Labirints

68. NODALA

_Ko tu dari? - jautāja Fransuā Batists, iegājis istabā, kas atradās mazā, anonīmā kalnu namiņā netālu no Sularakas virsotnes.

Marī Sesila sēdēja pie galda. Viņas priekšā uz melna, popēta paliktņa atradās atvērtā Skaidu grāmata. Viņa nepacēla acis.

- Pētu kambara plānu.

Fransuā Batists apsēdās viņai blakus. - Ar kādu īpašu nolūku?

- Lai atcerētos atšķirības starp šo zīmējumu un pašu labirinta alu.

Viņa juta, ka dēls skatās viņai pār plecu.

- Vai atšķirību ir daudz?

- Dažas ir. Lūk. - Marī Sesila norādīja ar pirkstu; caur kokvilnas cimdu tikko jaušami vīdēja sarkani lakotais nags. - Mums altāris ir šeit, tā, kā te atzīmēts. Bet īstajā alā tas atrodas tuvāk sienai.

- Vai tad tas neaizsedz iegravēto labirintu?

Viņa atskatījās, pārsteigta par tik attapīgu piezīmi.

-Ja sākotnējie sargātāji savās ceremonijās izmantoja Skaitļu grā­matu tāpat kā Noublesso Veritable, vai vietai nevajadzētu sakrist?

- Tā varētu domāt, jā, - viņa piekrita. - Sarkofāga nav, tā ir vis­lielākā atšķirība, taču, interesanti, kaps ar skeletiem atradās tieši tajā pašā vietā.

- Vai ir kādas jaunas ziņas par tiem skeletiem? - Fransuā Batists jautāja.

Viņa papurināja galvu.

- Tātad mēs joprojām nezinām, kas tie bijuši?

Viņa paraustīja plecus. - Vai tas ir svarīgi?

- Laikam jau ne, - viņš atbildēja, taču Mārī Sesila redzēja, ka šis intereses trūkums viņu uztrauc.

- Kopumā man vispār nešķiet, ka šie sīkumi ir no svara, - viņa turpināja. - Svarīga ir sistēma, ceļš, ko iet Navigataire, kamēr tiek izru­nāti vārdi.

- Tu esi pārliecināta, ka pratīsi izlasīt pergamentu Vārdu grāmatā?

- Jā, ja vien tas ir tapis vienā laikā ar pārējiem pergamentiem. Hieroglifi ir pietiekami vienkārši.

Marī Sesila juta uzbrāzmojam gaidas, tik pēkšņi, tik strauji, ka pacēla roku, it kā ap viņas kaklu būtu sažņaugušies sveši pirksti. Šonakt viņa izrunās aizmirstos vārdus. Šonakt pār viņu nāks Grāla spēks. Laiks būs uzvarēts.

- Bet ja nu O'Donela melo? - teica Fransuā Batists. - Ja nu grā­matas viņai nav? Un ja nu to nav atradis arī Otiē?

Marī Sesilas acis plati iepletās; dēla skarbais, izaicinošais tonis bija piespiedis viņu atgriezties tagadnē. Viņa īgni paraudzījās uz Fransuā Batistu un noteica: - Vārdu grāmata ir šeit.

Dusmīga par sabojāto garastāvokli, Marī Sesila aizvēra Skaitļu grā­matu, nolika to vietā un uz paliktņa uzcēla Zāļu grāmatu.

Arēji abas grāmatas izskatījās vienādas. Tadi paši koka dēlīšu vāki, pārvilkti ar ādu, sasieti ar smalkām ādas aukliņām.

Pirmās lappuses vidū vīdēja mazītiņš zelta biķeris. Otra lapaspuse bija tukša. Trešajā lappusē virknējās tādi paši vārdi un zīmējumi, kādi vijās gar sienu augšmalu rue du Cheval Blanc pagraba kambarī.

Pirmais burts katrā nākamajā lapā bija izzīmēts ar sarkanu, zilu vai dzeltenu krāsu un apmalots ar zeltu, bet pats teksts rindojās, vār­diem saplūstot kopā, neatstājot pauzes tur, kur beidzās viens un sākās nākamais.

Marī Sesila pievērsās pergamentam grāmatas vidū.

Vietumis starp hieroglifiem ar zaļu krāsu bija iezīmēti augi un sim­boli. Marī Sesilas vectēvs, gadiem ilgi studējis un pētījis visus pieeja­mos materiālus, izmantodams atbalstu, ko sniedza POradoru dzimtas kapitāls, bija secinājis, ka šīm ilustrācijām nav praktiskas nozīmes.

Svarīgi bija tikai hieroglifi abos Grāla pergamentos. Viss pārējais - vārdi, zīmējumi, krāsas - tikai aizplīvuroja, izdaiļoja, apslēpa patiesību.

- Ta ir šeit, - Marī Sesila atkārtoja, nikni raudzīdamās uz Fransuā Batistu. Viņa redzēja šaubas dēla sejā, taču viņš gudri cieta klusu.

- Savāc manas mantas, - viņa asi pavēlēja. - Un pēc tam pārbaudi, kur atrodas automašīna.

Pēc brīža Fransuā Batists atgriezās, nesdams viņas kantaino nese- seru.

- Kur to nolikt?

-Tur. - Viņa norādīja uz tualetes galdiņu. Kad dēls bija atstājis istabu, viņa piegāja pie tā un apsēdās. Soma bija darināta no mīkstas, brūnas ādas, ar viņas iniciāļiem zeltā. Vectēva dāvana.

Viņa atvēra vāku. Iekšā bija prāvs spogulis un vairāki nodalījumi ar sukām, skaistumkopšanas līdzekļiem, salvetēm un mazām zelta šķērī­tēm. Virsējā daļā akurātās rindās bija izvietota kosmētika. Lūpu pomā- des, acu ēnas, skropstu tušas, acu zīmuļi, pūderis. Dziļākā nodalījumā glabājās trīs dārglietu šķirstiņi no sarkanas ādas.

- Kur viņi ir? - Marī Sesila neatskatīdamās jautāja.

- Netālu, - Fransuā Batists atbildēja. Balss skanēja saspringti.

- Vai viņam nekas nekait?

Fransuā Batists piegāja klāt un uzlika plaukstas viņai uz pleciem.

- Vai tevi tas uztrauc, Maman?

Marī Sesila paskatījās uz savu atspulgu spogulī, tad uz dēlu, kura seja vīdēja spoguļa ietvarā viņai virs galvas, it kā pozētu portretam. Balss skanēja nevērīgi. Fransuā Batistu nodeva acis.

- Nē, - viņa atbildēja un redzēja, ka dēla vaibsti mazliet atslābst.

- Vienkārši interesanti.

Fransuā Batists viegli saspieda viņas plecus, tad noņēma rokas nost.

- Viņš ir dzīvs, ja gribi zināt. Sāka pretoties, kad tika laukā no mašīnas. Bija drusku jānomierina.

Marī Sesila pacēla uzacis. - Ceru, ka ne pārāk stipri. Pa pusei bez­samaņā viņš man nederēs.

- Man? - Fransuā Batists asi atkārtoja.

Marī Sesila iekoda mēlē. Vajadzēja gādāt, lai dēls ir noskaņots pakļāvīgi. - Mums, - viņa sacīja.