Islandes galvaspilsēta šķiet neparasta pat tiem, kas redzējuši daudzas neparastas pilsētas. Reikjavika ir vulkānu pilsēta, kas siltumu saņem no zemes dzīlēm.
Ielās redz tūristus, bet ne tik daudz, cik varētu gaidīt, pat jūlija sākumā. Saule spīdēja vairākas nedēļas no vietas, pazuzdama tikai uz pāris stundām pēc pusnakts. No diviem līdz trijiem naktī parādījās dūmakaina rītausma, un sākās jauna diena.
Torīt lielāko daļu Reikjavikas izstaigāja liela auguma tūrists, ieklausīdamies vietējā valodā, kas tūkstoš gadu laikā tik maz bija mainījusies. Islandieši var lasīt senās sāgas tikpat viegli kā rīta avīzi. Salas gaisotnē varēja jaust nepārtrauktību, kas biedēja, taču vienlaikus ari apbrīnojami nomierināja. Tūrists bija gaužām noguris: mūžīgajā gaismā gulēt tikpat kā nebija iespējams, tāpēc bezmiega naktīs viņš lasīja ceļvedi vai romānu "Saltais nams", kuru bija nopircis pirms dažām nedēļām lidostā, jau aizmirsis, kurā. Ik pa brīdim viņš skatījās logā.
Līdz beidzot gan pulkstenis, gan saule pasludināja ritu.
Vienā no daudzajiem saldumu veikaliem nopircis šokolādes tāfelīti, tūrists devās pastaigā pa ielu, kurā ik pa laikam viņam tika atgādināts par Islandes vulkānisko dabu: pietika nogriezties gar stūri, un gaiss smaržoja pēc sēra; tas diemžēl viņam vairāk atgādināja puvušas olas, nevis Aīda valstību.
Ielās bija daudz ļoti skaistu sieviešu, slaidu un bālu. Viņas bija Trešdienas gaumē. Ēna domāja: diez kāpēc viņš bija ieskatījies matē, kas gan bija skaista, tomēr nedz slaida, nedz bāla?
Ēna uzsmaidīja skaistulēm, jo līdzās viņām jutās patīkami vīrišķīgs. Viņš uzsmaidīja ari citām, jo vienkārši labi pavadīja laiku.
Grūti pateikt, kad Ēna pamanīja, ka viņu kāds novēro. Pastaigājoties pa Reikjaviku, viņš kādā brīdī nepārprotami juta, ka aiz muguras kāds seko. Laiku pa laikam pagriezies atpakaļ, Ēna centās asti nopeilēt un veikalu skatlogos pētīja ielu sev aiz muguras, tomēr neko īpašu nemanīja, neredzēja nevienu, kas sekotu.
Nelielā restorānā viņš paēda pusdienas: žāvētu alku ar lācenēm un arktisko foreli ar vārītiem kartupeļiem, uzdzerot kokakolu, kas bija daudz saldāka un cukuraināka nekā Savienotajās Valstīs.
Viesmīlis atnesa rēķinu maltīte bija daudz dārgāka, nekā Ēna bija domājis, bet, šķiet, šis fakts bija attiecināms uz visu viņa ceļojumu. Kad viesmīlis nolika rēķinu uz galda, viņš pajautāja:
- Atvainojiet, vai jūs esat amerikānis? -Jā-
- Šodien ir ceturtais jūlijs, apsveicu! viņš gandarīts paziņoja.
Ēna bija par to pavisam aizmirsis. Neatkarības diena. Jā. Viņam patika neatkarības ideja. Atstājis uz galdiņa samaksu par ēdienu un ari dzeramnaudu, viņš atkal izgāja uz ielas. No Atlantijas okeāna pūta vēss vējš, un Ēna aizpogāja mēteli.
Apsēdies zālītē uz nogāzes, viņš sāka vērot pilsētu un domāt, ka agri vai vēlu būs jābrauc mājās. Un kādudien būs jāiekārto mājas, kurās atgriezties. Ēna sprieda, ka varbūt kāda noteikta vieta ar laiku kļūst par mājām, bet varbūt tās beigās var atrast, vienkārši ejot, gaidot un gana stipri vēloties?
Viņš izņēma grāmatu.
Pa nogāzi tuvojās vecs vīrs tumšpelēkā apmetnī ar nodriskātu apakšmalu, kas liecināja par daudziem ceļojumiem. Galvā viņam bija zila platmale ar švītīgu kaijas spalvu. Varētu būt pavecāks hipijs, Ēna nosprieda, vai arī sen atvaļinājies gangsteris. Vecais vīrs bija neticami gara auguma.
Iekārtojies blakus Ēnam, vīrs īsi pamāja. Uz kreisās acs viņam bija melns apsējs kā pirātam, uz zoda spurojās sirma bārdiņa. Ēna jau gaidīja, ka viņš prasīs cigareti.
- Hvernig gengur? Manst pū eftir mēr? svešais ierunājās.
- Atvainojiet, Ēna atbildēja, bet es neprotu islandiešu valodu.
Mirkli padomājis, viņš neveikli nobēra vārdus, kurus torīt dienas gaismā bija iemācījies no sarunvārdnīcas:
- Eg tala bara ensku. Es runāju tikai angliski. Amerikānis.
Vecais pašūpoja galvu.
- Mana tauta senos laikos devās uz Ameriku. Aizbrauca, bet pēc tam atgriezās Islandē un teica, ka tur esot labi cilvēkiem, bet ne dieviem. Bez dieviem viņi tur jutās pārāk… vientuļi, vecais vīrs skaidrā angļu mēlē klāstīja, vienīgi runas ritms un uzsvari šķita dīvaini. Ēna ieskatījās ciešāk: tuvumā vīrietis izskatījās neiedomājami vecs. Ada viņam bija vienās grumbiņās un saplaisājusi kā granīts.
- Es tevi, puis, pazīstu, vecais teica.
- Tiešām?
- Mēs ar tevi esam gājuši vienu ceļu. Es, tāpat kā tu, deviņas dienas karājos kokā, upurēdamies pats sev. Esmu āsu pavēlnieks. Esmu karātavu dievs.
- Tu esi Odins, Ēna sacīja.
Vecais domīgi pamāja, it kā izvērtēdams katru vārdu:
- Mani sauc dažādi, bet tev taisnība, esmu Odins, Bora dēls.
- Es redzēju tevi mirstam. Pēc tam tevi vāķēju. Varas dēļ tu biji gatavs iznīcināt puspasaules. Upurēt sev tik neiedomājami daudz. Tā bija.
- Nebija gan!
- Trešdiena tā rīkojās. Viņš bija tu.
- Jā, viņš bija es. Bet es gan neesmu viņš! Vecais pakasīja deguna malu. Kaijas spalva sašūpojās.
- Vai brauksi atpakaļ? viņš prasīja. Uz Ameriku?
- Man tur nav ko meklēt, Ēna atbildēja, zinādams, ka melo.
- Tevi tur gaida, večuks paziņoja, taču pagaidīs, līdz tu atgriezīsies.
Garām liksmi aizlaidās balts tauriņš. Ēna klusēja. Dievu un viņu izdarību viņam jau bija gana vairākiem mūžiem. Būs vien jābrauc ar autobusu uz lidostu un jāapmaina biļete. Jālido tur, kur vēl nekad nav būts. Jāturpina kustība.
- Paklau! Ēnam prātā ienāca kāda doma. Tūlīt tev kaut ko parādīšu!
Pameklējis kabatā, viņš vajadzīgo atrada un noslēpa plaukstā.
- Atver savu delnu, Ēna sacīja.
Odins uzmeta viņam nopietnu, nesapratnes pilnu skatienu un, paraustījis plecus, pastiepa roku. Ēna pagrieza viņa delnu augšup.
Pēc tam, atvēris vienu plaukstu, tad otru, parādīja, ka tajās nekā nav. Beigās viņš iegrūda večuka sīkstajā plaukstā stikla aci un tur atstāja.
- Kā tev tas izdevās?
- Maģija. Ēna bija pati nopietnība.
Vecais pasmaidīja un tad sāka smieties un sist plaukstas. Satvēris stikla aci starp īkšķi un rādītājpirkstu, viņš to apskatīja un pamāja, it kā labi zinādams, kas tas ir, un tad ielika ādas maisiņā sev pie jostas.
- Takk kasrlega! Kārtīgi noglabāšu.
- Lūdzu.
Ēna piecēlās un notrausa no džinsiem zāles stiebrus.
- Vēlreiz! sacīja Asgardas valdnieks, majestātiski pamezdams galvu, dobjā un valdonīgā balsī. Atkārto vēlreiz!
- Tu. Ēna nopūtās. Tev nekad nav gana. Lai notiek. Triku man iemācīja kāds vīrs, kas jau ir miris.
Pacēlis roku nekurienē, viņš no gaisa paņēma zelta monētu. Tā bija parasta zelta monēta. Atdzīvināt mirušos vai dziedēt slimos tā, protams, nespēja, taču bija īsta.
- Tas arī viss. Ēna rādīja monētu, ko bija satvēris starp īkšķi un rādītājpirkstu. Neko vairāk tā tev neatklās.
Viņš ar knipi pasita monētu gaisā. Griežoties savā visaugstākajā punktā, monēta saules gaismā lēja zelta mirdzumu un spīgoja, un vizēja vasaras vidus debesīs, it kā nemaz negrasītos krist lejā. Varbūt nenokrita arī. Ēna negaidīja, lai par to pārliecinātos. Viņš devās projām un neapstājies turpināja iet.