Amerikāņu dievi

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Reliģiju, tāpat kā morāli, Amerika ieguldījusi drošos, peļņu nesošos vērtspapīros. Šai nācijai ir neapstrīdama pārliecība par Dieva svētību pār viņu valsti, jo viņi to ir pelnījuši. Amerikas dēli, lai kādu doktrīnu atzītu vai neatzītu, nedo­mādami parakstīsies zem šī nacionālā kredo.

Agnese Repuere. "Laikmeti un tendences"

Ēna brauca uz rietumiem caur Viskonsinu un Minesotu uz Ziemeļdakotu, kur sniegiem klātās virsotnes atgādināja milzīgus gulošus bifeļus. Viņi abi ar Trešdienu stundām ilgi neredzēja neko citu. Pēc tam viņi pagriezās uz dienvidiem, uz Dienviddakotas rezervātu pusi.

Limuzīnu, pie kura stūres Ēna sēdās ar prieku, Trešdiena bija pārdevis un tā vietā nopircis vecu, sagrabējušu Winnebago treileru, kas ne īpaši izteikti, taču uzbāzīgi un nepārprotami smirdēja pēc runča un Ēnam nepavisam nepatika.

Kad viņi pabrauca garām pirmajai norādei uz Rašmoras kalnu, līdz kuram vēl aizvien bija pāris simti jūdžu, Trešdiena noburkšķēja:

- Tagad tā ir svētā zeme.

Ēna nobrīnījās, jo bija pārliecināts, ka Trešdiena aizmi­dzis.

- Cik zinu, te ir indiāņu svētvieta, viņš atsaucās.

- Svēta vieta, Trešdiena turpināja, tā ir amerikāņu pie­eja viņi grib dot ļaudīm ieganstu atbraukt un pielūgt. Šajos laikos vairs nevar vienkārši atbraukt un apskatīt kalnu. Tam jau domāti tie mistera Gutzona Borgluma prezidentu milzu ģīmji. Ja jau izkalti, tad biļete rokā, un ļaudis var bariem braukt un skatīties dabā to, kas redzēts uz tūkstošiem pastkaršu.

- Es reiz pazinu čali, kas nodarbojās ar svarcelšanu "Mus­kuļu darbnīcā", jau sen. Viņš stāstīja, ka Dakotas indiāņu zēni kāpj kalnā, riskējot ar dzīvību, uztraušas cits citam ple­cos tā, lai pašā augšā esošais varētu uzčurāt prezidentam uz deguna.

Trešdiena gardi nosmējās.

- O, lieliski! Vienreizīgi! Vai kāds no prezidentiem ir izpel­nījies īpašas indiāņu dusmas?

Ēna paraustīja plecus.

- To viņš neteica.

Zem mašīnas riteņiem skrēja kilometrs pēc kilometra. Ēnam šķita, ka pats stāv uz vietas, bet Amerikas ainava slīd garām ar ātrumu deviņdesmit kilometri stundā. Ziemas dūmaka izplūdināja it visa kontūras.

Bija ceļojuma otrās dienas vidus, galamērķis ar roku aiz­sniedzams. Ēna pēc ilgas domāšanas ierunājās:

- Pagājušajā nedēļā Leiksaidā pazuda meitene. Kamēr bijām Sanfrancisko.

-Jā? Trešdiena vienaldzīgi novilka.

- Skolniece Elisona Magoverna. Nejau pirmā, kas tur pazu­dusi. Daudzi bērni izgaisuši bez pēdām, un visi ziemā.

Trešdiena sarauca uzaci.

- Traģēdija, vai ne? Tās mazās sejiņas uz piena pakām, lai gan neatceros, kad pēdējo reizi redzēju bērna bildi uz piena pakas. Un arī ceļmalas atpūtas vietās uz sienas. Vai esi mani redzējis? Dziļi eksistenciāls jautājums zelta laikmetā. Vai esi mani redzējis? Pie krustcelēm pagriez!

Ēnam šķita, ka virs galvas dzird helikopteru rūkoņu, taču mākoņi bija pārāk zemu, lai kaut ko saskatītu.

- Kāpēc izvēlējies tieši Leiksaidu? Ēna painteresējās.

- Es taču teicu! Jauka, klusa vietiņa, kur var paslēpties. Prom no acīm un radariem.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka tāpēc. Bet tagad pa kreisi, Trešdiena attrauca.

Ēna stūrēja pa kreisi.

- Kaut kas nav riktīgi, Trešdiena noburkšķēja. Nolādēts! Velns viņu rāvis! Brauc lēnāk, bet neapstājies!

- Varbūt kaut ko man paskaidrosi?

- Nepatikšanas. Vai nezini citu ceļu?

- Nevaru iedomāties. Dienviddakotā esmu pirmo reizi, Ēna atbildēja, turklāt nezinu, uz kurieni braucam.

Viņpus kalna miglā nozibsnlja sarkana gaisma.

- Bloķē mums ceļu. Trešdiena iegrūda roku dziļi žaketes kabatā, pēc tam otrā, kaut ko meklēdams.

- Varu apstāties un apgriezties riņķi. Ja mums būtu džips, es brauktu nost no ceļa. Taču Winnebago apgāzlsies, ja es mēģināšu ar to tikt pāri grāvim.

- Nav nozīmes. Viņi būs ari aiz muguras, Trešdiena atbil­dēja, samazini ātrumu līdz divdesmit kilometriem, piecpa­dsmit.

Ēna iemeta skatienu spogulītī. Apmēram puskilometru aiz viņiem spīdēja mašīnas lukturi.

- Vai tiešām? viņš pārjautāja.

Trešdiena nošņācās.

- Tiešām, tāpat kā olas paliek olas, viņš izmeta. lā teica tītaru audzētājs, savākdams sava pirmā bruņrupuča dējumu. Rokā gan!

Izņēmis no kabatas krita gabaliņu, Trešdiena sāka skribelēt uz mašīnas paneļa tādu kā algebras vienādojumu, bet varbūt (Ēnam iešāvās prātā) viņš bija kā klaidonis, kas raksta citiem klaidoņiem garu vēsti klaidoņu šifrā: nikns suns, bīstama pil­sēta, jauka sieviete, ērts cietums, kurā pārnakšņot…

- Labi, Trešdiena pamāja. Tagad spied līdz četrdesmit. Un nekādā gadījumā neapstājies!

Viena no mašīnām aiz viņiem, ieslēgusi bākugunis un sirēnu, strauji tuvojās.

- Centies nesamazināt ātrumu, Trešdiena atkārtoja. Viņi tikai grib piespiest mūs braukt lēni, vēl pirms ir mūs nobloķējuši. Skraps. Skraps. Skraps.

Ēna uzbrauca kalnā. Ceļš bija aizšķērsots pavisam tuvu, ne tālāk par puskilometru. Pār šoseju rindojās divpadsmit mašī­nas, bet uz pievadceļa stāvēja policijas spēkrati un vairākas melnas apvidus mašīnas.

- Tā, lūk. Trešdiena nolika kritiņu. Winnebago panelis bija noklāts ar tādām kā rūnām.

Mašīna ar sirēnu, jau turpat aiz muguras, samazināja ātrumu, un no skaļruņa atskanēja balss:

- Brauciet malā!

Ēna uzmeta skatienu Trešdienām.

- Pa labi, vecais norīkoja. Brauc nost no ceļa!

- Man nesanāks. Apgāzisimies!

- Viss būs pa pirmo. Pa labi! Ko gaidi?

Ēna ar labo roku rāva stūri uz leju, un Winnebago noraus­tījies sasvērās. Brīdi šķita, ka māja uz riteņiem tiešām apgāzīsies, taču pasaule aiz logiem izplūda un sāka mirdzēt kā dzidra ezera atspulgs, kuru saviļņojusi vēja brāzma, un Dakota izstiepās un mainīja veidolu.

Mākoņi, migla, sniegs un diena izzuda.

Tagad virs galvas mirdzēja zvaigznes kā sasaluši gaismas šķēpi, iedurti naksnīgajās debesīs.

- Mašīnu atstāsim tepat, Trešdiena paziņoja. Tālāk iesim kājām.

Izslēdzis dzinēju, Ēna paņēma no aizmugures sēdekļa mēteli, Sorel ziemas zābakus un cimdus. Viņš izkāpa no mašī­nas un gaidīja.

- Nu tad ejam! Ēna teica.

Trešdiena pavērās viņā ar uzjautrinājumu, taču viņa acis bija vēl kaut kas varbūt aizkaitinājums? Vai arī lepnums?

- Kāpēc tu nerunā pretī? Kāpēc nekliedz, ka tas nav iespē­jams? Kāpēc, velns parāvis, esi tik paklausīgs un velnišķīgi rāms?

- Tāpēc, ka tu man nemaksā, lai es uzdotu jautājumus, Ēna sacīja un tad, aptvēris, ka šie vārdi ir patiesi, piebilda:

Starp citu, pēc Loras es vairs ne par ko nebrīnos.

- Kopš viņa atgriezās no mirušo valstības?

- Kopš uzzināju, ka viņa drāzās ar Robiju. Tas gan sāp. Viss pārējais ir dzīves sīkumi. Kurp mēs tagad ejam?

Trešdiena norādīja virzienu, un abi sāka soļot. Zem kājām bija slidena klints, līdzīga vulkāna lavai, vietām kā stikls. Gaiss dzestrs, tomēr ne tik auksts kā ziemā. Neveikli, sāniski abi kāpa lejup pa kalnu. Ieraudzījuši grumbuļainu taku, gāja pa to. Ēna pameta skatienu uz kalna pakāji un aptvēra, ka tas, ko viņš redz, nav iespējams.

- Pie velna, kas tad tas? viņš iesaucās.

Trešdiena pielika pirkstu pie lūpām un strauji pameta ar galvu. Klusu.

Lejā pie kalna rēgojās zila metāla mehānisms ar mirgojo­šiem lukturiem, tāds kā zirneklis traktora lielumā. Aiz zirnekļa vīdēja kaulu čupiņu rinda, un katrai no tām blakus mirgoja uguns, mazliet lielāka par sveces liesmu.

Trešdiena pamāja Ēnam, lai turas pa gabalu. Ēna spēra soli sāņus uz slidenās takas, lai turētos pa gabalu, un tas bija liktenīgi: potīte sašķiebās un viņš kūleņodams slīdēja lejup pa nogāzi. Krizdams viņš centās ieķerties klintī, taču vulkāniskais stikls pārgrieza ādas cimdu kā papīru.

Beigās viņš piezemējās kalna pakājē starp mehānisko zir­nekli un kauliem.

Atbalstījies ar roku pret zemi, Ēna mēģināja uzslieties kājās un nejauši ar roku pieskārās kaulam, šķiet, apakšstilba kaulam, un…

.. .viņš stāvēja dienas gaismā ar cigareti mutē, skatīdamies rokas pulksteni. Visapkārt bija mašīnas, daža tukša, daža ne. Nevajadzēja dzert to pēdējo krūzi kafijas, tagad tik ļoti gribējās čurāt, ka vairs nevarēja izturēt.

Pienāca vietējās varas pārstāvis, liela auguma virs ar apsar­mojušām valziiga ūsām. ŠI vira vārdu gan viņš nevarēja atcerēties.

- Tiešām nezinu, kā varējām viņus pazaudēt, vietējās varas pārstāvis neveikli taisnojas.

- Gan jau redzes māns, viņš atbild. Drausmīgi laikapstākļi. Migla. Jādomā, ka mirāža. Droši vien aizbrauca pa citu ceļu. Bet mēs gaidījām šeit.

Vietējās varas pārstāvis izskatās vīlies.

- Ak tā. Un es domāju, ka tāpat kā "X failos", viņš novelk.

- Baidos, ka nekā tik aizraujoša.

Dažreiz viņu moka hemoroīdi, un šobrīd tūplis sāk sūrstēt, ziņodams par uzliesmojumu. Kaut ātrāk tiktu atpakaļ uz šose­jas! Viņš gribētu, kaut tur tuvumā būtu koks, aiz kura varētu pastāvēt čurāt gribas arvien trakāk. Nometis cigareti zemē, viņš to samīda.

Vietējās varas pārstāvis, piegājis pie policijas mašīnas, kaut ko saka šoferim. Abi pašūpo galvu.

Viņam ienāk prātā, ka varētu vienkārši sakost zobus un iedomāties sevi esam Maui, bez nevienas dzīves dvēseles vis­apkārt, un pačurāt uz mašīnas pakaļējā riteņa. Kaut jel viņam nebūtu bijis šīs briesmīgās kautrības čurāšanas jomā, varbūt vēl kādu bridi tomēr varētu paciesties, tomēr prātā uzplaiksnīja avīžraksta izgriezums, ko kāds reiz, pirms trīsdesmit gadiem, bija piespraudis universitātes kopmītnes hallē pie ziņojumu dēļa, brīdinājuma stāsts par kādu vīru, kas braucis tālsa­tiksmes autobusā ar sabojātu tualeti. Vīrs visu ceļu cieties, bet, kad beidzot nonācis galamērķi, nabagam bija jāievieto katetrs, lai viņš vispār spētu pačurāt.

Tas taču bija smieklīgi. Viņš taču nav nekāds vecis. Aprīlī svinēs piecdesmito dzimšanas dienu, un viņa urinceļi darbojas normāli. Viss darbojas normāli.

Viņš izvelk mobilo, pieskaras izvēlnei, slidina uz leju, līdz atrod numuru, kas reģistrēts kā "Veļas mazgātava". Toreiz, to ierakstot, viņš bija uzjautrinājies, jo tas bija aģentu koda vārds vecajā "The Man from U.N.C.L.E." seriālā, taču tagad, skatoties uz ierakstu, viņš attopas, ka ir visu sajaucis, koda vārds bija "Šūšanas darbnīca" un seriāls bija "GetSmart". Viņš joprojām pēc šiem gadiem jūtas nedaudz nokaunējies un viegli apmulsis, jo bērna gados nebija aptvēris, ka tā ir komēdija, un vienkārši gribēja sev kurpi-telefonu…

Tālrunī atsaucas sievietes balss:

- Lūdzu?

- Te misters Pilsēta. Man vajag misteru Pasauli.

- Mirkli pagaidiet! Paskatīšos, vai nav aizņemts.

Iestājas klusums. Pilsēta sakrusto kājas, pavelk uz vēdera

augstāk jostu, lai tik traki nespiež pūsli, jā, ir jānomet tie pēdējie pieci kilogrami.

Un tad izmeklēti pieklājīga balss saka:

- Hallo, mister Pilsēta!

- Viņi mums izspruka, Pilsēta ziņo. Iekšās viņam iestrē­dzis sarūgtinājuma kamols: maitas, netīrie kuņas dēli, Meža un Akmens slepkavas, ak kungs! Nosist tik krietnus vīrus! Tik krietnus. Eh, kā derētu nojāties ar misis Mežu, taču viņš zina, ka tik ātri pēc Meža nāves nevar… Tāpēc katru otro nedēļu jāizmaksā viņai vakariņas, nu nekas, gan jau nākotnē noderēs, sieviete ir tik pateicīga par izrādīto uzmanību…

- Kā viņiem tas izdevās?

- Nezinu. Nobloķējām ceļu, šiem nebija kur sprukt, tomēr aizlaidās.

- Tikai vēl viena dzīves mazā mistērija. Neko darīt. Vietējos nomierināji?

- Pateicu, ka tas bija redzes māns.

- Uzķērās?

- Varbūt.

Mistera Pasaules balss šķiet dīvaini pazīstama. Ērmota doma: viņš taču strādā mistera Pasaules tiešā pakļautībā divus gadus, sarunājas ar viņu katru dienu, protams, balss ir pazīstama.

- Nu jau šie būs gabalā.

- Vai sūtīt cilvēkus uz rezervātu, varbūt tur šos pārtver­sim?

- Nav vērts. Pārāk daudz juridisku klapatu, rit varu nospiest virkni citu pogu. Laika mums ir daudz. Brauc tūlīt šurp! Man darba pilnas rokas, jāsasauc stratēģiskā apspriede.

- Nepatikšanas?

- Čurāšanas sacīkstes. Piedāvāju rikot pie mums. Tehniskie grib Ostinā, varbūt Sanhosē, spēlētāji Holivudā, bet netveramie Volstrītā. Katrs grib savā pagalmā. Neviens negrib piekāpties.

- Ko lai tagad daru?

- Pagaidām neko. Vieniem uzrūkšu, citus paglaudīšu. Tu jau zini kā parasti.

- Jā, ser.

- Veiksmi, Pilsēta!

Atskan signāls.

Pilsēta domā, ka tagad noderētu īpašo uzdevumu vienība, kas noķertu to draņķa Winnebago, varbūt jānomīnē ceļš vai jāpalaiž atombumba, lai tie bastardi redz, ka nav nekādi joki. Misters Pasaule reiz viņam bija teicis: Mēs rakstām vēs­turi ar uguns burtiem, bet misters Pilsēta patlaban domā: augstā debess, ja tūlīt nepamīzīšu, niere būs čupā, sasprāgs gabalos tā, kā paps bija teicis garā ceļā Pilsētas bērnībā, kad viņi brauca pa starpštatu šoseju: Man ūdens pacēlies līdz zobiem. Misters Pilsēta to dzird vēl tagad, ausīs skan asais jenkiju akcents: Man drīz jānolaiž ūdens. Ūdens pacēlies līdz /.obiem…

…tikmēr Ēna juta, ka sveša roka mēģina atraut viņa plaukstu no kaula, kurā viņš ieķēries, atlaužot vaļā vienu pirk­stu, tad otru, trešo… Čurāt vairs negribējās; viņš bija pavisam cits cilvēks. Ēna stāvēja uz gludas kā stikls klints, virs galvas atkal mirdzēja zvaigznes, un kauls bija zemē pie citiem kauliem.

Trešdiena, vēlreiz pamājis, ka jāklusē, sāka soļot, un Ēna viņam sekoja.

Mehāniskais zirneklis pēkšņi iečīkstējās, un Trešdiena sastinga. Ari Ēna apstājies sāka gaidīt, kas notiks. Nozibsnīja zaļas gaismiņas, skriedamas pār zirnekli krustām šķērsām. Ēna centās elpot pēc iespējas klusāk.

Kas tad galu galā notika? Varētu nodomāt, ka viņš pa logu ieskatījies cita cilvēka galvā. Un tad Ēna attapās: mis­ters Pasaule! Tas taču biju es pats, kam tā šķita pazīstama. To domāju es, nevis Pilsēta! Tāpēc jau viss šķita tik dīvaini. Ēna centās atcerēties, kur un kad dzirdējis šo balsi, tomēr bez panākumiem.

Gan jau atbilde atnāks, viņš sevi mierināja, agri vai vēlu, bet atnāks!

Zaļās gaismiņas kļuva zilas, tad sarkanas, pēc tam izplūda sārtas, un zirneklis nostājās uz saviem metāla taustekļiem. Trešdiena gāja uz priekšu vientuļš stāvs zem zvaigznēm, platmalē, viņa nonēsātais, tumšais apmetnis ik pa brīdim noplandīja nekurienes vējā, viņa spieķis klaudzēja pret stikla gludo klinti.

Kad metāla zirneklis kļuva tikai par tālu mirgoņu zvaigžņu gaismā, Trešdiena sacīja:

- Tagad ir droši runāt.

- Kur mēs esam?

- Aizkulisēs, Trešdiena atbildēja.

- Kā, lūdzu?

- Uzskati, ka esam aizkulisēs. Kā teātri vai tamlīdzīgi. Es tevi aizvedu no skatītāju zāles, un tagad mēs esam aiz skatu­ves. Šis ir īsceļš.

- Tikko pieskāros tam kaulam, uzreiz spēju nolasīt kāda tipa, Pilsētas, domas. No tiem aģentiem. Viņš mūs ienīst.

-Jā-

- Viņam ir priekšnieks, vārdā misters Pasaule. Šķita pazīs­tams, bet nespēju atcerēties, kādā sakarā. Es skatījos Pilsētas galvā, bet varbūt biju iekšā? Nevaru saprast.

- Vai viņi zina, uz kurieni ejam?

- Cik sapratu, akcija atsaukta. Viņi negrib mums sekot rezervāta teritorijā. Vai mēs dodamies uz rezervātu?

- Varbūt.

Trešdiena atspiedās uz spieķa.

- Bet kas tas par zirnekli?

- Paraugdemonstrējums. Meklēšanas mehānisms.

- Vai viņi ir bīstami?

- Jābūt gatavam uz visļaunāko tikai tā var nodzīvot tik ilgi, cik es.

Ēna pasmaidīja.

- Un cik tad ir to gadu?

- Tikpat, cik manai mēlei, Trešdiena atbildēja. Esmu pāris mēnešu vecāks par saviem zobiem.

- Tu spēlē kārtis, tik tuvu piespiedis krūtīm, ka neesmu drošs, vai tās maz ir kārtis.

Trešdiena kaut ko noburkšķēja.

Jo kalns, jo grūtāk bija tajā uzkāpt.

Ēnam sāka sāpēt galva. Zvaigznēm bija savs pulss, tās pulsēja saskaņoti ar sāpēm deniņos un krūtīs. Pie nākamā kalna viņš paklupa, atvēra muti, lai kaut ko teiktu, bet sāka rīstīties.

Iebāzis roku krūšu kabatā, Trešdiena izņēma blašķīti.

- Ierauj malku, viņš teica, tikai vienu!

Dzēriens bija sīvs un izgaisa mutē kā labs brendijs, lai gan alkohols tas nebija. Trešdiena paņēma blašķi un iebāza atpakaļ kabatā.

- Skatītājam nelon staigāt aizskatuvē. Tāpēc jau tev same­tās šķērmi. Jāpasteidzas, lai ātrāk tiekam projām.

Abi pielika soli: Trešdiena stingrā gaitā, Ēna ik pa brīdim paklupdams, lai gan pēc dzēriena viņš bija atspirdzis. Mutē bija palikusi apelsīna mizas, rozmarīna eļļas, piparmētru un āboliņa garša.

Trešdiena saņēma viņu aiz rokas.

- Rau, viņš teica, pamājis uz divām vienādām, kā akmensledū sasalušām klintsradzēm kreisajā pusē.

- Iziesim cauri! Turies man blakus!

Ejot sejā vienlaikus iesitās auksts gaiss un spilgta dienas gaisma. Viņš apstājās un aizvēra acis apjucis un gaismas apžilbināts -, un tad, ar roku sargājot acis no gaismas, atkal tās pavēra.

Viņi apstājās pakalna vidū. Dūmaka bija izklīdusi, atkā­pusies saulainas, dzestras dienas priekšā, debesis mirdzēja dzidri zilas. Kalna pakājē vijās grantsceļš, pa kuru kā rotaļu mašīniņa brauca sarkans pikaps. Ēnam sejā iesitās malkas dūmu mutulis, acis sāka asarot. Dūmi kāpa no tuvākās mājas skursteņa. Izskatījās, ka dzīvojamo treileru kāds pirms trīsdes­mit gadiem novietojis pakalna nogāzē un tur to ari pametis. Mājoklis izskatījās vecs, ielāpi klājās cits citam pāri. Ēna bija pārliecināts, ka cinkotā skārda skurstenis, no kura nāca dūmi, nebija ēkas oriģinālā sastāvdaļa.

Tiklīdz viņi piegāja, durvis atvērās un tajās parādījās pus­mūža vīrs ar dzedrām acīm un lūpām kā naža dūriens. Nomē­rījis abus ar skatienu, vīrs teica:

- A, jā, es jau dzirdēju, ka pie manis brauc divi baltie. Divi baltie iekš Winnebago. Jūs esot apmaldījušies, un baltajiem tas mūždien gadās, ja uz katra stūra nerēgojas ceļa rādītāji. Un nu paraug' vien uz abām nelaimes čupām pie durvīm. Vai zināt, ka stāvat uz Lakotas zemes?

Namatēvam bija gari, sirmi mati.

- Kopš kura laika te ir Lakota, vecais blēdi? Trešdiena atbildēja, ģērbies jau pieklājīgā mētelī un ausainē, un pēkšņi Ēnam bija grūti iedomāties, ka pirmīt zvaigžņu gaismā viņš bija platmalē un nodriskātā apmetnī. Tā, lūk, Viskij' Džek, skumjais bastard! Es mirstu badā, un mans draugs tikko izkorķēja brokastis. Vai nelūgsi mūs iekšā?

Viskij' Džeks pakasīja roku. Viņš bija zilos džinsos, apakškreklā, pelēkā kā paša mati, un mokasīnos acīmredzot auks­tums šo vīru nebiedēja.

Brīdi padomājis, Viskij' Džeks atbildēja:

- Man tas tīk. Nāciet vien iekšā, baltie vīri, kas pazaudējuši Winnebago\

Treilerā vēl vairāk smaržoja pēc plīts dūmiem, bet pie galda sēdēja vīrs netīrās briežādas biksēs, basām kājām. Ada viņam bija koka mizas krāsā.

Trešdiena priecīgi pasmaidīja.

- Skat, viņš teica, labi vien ir, ka apmaldījāmies! Viskij' Džeks un Džonijs Ābols. Divi brekši ar vienu ķērienu!

Pie galda sēdošais vīrs, Džonijs Ābols, paskatījās uz Treš­dienu un aptaustīja sev kājstarpi.

- Atkal garām! Pārbaudīju, manējais vēl ir savā vietā.

Uzmetis skatienu Ēnam, viņš pacēla roku sveicienam.

- Esmu Džons Čepmens. Neklausies, ko tavs priekšnieks par mani saka. Viņš ir pakaļa. Vienmēr tāds bijis un paliks uz visiem laikiem. Daži tādi ir, tur neko nevar darīt.

- Maiks Ainsels, Ēna atbildēja.

Čepmens pabraucīja neskūto zodu.

- Ainsels, viņš atkārtoja, tas taču nav vārds. Bet kāds ir, tāds ir. Kā tevi parasti sauc?

- Par Ēnu.

- Nu tad saukšu tevi par Ēnu. Klau, Viskij' Džek, bet viņš neteica īsti Viskij' Džek, Ēna aptvēra. Pārāk daudz zilbju. Kā būs ar maltīti?

Paņēmis koka karoti, Viskij' Džeks pacēla vāku melnam dzelzs katlam, kas burbuļoja uz malkas plīts.

- Tūlīt būs gatava!

Paņēmis četras plastmasas bļodas, Viskij' Džeks salēja tajās katla saturu, uzlika traukus uz galda un tad izgāja laukā un izcēla no kupenas plastmasas kannu. Atgriezies viņš salēja čet­rās lielās glāzēs duļķaini dzeltenbrūnu šķidrumu un nolika pa glāzei pie katras bļodas. Beigās arī pats apsēdās blakus pārējiem.

Trešdiena aizdomīgi noraustīja degunu.

- Izskatās pēc mīzaliem, viņš noburkšķēja.

- Tu joprojām tos dzer? Viskij' Džeks painteresējās. Jūs, baltie, gan esat traki! Mans brūvējums ir labāks.

Pēc tam viņš vērsās pie Ēnas:

- Sautējumā ir lielākoties savvaļas tītars. Liķieri atnesa Džons.

- Maigs ābolu sidrs, Džons Čepmens izlaboja. Stiprajiem dzērieniem neuzticos no laika gala. Tie padara cilvēku traku.

Sautējums bija garšīgs, ābolu sidrs lielisks. Ēna centās ēst lēni, visu kārtigi sakošļāt, uzreiz nenorit, taču bija izsalcis vairāk, nekā pašam šķita. Viņš palūdza otru bļodu sautējuma un glāzi sidra.

- Putniņš man pačivināja, ka tu runājot ar visvisādiem ļaudīm, piedāvādams visvisādus darījumus. It kā saucot večus uz kara taku, Džons Čepmens ierunājās.

Ēna un Viskij' Džeks jau vāca nost galdu, likdami sautē­juma pārpalikumus plastmasas trauciņos ar vāku. Viskij' Džeks iznesa tos laukā un noslēpa sniega kupenās pie durvīm, uzlik­dams virsū piena kasti, lai vēlāk varētu atrast.

- Manuprāt, tas ir akurāts un patiess notikumu apkopo­jums, Trešdiena paziņoja.

- Bet viņi uzvarēs, Viskij' Džeks paziņoja bezkaislīgā balsī. Jau ir uzvarējuši. Un jūs esat zaudējuši. Tāpat kā mana tauta baltajiem. Viņi parasti uzvar. Ja zaudē, slēdz līgumus. Pēc tam tos lauž. Un atkal ir uzvarētāji. Par vēl kādu bezcerīgu lietu es necīnos.

- Un uz mani vari neskatīties, piebalsoja Džons Čepmens, pat tad, ja cīnītos jūsu pusē (bet es necīnīšos), jums no manis būs maz labuma. Kraupainās žurkas mani atšuva un aizmirsa uz visiem laikiem. Bridi klusējis, viņš izmeta: Pols Banjens. Viņš lēnām grozīja galvu un vēlreiz sacīja: Pols Banjens.

Ēna pat nebija iedomājies, ka divus vienkāršus vārdus var izrunāt ar tādu naidu.

- Pols Banjens? viņš brīnījās. Ko tad šis nodarījis?

- Paņēma cilvēku prātus, Viskij' Džeks atbildēja.

Viņš bija izmangojis no Trešdienas cigareti, un tagad abi sēdēja un pīpēja.

- Tāpat kā tie idioti, kas izdomā, ka kolibri uztraucas par lieko svaru vai zobu kariešu, vai citām muļķībām. Varbūt grib pasargāt kolibri no kaitīgā cukura, Trešdiena paskaidroja.

- Piepilda kolibri barotavas ar nolādēto NutraSweet. Putni atlido, to iedzer. Un tad mirst, jo tajā draņķī nav kaloriju, kaut arī mazie kuņģīši pilni. Ar Polu Banjenu ir tāpat. Neviens nestāstīja par Polu Banjenu. Neviens par tādu nezināja. Pols Banjens izsteberēja no Ņujorkas reklāmas aģentūras 1910. gadā un piepildīja nācijas mītisko vēderu ar tukšām kalorijām.

- Man gan Pols Banjens patīk, Viskij' Džeks iebilda.

- Pirms dažiem gadiem braucu viņa karuselī Amerikas tirdznie­cības centrā. Augšā stāv milzis Pols Banjens, bet tu dragā lejā. Bladāc! Manuprāt, čalim nav nekādas vainas. Mani neuztrauc tas, ka Pola Banjena nekad nav bijis, jo viņš nekad nav cirtis kokus. Lai gan stādīt kokus būtu labāk. Tas būtu cēlāk.

- Zelta vārdi, Džons Čepmens piebalsoja.

Trešdiena izpūta dūmu gredzenu. Tas karājās gaisā gluži kā Warner Brothers multfilmā, līdz lēnām izgaisa kušķos un vijumos.

- Nolādēts, Viskij' Džek, ne jau par to mēs runājam, un tu to labi zini!

- Es tev nepalīdzēšu, Viskij' Džeks attrauca. Kad dabū­siet pa kaklu, brauciet pie manis, un, ja vēl te būšu, jūs paba­rošu. Rudenī maltītes ir visgardākās.

-Jebkurš cits variants ir sliktāks, Trešdiena neatlaidās.

- Tev taču nav ne jausmas par citiem variantiem, Viskij' Džeks sacīja un uzmeta skatienu Ēnam.

- Tu esi medībās, viņa balsi pīpēšana bija vērtusi rupju, tā rezonēja telpā, dūmaina no malkas un no smēķēšanas.

- Es strādāju, Ēna atbildēja.

Viskij' Džeks nogrozīja galvu.

- Nē, tu ari kaut ko medī, viņš nepiekrita. Vēlies nokār­tot kādu parādu.

Atcerējies Loras zilganās lūpas un asiņainās rokas, Ēna pamāja.

- Nu tad klausies! Vispirms bija lapsa kūmiņš, un viņa brā­lis bija vilks. Lapsa teica, ka cilvēks dzīvos mūžīgi. Ja nomirs, tad uz neilgu laiku. Vilks atbildēja: "Nē, cilvēki mirs, tā pare­dzēts, visam dzīvajam reiz jāmirst, ja ne, cilvēki savairojušies pārņems visu pasauli, aprīs visus lašus, ziemeļbriežus, bifeļus, visus ķirbjus un kukurūzu." Bet kādudien vilks nomira un tad teica lapsai, lai aši atdod viņam dzīvību. Lapsa atbildēja: "Nē, kas miris, lai paliek miris! Tu mani pārliecināji." To teikdams, kūmiņš sāka raudāt. Taču vilks pats bija tā noteicis, un tā ari palika. Tāpēc tagad vilks valda mirušo valstībā, bet lapsa dzīvo zem Saules un Mēness, vēl arvien sērodams par brāli.

-Ja negribat piedalīties, nevajag. Iesim tālāk! Trešdiena iesaucās.

Viskij' Džeka sejā nepakustējās ne vaibsts.

- Es sarunājos ar šo jauno cilvēku, viņš atbildēja, no tevis nav nekādas jēgas. No viņa gan. Viņš atkal pievērsās Ēnam. Zini: tu nevari ierasties šeit pie manis, ja es to nevēlos.

Ēna aptvēra, ka to zina. Jā.

- Izstāsti man savu sapni, Viskij' Džeks vedināja.

Ēna sāka stāstīt:

- Es kāpu galvaskausu tornī. Visapkārt lidoja milzīgi putni. Spārni tiem zibeņoja. Putni man uzbruka. Tornis sabruka.

- Kurš tad nesapņo. Trešdiena kļuva nepacietīgs. Var­būt dosimies ceļā?

- Ne jau katrs redz sapnī pērkonputnu Wakinyau, Viskij' Džeks atbildēja. Mēs te dzirdējām atbalsis.

- Vai tu kurls? Trešdiena iebrēcās. Augstā debess!

- Rietumvirdžīnijā dzīvo pērkonputnu bars, Čepmens nevērīgi sacīja. Vismaz pāris vistu un vecs gailis. Kaut kur valstī ir arī vaislas pāris, kādreiz to sauca par Frenklina štatu, lai gan vecais Bens tā ari netika pie sava štata; tas ir starp Kentuki un Tenesi. Protams, pārāk daudz pērkonputnu nekad nav bijis, pat labākajos laikos.

Viskij' Džeks pastiepa roku, kas bija sarkana māla krāsā, un maigi pieskārās Ēnas sejai. Viņa acu zīlītes bija gaiši brūnas ar tumšbrūnu apmalīti, un šķita, ka no acīm plūst gaisma.

- Tiešām, viņš secināja, tu nemelo. Ja nomedīsi pēr­konputnu, dabūsi atpakaļ savu sievieti. Taču viņa pieder vil­kam mirušo valstībā, un viņai nav ļauts staigāt pa zemi.

- Kā jūs to visu zināt? Ēna brīnījās.

Viskij' Džeka lūpas pat nesakustējās.

- Bet ko tev teica bifelis?

- Ka jātic.

- Labs padoms. Vai tu tā darīsi?

- Laikam jau. Es tā domāju.

Abi sarunājās bez vārdiem, nekustinādami lūpas, neizdvesdami ne skaņas. Varbūt Trešdiena un Džons Čepmens redzēja viņus kā nekustīgus, uz mirkli vai mirkļa daļiņu sastingušus stāvus?

- Kad atradīsi savu cilti, iegriezies pie manis, Viskij' Džeks sacīja, es tev varu palīdzēt.

- Es atgriezīšos.

Viskij' Džeks nolaida roku un pievērsās Trešdienām:

- Vai iesi savākt savu Ho Čanku?

- Kas tas tāds?

- Ho Čanks. Tā Winnebago sauc pats sevi.

Trešdiena purināja galvu.

- Tas ir pārāk riskanti. Atgūšana varētu būt problemātiska. Viņi meklēs manu vāģi.

- Vai zagts?

Trešdiena rādīja aizvainotu vaigu.

- Ne uz to pusi. Dokumenti ir cimdu nodalījumā.

- Bet atslēgas?

- Pie manis, Ēna sacīja.

- Manam māsasdēlam, Harijam Zilajam Sīlim, ir astoņdes­mit pirmā gada buiks. Kāpēc tu nevarētu iedot man savu ratu atslēgas? Varēsi paņemt vietā viņa mašīnu.

Trešdiena sabozās.

- Un kas tas būtu par darījumu?

Viskij' Džeks paraustīja plecus.

- Tu taču pats zini, cik grūti būs izdabūt tavus ratus laukā no vietas, kurā tos pameti! Es tev izrādu labvēlību. Pieņem vai noraidi! Man vienalga.

Indiānis savas naža griezuma lūpas saknieba svītrā.

Trešdiena rādīja niknu vaigu, bet brīdi vēlāk dusmas noplaka un viņš sacīja:

- Ēna, atdod viņam Winnebago atslēgas!

Ēna darīja, kā likts.

-Džonij, Viskij' Džeks teica, vai tu neaizvestu viņus lejā un nesameklētu Hariju Zilo Sīli? Pasaki, ka liku viņiem atdot mašīnu!

- Ar lielāko prieku, Džons Čepmens atsaucās.

Piecēlies viņš devās uz durvīm, pacēla turpat nolikto rupj-

audekla maisiņu, atvēra durvis un izgāja laukā. Ēna un Treš­diena viņam sekoja. Viskij' Džeks palika stāvam uz sliekšņa.

- Klausies, viņš teica Trešdienām, tu gan te vairs nerā­dies! Tu neesi gaidīts!

Trešdiena pacēla vidējo pirkstu pret debesīm.

- Ej tu zini kur, viņš pieklājīgi atbildēja.

Visi trīs devās lejā pa sniegoto nogāzi, kūņodamies pa kupenām. Čepmens gāja pirmais, ar kailajām, sasarkušajām pēdām mīdams sērsnu.

- Vai jums nesalst? Ēna apvaicājās.

- Mana sieva bija no čokto cilts.

- Vai viņa jums iemācīja brīnumaino spēju paciest auks­tumu?

- Nekā. Sieva uzskatīja mani par trako, Čepmens atbil­dēja. To vien dzirdēju: "Džonij, uzvelc taču zābakus!"

Nogāze kļuva stāvāka, un viņi bija spiesti apklust. Visi trīs steberēja un slidinājās pa sniegu, ķerdamies pie bērzu zariem, lai noturētu līdzsvaru un nenokristu. Kad pamats zem kājām kļuva līdzenāks, Čepmens piebilda:

- Protams, mana sieva jau mirusi. Kad viņa aizgāja, tad gan es drusku nojūdzos. Kuram katram tā var gadīties. Tev ari, viņš papliķēja Ēnam pa roku. Ak Jēzu un Jāzep, tev gan ir būda!

- Iā jau runā, Ēna atsaucās.

Pēc pusstundas viņi bija uz grantsceļa, kas vijās ap kalnu, un tad pagriezās uz māju puduri, kas bija redzams jau no kalna.

Garāmbraucošs auto samazināja ātrumu un apstājās. Pie stūres sēdēja sieviete, kas, nolaidusi mašīnas logu, apvaicājās:

- Zēni, varbūt vajag jūs aizvest?

-Jūs esat pati laipnība, kundze, Trešdiena atsaucās. Mēs ejam pie mistera Harija Zilā Sīļa.

- Gan jau būs vietējā klubā, sieviete zināja teikt. Ēna nodomāja, ka viņai varētu būt ap četrdesmit. Kāpiet tik iekšā!

Viņi iekāpa. Trešdiena ieņēma vietu blakus sievietei, bet Čepmens un Ēna ietrausās aizmugurē. Ēnam kājas bija tik garas, ka aizmugures sēdekli diez cik ērti nebija, tomēr viņš mēģināja iekārtoties pēc iespējas labāk. Mašīna metās uz priekšu pa grantsceļu.

- No kurienes jūs visi trīs nākdami? sieviete pajautāja.

- Apciemojām draugu, Trešdiena atbildēja.

- Viņš dzīvo kalna galā, Ēna piebilda.

- Kura kalna? viņa gribēja zināt.

Ēna pa apputējušo sānu logu pameta skatienu atpakaļ, taču augstais kalns bija izgaisis, palikuši tikai mākoņi virs lidzenumiem.

- Pie Viskij' Džeka, viņš atbildēja.

- Skaidrs, sieviete novilka. Mēs viņu te saucam par Inktomi. Tas pats vien būs. Mans vectēvs stāstīja par viņu tīri interesantas lietas. Protams, labākie gabali bija visai neķītri.

Mašīna uzgrūdās grambai, un sieviete nolamājās.

- Kā jums tur aizmugurē?

- Viss kārtībā, kundze, Čepmens atsaucās, ieķēries sēdekli ar abām rokām.

- Rezervāta ceļi, viņa sūrojās, bet cilvēks jau pie visa kā pierod.

- Vai jums visi ceļi tādi? Ēna jautāja.

- Gandrīz, sieviete atbildēja, vismaz tuvākajā apkaimē. Bet nav vērts jautāt, kur paliek nauda no visiem kazino: neviens normāls cilvēks taču uz šejienes kazino netrieksies. Nav mums tās izdaudzinātās naudiņas, nav.

- Tiešām žēl.

- Neņemiet galvā!

Viņa pārslēdza ātrumu ar krakšķi un ar vaidu.

-Vai zināt, ka balto iedzīvotāju skaits šeit samazinās? Pabrauciet gabaliņu, un redzēsiet rēgu pilsētas! Bet kā lai notur pie zemes cilvēku, kas skatījis pasauli televizora ekrānā? Turklāt zeme te liesa, nekas negrib augt. Sagrāba mūsu zemi, apmetās te un tagad brauc projām. Uz dienvi­diem. Uz rietumiem. Varbūt jāpagaida, lai visi aizceļo uz Ņujorku, Maiami un Losandželosu, un tad bez kaujas atgūsim savas teritorijas.

- Veiksmi! Ēna novēlēja.

Hariju Zilo Sīli viņi tiešām atrada klubā pie biljarda galda demonstrējam veiklus trikus, lai atstātu iespaidu uz meiteņu bariņu. Uz labās rokas viņam bija tetovējums zils sīlis, bet labajā ausī vairāki pīrsingi.

- Ho hoka, Harij Zilo Sīli! Džons Čepmens uzsauca.

- Atšujies, tu, dullais, baskājainais, bālais rēgs, Harijs Zilais Sīlis daiļrunīgi atbildēja. Tu man uzdzen šermuļus.

Istabas tālajā galā manīja vecākus vīrus, no kuriem daži sita kārtis, citi sarunājās. Tuvumā grozījās puiši Harija Zilā Sīļa vecumā, gaidīdami rindā uz biljarda galdu. Galda izmērs bija pēc visiem noteikumiem, vienīgi zaļā auduma malā rēgojās caurums, aizlīmēts ar sudrabaini pelēku lenti.

- Nāku ar vēsti no tēvoča. Čepmens saglabāja nesatri­cināmu mieru. Viņš liek tev atdot šiem diviem vīriem savu mašīnu.

Zālē bija vismaz trīsdesmit, varbūt pat četrdesmit cilvēku, un visi kā viens uzmanīgi sāka pētīt savas kārtis, pēdas vai nagus: kā varēdami cilvēki izlikās neko nedzirdam.

- Viņš man nav nekāds tēvocis!

Kā spalvu mākonis gaisā stīdzēja cigarešu dūmi. Čepmens plati pasmaidīja, atklādams zobus: tik čābīgu zobu komplektu cilvēka mutē Ēna vēl nebija redzējis.

- Gribi, lai tā pasaku tēvocim? Viņš taču vienmēr teic, ka tikai tevis dēļ nebrauc projām no Lakotas!

- Viskij" Džeks pļāpā daudz ko, Harijs Zilais Sīlis sapīcis atbildēja.

Bet arī viņš skaidri neizrunāja Viskij' Džeka vārdu. Uz to pusi it kā bija, tomēr ne gluži Ēna dzirdēja Visakedjak. Tā nu viņi šeit runāja. Nekāda Viskij' Džeka.

-Jā. Un vēl tavs tēvocis teica, ka pret tavu buiku mēs pretī dosim Winnebago, Ēna piebalsoja.

- Es te neredzu nekādu Winnebago.

- Tēvocis tev to atvedīs, Džons Čepmens paskaidroja.

Tu taču zini, ka atvedīs!

Harijs Zilais Sīlis centās demonstrēt veiklu triku, taču nopūdelēja acīmredzot nodrebēja roka.

-Vecais lapsa kūmiņš nav man nekāds tēvocis, viņš stūrgalvīgi atkārtoja. Es gribētu, kaut viņš ļaudīm to nekladzinātu!

- Labāk dzīva lapsa nekā beigts vilks, Trešdiena ierunājās tik dziļā balsī, ka tā izskanēja gandrīz kā rūciens. Varbūt tu mums savus ratus pārdosi?

Harijs Zilais Sīlis manāmi nodrebēja.

- Bet protams, viņš apmeta kažoku otrādi, kāda runa! Es tikai pajokoju. Es jokoju vienā laidā.

Harijs Zilais Sīlis nolika kiju uz biljarda galda un paņēma biezu jaku, kas karājās līdzīgu jaku vidū pie durvīm.

- Es tikai savākšu savas mantas no mašīnas, viņš sacīja.

Visu laiku viņš meta bažīgus skatienus uz Trešdienu, it kā

baidītos, ka vecais eksplodēs.

Mašīna bija novietota piecdesmit metru attālumā. Pa ceļam viņi pagāja garām mazai, balsinātai katoļu baznīcai, uz kuras sliekšņa stāvēja vīrietis ar priestera krādziņu un viņos noska­tījās. Viņš vienaldzīgi zelēja cigareti, it kā nemaz negribēdams smēķēt.

- Lai jums laba diena, tēvs! Džonijs Čepmens iesaucās, taču vīrietis ar priestera krādziņu sveicienu neatņēma. Ar papēdi samīdījis cigareti, viņš pacēla izsmēķi, iemeta to atkri­tumu kastē un tad iegāja dievnamā.

- Es taču tev pieteicu nedot viņam tās brošūras, kad biji šeit, Harijs Zilais Sīlis strostēja Džoniju Čepmenu.

- Tas ir viņš, kas maldās, nevis es, Čepmens aizstāvējās. -Ja mācītājs kauč būtu lasījis Svedenborgu, ko viņam iedevu, viņš saprastu. Tas ienestu gaismu viņa dzīvē.

Harija Zilā Sīļa mašīnai nebija sānu spoguļu, un tik nodi­lušas riepas ari nebija redzētas nobrauktas pavisam gludas. Harijs Zilais Sīlis paskaidroja, ka viņa rati rij degvielu, bet, ja pielej, cik vajag, brauc neapstājušies, iekams tos neaptur.

Pēc tam viņš melnā atkritumu maisā savāca mēslus (kā pats izteicās), ieskaitot vairākas aizsāktas lēta alus pudeles ar skrūvējamu korķi, marihuānas paciņu, ietītu folijā un nemāku­līgi noslēptu pelnu traukā, skunksa asti, pāris duču kasešu ar kantri un vesternu mūziku, apbružātu, sadzeltējušu Stranger in a Strange Land eksemplāru.

- Atvainojiet, ka pirmīt dzinu ar jums velnu. Harijs Zilais Sīlis sniedza Trešdienām mašīnas atslēgas. Varbūt pateiksiet, kad es tikšu pie Winnebago?

- Prasi tēvocim! Viņš jau ir tas nolādētais grabažu dīleris, Trešdiena atburkšķēja.

- Visakedjaks nav mans tēvocis, Harijs Zilais Sīlis palika pie sava. Paņēmis melno maisu, viņš iegāja tuvākajā mājā un aizvēra aiz sevis durvis.

Džonu Čepmenu viņi izlaida pie pārtikas lielveikala durvīm Sūksfolsā.

Braucot Trešdiena neteica ne vārda. Viņš bija iegrimis pār­domās.

Ģimenes restorānā pie Sentpolas Ēna paņēma laikrakstu, kuru kāds bija atstājis uz galdiņa. Pārlaidis acis tam vienreiz, tad otrreiz, viņš parādīja avīzi Trešdienām, kurš kopš Viskij' Džeka apciemošanas bija drūms kā negaisa mākonis.

- Skat, kas te!

Trešdiena nopūties paskatījās uz laikrakstu ar mokpilnu izteiksmi sejā, it kā galvas noliekšana viņam izraisītu vārdos neizsakāmas sāpes.

- Man tiešām prieks, viņš iesaucās, ka gaisa satiksmes kontrolieru strīds atrisinājies bez arodbiedrību organizēta streika.

- Nejau tas, Ēna aizrādīja, skaties: te rakstīts, ka šodien ir četrpadsmitais februāris.

- Priecīgu Valentīna dienu!

- Vai tad mēs neizbraucām divdesmitajā vai divdesmit pir­majā janvāri? Skaidri neatceros, tomēr zinu, ka janvāra trešajā nedēļā. Ceļā bijām trīs dienas. Kā tagad var būt četrpadsmitais februāris?

- Mēs gājām gandrīz mēnesi ilgi, Trešdiena atbildēja. Aizspogulijā. Aizkulisēs.

- Un tu to sauc par īsāko ceļu? Ēna pavīpsnāja.

Trešdiena pagrūda avīzi malā.

- Nolādētais Džonijs Abolsēkla, vienmēr uzvelkas par savu Polu Banjenu! Reālajā dzīvē Čepmenam bija četrpadsmit augļudārzu un tūkstošiem akru aramzemes. Rietumu robežas tuvumā viņš turējās līmenī, tas tiesa, taču neviens par viņu neko nezina, izņemot to, ka savulaik drusku nojūdzies. Bet vai tad nav vienalga? Ne velti kāda avīze reiz rakstīja: ja patiesība nav pārāk pārliecinoša, jādrukā leģendas. Šai zemei ir vajadzī­gas tās leģendas. Bet nu jau arī ar leģendām nepietiek.

- Bet tu taču to redzi.

- Reiz biju ietekmīgs. Bet kuru tas, piķis un zēvele, inte­resē?

- Tu esi dievs, Ēnas balss skanēja pavisam klusi.

Trešdiena viņu skarbi uzlūkoja. Ēna gaidīja atbildi, taču

vecais tikai atzvēlās krēslā un uzlūkoja ēdienkarti.

- Nu un? viņš noprasīja.

- Būt dievam taču ir labi, Ēna sacīja.

- Tiešām? skanēja atbilde, un šoreiz bija Ēnas kārta novērst skatienu.

Degvielas uzpildes stacijā divpadsmit kilometrus no Leiksaidas uz tualetes sienas Ēnas skatienu piesaistīja kseroko­pija: melnbalts attēls ar Elisonu Magovernu. Virs tā ar roku bija rakstīts jautājums: Vai esi mani redzējis? Pazīstamais foto no skolas albuma: pašpārliecināts smaids, gumijas platīte uz augšzobiem; meitene, kas sapņoja par darbu ar dzīvniekiem. Vai esi mani redzējis?

Ēna nopirka Snickers batoniņu, ūdens pudeli un "Leiksaidas Ziņu" eksemplāru. Dienas nagla bija Leiksaidas reportieres Margretes Olsenas raksts ar attēlu: zēns un vecāks vīrietis uz aizsaluša ezera pie zvejnieku būdiņas divatā tur milzīgu zivi. Abi smaida. Tēvs un dēls noķēruši rekordlielu līdaku. Rakstu lasiet atvērumā.

Apsēdies pie stūres, Trešdiena teica:

-Ja gadās kas interesants, palasi balsī!

Ēna uzmanīgi pārskatīja avīzi, nesteidzīgi to pārlapoja, taču neko ievērības cienīgu neatrada.

Trešdiena viņu izlaida pie dzīvokļa. Uz ietves sēdēja kaķis dūmu krāsā un skatījās atbraucējā, taču, kad Ēna pieliecās, lai to noglaudītu, aizbēga.

Apstājies uz koka terases blakus dzīvoklim, Ēna skatījās ezerā, uz kura šur tur manīja zaļas un brūnas zemledus makš­ķernieku būdas. Daudzviet stāvēja mašīnas. Tuvāk tiltam uz ledus rēgojās zaļš mašīnas vraks, tāds pats kā avīzē.

- Divdesmit trešajā martā, Ēna būrās. Apmēram ceturk­sni pēc deviņiem no rīta. Tu taču to vari!

- Jums nav ne mazāko cerību, atskanēja sievietes balss. Trešajā aprīlī! Sešos vakarā. Dienās ledus būs pakusis.

Ēna pasmaidīja.

Margrete Olsena, ģērbusies slēpošanas tērpā, stāvēja tera­ses tālajā galā un piepildīja putnu barotavu ar baltiem nieru tauku klučiem.

- Lasīju "Leiksaidas Ziņās" jūsu rakstu par pilsētas rekordlidaku.

- Aizraujoši, vai ne?

- Nu varbūt izglītojoši.

- Es jau domāju, ka pie mums neatgriezīsieties, viņa turpināja. Jūs bijāt uz laiciņu aizbraucis, vai ne?

- Bija jāpalīdz tēvocim, Ēna atbildēja. Man pat zuda sajēga par laiku.

Ielikusi barotavā pēdējo nieru tauku kluci, Margrete ķērās pie tīkliņa: no plastmasas piena pudeles sabēra tajā sēkliņas, lūvākajā eglē jau nepacietīgi čiepstēja vairāki dadzīši ziemas olivkrāsas apspalvojumā.

- Par Elisonu Magovernu gan avīzē neko neatradu.

- Nav jau par ko ziņot. Joprojām meklē. Baumoja, ka redzēta Detroitā, bet beigās izrādījās viltus trauksme.

- Nabaga bērns.

Margrete Olsena aizskrūvēja pudeles vāciņu.

- Es ceru, ka viņa ir mirusi, viņa noteica.

Ēna bija satriekts.

- Kāpēc?

- Citi varianti ir vēl sliktāki.

Dadzīši izmisīgi lēkāja no egles zara uz zaru, nevarēdami sagaidīt, kad cilvēki beidzot aizies.

Tu jau nedomā par Elisonu, bet par savu dēlu, Ēna sprieda. Tu domā parSandiju.

Ēna atcerējās, ka nesen kāds sacīja: Man pietrūkst Sandija. Kurš tas bija?

- Bija prieks ar jums aprunāties, Ēna atvadījās.

- Jā, viņa pamāja, man arī.

* * *

Februāra īsās, pelēkās dienas virknējās cita aiz citas. Rei­zēm sniga, bet biežāk ne. Laiks kļuva siltāks, jaukākās dienās pat nesala. Ēna nīka mājās, līdz beidzot sāka justies kā cie­tumā, un, kad nebija vajadzīgs Trešdienām, devās pastaigās.

Gandrīz katru dienu Ēna tagad pavadīja svaigā gaisā, dodo­ties garos, nesteidzīgos pārgājienos ārpus pilsētas. Vienatnē viņš aizsoļoja līdz nacionālā parka ziemeļu un rietumu malai, kukurūzas laukiem un govju ganībām dienvidos, citudien atklāja Lamberas meža stigas un sekoja vecām dzelzceļa slie­dēm, izstaigāja aizsalušā ezera krastu no ziemeļu līdz dienvidu malai. Dažkārt ceļā gadījās vietējie ļaudis, tūristi vai skrējēji, kuriem Ēna pamāja un kurus pasveicināja. Tomēr visbiežāk viņš nesatika nevienu, izņemot vārnas un žubītes; pāris reižu manīja vanagu, kas uz ceļa tiesāja mašīnas notriektu oposumu vai jenotu. Vienreiz Ēnam pat palaimējās ieraudzīt ērgli, kas izcēla sudrabainu zivi no Vaitpainas upes, kuras krasti bija kalti ledū, bet vidū skrēja ūdens. Zivs ērgļa nagos locījās un mētā­jās, mirdzēdama pēcpusdienas saulē. Iztēlojies, ka zivs, izrāvusies brīvībā, aizpeld projām uz jūru, Ēna drūmi pasmaidīja.

Atklājās, ka staigājot var atslēgties no domām, un tas bija patīkami, jo dažkārt pārdomas aizveda uz vietām, kuras viņš nespēja kontrolēt un kurās viņš jutās neomulīgi. Nogurums bija labākās zāles. Tad nevajadzēja domāt par Loru, nerādījās dīvaini sapņi, nebija jāprāto par to, kā nav un nevar būt. Pēc pastaigas vakarā atgriezies mājās, Ēna aizmiga kā nosists.

Reiz Džordža frizētavā, kas atradās pilsētas skvērā, viņš nejauši satika policijas priekšnieku Čadu Muliganu. Ēna no laika gala cerēja uz frizieru meistarību un allaž piedzīvoja vilšanos. Pēc matu nogriešanas viņš vienmēr izskatījās vairāk vai mazāk tāds pats, tikai ar īsākiem matiem. Čads, sēdēdams blakuskrēslā, bija aizdomīgi norūpējies par savu izskatu. Pēc matu nogriešanas viņš drūmi skatījās spoguļattēlā, it kā gribē­dams tam izrakstīt kvīti par ātruma pārsniegšanu.

- Nav ne vainas, Ēna centās viņu uzmundrināt.

- Ja tu būtu sieviete, tad domātu tāpat?

- Droši vien.

Pēc tam abi gāja pāri laukumam pie Meiblas iebaudīt tasi šokolādes.

- Klau, Maik! Vai nekad neesi domājis par likumsarga darbu? Čads negaidot izmeta.

Ēna paraustīja plecus.

- Atklāti sakot, ne, viņš atzinās, jums taču tik daudz kas jāzina.

Čads purināja galvu.

- Gribi zināt, kas policijas darbā ir galvenais? Saglabāt vēsu prātu. Kaut kas notiek, kāds uz tevi kliedz, satraukti brēkā, bet tev tikai jābūt spējīgam pateikt, ka noticis pārpra­tums, taču tu visu nokārtosi, ja viņi mierīgi paies malā. Turklāt tev tas jādara pārliecinoši.

- Un pēc tam tu visu nokārto?

- Lielākoties jā, kad uzlieku rokudzelžus. Bet vispār jau tiešām jācenšas visu nokārtot. Ja sadomāsi, dod ziņu! Mēs meklējam darbiniekus, un tu patiešām būtu piemērots.

- Labi, ja man pie tēvoča neveiksies.

Abi malkoja karsto šokolādi.

Pēc brīža Muligans atkal ierunājās:

- Saki, Maik, ko tu darītu, ja tev būtu māsīca, teiksim, atraitne, kas sāktu tev zvanīt?

- Zvanīt?

- Jā, pa telefonu. Tālsarunas. Viņa dzīvo citā štatā.

Čada vaigi pietvīka.

- Iepazināmies pērn radinieku kāzās Oregonā. Toreiz viņa bija precējusies, vīrs vēl bija dzīvs, turklāt vēl radiniece. Pir­mās pakāpes māsīca gan nav. Nezin kurā augumā.

- Esi ieķēries?

Čads nosarka vēl trakāk.

- Grūti pateikt.

- Labi, tad ņemsim no otras puses. Un viņa?

- Nu, viņa pa telefonu ir devusi mājienus. Tiešām ļoti izskatīga sieviete.

- Nu un… ko tu tagad domā darīt?

- Varbūt uzaicināt ciemos? To taču es varētu, vai ne? Vien­reiz viņa lika noprast, ka labprāt atbrauktu.

-Jūs esat pieauguši cilvēki. Mans padoms: uz priekšu!

Čads pamāja, nosarka, un atkal pamāja.

Ēnas dzīvoklī telefons klusēja kā miris. Varētu pievienot, bet nebija jau kam zvanīt. Reiz naktī viņš pacēla klausuli un skaidri dzirdēja vēja šalkas un attālu vairāku cilvēku sarunu, kuri runāja tik klusu, ka neko nevarēja saprast. Viņš teica Hallo! un Kas, lūdzu, zvana? bet neviens neatbildēja, iestājās klusums, un tālumā atskanēja smiekli, bet tik blāvi, ka varbūt bija viņa paša iztēloti.

* * *

Turpmākajās nedēļās viņi ar Trešdienu daudz ceļoja.

Šobrīd viņi bija Rodailendā. Ēna nīka kotedžas virtuvē, bet Trešdiena pustumšā guļamistabā strīdējās ar kādu sievieti, kas neparko negribēja atstāt gultu. Sieviete neļāva ieskatīties savā sejā ne Trešdienām, ne viņam. Ledusskapī bija plastmasas mai­siņš, pilns ar circeņiem, otrs ar beigtiem peļu bērniem.

Sietlas rokmūzikas klubā viņš noskatījās, kā Trešdiena, pārkliegdams skaļo mūziku, sasveicinās ar jaunu sievieti, kurai bija īsi apgriezti, rudi mati, bet uz rokām zili spirālveida tetovējumi. Laikam jau saruna bija veiksmīga, jo Trešdiena atgriezās, priecīgi smaidīdams.

Pēc piecām dienām Ēna sēdēja nomātā mašīnā, gaidīdams Trešdienu, kas beigās sadrūmis iznāca no biroju ēkas Dalasā. Iekāpis mašīnā, vecais aizcirta durvis un klusēja, dusmās pie­sarcis.

- Brauc! viņš noburkšķēja. Draņķa albāņi. Nez ko iedo­mājušies!

Pēc trim dienām viņi jau bija Boulderā, patīkamās pusdie­nās ar piecām jaunām japānietēm. Maltītes laikā skanēja tikai laipnības un komplimenti, un atvadoties Ēna nesaprata, vai sarunas vainagojušās ar panākumiem. Taču Trešdiena šķita visnotaļ apmierināts.

Gribējās ātrāk atgriezties Leiksaidā. Tur bija miers un jau­kas attiecības, un viņš prata to novērtēt.

Ik ritu, kad nebija nekur jābrauc, Ēna devās pāri tiltam uz pilsētas skvēru. Iegājis pie Meiblas, viņš nopirka divus pīrāgus un vienu notiesāja kopā ar kafiju. Ja kāds bija atstājis avīzi, Ēna to pāršķirstīja; ziņas gan nešķita tik interesantas, lai viņš pats pirktu laikrakstus.

Otru pīrāgu, ielicis papīra turziņā, Ēna paņēma uz mājām un apēda launagā.

Reiz, kad viņš no rīta sēdēja, lasīdams USA Today, pie gal­diņa pienāca Meibla:

- Sveiks, Maik! Kur šodien brauksi?

Debesis bija bāli pelēkas. Rīta migla bija ietērpusi kokus sarmā.

- Nezinu, Ēna atbildēja. Varbūt atkal laidīšos pie dabas krūts.

Meibla pielēja viņam vēl kafiju.

- Vai esi kādreiz bijis Q apvidū? Diezgan jaukas vietiņas. Jāiet tik pa celiņu, kas sākas iepretim paklāju veikalam Divdes­mitajā avēnijā.

- Nē. Neesmu gan.

-Jā, Meibla atkārtoja, tur gan ir jauki!

Atklājās, ka tur ir satriecoši jauki. Atstājis mašīnu pilsē­tas nomalē, Ēna devās uz priekšu pa līkumainu lauku ceļu, kas vijās gar kalniem uz pilsētas austrumu malu. Kalnos bija redzami kaili koki kļavas, bērzi, balti kā kauli, tumšas egles un priedes. Te nebija cilvēku pēdu nospiedumu, un Ēna gāja pa ceļa vidu, pavirzoties malā ikreiz, kad vien izdzirdēja braucam mašinu.

Te pēkšņi viņam blakus pa celiņu tipināja mazs, tumšs kaķis. Dzīvnieka apspalvojums bija dubļu krāsā, priekšķepas gan bija baltas. Ēna piegāja tam klāt. Kaķis nebēga.

- Sveiks, kaķi! Ēna nepārliecināti sacīja.

Piešķiebis galvu, dzīvnieciņš palūkojās augšup ar smaragdkrāsas acīm un tad iešņācās, bet ne jau uz Ēnu uz kaut ko neredzamu viņpus ceļa.

-Viss kārtībā, viņš mierinošā balsī sacīja, taču kaķis metās pāri ceļam uz nenovāktas kukurūzas lauku.

Aiz nākamā līkuma parādījās neliela kapsēta. Laikazobs bija sagrauzis kapakmeņus, lai gan pie dažiem redzēja svaigus ziedu pušķus. Ap kapsētu nebija ne mūra, ne žoga, tikai malās auga zemi zīdkoki, salīkuši no ledus un vecuma. Ēna devās pāri ledus un dubļu kalnam, kas bija sagrūsts ceļmalā. Ieeju kapsētā iezīmēja divi akmens stabi, vārtu starp tiem nebija. Ēna iegāja kapsētā.

Pēc mirkļa viņš jau staigāja, pētīdams kapakmeņus. Senāku par 1969. gadu neizdevās atrast. Notrausis sniegu no pamatīga granīta eņģeļa, Ēna atbalstījās pret to. Viņš izvilka no kabatas papīra turziņu un no tās pīrāgu. Ēna nolauza tam galu, un ziemas gaisā pacēlās sīka garaiņu vītne. Smaržoja varen labi. Ēna iekodās pīrāgā.

Aiz muguras kaut kas nočaukstēja. Pirmajā acumirklī viņš domāja, ka tas būs kaķis, bet tad saoda smaržas un par tām spēcīgāku puvuma smaku.

- Lūdzu, neskaties uz mani! aiz muguras atskanēja sie­vietes balss.

- Sveika, Lora! Ēna atsaucās.

- Sveiks, kucēn! Lora varbūt mirkli vilcinājās, taču viņas balsī jautās ari nelielas bailes.

Ēna nolauza pīrāga gabalu.

- Vai negribi? viņš pajautāja.

Nu jau Lora bija pavisam tuvu aiz viņa.

- Nē, viņa atteicās. Ēd pats! Es vairs neēdu.

Ēna skrumšķināja tālāk. Pīrāgs tiešām bija gards.

- Es tomēr gribētu tevi redzēt, viņš sacīja.

- Es tev nepatikšu, Lora aizbildinājās.

- Lūdzu…

Lora iznāca no akmens eņģeļa ēnas, un Ēna ieraudzīja viņu dienas gaismā. Kaut kas bija mainījies, kaut kas bija tāds pats. Acis nebija mainījušās, ari šķībais smaids, kas pauda cerību, ne. Un viņa neapšaubāmi bija mirusi. Ēna pabeidza ēst pīrāgu. Iztaisnojis muguru, viņš izpurināja no papīra turziņas drupa­tas, salocīja to un ielika kabatā.

Kairo bēru namā pavadītais laiks mazliet atvieglināja saskarsmi ar mirušo sievu, tomēr Ēna nezināja, ko teikt.

Loras aukstā roka meklēja Ēnu, un viņš to viegli satvēra. Sirds krūtīs dauzījās. Viņam bija bail, biedēja tas, ka viss šķita pavisam normāli. Lorai blakus bija tik labi, ka gribējās, lai tā būtu vienmēr.

- Es pēc tevis ilgojos, Ēna atzinās.

- Esmu tepat, Lora atbildēja.

- Kad esi blakus, ilgojos visvairāk. Kad tevis nav, tu esi pagātnes rēgs vai sapnis no citas dzīves. Tad man ir vieglāk.

Lora satvēra viņa roku stingrāk.

- Bet pasaki, Ēna lūdza, kāda ir nāve?

- Smaga, Lora sacīja, tā vien liekas, ka nekad nebeig­sies.

Lora nolika galvu uz viņa pleca, un Ēna gandrīz vai salūza.

- Varbūt gribi mazliet pastaigāties? viņš izdvesa.

- Protams.

Loras mirušajā sejā atplaiksnīja nervozs, stings smaids.

Izgājuši no kapsētas, abi saķērās rokās un pa ceļu devās uz pilsētu.

- Kur tu visu šo laiku biji? Lora pajautāja.

- Tepat, Ēna atbildēja. Gandrīz.

- Kopš Ziemassvētkiem, viņa sacīja, es tevi it kā pazau­dēju. Dažas stundas vai dienas zināju, kur esi. Tu visu piepil­dīji. Taču tad atkal izgaisi.

- Es biju šajā pilsētā, Ēna sacīja, Leiksaidā. Laba, jauka pilsētiņa.

- Skaidrs, Lora nopūtās.

Tagad viņai mugurā vairs nebija zilais tērps, kurā viņa tika apbedīta, bet vairāki džemperi, gari, tumši svārki un gari zābaki burgundieša krāsā. Ēna izteica komplimentu.

Nodūrusi skatienu, Lora pasmaidīja.

- Vienreizīgi zābaki, vai ne? Atradu Čikāgas apavu para­dīzē.

- Bet kāpēc tu brauci no Čikāgas uz šejieni?

- Ai, kucēn, es jau sen pametu Čikāgu! Laidos uz dienvi­diem. Aukstums mani apgrūtināja. Varbūt tu domā, ka man tas patīk. Tas droši vien ir saistīts ar to, ka esmu mirusi. Es vairs neizjūtu to kā aukstumu. Es to izjūtu kā neko, un mirušajam, manuprāt, jābaidās vienīgi no tā. Izdomāju doties uz Teksasu. Ziemu gribēju pārlaist Galvstonā. Liekas, kādreiz bērnībā tur pavadīju ziemas.

- Diez vai, Ēna iebilda, vismaz nekad to neesi piemi­nējusi.

- Tu saki? Tad varbūt kaut kur citur. Nezinu. Atceros kaijas, kurām gaisā metu maizi, simtiem kaiju, pilnas debesis kaiju, kuras vēcina spārnus un lidojumā satver knābī maizi. Bridi klusējusi, Lora turpināja: Ja to neredzēju es, tad kāds cits.

Ceļa līkumā parādījās mašīna. Šoferis sveicinot pamāja. Ēna pamāja pretī. Pastaigāties ar sievu šķita tik brīnišķīgi un normāli.

- Tā gan ir laba sajūta, Lora it kā nolasīja viņa domas.

-Jā, Ēna pamāja.

- Man prieks, ka ari tu jūties labi. Kad dzirdēju saucienu, man nekavējoties bija jāatgriežas. Tikko kā biju nokļuvusi Teksasā.

- Saucienu?

Lora paskatījās uz Ēnu, un viņai ap kaklu iemirdzējās zelta monēta.

- Es to izjutu kā saucienu, viņa pamāja. Sāku domāt par tevi, par to, ka ar tevi Galvstonā būtu daudz jautrāk. Par to, cik ļoti gribu tevi satikt. Tas bija kā izsalkums.

- Un tu zināji, ka esmu tieši te? -Jā-

Lora pieklusa. Viņa saviebās un ar augšzobiem viegli kodīja zilgano apakšlūpu. Pieliekusi galvu uz sāniem, viņa turpi­nāja:

-Jā. Pēkšņi ienāca prātā. Domāju, ka tu mani sauc, bet tu jau tas nebiji, vai ne?

- Nebiju gan.

- Tu negribēji mani redzēt.

- Ne gluži tā, Ēna apjuka. Jā. Negribēju tevi redzēt. Tas ir pārāk sāpīgi.

Zem viņu kājām gurkstēja sniegs, ik pa brīdim saulē iemir­dzoties kā dimanti.

- Droši vien ir grūti, Lora sacīja, nebūt dzīvam.

- Vai gribi teikt: tev ir grūti būt mirušai? Paklau, es vēl ceru, ka man izdosies tevi pienācīgi atdzīvināt. Manuprāt, esmu jau uz īstā ceļa.

- Nē, protams, esmu tev pateicīga. Ceru, ka tev tiešām izdosies. Es jau pati visu salaidu grīstē… Lora pašūpoja galvu. Taču es runāju par tevi.

- Bet es esmu dzīvs, Ēna nesaprata. Neesmu miris. Vai tu atceries?

- Miris tu neesi, Lora piekrita, bet ari īsti dzīvs, manu­prāt, ne. Ne gluži.

Nu gan saruna, Ēna nodomāja, viss ir sagriezies šķērsām.

- Es tevi mīlu, viņa bezkaislīgi sacīja. Tu esi mans kucēns. Taču pēc nāves viss redzams skaidrāk. Tavā vietā ir tukšums. Saproti? Tu man esi liels, pamatīgs cilvēkveida cau­rums pasaulē.

Lora savilka uzacis.

- Jau toreiz, kad vēl bijām kopā. Man gribējās būt tev bla­kus, jo tu mani dievināji, manis dēļ biji gatavs uz visu. Tomēr dažreiz, man ienākot istabā, šķita, ka tā ir tukša. Ieslēdzu gaismu vai izslēdzu un tad apķēros, ka tur esi tu, sēdi savā nodabā nedz lasi, nedz skaties televīziju, nedz dari ko citu.

Lora viņu apskāva, it kā gribēdama izvilkt dzeloni no saviem vārdiem, un tad sacīja:

- Robijs vismaz bija kāds. Reizēm kretīns, varēja būt īsts jokupēteris. Viņam patika, ja mīlējoties visapkārt bija salikti spoguļi, tad viņš varēja vērot, kā mani drātē. Kucēn, lai nu kā, bet viņš bija dzīvs! Viņš kaut ko gribēja. Aizpildīja tukšumu.

Brīdi pieklususi, Lora pieliektu galvu viņā noskatījās.

- Atvaino! Varbūt aizskāru tavas jūtas?

Baidīdamies, ka balss viņu nodos, Ēna tikai pašūpoja galvu.

- Labi, viņa sacīja. Labi gan.

Viņi tuvojās atpūtas vietai, kur Ēna bija atstājis mašīnu. Tagad laikam vajadzētu kaut ko teikt, kaut vai Es tevi mīlu vai Neej projām, varbūt Atvaino. Lai salāpītu sarunu, kas pēkšņi bija iziruši, pagaisusi tumsā.

- Es neesmu miris, nekas cits viņam prātā neienāca.

- Varbūt, Lora atbildēja, bet vai droši zini, ka neesi miris?

- Paskaties uz mani! Ēna iesaucās.

- Tā nav atbilde, viņa mirusī sieva sacīja. Ja tu būtu dzīvs, tad par to nešaubītos.

- Un ko tagad? Ēna pajautāja.

- Labi, Lora sacīja, esmu tevi satikusi. Došos tālāk uz dienvidiem.

- Atpakaļ uz Teksasu?

- Kur siltāk. Vai nav vienalga?

- Man jāpaliek uz vietas, Ēna taisnojās. Jāgaida priekš­nieka pavēle.

- Tā taču nav dzīve, Lora smagi nopūtās, bet tad viņas sejā atplauka smaids, tas pats smaids, kas vienmēr spēja aiz­kustināt viņa sirdi. Katra reize, kad sieva viņam uzsmaidīja, atkal bija kā pirmā.

- Vai es tevi vēl redzēšu?

Viņa paskatījās Ēnam sejā, un viņas smaids izdzisa. Man šķiet, ka jā, Lora noteica. Pašās beigās. Vēl jau nekas nav beidzies.

- Nē, Ēna atteica. Nav gan.

Gribējās Loru apskaut, taču viņa papurināja galvu un izvai­rījās. Apsēdusies pie apsniguša piknika galda, Lora noskatījās, kā viņš aizbrauc.

STARPSPĒLE

Bija sācies karš, bet neviens to neredzēja. Tuvojās vētra, bet neviens to nemanīja.

Kāds kaut kur karo nepārtraukti, bet ārpasaule par to var pat nenojaust: karš pret kriminālnoziegumiem, karš pret nabadzību, karš pret narkotikām. Šis karš bija gan mazāks, gan lielāks nekā citi un notika tikai īpašās vietās ar īpašiem cilvēkiem, tomēr tas bija tikpat īsts kā visi pārējie kari.

Manhetenā mājai nokrita sija, un iela divas dienas bija slēgta. Sija nosita divus gājējus: arābu taksometra šoferi un viņa pasažieri.

Denverā savās mājās tika atrasts miris kravas mašīnas vadītājs. Blakus līķim uz grīdas mētājās slepkavības ierocis āmurs ar šķeltu galu naglu izvilkšanai un gumijas rokturi. Mirušā seja bija neskarta, taču skausts pilnīgi sadragāts. Van­nas istabā ar brūnu lūpu krāsu uz spoguļa rēgojās uzraksts svešā alfabētā.

Fēniksas pasta šķirotavā Arizonā kāds vīrs nojūdzās (aiz­gāja pa pieskari, tā rakstīja vakara avīzes) un nošāva Teriju, sauktu par Trolli, Evensenu, patoloģisku resnīti, dīvainu vīru, kas viens dzīvoja treilerā. Šķirotavā tika šauts vēl uz vairākiem cilvēkiem, taču bojā gāja tikai Evensens. Cilvēks, kas raidīja šāvienus (sākumā visi domāja, ka tas ir neapmierināts pasta darbinieks), aizbēga, un viņa personība netika noskaidrota.

Godīgi sakot, stāstīja Terija jeb Troļļa Evensena priekš­nieks vakara ziņās pulksten piecos, ja kādam bija jāaiziet pa pieskari, tad visi teiktu, ka Trollim. Labs strādnieks, bet dīvainis. Nekad neko taču nevar zināt, vai ne?

Vakara ziņu izlaidumā intervija jau bija izņemta.

Montānā atrada deviņus mirušus sektantus. Reportieri sprieda, ka tā varētu būt kolektīva pašnāvība, taču drīz sekoja atzinums, ka nāves cēlonis ir saindēšanās ar tvana gāzi, kas izplūdusi no vecas plīts.

Atlantā jūras produktu restorāna priekštelpā kāds sašķai­dīja omāru akvāriju.

Kīvestas kapsētā kāds apgānīja kapenes.

Aidaho štatā Amtrak pasažieru vilciens ietriecās UPS fur­gonā, mašīnas šoferis gāja bojā. Vilciena pasažieri tika cauri ar viegliem ievainojumiem.

Tas vēl aizvien bija aukstais karš, neīsts karš, bez uzvarē­tājiem un bez zaudētājiem.

Vējš šūpoja koka zarus. No uguns lēca dzirksteles. Gaisā bija jaušama vētra.

Sābas ķēniņiene, kā runāja, pusdēmons pa tēva līniju, sie­viete ragana, gudra sieviete un karaliene, kas valdīja tolaik, kad Sāba bija visu laiku bagātākā valsts, no kuras laivās un kamieļu karavānās uz visām pasaules malām ceļoja garšvielas, dārgak­meņi un smaržīgi koki, bet pašu ķēniņieni jau dzīves laikā kā dievieti pielūdza viedākie karaļi, pulksten divos naktī stāv Sanseta bulvāra malā, tukši blenzdama uz satiksmi kā piedauzīga plastmasas līgava uz melnas kāzu tortes ar neona gaismām. Viņa stāv tā, it kā ietve un tumsa visapkārt piederētu viņai.

Kad garāmgājēji viņu nopēta, viņai sāk kustēties lūpas, it kā runājot pašai ar sevi. Ieraugot garāmbraucošā mašīnā vīrieti, sieviete ar smaidu mēģina notvert viņa skatienu.

Tā bija bijusi gara nakts.

Ta bija bijusi gara nedēļa un gari četrtūkstoš gadi.

Viņa lepojas, ka nav nevienam parādā. Citām ielasmeitām ir suteneri, kaitīgi ieradumi, bērni, ļautiņi, kas savāc peļņu. Viņai gan ne.

Šajā profesijā nav nekā svēta. Vairs nav.

Pirms nedēļas Losandželosā sākās lietavas, slidenajās ielās izraisot satiksmes negadījumus, kalnos noraujot zemes gaba­lus un sagāžot mājas kanjonos, līdz ar ūdeni aizraujot visu pasauli renstelēs un negaisa izplēstajos grāvjos, noslīcinot klaidoņus un bezpajumtniekus, kas mitinājās upes betonē­tājā gultnē. Lietusgāzes Losandželosā vienmēr visus pārsteidz nesagatavotus.

Pēdējo nedēļu Bilkīza ir pavadījusi telpās. Nespēdama nostāvēt uz ietves, viņa gultā savelkas kamolā savā istabā ar sienām jēlu aknu krāsā un klausās, kā lietus bungo pa loga metāla gaisa kondicionētāju, un liek internetā sludinā­jumus. Viņa ievieto ielūgumus vietnēs adult-jriendfinder.com, LA-escorts.com, Classyhollywoodbabes.com, reģistrējoties ar ano­nīmu e-pasta adresi. Bilkīza izjūt lepnumu par jauna lauciņa apgūšanu, tomēr uztraucas, jo ilgu laiku ir centusies slēpt jeb­kādus pierādījumus. Līdz šim viņa pat nebija likusi īso sludi­nājumu LA Weekly pēdējās lapās, dodot priekšroku personiskai klientu izvēlei, uzticoties acīm, degunam un taustei, meklējot tos, kas dievinās viņu tā, kā viņa to ir pelnījusi, tos, kas viņai atdosies līdz galam…

Stāvot uz ielas stūra un drebinoties (februāra beigās lie­tusgāzes ir pierimušas, taču ir palicis to atnestais drēgnums), Bilkīzai pēkšņi ienāk prātā, ka viņa pati ir atkarīga tāpat kā heroīna maukas un kokaīna maukas, un tas satrauc, un viņas lūpas atkal kustas. Ja kāds būtu pietiekami tuvu viņas rubīnsarkanajām lūpām, tad dzirdētu, ko tās saka:

"Es nolemju celties augšā, paklejot pa pilsētas gātēm un ielām un pameklēt viņu, ko mana dvēsele tā mīl," viņa čukst un čukst. "Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene. Viņš sacīja: lu esi augumā smuidra kā palma, un tavas krūtis ir līdzīgas vīna ķekariem. Viņš solījās nākt pie manis tad. Mans draugs ir mans, un visa viņa sirds ilgošanās ir pēc manis."

Bilkīza cer, ka pēc lietavām atkal atgriezīsies klienti. Lie­lāko gada daļu viņa apstaigā divus, varbūt trīs Sanseta bulvara kvartālus, baudīdama vēsās naktis. Reizi mēnesī viņa samaksā Losandželosas policijas ierēdnim, vārdā Saba, kas stā­jies pēdējā puiša vietā, kuram viņa maksāja un kurš mīklaini pazuda. Viņu sauca Džerijs Lebeks, un policijai šī darbinieka pazušana kā bija, tā arī palika noslēpums. Džerijs Lebeks bija kā uzburts uz Bilkīzu un sāka viņu izsekot. Kādu pēcpusdienu Bilkīzu pamodināja troksnis. Atvērusi dzīvokļa durvis, viņa ieraudzīja Džeriju Lebeku civilapģērbā, nometušos ceļos uz apdilušā paklāja un klanāmies ar noliektu galvu, gaidot, kad Bilkīza iznāks laukā. Troksni radīja viņa galva, būkšķot pret grīdu, un sitieni pret durvīm, klanoties turp un atpakaļ.

Noglaudusi vīrietim matus, Bilkīza aicināja viņu iekšā, bet vēlāk salika viņa apģērbu melnā maisā un izmeta atkritumu tvertnē aiz viesnīcas dažus kvartālus tālāk. Viņa ieroci un naudas maku Bilkīza ielika lielā iepirkumu somā, uzbēra virsū kafijas biezumus un ēdiena paliekas, somas augšmalu aizlocīja un visu iemeta atkritumu tvertnē pie autobusu pieturas.

Suvenīrus viņa nepatur.

Oranžās nakts debess rietumu pamalē uzplaiksni zibens kaut kur tālu jūrā, un Bilkīza zina, ka tuvojas lietus. Viņa nopū­šas. Negribas izmirkt. Jāiet vien atpakaļ uz dzīvokli, jāiekāpj vannā, jānoskuj kājas Bilkīzai šķiet, ka viņa to vien dara, kā skuj kājas, un tad jāliekas gultā.

"Naktī savā guļasvietā es meklēju viņu, savu draugu, ko tā mīl mana dvēsele," viņa čukst. "Lai viņš skūpsta mani ar savu lūpu skūpstu. Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene."

Nogriezušies sānielā, viņa iet augšup kalnā, kur atstājusi savu auto.

Bilkīzu apspīd ugunis no mašīnas, kas, tuvodamās no aiz­mugures, samazina ātrumu, un viņa pagriežas, savilkusi seju smaidā. Smaids sastingst, kad viņa redz tas ir balts limu­zīns. Vīrieši, kas braukā baltos limuzīnos, grib drāzties baltos limuzīnos, nevis Bilkizas svētnīcas privātumā. Tomēr kaut kas varētu sanākt. Ieguldījums priekšdienām.

Tonētais stikls dūkdams nolaižas, un Bilkīza smaidot tuvo­jas limuzinam.

- Sveiks, mīļumiņ, viņa iesāk. Vai tu kaut ko meklē?

- Saldu mīlu, atsaucas balss no aizmugures sēdekļa. Bilkīza iemet skatienu salonā, cik jau nu tas iespējams pa atvērtu logu: kāda viņai pazīstama meiča reiz iesēdās limu­zīnā ar pieciem piedzērušiem futbolistiem un dabūja redzēt velnu, bet te ir tikai viens čalis, turklāt izskatās, ka zaļknābis. Nešķiet gan, ka viņš varētu pielūgt, taču nauda, labā nauda, kas pāries Bilkizas rokās, pati par sevi ir enerģija savulaik to sauca par baraku -, un šobrīd skanošais var labi noderēt, pat neliela summa.

- Cik prasi? vīrietis jautā.

- Atkarībā no tā, ko gribi un cik ilgi, viņa atbild. Un vai vari to atļauties.

No limuzīna loga plūst tādi kā dūmi. Smird pēc degošiem vadiem vai pārkarsušas elektroierīces. Durvis no iekšpuses atveras.

- Esmu spējīgs maksāt par visu, ko gribu, čalis saka. Bilkīza iebāž galvu mašīnā, kārtīgi apskatās. Nevienu citu

nemana, tikai čali ar lielīga pienapuikas ģīmi, pat pārāk jaunu, lai viņš varētu tikt pie grādīgā. Viņš ir viens, un Bilkīza iekāpj.

- Bagāts zēns, vai ne? viņa jautā.

- Bagātāks par bagātu. Čalis raušas tuvāk ādas sēdeklī. Kustas viņš neveikli. Bilkīza uzsmaida.

- Mm, viņa novelk, tas mani uzbudina, mīļum. Laikam esi viens no tiem interneta miljonāriem?

Piepūties kā krupis, rešņuks nevērīgi attrauc:

- Nūja. Ari tas es esmu. Esmu tehnisks zēns.

Mašīna sāk braukt.

- Bet tagad saki, Bilkīza, cik jāmaksā, lai tu tikai pasūkātu manu daiktu?

- Kā tu mani nosauci?

- Bilkīza, puisis atkārto un uzņem greizu meldiņu: You are an immaterial girl living in a material world.1

Tas izklausās iestudēti, it kā viņš ne vienu reizi vien to būtu mēģinājis spoguļa priekšā.

Smaids Bilkīzas sejā apdziest, sejas izteiksme mainās, un viņa kļūst gudrāka, skarbāka, cietāka.

- Ko tu gribi?

- Es taču teicu. Saldu mīlu.

- Dabūsi, ko gribi, Bilkīza atbild.

Viņai jātiek laukā no limuzīna. Mašīna brauc pārāk ātri, lai izmestos laukā pa durvīm, viņa saprot, tomēr tas būs jādara, ja viņa neizkļūs no šīs ķezas citādi. Lai ari kas šeit notiek, Bilkīzai tas nepatīk.

- Visu, ko es gribu. Jā.

Čalis pieklust un pārlaiž mēli pār lūpām.

- Es gribu tīru pasauli. Gribu būt rītdienas saimnieks. Vēlos evolūciju, devolūciju un revolūciju. Vēlos izvilkt savējos no ēnas spožā saules gaismā. Tavējie ir pagrīdē. Tā ir jūsu lielākā kļūda. Vajag mirdzēt un spīdēt. Turēties priekšgalā un centrā. Tavējie tik ilgi tupējuši pagrīdē, ka kļuvuši akli.

- Mani sauc Aiša, Bilkīza melo. Tik tiešām nesaprotu, par ko tu runā. Aiz tā stūra stāv meitene, kuru sauc Bilkīza. Pabrauksim atpakaļ pa Sanseta bulvāri, un tad varēsi ar mums abām…

- Ai, Bilkiza, čalis teatrāli nopūšas. Ticamības krājumi nav bezgalīgi. Esam tos jau izsmēluši. Esam pārkāpuši ticamī­bas robežu.

Un tad viņš atkal galīgi greizi, nazāli iedziedas:

- Tti esi analoga meitene, kas dzīvo digitālā pasaulē.

Limuzīns pagriežas tik ātri, ka zēns uzkrīt viņai virsū.

Aiz tonētā stikla šoferi nevar redzēt. Bilkīzu pārņem iracio­nāla pārliecība, ka pie stūres neviena nav un baltais limuzīns, neviena nevadīts, traucas cauri Beverlihilsai kā milzīga Hērbija mīlas "vabolīte".

Puisis pastiepj roku un piesit tumšajam stiklam.

Limuzīns samazina ātrumu, taču Bilkīza negaida, kad tas apstāsies, bet atrauj durvis un pa pusei izlec, pa pusei izkrīt laukā uz asfalta. Viņi ir uz šosejas. Pa kreisi ir stāvs kalns, pa labi stāva krauja. Bilkīza skriešus metas lejup pa ceļu.

Limuzīns nekust no vietas.

Sāk līt, augstpapēžu kurpes slīd un šķobās. Norāvusi kur­pes, viņa skrien, jau izmirkuši līdz ādai, skatīdamās, kur varētu nobēgt malā. Bilkīza ir pārbijusies. Spējas viņai ir, jā, bet tā ir izsalkuma maģija, tā ir maksts maģija. Pateicoties tai, Bilkīza ir spējusi izdzīvot šajā zemē visu šo laiku, taču visu pārējo, kas nav tikai izdzīvošanas jautājums, viņai sagādājusi pašas modrība, gudrība, iespaidīgais augums un attieksme.

Pa labi vīd metāla aizsargbarjera Bilkīzas ceļgalu augstumā, lai mašīnas nenoskrietu no kraujas, bet uz ceļa gāžas lietus, kas pārvēršas upē, un viņas pēdas jau sāk asiņot.

Bilkizas priekšā klājas Losandželosas ugunis, iztēlotās kara­listes mirgojošā elektroniskā karte, paradīze zemes virsū, un Bilkīza zina, ka galvenais tagad ir laimīgi tikt projām no ceļa.

"Es esmu melna, bet tiešām mīlīga," viņa čukst naktij un lietum."Es esmu Šaronas narcise un ielejas lilija. Viņš iedveš man ar puķēm jaunu dzīvības spēku un atspirdzina mani ar āboliem, jo es sirgstu ar mīlestību."'

Naksnīgās debesis pāršķeļ zaļa zibens šautra. Zaudējusi pamatu zem kājām, Bilkīza slīd uz priekšu, nobrāzdama kāju un elkoni, bet, uztraususies kājās, redz no kalna slīdam mašī­nas ugunis. Tik ātri, ka viņa nepagūst izšķirties: mesties pa labi un ietriekties kalnā vai pa kreisi un nogāzties kraujā. Bilkīza skrien pāri ceļam, gribēdama rāpties pa mitro zemi kalnā, taču baltais limuzīns pa slideno šoseju dragā, nolādēts, ar ātrumu simtastoņdesmit kilometru stundā, varbūt pat slīd pa mitro asfaltu. Viņa ieķeras zāles kušķī un slapjā augsnē, pārliecināta, ka tiks augšā, taču zeme nogrūst un viņa nogāžas atpakaļ uz ceļa.

Trieciens ir tik spēcīgs, ka saliec mašīnas priekšējo režģi un pasviež Bilkīzu gaisā kā lupatu lellīti. Viņa piezemējas blakus mašīnai, trieciens sašķaida iegurni un iedragā galvaskausu. Pār Bilkīzas seju līst auksts lietusūdens.

Viņa sāk lādēt savu slepkavu klusībā, jo vairs nespēj kustināt lūpas. Viņa nolād viņu gan nomodā, gan miegā, gan dzīvē, gan nāvē. Viņa nolād viņu tā, kā spēj vienīgi pusdēmons pa tēva līniju.

Mašīnas durvis aizcērtas. Kāds viņai tuvojas. Tu biji ana­loga meitene, atkal skan greizais meldiņš, kas dzīvoja digitālā pasaulē. Un tad viņš saka: Nolāpītās madonnas! Jūs, nolāpītās madonnas! Soļi attālinās.

Mašīnas durvis aizcērtas.

Limuzīns atpakaļgaitā pārbrauc viņai pāri, pirmajā reizē lēni. Zem riteņiem krakšķ kauli. Pēc tam auto no kalna puses pārbrauc viņai pāri vēlreiz.

Kad beidzot tas dodas lejup pa kalnu, uz ceļa paliek tikai izsmērēts negadījuma upuris, sarkana gaļa, kurā grūti atpazīt cilvēku. Necik ilgi, un arī to aizskalo lietus.

OTRA STARPSPĒLĒ

- Sveika, Samanta!

- Maga? Vai tā esi tu?

- Kurš tad cits? Leons teica, ka zvanījusi Samas tante, kamēr biju dušā.

-Jā, mēs ar viņu kārtīgi izrunājāmies. Viņš ir tik jauks bērnelis.

-Jā… Laikam viņu paturēšu.

Mirkli valda neveikls klusums, dzirdama tikai čirkstoņa vados.

- Bet kā tev pa skolu, Samij?

- Palaida uz nedēļu brīvsolī. Grūtības ar apkuri. Un kā tev pa Ziemeļu mežiem?

- Labi. Zini, mums blakus jauns kaimiņš. Rāda trikus ar monētām. "Leiksaidas Ziņu" vēstuļu slejā notiek spraiga dis­kusija par iespēju pārmērīt pilsētas zemi pie vecās kapsē­tas, ezera dienvidaustrumu krastā, un tavai sarunu biedrenei redakcijas vārdā jāsagatavo pārliecinošs kopsavilkums, paužot stingru nostāju, un tas jāizdara, nevienu neaizskarot un prin­cipā nepasakot, kāda tad tā mūsu nostāja ir.

- Rādās, tev iet jautri.

- It nemaz. Pagājušajā nedēļā pazuda Elisona Magoverna, Džilijas un Stena Magovernu vecākā meita. Man šķiet, tu viņus neesi satikusi. Jauks bērns. Dažas reizes pieskatīja manu Leonu.

Vārdi, kas jau kņud mēles galā, paliek nepateikti un tiek aizstāti ar citiem:

- Tiešām drausmīgi. -Jā-

-Un vai… nespēdama nekādi mierināt, viņa maina tematu, vai viņš ir foršs?

- Kas tad?

- Kaimiņš.

- Viņu sauc Ainsels. Maiks Ainsels. Normāls. Priekš manis par jaunu. Liela auguma un… ai, nevaru atcerēties to vārdu. Sākas ar "n".

- Negants? Neaprēķināms? Neatkārtojams? Neprecējies?

Vada otrā galā atskan smiekli.

- Laikam precēts vīrs, tā man šķiet. Ja par kādu varētu teikt, ka izskatās precējies, tad par viņu. Zini, atcerējos to vārdu. Netverams.

- Un noslēpumains?

- Neteiktu gan. Kad ievācās, domāju, ka viņš ir bezpalī­dzīgs, nezināja pat, ka jāaplīmē logu rāmji. Un arī tagad izska­tās, ka viņš nesaprot, ko te dara. Padzīvo, aizbrauc, atbrauc. Dažas reizes redzēju viņu uz ielas. Miera mika.

- Varbūt aplaupa bankas?

- Nu… jā. Man jau ari ienāca prātā.

- Nestāsti! Tā ir mana ideja. Paklau, Maga, kā dzīvo tu? Vai ar tevi viss kārtībā?

-Jā-

- Tiešām?

-Nē.

Garāks klusuma brīdis.

- Atbraukšu pie tevis ciemos.

- Samij, nē.

- Zini, nedēļas sākumā, kamēr vēl nav pieslēgta apkure un varu neiet uz skolu. Būs jauki! Gulēt mani liksi uz dīvāna. Un kādu vakaru ielūgsi noslēpumaino kaimiņu uz pusdienām.

- Sam, tu esi savedēja!

- Kāpēc savedēja? Pēc tās maitas Klodīnes varbūt uz bridi atkal pievērsīšos vīriešiem. Zini, es iepazinos ar kādu jauku, dīvainu puisi, nobalsoju pa ceļam uz Elpaso, Ziemassvētkos.

- Ak tā. Uzmanies, Sam, nebrauc ar gadījuma mašīnām!

- Bet kā, tavuprāt, es tikšu līdz Leiksaidai?

- Elisona Magoverna ari balsoja mašīnas. Pat mūsu drošajā pilsētā tas ir bīstami. Pārskaitīšu tev naudu ceļam. Autobusa biļetei.

- Nekas man nenotiks.

- Samij.

- Labi, Mag. Sūti ar' to naudu, lai vari mierīgi gulēt!

- Tu taču zini, ka es uztraucos.

- Labi, lielā, gudrā māsa! Samīļo no manis Leonu un pasaki, ka atbrauks tante Samija, bet šoreiz lai viņš neslēpj manā gultā rotaļlietas!

- Pateikšu. Tomēr nesolu, ka tas palidzēs. Kad lai tevi gaidu?

- Rītvakar. Autoostā sagaidīt nevajag, palūgšu Hincelmanu, lai atved savā Tesijā.

- Nokavēji! Tesija jau guļ ziemas miegā. Bet gan jau Hincelmans tevi atvedīs. Tu jau vecajam patīc. Tu klausies viņa stāstus.

- Varbūt vari palūgt viņam, lai tavā vietā uzraksta redak­cijas sleju? Padomāsim. Zemes dalīšana pie vecās kapsētas. Tā sagadījies, ka tajā un tajā gadā netālu no vecās kapsētas pie ezera mans vectēvs nošāva briedi. Munīcija bija beigusies, tāpēc viņš izmantoja ķiršu kauliņus no vecmammas līdzi dotajām pus­dienām. Kauliņš iestrēga briedim galvā, un tas metās projām kā zibens. Pēc diviem gadiem tajā pašā vietā vectēvs ieraudzīja varenu briežu buku, kuram starp ragiem kuploja ķiršu koks. Šoreiz viņš briedi nošāva, un vecmamma sacepa tik daudz ķiršu pīrāgu, ka viņi ēda tos līdz nākamā gada ceturtajam jūlijam…

Abas sāka smieties.

TREŠĀ STARPSPĒLE

Džeksonvila Floridā, pulksten divos naktī

-Jūs sludinājumā rakstāt, ka meklējat palīgus.

- Mums vienmēr vajag darbiniekus.

- Es varētu tikai naktsmaiņā. Vai tas nesagādās grūtības?

- Jādomā, ka ne. Iedošu jums anketu, aizpildiet to. Vai jau esat strādājusi degvielas uzpildes stacijā?

- Nē, bet laikam pārāk sarežģīti nav?

- Nav jau raķešu zinātne, varat man ticēt.

- Esmu šeit ieradusies nesen. Man nav telefona. Gaidu, kad kāds ieradīsies un ievilks.

- Tas nudien ir pazīstami. Patiešām. Viņi tev liek gaidīt tikai tāpēc, ka viņi to drīkst. Kundze, lūdzu, neņemiet ļaunā, bet jūs neizskatāties vesela.

- Zinu. Mazliet slimoju. Taču izskatās trakāk, nekā ir. Nekas nāvējošs.

- Labi. Atstājiet anketu! Mums naktīs tiešām trūkst darbaroku. Mēs to saucam par zombiju maiņu. Ja cilvēks pārāk ilgi strādā naktīs, tad jūtas kā zombijs. Labi… Larna?

- Lora.

- Jā, Lora. Viss kārtībā. Ceru, ka ar trakajiem tiksiet galā. Naktīs jau visādi vazājas.

- Esmu droša, ka vazājas. Tikšu galā.