Labirints

14. NODAĻA Šartra

šartras liela gotiskā dievmātes katedrāle - notre dame de chartres - slējās augstu pār raibiem dakstiņu jumtiem un korēm, pār koka un mūra mājām, kas veido pilsētas vēsturisko centru. Šauro, līkumoto ieliņu labirintā namu ēnā un Ēras upes ūdeņos vizuļoja vēlas pēcpus­dienas saules lāsumi.

Tūristi drūzmējās pie katedrāles Rietumu durvīm. Vīrieši vici­nāja videokameras gluži kā ieročus, filmēdami, nevis izjuzdami spožo krāsu kaleidoskopu, kas lija caur trim spraišļu logiem virs Karaliskā portāla.

Līdz pat astoņpadsmitajam gadsimtam bīstamos laikos bija iespē­jams cieši noslēgt visas deviņas ieejas, kas veda katedrālē. Tagad šie vārti bija sen nozuduši, bet noskaņa saglabājās. Šartra joprojām bija pilsēta, kas sastāv no divām daļām - vecās un jaunās. Greznākās ielas atradās uz ziemeļiem no klostera, kur reiz pacēlusies bīskapa pils. Bālie akmens tēli valdonīgi raudzījās uz katedrāles pusi, tinušies gadsimtiem senas katoliskās ietekmes un varas spozmē.

Rue du Cheval Blanc - Baltā zirga ielā - dominēja l'Oradoru dzim­tas nams. Tas bija pārdzīvojis gan revolūciju, gan okupāciju un tagad kļuvis par pieminekli vecam kapitālam. Misiņa klauvēklis un pastkas­tīte zaigoja, krāšņumkrūmi toveros abpus kāpnēm, kas veda uz divviru durvīm, bija nevainojami apcirpti.

Ārdurvis vērās uz iespaidīgu halli. Grīda bija no tumša, pulēta koka, telpas centrā atradās ovāls galds ar masīvu stikla vāzi, kurā sakārto­tas nule grieztas baltas lilijas. Vitrīnās ap galdu - diskrēti aprīkotās ar trauksmes signalizāciju - glabājās nenovērtējama ēģiptiešu artefaktu kolekcija, ko l'Oradoru dzimta bija ieguvusi deviņpadsmitā gadsimta sākumā, pēc Napoleona triumfālās atgriešanās no Ziemelāfrikas kara­gājiena. Ta bija viena no lielākajām ēģiptiešu dārgumu privātkolekci- jām pasaulē.

Pašreizējā ģimenes galva Marī Sesila de l'Oradora tirgojās ar visu laikmetu senlietām, taču, tāpat kā viņas nelaiķis vectēvs, priekšroku deva viduslaikiem. Iepretim ārdurvīm pie paneļiem klātās sienas karā­jās divi lieli franču gobelēni, ko viņa bija iegādājusies pēc mantojuma saņemšanas pirms pieciem gadiem. Ģimenes lielākie dārgumi - glez­nas, dārglietas, manuskripti - glabājās seifā, prom no acīm.

Nama otrajā stāvā, lielajā guļamistabā, no kuras pavērās skats uz rue du Cheval Blanc, platā gultā ar baldahīnu, palagu uzvilcis līdz viduklim, uz muguras gulēja Marī Sesilas pašreizējais mīļākais Vils Franklins.

Iedegušās rokas bija saņemtas aiz pakauša, gaišbrūnie, Martas Vin- jarda salā pavadītajās bērnības vasarās pabalējušie mati ietvēra pievil­cīgu seju, lūpās vīdēja smaids kā mazam, pazudušam zēnam.

Marī Sesila sēdēja greznā Luija XIV atzveltnī pie kamīna, sakrusto­jusi garās, gludās kājas. Ziloņkaula krāsas zīda krekliņš vizēja uz tumš­zilās samta mēbeļdrānas fona.

Viņa bija gaišmataina skaistule ar l'Oradoru dzimtas izteiksmīgo profilu un ērgļa degunu, lūpas juteklīgas un pilnīgas, acis zaļas kā kaķei, ar kuplām, tumšām skropstām. Melnās matu cirtas tik tikko skāra daiļi veidotos plecus.

- Šī telpa ir brīnišķīga, - sacīja Vils. - Ideāla skatuve tev. Atturīga, dārga, izsmalcināta.

Mazie briljantiņi viņas ausu ļipiņās iegailējās, kad viņa pieliecās nodzēst cigareti.

- Agrāk tā bija mana vectēva istaba.

Angliski viņa runāja nevainojami, ar tikko manāmu franču ak­centu, kas Viļu uzbudināja joprojām. Viņa piecēlās un devās pār istabu pie Vila, pēdām bez skaņas skarot biezo, gaišzilo paklāju.

Vils gaidpilni smaidīja, ieelpodams viņas smaržu, ko nevarēja sajaukt ne ar kādu citu: sekss, Chanel un viegla Gauloise dvesma.

- Pagriezies, - viņa teica, ar pirkstu zīmēdama gaisā spirāli. - Pagriezies otrādi.

Vils paklausīja. Marī Sesila sāka masēt viņam skaustu un pla­tos plecus. Viņš juta, kā muskuļi zem viņas plaukstām izstiepjas un atslābst. Ne viens, ne otrs nepievērsa uzmanību skaņai, kas liecināja, ka lejā atveras un aizveras ārdurvis. Vils pat nedzirdēja ne balsis hallē, ne soļus, kas pieveica pakāpienus pa diviem uzreiz un strauji tuvojās pa gaiteni.

Pie guļamistabas durvīm atskanēja asi klauvējieni. - Māmuri!

- Tas ir mans dēls, - viņa teica. - Oui? Quest-ce que c'est.?1

Vils pacēla galvu. - Man likās, viņš atgriezīsies tikai rīt.

- Rīt viņam arī bija jāatgriežas.

- Maman! - Fransuā Batists atkārtoja. - C'est important.

-Ja es traucēju… - Vils neveikli iesāka.

Vils sakautrējies apvēlās uz muguras un piecēlās sēdus. Marī Sesilu viņš pazina jau trīs mēnešus, bet vēl ne reizi nebija redzējis viņas dēlu. Fransuā Batists bija projām universitātē, pēc tam pavadīja brīvdienas pie draugiem. Tikai tagad Viļam ienāca prātā, ka to būs nokārtojusi Marī Sesila.

- Vai tu neaprunāsies ar zēnu?

-Ja tu tā vēlies, - viņa atteica un piecēlās no gultas. Piegājusi pie durvīm, pavēra tās šaurā spraugā. Risinājās klusināta saruna, vār­dus Vils nesaklausīja, tad pa gaiteni sparīgi aizdunēja soļi. Marī Sesila apgrieza atslēgu durvīs un pievērsās Viļam.

- Tagad ir labāk? - viņa klusu jautāja.

Viņa lēnām tuvojās Viļam, raudzīdamās no garo, tumšo skropstu apakšas. Kustībām piemita kaut kas tīšs, it kā tēlots, tomēr Vils juta savu miesu atsaucamies.

Marī Sesila noguldīja Viļu atpakaļ gultā, jāteniski uzsēdās viņam virsū, ar slaidajām rokām apskāva viņa plecus. Asie nagi atstāja gaiš- sārtas švīkas uz vīrieša ādas. Vils juta viņas ceļgalus sev pie sāniem. Noglāstīja gludos, tikko manāmi iedegušos delmus, ar plaukstas virs­pusi caur zīdu pieskārās krūtīm. Šaurās zīda lencītes viegli noslīdēja no daiļajiem pleciem.

Uz naktsgaldiņa iezvanījās mobilais telefons. Vils nelikās to dzir­dam un novilka Marī Sesilas smalko zīda krekliņu lejup, līdz viduklim.

- Ja tas ir kas svarīgs, gan piezvanīs vēlreiz.

Marī Sesila uzmeta acis numuram telefona displejā. Viņas noska­ņojums acumirklī mainījās.

- Man jāatbild, - viņa noteica.

Vils lūkoja viņu apturēt, bet viņa nepacietīgi pastūma Viļu nost. - Ne tagad.

Sakārtojusi krekliņu, viņa aizgāja pie loga. - Oui. J'ecoute.'

- Vai kaut kas noticis?

Sākumā Vils nodomāja, ka viņa nav dzirdējusi jautājumu. Likās pilnīgi aizmirsusi Vila klātbūtni. Tad tomēr paskatījās uz Viļu.

- Jā, kaut kas ir noticis, - viņa sacīja.

Vils gaidīja, līdz saprata, ka vairāk nekādu paskaidrojumu nebūs un ka Marī Sesila vēlas, lai viņš iet prom.

Vils aizkaitināts izkāpa no gultas un uzvilka džinsus.

- Vai vakariņās tiksimies?

Viņa saviebās. - Man ir cita tikšanās. Bizness, ja tev gadījumā pie­mirsies. - Viņa paraustīja plecus. - Vēlāk, oui?

- Kad tas būs - vēlāk? Pulksten desmitos? Pusnaktī?

Marī Sesila piegāja klāt un izvēra savus pirkstus caur Vila pirk­stiem. - Atvaino.

Vils mēģināja atvilkt savu roku nost, bet Marī Sesila turēja to ciet. - Ta tu izrīkojies vienmēr. Es nekad nezinu, kas notiek.

Viņa pievirzījās tuvāk, un Vils sajuta, kā caur plāno zīdu viņam pieglaužas Marī Sesilas krūtis. Par spīti aizkaitinājumam viņā uzplaik­snīja uzbudinājums.

- Tas ir tikai biznesa darīšanas, - viņa nočukstēja. - Nav nekāda iemesla greizsirdībai.

- Es neesmu greizsirdīgs. - Vils vairs nespēja saskaitīt, cik reižu jau risinājusies šāda saruna. - Drīzāk…

- Ce soir1 , - Marī Sesila noteica un atlaida viņa roku. - Tagad man jāpošas.

Pirms Vils paguva iebilst, viņa nozuda vannasistabā un aizvēra aiz sevis durvis.

Iznākusi no dušas, Marī Sesila uzelpoja, redzēdama, ka Vils aizgājis. Nebūtu brīnums, ja viņš vēl arvien laiskotos pa gultu ar maza, žēlo­jama puisīša izteiksmi sejā.

Vila prasības pamazām sāka krist viņai uz nerviem. Pēdējā laikā Vils gribēja vairāk laika un uzmanības, nekā Marī Sesila bija gatava dot. Likās, viņš pārprot šo attiecību raksturu. Vajadzēs izskaidrot.

Marī Sesila izmeta Viļu no prāta un pārlaida skatienu istabai. Apteksne bija to uzkopusi, saimnieces drēbes gatavībā izlikusi uz gul­tas. Uz grīdas stāvēja zeltainas kurpītes, roku darbs.

Marī Sesila izņēma no etvijas nākamo cigareti. Viņa smēķēja pārāk daudz, taču šovakar jutās nervoza. Pirms aizsmēķēšanas viņa paklau- dzināja ar cigaretes filtru pa etvijas vāciņu. Arī šo paradumu, tāpat kā daudz ko citu, viņa bija mantojusi no vectēva.

Piegājusi pie spoguļa, viņa ļāva baltajiem zīda rītasvārkiem noslīdēt no pleciem. Drāna saplaka maigos viļņos pie kājām. Marī Sesila pie­šķieba galvu un kritiski nopētīja sevi spogulī: garo, slaido, nemoderni bālo augumu, pilnīgās, augstās krūtis, nevainojamo ādu. Viņa pārvilka ar plaukstu pār tumšajiem krūšgaliem, pār sāniem un gūžas kauliem, pār gludo vēderu. Ap acīm un muti varbūt bija iezīmējušās dažas jau­nas rieviņas, taču citādā ziņā laiks bija viņu saudzējis.

Marī Sesila pasmaidīja. Vienīgi vectēvs saprastu, kā viņa tagad jūtas. Pacilāta, sajūsmināta, neuzvarama. Šovakar ne, toties nākamo reizi viņa to darīs vietā, kur reiz stāvējuši viņas senči. Taču ne viņš. Bija sāpīgi apzināties, cik tuvu ala atrodas tai vietai, kur pirms piec­desmit gadiem izrakumus veicis vectēvs. Jau no paša sākuma viņš bija rīkojies pilnīgi pareizi. Vēl rikai dažus kilometrus uz austrumiem - un viņš, nevis Marī Sesila, būtu bijis gatavs mainīt vēstures gaitu.

LlOradoru dzimtas biznesu viņa bija mantojusi pirms pieciem gadiem, pēc vectēva nāves. Šai lomai vectēvs bija viņu audzinājis vienmēr, cik vien viņa spēja atcerēties. Vectēva vienīgais dēls - Marī Sesilas tēvs - bija sagādājis viņam vilšanos. To Marī Sesila apzinājās kopš agras bērnības. Kad viņai apritēja seši gadi, vectēvs pats ķērās pie viņas izglītošanas - sociālās, akadēmiskās, filozofiskās. Viņa kaislība bija dzīves izsmalcinātākās lietas, un viņam piemita neparasta krāsu un formu izjūta. Attiecībā uz mēbelēm, gobelēniem, tērpiem, gleznām un grāmatām viņa gaume bija nevainojama. Visu, ko Marī Sesila augstu vērtēja sevī, viņa bija iemācījusies no vectēva.

Viņš bija mācījis arī, kas ir vara, kā to izmantot un saglabāt. Kad Marī Sesilai apritēja astoņpadsmit gadu, vectēvs, uzskatīdams, ka tagad meitene ir tam gatava, oficiāli izslēdza no mantojuma dēlu un par mantinieci iecēla mazmeitu.

Abu attiecības aptumšojās tikai vienu reizi - viņas negaidītās un negribētās grūtniecības dēļ. Par spīti tam, ka vectēvs veltīja savu dzīvi Grāla mūžsenā noslēpuma atrisināšanai, viņš tomēr bija pārliecināts ortodoksāls katolis un neatzina ārlaulības bērnus. Par abortu neva­rēja būt ne runas. Par bērna nodošanu adopcijai tāpat. Vienīgi tad, kad vectēvs saprata, ka mātes loma nav mainījusi Marī Sesilas apņē­mību - bet gan vēl vairāk nostiprinājusi viņas godkāri un degsmi-, viņš atjaunoja agrākās attiecības ar mazmeitu.

Marī Sesila dziļi ievilka cigaretes dūmu, kas kairinoši ieplūda plau­šās, un nožēloja, ka atmiņām ir tik liels spēks. Lai gan bija pagājuši jau vairāk nekā divdesmit gadi, atmiņas par šo atstumtību modināja saltu izmisumu. Par ekskomunikāciju - tā vectēvs bija to dēvējis.

Trāpīgs apzīmējums. Toreiz viņa jutās kā mirusi.

Marī Sesila papurināja galvu, aizgaiņādama sentimentālās domas. Šovakar garastāvokli nedrīkstēja bojāt nekas. Viņa nedrīkstēja pieļaut, lai pār šo vakaru krīt kāda ēna. Nedrīkstēja kļūdīties.

Viņa atkal pievērsās spogulim. Vispirms uzklāja uz sejas gaišu tonālo krēmu, pēc tam zeltainu pūderi, kas atstaroja gaismu. Tad ar tumšu zīmuli ieēnoja plakstiņus un uzacis, akcentējot tumšās skropstas un melnās acu zīlītes, uzklāja zaļas plakstu ēnas, vizuļojošas kā pāva aste. Lūpām izraudzījās metālisku kaparkrāsas spīdumu ar zeltainu vizmu, viegli nosusināja tās ar salveti. Visbeidzot izsmidzināja gaisā parfīma mākoni, un tas kā migla nolaidās pār viņu.

Uz tualetes galdiņa bija noliktas trīs sarkanas ādas lādītes; pulētie misiņa slēdži zaigoja. Katra no greznajām dārglietām bija vairākus sim­tus gadu veca, taču atdarināja tūkstošiem gadu senākas rotas. Pirmajā lādītē glabājās zelta diadēma, līdzīga tiārai, ar smaili vidusdaļā. Otrajā bija divi zelta amuleti čūskas formā, ar zalgojošām slīpētu smaragdu acīm. Trešajā lādītē atradās kaklarota - zelta lente ar piekariņu. Lās- mojošās dārglietas sabalsojās ar atmiņām par Senās Ēģiptes tveici un saules kveldētajiem putekļiem.

Saposusies Marī Sesila piegāja pie loga. Lejā gluži kā attēlā uz past­kartes pletās Šartras ielas, diženās gotiskās katedrāles ēnās ņirbēja vei­kaliņi, automašīnas un restorāni. Drīz no šiem namiem iznāks vīrieši un sievietes, kam lemts piedalīties šāvakara rituālā.

Brīdi raudzījušies uz pazīstamo panorāmu un tumstošo apvārsni, Marī Sesila aizvēra acis. Nu viņa vairs neredzēja katedrāles smaili un pelēkās krustejas. Gara acīm viņa redzēja visu pasauli kā vizuļojošu ģeogrāfisko karti, kas izklāta viņai pie kājām.

Beidzot sasniedzama.