SESTĀ NODAĻA

Mūsu vārti ir plaši vaļā un neapsargāti, Cauri tiem drūzma raibu raibā plūst. Volgas vīri, stepes tatāri, Pazemīgie ķīnieši, Malajieši, skiti, teitoņi, ķelti, slāvi, Vecajā pasaulē pametuši rūgtumu un nāvi. Tie līdzi ved svešus ritus, svešus dievus, Viņu tīģera kaisle izlaiž savus nagus, Ielās un alejās dzird svešas mēles, Mūsu ausīm bīstamas tās šķiet Kā atskaņas no pašas Bābeles.

Tomass Beiujs Aldrihs. "Neapsargātie vārti", 1882

Brīdi Ēna traucās pasaules lielākajā karuselī, ieķēries ērglītīģeri, bet jau nākamajā mirklī sarkanās un baltās gaismas izplūda, notrīsēja un apdzisa, un viņš krita cauri zvaigžņu okeānam, bet mehānisko valsi aizstāja cimbalu dārdi un rīboņa tāla okeāna krastā.

Gaisma nāca tikai no zvaigznēm, kas salti, skaidri izgais­moja ik sīkumu. Ērglis-tīģeris sarosījās, un Ēna kreisajā plaukstā juta siltu kažoku, bet labajā putna spalvas.

Jauks brauciens, vai ne? aiz Ēnas, viņa prātā un ausīs skanēja balss.

Ēna lēni pagriezās, un garām plūda mirkļi: sastinguši brīži, saskaldītas sekundes, un katra kustība šķita bezgalīga. Tēli, kas sasniedza prātu, likās bezjēdzīgi tas bija kā skatīties pasaulē ar spāres daudzšķautņu acīm, kad katra daļiņa vēro kaut ko citu, tāpēc trūkst kopainas un nevar saprast, ko īsti redz.

Ēna skatījās uz misteru Nansiju, veco, ūsaino melnādaino viru rūtainā sporta jakā un ar citrondzelteniem cimdiem, kas jāja karuseļa lauvā, celdamies augšup un krizdams lejup. Ēna vienlaikus redzēja mirdzošu dārgakmeņu zirnekli zirga lielumā ar smaragda acīm, kas cienīgi noskatījās no augšas, un ari neti­cami gara auguma vīrieti tīkkoka krāsā ar trim roku pāriem un plivojošā strausa spalvu cepurē, kura seja bija izkrāsota ar sarkanām svītrām un kurš jāja nikna zelta lauvas mugurā, ar divām rokām stingri ieķēries zvēra krēpēs; tāpat arī nēģeru bērnu skrandās ar sastrutojušu kreiso kāju, pa kuru rāpoja knišļi, un visbeidzot brūnu zirneklīti, kas slēpās zem savītušas, brūngani dzeltenas lapas.

To visu Ēna redzēja, atskārzdams, ka visas šīs būtnes ir viens un tas pats.

Aizver muti, ierunājās daudzās būtnes, kas bija misters Nansijs, citādi tajā ielidos vārna!

Ēna aizvēra muti un ar grūtībām norija siekalas.

Apmēram jūdzes attālumā viņu priekšā kalnā pacēlās koka būve. Visi četri aulekšoja uz tās pusi, zvēru pakaviem un kājām nedzirdami skarot sausās jūrmalas smiltis.

Černobogs sēdēja kentaura mugurā, skubinot viņš piesita pie būtnes pleca.

-Tas jau nav pa īstam, viņš sacīja Ēnam. Černobogs izklausījās nožēlojami. Viss ir tavā prātā. Labāk par to nedo­māt.

Ēnas skatienu piesaistīja vecs, sirms austrumeiropiešu imigrants ar vienu dzelzs zobu mutē, ģērbies papluinītā lietus­mētelī, un tajā pašā mirklī arī kaut kas melns, sakņupis, tum­šāks par tumsu visapkārt, kam acis kvēloja kā ogles. Pēc tam viņš redzēja princi ar gariem, viļņainiem, melniem matiem un garām, melnām ūsām, kuram seja un rokas bija vienās asinīs.

Princis jāja kails, ja neskaita plecos uzmesto lāčādu, uz radī­juma pa pusei cilvēka, pa pusei zvēra; prinča seju un augumu klāja zili tetovēti virpuļi un spirāles.

- Kas jūs esat? Ēna prasīja. Kas jūs tādi esat?

Viņi rikšoja pa liedagu. Naksnīgajā pludmalē nepielūdzami plīsa un bangoja viļņi.

Trešdiena pagrieza vilku (nu jau milzīgu, ogļmelnu nezvēru ar zaļām acīm) uz Ēnas pusi. Ērglis-tīģeris metās sāņus, un Ēna mierinoši glāstīja būtnes kaklu, lai to iedrošinātu. Tīģera aste kareivīgi nošvīkstēja. Ēnam šķita, ka viņš redzēja vēl vienu vilku, Trešdienas vilka dvīņubrāli; tas skrēja tepat līdzās smilšu kāpās, vien mirkli aiz redzamā robežas.

- Vai pazini mani, Ēna? Trešdiena prasīja, jādams vilkā augstu paceltu galvu. Labā acs viņam mirdzēja un plaiksnīja, bet kreisā bija blāva. Viņš bija ģērbies apmetnī ar lielu kapuci kā mūkam, seju paslēpis ēnā. Es reiz teicu, ka tu uzzināsi manus vārdus. Lūk, kā es tieku dēvēts: Kara prieks, Baigais, Izlaupītājs, Trešais. Esmu Vienacis. Vēl mani sauc par Augstāko un Patiesības noģidēju. Esmu Grimnirs un Vīrs ar kapuci. Esmu Visa Tēvs, tāpat arī Gondlirs, Zižļa nesējs. Vārdu man tikpat daudz, cik vēju, bet titulu tik, cik nāves veidu. Man ir kraukļi Hugins un Munins, Prāts un Atmiņa, mani vilki ir Freki un Geri, bet mans zirgs ir karātavas.

Divi rēgaini pelēki kraukļi kā caurspīdīgas putnu ēnas nosē­dās Trešdienām uz pleciem un iegrūda knābjus viņa galvā, kā nogaršodami smadzenes, un tad aizšvīkstēja tumsā.

Kam lai es ticu? Ēna domāja un tad izdzirdēja balsi, kas, rupji dārdēdama, nāca no pazemes dzīlēm: Tici visam!

- Odins? Ēna jautāja, un vējš izrāva viņam vārdu no lūpām.

- Odins, Trešdiena čukstēja tik skaļi, ka to nespēja apslāpēt jūras bangas, atsitoties pret galvaskausiem liedagā. Odins, viņš atkārtoja, izgaršodams vārdu mutē. Odins, viņš uzvaroši iesaucās, un no apvāršņa līdz apvārsnim nodu­nēja atbalss. Vārds samilza, auga un piepildīja pasauli, šalk­dams un pulsēdams kā asinis Ēnas ausīs.

Bet tad, tikpat kā sapnī, viņi pēkšņi apstājās. Mērķis bija sasniegts, rikšotāji piesieti nojumē blakus ēkai.

Nams bija liels, bet primitīvs. Salmu jumts, baļķu sienas. Istabas vidū dega uguns, dūmi koda acīs.

- Mums vajadzēja ceļot manā, nevis viņa prātā, misters Nansijs pačukstēja Ēnam. Tad šeit būtu siltāk.

- Mēs bijām viņa prātā?

- Vairāk vai mazāk jā. Te ir Valaskjalfa. Vienača vecā mītne. Ēna atviegloti nopūtās, redzot Nansiju atkal kā večuku ar

dzelteniem cimdiem, lai gan viņa ēna uguns liesmās drebēja un trīsēja, visu laiku mainoties, bet ne tikai cilvēciskos vei­dolos.

Pie sienām bija nolikti koka soli, uz kuriem sēdēja vai arī tiem blakus stāvēja apmēram desmit cilvēki. Atstatu cits no cita, diezgan raiba sabiedrība: tumšādainie, cienījama dāma sarkanā sari, daži paputējuša skata uzņēmēji, bet pārējie stā­vēja tik tuvu ugunij, ka Ēna nespēja viņus skaidri saskatīt.

- Kur tad viņi ir? Trešdiena nikni čukstēja Nansijam. Es prasu: kur viņi ir? Te taču vajadzēja būt dučiem! Bariem!

-Jūs bijāt tas aicinātājs, Nansijs atbildēja. Atklāti sakot, es brīnos, ka nav vēl mazāk. Kā jums šķiet: vai man sākumā nevajadzētu izstāstīt kādu pasaku? Trešdiena papurināja galvu:

- Nekādā gadījumā!

-Viņi neizskatās pārāk draudzīgi, Nansijs turpināja.

- Labs stāsts ir teicams veids, kā dabūt sabiedrotos. Turklāt jums nav barda, kas šiem uzdziedātu.

- Nebūs nekādu pasaku, Trešdiena palika pie sava.

- Tagad ne. Vēlāk, kad būs vairāk laika. Tagad ne.

- Nekādu pasaku. Labi. Tad ķeršos pie iesildīšanas!

Sirsnīgi smaidīdams, Nansijs devās uz uguns pusi.

Zinu, kas jums tagad prātā, viņš iesāka, ko tas Kompe Anansi domā, nākdams pie mums runāt, ja mūs te sasauca Visa Tēvs? Saprotiet, kādreiz jau ļaudīm šis tas jāatgādina. Ienācis pametu skatienu visapkārt un nobrīnījos: kur tad pārē­jie, kur? Bet tad apķēros: kas par to, ka esam mazākumā, bet viņi vairākumā, mēs vārgi, bet viņi stipri, tas vēl nenozīmē, ka mēs esam zaudējuši!

Vai zināt, reiz redzēju pie ūdens tīģeri ar tik lieliem sēkli­niekiem kā nevienam citam zvēram, ar visasākajiem nagiem, ar diviem gariem un asiem kā asmens priekšzobiem. Es viņam teicu: "Brāli Tīģeri, ej mierīgi peldēt, es tikmēr pasargāšu tavas olas!"

Viņš ar tām ļoti lepojās. Tīģeris iegāja ūdenī peldēt, es paņēmu viņa olas, bet viņam atdevu savas zirnekļa oliņas. Vai zināt, ko es darīju pēc tam? Metos projām, ko kājas nes! Apstā­jos tikai nākamajā pilsētā. Un tur satiku Veco Pērtiķi.

"Tu nu gan izskaties varen labi, Anansi," Vecais Pērtiķis teica.

Es atbildēju:

"Vai zini, ko tajā pilsētā visi dzied?"

"Ko tad šie dzied?" viņš jautāja.

"Smieklīgu dziesmiņu," es sacīju un tad sāku dejot un dziedāt:

Tīģera olas, jā, Apēdu, lūk, kā,

Nekas vairs nespēs mani apturēt, Neviens nesaņems mani ciet, Jo apēdu Tīģera olas, Apēdu, apēdu tās!

Vecais Pērtiķis smējās kā kutināts, vēderu turēdams, trīsē­dams un lēkādams, un tad sāka dziedāt: Tīģera olas apēdu, lūk, kā, knakšķinādams pirkstus un griezdamies riņķī uz divām kājām.

"Jauka dziesmiņa," viņš teica, "dziedāšu to visiem drau­giem."

"Bet lūdzu," es atbildēju un devos atpakaļ pie ūdens.

Tur Tīģeris staigāja turp un atpakaļ, vēzēdams un mētā­dams asti, pieglaudis ausis, sabozis spalvu uz skausta līdz pēdējai iespējai, kampdams ik kukaini ar milzīgajiem zobu asmeņiem, acīm metot oranžus zibšņus. Viņš izskatījās ļauns, bīstams un liels, bet zvēra kājstarpē šūpojās sīkas oliņas tik mazā, melnā un krunkainā maisiņā, kādu pat nevarat iedo­māties.

"Klau, Anansi," mani ieraudzījis, šis saka. "Tev taču bija jāsargā manas olas, kamēr peldējos. Bet, iznācis laukā no ūdens, neatradu krastā neko, tikai melnās, nekam nederīgās zirnekļa oliņas, kuras tagad nēsāju."

"Darīju, ko varēju," es atbildēju, "bet vainīgi būs tie pērtiķi. Viņi atnāca un apēda tavas olas, un, kad gribēju šos patriekt, norāva arī manējās. Aiz kauna aizbēgu."

"Tu melo, Anansi," Tīģeris ierēcās, "es aprišu tavas aknas!"

Bet tad viņš saausījās, dzirdēdams, ka no savas pilsētas tuvojas pērtiķu bars. Ducis līksmu pērtiķu, kas palēkdamies skrēja pa taku, knakšķinādami pirkstus, un, cik vien skaļi varēdami, dziedāja:

Tīģera olas, jā, Apēdu, lūk, kā,

Nekas vairs nespēs mani apturēt, Neviens nesaņems mani ciet, Jo apēdu Tīģera olas, Apēdu, apēdu tās!

Tīģeris rēkdams ieskrēja mežā un metās virsū pērtiķiem, bet pērtiķi spiegdami pa galvu pa kaklu salēca augstākajos kokos. Tikmēr es kasīju savas jaukās, jauniegūtās olas, kas, velns parāvis, labi karājās starp manām kaulainajām kājām, un mierīgi gāju mājup. Tāpēc tīģeris līdz pat šai dienai tvarsta pērtiķus. Lieciet aiz auss: tas, ka esat mazi, nenozīmē, ka jums nav spēka!

Misters Nansijs pasmaidīja, pamāja ar galvu un iepleta rokas, pretī saņemdams aplausus un smieklus, un tad pagrie­zies devās atpakaļ pie Ēnas un Černoboga.

- Bet es taču teicu, ka nebūs nekādu pasaku, Trešdiena norūca.

- Kas tad tā par pasaku? Nansijs brīnījās. Mēles ielocīšana, nekas vairāk. Es tikai jūsu labā iesildīju ļaudis. Un tagad uz priekšu cīņā!

Trešdiena iznāca uguns gaismā, liels, vecs vīrs ar stikla aci, brūnā uzvalkā un vecā Armani mētelī. Nostājies viņš skatījās uz cilvēkiem un koka soliem, ilgi klusēdams. Ēna juta, ka iestā­jies neveikls, pārāk garš klusums.

-Jūs mani pazīstat, viņš beidzot iesāka, visi mani pazīstat. Dažiem ir iemesls mani nemīlēt, tomēr pazīstat visi, mīlat vai ne.

Ļaudis pustumsā sarosījās, soli iečīkstējās.

- Esmu te ilgāk nekā vairums no jums. Tāpat kā jūs, es uzskatīju, ka varam iztikt ar to, kas ir. Laimei ar to nepietiek, bet izdzīvot var. Bet nu vairs tā nav. Tuvojas vētra, un ne jau mēs to izsaucām.

Trešdiena uz brīdi pieklusa un tad, paspēris soli uz priekšu, sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Kad cilvēki devās uz Ameriku, paņēma mūs sev līdzi. Atveda mani, Lokiju un Toru, Anansi un Lauvu dievu, tāpat ari leprekonus, koboldus un banšijas, Kuberu un frau Holli, Aštarotu un jūs visus arīdzan. Mēs atkuģojām cilvēku prātā un te iesakņojāmies. Ceļojām ar kolonistiem pār okeānu uz jauno zemi.

ŠI zeme ir plaša. Driz vien cilvēki mūs aizmirsa, atcerēda­mies mūs tikai kā būtnes no Vecās pasaules, kas tur palikušas un nav atceļojušas uz šejieni. Tie, kas mums tiešām ticēja, ■uzgāja viņsaulē vai ari beidza ticēt. Mūs pameta, un mēs izgaisām, tikām iebiedēti un atstumti, no ticības un pielūgsmes mums atlikušas tikai druskas. Mums bija jāiztiek ar to, kas ir.

Lūk, ko esam iemācījušies: iztikt ar to, kas ir, turēties malā, lai mūs mazāk ievēro.

Skatīsimies patiesībai acīs un atzīsim, ka lielas ietekmes mums vairs nav. Kaut ko nočiepjam, paņemam un kaut kā iztie­kam, atkailināmies, pārdodam miesu, pārāk daudz dzeram, nosūknējam degvielu, zogam, krāpjamies, eksistējam sabied­rības nomalē. Vecie dievi šeit, jaunajā bezdievju zemē.

Trešdiena pieklusa un uzmeta skatienu te vienam, te otram, drūmi un valdonīgi. Klausītāji bezkaislīgi lūkojās pretī sejas šķita neizdibināmas kā maskas. Nokremšļojies Trešdiena smagi nospļāvās ugunī. Tā nosprakšķēja un uzliesmoja, izgaismodama telpu.

Mums visiem, protams, ir bijušas neskaitāmas izdevības pārliecināties, ka Amerikā aug jauni dievi, kuri aizpilda ticības tukšumu: kredītkaršu un šoseju, interneta un telefona, radio, slimnīcu un televīzijas dievi, plastmasas, peidžeru un neona dievi. Lepni dievi, aptaukojušies un muļķīgi radījumi, piepū­tušies savas aktualitātes un svarīguma apziņā. Viņi zina par mūsu eksistenci, baidās no mums un mūs ienīst, Odins turpi­nāja, domādami, ka tā nav, jūs maldāties. Ja varēs, viņi mūs iznīcinās. Pienācis laiks apvienoties. Pienācis laiks darboties!

Uguns gaismā iznāca vecā sieviete sarkanajā sari. Uz pieres viņai mirdzēja mazs, tumšzils dārgakmens.

-Jūs sapulcinājāt mūs, lai paziņotu tādas muļķības? sieviete nosprauslājās, un viņas balsī skanēja gan uzjautrinā­jums, gan aizkaitinājums.

Trešdienas uzacis nolaidās.

- Sasaucu jūs, jā. Tās nav muļķības, kā tu saki, Mamadži! Nebūt ne! Tas pat bērnam skaidrs.

- Tātad esmu bērna prātā? Sieviete pamāja viņam ar pirkstu. Es biju veca jau Kaligātā, pirms tu vēl tiki nosapņots, muļķa vīrs! Es bērns? Nu tad lai esmu bērns, nekādas citas jēgas tevis sacītajā nav.

Ēna uz brīdi atkal redzēja dubultvīziju: večiņu ar laikazoba saēstu, nosodošu seju, bet viņai aiz muguras milzīgu, kailu sievieti, melnu kā jauna ādas jaka, ar lūpām un mēli košsārtu asiņu krāsā. Ap kaklu viņai karājās galvaskausu virtene, bet neskaitāmajās rokās zibēja naži, zobeni un nocirstas galvas.

- Es neteicu, ka esi bērns, Mamadži, Trešdiena mēģināja nogludināt asumus. Taču man šķiet acīm redzams, ka…

-Acīm redzama ir tikai tava godkāre, sieviete atcirta, pamādama melnu pirkstu ar asu nagu (un tieši tādi paši melni pirksti pacēlās viņai aiz muguras, virs galvas un viņā iekšā). Mēs jau ilgi šajā zemē dzīvojam mierā un saticībā. Dažiem veicas vairāk, citiem mazāk, to es nenoliedzu. Man klājas labi. Indijā mana inkarnācija jūtas daudz, daudz labāk, bet lai nu paliek. Man neskauž. Esmu redzējusi, kā jaunie dievi ceļas un kā tie krīt.

Runātājas roka nokrita gar sāniem. Ēna redzēja, ka visi noskatās sievietē: klausītāju acis pauda gan cieņu, gan uzjaut­rinājumu, gan apjukumu.

- Vēl gluži nesen dzelzceļš bija dievu kārtā. Bet tagad dzelzs dievi ir aizmirsti tāpat kā smaragdu zvejnieki…

- Tuvāk pie lietas, Mamadži, Trešdiena aizrādīja.

- Tuvāk pie lietas? Sievietes nāsis iepletās, mutes kaktiņi nolaidās. Es es taču, kā redzams, esmu tikai bērns es saku, ka jānogaida. Esam rāmi un mierīgi. Nav taču teikts, ka viņi mums darīs ļaunu.

- Tu iesaki gaidīt, līdz viņi nakti atnāks un tevi nogalinās vai aizvedīs projām?

Sievietes seja pauda nicinājumu un uzjautrinājumu: viņas lupas, uzacis un deguns bija daiļrunīgāki par vārdiem.

- Ja viņi ko tādu mēģinās, Mamadži atbildēja, tad atrast mani būs grūti, kur nu vēl nogalināt.

Drukns jauneklis, kas sēdēja viņai aiz muguras, nokāsējās, lai pievērstu sev uzmanību, un tad dārdošā balsi iesāka:

- Visa Tēvs! Mani ļaudis ne par ko nesūdzas. Iztiekam ar to, kas ir. Ja jūsu iecerētais karš pavērsīsies pret mums, mēs zaudēsim visu.

- Bet jūs jau esat visu zaudējuši! Es piedāvāju iespēju kaut ko atgūt! Trešdiena iesaucās.

Viņam runājot, uguns uzdzirkstīja spožāk, un liesmas izgaismoja klausītāju sejas.

Es tomēr tā īsti neticu, Ēna domāja, nespēju tam ticēt. Varbūt man vēl ir tikai piecpadsmit gadu. Mamma vēl ir dzīva, un es vēl pat neesmu saticis Loru. Viss, kas līdz šim noticis, ir ārkārtīgi skaidrs sapnis. Tomēr viņš neticēja ari tam. Ticēt var tikai savām sajūtām, pasaules uztveres rīkiem: redzei, taustei, atmiņai. Ja tie melo, tad ticēt vairs nevar nekam. Pat ja neticam, vienalga, mūsu vienīgais ceļš ir tas, kuru izgaismo mūsu sajūtas, un šis ceļš ir jānoiet līdz galam.

Uguns izdega, un Odina nams Vataskjalfa iegrima tumsā.

- Ko tagad? Ēna čukstēja.

- Tagad atpakaļ uz karuseļa zāli, murmināja misters Nansijs. Vienacis uzsauks mums pusdienas, dažus piekukuļos, nobučos kādu bērneli, un neviens vairs nepieminēs to vārdu, kas sākas ar "d".

- Kas tas vēl par vārdu?

- Dievi. Starp citu, zēn, kur tu biji todien, kad cilvēkiem dalīja smadzenes?

- Kāds toreiz stāstīja, kā nozadzis tīģerim olas, un man vajadzēja gaidīt, lai uzzinātu, kā tas viss beidzās.

Misters Nansijs ieķiķinājās.

- Bet nekas taču neatrisinājās. Neviens nekam nepiekrita.

- Viņš apstrādās pamazām. Pieveiks vienu, tad otru. Pats redzēsi. Beigās kā likts piekritīs visi.

Nez no kurienes uzradies vējš sabužināja Ēnas matus, pie­skārās sejai, kaut kur vilka.

Viņi atkal stāvēja pasaules lielākā karuseļa zālē un klausī­jās "Ķeizara valsi".

Telpas otrā galā rosījās cilvēku bariņš, tādi kā tūristi, kas sarunājās ar Trešdienu. Ļaužu bija tieši tikpat daudz, cik ēnaino stāvu Odina senajā namā.

- Ejam, Trešdiena dūca, vezdams viņus uz vienīgo izeju milzīga nezvēra muti, atvērtu žāvās, kas ar asajiem zobiem grasījās saplosīt visus gabalos. Bariņa vidū Trešdiena bija ieju­ties politiķa lomā, kas pielabinās, uzmundrina, smaida, maigi nepiekrīt, nomierina.

- Vai tas tiešām tā bija? Ēna prasīja.

- Kas tad, tukšais smadzeņu pods? misters Nansijs atbil­dēja ar jautājumu.

- Nams. Uguns. Tīģera olas. Brauciens karuselī.

- Nerunā niekus, nevienam nav atļauts sēsties karuselī! Vai tad neredzēji aizlieguma zīmi? Bet tagad paklusē!

Iegājis caur nezvēra muti Ērģeļu istabā, Ēna apjuka: vai tad viņi jau nebija mērojuši šo ceļu? Otrā reize sagādāja ne mazāk pārsteigumu. Trešdiena uzveda visus pa kāpnēm, tad garām četriem dabiska lieluma apokalipses jātniekiem, kas karājās no griestiem. Viņi sekoja norādēm uz tuvāko izeju.

Ēna un Nansijs turējās malā. Beidzot izkļuvuši no Klints mājas, viņi pagāja garām suvenīru veikalam un devās uz auto­stāvvietu.

- Žēl, ka nepaguvām visu apskatīt, misters Nansijs sūro­jās, es tā kā cerēju uz pasaules lielāko mākslīgo orķestri.

- Esmu to redzējis, Černobogs teica, nekā īpaša.

Restorāns liela, šķūnim līdzīga ēka atradās desmit minūšu brauciena attālumā no ceļa. Trešdiena bija apsolījis viesiem izmaksāt pusdienas un organizēja braucienu tiem, kam nebija personisko mašīnu.

Interesanti gan, Ēna prātoja, kā viņi tika līdz Klints mājai bez sava braucamā un kā aizbrauks, tomēr neko neteica. Tā šķita vis prātīgāk.

Ēnam uzticēja aizvest uz restorānu vairākus viesus, un sie­viete sarkanajā sari apsēdās priekšā blakus viņam. Aizmugures sēdeklī vietu ieņēma divi vīri: druknais, īpatnējais jauneklis, kura vārdu Ēna nebija saklausījis, laikam Elviss vai tamlīdzīgi, bet otro, tumšajā uzvalkā, viņš pat nebija ievērojis.

Ēna taču bija stāvējis blakus šim vīrietim, kad tas kāpa mašīnā, bija atvēris viņam durvis un tad aizvēris tās, tomēr nespēja neko atcerēties. Ēna pagrieza galvu atpakaļ, lai uzmestu svešajam skatienu, uzmanīgi pētīja viņa seju, matus, apģērbu, lai pazītu vīrieti, ja gadītos vēlreiz viņu satikt, bet, kad viņš novērsās un iedarbināja mašīnu, svešais acumirklī izgaisa no prāta. Palika iespaids par bagātību, nekas vairāk.

Esmu noguris, Ēna beigās nosprieda. Pametis skatienu pa labi, viņš zagšus nopētīja indiešu sievieti. Ap kaklu viņai bija smalka sudraba ķēdīte ar galvaskausiem, kas pie katras kus­tības šķindēja kā zvārgulīši, bet uz pieres mirdzēja tumšzils dārgakmens. Sieviete smaržoja pēc garšvielām pēc karda­mona un muskatrieksta un pēc puķēm. Viņas mati bija melnsudraboti. Notvērusi Ēnas skatienu, viņa pasmaidīja.

- Sauc mani par Mamadži, sieviete teica.

- Bet es esmu Ēna, Mamadži, viņš sacīja.

- Ko jūs domājat par sava saimnieka plāniem, mister Ēna?

Ēna piebremzēja viņus apdzina melns limuzīns, uzšļāk­dams auto dubļu šalti.

- Es neko nejautāju, un viņš neko nesaka, viņš beigās atbildēja.

-Ja tu jautātu man, es atbildētu, ka viņš grasās doties pēdējā kaujā. Grib aiziet slavas spožumā. Tieši to viņš vēlas. Bet mēs esam tik veci vai stulbi, ka daži, iespējams, piekritīs.

- Mans uzdevums nav jautāt, Mamadži, Ēna sacīja.

Mašīnas salonu piepildīja sievietes skanīgie smiekli.

Vīrs aizmugures sēdeklī ne īpatnējais, bet tas otrs pēk­šņi ierunājās, un Ēna viņam atsaucās, jau pēc mirkļa sarunu aizmirsis.

īpatnējais jauneklis, visu laiku klusējis, pēkšņi sāka dungot dobji melodiskā basā, kas lika trīsēt, rībēt un vibrēt mašīnas sienām.

Viņš bija vidēja auguma, bet ar neparastu ķermeņa uzbūvi Ēna gan bija dzirdējis par cilvēkiem ar krūtīm kā muca, tomēr vēl nebija tādus redzējis. Šis jauneklis bija ar krūtīm kā muca, arī kājas viņam bija dīvainas atgādināja celmus, bet rokas bija kā šķiņķa gabali. Viņš bija ģērbies melnā, siltā vējjakā ar kapuci, vairākos džemperos zem tās, biezos džinsos un neat­bilstoši ziemai un kopējam stilam baltās teniskurpēs kurpju kastes lielumā. Jaunekļa pirksti atgādināja cīsiņus ar platiem, stūrainiem galiem.

- Tev labi sanāk, Ēna pagriezies teica.

- Atvainojiet, īpatnējais jauneklis samulsis sacīja zemā, dobjā balsī. Dungošana pieklusa.

- Nē, man patīk, Ēna drošināja, turpini vien!

īpatnējais jauneklis, brīdi vilcinājies, atsāka dungot tikpat

dobji un skanīgi. Tagad jau varēja izšķirt vārdus.

- Lejā, lejā, lejā, viņš dziedāja tik zemā balsī, ka logu stikli trīsēja. Lejā, lejā, lejā, lejā, lejā, lejā, lejā.

Visām mājām, ari tai, kurai viņi brauca garām, gar dzegām bija izstiepti Ziemassvētku rotājumi, sākot ar necilām zelta gaismiņām, kas ik pa brīdim iemirdzējās, beidzot pat ar milzīgām sniegavīru un rotaļu lācīšu ekspozīcijām un daudz­krāsainām zvaigznēm.

Ēna piebrauca pie restorāna un pa priekšējām durvīm izlaida pasažierus. Mašīnu viņš novietoja autostāvvietā. Gri­bējās īso ceļu līdz restorānam aiziet vienam aukstumā, lai izvēdinātu galvu.

Mašīnu viņš novietoja blakus melnam limuzīnam. Nez vai nebija tas pats, kas pirmīt viņus apdzina?

Aizslēdzis durvis, Ēna brīdi stāvēja, izelpodams gaisā garaiņus.

Viņš labi varēja iedomāties, kas notiek restorānā: gan jau Trešdiena ierāda viesiem vietas pie liela galda un sāk visus apstrādāt. Vai tiešām mašīnā viņam blakus sēdēja indiešu die­viete Kali, un nez kas tie bija par cilvēkiem aizmugurē…

- Klau, čalīt, vai tev ir sērkociņi? atskanēja puspazīstama balss; Ēna pagriezās, lai atvainotos un pateiktu, ka nav, bet, saņēmis sitienu ar revolveri zem kreisās acs, gandrīz nokrita. Pēdējā brīdī viņam izdevās ar roku noturēt līdzsvaru. Kāds iebāza mutē mīkstu vīšķi, lai viņš nevar pakliegt, un spraugu aizlīmēja prasmīgi kā vecs miesnieks, kas uzšķērž cāli.

Ēna mēģināja kliegt, brīdināt Trešdienu, brīdināt visus, taču no mutes nāca tikai apslāpēta murkšķēšana.

- Putniņi jau būri, teica kaut kur dzirdēta balss. Vai visi ir savās vietās?

Viņam atbildēja radio sprakšķi un tik tikko dzirdama balss:

- Ejam iekšā un visus ņemam ciet!

- Bet ko ar milzi? prasīja cita balss.

- Iesaiņojiet un vediet projām! pirmā balss norīkoja.

Ēnam uzmeta galvā maisu, rokas un potītes aptina ar līm-

lenti, iecēla viņu bagāžas nodalījumā un veda projām.

* * *

Mazā telpa, kurā viņu ieslodzīja, bija bez logiem. Vidū stāvēja plastmasas krēsls, pavisam viegls saliekamais galdiņš un spainis ar vāku, kas kalpoja kā pagaidu tualetes pods. Uz grīdas bija nomesta ari dzeltena porolona loksne un plāna sedziņa ar vecu, brūnu, sakaltušu traipu vidū: asinis, mēsli vai ēdiens, Ēna to nezināja un arī negrasījās pētīt. Virs galvas rēgojās spuldze metāla režģī, bet slēdzi nekur nemanīja. Bez pārtraukuma dega gaisma. Šajā pusē durvīm kliņķa nebija.

Gribējās ēst.

Kad uzbrucēji bija iegrūduši viņu istabā, pirms tam norau­jot lentes no potītēm, rokām un mutes, un atstājuši vienu, Ēna vispirms apgāja riņķī istabai un to kārtīgi izpētīja. Piebungoja sienām. Truli nodunēja metāls. Griestos aiz režģiem bija neliela vēdināšanas sprauga. Durvis bija cieši aizslēgtas.

Virs kreisās uzacs lēni sūcās asinis. Sāpēja galva.

Paklāja nebija. Ēna uzsita pa grīdu. Arī grīda bija metāla.

Pacēlis spaiņa vāku, Ēna pačurāja un uzlika vāku atpakaļ. Ja varēja ticēt pulkstenim, kopš notikuma pie restorāna bija pagājušas četras stundas.

Kabatas portfelis bija pazudis, bet viņa monētas gan šie bija atstājuši.

Ēna apsēdās pie kāršu galdiņa, kuram bija uzklāts zaļš, biezs vilnas audums ar cigarešu izdedzinātiem caurumiem. Paņēmis divas divdesmit piecu centu monētas, viņš sāka sev demonstrēt bezjēdzīgu triku.

Noslēpis monētu labajā rokā, Ēna atvēra kreiso plaukstu, atklājot otru monētu, kas bija satverta ar pirkstu un īkšķi. Pēc tam viņš it kā paņēma monētu no kreisās plaukstas, taču fak­tiski ieslidināja atpakaļ labajā. Beigās atvēra labo plaukstu un parādīja monētu, kas bija tur atradusies visu laiku.

Darbošanās ar monētām viņu pilnībā aizrāva, lai gan triki Ēnam padevās tikai tad, kad viņš nebija dusmīgs vai nomākts. Tagad, darbojoties vienatnē bez skatītājiem, Ēna ieguldīja lie­las pūles, radot ilūziju, ka monēta tiek pārlikta no vienas plaukstas otrā, lai gan tas bija pavisam vienkārši. Šādi Ēna nomierinājās, atbrīvojot prātu no trauksmes un bailēm.

Pēc tam viņš uzsāka vēl bezjēdzīgāku triku: vienā rokā pār­vērta pusdolāru centā, šoreiz izmantojot divas divdesmit piecu centu monētas. Trika laikā abas monētas tika paslēptas un tad atklātas sākumā viena bija redzama, bet otra tika paslēpta. Pielicis roku pie mutes, Ēna uzpūta monētai, klasiski ieslidi­nādams to plaukstā, bet ar diviem pirkstiem saņēma paslēpto monētu un to parādīja. Galvenais jau bija pacelt vienu un to pašu monētu līdz mutei, uzpūst tai un nolaist plaukstu.

Ēna atkārtoja šo triku vēl un vēl.

Interesanti, vai viņu nogalinās? Roka mazliet notrīsēja, un viena no monētām izkrita no pirkstu galiem uz zaļā, aptraipītā galdauta.

Pēc tam viņš nespēja vairs turpināt. Ēna nolika monētas malā, paņēma Zarjas Polunočnajas dāvāto dolāru ar Brīvības

statuju un, stingri saņēmis to saujā, gaidīja.

* * *

Pulksten trijos no rīta ieradās nolaupītāji, lai viņu prati­nātu. Divi vīri tumšos uzvalkos, ar tumšiem matiem un mel­nās, spīdošās kurpēs. Aģenti. Viens ar stūrainu žokli, plecīgs, bieziem matiem kā ģimnāzijas futbola komandas spēlētājs, apgrauztiem nagiem; otrajam mati bija atkāpušies, uz deguna apaļas brilles sudraba rāmjos, manikirēti nagi. Lai gan abiem bija maz kopēja, Ēnam bija aizdomas, ka zināmā mērā, varbūt šūnu līmenī, viņi bija pilnīgi vienādi. Viens bija nostājies vienā galda malā, otrs pretējā, un tagad viņi skatījās lejup uz Ēnu.

- Cik ilgi jau strādājat Kargo labā, ser? viens jautāja.

- Es tādu nepazīstu, Ēna atbildēja.

- Viņš sevi dēvē par Trešdienu. Drūmo. Visa Tēvu. Veco zēnu. Jūs esat abi redzēti kopā, ser.

- Es pie viņa strādāju pāris dienu.

- Nemelojiet, ser, teica briļļainais aģents.

- Labi, Ēna atbildēja, nemelošu. Taču tiešām pāris dienu.

Aģents ar stūraino žokli pieliecās un ar rādītājpirkstu un īkšķi sagrāba Ēnu aiz auss, saspieda to un pagrieza. Pamatīgi sāpēja.

- Mēs brīdinājām, lai nemelojat, viņš sacīja un atlaida Ēnas ausi.

Abiem aģentiem zem žaketēm bija izspiedušies ieroči. Ēna pat nemēģināja pretoties. Viņš iedomājās, ka ir atgriezies cietumā. Atsēdi savu laiku! Nesaki viņiem neko, ko šie vēl nezina. Neuzdod jautājumus!

- Jūs biedrojaties ar bīstamiem cilvēkiem, sacīja briļļainais aģents. Sniegdams liecību, izdarīsiet pakalpojumu valstij.

Vīrs līdzjūtīgi pasmaidīja. Esmu labais policists, pauda viņa smaids.

- Skaidrs, Ēna novilka.

-Ja negribēsiet mums palīdzēt, ser, brīdināja aģents ar stūraino žokli, tad… pats jau redzat, kā rīkojamies, ja mums kas nepatīk.

To pateicis, viņš ar plaukstu iegāza Ēnam pa vēderu, aizsiz­dams viņam elpu. Tā nav spīdzināšana, Ēna prātoja, bet paskaid­rojums: es esmu sliktais policists. Ēna sāka rīstīties.

- Centīšos darīt jums pa prātam, atguvis elpu, viņš teica.

- Mēs prasām tikai sadarboties, ser.

-Vai jūs nepateiktu… Ēna izdvesa (neuzdod jautāju­mus, viņam iešāvās prātā, taču bija jau par vēlu: vārdi bija izteikti), ar ko man jāsadarbojas?

- Vai tiešām gribat, lai nosaucam savus vārdus? prasīja aģents ar stūraino žokli. Jūs laikam neesat pie pilna prāta.

- Nē, viņam taisnība, sacīja briļļainais, varbūt tad mums būs vieglāk veidot attiecības.

Viņš uzsmaidīja Ēnam kā modelis zobu pastas reklāmā.

- Sveiks! Mani sauc misters Akmens, ser. Mans kolēģis ir misters Mežs.

- Atklāti sakot, gribēju zināt, kādu aģentūru pārstāvat? CIP? FIB?

Akmens purināja galvu.

- He! Tas nav tik vienkārši, ser. Nebūt ne.

- Privātsektors, Mežs sacīja, un sabiedriskais. Sapro­tiet, mūsdienās tie lielā mērā pārklājas.

- Tomēr varat man ticēt, Akmens turpināja ar smaidiņu uz lūpām, mēs esam labie puiši. Vai neesat izsalcis, ser?

Iebāzis roku kabatā, viņš izņēma Snickers batoniņu.

- Lūdzu! Dāvana.

- Paldies, Ēna pateicās.

Izņēmis batoniņu no iesaiņojuma, viņš to apēda.

- Manuprāt, derētu kaut ko uzdzert. Kafiju? Alu?

- Ūdeni, lūdzu, Ēna sacīja.

Piegājis pie durvīm, Akmens pieklauvēja un kaut ko pateica sargam viņpus sliekšņa, kas pamāja un mirkli vēlāk atgriezās ar aukstu ūdeni polistirola krūzītē.

- CIP, Mežs skumji pašūpoja galvu. Baigie subjekti. Paklau, Akmen, dzirdēju jaunu anekdoti par CIP. Kāda ir garan­tija, ka CIP nebija iesaistīta Kenedija noslepkavošanā?

- Nezinu, Akmens atbildēja. Nu, un kāda tā ir?

- Viņš taču ir miris, vai ne? Mežs uzdeva pretjautājumu.

Abi iesmējās.

- Vai jums jau ir labāk, ser? Mežs apvaicājās.

- Laikam gan.

- Tad kāpēc nepastāstīt, kas šovakar notika, ser?

- Mazliet paceļojām, apmeklējām Klints māju. Devāmies paēst. Pārējais jums ir zināms.

Akmens smagi nopūtās. Mežs vīlies nogrozīja galvu un tad iespēra Ēnam pa ceļgalu. Sāpes šķita neizturamas. Lēni nolai­dis dūri Ēnam uz muguras, tieši virs labās nieres, viņš smagi iebelza, un šoreiz sāpēja vēl negantāk nekā ceļgalā.

Esmu lielāks par viņiem, Ēna domāja. Varu sadot pretī, kā nākas. Taču pretinieki bija apbruņoti, un, pat ja viņam izdotos abus nogalināt vai kā citādi apklusināt, viņi joprojām būtu ieslēgti kamerā. (Bet viņam taču ir ierocis. Veseli divi.) (Nē.)

Sejai dūres nepieskārās, lai nebūtu redzamu pēdu. Nekā paliekoša, tikai sitieni pa ķermeni un ceļgaliem. Ciezdams sāpes, Ēna stingri turēja plaukstā dolāru ar Brīvības statuju, gaidīdams, kad viss beigsies.

Beidzot, pēc bezgalīgi ilga laika, sitieni pierima.

- Pēc pāris stundām tiksimies, ser, Akmens sacīja. Vai zināt, Mežam derdzas tāda rīcība. Mēs esam saprātīgi cilvēki. Es jau teicu, labie zēni. Jūs esat nostājies neīstajā pusē. Starp citu, kāpēc jums tagad nenosnausties?

- Iesaku izturēties pret mums nopietni, Mežs piebilda.

- Mežam taisnība, ser, Akmens sacīja. Padomājiet labi!

Durvis aiz abiem aizcirtās. Ēna iedomājās, ka viņi varbūt

izslēgs gaismu, bet kas tev deva: spuldze spīdēja pie griestiem kā salta acs. Aizrāpojis pa grīdu līdz dzeltenajam porolona matracim, Ēna uzlīda uz tā un pārvilka pāri plāno sedziņu, aizvēra acis un iekrita tukšumā un tad sāka sapņot.

Viņam atkal bija piecpadsmit gadu, māte gulēja uz nāves cisām un gribēja atklāt kaut ko svarīgu, bet Ēna nespēja neko saprast. Sapnī viņš sakustējās, un sāpju šķēps viņu izrāva no snaudas. Ēna saviebās.

Zem plānās sedziņas viņš trīcēja. Ar labo roku bija jāpiesedz seja, lai glābtos no spuldzes gaismas. Vai Trešdiena un pārējie vēl ir uz brīvām kājām, ja vispār vēl ir dzīvi? Jācer, ka dzīvi.

Sudraba dolārs vēss gulēja kreisajā plaukstā. Ēna juta tā svaru tāpat kā sitienu laikā. Dīki viņš prātoja, kāpēc monēta saujā nesasilst. Šobrīd, pa pusei snaužot, pa pusei murgojot, dolārs, brīvības simbols, līdz ar Mēnesi un Zarju Polunočnaju tinās sudraba gaismas starā, kas plūda no debesīm, un viņš pa sudraboto ceļu attālinājās no sāpēm, uztraukumiem un bailēm, svētlaimīgi ieslīgdams atpakaļ sapnī.

Tālumā atskanēja troksnis, taču bija par vēlu domāt par to: Ēna jau bija miega varā.

Gribējās cerēt, ka neviens nenāks viņu modināt, sist un kliegt. Ēnu pārņēma patīkama apjausma, ka viņš jau guļ un vairs nesalst.

* * *

Kāds kaut kur skaļi sauca palīgā: sapnī vai dzīvē.

Miegā Ēna novēlās no matrača, juzdams katru sāpošo vie­tiņu un cerēdams, ka nav pilnībā pamodies, ka drīz viņu atkal paņems miegs.

Kāds viņu purināja aiz pleca.

Gribējās teikt, lai nemodina, lai atļauj pagulēt un liek mierā, tomēr nekas vairāk par kunkstu pār lūpām nenāca.

- Kucēn? atskanēja Loras balss. Tev jāceļas augšā! Lūdzu, mosties, mīļumiņ!

Ēnu pārņēma maiga atvieglojuma izjūta. Viņš bija redzējis ērmotu sapni: cietumu, aģentus, kritušus dievus, bet tagad Lora modināja, lai pateiktu, ka jāiet uz darbu, un varbūt izdo­sies vēl atlicināt brīdi kafijai un skūpstam vai kam vairāk par skūpstu; Ēna pastiepa roku, lai viņai pieskartos.

Loras miesa bija auksta kā ledus un lipīga.

Ēna atvēra acis.

- Kas tās par asinīm? viņš brīnījās.

- Svešas, viņa atbildēja, ne manas. Es taču esmu pie­dzīta ar formaldehīdu, kas sajaukts ar glicerīnu un lanolīnu.

- Kam tad pieder tās asinis? Ēna jautāja.

- Sargiem, Lora atbildēja. Viss kārtībā. Es viņus nogali­nāju. Bet tagad kusties! Diez vai būtu vērts gaidīt, iekams kāds sacels trauksmi. Paķer līdzi mēteli, citādi nosaldēsi dibenu!

- Tu viņus nogalināji?

Paraustījusi plecus, viņa vāri, neveikli pasmaidīja. Loras rokas izskatījās tādas, it kā viņa būtu krāsojusi pirkstus, jauk­dama tikai spilgti sārtos toņus; krāsu traipi un pleķi bija arī uz sejas un apģērba (tā paša zilā tērpa, kurā viņu apbedīja). Viņa izskatījās gandrīz kā no Džeksona Polloka zīmējuma tāds izskaidrojums šobrīd bija patīkamāks par jebkuru citu.

- Kad pats esi miris, nogalināt ir vieglāk, Lora paskaid­roja. Kas tur liels! Man vairs nav tādu aizspriedumu.

- Man gan ir, Ēna atbildēja.

- Vai gribi sagaidīt rīta maiņu? viņa jautāja. Ja gribi, lūdzu! Man gan šķita, ka vēlies tikt projām no šejienes.

- Visi domās, ka to izdarīju es, Ēna truli izmeta.

- Iespējams, Lora novilka. Neaizmirsti mēteli, mīļumiņ. Citādi nosalsi!

Ēna izgāja gaitenī. Tālajā galā atradās dežūrtelpa. Tajā tagad bija četri miroņi: trīs sargi un tas, kurš sevi nosauca par Akmeni. Viņa drauģelis gan nekur nebija redzams. Spriežot pēc asiņainajām pēdām uz grīdas, divi sargi uz šejieni bija atvilkti un nomesti uz grīdas.

Ēnas mētelis bija uz pakaramā. Iekškabatā bija kabatas portfelis, laikam jau sveiks un vesels. Lora rāva vaļā pāris kar­tona kastu ar saldumiem.

Tagad Ēna varēja labi nopētīt, ka sargi ir tumšos aizsargtēr­pos, taču bez oficiālām zīmotnēm, pēc kurām varētu noteikt, kā labā viņi bija strādājuši. Tikpat labi viņus varētu noturēt par svētdienas pīļu medniekiem, kas saposušies uz šaušanu.

Loras aukstā roka paspieda viņa plaukstu. Ap kaklu viņai zelta ķēdītē mirdzēja zelta monēta, kuru Ēna bija iemetis kapā.

- Tev piestāv, viņš sacīja.

- Paldies! Lora mīļi pasmaidīja.

- Varbūt zini, kas notika ar pārējiem? Ēna pajautāja. Trešdienu un visiem citiem? Kur viņi ir?

Lora viņam sniedza saldumu riekšavu, un Ēna ar tiem pie­pildīja kabatas.

- Te biji tikai tu. Daudz tukšu kameru, un vienā biji tu. Ak, un kāds vīrs tualetē drātējās ar žurnālu. Viņš nu gan bija satriekts.

- Tu viņu nogalināji, kad šis sita sev dūrē?

Lora paraustīja plecus.

- Laikam, viņa neveikli attrauca. Mani uztrauca, ka viņi dara tev pāri. Kādam taču par tevi jāparūpējas, un es apsolīju to darīt, atceries? Ņem!

Viņa sniedza Ēnam termiskos roku un pēdu sildītājus plā­nus ieliktņus, kas silda vairākas stundas. Ēna arī tos iestūķēja kabatā.

- Parūpēties par mani? Jā, to tu izdarīji. Viņš pamāja.

Lora pārvilka ar pirkstu pār viņa kreiso uzaci.

- Tu taču esi ievainots.

- Viss kārtībā, Ēna atbildēja.

Viņš pagrūda metāla durvis sienā, un tās lēni atvērās. Līdz zemei bija apmēram metrs, un Ēna lēca. Zem kājām no gurk­stēja grants. Saņēmis Loru ap vidukli, Ēna nocēla sievu tāpat kā sendienās, viegli un nedomādams…

Mākoņi pašķīrās, un izlīda Mēness. Zemu pie apvāršņa, īsi pirms rieta, taču mēnesgaismā, ko atstaroja sniegs, viss bija skaidri redzams.

Viņi stāvēja pie melni krāsota preču vilciena vagona, kas bija nolikts vai pamests mežmalā. Ciktāl sniedza skatiens, visur stāvēja vagoni, līdz pat kokiem. Viņš bija ieslodzīts vil­ciena vagonā. Varēja jau iedomāties.

- Kā tu, velns parāvis, mani atradi? Ēna jautāja mirušajai sievai.

Lora lēni šūpoja galvu it kā brīnīdamās.

- Tu mirdzi kā bāka tumšā pasaulē, viņa atbildēja, tāpēc nebija grūti tevi atrast. Bet tagad ej! Tik tālu un tik ātri, cik iespējams. Neizmanto kredītkartes, un viss būs labi.

- Uz kuru pusi lai dodos?

Pārlaidusi roku pār sajauktajiem matiem, Lora atglauda tos no acīm.

- Ceļam jābūt tur, viņa pamāja. Dari visu iespējamo. Ja vajag, nozodz mašīnu! Brauc uz dienvidiem!

- Lora, Ēna iesāka un aprāvās. Vai tu saproti, kas notiek? Vai zini, kas tie par vīriem, kurus tu nogalināji?

- Jā, viņa novilka, laikam gan zinu.

- Esmu tev pateicību parādā, Ēna sacīja. Ja nebūtu tevis, es netiktu projām. Diez vai viņiem bija labi nodomi.

- Nebija gan, viņa atsaucās. Es ari tā domāju.

Viņi devās projām no tukšajiem vagoniem. Ēna iedomājās par citiem vilcieniem ar metāla vagoniem, bez logiem, kas brauc un brauc, vientuļi dunot nakts ceļā. Pirksti pieskārās Brīvības dolāram kabatā, un Ēna atcerējās Zarju Polunočnaju un viņas skatienu mēnesnīcā. Vai pajautājāt, ko viņa vēlas? Tas ir prātīgākais jautājums, ko var uzdot mirušajam. Dažreiz viņi pat atbild.

- Lora… Ko tu vēlies? Ēna pajautāja.

- Vai tiešām tu gribi to zināt?

- Jā. Lūdzu.

Lora uzlūkoja viņu ar mirušās zilajām acīm.

- Es vēlos atkal dzīvot, viņa atbildēja. Ne jau tā kā tagad. Gribu tiešām dzīvot. Atkal just krūtīs sirdi, kas pukst. Gribu just asinis, kas riņķo manī, karstas, sāļas, īstas. Vai nav jocīgi: dzīves laikā cilvēks reti domā par asinīm, bet, kad tās sastingst, tad gan.

Lora paberzēja acis, sasmērēdama ar notašķītajām rokām seju.

-Jā, tas ir grūti. Kucēn, vai zini, kāpēc mirušie parādās tikai naktīs? Tāpēc, ka tumsā viņus var noturēt par dzīviem. Bet man tā nepatīk. Es gribu būt tiešām dzīva!

- Es nesaprotu, ko tu gribi no manis.

- Rīkojies, lai tā notiktu, mīļumiņ. Gan jau izdomāsi. Es zinu, ka izdomāsi.

- Skaidrs, Ēna atbildēja. Centīšos. Bet, kad izdomāšu, kur lai tevi meklēju?

Taču Lora jau bija izgaisusi, un mežmalā vairs nebija neviena, tikai maigi pelēkas debesis, kas viņam rādīja aus­trumus, un decembra skarbā vēja vaidi bet varbūt kaut kur kliedza pēdējais naktsputns vai pirmais rītausmas dzie­donis.

Pagriezis seju pret dienvidiem, Ēna sāka soļot.

Загрузка...