Amerikāņu dievi

ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA

Viņi mēģināja aizkavēt kareivjus, taču tie sāka šaut un viņus abus nogalināja. Tāpēc par cietumu dziesmā nav taisnība, jo tā ir dzeja. Dzeja taču nav dzīve. Un arī patiesība ne. Tai pantos nepietiek vietas.

Dziedātāja komentārs par "Balādi par Semu Basu"

n0 amerikāņu folkloras krātuves

Tas, protams, nekad nevarētu notikt. Ja jums ērtāk, uzskatiet to par metaforu. Galu galā visas reliģijas būtībā ir metaforas: Dievs ir sapnis, cerība, sieviete, satīriķis, tēvs, pilsēta, nams ar daudzām istabām, pulksteņmeistars, kas atstājis tuksnesī savu visvērtīgāko hronometru, kāds, kurš jūs mīl, vai varbūt, par spīti visiem zinātnes pierādījumiem, debesu būtne, kuras vienīgā rūpe ir nodrošināt, lai jūsu futbola komanda, karaspēks, uzņē­mums vai laulība plauktu un zeltu, uzvarot jūsu pretiniekus.

Reliģija ir pamats, uz kura var stāvēt, no kura var skatīties un rīkoties, augstiene, no kuras raudzīties pasaulē.

Tātad nekas no tā visa nenotiek. Nekas tamlīdzīgs mūsdie­nās nav iespējams. Neviens vārds nav jāuztver burtiski. Tomēr tas notika un notika, lūk, kā.

Lukauta kalna pakājē vīrieši un sievietes lietū pulcējās pie neliela ugunskura. Cilvēki stāvēja zem kokiem, kuri neko daudz no lietus nepasargāja, un strīdējās.

Ir laiks, teica Kali kundze ar piķa melnu ādu un asiem, baltiem zobiem.

Anansi ar citrondzelteniem cimdiem un sudrabotiem matiem purināja galvu.

- Varam pagaidīt, viņš sacīja. Kamēr varam pagaidīt, mums jāgaida.

Pūli atskanēja neapmierināta murdoņa.

- Bet paklausieties, viņam taču taisnība! sauca vecs virs ar tēraudpelēkiem matiem: Černobogs. Uz pleca viņam ar smago galu bija uzlikts neliels veseris. Viņi ir kalnā. Laikapstākļi ari nav mums labvēlīgi. Būtu neprāts tūlīt sākt kauju.

Vilkam līdzīga būtne, kas tomēr vairāk atgādināja cilvēku, ierūcās un nospļāvās meža zālē.

- Bet kad tad mēs uzbruksim, djeduška'? Gaidīsim, līdz debesis noskaidrosies, kā viņi to paredzējuši? Es saku, ka jādo­das uzbrukumā. Es saku: uz priekšu!

- Starp mums un viņiem ir mākoņi, ierunājās Ištens no ungāriem. Viņam bija smalkas, melnas ūsiņas, melna, apputē­jusi platmale galvā, un viņš smaidīja kā cilvēks, kas dienišķo maizi pelna, pārdodot alumīnija plāksnes, jaunus jumtus un notekcaurules vecākiem pilsoņiem, bet, saņēmis samaksu, pazūd no pilsētas, vienalga, vai darbs ir padarīts vai nav.

Vīrietis elegantā uzvalkā, kas visu laiku bija klusējis, tagad, salicis kopā plaukstas, iznāca ugunskura gaismā un īsi un skaidri pauda savu viedokli. Visi māja ar galvu un piekrītoši murdēja.

Pēc tam atskanēja balss no triju Moriganas kaujinieču bariņa; meitenes bija tik cieši sastājušās ēnā, ka izskatījās pēc zili tetovētu locekļu un šūpigu vārnu spārnu kompozīcijas.

Morigana sacīja: Vienalga, kāds šobrīd ir laiks: labs vai slikts. Tagad ir īstais laiks. Viņi mūs nogalina. Viņi turpinās mūs nogalināt, vienalga, cīnāmies vai ne. Varbūt mēs triumfē­sim. Varbūt mirsim. Taču labāk mirt visiem kopā, uzbrukumā, kā dieviem, nevis pa vienam, bēgot kā žurkām pagrabā.

1 Vectētiņ (krievu vai.).

Pūlis jau atkal iemurdējās, paužot vienprātīgu atbalstu. Viņa runāja visu vārdā. Bija situsi liktenīgā stunda.

- Pirmā galva ir mana, teica neparasti gara auguma ķinietis, kuram ap kaklu auklā bija savērti sīki galvaskausiņi. To pateicis, viņš lēnā, noteiktā solī devās augšup kalnā, uzme­tis plecos ieroci, kura saliektais dzelzs asmens atgādināja sud­raba mēness sirpi.

* * *

Pat Nekas nevar ilgt mūžīgi.

Iespējams, ka tur, Nekurienē, viņš bija desmit minūtes, bet varbūt desmit tūkstošus gadu. Tas nebija svarīgi, jo laika kategorija viņam vairs nebija nepieciešama.

Viņš vairs neatcerējās savu vārdu un jutās iztukšots un iztīrīts vietā, kas nemaz nebija vieta.

Viņam vairs nebija veidola, viņš bija tukšs.

Viņš bija nekas.

Bet tad šajā tukšumā atskanēja balss:

- Ho-hoka, vecais! Mums jāparunājas.

Kaut kas, varbūt tas, kas savulaik bija Ēna, atsaucās:

- Viskij* Džeks?

- Jā, balss tumsā atbildēja. Kopš esi miris, tevi jāmeklē kā adatu siena kaudzē. Neatradu nekur, kur biju iedomājies. Izskraidīju malu malas, iekams tiku līdz šejienei. Saki man, vai atradi savu cilti?

Ēna atcerējās meiteni un vīrieti diskotēkā zem mirdzoša­jām spoguļbumbām.

- Ģimeni laikam atradu, jā. Bet cilti gan ne.

- Man ļoti žēl, bet man tevi jātraucē.

- Nē, tev nav žēl. Liec mani mierā. Ļauj man būt. Esmu dabūjis to, ko vēlējos. Manis vairs nav.

- Pēc tevis jau nāk, Viskij' Džeks paziņoja, tevi atdzī­vinās.

- Manis vairs nav, Ēna atkārtoja. Viss ir galā, viss ir beidzies.

- Tu maldies, Viskij' Džeks neatlaidās. Tā nekad nemēdz būt. Ejam pie manis! Aliņu gribi?

Tad jau viņš iedomājās, ka Ēna gribētu alu.

- Protams.

- Paķer priekš manis ari! Aiz durvīm ir aukstuma kaste! Viskij' Džeks sacīja un norādīja.

Viņi abi atradās Viskij' Džeka būdā.

Ēna atvēra durvis ar rokām, kuru, šķiet, pirms dažiem mir­kļiem viņam nebija. Aiz durvīm stāvēja plastmasas aukstuma kaste, līdz pusei pilna ar ledus gabaliem no upes un turpat arī ducis Budweiser alus skārdeņu. Paņēmis divas, Ēna apsēdās uz sliekšņa un skatījās lejup uz ieleju.

Būda atradās pakalna galā pie ūdenskrituma, kas no kūs­tošā sniega un paliem bija kļuvis milzīgs. Lejup gāzās ledus gabalu kaskāde, iespējams, divdesmit piecu vai pat visu sep­tiņdesmit metru dziļumā. Saule mirdzēja ledus garozā uz koku zariem, kas slīga pār ūdenskrituma baseinu.

- Kur mēs esam? Ēna beigās pajautāja.

- Turpat, kur tu biji iepriekšējo reizi, no būdas atsaucās Viskij' Džeks. Manās mājās. Vai esi sadomājis uzsildīt manu alu? Silts tas vairs nav labs.

Ēna piecēlās un iedeva Viskij' Džekam skārdeni.

- Pagājušajā reizē te ūdenskrituma nebija, Ēna sacīja.

Viskij' Džeks uzreiz neatbildēja. Atvēris skārdeni, viņš

vienā rāvienā izdzēra pusi alus.

- Vai atceries manu māsasdēlu Henriju Zilo Sīli? Dzejnieku. Jūs iemainījāt Winnebago pret viņa buiku. Atceries?

- Protams! Nezināju, ka viņš ir dzejnieks.

Viskij' Džeks lepni pacēla zodu augstāk.

- Velns parāvis, labākais dzejnieks Amerikā! viņš sacīja.

Izdzēris aliņu līdz galam, Viskij' Džeks atraugājās un tad

paņēma vēl vienu, kamēr Ēna sūca pirmo. Divi viri sēdēja uz

klints pie bālganām papardēm rīta saulē un, dzerdami alu, vēroja ūdenskritumu. Vietās, kur vienmēr krita ēna, vēl baloja sniegs.

Zeme bija dubļaina un uzrūgusi.

- Henrijam bija diabēts, vecais turpināja. Tā gadās. Pārāk bieži gadās. Jūs, ļaudis, ieradāties Amerikā, pievācāt no mums cukurniedres, kartupeļus un kukurūzu, bet tagad pār­dodat čipsus un cukurotas pārslas, bet mēs esam tie, kas cieš no jūsu slimībām.

Viskij' Džeks domīgi sūca alu.

- Viņš saņēma vairākas dzejas godalgas. Minesotā pat uzradās cilvēki, kas gribēja izdot viņa dzejoļus grāmatā. Sporta auto viņš brauca uz Minesotu pārrunāt šo lietu. Jūsu vāģi viņš iemainīja pret dzeltenu Miata. Ārsti domā, ka braukdams viņš iekrita komā, mašīna noskrēja no ceļa un ietriecās vienā no jūsu ceļa zīmēm. Jūs taču esat par slinku, lai skatītos, kur esat, lai lasītu kalnos un mākoņos, visur bāžat ceļa zīmes. Tā nu Henrijs Zilais Sīlis aizgāja uz visiem laikiem, aizgāja dzīvot pie brāļa Vilka. Tad nu es teicu sev mani te nekas vairs netur -, un laidos projām uz ziemeļiem. Te ir labas makšķerēšanas vietas.

- Žēl, ka tā sanāca ar tavu māsasdēlu.

- Man ari žēl. Tad nu dzīvoju tagad ziemeļos. Tālu no balto cilvēku slimībām. Tālu no balto cilvēku ceļiem. Un no balto cil­vēku ceļa zīmēm. Projām no balto cilvēku dzeltenajām Miata. Un no balto cilvēku karameļu popkorna.

- Un balto cilvēku alus?

Viskij' Džeks paskatījās uz skārdeni.

- Kad jūs, zēni, vienreiz pacelsiet cepuri un brauksiet mājās, Budweiser brūžus varat atstāt mums! viņš atbildēja.

- Kur mēs esam? Ēna atkal jautāja. Vai es karājos kokā? Vai esmu miris? Vai esmu šeit? Man jau šķita, ka viss ir bei­dzies. Kā tad īsti ir?

- Jā, Viskij' Džeks pamāja.

-Jā? Ēna nesaprata. Kas par jā?

-Jautājums bija labs, un atbilde ir arīdzan patiesa.

- Vai tu arī esi dievs? Ēna prasīja.

Viskij' Džeks purināja galvu.

- Esmu vēstures varonis, viņš atbildēja. Darām tās pašas cūcības, ko dievi, vienīgi sastrādājam lielākas muļķības, un neviens mūs nepielūdz. Par mums sacer stāstus dažos esam pataisīti par muļķiem, bet citi gan ir tīri neko.

- Skaidrs, Ēna atbildēja, un viņam ari bija skaidrs, vismaz zināmā mērā.

- Paklau, Viskij' Džeks turpināja, dieviem te nav pārāk laba zeme. Mūsu ļaudis jau laikus attapās. Ir taču pirmatnējās enerģijas, kas šo zemi atrada, to izveidoja vai izkakāja, bet atbildi man: kurš ies pielūgt Koijotu? Viņš mīlējās ar Sievieti Dzeloņcūku, un pēc tam viņa daiktā bija vairāk dzelkšņu nekā adatu spilventiņā. Sadomāja strīdēties ar klintīm, un klintis viņu uzvarēja.

Tad nu mana tauta izdomāja, ka varbūt tiešām aiz visa kaut kas slēpjas, radītājs, dižgars, tāpēc pateicamies, jo teikt pal­dies nav par ļaunu. Bet dievnamus gan nekad neesam cēluši. Nebija vajadzības. Mūsu dievnams bija pati zeme. Zeme bija reliģija. Zeme bija vecāka un gudrāka par cilvēkiem, kas pa to staigā. Zeme uzdāvināja mums lašus un kukurūzu, bifeļus un meža baložus. Ari savvaļas rīsu un stores. Melones, ķirbjus un tītarus. Mēs bijām zemes bērni tāpat kā dzeloņcūka, skunkss un zilais sīlis.

Izdzēris otro aliņu, Viskij' Džeks pamāja ar skārdeni lejup uz upi ūdenskrituma pamatnē.

-Ja tu peldētu pa upi kādu gabalu, tad tiktu līdz eze­riem, kur aug savvaļas rīss. Ražas laikā tu ar draugu aizdodies turp kanoe laivā un pieber to ar savvaļas rīsu, pēc tam izvāri graudus un noliec nebaltām dienām. Tev ilgi būs no kā pārtikt. Katrā vietā audzē savu pārtiku. Dodies gana tālu uz dienvidiem, un tur aug apelsīnu un citronu koki, un tie gaļīgie, zaļie, kas izskatās kā bumbieri…

- Avokado!

- Avokado, Viskij' Džeks pamāja, tie paši. Pie mums tie neaug. Mēs esam savvaļas rīsa zeme. Aļņu zeme. Gribu teikt, ka Amerika ir tāda. Te nav labas augsnes dieviem. Viņi te neaug labi. Viņi ir kā avokado, kas mēģina augt savvaļas rīsa zemē.

- Iespējams, ka labi viņiem te nav, Ēna iegrima atmi­ņās, bet karam dievi gatavojas.

Un tad viņš pirmo reizi ieraudzīja Viskij' Džeku smejamies. Izklausījās gandrīz vai pēc riešanas, bez īstas jautrības.

- Paklau, Ēna, Viskij' Džeks jautāja, ja visi tavi draugi lēktu no klints, vai tu lēktu pakaļ?

- Varbūt.

Ēna jutās labi, un diez vai tikai alus dēļ. Viņš nevarēja atce­rēties, kad pēdējo reizi bija juties tik dzīvs un tik savākts.

- Tas nebūs karš.

- Kas tad tas būs?

Viskij' Džeks spieda skārdeni, kamēr tā kļuva plakana.

- Skaties! viņš pamāja uz ūdenskritumu.

Saule jau bija tik augstu, ka apspīdēja ūdenskrituma šļaka­tas un gaisā cēlās varavīksnes loks. Ēnam šķita, ka viņš neko skaistāku nav redzējis.

- Tā būs asinspirts, Viskij' Džeks strupi izmeta.

Ēnam pēkšņi viss kļuva skaidrs. Viss bija vienkārši, tikpat kā uz delnas. Pašūpojis galvu, viņš iesmējās, atkal pašūpoja galvu un nu jau smējās pilnā balsī.

- Kas tad nu?

- Viss kārtībā, Ēna atbildēja, tikko ieraudzīju paslēpu­šos indiāņus. Ne jau visus. Tomēr dažus ievēroju.

- Tad jau laikam hočanki. Tie jau ne velna nemāk slēpties. Paskatījies saulē, Viskij' Džeks teica: Laiks atgriezties. Viņš piecēlās kājās.

- Divu viru krāpniecība, Ēna secināja. Tātad nekāds karš tas nav?

Viskij' Džeks papliķēja viņam pa roku.

- Nemaz tik dumjš neesi, viņš teica.

Abi devās uz būdu. Piegājis pie durvīm, Ēna vilcinājās.

- Žēl, ka nevaru palikt pie tevis, viņš sacīja, manuprāt, te ir laba vieta.

- Labu vietu ir daudz, Viskij' Džeks atbildēja. Tur tas āķis. Paklau, dievi mirst, kad viņus neviens vairs nepiemin. Tāpat arī cilvēki. Bet zeme paliek. Gan labās vietas, gan sliktās. Zeme nekur nepazudīs. Un arī es ne.

Ēna aizvēra durvis. Viņu kaut kas vilka. Jau atkal viņš bija viens tumsā, bet tumsa kļuva arvien gaišāka un gaišāka, līdz dega kā saule.

Un tad Ēnu sagrāba sāpes.

* * *

Kāda sieviete gāja pa pļavu, un tūlīt aiz viņas izplauka pavasara puķes. Šajā vietā un šajā laikā viņa sevi dēvēja par Lieldienu.

Viņa pagāja garām vietai, kur reiz stāvēja lauku māja. Vēl šodien nezālēs un pļavas puķēs kā iepuvuši zobi rēgojās mūri. Sijāja lietutiņš. Tumši padebeši slīga pavisam zemu, bija auksts.

Netālu no mājas drupām stāvēja milzīgs, sudrabots koks, izskatījās ziemā nosalis, bez nevienas dzīvas lapiņas, un pie tā mētājās pilnīgi izbalojuša auduma driskas. Apstājusies pie koka, Lieldiena pieliecās un pacēla no zemes kaut ko brūngani baltu pamatīgi apgrauztu kaulu, kas reiz varētu būt bijusi cilvēka galvaskausa daļa. Apskatījusies viņa nometa to zemē.

Pēc tam viņa paraudzījās uz vīrieti kokā un greizi pasmaidīja.

- Nezin kāpēc kaili viņi nav tik interesanti, Lieldiena secināja, acīmredzot atvērt iesaiņojumu ir puse no baudas. Tāpat kā ar dāvanām un olām.

Vīrietis ar vanaga galvu, kas gāja viņai līdzās, paskatījās lejup uz savu locekli, it kā tikai tagad saprazdams, ka ir kails.

- Es varu skatīties saulē, nemirkšķinot acis, viņš ieru­nājās.

- Tu gan esi gudrs, Lieldiena uzmundrinoši atbildēja. Bet tagad nocelsim viņu lejā.

Mitrās virves, kas turēja Ēnu kokā, jau sen bija satrunēju­šas un sapuvušas un viegli padevās, kad viņi divatā tās pavilka. Līķis noslīdēja lejā gandrīz līdz oša saknēm. Viņi to satvēra un, lai gan Ēna bija ražena auguma, bez grūtībām pacēla un nolika pelēkajā pļavā.

Nu tas gulēja zālē auksts, bez elpas. Sānā bija sarecējušu melnu asiņu plankums, it kā tur būtu iedurts ar šķēpu.

- Ko tagad?

- Tagad, Lieldiena atbildēja, mēs viņu sasildīsim. Tu zini, kas tev jādara.

- Es zinu. Es nevaru.

-Ja negribi palīdzēt, tad nevajadzēja mani šurp aicināt!

- Bet ir jau pagājis pārāk ilgs laiks.

- Tas ir bijis pārāk ilgi visiem mums.

- Un es esmu diezgan traks.

- Es zinu.

Pastiepusi balto roku, Lieldiena pieskārās Hora melnajiem matiem. Viņš apstulbis skatījās, tad viņa stāvs sāka mirguļot, it kā atrastos karstuma vilnī.

Lieldienā vērās oranži spīdoša vanaga acs, it kā tajā nupat būtu iedegusies uguns uguns, kas jau sen bija apdzisusi.

Pēc brīža gaisā pacēlās vanags un, nemitīgi riņķodams kā pa spirāli, laidās augšup, nirdams pelēkajos mākoņos, kur varbūt slēpās saule, drīz vien pārvērzdamies punktā, tad punk­tiņā, līdz izgaisa pavisam, it kā nemaz nebūtu te bijis. Mākoņi pašķīrās, un spraudziņā parādījās zilas debesis un arī saule. Izlauzies stars iekrita pļavā kā brīnums, taču, kad mākoņi izklīda, skaistā aina izgaisa. Necik ilgi, un pļavu apspīdēja rīta saule, spēcīga kā vasaras dienvidū, pārvērzdama lietutiņu miglā un dūmakā, kas saules karstajos staros iztvaikoja.

Zelta saule mirušo augumu pļavā peldināja savos staros un siltumā. Sārtas un maigi brūnas ēnas pieskārās nedzīvajam.

Sieviete viegli pārlaida labās rokas pirkstus pār mirušā krūškurvi. Šķita, ka tas notrīs, sirdspuksti tie nebija, tomēr… Viņa ļāva savai rokai tur uzkavēties uz krūtīm, tieši virs sirds.

Viņa pieliecās un piespieda Ēnas lūpām savējās, viegli iepūta viņa plaušās gaisu un uztvēra izelpu, līdz elpa pārvērtās skūpstā. Tas bija maigs un smaržoja pēc pavasara lietus un pļavas puķēm.

Brūce sānā vēlreiz sāka asiņot, un tagad tās bija spilgti sarkanas asinis, kas saulē laistījās kā šķidri rubīni. Pēc brīža asiņošana apstājās.

Lieldiena noskūpstīja Ēnas vaigu un tad pieri.

- Mosties, viņa teica, laiks celties! Dzīve rit uz priekšu. Tu taču negribēsi to palaist garām.

Acu plakstiņi noraustījās, un Ēna atvēra acis pelēka vakara krāsā un paskatījās uz viņu.

Lieldiena pasmaidīja un noņēma roku no viņa krūtīm.

- Tu mani atsauci dzīvē, Ēna izdvesa.

Viņš runāja lēni, it kā būtu aizmirsis angļu valodu. Balsī jautās sāpes un samulsums. -Jā-

- Ar mani bija cauri. Es biju saņēmis spriedumu. Viss bija galā. Tu atsauci mani dzīvē. Tu uzdrošinājies.

- Atvaino.

-Jā.

Ēna lēni uzslējās sēdus. Samirkšķinājis acis, viņš pieskārās sānam. Sejā atspoguļojās pārsteigums: tur bija miklas asinis, bet zem tām nebija brūces. Viņš pasniedzās pēc Lieldienas rokas, un viņa aplika to Ēnam ap vidu, lai palīdzētu piecelties. Pļavā Ēna skatījās apkārt, it kā pūlēdamies atsaukt atmiņā vārdus visam, ko tajā redzēja, puķēm garajā zālē, mājas drupām, zaļo pumpuru dūmakai, kas kā migla vijās ap vareno, sudraboto osi.

- Vai tu atceries? Lieldiena pajautāja. Vai vari pastāstīt, ko tur uzzināji?

- Jā. Taču tas pagaisis. Kā sapnis. Es to zinu. Es zaudēju vārdu, pēc tam sirdi. Un tad tu mani atsauci dzīvē.

- Atvaino, Lieldiena atkārtoja, drīz sāksies kauja. Vecie dievi cīnīsies pret jaunajiem.

- Vai gribi, lai cīnos jūsu pusē? Tu esi veltīgi izšķiedusi laiku.

- Es tevi atsaucu dzīvē tāpēc, ka man tas bija jādara, Lieldiena atbildēja. Tā ir mana daļa. To es protu vislabāk. Bet tu darīsi to, kas jādara tev. Tava izvēle. Es savu pienākumu izpildīju.

Pēkšņi atskārtusi, ka Ēna ir kails, Lieldiena košsārti pie­tvīka un novērsa skatienu.

Lietū un mākoņos pa klinšainajām kalnu takām augšup slīdēja ēnas.

Blakus rudmatainiem vīriem zaļās jakās tipināja baltas lapsas. Līdzās daktilam ar dzelzs pirkstiem soļoja mīnotaurs ar vērša galvu. Cūka, pērtiķis un aszobains gūls turējās bariņā ar zilādainu vīrieti, kas nesa liesmojošu koku, pa gabaliņu slāja lācis ar kažokā iepītām puķēm un virs zelta bruņukreklā ar zobenu, kas bija rotāts ar acīm.

Skaistais Antinojs, Hadriāna mīļākais, pa pakalna nogāzi augšup vadīja bariņu ādās tērptu jaunekļu, viņu krūtis un roku muskuļi bija nedabiski uzpumpēti, to forma bija nevai­nojama.

Vīrs ar pelēku ādu un ciklopa aci, kas atgādināja milzu smaragdu pērlīšu ietvarā, stīvi rausās kalnup, bet viņam pa pēdām sekoja drukni, melnīgsnēji vīri ar ļoti līdzīgām bez­kaislīgām sejām kā acteku maskas: viņi zināja džungļu aprītos noslēpumus.

Snaiperis pakalna galā rūpīgi notēmēja uz baltu lapsu un izšāva. Atskanēja blīkšķis, un mitrajā gaisā izplūda kordīta un pulvera smirdoņa. Uz zemes palika guļam jauna japāniete bez vēdera un asinīm noplūdušu seju. Līķis pamazām izgaisa.

Ļaudis kāpa un kāpa kalnā: ar divām kājām, četrām vai pavisam bez kājām.

* * *

Brauciens pa kalnaino Tenesī zemi bija pārsteidzoši skaists, līdzko pieklusa vētra, un mokošs, kad sāka gāzt lietus. Pilsēta un Lora visu ceļu runāja, runāja bez mitas. Viņš ļoti priecājās par šo iepazīšanos. Tā vien šķita, ka viņš ir sastapis vecu, labu draugu, patiešām labu draugu, kuru līdz šim vienkārši nebija saticis. Viņi runāja par vēsturi, kino un mūziku, un atklājās, ka Lora ir vienīgā, vienīgā, kas, tāpat kā viņš, ir redzējusi seš­desmito gadu ārzemju filmu (misters Pilsēta bija pārliecināts, ka tā ir spāņu, bet Lora tikpat pārliecināta, ka poļu) "Saragosā atrastais rokraksts": viņš jau bija sācis domāt, ka filma bijusi viņa halucinācija.

Kad Lora pamāja uz pirmo šķūni ar uzrakstu APMEKLĒJIET ROKSITIJU, Pilsēta nosmīkņāja un atzinās, ka brauc tieši uz turieni. Lora atbildēja, ka tas ir baigi forši. Viņa vienmēr esot gribējusi apmeklēt tādas vietas, bet nekad nav bijis laika, un vēlāk viņa nožēlojusi. Tieši tāpēc viņa šobrīd ir ceļā. Viņa ir metusies piedzīvojumā.

Viņa strādājot tūrisma aģentūrā, Lora stāstīja. Un esot pašķīrusies. Viņa atzinās, ka diez vai ar vīru kādreiz salabšot, bet pati esot vainīga.

- Nespēju tam ticēt.

Lora nopūtās.

- Es nemeloju, Mak. Vienkārši vairs neesmu tā sieviete, kuru viņš apprecēja.

Neko darīt, viņš atbildēja, cilvēki mainās, un nedomādams sāka stāstīt par savu dzīvi, visu, ko drīkstēja stāstīt, neaizmirsa pat Mežu un Akmeni. Viņi esot bijuši kā trīs musketieri, bet draugus nogalināja, jā, nu tā jau uzskata, ka valdības darbā sirds nocietinās, bet pie kaut kā tāda taču nevar pierast. Nemū­žam.

Lora pastiepa roku tā bija tik auksta, ka Pilsēta ieslēdza apsildi, un cieši saspieda viņa pirkstus savā plaukstā.

Launagā abi ēda sliktu japāņu restorāna ēdienu; tikmēr Noksvilā sāka plosīties vētra, bet Pilsētām nebija ne silts, ne auksts, ka ēdiens ilgi jāgaida un miso zupa atdzisusi, bet suši ir silti.

Pilsēta bija stāvā sajūsmā, ka viņa metusies piedzīvojumā un ir kopā ar viņu.

- Jā, Lora atzinās, man riebās pat domāt, ka sāku ierū­sēt. Es vārda tiešā nozīmē trūdēju, tāpēc devos ceļā bez mašī­nas un kredītkartēm. Nolēmu paļauties uz svešinieku laipnību. Un šis ir bijis vislabākais laiks manā dzīvē. Cilvēki pret mani ir bijuši tik labi!

- Vai tev nav bail? viņš pajautāja. Tu taču varēji kaut kur iestrēgt, tevi varēja apšmaukt, tu varēji ciest badu.

Pašūpojusi galvu un vāri pasmaidījusi, viņa izdvesa: Bet es taču satiku tevi, vai ne?

Viņam nebija, ko atbildēt.

Pēc maltītes abi cauri vētrai skrēja uz mašīnu, ar avīzēm japāņu valodā pieseguši galvas, smiedamies kā skolas bērni lietū.

- Cik tālu man tevi vest? aizcirtis mašīnas durvis, Pilsēta jautāja.

- Braukšu tik tālu, cik tu, Mak, viņa kautri atbildēja.

Pilsēta nopriecājās, ka nebija izmantojis Lielā Maka līniju.

Lora nebija bāra meiča vienai naktij, to Pilsēta juta ar savu dvēseli. Piecdesmit gadus viņam vajadzēja meklēt, un, lūk, te nu viņa bija mežonīga, maģiska sieviete ar gariem, tumšiem matiem.

Tā bija mīlestība.

- Paklau, Pilsēta teica, kad viņi iebrauca Čatanogā. Stikla tīrītāji smērēja lietu pa automašīnas priekšējo stiklu, izplūdinot pelēko pilsētu. Ko teiksi, ja uz nakti sameklēšu tev moteli? Maksāšu es. Kad būšu veicis piegādi, mēs… Nu, vis­pirms abi varam iekāpt karstā vannā. Lai tevi sasildītu…

- Izklausās brīnišķīgi, Lora atsaucās. Bet ko tu pie­gādā?

- To pašu puļķi, viņš iesmējās. Uz aizmugures sēdekļa.

- Labi, viņa atsmēja, negribi teikt, Noslēpumainais mister, nesaki!

Pilsēta ieminējās, ka vislabāk būtu, ja viņa Roksitijas auto­stāvvietā pagaidītu mašīnā, kamēr viņš aiznes zaru. Lietus gāza kā ar spaiņiem, kad mašīna ar iedegtiem miglas luktu­riem gliemeža gaitā tuvojās Lukauta kalnam.

Pilsēta novietoja mašīnu autostāvvietas aizmugurē un izslēdza motoru.

- Paklau, Mak. Pirms izkāpt no mašīnas, varbūt mani samī­ļosi? Lora smaidīdama prasīja.

- Kāda runa, misters Pilsēta atbildēja un apskāva Loru, kas piespiedās viņam klāt; tikmēr lietus kareivīgi bungoja pa Ford Explorer jumtu. Viņš juta Loras matu smaržu un ari vāju, nepatīkamu smaku, ko slēpa smaržas. Braucienā tā gadās, neko darīt. Abiem pavisam noteikti derētu karsta vanna. Nez vai Čatanogā var nopirkt tās smaržīgās vannas bumbas, kuras tik ļoti patika viņa pirmajai sievai? Lora pacēla galvu un izklai­dīgi noglāstīja viņam kaklu.

- Mak… es visu laiku par to domāju. Droši vien tu patiešām gribi zināt, kas notika ar taviem draugiem? viņa pajautāja. Mežu un Akmeni? Vai gribi?

-Jā, Pilsēta murmināja, meklēdams Loras lūpas ar savē­jām, lai pirmo reizi viņu noskūpstītu. Protams, gribu.

Lora viņam parādīja.

* # *

Ēna staigāja pa pļavu, lēni riņķodams apkārt oša stum­bram, ikreiz paplašinādams loku. Ik pa brīdim viņš piestāja, lai kaut ko paceltu no zemes: ziedu, lapiņu, oli, zariņu vai zāles stiebru. Visu viņš uzmanīgi apskatīja, it kā pētīdams, vai zariņš tiešām ir zars un lapa ir lapa.

Lieldiena attapās, ka Ēna viņai atgādina mazuli, kas mācās koncentrēties.

Viņa neuzdrošinājās runāt ar viņu. Šobrīd tas būtu zaimo­joši. Lai cik pārguruši bija Lieldiena, tomēr viņa vēroja Ēnu un brīnījās.

Dažu metru attālumā no stumbra viņš atrada audekla somu, kas bija pa pusei ieaugusi pļavas zālē un sausos tīteņos. Pacē­lis somu, Ēna atraisīja mezglus tās augšdaļā un atsēja auklu.

Somā bija viņa vecās drēbes, vecas, bet vēl lietojamas. Paņēmis rokās kurpes, Ēna tās apskatīja no visām pusēm, pēc tam pārlaida roku krekla audumam, džempera vilnai, skatīda­mies uz apģērbu kā no miljons gadu attāluma.

Kādu bridi viņš uz apģērbu skatījās, pēc tam visu pēc kār­tas uzģērba.

Iebāzis rokas kabatā. Ēna pārsteigts no tās izņēma, kā Lieldienai pa gabalu izskatījās, pelēkbaltu oli.

- Nav monētu, viņš sacīja. Pēc vairāku stundu ilgas klu­sēšanas viņš pirmo reizi ierunājās.

- Nav monētu? Lieldiena pārjautāja.

Ēna pamāja. Bija labi, kad man bija monēta, viņš sacīja. Vismaz bija ar ko nodarbināt rokas. Pieliecies viņš apāva kurpes.

Apģērbies Ēna izskatījās daudz normālāks. Taču drūms. Lieldiena prātoja, cik tālu viņš bija aizceļojis un cik daudz viņam maksāja atgriešanās. Ēna nebija pirmais, kura atgrie­šanos viņa bija ierosinājusi, tāpēc zināja, ka miljoniem gadu tālais skatiens drīz izgaisīs, bet atmiņas un sapņi, kas paņemti līdzi no koka, atkāpsies reālās, taustāmās pasaules priekšā. Tā tas allaž notika.

Lieldiena veda Ēnu uz pļavas malu, kur koku vidū jau gai­dīja rikšotājs.

- Abus viņš mūs neaiznesīs, viņa teica. Gan es pati kaut kā aizkļūšu.

Ēna pameta ar galvu. Izskatījās, ka viņš grib kaut ko atce­rēties, bet tad atvēra muti un skaļi un priecīgi ieķērcās.

Atvēris nežēlīgo knābi, pērkonputns atņēma sveicienu.

Pirmajā acumirklī viņu varētu noturēt par kondoru. Apspal­vojums bija melns ar sarkanu atspīdumu, ap kaklu baltu spalvu vainags. Melnais knābis līks un nežēlīgs, kā jau plēso­ņai, paredzēts raustīšanai gabalos. Stāvot mierīgi uz zemes ar sakļautiem spārniem, pērkonputns bija melnā lāča lielumā, bet viņa galva atradās vienā līmenī ar Ēnas galvu.

- Es viņu atvedu, lepni paziņoja Hors. Viņi dzīvo kalnos.

Ēna pamāja un sacīja: Es reiz redzēju pērkonputnus

sapnī. Briesmīgākais murgs, kādu esmu redzējis.

Atvēris knābi, pērkonputns pārsteidzoši maigi ieķērcās: krrko?

- Tu arī dzirdēji manu sapni? Ēna pajautāja.

Pastiepis roku, viņš maigi noglaudīja putna galvu. Pērkon­putns trinās viņam gar plecu kā piemīlīgs ponijs. Ēna paieskāja tam kaklu no spārna līdz galvai.

- Vai uz šejieni tu atlidoji ar viņu? viņš pajautāja Lieldienai.

- Jā. Varēsi lidot, ja viņš atļaus.

- Bet kā uz viņa var jāt?

- Pavisam viegli, viņa atbildēja, ja nenokrīti. Kā uz zibens šautras.

- Vai mēs tur satiksimies?

Lieldiena pašūpoja galvu.

- Es savu esmu paveikusi, mīļais, viņa teica. Bet tu dodies turp, kur esi vajadzīgs. Jūtos nogurusi. Šādi atgriezt tevi atpakaļ… tas no manis ir daudz paņēmis. Man ir jāatpūšas, jātaupa spēki līdz maniem svētkiem. Atvaino! Lai tev veicas!

Ēna pamāja.

-Viskij' Džeks. Es viņu satiku. Pēc pārbaudījuma. Viņš atnāca un mani sameklēja. Mēs kopā dzērām alu.

-Jā, Lieldiena atbildēja. Par to es nešaubos.

- Vai es tevi vēl kādreiz satikšu? Ēna atkārtoja.

Lieldiena skatījās viņā ar acīm zaļām ka briestoša labība.

Brīdi klusējusi, viņa pēkšņi nogrozīja galvu.

- Diez vai.

Ēna neveikli uzrausās pērkonputnā. Viņš jutās kā pele vanaga mugurā. Mutē bija ozona garša zilga un metāliska. Kaut kas nosprakstēja. Iepletis spārnus, pērkonputns sāka tos smagi vēzēt.

Viņi cēlās augšup, un Ēna ieķērās putna spalvās, sirdij mežonīgi dauzoties krūtīs.

Tas bija tieši kā jāt uz zibens šautras.

* * *

Lora pacēla no mašīnas sēdekļa zaru. Pametusi misteru Pilsētu Ford Explorer priekšējā sēdeklī, viņa izkāpa no mašīnas un lietū devās uz Roksitiju. Biļešu kase bija slēgta, bet suvenīru kioska durvis atvērtas, un, tās pagrūdusi, viņa gar ledenēm un putnu būrīšu izstādi ar uzrakstu APMEKLĒJIET ROKSITIJU iegāja Astotajā pasaules brīnumā.

Neviens necentās viņu aizkavēt, lai gan Lora pagāja garām vairākiem viriešiem un sievietēm, kas lietū stāvēja uz takas. Daudzi no viņiem izskatījās nedaudz mākslīgi, citi bija caurspī­dīgi. Šūpodamās viņa šķērsoja virvju tiltu, pagāja garām balto briežu aplokam, izspraucās caur Resnlšu spiedi, kur ceļš veda starp divām klinšu sienām.

Takas galā, pārkāpusi pāri ķēdei ar paziņojumu, ka atrak­cija ir slēgta, Lora iegāja alā, kur ieraudzīja vīrieti plastmasas krēslā viņš sēdēja pretī diorāmai ar iereibušiem elfiem. Vīrie­tis elektriskā lukturīša gaismā lasīja Washington Post. Ierau­dzījis Loru, viņš salocīja avīzi un nolika zem krēsla un tad pie­cēlies viegli palocījās. Gara auguma vīrietis ar īsi apcirptiem, rudiem matiem dārgā lietusmēteli.

- Cik noprotu, misters Pilsēta ir miris, virietis teica. Laipni lūdzu, šķēpnesi!

- Paldies. Man tiešām žēl, ka ar Maku tā gadījās. Vai jūs bijāt draugi?

- Nepavisam ne. Ja viņš gribēja saglabāt darbu, viņam vajadzēja saglabāt savu dzīvību. Lai nu kā, bet zaru tu atnesi. Viņš nomērīja Loru no galvas līdz kājām, acīm spīdot kā oran­žām dziestošām oglēm.

- Jāatzīst, ka pagaidām tev ir zināmas priekšrocības. Šeit, pakalna galā, mani sauc par misteru Pasauli.

- Esmu Ēnas sieva.

- Nu protams. Apburošā Lora, viņš sacīja, man vaja­dzēja tevi uzreiz pazīt. Kamerā, kuru reiz mēs dalījām, viņam virs gultas bija vairākas tavas fotogrāfijas. Un, ja drīkstu tā izteikties, tu izskaties daudz labāk, nekā pienāktos. Vai tad tev tagad nevajadzēja turpināt trūdēšanas un sabrukšanas padarīšanu?

- Tā bija, Lora vienkārši teica. Es jau biju tikusi tālāk par to. Nezinu, kas īsti mainījās. Toties zinu, kad sāku justies labāk. Šorīt. Sievietes lauku mājā iedeva man padzerties ūdeni no savas akas.

Vīrietis sarauca uzacis.

- Urdu akas? Nevar būt!

Lora viņam norādīja uz sevi. Ada viņai bija bāla, acis iekri­tušas, redzokļus ietvēra melni riņķi, taču visumā viņa izskatī­jās sveika un vesela: ja Lora tik tiešām bija staigājošs līķis, tad gluži svaigs.

- Ilgi tā nebūs, misters Pasaule paziņoja. Nornas ļāva tev mazliet nogaršot pagātni. Taču pagātne gana drīz izšķīdīs tagadnē, un tad šis skaistās, zilās acis izkritīs no dobumiem un ripos lejā pa glītajiem vaidziņiem, kas, protams, vairs nebūs tik glīti. Starp citu, pie tevis ir mans zars. Lūdzu, atdod to man!

Izņēmis no Lucky Strike paciņas cigareti, viņš aizdedza to ar melnām Bic šķiltavām.

- Vai varu palūgt? Lora neizturēja.

- Protams. Es tev iedošu cigareti, bet tu man zaru.

- Ja tev to tik ļoti vajag, tad zars noteikti ir vērtīgāks par cigareti.

Misters Pasaule klusēja.

- Es meklēju atbildes, Lora turpināja. Gribu šo to uzzināt.

Viņš aizdedza cigareti un pasniedza to viņai.

Lora paņēma cigareti un dziļi ievilka dūmu. Tad viņa samiedza acis.

- Es gandrīz vai varu to izgaršot, viņa murmināja. Var­būt patiešām varu.

Viņa pasmaidīja. Mmm. Nikotīns.

- Jā, misters Pasaule novilka. Bet kā tu iedomājies iet pie tām sievietēm uz lauku māju?

- Ēna sacīja, lai eju turp un palūdzu ūdeni.

- Diez vai viņš zināja, ar ko tas beigsies. Droši vien ne. Lai nu kā, labi vien ir, ka viņš miris karājas kokā. Tagad vismaz reizi par visām reizēm zinu, kur viņš ir. Ēna ir ārā no spēles.

- Tu manu vīru ievilināji lamatās, Lora pārmeta. Jau no paša sākuma viss bija izplānots. Bet viņam taču ir laba sirds, vai to jūs zināt?

-Jā, misters Pasaule atsaucās, zinu.

- Kāpēc viņš tev bija vajadzīgs?

- Parastais scenārijs, un vēl acu novēršanai, misters Pasaule sacija. Kad viss būs galā, es laikam noasināšu āmuļa zaru, noiešu pie oša koka un iedzīšu to viņa acī. Tā ir patiesība, ko tie muļķi kalnā augšā un lejā nekad nav varējuši saprast. Nav runa par jauno vai par veco. Viss vienmēr notiek pēc vecā scenārija. Tas pats musturs. Tātad. Lūdzu, manu zaru.

- Kam tev tas vajadzīgs?

- Paturēšu kā šī nožēlojamā jucekļa simbolu, misters Pasaule pasmaidīja. Nebaidies, tas nav zars. Koks simbolizē šķēpu, un mūsu nožēlojamā pasaulē simbols nozīmē visu.

Ārpusē trokšņi pieņēmās spēkā.

- Kurā pusē tu esi? Lora painteresējās.

- Man tas nav galvenais, misters Pasaule atbildēja. Bet, tā kā tu jautā, tad atbildēšu: uzvarētāju pusē. Vienmēr. Tas man padodas vislabāk.

Lora pamāja, bet zaru neatdeva.

- To nu es redzu, viņa sacīja.

Novērsusies viņa pameta skatienu aiz alas durvīm. Tālu lejā uz klintīm viņa redzēja kaut ko, kas mirdzēja un pulsēja. Radījums aptinās ap bārdaini ar sārti violetu seju, kurš sita tam pretī ar logu tīrītāja kātu. Ar tādiem logu tīrītājiem bārdai­nim līdzīgi ļaudis mēdza piedāvāt notīrīt mašīnas priekšstiklu pie luksofora sarkanās gaismas. Atskanēja brēciens, un pēc brīža abi pazuda.

- Labi, atdošu tev to zaru, Lora beigās sacīja.

- Laba meitene, aiz muguras atskanēja mistera Pasaules balss, kā Lorai šķita, vienlaikus pavēloši un aizbildnieciski. Viņai uzmetās zosāda.

Lora gaidīja klints durvīs, līdz ausī juta vīrieša elpu. Viņai bija jāpagaida, līdz viņš pienāk vēl tuvāk. Lora jau bija izdo­mājusi, ko darīt.

Lidojums bija vairāk nekā pārsteidzošs: tas bija elektrizēts.

Viņi brāzās negaisā kā izlocīta zibens šautra, urbjoties mākonī pēc mākoņa, traucās kā pērkondārdi un viesuļvētras viļņi un triecieni. Tas bija satricinošs, neticams ceļojums. Ēna gandrīz uzreiz aizmirsa visas izbailes. Tu nevari baidīties, lido­dams pērkonputna mugurā. Baiļu nav tikai nepielūdzams un visaptverošs vētras spēks un lidotprieks.

Cieši ieķēries pērkonputna spalvās, Ēna uz ādas juta elek­trības sprakšķus. Gar viņa rokām kā čūskiņas skrēja zilas dzirk­steles. Lietus mazgāja viņa seju.

- Vienreizēji! Ēna centās pārkliegt vētras rēkoņu.

Putns, kā saprazdams viņu, pacēlās augstāk ik spārnu

vēzienu pavadīja pērkona dārds un metās lejup, nirdams un gāzdamies tumšajos mākoņos.

- Sapnī es tevi medīju, Ēna teica, bet vārdus aizrāva projām vējš, sapnī. Man vajadzēja atgriezties ar tavu spalvu.

Jā. Atbilde prātā izskanēja kā radio sprakšķis. Viņi nāca pēc mūsu spalvām, lai pierādītu savu vīrišķību, un vēl nāca, lai no mūsu galvām izgrieztu akmeņus un dāvātu mūsu dzīvību saviem mirušajiem.

Tad Ēnas prātu aizpildīja kāds tēls: pērkonputns, noteikti mātīte (ar brūnu, nevis melnu apspalvojumu), kas bija tikko nogalināta un gulēja pie kalna. Blakus bija sieviete. Viņa ar krama gabalu pārsita putna galvaskausu un cauri miklajām kaula šķembām un smadzenēm sataustīja gludu, caurspīdīgu akmeni brūngana granāta krāsā, tā dziļumā lāsmoja uguntiņa. Ērgļu akmeņi, Ēna iedomājās. Akmeni viņa gribēja uzlikt uz sava jaundzimušā dēla krūtīm viņš bija miris pirms trim die­nām. Zēns tad rītausmā pieceltos un smietos, bet dārgakmens būtu apdzisis un tikpat pelēks un nedzīvs kā putns, kuram to nolaupīja.

- Saprotu, Ēna teica.

Pagriezis galvu atpakaļ, putns iekliedzās, un viņa balss dimdēja kā pērkons.

Zeme lejā slīdēja garām vienā dīvainā sapni.

* * *

Satvērusi koku ciešāk, Lora gaidīja, lai vīrietis, kurš sevi dēvēja par misteru Pasauli, pienāk tuvāk. Uzgriezusi muguru, viņa vēroja negaisu un tumšzaļos pakalnus lejā.

Mūsu nožēlojamā pasaulē, viņa domāja, simbols ir viss. Tik tiešām.

Uz viņas labā pleca maigi uzgūla vīrieša roka.

Labi, Lora domāja, viņš negrib mani satraukt. Baidās, ka izmetīšu zaru vētrā un tad tas nokritīs pa kalna nogāzi lejā un netiks viņa rokās.

Lora mazliet atliecās atpakaļ vien tik daudz, lai ar muguru pieskartos viņa krūtīm. Misters Pasaule ar kreiso roku viņu apskāva. Tas bija intīms žests. Viņa kreisā plauksta tieši viņai priekšā bija pavērta. Saņēmusi koka galu ar abām rokām, Lora izelpoja un koncentrējās.

Lūdzu… manu zaru, viņš čukstēja Lorai ausī.

-Jā, viņa atsaucās, te būs, un tad, nezinādama, vai tas kaut ko nozīmē, piebilda: Šo nāvi es veltu Ēnam.

To pateikusi, Lora iegrūda koku sev zem krūšukaula, rokā juzdama, kā tas lokās un pārvēršas šķēpā.

Kopš Lora bija mirusi, robeža starp sajūtām un sāpēm bija izplūdusi. Viņa juta šķēpa galu, kas ieurbās krūtīs un tad izspiedās laukā no muguras. Manīdama vieglu pretestību, viņa spieda stingrāk, un šķēps ietriecās misterā Pasaulē. Uz aukstās ādas Lora juta vīrieša silto elpu, un tad viņš sāpēs un pārstei­gumā ievaimanājās, jo bija uzgrūsts uz šķēpa.

Lora nesaprata viņa izkliegtos vārdus un nezināja, kādā valodā tie ir. Viņa grūda šķēpa kātu sevī, spieda to dziļāk mis­terā Pasaulē un cauri viņam.

Mistera Pasaules karstās asinis šļācās viņai uz muguras.

- Kuce, viņš angliski sēca. Tu, nolādētā kuce.

Balss it kā burbuļoja: laikam šķēpa asmens bija skāris plaušu. Misters Pasaule tagad kustējās, vismaz mēģināja to darīt, un Lora šūpojās viņam līdzi, jo abus savienoja šķēps tikpat kā divas zivis uz viena āķa. Vīrieša rokā pazibēja nazis, un tad viņš sāka mežonīgi durt Lorai krūtīs pa labi un pa kreisi, nemaz neredzēdams, kur trāpa.

Lorai viss bija vienalga. Ko gan naža dūriens var nodarīt līķim?

Ar dūri viņa spēcīgi iesita pa vīrieša atvēzēto roku, un nazis nolidoja uz klints grīdas. Lora paspēra to tālāk.

Tagad misters Pasaule raudāja un vaimanāja. Atspēries ar rokām pret viņas muguru, viņš mēģināja atbrīvoties no šķēpa. Lorai uz kakla lija viņa karstās asaras, bet asinis sūcās kleitā un šļakstījās uz kāju aizmugures.

- No malas droši vien izskatās nepiedienīgi, viņa izdvesa mirušu čukstu ne bez zināma drūma apmierinājuma.

Lora juta, ka misters Pasaule viņai aiz muguras paklūp, ari viņa paklupa un paslīdēja uz asinīm tās bija tikai viņa. Asinis krājās peļķē uz klints grīdas, un beigās viņi abi nogāzās zemē.

* * *

Pērkonputns nolaidās Roksitijas autostāvvietā. Lietus gāza kā ar spaiņiem. Daudz tālāk par degungalu redzēt nevarēja. Atlaidis rokas no pērkonputna spalvām, Ēna pa pusei noslī­dēja, pa pusei nokrita uz mitrā asfalta.

Putns skatījās uz viņu. Atplaiksnīja zibens, un būtne bija projām.

Ēna piecēlās kājās.

Trīs ceturtdaļas autostāvvietas bija tukšas. Iedams uz vār­tiem, Ēna gāja garām brūnam Ford Explorer, kas bija novietots pie klints sienas. Mašīna šķita ļoti labi pazīstama, un viņš iemeta tajā ziņkārīgu skatienu: uz stūres bija nokritis vīrietis, viņš izskatījās aizmidzis.

Ēna atvēra mašīnas durvis viņa pusē.

Pēdējo reizi viņš misteru Pilsētu bija redzējis pie moteļa Amerikas centrā. Tagad viņa seja bija sastingusi pārsteigumā, bet sprands meistarīgi pārlauzts. Ēna pieskārās vīrieša sejai. Tā vēl bija silta.

Ēna mašīnas gaisā saoda smaržu; tā bija vāja, it kā cilvēks, kas to lieto, jau sen nebūtu sastapts, bet Ēna šo smaržu pazītu vienmēr. Aizcirtis mašīnas durvis, viņš devās pāri stāvvietai.

Ejot viņš juta sānos dūrienu, asas, griezīgas sāpes, kas noteikti pastāvēja tikai viņa galvā, jo ilga tikai mirkli vai pat mazāk un tad izgaisa.

Dāvanu veikaliņā neviena nebija, neviens netirgoja biļetes. Izgājis cauri ēkai, Ēna nokļuva Roksitijas dārzos.

Debesīs ducināja pērkons, drebinot koku zarus un dziļi trī­cinot varenās klintis. Nežēlīgi šaustīja auksts lietus. Bija vēla pēcpusdiena, bet bija tumšs kā naktī.

Mākoņus pāršķēla zibens šautra, un Ēna iedomājās, ka var­būt pērkonputns atgriezās savās augstajās klintīs, bet varbūt tā bija tikai elektrības izlādēšanās atmosfērā vai arī kaut kādā pakāpē abas šīs iespējas bija viens vesels.

Protams, bija. Un tas galu galā bija galvenais.

Kaut kur kliedza vīrietis. Ēna saprata tikai vienu vārdu, bet varbūt viņam izlikās: …Odinaml

Steigšus viņš šķērsoja Septiņu štatu karogu laukumu, pār kura akmens flīzēm pludoja lietusūdeņi. Vienu reizi uz gluda akmens viņam paslīdēja kāja. Kalnu bija apjozusi bieza mākoņu sega, tāpēc solītie septiņi štati pustumsā un vētrā nebija redzami.

Visapkārt valdīja klusums. Varēja nodomāt, ka te nav nevie­nas dzīvas dvēseles.

Ēna iesaucās, un viņam šķita, ka atskanēja atbilde. Viņš devās uz to pusi, no kurienes nāca skaņa.

Neviena. Nekā. Vienigi ķēde ieejas priekšā, kas regulēja apmeklētāju plūsmu.

Ēna pārkāpa pāri ķēdei.

Aplaidis acis riņķī, viņš skatījās tumsā.

Viņam uzmetās zosāda.

Aiz muguras ēnās atskanēja ļoti klusa balss:

- Tu mani nekad neesi pievīlis.

Viņš nepagriezās. Tas nu gan ir dīvaini, viņš teica, jo sev es visu laiku sagādāju vilšanos. Ikreiz.

- Nebūt ne, balss iesmējās. Tu taču paveici visu, kas tev bija jāpaveic, un pat vairāk. Tu prati novērst uzmanību, lai neviens neskatās uz plaukstu, kurā ir monēta. To sauc par maldināšanu. Turklāt dēla upurim piemīt liels spēks pietie­kami un pat vairāk, lai iekustinātu lavīnu. Atklāti sakot, es ar tevi lepojos.

- Tā taču bija blēdība no sākta gala, Ēna atbildēja. Tajā nebija nekā īsta. īstais mērķis bija sarīkot asinspirti.

- Tieši tā, tumsā atsaucās Trešdienas balss. Tā bija blē­dība. Bet šajā pilsētā spēlē vienīgi tā.

- Es meklēju Loru, Ēna turpināja, un Lokiju. Kur viņi

ir?

Iestājās klusums. Vējš iemeta sejā lietus lāses. Netālu duci­nāja pērkons.

Ēna iegāja alā.

Zemē sēdēja Lokijs Melkulis, ar muguru atspiedies pret dzelzs režģi. Būrī piedzērušies elfi ņēmās ap kandžas aparātu. Lokijs bija apsegts ar palagu, no kura rēgojās tikai seja un garās, baltās rokas. Uz krēsla viņam blakus čurnēja elektriskais lukturītis. Gaismekļa baterijas bija nosēdušās, gaisma bija vārgi dzeltena.

Lokijs izskatījās bāls un skarbs.

Bet viņa acis… Acīs vēl dega niknums, un tās urbās Enā, kas staigāja pa alu.

Ēna apstājās dažu soļu attālumā no viņa.

- Tu nokavēji, Lokijs guldzoši ieķērcās. Es jau esmu metis šķēpu, un mans veltījums ir izskanējis. Kauja ir sāku­sies.

- Nu protams, Ēna novilka.

- Nu protams, atsaucās Lokijs. Tu vairs neko nevari mainīt. Par vēlu.

- Labi, Ēna teica. Viņš apstājās un domāja. Tad viņš sacīja: Tu apgalvo: šķēps jāmet, lai uzsāktu kauju, Ēna nesteidzīgi teica. Tāpat kā Upsālā. No šīs kaujas tu barosies. Vai man nav taisnība?

Klusums. Viņš dzirdēja drausmīgo, krācošo Lokija ieelpu.

- Es to sapratu, Ēna paziņoja. It kā. Nezinu, kurā brīdī to iedomājos. Varbūt karādamies kokā, iespējams, pat agrāk. Nopratu pēc tā, ko man ap Ziemassvētkiem teica Trešdiena.

Lokijs tikai klusēdams blenza uz viņu no grīdas.

- Tā ir tikai divu vīru krāpniecība, Ēna turpināja. Kā bīs­kaps ar briljantu kaklarotu un policists, kas viņu apcietina. Vai čalis ar vijoli un viņa sabiedrotais, kas grasās vijoli pirkt. Divi, kas it kā pārstāv pretiniekus, bet spēlē uz vieniem vārtiem.

- Nekļūsti smieklīgs, Lokijs nočukstēja.

- Kāpēc gan ne? Motelī tu labi notēloji savu lomu. Tas bija gudri darīts. Tev vajadzēja tur būt, lai pārliecinātos, ka viss notiek pēc plāna. Es tevi redzēju. Pat sapratu, kas tu īstenībā esi. Vienīgi nepaguvu uzminēt, ka tu esi misters Pasaule. Bet varbūt es to dziļi sevi biju uzminējis. Lai nu kā, bet es zināju, ka pazīstu tavu balsi.

Ēna ierunājās skaļāk:

- Vari nākt laukā! Lai kur tu būtu. Parādies!

Alas durvīs iegaudojās vējš, viņiem uzmezdams lietus šalti. Ēna notrīsēja.

- Man apnicis, ka tu vazā mani aiz deguna, viņš teica. Parādies! Gribu tevi redzēt!

Alas dziļumā ēnās kaut kas mainījās, parādījās tāds kā veidols, kaut kas sakustējās.

- Velns parāvis, tu pārāk daudz zini, manu zēn, atskanēja Trešdienas pazīstamā burkšķēšana.

- Tātad viņi tevi nenogalināja?

- Nogalināja, atsaucās Trešdiena tumsā. Ja viņi mani nebūtu nogalinājuši, viss notiktu citādi.

Viņa balss skanēja blāvi ne īsti klusi, bet kā no veca radio, kas nav labi noskaņots uz tālu raidstaciju.

-Ja es nebūtu pa īstam nomiris, neviens no viņiem šeit neierastos, Trešdiena turpināja. Kali, Morigana, Loa, nolā­dētie albāņi un nu, tu jau pats viņus visus redzēji. Mana nāve visus saliedēja. Es biju upurjērs.

- Nē, Ēna atbildēja. Tu biji Jūdas āzis.

Rēgainais veidols tumsā pagriezās un notrīsēja.

- Nepavisam ne. Vai gribi teikt, ka es nodevu vecos dievus jauno labā? To nu mēs nedarījām.

- Nepavisam ne, čukstus piebalsoja Lokijs.

- Viss skaidrs, Ēna pamāja. Jūs nenodevāt ne vienus, ne otrus. Jūs nodevāt visus!

- Laikam gan, Trešdiena noburkšķēja. Viņš izklausījās apmierināts ar sevi.

- Jūs gribējāt slaktiņu. Jums vajadzēja asiņu upurus. Dievu upurus!

Vējš pieņēmās spēkā: gaudas alas ieejā jau bija pārvēr­tušās spiedzienos, it kā kaut kas neiedomājami liels mocītos sāpēs.

- Bet kāpēc gan ne, velns parāvis? Es jau tūkstoš divsimt gadu esmu iesprostots šajā nolādētajā zemē! Manas asinis kļuvušas ūdeņainas. Esmu izsalcis.

- Jūs abus baro nāve, Ēna sacīja.

Ēnam šķita, ka viņš tagad redz Trešdienu stāvam tumsā. Aiz viņa, cauri viņam, varēja redzēt krātiņa stieņus, kurā atra­dās kaut kas, kas izskatījās pēc plastmasas leprekoniem. Treš­diena bija apveids, kas sastāvēja no tumsas, un tā aprises kļuva konkrētākas tad, kad Ēna novērsa skatienu, saskatot tēlu ar perifēro redzi.

- Mani baro nāve, kas veltīta man, Trešdiena apstipri­nāja.

- Kā mana nāve kokā, Ēna atsaucās.

- Tas, Trešdiena iebilda, bija īpaši.

-Vai tevi ari baro nāve? Ēna vērsās pie Lokija. Viņš papurināja galvu. Nē, protams, ne, Ēna atbildēja viņa vietā, tevi baro haoss.

To dzirdēdams, Lokijs sāpīgi pasmaidīja, un viņa acīs dejoja oranžas liesmiņas, tās spīgoja zem bālās ādas kā uguns mež­ģīnes.

- Bez tevis mēs nebūtu tikuši galā, atskanēja balss, un Ēna ar labās acs kaktiņu saskatīja Trešdienas stāvu. Esmu gulējis ar tik daudzām sievietēm…

- Tev vajadzēja dēlu… Ēna pabeidza.

- Man vajadzēja tevi, manu zēn. Jā, paša dēlu. Zināju, ka esi ieņemts, bet tava māte aizceļoja. Mēs tik ilgi tevi meklējām. Un, kad atradām, tu biji cietumā. Pēc tam bija jānoskaidro, kādus slēdžus spiest, lai tevi iekustinātu. Kas par putnu tu esi, atsaucās Trešdienas rēgainā balss.

Lokijs pēkšņi izskatījās apmierināts ar sevi. Ēnam gribējās viņam iesist.

- Mājās tevi gaidīja sieva, pie kuras varēji atgriezties. Pro­blēma, taču to varējām novērst.

- Viņa tev nederēja, nočukstēja Lokijs. Bez viņas tev būtu klājies labāk.

-Ja vien viss būtu bijis citādi, Trešdiena turpināja, un šoreiz Ēna saprata, ko viņš grib pateikt.

-Ja viņai būtu pieticis… smalkjūtības… palikt mirušai, Lokijs elpoja ar grūtībām. Mežs un Akmens bija labi vīri. Tev… ļautu aizbēgt… kad vilciens būtu iebraucis Dakotas…

- Kur viņa ir? Ēna prasīja.

Lokijs ar balto roku pamāja alas dziļumos.

- Aizgāja, rau, tur, viņš teica un tad pēkšņi noliecās un sabruka uz akmens grīdas.

Tikai tagad Ēna ievēroja, ko no viņa bija slēpis palags: asins peļķi, caurumu Lokija mugurā, dzeltenbrūnu lietusmēteli, kas bija piesūcies ar asinīm.

- Kas te notika? viņš prasīja.

Lokijs klusēja.

Izskatījās, ka viņš vairs nekad neko nespēs pateikt.

- Viņam gadījās ceļā tava sieva, manu zēn, tālumā ska­nēja Trešdienas balss. Viņš kļuva arvien grūtāk saskatāms, it kā izgaisa ēterā. Bet kauja atdos viņam dzīvību. Tāpat kā man. Es esmu rēgs, viņš līķis, bet mēs, vienalga, uzvarēsim! Spēle bija blēdīga.

- Blēdīgas spēles, Ēna atcerējies sacīja, viegli sakaut.

Atbildes nebija. Tumsā nekas nesakustējās.

- Ardievu, Ēna atvadījās un tad piebilda: tēvs.

Taču alā vairs nemanīja ne mazāko dzīvību. Te vairs neviena nebija.

Ēna devās atpakaļ uz Septiņu štatu karogu laukumu, taču ari tur nevienu nemanīja, vienīgi karogi plandījās vējā un kāti krakšķēja turētājos. Varenajā tūkstoštonnu klintī nebija kareivju ar zobeniem, uz virvju tilta nemanīja aizstāvjus. Ēna bija viens.

Te nebija ko redzēt. Pamesta vieta. Tukšs kaujas lauks.

Nē. Nebija vis. Ne gluži.

Viņš vienkārši nebija īstajā vietā.

Tā taču bija Roksitija. Tūkstošiem gadu pielūgta un godi­nāta, un arī mūsdienās miljoniem tūristu, kas pastaigājās pa dārziem un šķērsoja virvju tiltu, atstāja uz svēto kalnu ne mazāku iespaidu kā ūdens, kas darbina miljoniem lūgsnu dzirnaviņu. Realitātei šeit varēja iziet cauri. Ēna zināja, kur vajadzētu notikt kaujai.

Ar šo domu viņš uzsāka ceļu. Viņš atcerējās, kā bija juties lielajā karuseli, mēģināja atsaukt tādas pašas izjūtas, bet šajā jaunajā laika sprīdi…

Ēna atcerējās ari, kā pagrieza Winnebago visos vajadzīgajos leņķos, un lūkoja atsaukt atmiņā toreizējās sajūtas…

Un tad viss notika pavisam viegli un ātri.

Viņš it kā gāja cauri membrānai, it kā no dzelmes būtu izniris ūdens virspusē. Spēris vienu soli uz kalnainās tūristu takas, Ēna nonāca…

…kādā reālā vietā. Aizkulisēs.

Viņš joprojām atradās kalna virsotnē, tas nebija mainijies. Taču tā bija kas daudz vairāk par vienkārši klinšainu vietu. ŠI vieta bija realitātes kvintesence un visu lietu būtības sirds. Salīdzinājumā ar to Lukauta kalns, kuru viņš bija pametis, bija tikai fona dekorācija vai papjēmašē, redzēts televizora ekrānā, kādas lietas attēlojums, nevis pati lieta.

īstā realitāte bija te.

Klinšu sienas veidoja dabisku amfiteātri. Kalnu takas, kas vijās augšup un lejup, bija dabiski tilti gluži kā no Ešera grafi­kas, kas krustām šķērsām skrien pa klinšu sienām.

Bet debesis…

Debesis bija tumšas, tomēr visapkārt zem tām bija gaišs kā dienā, jo debesjumu šķērsoja zaļganbalta lente, spožāka par sauli; tā meta neprātīgus lokus no horizonta līdz horizontam kā gaiša plaisa satumsušajās debesis.

Ēna attapās, ka tas ir zibens. Zibens, kas sastindzis vienā mirkli un ietiecies mūžībā. Gaisma bija skarba un nežēlīga, tā laupīja sejas krāsu, bet acis pārvērta tumšos dobumos.

Šis bija vētras mirklis.

Mainījās paradigmas. Ēna to juta. Vecā pasaule pasaule ar bezgalīgiem plašumiem, neizsmeļamiem resursiem un nākotni stājās pretī citam spēkam enerģijas, viedokļu un nesamieri­nāmu pretrunu tīklam.

Cilvēki tic, Ēna nodomāja. Tādi jau viņi ir. Tic. Bet pēc tam viņi neuzņemas atbildību par to, kam tic; viņi uzbur, bet neuz­ticas uzburtajam. Cilvēki apdzīvo tumsu ar rēgiem, dieviem, elektroniem un pasakām. Cilvēki iedomājas un cilvēki tic, bet tikai tad, ja šī ticība ir nesatricināma kā klints, lietas notiek pa īstam.

Kalna virsotne bija arēna; viņš to uzreiz redzēja. Abpus tai stāvēja karapulki.

Viņi bija pārlieku lieli. Tur viss šķita neticami liels.

Ēna redzēja vecos dievus dievus, kuru āda bija brūna kā vecas sēnes, sārta kā vistas gaļa vai dzeltena kā rudens lapas. Daži bija traki, citi saprātīgi. Ēna pazina vecos dievus. Vienu otru viņš bija saticis, vai arī viņš bija saticis citus, kas līdzinājās šiem. Ifrīti un elfi, milži un punduri. Ēna ieraudzīja sievieti, kuru bija redzējis pustumšā guļamistabā Rodailendā: matos viņai locījās zaļas čūskas. Turpat bija ari Mamadži no karuseļa; viņas rokas bija asiņainas, un viņa smaidīja. Ēna pazina visus.

Arī jaunie dievi bija pazīstami.

Lūk, viens, jādomā, dzelzceļa barons, senatnīgā uzvalkā ar pulksteņķēdi pār vesti. Varēja noprast, ka vīrs bija redzējis labākus laikus. Viņam raustījās piere.

Turpat stāvēja milzīgie, pelēkie lidmašīnu dievi, pirmo debesu sapņotāju mantinieki.

Viņiem blakus rindojās automašīnu dievi: spēcīga, nopietna vienība; uz viņu melnajiem cimdiem un hroma zobiem bija asi­nis: neiedomājamu cilvēku upuru saņēmēji. Par tādu vērienu kopš acteku laikiem pat nebija sapņots. Taču ari viņi nejūtas droši. Pasaule mainās.

Dažiem dieviem sejas bija notrieptas ar fosforu, un viņi liegi mirdzēja, it kā dzīvotu savā gaismā.

Ēna izjuta žēlumu pret visiem.

Jaunie dievi izturējās augstprātīgi. Tas bija acīm redzams. Bet te bija arī bailes.

Viņi baidījās, ka vienubrīd nespēs iet vienā solī ar mainīgo pasauli, nespēs to pārveidot, pārplānot un pārbūvēt pa savam un tad arī viņiem būs jānoiet no skatuves.

Abas puses drosmīgi uzlūkoja pretinieku. Gan vieniem, gan otriem pretējā puse šķita dēmoni, monstri, nolādētie.

Ēna redzēja, ka sākas pirmās sadursmes. Uz klintīm jau izplūda asinis.

Viņi visi gatavojās nopietnai kaujai, īstam karam. Tagad vai nekad, Ēna domāja. Ja viņš nerīkosies tagad, būs par vēlu.

Amerikā viss ilgst mūžīgi, Ēnas pakausī atskanēja balss. Divdesmitā gadsimta piecdesmitie gadi vilkās tūkstošiem gadu. Tev pieder viss pasaules laiks.

Ēna laiskā solī, tā kā pastaigājoties, kā pa brīdim apzināti klūpot, iznāca arēnā.

Visu skatieni pievērsās viņam, un ne skatieni vien. Ēna notrīsēja.

Atskanēja bifeļa balss: Tu lieliski tiec ar visu galā.

Velns parāvis, jā. Šorīt uzcēlos no miroņiem, un pēc tā viss ir pupu mizas, viņš domās atsaucās.

- Vai zināt, Ēna uzsāka sarunu ar visiem un nevienu, tas nav nekāds karš. Jau no paša sākuma viss ir viltus. Un, ja kāds no jums to uzskata par karu, viņš maldās.

No visām pusēm atskanēja murdoņa. Neviens neņēma viņu par pilnu.

- Mēs cīnāmies par savu izdzīvošanu, mauroja mīnotaurs arēnas malā.

- Mēs cīnāmies par savu eksistenci, atsaucās mute no mirdzoša dūmu pīlāra citā pusē.

- Šī ir slikta zeme dieviem, Ēna turpināja, apzinoties, ka ievads ir visai tāls no tādām uzrunām kā draugi, romieši, līdz­pilsoņi, taču tāds derēs. Jūs visi, katrs pa savam, to jau esat sapratuši. Vecos dievus ignorē. Jaunos pieņem ātri, bet tikpat ātri aizmirst, atsakoties no viņiem nākamā modes kliedziena dēļ. Jūs esat aizmirsti vai arī baidāties tikt norakstīti pagātnē, bet varbūt vienkārši esat noguruši no dzīves, kurā valda cil­vēku untumi.

Burkšķēšana pieklusa. Acīmredzot kaut kam no Ēnas sacītā viņi piekrita. Kamēr visi vēl klausījās, vajadzēja izstās­tīt stāstu.

- Reiz dzīvoja dievs, kas bija šeit ieradies no tālas zemes, taču viņa varenība un ietekme zuda tāpēc, ka arvien mazāk cilvēku viņam ticēja. Spēkus šis dievs smēlās upurēšanā, nāvē un jo sevišķi karā. Kaujā kritušo kareivju nāve tika veltīta viņam visas cīņas Vecajā zemē tika atdotas viņam spēka uzturēšanai un iztikai.

Gāja laiks, un mūsu dievs novecoja. Un tad viņš kļuva par blēdi kopā ar citu sava panteona dievu: to, kura daļa ir haoss un krāpniecība. Divatā viņi aptīrīja lētticīgus ļautiņus. Kopā aplaupīja cilvēkus līdz pēdējam kreklam.

Bet tad, varbūt pēc piecdesmit gadiem vai simts, viņi izstrā­dāja projektu, kā radīt spēku rezervuāru, no kura abi varētu smelties pēc vajadzības un kļūt tik spēcīgi kā vēl nekad. Un kas var būt spēcīgāks par kaujas lauku, ko klāj miruši dievi? Spēli viņi nosauca "Spēlēsim pretiniekus".

Saprotat?

Jūs sanācāt uz kauju, kurā nebūs ne uzvarētāju, ne zau­dētāju. Nedz uzvara, nedz sakāve taču viņam nav vajadzīga. Galvenais, lai ietu bojā pietiekami daudz dievu. Ikviens, kas šajā kaujā kritīs, atdos viņam savu spēku. Ikviens, kas šajā kaujā kritīs, viņu baros. Vai saprotat?

Arēnā atbalsojās dārdošs, rēcošs troksnis, it kā kaut kas aiz­degts uzliesmotu. Paskatījies uz trokšņa pusi, Ēna ieraudzīja milzīgu vīrieti ar tumšbrūna mahagonija krāsas ādu un kailām krūtīm; viņam galvā bija cilindrs, mutē švītīgi ielikts cigārs, bet balss skanēja tik dobji, it kā nāktu no kapa.

- Pieņemsim. Bet Odins? jautāja barons Samedi. Viņš taču nomira. Miera sarunu laikā. Tie maitas viņu nogalināja. Viņš nomira. Es zinu, kas ir nāve. Te nu neviens mani ap stūri neapvedīs.

Ēna atbildēja: Acīm redzami. Viņam vajadzēja nomirt pa īstam. Viņš ziedoja savu miesu, lai varētu sākties karš. Bet pēc kaujas viņš kļūtu spēcīgāks nekā jelkad.

- Bet kas esi tu pats? pūlī atskanēja balss.

- Es esmu… biju… esmu viņa dēls.

Viens no jaunajiem dieviem pēc tā, kā viņš smaidīja, trīcēja un vizuļoja, Ēna nosprieda, ka šis noteikti ir salietojies, sacīja:

- Misters Pasaule gan teica…

-Tāda mistera Pasaules nemaz nebija. Tāda cilvēka savu mūžu te nav bijis. Viņš bija tikai viens no jums, neliešiem, kas gribēja baroties no haosa, ko pats bija radījis.

Ēna noprata, ka dievi ir viņam noticējuši, viņu acīs bija aizvainojums.

Ēna pašūpoja galvu.

- Ticiet vai ne, bet man tomēr labāk patīk būt cilvēkam, nevis dievam. Mēs ne no viena nepaģēram ticību. Kaut kā iztiekam un dzīvojam. Tā, lūk.

Kalna virsotnē iestājās klusums.

Un tad ar apdullinošu dārdoņu kalnam uzkrita debesīs sastingušais zibens un arēna iegrima melnā tumsā.

Tās mirdzēja tumsā, daudzas no šīm klātbūtnēm.

Ēna nezināja, vai kāds nesāks strīdēties vai neuzbruks, nemēģinās nogalināt. Viņš gaidīja kaut kādu atbildi.

Bet tad viņš aptvēra, ka gaismiņas cita pēc citas pazūd. Dievi gāja projām, sākumā pa vienam, tad bariņos, beigās simtiem.

Pie Ēnas smagnēji pietuntuļoja zirneklis rotveilera lielumā ar septiņām kājām; viņa daudzšķautņu acis blāvi mirdzēja.

Ēna palika stāvam, lai gan viņam sametās nelabi.

Ticis pietiekami tuvu, zirneklis mistera Nansija balsi ieru­nājās:

- Labs darbiņš! Es ar tevi lepojos. Labi pastrādāji, puis!

- Paldies! Ēna pamāja.

- Kaut kā jānogādā tevi atpakaļ. Ja pārāk ilgi te paliksi, kaut kas var saiet grīstē.

To pateicis, zirneklis nolika ar brūnām spalvām apaugušo kāju uz Ēnas pleca…

* * *

…nokļuvis Septiņu štatu karogu laukumā, misters Nansijs sāka klepot. Labo roku viņš turēja uz Ēnas pleca. Lietus bija mitējies. Kreiso roku misters Nansijs bija piespiedis sānam, it kā ciezdams sāpes. Ēna apjautājās, vai viņam nav slikti.

- Esmu izturīgs kā veclaiku nagla, misters Nansijs atbil­dēja. Vēl stiprāks. Tomēr viņš neizklausījās priecīgs. Viņš izklausījās pēc sāpju nomocīta večuka.

Laukumā stāvēja un uz soliņiem vai vienkārši zemē sēdēja vairāki desmiti cilvēku, daži no tiem šķita smagi ievainoti.

Ēna dzirdēja rūkoņu debesīs, tā nāca no dienvidiem. Viņš uzmeta skatienu misteram Nansijam.

- Helikopteri?

Misters Nansijs pamāja.

- Par tiem tu neuztraucies. Vairs ne. Sakops visu miskasti un aizlidos. Šajā ziņā viņi ir profesionāļi.

- Skaidrs.

Ēna zināja, ka ir neliela daļa no "miskastes", ko viņam vaja­dzēja redzēt savām acīm, iekams tā būs sakopta. Aizņēmies lukturīti no sirma kunga, kurš izskatījās pēc pensionēta ziņu reportiera, viņš devās meklēt.

Loru viņš atrada guļam uz zemes alā blakus diorāmai ar elfiem-ogļračiem no "Sniegbaltītes". Klints grīda zem viņas bija lipīga no asinīm. Lora gulēja uz sāniem; droši vien tā viņu bija nometis Lokijs, kad izrāva šķēpu no viņiem abiem.

Vienu roku viņa bija piespiedusi pie krūtīm. Šobrīd Lora izskatījās ārkārtīgi trausla. Mirusi, taču pie tā Ēna jau sen bija pieradis.

Nometies blakus, viņš pieskārās sievas vaigam un nosauca viņu vārdā. Lora atvēra acis, pacēla galvu un pagrieza to uz Ēnas pusi, līdz viņu ieraudzīja.

- Sveiks, kucēn, viņa vārgi izdvesa.

- Sveika, Lora! Kas te notika?

- Nekas, viņa atbildēja. Nekas īpašs. Vai viņi uzva­rēja?

- Es nezinu, Ēna teica. Man šķiet, tas viss ir diezgan relativi. Bet es apturēju kauju īsi pirms sākuma.

- Mans gudrais kucēns, viņa sacīja. Tas vīrs misters Pasaule solīja iedzīt tev acī mietu. Man viņš nepavisam nepatika.

- Viņš ir miris. Tu viņu nogalināji, mīļum.

Lora pamāja. Viņa teica:

- Labi gan.

Viņas acis aizvērās. Paņēmis sievas auksto roku, Ēna turēja to savā plaukstā. Pēc brīža Lora atkal atvēra acis.

- Vai tu izdomāji, kā mani atsaukt dzīvo pasaulē? viņa pajautāja.

- Laikam, Ēna atbildēja. Lai nu kā, vismaz vienu veidu zinu.

- Labi, viņa izdvesa un ar auksto roku saspieda viņa plaukstu.

- Bet pretējo? Vai to arī varētu? Lora jautāja.

- Pretējo?

-Jā, viņa čukstēja. Man šķiet, ka esmu to nopelnījusi.

- Es negribu to darīt.

Lora neko neteica. Viņa vienkārši gaidīja.

- Labi, lai notiek, Ēna sacīja.

Atbrīvojis roku, viņš pieskārās Loras kaklam.

- Lūk, tas ir mans vīrs, viņa sacīja. Loras balsī skanēja lepnums.

- Es tevi mīlu, mazulīt, Ēna atsaucās.

- Mīlu tevi, kucēn, viņa čukstēja.

Satvēris zelta monētu, kas karājās Lorai kaklā, Ēna to spē­cīgi parāva, un ķēdīte viegli pārtrūka. Satvēris monētu ar īkšķi un rādītājpirkstu. Ēna tai uzpūta un tad plaši atvēra plaukstu.

Monēta bija pazudusi.

Loras acis vēl bija atvērtas, taču nu jau stingas.

Ēna pieliecās un uz aukstā vaiga viņu viegli noskūpstīja, taču Loras lūpas neatbildēja. Ēna to nemaz negaidīja. Piecēlies viņš izgāja no alas un lūkojās naktī.

Vētras bija rimušas. Gaiss atkal bija svaigs, dzidrs un jauns.

Ēna zināja, ka rit būs sasodīti skaista diena.