Amerikāņu dievi

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA

Vislabākais stāsta apraksts būtu stāsta izstās­tīšana. Vai tad ne? Ja kāds vēlas aprakstīt stāstu sev vai pasaulei -, tad stāsts ir jāiz­stāsta. Tā ir līdzsvara radīšana, tas ir sapnis. Jo precīzāka karte, jo vairāk līdzinās attēlota­jai teritorijai. Vislabākā karte, iespējams, būtu pati teritorija, bet tad tā būtu absolūti precīza un absolūti lieka. Stāsts ir karte, kas ir teritorija. Tas jāpatur atmiņā.

Ieraksts mistera Ibisa piezīmju grāmatā

VW busiņš ar diviem braucējiem devās pa šoseju 1-75 uz Floridu. Ceļojums sākās mazā gaismiņā; pie stūres sēdēja Ēna, bet misters Nansijs blakussēdeklī ik pa bridim ar sāpēs savilktu seju piedāvāja viņu nomainīt. Ēna ik reizi atteica.

- Vai esi laimīgs? misters Nansijs pēkšņi pajautāja. Jau vairākas stundas viņš uzmanīgi vēroja Ēnu. Pietika pamest skatienu pa labi, un pretī vērās zemesbrūnas acis.

- Neteiktu gan, Ēna atbildēja, bet es vēl neesmu miris.

-Jā?

- Nesauc cilvēku par laimīgu, kamēr viņš dzīvs. Hērodots.

Misters Nansijs sarauca sirmās uzacis un teica:

- Es vēl neesmu miris un galvenokārt tāpēc, ka neesmu, jūtos laimīgs kā Īkšķītis.

- Nūja, Hērodots. Tas nenozīmē, ka mirušie ir laimīgi, Ēna iebilda. Vienkārši nevar spriest par cilvēka dzīvi, iekams tā nav galā.

- Es nespriestu arī tad, misters Nansijs atsaucās, bet, ja runājam par laimi, tai ir daudz paveidu tāpat kā nāvei, lai velns par stenderi. Personiski es labāk ņemu to, ko varu un kad varu.

Ēna mainīja sarunas tematu.

- Tie helikopteri, viņš teica. Tie, kas aizvāca mirušos un ievainotos…

- Kas ir ar helikopteriem?

- Nez kas viņus sūtīja un no kurienes?

- Par to tu nelauzi galvu. Viņi ir kā valkīras un maitasputni. Atlido, jo viņiem jāatlido.

- Būs vien tev jātic.

- Par kritušajiem un ievainotajiem kāds parūpēsies. Varu tev pateikt, ka vecajam Šakālim tuvākā mēneša laikā būs jārau­jas melnās miesās. Bet paklau, Ēna, puisēn?

-Jā?

- Vai no šī visa esi ko mācījies?

Ēna paraustīja plecus.

- Nav ne jausmas. Gandrīz visu, ko uzzināju kokā, jau esmu aizmirsis, viņš atzinās. Domāju, ka esmu ar vienu otru iepazinies. Taču tagad ne par ko vairs nejūtos drošs. Tas ir gandrīz kā viens no tiem sapņiem, kas tevi maina: kaut kas no šī sapņa paliek atmiņā uz visiem laikiem, un dziļi sevī tu visu saproti, jo pats vien visu esi pieredzējis, bet, kad mēģini atcerēties detaļas, viss it kā izslīd tev no galvas.

- Jā, misters Nansijs teica. Un tad viņš īgni novilka: Tu nemaz neesi tik dumjš.

- Varbūt arī neesmu, Ēna atsaucās, tomēr nožēloju, ka pēc cietuma daudz kas no tā, kas gājis caur manām rokām, ir izgaisis. Man tik daudz bija dots, bet es atkal visu pazaudēju.

- Varbūt būsi paturējis vairāk, nekā pats domā, misters Nansijs mierinoši teica.

- Nē, Ēna purināja galvu.

Iebraucis Floridā, Ēna pirmo reizi dzīvē ieraudzīja palmu. Viņš domāja: varbūt tā uz robežas ir iestādīta ar nolūku, lai katrs atbraucējs zina, ka te ir Florida?

Misters Nansijs iekrācās, un Ēna pameta uz viņu skatienu. Večuks vēl izskatījās pavisam saguris un smagi elpoja. Jau kuro reizi Ēnam ienāca prātā, ka Nansijs kaujā ievainots krūtīs vai plaušās. Par ārstu viņš negribēja ne dzirdēt.

Florida bija daudz lielāka, nekā Ēna bija iedomājies, un tikai pievakarē busiņš apstājās Fortpīrsas nomalē pie vienstāva koka namiņa ar cieši aizvērtiem logu slēģiem. Nansijs, kas pēdējos pāris kilometrus bija rādījis, kur jābrauc, uzaicināja Ēnu pārnakšņot.

- Es taču varu pasūtīt istabu motelī, Ēna atbildēja, tā nav problēma.

- Vari, bet es apvainošos. Protams, neko neteikšu, bet apvainošos, smagi apvainošos, misters Nansijs brīdināja. Tāpēc labāk paliec tepat: nolikšu tevi gulēt uz dīvāna.

Atdarijis slēģus aizsargus pret viesuļvētru misters Nan­sijs atvēra logus. Mājā smaržoja pēc putekļiem un pelējuma, mazliet pēc saldumiem, it kā te mitinātos vecvecu cepumu gari.

Ēnam ļoti negribējās apgrūtināt misteru Nansiju ar savu klātbūtni, bet vēl vairāk negribējās iet ar viņu uz bāru ielas galā ieraut vienu graķīti pirms gulēšanas, kamēr izvēdinās māja.

- Vai Černobogu redzēji? Nansijs pajautāja, kad abi izgāja spiedīgajā Floridas naktī. Gaisā un palmās sīca kukaiņi, zem kājām uz visām pusēm muka un skrabinājās dažādi radījumi. Misters Nansijs aizdedza cigarillu un sāka klepot un rīstīties, tomēr turpināja smēķēt.

- Kad izgāju no alas, viņš jau bija projām.

- Droši vien aizbrauca mājās. Tu zini viņš tevi tur gaidīs. -Jā-

Klusēdami viņi aizgāja līdz ielas galam. Bārs tas gluži nebija, tomēr iestādījuma durvis bija laipni atvērtas.

- Pirmie aliņi uz mana rēķina, misters Nansijs paziņoja.

- Dzersim tikai pa vienam mēriņam, kā norunāts. Ēna piekodināja.

- Kas tad nu, misters Nansijs brīnījās, vai tu esi sīkstulis?

Viņš nopirka pāris aliņu, bet Ēna nākamos divus. Kad

vecais palūdza bārmeni ieslēgt karaoke, Ēna šausmās iepleta acis un gan apburts, gan samulsis noskatījās, kā večuks velk What's New Pussycat? un pēc tam dungo jauko, skanīgo The Way You Look Tonight versiju. Nansijam bija laba balss, un bei­gās bariņš apmeklētāju, kas vēl bija aizkavējušies, izkliedza piekrišanas saucienus un aplaudēja.

Atgriezies pie letes, kur sēdēja Ēna, misters Nansijs izska­tījās gaišāks. Acu baltumi viņam bija kļuvuši skaidrāki, pelēkbālais ādas tonis bija pagaisis.

- Tagad tava kārta, viņš sacīja.

- Pavisam noteikti ne, Ēna iespītējās.

Tikmēr misters Nansijs pasūtīja vēl alu un pasniedza Ēnam apbružātu izdruku, no kuras izvēlēties dziesmu.

- Vienkārši izvēlies tādu, kurai zini vārdus!

- Tas nemaz nav smieklīgi, Ēna norūca. Pasaule ap viņu viegli šūpojās, bet Ēnam nebija spara strīdēties pretī. Misters Nansijs uzlika Don't Let Me Be Misunderstood un tad grūda, vārda tiešā nozīmē grūda Ēnu uz improvizētās skatuvītes pusi bāra galā.

Ēna turēja mikrofonu tā, it kā tas varētu izrādīties dzīvs, atskanēja pirmie fona mūzikas akordi, un Ēna nočērkstēja: Mazā… Neviens viņam ne ar ko nesvieda. Un tā bija patīkama sajūta.

- Vai tagad tu mani saprast spētu… Balss viņam bija aizsmakusi, taču melodiska, un aizsmakums tādai dziesmai diezgan labi piestāvēja.

- Dažreiz jūtos mazliet traks. Vai tad nezini, ka dzīvs cil­vēks ne vienmēr spēj eņģelis būt…

Ēna turpināja dziedāt šo dziesmu, arī rosīgajā Floridas naktī kopā ar misteru Nansiju dodoties mājup; viens vecs, otrs jauns, abi streipuļoja un bija laimīgi.

- Esmu vien dvēsele, un mani nodomi ir labi, Ēna dzie­dāja krabjiem un zirnekļiem, vabolēm palmās un ķirzakām naktī. Ak dievs, dari tā, lai neviens mani nepārprot…'

Misters Nansijs ierādīja Ēnam dīvānu, kas bija ievērojami īsāks par viņa augumu, tāpēc viņš nolēma gulēt uz grīdas, taču, kamēr Ēna bija jau gandrīz pieņēmis lēmumu gulēt uz grīdas, viņš šaurajā guļvietā ātri aizmiga pa pusei guļus, pa pusei sēdus.

Sākumā viņš neko nesapņoja. Bija tikai patīkama tumsa. Bet tad, ieraudzījis, ka tumsā deg uguns, viņš devās uz tās pusi.

- Pastrādāji godam, nekustinādams lūpas, čukstēja bifeļcilvēks.

- Es nezinu, ko izdarīju, Ēna atbildēja.

-Tu nodrošināji mieru, bifeļcilvēks turpināja. Tu paņēmi mūsu vārdus un padarīji tos par saviem. Viņi ne brīdi neaptvēra, ka atradās šeit tāpēc un ari tie, kas viņus pielūdz, šeit bija -, ka mums tā vajadzēja. Taču mēs varam mainīt savas domas. Iespējams, tā ari darīsim.

- Vai jūs esat dievs? Ēna prasīja.

Būtne papurināja galvu. Ēnam bridi šķita, ka viņš ir uzjaut­rināts.

- Es esmu zeme, bifeļcilvēks atbildēja.

1 B. Benjamina, Glorijas Kaldvelas un Sola Markusa dziesmas Don't Let Me Be Misunderstood vārdu latviskojums.

Varbūt sapnis bija garāks, bet neko vairāk Ēna pēc tam neatcerējās.

Kaut kas sprakšķēja. Galva sāpēja, acu dobumos pulsēja.

Misters Nansijs jau bija sagatavojis brokastis: sacepis pankūku torni, čurkstošu bekonu, nevainojamas olas, uzvārījis kafiju. Viņš izskatījās vesels kā rutks.

- Galva plīst pušu, Ēna sūdzējās.

- Pēc kārtīgām brokastīm būsi kā no jauna piedzimis!

- Es labāk palieku tāds pats, vienīgi galvu derētu nomai­nīt, Ēna atbildēja.

- Ēd! misters Nansijs mudināja.

Ēna ķērās pie brokastīm.

- Vai nav labāk?

- Galva kā sāpēja, tā sāp, tikai tagad man ir pilns kuņģis, tā ka laikam būs jākorķē.

- Ejam!

Blakus dīvānam, uz kura viņš bija aizvadījis nakti, stāvēja melna koka lāde, pārklāta ar afrikāņu segu, tā izskatījās kā īsta pirātu lāde miniatūrā. Atslēdzis piekaramo atslēgu, misters Nansijs pacēla vāku. Lādē bija neskaitāmas kārbiņas. Misters Nansijs sāka rakņāties.

- Tas ir sens afrikāņu līdzeklis, viņš teica. Samalta vītola miza un vēl šis tas.

- Kaut kas līdzīgs aspirīnam?

- Nūja, misters Nansijs atsaucās, tas pats vien būs.

Beidzot izvilcis no paša lādes dibena milzu pudeli vispā­rējās lietošanas aspirīna, misters Nansijs atskrūvēja korķi un izkratīja pāris baltu tablešu.

- Ņem!

- Skaista lāde, Ēna teica, uzdzerdams rūgtajām tabletēm ūdeni.

- To man atsūtīja dēls, misters Nansijs stāstīja. Viņš ir labs zēns. Žēl, ka tik reti tiekamies.

- Man pietrūkst Trešdienas, Ēna negaidot atzinās. Par spīti visam, ko viņš savārījis. Tā vien liekas, ka tūlīt viņu ierau­dzīšu. Paceļu acis, bet nekā.

Ēna visu laiku blenza uz lādi, mēģinādams atcerēties, ko tā viņam atgādina.[10]

Tu daudz ko zaudēsi. Bet šo gan atceries! Kas to bija teicis?

- Tev viņa pietrūkst? Pēc visa tā, ko viņš lika tev pārciest? Pārciest mums visiem?

- Jā, Ēna pamāja. Laikam. Kā tu domā vai viņš atgrie­zīsies?

- Manuprāt, misters Nansijs sacīja, viņa gars plīvos visur, kur divi gudros, kā pārdot trešajam divdesmit dolāru vijoli par desmit tūkstošiem.

-Jā, bet…

- Ejam atpakaļ uz virtuvi! Mistera Nansija sejas izteiksme sāka pārakmeņoties.

- Pannas jau pašas nenomazgāsies.

Misters Nansijs mazgāja šķīvjus un pannas, bet Ēna slau­cīja traukus un lika tos plauktā. Kādā brīdī galvassāpes mitē­jās. Viņi abi devās uz viesistabu.

Ēna jau atkal uzmeta skatienu vecajai lādei, vēlēdamies atcerēties.

- Kas notiks, ja es nedošos pie Černoboga? viņš pajautāja.

- Tu viņu satiksi, misters Nansijs lietišķi atbildēja. Var­būt viņš tevi uzmeklēs. Vai arī liks tevi atvest. Tā vai citādi, bet jūs satiksieties.

Ēna pamāja. Beidzot viņš sāka atcerēties.

- Paklau, viņš jautāja, vai ir tāds dievs ar ziloņa galvu?

- Ganešs? Indiešu dievs. Viņš novērš šķēršļus, palīdz ceļo­tājiem. Arī labs pavārs.

' Netulkojama vārdu spēle ("lāde" ir viena no vārda trunk (angļu vai.) nozimēm).

Ēna pacēla galvu.

- Bagāžniekāviņš sacīja. Es zināju, ka tas ir svarīgi, bet nesapratu, kāpēc. Man ienāca prātā, ka tas varbūt nozī­mēja koka stumbru2 . Bet ne jau par to viņš runāja, vai ne?

Misters Nansijs sarauca pieri.

- Par ko tu runā?

- Tas ir bagāžniekā, Ēna atkārtoja. Viņš bija pārliecināts, ka tā arī ir. īsti nezināja, kāpēc, tomēr it nemaz nešaubījās.

Ēna pielēca kājās.

- Man jābrauc, viņš teica. Atvaino!

Misters Nansijs pacēla uzacis.

- Kāpēc tāda steiga?

- Tāpēc, ka ledus kūst, Ēna vienkārši atbildēja.