Labirints

46. NODALA

simeons palūkojās debesis. Tur drūzmējās peleki mākoņi, aptum­šodami sauli. Viņš jau bija labā gabalā no Citadeles un līdz negaisam gribēja nokļūt līdz savam mājoklim.

Sasniedzis mežu, kas pie Karkasonas nošķīra līdzenumus no upes, Simeons pagausināja soli. Viņš bija aizelsies, par vecu, lai kājām mērotu tik lielus attālumus. Smagi balstīdamies uz spieķa, viņš pavilka vaļīgāk apkakli. Nu vairs nebija tik tālu. Viņu gaidīs Esteres gatavotā maltīte, varbūt arī mazliet vīna. Šī doma atjaunoja spēkus. Ja nu Bertrānam ir taisnība? Varbūt pavasarī viss jau būs beidzies.

Simeons nepamanīja divus vīrus, kas viņam aiz muguras iznāca uz meža takas. Nepamanīja atvēzēto roku, milnu, kas strauji šāvās lejup. Viņš sajuta tikai triecienu pa galvu, un viņu paņēma tumsa.

Kad Peletjē ieradās pie Porte Narbonnaise, tur jau bija salasījies pūlis.

- Dodiet ceļu! - viņš sauca un, izgrūstīdams ļaudis, tika līdz vār­tiem. Zemē četrrāpus tupēja kāds vīrs. No brūces pierē tecēja asinis.

Viņam blakus stāvēja divi bruņoti sargkareivji, pīķus notēmējuši uz viņa kaklu. Vīrs acīmredzot bija spēlmanis. Viņa bungas bija pārdurtas, stabule pārlauzta uz pusēm un pasviesta sāņus, kā pie mielasta galda nosviež apgrauztos kaulus.

- Sant-Fuā vārdā, kas te notiek? - Peletjē noprasīja. - Ko šis cil­vēks nodarījis?

- Viņš neklausīja mūsu pavēlei un neapstājās, - atbildēja vecākais no kareivjiem. Seju gluži kā tīkls izraiboja vecas rētas. - Viņam nav atļaujas.

Peletjē notupās spēlmanim blakus.

- Es esmu Bertrāns Peletjē, vikonta pils pārvaldnieks. Kas tev darāms Karkasonā?

Vīrieša plaksti notrīsēja un atvērās. - Intendants Peletjē? - viņš izdvesa, satverdams Peletjē roku.

- Tas esmu es. Runā, draugs.

Kāda sieviete turpat blakus apslāpēja kliedzienu, piespiedusi pie mutes plaukstu.

Satricināts līdz sirds dziļumiem, Peletjē izslējās stāvus.

- Jūs, - viņš pavēlēja, - sameklējiet papildspēkus, kas jūs te nomai­nīs, un palīdziet nogādāt šo cilvēku pilī. Ja jūsu nežēlības dēļ viņš neatgūs runasspējas, tad jums klāsies plāni. - Peletjē pagriezās pret pūli. - Labi ielāgojiet manus vārdus! - viņš uzsauca. - Lai neviens pil­sonis neuzdrīkstas runāt par to, ko te redzējis. Drīz mēs uzzināsim, kas noticis patiesībā.

Kad viņi sasniedza Chāteau Comtal, Peletjē pavēlēja aizvest spēl­mani uz virtuvēm, lai tur viņam apkoptu brūces, bet pats nekavējoties devās ar ziņām pie vikonta Trankavela. Mazliet vēlāk spēlmanis, stip­rinājies ar saldu vīnu un medu, tika atvests uz donjon.

Viņš bija bāls, tomēr valdīja pār sevi. Bažīdamies, ka viņš nenotu­rēsies kājās, Peletjē lika atnest soliņu, kur apsēsties.

- Saki mums savu vārdu, amic[66], - viņš iesāka.

- Pjērs di Mirvjels, Messire.

Vikonts Trankavels sēdēja vidū, sabiedrotie puslokā ap viņu.

- Benvenguda, Pjēr di Mirvjel, - viņš sacīja. - Tev ir ziņas, ko mums pastāstīt.

Sēdēdams stalts kā svece, plaukstas nolicis uz ceļgaliem, bāls kā krīts, spēlmanis noklepojās un sāka stāstīt. Viņš bija dzimis Bezjē, bet dažus pēdējos gadus pavadījis Navarras un Aragonas galmos. Savu amatu mācījies no paša Reimona de Mirvala - labākā Dienvidu tru­badūra. Tieši tāpēc viņu pie sevis bija uzaicinājis Bezjē sizerēns. Tas deva iespēju arī apmeklēt ģimeni, tāpēc Pjērs piekrita un devās uz dzimto pilsētu.

Viņš runāja tik klusu, ka jāklausās bija ļoti uzmanīgi. - Pastāsti mums par Bezjē, - Trankavels teica. - Neizlaid nevienu sīkumu.

- Franču armija ieradās pie cietokšņa mūriem dienu pirms Svētās Marijas Magdalēnas svētkiem un ierīkoja nometni Orbas upes krei­sajā krastā. Vistuvāk upei apmetās svētceļnieki un algotņi, ubagi un nelaimes putni, noskrandis bars basām kājām, ģērbušies tikai biksēs un kreklos. Tālāk kā zaļa, zeltaina un sarkana jūra viļņoja karogi virs baronu un garīdznieku teltīm. Viņi uzslēja karogu mastus un gāza kokus, lai ierīkotu aplokus zirgiem.

- Kas tika nosūtīts vest sarunas?

- Bezjē bīskaps Reno de Monpeirū.

- Stāsta, viņš esot nodevējs, Messire, - Peletjē pačukstēja vikontam pie auss, - un jau pieņēmis krustu.

- Bīskaps Monpeirū atgriezās ar ķeceru sarakstu, ko bija sastādījuši pāvesta legāti. Nezinu, cik daudzu cilvēku vārdi bija šajā pergamentā, Messire, bet vairāki simti noteikti. Tur bija ierakstīti daži no ietekmī­gākajiem, bagātākajiem, dižciltīgākajiem Bezjē pilsoņiem, kā ari jaunās Baznīcas sekotāji un tie, kas apsūdzēti par piederību Bons Chretiens. Ja konsuli izdošot ķecerus, tad Bezjē tikšot saudzēta. Ja ne… - Viņš nepabeidza teikumu.

- Ko atbildēja konsuli? - Peletjē jautāja, apzinādamies, ka atbilde liecinās, vai savienība pret frančiem turpina pastāvēt.

- Ka viņi drīzāk ir ar mieru tikt noslīcināti sāļā jūras ūdenī nekā izdot vai nodot savus līdzpilsoņus.

Trankavels tikko dzirdami nopūtās.

- Bīskaps atstāja pilsētu, paņemdams līdzi dažus katoļu priesterus. Mūsu garnizona komandieris Bernārs de Serviāns sāka gatavoties pil­sētas aizsargāšanai.

Viņš apklusa un krampjaini norija siekalas. Pat Kongosts, nolīcis pār savu pergamentu, mitējās rakstīt un pacēla acis.

- Divdesmit otrā jūlija rīts uzausa mierīgs. Saule sāka svelmēt, tikko uzlēkusi. Saujiņa krustnešu, kas pat nebija karavīri, no nomet­nes devās uz upi pie pilsētas dienvidu nocietinājumiem. No mūriem viņus novēroja pilsētnieki. Sākās asu vārdu apmaiņa. Viens no routiers plātīdamies un zākādamies izgāja uz tilta un tik ļoti nokaitināja jau­nekļus uz mūriem, ka tie apbruņojās ar šķēpiem un milnām, kaut kur sameklēja pat bungas un karogu. Apņēmušies dot frančiem mācību, viņi atvēra vārtus un, pirms kāds bija apjēdzis, kas notiek, metās lejup pa nogāzi un kliegdami bruka virsū routier. Dažos mirkļos viss bija beidzies. Routier līķi no tilta iesvieda upē.

Peletjē paraudzījās uz vikontu Trankavelu. Viņš bija nobālējis kā krīts.

Vikonts Trankavels vairs nespēja klusēt. - Bet kāpēc legāti vai franču baroni neapturēja šo asinspirti? Vai viņi par to nezināja?

Di Mirvjels pacēla galvu. - Viņi zināja, Messire.

- Nevainīgu cilvēku slepkavošana runā pretī godam un visiem kara likumiem, - ierunājās Pjērs Rožē de Kabarē. - Nespēju noticēt, ka Sito abats, par spīti visai savai neprātīgajai degsmei un naidam pret ķece­riem, būtu ļāvis grēcīgi apkaut kristīgas sievietes un bērnus!

- Stāsta, abatam esot jautāts, kā atšķirt krietnus katoļus no ķece­riem. Atbilde skanējusi: "Tuez-les tous. Dieu reconnāitra Ies siens", - di Mirvjels neskanīgi sacīja. - "Nogaliniet visus. Gan Dievs pazīs savē­jos." Vismaz klīst baumas, ka viņš tā teicis.

Trankavels un de Kabarē pārmija skatienu.

- Turpini! - Peletjē drūmi pavēlēja. - Pabeidz savu stāstu.

- Lielie Bezjē zvani zvanīja trauksmi. Sievietes un bērni meklēja patvērumu augšpilsētā, Sv. Jūdas un Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā; tur drūzmējās tūkstošiem cilvēku. Katoļu priesteri ietērpās celebrē- šanas drānās un dziedāja Recļuiem, taču krustneši izlauza durvis un apkāva visus.

Viņam nodrebēja balss. - Dažu īsu stundu laikā mūsu pilsēta pār­vērtās līķu kambarī. Sākās laupīšana. Alkatīgie barbari izlaupīja mūsu skaistās mājas, atstādami kailas sienas. Lūk, un tikai tagad franču baroni, mantkārības, nevis sirdsapziņas skubināti, mēģināja savaldīt routiers. Savukārt tie pārskaitās, ka tiem grib atņemt laupījumu, un pie­laida pilsētai uguni, lai tad neviens nedabūtu neko. Nabadzīgo priekš­pilsētu koka ēkas uzliesmoja kā pulvera mucas. Katedrāles jumts aiz­degās un iebruka, iesprostojot slazdā tos, kas bija meklējuši patvērumu katedrālē. Briesmīgajās liesmās pāršķēlās katedrāles vidusposms.

- Saki man, amic, cik daudzi ir palikuši dzīvi? - jautāja vikonts.

Spēlmanis nolieca galvu. - Neviens, Messire. Atskaitot mūs dažus,

kas aizbēgām no pilsētas. Visi pārējie ir pagalam.

- Divdesmit tūkstoši apkauti vienā vienīgā rītā, - Reimons Rožē šausmās nomurmināja. - Kā tas iespējams?

Neviens viņam neatbildēja. Nebija vārdu, ar kuriem atbildēt.

Trankavels pacēla galvu un paraudzījās uz spēlmani.

- Pjēr di Mirvjel, tu esi redzējis to, kas cilvēka acīm nebūtu jāredz. Tu esi bijis ļoti drošsirdīgs, atnesdams šīs vēstis mums. Karkasona ir tev parādā, un es gādāšu, lai tu tiec krietni atalgots. - Viņš mirkli klusēja. - Pirms aizej, gribu uzdot tev vēl vienu jautājumu. Vai pilsētas ieņemšanā piedalījās arī mans tēvocis Tulūzas grāfs?

- Nedomāju vis, Messire. Klīda baumas, ka viņš palicis franču nometnē.

Trankavels paskatījās uz Peletjē. - Vismaz kaut kas.

- Vai ceļā uz Karkasonu tu kādu satiki? - jautāja Peletjē. - Vai ziņas par šo asinspirti ir izplatījušās?

- To es nezinu, Messire. Turējos nostāk no lielceļiem, gāju pa veca­jām takām pār Lagrasas aizām. Bet zaldātus neredzēju.

Vikonts Trankavels palūkojās uz saviem konsuliem, gaidīdams jau­tājumus, taču visi klusēja.

- Labi, - viņš teica, atkal pievērsdamies spēlmanim. - Tu vari iet. Vēlreiz izsaku tev mūsu pateicību.

Tiklīdz di Mirvjels bija aizvests prom, Trankavels uzrunāja Peletjē: - Kāpēc mēs neesam saņēmuši nekādas ziņas? Nav ticams, ka līdz šejienei nebūtu nonākušas ne mazākās baumas. Kopš Bezjē ieņemšanas pagājušas jau četras dienas.

- Ja di Mirvjela stāsts atbilst patiesībai, tad nav bijis neviena, kam šīs ziņas atnest, - drūmi noteica de Kabarē.

- Un tomēr, - Trankavels attrauca, atmezdams ar roku. - Neka­vējoties sūtiet ceļā jātniekus, cik daudzus vien varam atļauties. Mums jāzina, vai Leģions vēl paliek Bezjē vai jau soļo uz austrumiem. Pēc šīs uzvaras viņi ies uz priekšu vēl ātrāk.

Visi nolieca galvu, kad viņš piecēlās.

- Lai šī sliktā vēsts tiek izsludināta visā Citadelē. Es došos uz Sv. Marijas kapelu. Atsūtiet uz turieni manu sievu.

Peletjē kāpa augšup pa kāpnēm, dodamies uz savu kambari. Kājas bija smagas, kā iekaltas bruņās. Likās, ap krūtīm ir apvijusies virve vai stīpa, neļaudama brīvi elpot.

Pie durvīm viņu gaidīja Alaīsa.

- Vai atnesāt grāmatu? - viņa dedzīgi jautāja, taču aprāvās, ierau­dzījusi tēva sejas izteiksmi. - Kas noticis?

-Es nebiju Sant-Nasarī, Fillia. Ir jaunumi. - Peletjē smagi atslīga krēslā.

- Kādi jaunumi? - Alaīsas balsī skanēja bažas.

- Bezjē ir kritusi, - viņš atbildēja. - Pirms trim četrām dienām. Neviens nav palicis dzīvs.

Alaīsa paspēra grīļīgu soli uz priekšu. - Visi ir pagalam? - viņa šausmās izdvesa. - Arī sievietes un bērni?

- Nu mēs stāvam uz pazušanas sliekšņa, - Peletjē teica. - Ja viņi ir spējīgi pastrādāt tādus asinsdarbus pret nevainīgiem…

Alaīsa apsēdās viņam blakus. - Kas tagad notiks?

Pirmo reizi, kopš vien Peletjē atcerējās, viņš saklausīja meitas balsī bailes. - Mums atliek vienīgi gaidīt.

Viņš drīzāk juta nekā dzirdēja, ka Alaīsa ievelk elpu.

-Taču tas nemaina mūsu norunu, - viņa piesardzīgi ieminējās. -Jūs ļausiet man nogādāt Triloģiju drošībā.

- Stāvoklis ir mainījies.

Alaīsas acīs iekvēlojās nelokāma apņēmība. - Visu cieņu jums, Paire, taču tagad mums vēl jo vairāk ir jādodas prom. Ja mēs to neda­rīsim, grāmatas paliks Citadelē. Nevar būt, ka jūs to vēlaties. - Viņa apklusa. Peletjē neatbildēja. - Pēc visiem upuriem, ko esat nesuši jūs ar Simeonu un Esklarmondu, pēc visiem tiem gadiem, kuros esat gla­bājuši un sargājuši grāmatas, nedrīkst visu zaudēt pēdējā bridi.

- Šeit nenotiks tas, kas notika Bezjē, - tēvs stingri noteica. - Kar­kasona .var izturēt aplenkumu. Un izturēs. Grāmatām drošāk būs tepat.

Alaīsa saņēma tēva roku savējā.

- Es jūs lūdzu - neņemiet atpakaļ doto vārdu!

- Arest[68], Alaīsa, - viņš asi attrauca. - Mēs nezinām, kur atrodas armija. Kopš Bezjē traģēdijas jau pagājušas vairākas dienas, kaut arī mēs par to dzirdam tikai tagad. Franču armijas priekšpulki varbūt jau tuvojas Citadelei. Tagad ļaut doties ceļā nozīmētu parakstīt tev nāves- spriedumu.

- Bet…

- Es to aizliedzu. Tas ir pārāk bīstami.

- Es esmu gatava izmēģināt laimi.

- Nē, Alaīsa! - tēvs uzsauca. - Tevi es neupurēšu! Šis pienākums ir mans, nevis tavs.

- Tad jājiet man līdzi! - viņa neatlaidās. - Šonakt. Paņemsim grā­matas un dosimies ceļā tūlīt, kamēr tas vēl iespējams.

- Tas ir pārāk bīstami, - Peletjē stūrgalvīgi atkārtoja.

- Vai jūs domājat, ka es to nesaprotu? Jā, var būt, ka mūsu ceļo­jumu pārtrauks franču zobens. Bet noteikti ir labāk mirt, pildot pienā­kumu, nevis pieļaut, lai bailes laupa mums drosmi.

Viņai par pārsteigumu un aizkaitinājumu, tēvs pasmaidīja. - Tada drošsirdība dara tev godu, Filha, - viņš sacīja, kaut gan izklausījās sakauts. - Tomēr grāmatas paliks Citadelē.

Alaīsa paskatījās viņā ieplestām acīm, tad pagriezās un izskrēja no kambara.

PAGE \* MERGEFORMAT