoram, taču instinktīvi noraidīja domu, ka varētu sagatavot Sīlai viltotu grā­matu, ko iedot Fransuā Batistam. Puika tūdaļ pamanītu, ka tā nav īstā. Turklāt Otiē gribēja, lai Fransuā Batists redz, kādā stāvoklī ir Sīļa, un saprot, ka ir ievilināts lamatās.

Otiē nolika tasi uz galda un aizpogāja sniegbaltā krekla aproces. Atlika tikai viens: tikties aci pret aci ar Fransuā Batistu un pateikt, ka viņš pagūs atvest O'Donelu un grāmatu uz Sularakas virsotni, uz Marī Sesilas ceremoniju.

Viņš nožēloja, ka nav dabūjis gredzenu, bet vēl arvien domāja, ka Žiro ir atdevusi to Odrikam Bajāram un Bajārs ieradīsies Sularakas virsotnē pats. Otiē nešaubījās, ka vecais vīrs visu novēro no malas.

Sarežģītāk bija ar Alisi Tanneri. Viņam nelika mieru O'Donelas pieminētais disks, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš neizprata tā nozīmi. Izrādījās, ka Tannere pārsteidzoši veikli prot mest cilpas. Kapsētā bija aizmukusi no Domingo un Bresāra. Vakar viņi uz vairākām stundām bija pazaudējuši no acīm viņas automašīnu, bet šorīt atraduši to tukšu Hertz stāvvietā pie Tulūzas lidostas.

Otiē sakļāva tievos pirkstus ap krucifiksu ķēdītē ap kaklu. Pus­naktī viss būs beidzies. Gan ķecerīgie teksti, gan paši ķeceri būs iznīci­nāti.

Tālumā katedrāles zvans aicināja ticīgos uz piektdienas misi. Otiē ieskatījās pulkstenī. Jāaiziet uz grēksūdzi. Kad grēki būs piedoti, viņš apžēlots nometīsies ceļos pie altāra un saņems svēto komūniju. Un pēc tam gan miesā, gan garā būs gatavs piepildīt Dieva nodomu.

Vils juta, ka automašīna palēnina gaitu un nogriežas no šosejas uz zemesceļa.

Šoferis stūrēja piesardzīgi, līkumodams ap bedrēm un grambām. Viļam klabēja zobi, mašīnai drebelīgi lēkājot augšup pakalnā.

Beidzot viņi apstājās. Motors tika izslēgts.

Mašīna sašūpojās, abiem vīriem izkāpjot. Durvis aizcirtās ar šāvie­niem līdzīgu troksni, noklikšķēja automātiskās slēdzenes. Rokas Viļam bija sasietas aiz muguras, nevis priekšā, tomēr viņš kustināja plaukstu locītavas, cenzdamies pavilkt auklu vaļīgāk. Nekas neizdevās. Sāka mosties sajūtas. No ilgās gulēšanas neērtā pozā sāpēja pleci.

Pēkšņi atvērās bagāžnieks. Sirdij dauzoties, Vils sastinga, kad tika atvērti plastmasas kastes slēdži. Viens satvēra viņu zem padusēm, otrs - zem ceļiem. Viņu izvilka no mašīnas un nosvieda zemē.

Pat ar visu aptumšoto apziņu Vils juta, ka atrodas jūdzēm tālu no civilizācijas. Saule svilināja, gaiss bija dzidrs un svaigs, kas liecināja, ka šeit ir plašums un maz cilvēku. Valdīja absolūts klusums. Ne mašīnu, ne ļaužu. Vils samirkšķināja acis un mēģināja fokusēt skatienu, taču saule spīdēja pārāk spoži. Gaiss bija pārāk dzidrs. Saule spieda acīs, padarot visu pasauli baltu.

Viņš atkal juta šļirces adatas dūrienu un jau pazīstamo narkotiku asinīs. Vīri rupji uzrāva viņu kājās un vilka augšup pakalnā. Kāpiens bija stāvs, Vils dzirdēja viņu sēcošo elpu, juta, kā viņi svīst nežēlīgajā tveicē.

Zem kājām nočirkstēja grants un oļi, pēc tam nodunēja koka pakā­pieni, iebūvēti nogāzē, un aiz tiem sākās mīksta zāle.

Pa pusei atguvis samaņu, viņš aptvēra, ka svelpoņa galvā patiesībā ir rēgainas vēja nopūtas.