Labirints

69. NODAĻA

Alise snauda koku paēnā, kad pēc pāris stundām ārā iznāca Odriks.

- Esmu pagatavojis maltīti, - viņš sacīja.

Pagulējis un atpūties, viņš izskatījās spirgtāks. Ada vairs nebija tik vaskaina un nospriegota, acis spoži mirdzēja.

Savākusi mantas, Alise iegāja viņam līdzi mājā. Uz galda bija kazas siers, olīvas, tomāti, firziķi un vīna krūka.

- Lūdzu, cienājieties.

Tiklīdz abi bija apsēdušies, Alise sāka uzdot jautājumus, iepriekš izmēģinātus domās. Viņa ievēroja, ka Odriks ēd maz, toties iedzer vīnu.

- Vai Alaīsa mēģināja atgūt grāmatas, ko bija nozaguši viņas māsa un vīrs?

-Jau tad, kad pār Pays d'Oc krita pirmās kara ēnas, Harifs nolēma apvienot Labirinta Triloģiju, - viņš atteica. - Ar māsas Oriānas gādību par Alaīsas galvu bija izsludināta atlīdzība. Tāpēc viņai bija grūti ceļot. Pat retu reizi dodamās lejup no kalna uz ciemu, viņa dažādi maskojās. Ceļojums uz Ziemeļiem būtu tīrais neprāts. Saijē kala dažādus plānus, kā tikt uz Sartru. Neviens no tiem nebija veiksmīgs.

- Alaīsas dēļ?

- Daļēji jā, bet arī viņa vecāsmātes Esklarmondas dēļ. Saijē juta atbildību pret Noublesso de los Seres, tāpat kā Alaīsa juta atbildību sava tēva vārdā.

- Kas notika ar Esklarmondu?

- Daudzi Bons Homes devās uz Ziemeļitāliju. Esklarmonda bija pārāk slima, lai pārciestu tik garu ceļu. Gastons ar brāli aizveda viņu uz mazu Navarras ciemu, kur viņa nodzīvoja dažus atlikušos gadus līdz savai nāvei. Saijē apciemoja viņu, cik bieži vien spēja. Alaīsa ļoti skuma par to, ka abām vairs nebija lemts tikties.

- Un Oriāna? - Alise pēc brīža ievaicājās. - Vai Alaīsa saņēma kādas ziņas par māsu?

- Pavisam maz. Interesantāks bija labirints, iebūvēts Šartras Diev­mātes katedrālē. Neviens nezināja, kas licis to izveidot un ko tas nozīmē. Daļēji šī iemesla dēļ Evrē un Oriāna apmetās Šartrā, nevis devās uz Evrē muižām tālāk ziemeļos.

- Un pašas grāmatas bija tapušas Šartrā.

- Patiesībā labirints tika ierīkots, lai novērstu uzmanību no labi­rinta alas dienvidos.

- Es to redzēju vakar, - Alise teica.

Vai tiešām tas bijis tikai vakar?

- Un nejutu neko. Jā, tas bija ļoti skaists, ļoti iespaidīgs - bet vai­rāk nekā.

Odriks pamāja ar galvu. - Oriāna dabūja to, ko gribēja. Gijs d'Evrē aizveda viņu uz Ziemeļiem kā savu sievu. Par to Oriāna atdeva viņam Zāļu grāmatu un Skaitļu grāmatu un zvērēja, ka turpinās meklēt Vārdu grāmatu.

- Kā savu sievu? - Alise sarauca pieri. - Bet kā tad…

- Zeans Kongosts? Viņš bija krietns vīrs. Pedantisks, greizsirdīgs, varbūt bez humora izjūtas, toties uzticams kalps. Pēc Oriānas pavēles viņu nogalināja Fransuā. - Odriks ieturēja pauzi. - Fransuā bija pel­nījis nāvi. Beigas pienāca briesmīgas, bet labākas viņš nebija pelnījis.

Alise papurināja galvu. - Es gribēju jautāt par Gijemu.

- Viņš palika Dienvidos.

- Bet vai tad viņš nebija cerējis uz Oriānu?

- Visus savus spēkus viņš neatlaidīgi veltīja tam, lai padzītu krusta karotājus. Gadiem ritot, kalnos viņam radās daudz sekotāju. Sākumā viņš piedāvāja savu zobenu un pakalpojumus Pjēram Rožē de Mirpuā. Vēlāk, kad vikonta Trankavela dēls mēģināja atgūt zemes, kas atņem­tas viņa tēvam, Gijems cīnījās viņa labā.

- Tatad pārgāja pretējā nometnē? - Alise apjukusi jautāja.

- Nē, viņš… - Bajārs nopūtās. - Nē. Gijems di Mā nekad neno­deva vikontu Trankavelu. Protams, viņš bija muļķis, bet beigu beigās nebija nodevējs. Oriāna veikli izmantoja viņu saviem nolūkiem. Viņš tika saņemts gūstā vienlaikus ar Reimonu Rožē Trankavelu, kad krita Karkasona. Atšķirībā no vikonta Gijemam izdevās izbēgt. - Odriks dziļi ievilka elpu, it kā to būtu sāpīgi atzīt. - Viņš nebija nodevējs.

- Bet Alaīsa viņu par tādu uzskatīja, - Alise klusu noteica.

- Viņš pats bija savas nelaimes kalējs.

-Jā, zinu, un tomēr… dzīvot ar tādu nožēlu, apzināties, ka Alaīsa uzskata viņu par tikpat nekrietnu kā…

- Gijems nepelna līdzcietību, - Bajārs asi sacīja. - Viņš krāpa Ala- īsu, lauza laulības zvērestus, pazemoja viņu. Un tomēr viņa… Piedo­diet. Dažreiz ir grūti būt objektīvam.

Kāpēc tas viņu tik ļoti uztrauc?

- Viņš nemēģināja tikties ar Alaīsu?

- Viņš Alaīsu mīlēja, - Odriks vienkārši sacīja. - Un nebūtu riskē­jis ar to, ka pa viņa pēdām Alaīsu var atrast franči.

- Un arī viņa nemēģināja tikties ar vīru?

Odriks gausi papurināja galvu. - Vai jūs viņas vietā būtu to mēģi­nājusi? - viņš klusu jautāja.

Alise mirkli domāja. - Nezinu. Ja jau viņa mīlēja Gijemu par spīti visam…

- Laiku pa laikam ciemu sasniedza vēstis par Gijema kaujām. Alaīsa nebilda ne vārda, bet klusībā lepojās ar to, kāds tagad kļuvis viņas vīrs.

Alise sagrozījās krēslā. Odriks šķita jūtam viņas nepacietību, tāpēc sāka runāt ātrāk.

- Piecus gadus pēc tam, kad Saijē bija atgriezies ciemā, valdīja nedrošs miers. Viņi ar Alaīsu un Harifu dzīvoja labi. Kalnos bija apme­tušies vēl citi Karkasonas iedzīvotāji, arī Alaīsas bijusī kalpone Rik­senda, kura mitinājās ciemā. Dzīve bija vienkārša, bet laba. - Viņš atkal brīdi klusēja.

- 1229. gadā viss mainījās. Franču tronī kāpa jauns karalis. Luijs bija fanātiķis ar stipru reliģisku pārliecību un nevarēja izturēt to, ka ķecerība turpina pastāvēt. Lai gan apspiesta un vajāta gadiem ilgi, kataru Baznīca Dienvidos joprojām konkurēja ar katoļu Baznīcu auto­ritātes un ietekmes ziņā. Pieci augsti kataru garīdznieki - Tulūzas, Albī, Karkasonas, Ažānas un Razē bīskapi - daudzviet baudīja lielāku cieņu un bija ietekmīgāki par katoļu bīskapiem. Sākumā tas viss nekādi neskāra Alaīsu un Saijē. Viņi turpināja dzīvot tāpat kā iepriekš. Ziemā Saijē devās uz Spāniju sagādāt naudu un ieročus pretošanās kustībai. Alaīsa palika turpat. Viņa prasmīgi jāja, rīkojās ar loku un zobenu, apliecināja lielu drošsirdību, nogādādama ziņas pretošanās vadoņiem Arjēžā un Sabartē kalnos. Viņa deva pajumti parfaits, sagādāja pārtiku, nodeva tālāk vēstis par to, kur un kad notiks dievkalpojumi. Parfaits lielākoties bija ceļojoši sludinātāji un pelnīja maizi ar fizisku darbu. Kārsa vilnu, cepa maizi, vērpa dziju. Ceļoja pa pāriem - pieredzējis skolotājs kopā ar jaunāku garīdznieku. Parasti, protams, divi vīrieši, bet dažreiz arī sievietes. - Odriks pasmaidīja. - Tieši tāpat, kā reiz Kar­kasonā bija darījusi Alaīsas draudzene un padomdevēja Esklarmonda. Ekskomunikācija, indulgenču izsniegšana krustnešiem, jauns karagā­jiens pret ķeceriem, kā to dēvēja krusta karotāji, - tas viss varbūt būtu turpinājies vēl ilgāk, ja ne jaunais pāvests Gregors IX. Viņš vairs negri­bēja gaidīt. 1233. gadā viņš nodibināja Svēto inkvizīciju, kuru pats nepastarpināti uzraudzīja. Tas uzdevums bija sameklēt un iznīcināt ķecerus - jebkur, ar jebkādiem līdzekļiem. Par saviem pilnvarniekiem viņš izraudzījās dominikāņus - Melnos brāļus.

- Biju domājusi, ka inkvizīcija radās Spānijā. Par to vienmēr dzir­dams tādā kontekstā.

- Plaši izplatīta kļūda, - Odriks sacīja. - Nē, inkvizīcija tika radīta, lai iznīdētu katarus. Sākās terors. Inkvizitori pēc patikas klīda no pil­sētas uz pilsētu, apsūdzēdami, denuncēdami un tiesādami. Visur bija spiegi. Notika ekshumācijas, lai svētītā zemē apbedītos varētu sade­dzināt kā ķecerus. Salīdzinādami atzīšanās - gan ticamas, gan neti­camas -, inkvizitori sāka izsekot kataru ticības izplatību pa ciemiem, miestiem un pilsētām. Pār Pays d'Oc gāzās tiesas sankcionētu slepka­vību vilnis. Tika notiesāti krietni, godīgi cilvēki. Baiļu tvanā kaimiņš vērsās pret kaimiņu. Katrā lielākā pilsētā no Tulūzas līdz Karkasonai darbojās inkvizīcijas tiesa. Inkvizitori atdeva notiesātos upurus laicīgās varas ziņā, un tie tika ieslodzīti cietumā, sisti, spīdzināti vai sadedzi­nāti. Inkvizīcijas rokas palika tīras. Attaisnoja tikai retu apsūdzēto. Pat tie, kurus atbrīvoja, bija spiesti valkāt pie apģērba dzeltenu krustu - ķeceru zīmi.

Alisei kaut kas pazibēja atmiņā. Bēgšana pa mežu, glābjoties no tvarstītājiem. Kritiens. Auduma gabals rudens lapu krāsā, kas aizpli­vinās pa gaisu projām no viņas.

Vai es to nosapņoju1

Ieskatījusies Odrikam sejā, viņa tur ieraudzīja tik dziļas sāpes, ka iesmeldzās sirds.

- 1234. gada maijā inkvizitori ieradās Limū pilsētā. Nelaimīgā kārtā uz turieni kopā ar Riksendu bija devusies Alaīsa. Sākās juceklis, abas ceļotājas - iespējams, noturētas par parfaites, - tika arestētas un aizvestas uz Tu lūzu.

No tā jau es baidījos.

- Viņas nenosauca savus īstos vārdus, tāpēc Saijē uzzināja par no­tikušo tikai pēc vairākām dienām. Viņš tūdaļ devās uz Tulūzu, nebē­dādams par savu drošību. Tomēr viņam nesmaidīja laime. Inkvizīcijas tiesas sēdes parasti notika Sv. Sernēna katedrālē, tāpēc viņš gāja uz tu­rieni. Taču Alaīsa un Riksenda jau bija nogādātas Sv. Etjēna klosterī.

Alisei aizrāvās elpa, atceroties rēgu sievieti, ko vilka projām melnā tērpti mūki.

- Es tur esmu bijusi, - viņa izdvesa.

- Apstākļi bija šausmīgi. Netīrība, brutalitāte, pazemojumi. Ne gaismas, ne siltuma. Dienu no nakts ļāva atšķirt tikai citu ieslodzīto kliedzieni. Daudzi nomira šajos mūros, nesagaidījuši tiesu.

Alise pūlējās ierunāties, taču mute bija pārāk izkaltusi.

- Vai viņa…

- Cilvēka gars var izturēt daudz, taču, tiklīdz salauzts, sabirst kā putekļi. Tieši to darīja inkvizitori. Salauza mūsu garu, tāpat kā spīdzi­nātāji lauza kaulus, un mēs vairs nezinājām, kas esam.

- Stāstiet, - Alise mudināja.

- Saijē ieradās par vēlu, - Odriks apvaldīti turpināja. - Toties Gijems nenokavējās. Padzirdējis, ka no kalniem uz pratināšanu atvesta kāda dziedniece, viņš uzminēja, ka tā ir Alaīsa, kaut gan viņas vārds neparādījās sarakstos. Viņš piekukuļoja sargus, lai tiktu iekšā; pieku­kuļoja vai iebiedēja, nezinu. Un atrada Alaīsu. Viņas ar Riksendu bija ieslodzītas atsevišķi no pārējiem, tāpēc Gijemam bija iespēja slepus izvest Alaīsu no klostera un no Tulūzas, iekams inkvizitori aptvēra, ka viņa nozudusi.

- Bet…

- Alaīsa uzskatīja, ka pavēli par viņas apcietināšanu ir devusi Oriāna. Vismaz viņa netika nopratināta.

Alise juta, ka acīs sakāpj asaras. - Vai Gijems aizveda viņu atpakaļ uz ciemu? - viņa žigli jautāja, ar plaukstas virspusi slaucīdama vai­gus. - Alaīsa atgriezās mājās?.

Bajārs apstiprinoši pamāja. - Visbeidzot jā. Viņa atgriezās agost1 , īsi pirms Debesbraukšanas dienas, un atveda līdzi Riksendu. - Vārdi plūda strauji.

- Gijems nedevās viņām līdzi?

- Nē. Un viņi vairs nesatikās, līdz… - Viņš apklusa. Alise drīzāk juta nekā dzirdēja, ka viņš ievelk elpu. - Pēc sešiem mēnešiem pie­dzima viņas meita. Alaīsa nosauca viņu par Bertrānu - par piemiņu savam tēvam Bertrānam Peletjē.

Odrika vārdi šķita karājamies gaisā starp viņiem abiem.

Vēl viens mozaīkas fragments.

- Gijems un Alaīsa, - Alise pie sevis nočukstēja. Iztēlē atausa dzimtas koks, izklāts uz grīdas Greisas guļamistabā Salēlā pie Odas. Vārds ALAĪSA PELETJĒ-DI MĀ (U93-), rakstīts ar sarkanu tinti. Toreiz Alisei nebija izdevies salasīt vārdu šim līdzās, viņa bija izlasījusi tikai Saijē vārdu, rakstītu ar zaļu tinti mazliet zemāk un sāņus.

- Alaīsa un Gijems, - viņa atkārtoja.

Tieša pēctecības līnija no viņiem pie manis.

Alisei neizturami gribējās zināt, kas noticis tajos trijos mēnešos, ko Gijems un Alaīsa pavadījuši kopā. Kāpēc viņi izšķīrušies atkal? Gribē­jās zināt arī, kāpēc labirinta simbols atrodas blakus Alaīsas un Saijē vārdam.

Un arī manējam tāpat.

Viņa pacēla acis, krūtīs auga satraukums. Pār lūpām grasījās nākt vesela vārdu straume, taču viņu apklusināja Odrika sejas izteiksme. Alise instinktīvi saprata, ka pie Gijema viņš ilgāk nepakavēsies.

- Kas notika tālāk? - viņa klusu vaicāja. - Vai Alaīsa ar meitiņu palika Los Seresā pie Saijē un Harifa?

Odrika sejā īsi pavīdēja smaids, un Alise nojauta, ka viņš jūtas pateicīgs par temata maiņu.

- Meitiņa bija skaista, - Odriks sacīja. - Labsirdīga, jauka, allaž smai­dīja un trallināja. Visi viņu dievināja, sevišķi Harifs. Bertrāna stundām ilgi sēdēja viņam blakus, klausīdamās stāstos par Svēto zemi un par savu vectēvu Bertrānu Peletjē. Paaugusies palīdzēja Harifam sīkākos darbos. Kad viņai apritēja seši gadi, Harifs pat sāka mācīt viņai šaha spēli.

Odriks apklusa, seja atguva nopietnību. - Tikmēr inkvizīcijas melnā roka sniedzās arvien tālāk. Iekarojuši līdzenumus, krusta karo­tāji beidzot pievērsās neieņemtajiem Pireneju un Sabartē cietokšņiem. Trankavela dēls Reimons 1240. gadā atgriezās no trimdas kopā ar che- valiers pulku, un viņam piebiedrojās vairākums Korbjēru augstmaņu. Viņš bez grūtībām atguva gandrīz visas pilsētas starp Limū un Mon- taņnuāru. Bija mobilizēta visa zeme: Sesaka, Azilja, Lora, kā arī Kve- ribū, Peirepertūzas un Ažilāras pilis. Taču pēc gandrīz mēnesi ilgām kaujām viņam neizdevās atkarot Karkasonu. Oktobrī viņš atkāpās uz Monreālu. Neviens nenāca viņam palīgā. Beigās viņš bija spiests doties prom uz Aragonu.

Odriks brīdi klusēja. - Tūdaļ sākās terors. Monreāla tika nolīdzināta līdz ar zemi, tāpat arī Montoljē. Limū un Alē padevās. Alaīsai - mums visiem - bija skaidrs, ka par sacelšanās neveiksmi maksās tauta.

Bajārs pēkšņi aprāvās un pacēla acis. - Vai jūs esat bijusi Monse- gūrā, Madomaisela Alise? - Viņa papurināja galvu. - Ta ir neparasta vieta. Varbūt pat svēta vieta. Vēl tagad tur mājo gari. Trijās pusēs pils ir izcirsta klintī. Dieva templis debesīs.

- Drošais kalns, - viņa impulsīvi noteica un nosarka, aptvērusi, ka atkārto Bajāram viņa paša vārdus.

- Pirms daudziem gadiem, pirms krusta karu sākuma, kataru Baz­nīcas vadoņi bija lūguši, lai Monsegūras senjors Reimons de Pereijs pārbūvē brūkošo castellum[87] un nostiprina tās nocietinājumus. 1243. gadā Monsegūras garnizonu komandēja Pjērs Rožē de Mirpuā, pie kura bruņinieka māku bija apguvis Saijē. Alaīsa baidījās par mazo Bertrānu un Harifu un nosprieda, ka viņi vairs nevar palikt Los Seresā, tāpēc Saijē piedāvājās par sargu un pavadoni un viņi visi posās uz Monsegūru. Taču, devušies ceļā, viņi krita acīs. Varbūt būtu vajadzējis ceļot atsevišķi. Alaīsas vārds tagad bija inkvizīcijas sarakstos.

- Vai Alaīsa piederēja pie kataru ticības? - Alise piepeši iejautājās, aptvērusi, ka to vēl arvien nezina.

Bajārs ieturēja pauzi. - Katari ticēja, ka to pasauli, kuru mēs redzam, dzirdam, saožam un sataustām, ir radījis Sātans. Viņi ticēja, ka Sātans ir aizvilinājis šķīstus garus prom no Dieva valstības un ieslo­dzījis tos miesas čaulā šeit, zemes virsū. Viņi ticēja, ka tad, ja dzīvos krietni un "mirs labi", viņu dvēsele atsvabināsies no važām un atgrie­zīsies pie Dieva debesu godībā. Pretējā gadījumā viņi četru dienu laikā atdzims uz zemes, lai sāktu visu apli no jauna.

Alise atcerējās vārdus Greisas Bībelē.

- Tas, kas dzimis no miesas, ir miesa; un tas, kas dzimis no Gara, ir gars.

Odriks pamāja ar galvu. - Jums jāsaprot, ka tauta mīlēja Bons Homes, kuri tai kalpoja. Viņi neņēma samaksu par pienākumu pildī­šanu laulībās, kristībās vai bērēs. Neievāca nodokļus, neprasīja desmito tiesu. Kāds nostāsts vēsta, ka ceļojošs parfait reiz ieraudzījis zemnieku nometušos ceļos sava tīruma stūrī. "Ko tu tur dari?" viņš jautājis zem­niekam. "Pateicos Dievam par bagāto ražu," zemnieks atbildējis. Parfait pasmaidījis un palīdzējis vīram piecelties. "Tas nav Dieva darbs, tas ir tavs paša darbs. Jo tavas rokas raka zemi pavasarī, tavas rokas to kopa." - Viņš paskatījās uz Alisi. - Vai saprotat?

- Domāju, jā, - viņa vilcinādamās atbildēja. - Viņi ticēja, ka cil­vēkam ir vara pār savu dzīvi.

- Jā - mums lemtā laika un vietas robežās.

- Bet vai Alaīsa pievienojās šai nostājai? - viņa neatlaidās.

- Alaīsa bija līdzīga viņiem. Palīdzēja cilvēkiem, rūpējās par citiem vairāk nekā par sevi. Darīja to, ko uzskatīja par pareizu, neraugoties uz to, ko diktēja tradīcijas vai ieražas. - Viņš pasmaidīja. - Tapat kā katari, viņa ticēja, ka nekādas pastarās tiesas nebūs. Ka ļaunums, kas skaidri saredzams visapkārt, nevar būt Dieva radīts. Tomēr beigu bei­gās - nē, viņa nepiederēja pie kataru ticības. Jo ticēja tai pasaulei, kurai varēja pieskarties, kuru varēja redzēt savām acīm.

- Un Saijē?

Odriks izvairījās no tiešas atbildes. - Lai gan tagad apzīmējums katari ir gluži ierasts, Alaīsas laikos ticīgie dēvējās par Bons Homes. Inkvizīcijas latīņu tekstos viņi tiek saukti par albigenses vai heretici.'

- Tad kur radies apzīmējums katari?

- Nu jā, nedrīkst pieļaut, lai vēsturi mūsu vietā raksta uzvarētāji. Šo apzīmējumu es kopā ar citiem… - Viņš aprāvās un pasmaidīja kā par kādu sev vien zināmu joku. - Ir daudz dažādu skaidrojumu. Iespē­jams, vārds catar oksitāņu valodā - cathare franciski - ir atvasināts no grieķu katharos, kas nozīmē tīrs. Kurš vairs var pateikt, kāda bijusi sākotnējā iecere?

Alise sarauca pieri, juzdama, ka palaiž kaut ko garām, bet nezināja, ko īsti.

- Nu, bet pati reliģija? Kur radās tā? Vai ne Francijā?

-Eiropas katarisma pirmsākumi ir meklējami bogomilu ticībā-

duālistiskā reliģijā, kura uzplauka Bulgārijā, Maķedonijā un Dalmā- cijā, sākot ar desmito gadsimtu. 1a bija saistīta ar vecākiem ticēju­miem - piemēram, zoroastrismu Persijā vai maniheismu. To piekritēji ticēja reinkarnācijai.

Alises prātā sāka veidoties kāda ideja. Saikne starp visu Odrika stāstīto un to, ko viņa jau zināja pati.

Pagaidi, un tā tevi atradīs. Esi pacietīga.

- Mākslu pilī Lionā, - viņš turpināja, - atrodas manuskripta kopija, Sv. Jāņa evaņģēlija teksts kataru izklāstā, viens no ārkārtīgi retajiem dokumentiem, ko neiznīcināja inkvizīcija. Tas ir sarakstīts langue d'Oc, un šīs valodas lietošana tolaik tika uzskatīta par sodāmu ķecerību. No visiem Bons Homes svētajiem tekstiem Jāņa evaņģēlijs bija vissvarīgākais. Tajā tiek likts vislielākais uzsvars uz personisko, individuālo apgaismību caur zināšanām - gnosis. Bons Homes liedzās pielūgt elkus, krustus vai altārus, izkaltus akmenī vai grebtus kokā, šajos zemajos, Sātana radītajos materiālos. Dieva vārdu viņi turēja visaugstākajā cieņā.

Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.

- Reinkamācija, - Alise gausi noteica, skaļi domādama. - Kā gan tā ir savienojama ar ortodoksālo kristīgo teoloģiju?

- Kristīgās Derības centrā ir mūžīgas dzīves dāvana tiem, kas tic Kristum un tiek atpestīti caur viņa upuri pie krusta. Arī reinkamācija ir mūžīgas dzīves paveids.

Labirints. Ceļš uz mūžīgu dzīvi.

Odriks piecēlās un piegāja pie atvērtā loga. Alise, raudzīdamās uz sirmgalvja kalsno, stalto muguru, nojauta viņā apņēmību, kādas iepriekš nebija bijis.

- Sakiet man, Madomaisela Tannere, - viņš ierunājās, pagriezies pret Alisi, - vai jūs ticat liktenim? Vai varbūt ceļš, kuru izvēlamies, padara mūs par to, kas esam?

- Es… - viņa iesāka un aprāvās, šaubīdamās par savu viedokli. Šeit, kalnos, augstu mākoņos, kur izzuda laiks, vairs nelikās svarīga ikdienas pasaule un tās vērtības. - Es ticu saviem sapņiem, - viņa pēdīgi pateica.

- Vai jūs ticat, ka varat mainīt savu likteni? - Odriks neatlaidās, meklēdams atbildi.

Alise nevilšus pamāja ar galvu. - Vai tad citādi ir jēga dzīvot? Ja mēs vienkārši ejam pa iepriekš nospraustu ceļu, tad nekādas nozīmes nav pieredzei - mīlestībai, bēdām, priekam, tam, ka mēs mācāmies un maināmies. Bet tieši tas padara mūs par tiem, kas esam.

- Un jūs arī otram ļautu izdarīt izvēli pašam?

- Tas būtu atkarīgs no apstākļiem, - viņa lēni atbildēja, sākdama nervozēt. - Kāpēc jūs jautājat?

- Es jūs lūdzu paturēt to prātā, - Odriks klusu teica. - Vairāk neko. Kad pienāks laiks, es lūgšu jūs to atcerēties. Si es atal es atal.

Šie vārdi kaut ko pamodināja. Alise nešaubījās, ka dzirdējusi tos jau agrāk. Viņa papurināja galvu, taču nespēja atminēties.

- Notiks tas, kam jānotiek, - Odriks sacīja.